PAR TRIMDU KA PERSONISKU PROBLĒMU
Šis ir Gunara Irbes zviedru kultūrai un literātūrai veltītā žurnāla ORD OCH BILD (nr 3 : 1966) publicētā raksta „Om landsflykten som ett personligt problem” tulkojums. Žurnāla Ord och Bild redakcija bija autoru aicinājusi par Zviedrijas minoritāšu jautājumu speciālnumura latviešu līdzstrādnieku. Tajā pašā numurā publicēts Andreja Irbes dzejoļa „Svešinieks priekšpilsētā” atdzejojums; par igauņu jautājumiem rakstījuši un igauņu daiļprōzu un liriku pārstāvējuši Ivars Grimtais, Helga Nöu un Mareile Eknere.
Par latviešu minoritāti Zviedrijā trūkst tādu demografisku, socioloģisku u.c. datu, kas atbilstu stingrākām ticamības prasībām. Latviešu skaits Zviedrijā pēc uzticamākā pieejamā avota ir 4.800 (Latvju Enciklopēdija, Papildinājumi, Stokholmā, 1962. g.). Šis skaits nav liels, salīdzinot ar pāri par 120.000 latviešu, kas polītisku iemeslu dēļ atrodas emigrācijā rietumos. Lai gan attālumi lieli, šie simt divdesmit tūkstoši funkcionē kā veselums. Viens piemērs: esmu viens no kultūras jautājumiem veltītā žurnāla Jaunā Gaita, ko izdod Kanādā, redakcijas locekļiem un sadarbojos ar kollēgām Austrālijā, Minesotā, Teksasā, Anglijā, Rietumvācijā u.c. Latvieši rietumos ir minoritātes grupa trimdā. To izcelsmes kopējais cēlonis ir diktatūras iekārta, ko Latvijai uzspiedusi sveša militāra vara, Padomju Savienība, padomju krievu un nacistu — savā laikā slepenā — līguma ietvaros. Līgums ir spēkā vēl joprojām, lai gan viena līgumslēdzēja puse pilnīgi sagrauta 1945. gadā.
Bet trimda nav tikai ideoloģiski viegli izskaidrojama kollektīva parādība. Trimda ir arī personiska problēma ar intellektuālu un emocionālu raksturu. Trimdas sabiedrības loceklim, kuŗa personisko viedokli neiezīmē tikai vienkāršotā melni baltā dichotomija, neder vairs arī tā likumība, kas ietverta atbildē uz jautājumu: Kāpēc mēs bēgām? Tagad jautājums drīzāk ir šāds: Kāpēc es esmu šeit — tieši tagad?
Atbilde uz šo jautājumu nav tik pašsaprotama kā uz pirmo, jo tas attiecas uz situāciju tagad, uz viedokli šodien. Atbilde uz jautājumu ‘kāpēc mēs bēgām?’ bija vienkārša, bet tā pieder vēsturei. Vispirms ar ‘kāpēc tieši tagad?’ trimda kļūst par rūgtāko nopietnību, kļūst par jautājumu, ko pārdzīvo, ko nevar uztvert tikai kā jautājumu par dzīves vietas maiņas iemesliem. Atbildei jābūt katram personiskai; ar izklāstu par piemērošanās procesu jaunajā dzīves vietā vien nepietiek. Es vēlētos raksturot trimdu kā chronisku trauksmes stāvokli. Ne visiem (vai arī — ne visiem vienā intensitātes pakāpē), bet tiem, kas pārdzīvo trimdas situāciju kā virkni arvien no jauna aktuālu prasību izšķirties, izvēlēties vienu no vairākām iespējām. Izvēles priekšnoteikums ir iespējas varēt izvēlēties. Pirmajos trimdas gados šādu iespēju nebija. Vienīgā „dabiskā” iespēja bija — izvēlēties piederību pie paša izcelsmes grupas. Tagad, divdesmit vienu gadu vēlāk, izšķiršanās vairs nesaistās ar tik vienkāršām lietām kā savas piederības grupas vai patvērumu devējas tautas ikdienas paražas, bet gan ar vairākiem daudz centrālākiem jautājumiem, ar tādiem jautājumiem kā: Kādā mērā ieskati par brīvību kā jēdzienu trimdā dzīvojošas personas etniskajā grupā atbilst individuālā trimdinieka paša uztverei par to, ko nozīmē brīvība? Kad kopības sajūta pret savas izcelsmes ļaudīm nonāk konfliktā ar personisko prasību pēc patiesības? Man kā aktīvam trimdas rakstniekam atbilde atkarīga no apstākļa, ka jūtos piederīgs pie kopības, kas — kā manu tautiešu, tā vispārcilvēciskā nozīmē — sniedzas pāri minoritātes grupas robežām. Tas tomēr nav viss. Es jūtos arī piederīgs pie kādas kultūras, un tas nozīmē dziļi izjustu nepieciešamību turpināt savu ceļu šīs kultūras ietvaros. Mana trimdas problēma: kā varēt — nepārtraukti izvēloties — saglabāt pašam savu integritāti. Atskaitot nelaimīgo internēto baltiešu izdošanu, latviešiem uzturēšanās Zviedrijā nozīmējusi labu un drīzu piemērošanos jaunajiem apstākļiem. Internās attiecības pašu grupā šajā laikā sekojušas socioloģiski paredzamajam — no relatīvi spēcīgām emocionālām, kollektīvi pārdzīvotām saitēm ar etniskās piederības grupu uz individuālu asimilāciju jaunās mājvietas sociālajā struktūrā, šajā attīstības pakāpē individs nav vairs nekritiski saistīts pie „savējiem”, izvēles iespējas kļuvušas plašākas. Bet šis iespējas ietveŗ arī prasību pēc viedokļa, un prasība izvēlēties viedokļu starpā satur rindu lojalitātes konfliktu.
Kāpēc esmu šeit — tieši tagad? Totalitārās iekārtas propaganda dzimtenē apgalvo, ka es it kā atrastos trimdā kādas „maldinātājas fašistiskas ietekmēšanas” rezultātā, kas izpaužoties tādējādi, ka no manis slēpjot patieso īstenību manā dzimtajā zemē. Šī patiesā īstenība tātad būtu kāda laba, iepriecinoša īstenība.
Man kā rakstniekam īstenība ir rakstītais vārds. Šī īstenība man ir pieejama. Man nevajag citu, ikdienišķāku īstenību. Tā īstenība, ko es redzu — prese, grāmatas, mākslas darbi — ir pierādījums, ka esmu šeit tāpēc, ka es nevēlos pakļauties diktatūras iekārtas īstenībai, ko mani kollēgas — un rakstniekus Latvijā es uzskatu par visdziļākā nozīmē saviem kollēgām — ir spiesti darīt tāpēc, ka viņiem nav izvēles iespēju. Es tātad izvēlos trimdu — tieši tagad.
Tas izraisa vienu lojalitātes konfliktu: ka es nevaru sarunāties ar saviem kollēgām dzimtenē tajā valodā, kas ir mūsu: dzejas, brīvā vārda valodā. Es dzirdu viņu balsis, saklausu viņu centienus pēc patiesām iespējām izteikties un saklausu viņus klauvējam aiz instrumentālizētās literātūras nogludinātajām, vulgāri puritāniskām rakstu rindām. Bet viņi nedzird mani, nedrīkst dzirdēt. Es apbrīnoju viņu drosmi paust, kaut arī netieši, savas prasības pēc brīvām attīstības iespējām.
Otra lojalitātes konflikta izcelsme meklējama trimdas sabiedrībā arvien vairāk nomanāmajā nostājas sastingumā, runājot par brīvības jautājumu. Galēji labā ekstrēmisma ieskanēšanās ar tam tipisko antiintellektuālismu, kaut šad tad saklausāma, šajā sakarībā ir ar niecīgu nozīmi. Grūtāk panesams ir relatīvi statiskajā trimdas sabiedrībā no augšas plūstošais kulturālais konservātisms, tā visu novienkāršotāji un aizdomas radītāji ticības apliecinājumi.
Trimdas situācija ietveŗ arī problēmatisko trimdas autoru rakstīšanu auditorijai, kas šķiet imagināra.
Sajūtas, ka notiktu kaut kāda personiska komūnikācija cilvēku starpā, nav. Turklāt rakstīt trimdā vispār nozīmē neizbēgami to pašu, ko rakstīt nedaudziem (ar sekām, ka daudziem trimdas dzejniekiem pašiem bijis jāsamaksā savu grāmatu izdošana).
Zviedrija? Dabiskas jūtas pret zemi, ko iepazinis un kas ir mūsu jaunā mājvieta, pret cilvēkiem, ar kuŗiem dalās ikdienas rūpēs, prieka brīžos, interesēs. Kontrastā ar visu to — izbrīna par bailēm no atšķirīgā, no kulturālām īpatnībām imigrantu grupās, kas šur tur nomanāmas demokrātiskajā Zviedrijā, latviešu „vēsturiskajā” brīvības zemē, (un ir nesaprotamas tādam, kas uzaudzis zemē, kur valsts akceptējusi un atbalstījusi minoritāšu kulturālo autonomiju, kur divvalodība un kulturāls plurālisms bijis pašsaprotamas lietas). Vai eiropiskais šovinisms tik dziļi varējis iesakņoties zemē, kuŗai tajā pašā laikā tik noturīgas demokrātiskās domāšanas tradīcijas?
Visu šo — trimdas situācijas izraisīto — jautājumu priekšā iespējama vienīgi personisks nostājas izvēle no dienas dienā. No tās nevar izvairīties. Katrs burts, ko rakstu savā valodā, ietver izšķiršanos: nerakstīt vai rakstīt — kam? Pats pēdējais jautājums ir vienmēr: Kāpēc esmu šeit?
Ko šīs izšķiršanās devušas? Pēdējās pieejamās ziņas liecina, ka latviešu trimdas apgādi gada laikā izdevuši vairāk nekā vienu grāmatu (nosaukumu) uz katrām 1.000 personām, patiesībā vairāk, jo īstā lasītāju auditorija ir krietni vien mazāka nekā tie 120.000 uz kuŗiem statistika attiecināta. Šeit es saskatu atbildi: Radīšanas brīvība ir vērta, lai izturētu vienmēr atkārtoto konfrontāciju ar jautājumiem, kas prasa tūlītēju atbildi — es esmu šeit savas nostājas dēļ vienā no cilvēces centrālajiem jautājumiem, brīvības dēļ.
Tik svinīgi trimdas rakstnieks nedomā, kad viņš sēžas pie savas rakstāmmašīnas. Trimda kā personiska problēma neuznirst ik brīdi vistīrākajā formā. Tai ir dažādas sejas, ikdienīgas, praktiskas. Bet laika tecējumā tā kļūst par neatvairāmu izšķiršanās virkni, ko veido jautājumi, uz kuŗiem jāatbild. Atbildes uz šiem jautājumiem ir ar izšķirīgu nozīmi uzrunātā personiskajai integritātei.
Gunars Irbe