Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

Antons A. Acuraugs I.

MANA (DEMOKRATISKĀ) CĪŅA

Cilvēces, civilizācijas, tautu, organizāciju un redakciju likteņos pienāk brīži, kad likteņa lēmuma rezultātā notiek liktenīgi notikumi, rodas likteņa izvēlēti vadoņi, kas, paļaudamies uz likteņa nemaldību, nebaidās savās rokās pārņemt likteņa grožus, lai pārgrozītu augšā minēto iestādījumu − likteni. Un bieži liktenis ir lēmis, ka šāds no tautas gara izgarots vadonis, pamatodams savu drošsirdīgo, patstāvīgo un pašaizliedzīgo rīcību likteņa lēmumā, runā likteņa apgarotus vārdus, kas tautām vai redakcijām līdz sirmām mūždienām atgādina ciņu, kas norit pāri tautas tiesībām.

Austot jaunam rītam, kas apspīd mani, likteņa izredzētajā kalnā rāpjoties, es jūtos liktenīgā notikuma spiests izskaidrot, kāpēc es un nevis Bezmērs ir izredzēts pārstāvēt tautas patieso balsi Skabargās, kāpēc es, likteņa balss skubināts un savas balss uz priekšu vilkts, izšķīros par Skabargu pārņemšanu (skat. 36. un 37. lpp., red.) savās rokās un Bezmēra izsūtīšanu polītiskā trimdā.

Jau faktos, kas faktiski ir katra pamatojuma drošākais pamats, redzams likteņa lēmums. Bezmēra līdzšinējā redaktoriski-polītiskā darbība nacionālinteliģences laukā bijusi iespaidīgi neiespaidīga. Turpretī pēc manas nemaldīgās formulas, proti,

kas nozīmē, ka partijas sasniegumu indeks /S/ iegūstams, dalot partijas jautro vakaru /J/ skaitu ar partijas locekļu /L/ skaitu, pareizinot ar caurmēra apmeklētāju /A/ skaitu un paceļot pakāpe, kas nosakāma, dalot partijas kongresu /k/ skaitu ar tajos izteikto vārdu /v/ skaitu, manas partijas sasniegumu indeks ir bezgalība. Lūk! :

Manā prērijas 300 akru sīksaimniecības partijā ir viens demokrātisks loceklis − es. Gadā ir 52 svētdienas, kas visas tiek pavadītas, uzsūcot jautru garu. Tā kā dažreiz iejaucas sieva ar pavārnīcu, caurmēra apmeklētāju skaits lielāks par vienu. Notika viens kongress, kuŗu pavadīju klusēdams un kājās piecēlies, pieminot trimdu, bēgļus, cīnītājus, Latvijas tirdzniecības floti, polītiku, varoņus un bajārus, tautas pīlārus, kalpus, vadoņus, deputātus, vecāko paaudzi, jaunatnes centienus, grenadieŗus, bļāvējus, plakātu nesējus, plānus, kartes, cerības, nākotni, rezolūcijas, mūsu svētos pienākumus, saimnieciskās problēmas, savu auto, jaunās Latvijas valdību un dzimtenes vecā pagasta veco veci. Tā netika izteikts neviens lieks vārds un sasniegts milzīgi daudz, dodot manas partijas sasniegumiem bezgalības pakāpi, jo, kā katrs nacionālinteliģents cilvēks zin, polītikā kaut ko ar nulli dalot dabū bezgalību.

Tai pašā laikā Bezmēra indeks ir − nulle. Lūk! :

Neviena jautra vakara! Neviena dalībnieka tajos! Taisni otrādi, Bezmērs esot pat dzirdēts deklarējam: „Šis nav prieka laiks!” /!?!/ Bijuši divi kongresi ar 10379 vārdiem, lai sveiktu, pārrunātu, aprunātu un sarunātu, lai pieņemtu rezolūcijas par darbiem un nedarbiem. Un nekaunība − Bezmērs atklāti teicis un licis drukāt presē: „Mēs cīnīsimies, lai viss tiktu paveikts!”

Tas viss varbūt liktos par maz liktenīgs iemesls manai rīcībai, jo darbi, kā zināms, ir niecīgs pamats politiskam apvērsumam. Parasti tie izpaliek. Un tādā gadījumā jābūt citiem iemesliem. Tos man deva liktenis caur Bezmēra muti. Tas, ko man zem četrām acīm Trimdas Teātra un Dekorāciju Draugu Komitejas aizkulisēs uzticēja Bezmērs, bija tik liktenīgs, ka es pat neuzdrošinos viņa vārdus atklāt, jo negribu nosarkt. Viņa priekšlikums galīgi pierādīja viņa polītiskās deģenerācijas tendences, humoristiskās demagoģijas tieksmes un absurdās nopietnības slieksmes. Bet ja kāds politikā zaudē humoru, viņš ir kaitīgs tautas un redakcijas labākajām interesēm.

Tāpēc arī nekavējoties klusībā kontaktēju redakcijas darbiniekus un konsultējos ar Vilibaldu Pāķi, lai demokrātiskā veidā vienotos par to, ka Bezmērs nespēj sadarboties ar Skabargu redakciju un nepārstāv lasītāju intereses. Jo demokrātiskā iekārtā pārstāvības un slepenības princips ir pats svarīgākais. Tautas gribai jāizpaužas!

 

Diženam puisēnam Daiļis auga kumeliņš; Kuŗu krogu tas piejāja, Stāvu vien lecināja. Grūti, grūti zirdziņam, Puiša gadus kalpojot: Cik naksniņas pie krodziņa Iemauktiņus žvadzināja. E, kur zēns, kam ir vara, Kas varēja lielīties: Pašam sirms kumeliņš, Zelta nauda maciņā. Smuks puisītis, daiļa rota, Iznesīga valodiņa; Piesit piešus, saskandina, Lec uz sava kumeliņa. Paldies saki māmiņai Par garo deguntiņu; No kumeļa nokrītot Uz deguna atdūries Ko līdz puiša brūni svārki, Ka nav gudra padomiņa: Kad piedzēris, krīt zemē, Brammē savu kumeliņu.

Aši, aši zīle dzied Vārtu staba galiņā. Tec, māsiņa, klausīties, Kādu vēsti zīl’ atnesa. Zīl’ atnesa tādu vēsti: Būs bāliņam kaŗā iet. Tec, māsiņa, dārziņā, Pušķo brāļa cepurīti. Vienu roku vārtus veŗu, Otru − slauku asariņas Raudādama izvadīju, Dziedādama sagaidīju!   Pēc REINA BIRZGALA „Latvju Dainas illustrācijās”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzifrs Atomlaikmeta trimpula   Kungs Cilvēks, kunga Dieva radīts, Un pēcāk čūskas smagi krāpts, Nu atriebsies, jo − durts un badīts − Ir beidzot atoms pušu šņāpts. Ai, bumbā bāzts, kas tas par daiktu! Kad elektroni juks un birs, Kā tad ar norībienu slaiku Šī zemes lode drupās irs! Lai nodzeŗam šo Dieva bēdu, Lai pūšam dzīŗu stabuli, Pirms sagāžam kā malkas grēdu Šo universa grabuli!

Antons A. Acuraugs I Mēness aptumsums 1956. g. 18. nov. Nu zemes ēnas maisā plašums plaisā Un visa gaisma pazūd plaisā baisā, Spīd rudi brūna blāve baisā gaisā − Tur mēness gaisā − iekritis kā maisā.

 

 

 

 

.

I

Kaŗa klausība

Cilvēki, kas ir intelliģentāki par mani, būtu jau bez liekas pētīšanas sapratuši, ka kopš senlatviešu laikiem mēs esam krietni vien modernizējušies. Mani sīkie pētījumi to arī pa pilnam pierāda. Ņemsim, piemēram, iesaukšanas kārtību. Senlatvieši bija dūšīgi kāvējies, par to nav šaubu. Taču veids, kā senlatvietis tika iesaukts, bija gluži antīks. Tagad iesaucamais saņem glītu kartīti, kas sākas ar tīro angļu vārdiņu: „Greetings ...” Senlatvieši ar kartītēm nestrādāja, bet šim nolūkam lietoja putnu, ko sauc par zīli vai zīlīti. Ka tas tā, to liecina pantiņš: Aši, aši, zīle dzied, brāļa staļļa pakaļā, Ej, māsiņa, lūkoties, kādu vēsti zīle nes. Zīle nesa tādu vēsti: būs brāļam kaŗā jāt.”

No šī fakta izriet vairākas konsekvences, ko gribu šeit īsumā apskatīt.

1) Mobilizācijas gadījumos vajadzēja ārprātīgu kvantumu zīļu, bet folklorā nav atrodams, ka šādi kvantumi būtu bijuši pieietami.

2) Nav bijis nekāda legāla veida panākt atlikšanu kaŗadienesta izpildīšanai, kā to praktizē tagad. Grūti, protiet, iedomāties, ka kāds būtu varējis sūdzēties augstākām instancēm: viņa durvju priekšā dziedājusi zīle. Tie senlatvieši, kas citādi nav gribējuši kaŗot, tāpēc kaŗojuši ar zīlēm, un jāpieņem, ka daža varonīga zīle kritusi, dienesta pienākumus izpildot. Par to gan nekādu rakstītu atzīmju nav, un es šo faktu negribu publicēt, jo te kā nekā iesaukšanas pavēstes piegādā pastnieki... Grūti gan apšaubīt to, ka šai sakarā cēlies pāris pazīstamu sakāmvārdu, kam pirms maniem pētījumiem pierakstīja pavisam citas nozīmes. Iedomāsimies šādu skatu: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Te apstāšos, lai jau iepriekš atspēkotu cien. lasītāju iebildumus par to, ka senlatvieši neprata rakstīt. Mani pētījumi pierāda, ka rakstīt prašanas māksla bijusi tik augsti attīstīta, ka viņiem bijuši pat krāsaini zīmuļi. To, manuprāt, neapšaubāmi pierāda pantiņš: raksti zilu vai sarkan’. Tātad: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Viņam ir svarīgi iemesli negribēšanai iet kaŗa klausībā. Viņam, proti, ir viena no apvidus sekmīgākajām trejdekšņu audzētavām, un bez trejdekšņiem nav iespējams neviens senlatviešu kaŗa orķestris. Taču iesaukšanas pavēstes ir sākušas pienākt, un vīrs savā izmisumā nav atradis neviena, kas saprastu, ka, viņu iesaucot, panīktu trejdekšņu rūpniecība un līdz ar to latviešu mūzika. Tā viņš abu šo svarīgo iestādījumu aizstāvēšanu ir ņēmis savās rokās. Faktiski vīra zilās acis ir gandrīz sarkanas, jo viņš visu nedēļu ir uzmanījis, lai kāda zīle nepienestu pavēsti, un bez vilcināšanās šāvis virsū tām, kas to mēģinājušas. Tāpēc visa staļļa pakaļa piemētāta pamestām pavēstīm, un uz zemes atrodama arī daža zīles spalviņa. (Es pētīdams iesaucos: Hamlet, tavs mūžs bija gaišs, salīdzinot ar to, ko izcieta senlatviešu trejdekšņu audzētāji!) Un tagad vīram ir diezgan. Viņš raksta plakātus, ko piesist mežā pie kokiem zīlēm par brīdinājumu. Un šis goda vīrs taču nerakstīs nekā asa vai tieša. Viņš nerakstīs piem.: nāvi zīlēm! vai: 350 olekšu apkārtnē zīlēm ieeja aizliegta. Nē, šis vīrs rakstīs aplinku, lai tikai zīles saprastu viņa nolūkus un dzelzs gribu. Un tā, pagaŗāku zīles spalvu tintē mērcis, viņš velk vēsturiskos vārdus: labāk zīle rokā nekā mednis kokā! Lūk, bruņnieciska un skaidra doma! Bet vīrs arī zina, ka varonīgas zīles var viņa brīdinājumu neievērot. Tāpēc, piekāris pilnu birzi ar plakātiem, viņš atsāk bultu drāšanu. Un te viņa māsiņa, kas, kaŗā aizejot, būtu jāatstāj šūpulī, teic otrus vēsturiskus un šim brīdim tik piemērotus vārdus: zīle vēl mežā, iesmu jau drāž!

3) Tālāk, pavasaŗos bieži iesaukšanas izdarītas nepareizi vai nemaz, jo šai laikā jebkāda rēķināšanās ar zīlēm bijusi neiespējama. To secinu no parunas: katrs putns dullns pavasarī! Lai izbēgtu šai nepatīkamajai patiesībai, pavasaŗos ierīkoja tā saucamos Jurģus, t.i. darbinieku atlaišanas laiku. Tad visi ceļi bija tik pilni gājēju, ka jebkāda kaŗa darbība bija neiespējama. Šo manu hipotēzi pierāda tas, ka amerikāņi, būdami mūžīgās bailēs no kaŗa, savus darbiniekus atlaiž pastāvīgi. Tāpat jāpaskaidro, ka par „gājējiem” senlatviešus sauca tāpēc, ka viņiem bija samērā „knapi” ar braucamajiem rīkiem. Vārds „gājējs” pamazām izzūd no latviešu valodas, bet Amerikā tas aizliegts ar auto strādnieku ūnijas neapgāžamo rīkojumu.

4) Domājams, ka daži senlatvieši mēģinājuši zīlēm pielabināties, lai tā izvairītos no kaŗa klausības. Šis paradums tā iesakņojies, ka vēl mūsu laikos ir cilvēki, kas mēģina zīles piekukuļot ar speķa gabaliņiem un iet savos glaimos tik tālu, ka sauc šo putniņu par speķa zīlīti.

5) Sīkas statistiskas analīzes pierāda, ka jaunākajos laikos Latvijā bija stipri krities medību vanagu skaits, bet toties bija daudz vairāk suņu. Tas uzskatāms par iesaucamo vīru atbildi tam, ka valdība zīles bija apmainījusi ar pastniekiem.

 

 

Apvērsums polītikas dēļ

„Skabargu” redakcijā, kā to redzēja Vilibaldis Pāķis

 

Skat. turpinājumu JG8...

 

 

 

Ostrembskis Jevlampjevs IN EHILE Varoņeposs demokrātiskā pantmērā   KORIS /teiksmaini/: Pasaule trimdniekam vēlīga ļoti, Visādi gardumi pārpilnam doti: Strādāt var, gulēt var, neliedz ar’ ēst, Mūžīgās slāpes ļauj brandavā dzēst! VĪRU BALSIS /skurbušas, bet patriotiskas/: Mēs te − lai kautos Ar pašu velnu! Mēs te − lai kautos Kaut nakti melnu ! SIEVU BALSIS /sapņaini/: Papkornīši, knekenbroti − Kā lai bērnus barot proti? Mājās bija cita lieta. Tur ir mūsu īstā vieta! Tur būs joki, pigoriņi, Dārzos ziedēs cigoriņi! TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/: Kad daļa tautas trimdā izdzīta bij’, Tad radās daudzas komitejas visur. Bet divas lielākas par pārējām bij’. Un tad to balsis dzirdēja ar’ visur. Pa priekšu ievēlēja vienu priekšāsēdi. To pašu otra darīja tai līdzi. Drīz kopā nāca abi priekšāsēži, Un saskaņoti cīņas viedokļi bij’! VĪRU BALSIS : Tad sauca prese aizgūtnēm bez elpas: Mums, latvjiem, cīņas laukam pietrūkst telpas! Tik liela tā Vienotā ! TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/: Pēc gada bija jauni priekšāsēži. Viens otram laida apsveikuma vēsti Un grāmatu ar savu viedokli līdz. Pēc mēneša tie rokās sadevās jau! VĪRU BALSIS : Un prese sauca ziedot trimdas kopībai, Ne vieglprātīgi izšķiest naudu lopībai! Jo kam vien skaidri strādāja vēl redzokļi, Tas redzēja, ka saskaņoti viedokļi. TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/: Ar gadiem cīņa auga plašāka vien, Bij’ viedokļi kā gumija jāizstiep. Pusgadiņš pagāja, līdz priekšāsēži Bij’ gatavi, lai rokās sadotos gan! VĪRU BALSIS : Un gada otru pusi cīnītāji klusē, Bet runā diži lielgabali preses pusē: Lūk, latvji cīnīsies tā kaut līdz mūžībai, Un sabeigs nervus tie par godu brīvībai! SIEVU BALSIS : Poteito čipsus, nūdeles Vēders vairāk nepanes ... Nav neviens, kas līdzi jūt, Cik ir grūt’ trimdā būt! KORIS : Paliek’ klusu, paliek’ klusu, Nejauc cīnītāju dusu ...

 

 

 

Redakcijas piezīme: Šo manuskriptu ievietojam un − ne saīsinām, ne pārgrozām, jo darīt ar to kaut ko citu / piem., sūtīt autoram atpakaļ vai labot / mums ir bailes. Manuskripta virsraksts skan:

Es vienīgais izpratu Ungārijas notikumus!

„Šis stāsts sākas tai laikā, kad Bezmērs, Acuraugs, Pāķi, Pekstiņš, Smagais, Jevlampjevs un citi, kas gandrīz bez jebkādām tiesībām vēl iedrošinās uzdoties par latviešiem, nevien neizprata Ungārijas notikumus, bet akli aizrāvās ar svešas tautas cīņu un darīšanām (Acuraugs tai laikā ārzemju laikrakstu ziņotājiem pat nekaunējās uzdoties par ungāru).

Es viņus visus apsūdzu par mūsu svētās lietas nodevējiem! Punkts!

Tiklīdz bija atskanējuši pirmie šāvienu bliukšķi ap to vietu, kur uz kartēm atzīmēta Ungārija, man bija skaidrs, ka pienācis laiks pacelt savu balsi par savu lietu. Kamēr mani tā sauktie latviešu izcelsmes paziņas gan sauca pēc militāras palīdzības ungāriem, mana sirds raustījās konvulsīvos krampjos par viņu šādu veltīgu un nepareizu spēku izšķiešanu. Kas viņus sadzirdēja? Vai uzklausīja? Neviens! Neviens negāja palīgā, ne arī sūtīja militāru palīdzību ungāriem! Bet kamēr sirds man raustījās konvulsīvos krampjos, mana iztēle darbojās taisni tā, kā es to vēlējos: es redzēju sevi saucam pēc brīvības Latvijai, un visi cēlās − cits no gultas, cits no raudzīšanās teļevīženā, cits no galdiņa restorānā − visi cēlās, lai atbrīvotu manu zemi!

Patriotiskā skurbuma sagrābts /kamēr Acuraugs un citi uzdevās par ungāriem/, es sajutu savu senču asiņu balsi, kas man, līdzīgi kā tas senatnē noticis ar visiem likteņa izredzētajiem, sacīja: Ei! Kārli, Kārļa dēls, Spēkzar’, ej un cīnies!−

Man ir auto! Kam gan šai zemē nav auto! Bet man ir auto: trimdinieka apstākļiem un cīnītāja stāžai piemērots auto un nevis kaut kāda lauku mēslojuma vedamā „kaste”. Pie šī auto labās puses sāniem, lai gājēji, laikrakstu ziņotāji un sabiedrotie labi redzētu, novietoju lielu labākās šķiras audekla plakātu, uz kura biju uzkrāsojis:

F r e e d o m   f o r   L a t v i a.

Šādi bruņojies, es devos uz Dogpečas „dauntaunu” un būtu tur palicis savā cīnītāja priekšpostenī līdz galīgām beigām, ja jau drīz vien pēc manas uzrašanās nenotiktu vēlamais pagrieziens.

Amerikāņi dažkārt izturas tā, it kā mūs saprastu, bieži − it kā nesaprastu, bet visbiežāk − it kā pārprastu. Tur nekā nevar darīt, jo demokrātiskā iekārta garantē brīvību pat izturēšanās ziņā.

Jau no sākuma, tiklīdz parādījos „dauntaunā”, visi mani uzlūkoja neapslēptā ziņkārībā, bet drīz, laikam nobijušies no manas nesatricināmās cīnītāja stājas, kādā sēdēju pie auto stūres, padevīgi nodūra acis. Jā, atkal es jutu, ka biju stiprāks par likteni un šiem ļaudīm! Beidzot tomēr kāds izrādīja pietiekami lielu drosmi izturēt manu cīnītāja acu zibeņus, nenolaidis savu skatu. Viņš māja piebraukt ielas malā.

− Kur tu, lai velns sasper, tā brauc? − viņš prasīja.

− Jācīnās par Latviju! − sacīju. − Redzi, es atrodos jūsu skaistajā zemē, lai cīnītos. −

− Bet kā tad, lai velns sasper, tā uz reiz, tā piepeši? − _

− Nemaz nav piepeši! − stingri sacīju. − Jau vairāk nekā desmit gadu, kopš visa tauta padarīta par vergiem un sabāzta cietumos! −

− Cietumos, tu saki? − svešais iepleta acis.

− Jaep! − noskaldīju pa viņu parašai.

− Cietumos, tu saki, − svešais runāja jau pavisam domīgi. − Vai zini, tad man tevi jāatbalsta. −

„Jāatbalsta! Vai tu dzirdi, Kārli?” klusi teicu sev lepns kā daždien cīnītājs, kam sekmējas.

− Tu taču pagaidīsi mani? − svešais teica. − Es būšu drīz vien atpakaļ! −

Un atpakaļ viņš bija! Atbrauca savā, kaut arī vecā un grabošā automašīnā, kuŗas sānus rotāja liels uzraksts:

F r e e d o m   f o r   a l l   j a i l b i r d s,

kas mūsu zemnieku izcelsmes valodā skanētu: brīvību visiem cietumu putniem.

Ir zināms, ka cīņā nekas nav labāks par uzticamu sabiedroto. Tā arī šoreiz, tiklīdz viens aiz otra /es pa priekšu, šis man pakaļ/ izbraucām atkal uz ielas, cīņas gājiens bija tik ietekmīgs, ka ļaudis apstājās, sāka drūzmēties, sasaukties un taurēt. Drīz ieradās kārtības sargi un, tikai lai paglābtu Dogpečas no darba mājup braucēju satiksmi, novadīja mūs iecirknī.

Katrā tautā atrodas tumši elementi un brīvības cīnītāju skaudēji. Arī iecirknī radās daži, kas apšaubīja mūsu tiesības cīnīties − taisni no medicīniskā viedokļa. Bet pēc dažām ārstu pārbaudēm un nopratināšanas ar gaužām muļķīgiem jautājumiem, mani, jau atšķirtu no cīnās biedra, atlaida mājā.

Taču tai pašā vakarā iezīmējās panākumi. „Dogpečas Starā” varēja melns uz balta lasīt:

„Neparasts atgadījums radīja sastrēgumu Dogpečas no darba mājup braucēju rindās. Satiksmi aizsprostoja divas automašīnas ar plakātiem. Krēslā bija neiespējami salasīt, kas tur teikts. Dogpečas šerifa departments ziņo, ka sastrēgumu radījis jau ilgi un veltīgi meklētais no valsts garā slimo iestādes izbēgušais Bobs Bills un kāds latvietis /retinājums mans, K.K. Spēkzars/.”

Lūk, tā atkal amerikāņu presē bija pieminēts latvieša un līdz ar to Latvijas vārds!!”

R e d a k c i j a s piezīme: Laipni lūdzam visus autorus turpmāk šādus svarīgus manuskriptus sūtīt lielākiem izdevumiem, bet mums tikai tad, ja atkārtoti pēc tiem prasām. Tikai tā kopējā sadarbībā būs iespējams novērst briesmas, no kuŗām baidās visi vecie latviešu ozoli, proti, ap šo izdevumu varētu sarasties par daudz „personu, kas pretendē uz rakstnieku un mākslinieku godu, un ļoti sīvā konkurences” cīņa izvērsties baigi asiņainā slaktiņā.