Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

Antons A. Acuraugs I

 

IEVADS AUDZINĀŠANAS PROBLĒMĀS

 

Pēdējā laikā daudz runāts par audzināšanas jautājumiem un man kā jau prērijas 300 akru sīksaimniekam šais jautājumos liela interese. Ja agronomi neinteresēsies par audzināšanu, kas gan? Tā, sekojot citu pazīstamu agronomu pēdās, vēlos beidzot ienest skaidrību tagad tik neskaidrajās audzināšanas problēmās.

No visām audzināšanas nozarēm bērnu audzināšana ir visgrūtākā un ar to saistītās problēmas vissarežģītākās, jo ietver visplašākās aprindas un sugas. Bērnus var iedalīt sekojošās šķirās:

1. Bērni, kas ir bērni.

2. Bērni, kas nav vairs bērni:

a. Polītiķi;

b. polītiķi;

c. Vecākā paaudze;

d. Jaunieši un ideālisti.

Otrās šķiras a. un b. šķirnes atšķirīgas tikai ar to, ka vienu raksta ar lielo P, otru ar mazo p, jo ir lielā un mazā polītika. Ir pavisam lieki paskaidrot, kāpēc šie cilvēki pieskaitīti bērniem. − Par veciem cilvēkiem saka, ka viņi „nākot otrā jaunībā” − kā tas redzams no precību sludinājumiem − un „bērna prātā”. Tātad arī viņi droši iederas šeit. Šī ir vislielākā šķirne. − Vissīkākā ir d. šķirne, jo aptveŗ visus atlikušos, tas ir jauniešus, par kuŗiem bieži dusmojas − „vai tu, cāli, vistu mācīsi”, un ideālistus, kuŗi acīmredzot nav bijuši spējīgi mācīties no „dzīves īstenības”. Maziem bērniem saka − „pagaidi, dzīve izmācīs”, bet šos tā ir neizmāca. Dažreiz par visu d. šķirni saka, ka „tai vēl mātes piens aiz lūpām”.

Ar šo iedalījumu tikai tā nelaime, ka nav vietas vairāk kā vienam audzinātājam − man. Citiem nu jānāk no pašu bērnu aprindām. Atšķirība starp audzinātāju un audzināmo tātad pilnīgi relatīva. Tā kā mācīšanās galvenais orgāns ir auss, bet skološanas − mute, tad skaidrs, ka no šo orgānu izveidojuma un pielietošanas atkarīga cilvēka piederība vai nu audzināmo vai audzinātāju kategorijai.

Labi izkopts mācīšanās orgāns ir spējīgs uzņemt visas nepieciešamās audzināšanas sastāvdaļas: pavēles, noliegumus, uzsaukumus, saukļus, runas un uzrunas. Bet ja tas atrofējies, tad spēj audzināšanas sastāvdaļas tikai novadīt „pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā”. Dažreiz otra auss atrofējas tik tālu, ka nespēj pat izvadīt ārā to, kas uzņemts pa pirmo. Tādā gadījumā pa ausi uzņemtais nāk ārā pa muti, kā tas gadās pie sievietēm, Polītiķiem un polītiķiem. Šī iemesla dēļ arī visvieglāk audzināmi burkāni un sīpoli, jo tie nerunā pretī. Mazi bērni padodas jau grūtāk, bet viņus vienmēr iespējams audzināt arī fiziski, pavelkot aiz auss vai iesitot pa ausi, kā nu tas kuŗu reizi nepieciešams, ja mute sāk darboties pārāk vaļīgi.

Ir viegli izšķirt to, ko skološanas orgāns izdod jēgpilni, no tā, kas rodas jau pieminētās mācīšanās orgāna atrofijas dēļ: smadzenes spēj uzņemt tikai to, kam jēga. Ja smadzenes šādi nefiltrētu visu, kas nokļūst ausīs, tad Polītiķi un polītiķi, kas daudz lieto skološanas orgānu − muti, un īstie bērni, kas tāpat daudz pļāpā, vāvuļo un runā pretī, būtu labākie skolotāji. Bet kamēr īstam bērnam iespējams savus mazattīstītos mācīšanās orgānus attīstīt un dot saviem vārdiem jēgu, Polītiķiem un polītiķiem šo spēju vairs nav − atrofija viņus novedusi pie mūžīgi primitīvas bezjēgas eksistences.

Svarīgākais audzināšanas uzdevums, protams − bērnu civilizēt, atradināt viņu no šīs primitīvās bezjēgas eksistences un ar to saistītā egoisma, īstie bērni samērā ātri pieradinās pie civilizācijas normām, bet, ja kādā savas attīstības pakāpē viņi kļūst Polītiķi vai − jau ļaunāk − polītiķi, viņi tikpat strauji nokļūst atpakaļ garīgā silītē, kur ir liela bļaušana un bezkompromisa cīna par savām tiesībām. 1. šķiras bērnu no savtības atbrīvo dažādos veidos, sākot ar spēcīgu vārdu un beidzot ar plašu rokas atvēzienu, kas beidzas, kad plauksta pieskaras visietekmīgākajam mācīšanās orgānam ķermeņa un kāju savienojuma augstākajā vietā. Savtība tad skrietin skrien laukā, labākajā gadījumā brēciena, ļaunākajā − gaŗas mēles veidā.

Problēma būtu visos sīkumos atrisināta, ja kāds atklātu tikpat vienkāršu deegoismizācijas līdzekli un orgānu bērnu 2. šķiras a. un b. šķirnēm. Tad mēs varētu ķerties pie 2. šķiras c. šķirnes, lai pašās beigās visus apvienotu vienā, tas ir, bērnu 2. šķiras d. šķirnē. Tad visi būtu jaunieši vai ideālisti. Ko darīt pēc tam, nezinu, jo tad laikam mēs visi būtu noskoloti traki un drošības labad deportēti uz Utopiju.

 

Es nopēru bāleliņu Ar baltiem pūpoliem: Lai aug mans bāleliņš, Kā apaļš pūpoliņš. Man vistiņas dētin dēja, Kladzināt kladzināja: Došu olu baliņam Par šūpoļu kārumiņu. Ai, balini, Liela diena, Kur kārsim šūpulīti: Aiz upītes kalniņā Div’ sidraba ozoliņi. Es neiešu ne ar vienu Šūpolēs šūpoties; Ieš’ ar savu bāleliņu, Tas man viegli pašūpos. Es ar savu bāleliņu Lieldienās šūpojos; Viegli tek šūpolītes, Lieldieniņu daudzinot. Kar, bāliņi, šūpulīti, Nekar upes maliņā; Trūkst virvīte dārdēdama, Krīt māsiņa upītē! Liela bija Liela diena, Man bij maza villainīte; Kā apsegšu Lielu dienu Ar to mazu villainīti? Augsti mani bāleliņi, Augstu kāra šūpulītes; Tautu meita zema resna, Tai vajaga cēlējiņa. Iešūpoja, ielīgoja, Kas iekāpa šūpulī? Tautu meita, svina muca, Tā iekāpa šūpulī. Čīksti, čīksti, stiepies, stiepies, Ievas griezts gredzentiņš; Lai tā Čīkst, lai tā stiepjas Jauna puiša augumiņš. Ai, odiņi, masalīši, Neēdiet šovasar; Jau es gana šūpojos Visas trīs Lieldieniņas. Ej ar Dievu, Liela diena, Mēs tev’ skaisti vadījām; Nāc atkal citu gadu, Mēs tev’ skaisti saņemsim!   Pēc REIŅA BIRZGAĻA „Latvju Dainas illustrācijās”

Antons A. Acuraugs I Četrrinži par gada laikiem   Klāt pavasaŗa saule, debesszilums zaigs, Ik zarā žūžo slinkumvējiņš maigs, Un visās malās smaržo ziedputekšņu tvaiks, Un kārās lūpas čukst − klāt eksāmenu laiks! * Ik vasaras naktī karstā un miklā Kā mīklu var mīcīt gaisu un vēju Un klausīties mīlas dīkoņā tiklā, Un mīlu saņemt ar sitienu spēju. * Cik skaisti rudens daudzkrāsainie skati, Kad nobriest augļi, laukos ceļas stati, Uz klētīm smagi ripo pilnie rati, Un pārgatavi krīt no galvām mati. * Kad ziema klāt − klāt sniegs un dienas aukstas; Ar dūraiņiem es sildu savas plaukstas, Ar ausenēm es ausis silti sedzu, Bet kāpēc spogulī sev sārtu degungalu redzu?

.

 

 

 

Es, Antons A. Acuraugs I, nekad neesmu bijis muļķis. Tāpēc arī 14 gadu vecumā kļuvu skauts; jo skautiem ir vienpadsmit likumu, un vienpadsmitais skan − skauts nav muļķis. Mūsu pulciņā tas drīz vien kļuva par sakāmvārdu − Antons nav muļķis, ha−hā!

Tādu skautu māku kā mezglu siešanu iemācījos ļoti ātri. Par manām spējām liecināja dēlītis mītnē ar manis sasietu mezglu un uzrakstu: „ANTONA MEZGLS. Kas to atraisīs, tam piederēs pasaule.” Gordijs bija īsts iesācējs − jaunulis.

Kad pirmo reizi izgājām nometnē, apmetoties netālu no vietējām gaidām, nolēmu izlietot savu pieredzi mezglu siešanā un nometņu mākās, lai veiktu labo darbu. Katram skautam dienā jāveic vismaz viens labais darbs. Todien biju pārāk nodarbināts. Cēlu telti trīsreiz, jo trīs lietas ir labas lietas. Pirmoreiz telts atgādināja pakārtu, izkaltušu govs ādu, otrreiz − buŗu kuģi bezvēja laikā, trešoreiz − jā, šoreiz vadītājs sasauca visus skautus, lai rādītu piemēru. Tā telti nedrīkstot celt, viņš brīdināja, rādīdams, kādai jābūt labi celtai teltij tik ilgi, ka es beidzot varēju lepoties ar vislabāk celto telti nometnē. Iekārtojoties pienāca vakars, un es vēl nebiju veicis savu labo darbu. Nolēmu izmantot tumsu, lai kā īsts rūķītis − labais darbs nav jāizkliedz pa visu mežu − pārbaudītu, vai gaidas nav aizmirsušas piesiet telšu atsaites ar īstiem slīdošiem mezgliem. Jo, kas zina, uznāk lietus, atsaites savelkas, siļkītes no zemes laukā, un nabaga gaidām jumts uz galvas. Tad jau labāk izraut visas apdraudētās siļkītes tūlīt. − Šeit minētās siļkītes nav sālītas; tās neviens nav arī zvejojis, kā to vienkāršs mirstīgais varētu domāt. Par siļķēm skauti sauc mietiņus, pie kuriem atsien teltis. Kāpēc, to es nezinu, bet šīs ir vienīgās siļķes, kam ar jūŗu un sāli nav nekāda sakara. − Nu jā, dodos uz gaidu nometni glābt šīs pašas neēdamās siļķes. Vēroju, pie ugunskura stāv sardze. Viena pati gaidiņa. Tā jāapklusina, jo labie darbi nav jādara ar lielu troksni. Bez tam ir teikts − „gaida gaida, lai skauts to skautu” un „skauts nav muļķis”. Tāpēc arī grābu pavisam droši un nogrābu − pašu gaidu vadītāju. Pēc nopietnas apspriedes atzinu, ka gaidu siļķēm no lietus briesmas nedraud? un devos atpakaļ. Bet gaidas bija atzinušas, ka siļķēm tomēr draud briesmas − no skautiem, un tāpēc nākošajā naktī importēja mazskautu sardzi, katram mazskautam uzticot vienas siļķes sargāšanu. Mazskauti savu uzdevumu veica ļoti nopietni: no rīta viņi gan bija iemiguši savos posteņos, un gaidas pamodās zem saplakušām teltīm, bet neviena siļķe nebija pazudusi. Tās topošie vienpadsmitā likuma kalpi bija sabāzuši kabatās.

Nākošajā dienā vadītājs mani aicināja „uz nopietnām pārrunām”. Nolēmu jau pašā sākumā pāriet uzbrukumā, ne ar vārdu nepieminot savu vakardienas labo darbu. Ar labajiem darbiem nav jāplātās. Un tā kā nesen biju izkritis morzes alfabēta pārbaudījumā, nolēmu vadītājam sagādāt prieku ar savām zināšanām. Tāpēc samācījos morzes alfabētu, iebāzu svilpi mutē un, pabāzis galvu pa telts spraugu, paskaļi teicu: „.−../.−/−.../.−./−//” Vadītājs, kas bija atlaidies savā guļvietā kārtējai pēcpusdienas atpūtai, uzlēca kājās ar šausmīgu, sievišķīgu spiedzienu, it kā kad kāds viņam pie auss būtu iepūtis mežragā. „Anton,” viņš kliedza, „mēs neesam mežā!” Katra skautu nometne ir mežā, tāpēc teicu: „Tieši tā, vadītāja kungs.” − „Anton,” vadītājs ievilka plaušās gaisu un centās apspiest drebēšanu balsī, „Anton, ir pienācis brīdis, no kā es visu laiku baidījos.” − „Nē,” es nopūtos ļoti skaļi. − „Jā,” arī viņš nopūtās ļoti skaļi. − „Vadītāj,” es nopūtos vēlreiz, „vadītāj, esiet vīrs. Es, Antons A. Acuraugs I esmu gatavs uzņemt likteņa nastu bez vaidēšanas.” − „Tas ir labi,” viņš nopūtās par visām reizēm smagāk, „tev vajadzēs daudz spēka, jo tā nasta, ko es tev esmu spiests uzkraut, būs daudz smagāka par jebkuŗu likteņa nastu − tev ar šo brīdi jāuzņemas lūšu kopa kopnieka amats.” Es būtu vēlreiz nopūties, ja vien ārpusē neatskanētu kāda cita ļoti skaļa nopūta un dobji kritiena trokšņi. Tas bija lūšu kops, kas sajūsmā bija paģībis. Sāku savu karjeru kā Zaratustra − ar ne visai dzīviem skautiem.

Tā kā pēc pusstundas bija paredzēta nometnes inspekcija un paģībušie lūši neizrādīja vēlēšanos pamosties, nolēmu sakārtot kopa telti un virtuvi inspekcijai pats. Jaunais amats jāsāk ar uzvaru kārtības sacensībā: uzvara dos sparu ir kopniekam, ir kopām. Spars bija vajadzīgs: par to nebija divu domu, nekustīgajos augumos lūkojoties. Ar gultu klāšanu veicās labi, jo tās bija uzklātas. Savācu tikai lēveni sukreņu papīru, kas mētājās visās malās. Virtuve arī bija kārtībā, izņemot − traukus, kas nebija mazgāti. Traukus mazgāju pirmo reizi mūžā, bet arī ar tiem tiku galā. Vēlāk mani kops aicināja, nē, izmisīgi lūdza, lai es uzņemoties šmuļa amatu: tas palīdzēšot skautu garam, skautu sparam. Šmulis skautu nometnē ir trauku mazgātājs, ēdienu maisītājs un kuriķis un arī citādi atbildīga persona skautu gara un spara uzturēšanā. Ka tā tas ir, bija skaidrs jau pašā iesākumā − lūši pamodās, tikko trauki bija nomazgāti. − Vakarā paziņoja inspekcijas rezultātus: „Šodien pārbaudījām atkritumu bedres...” Es nodrebēju − vai mums vispār bija atkritumu bedre?”... jo senie latvieši gan glabāja kartupeļus bedrēs... „Muļķības − es mierināju sevi.”... bet tie nebija vārīti kartupeļi un tiem nebēra mizas klāt. Lūši − lūši nav nekādi senie latvieši...” U.t.t., u.t.t. Nekas, sakodu zobus − katrs iesākums grūts. Antons no debesīm nekrīt.

Tikpat grūti sākās pirmais šķēršļu gājiens manā vadībā. „Lūši,” es teicu, „pierādīsim, ka mēs varam būt galā pirmie!” − „Jā?” viņi sauca kā viens. Bet jau pie pirmā šķēršļa gadījās šķēršļi mūsu nodomam. Sekojošo zīmi atšifrējām tikai pēc krietnas stundas pārdomām: „no kOKA. laI SKan. UN ar LOku meT.” Nu protams − tur rakstīts: ej uz mežu! Kad nonācām mežā, atklājām, ka visas apburtās princeses atbrīvotas un pūķi nokauti. Diezgan apbēdināti devāmies mājup. Beigas tomēr nebija tik bēdīgas: galā mēs bijām pirmie. Pārējie skauti izbijās, un līdz rezultātu paziņošanai mēs tikām apveltīti skaudīgiem vārdiem: „Antons nav muļķis.” Lūši skābi smaidīja un atbildēja: „Nē, viņš ir malēnietis.”

Beidzot tomēr pienāca arī mums reize nokļūt pirmajā vietā. Tas notika viršanas sacensībā. Ilgā pieredze, bagātīgās kulinārās mākslas zināšanas un virtuozā garšas sajūta mums palīdzēja. Domājām gatavot buljonu un vārītus kartupeļus ar olu omleti. Milzīgā skārda biskvītu kārbā tika gatavots buljons, apvienojot burkānus, kāļus un sausu cāļu buljona koncentrātu ar makaroniem, sāli, taukiem un ūdeni. Gala rezultātu ēdām trīs dienas, jo mūsu acumērs nebija pareizi izvērtējis katla izmērus. Kartupeļi arī izdevās lieliski. Bet ar omleti neveicās. Taisni tāpēc uzvarējām. Olu pulvera, piena pulvera un ūdens maisījums uz pannas izveidojās dzeltenā dzirnakmenī bez cauruma. Tādu nevarēja ēst. Nolēmām samalt šo dzirnakmeni un mēģināt vēlreiz, gatavojot olu mērci ar vērša buljona ekstrakta garšu. Nu izrādījās, ka šo mērci pat turks nevarētu ēst neizplaucējis muti, jo ekstrakts bija par spēcīgu. Jau tuvojās tiesnešu grupiņa, kad izšķīrāmies pievienot mērcei kārbu konzervēta laša un saukt gala iznākumu par vērsīgu laša omleti. Tiesneši baudīja šo ēdienu ar patiesu sajūsmu: mums pašiem nekas nepalika pāri. Tā arī nekad neuzzinājām, kā vērsīga laša omlete garšo, bet otrreiz to gatavot neiedrošinājāmies. Uzvara deva mums vajadzīgo pašapziņu un sparu noveikt buljonu trīs dienās.

Pāris gadus vēlāk, atceroties manus nopelnus, vadītājs lūdza mani kļūt par savu palīgu. Ar to arī beidzās manas skautīgā skauta gaitas. Bet nekad neesmu aizmirsis vienpadsmito likumu. Par to liecina ieraksts kādā kopas dienas grāmatā: „Šodien krāsojām skautu mītni zaļā krāsā. Ieradās arī pulciņa priekšnieka palīga kungs Antons A. Acuraugs I un mūs morāliski atbalstīja.” Nē, Antons nebija muļķis, nav muļķis un nebūs muļķis, kaut arī toreiz aizgāju mājā zaļš no galvas līdz kājām.

 

..

 

Stāstiņš bez priecīgām beigām.

„Latvijā sporta kustība bija pavisam jauna parādība."
Peter Starcs

Vasaras svētdienas pēcpusdiena Latvijā.

Saule staigā vārda pārnestajā nozīmē pilnīgi pa zemes virsu, sviež svelmi sejā un bāž to aiz plānā virskrekla neatlaidīgi un bez mitas. Sasvīdušās kājas sautējas apavos kā burkāni katlā. Jožu kā bēgdams no nelabā ko nagi nes. Bet cik ātri pieklājīgs cilvēks drīkst pārvietoties kājām pa pilsētu? Šausmīgi! Pulkstens skrien kā puika, kam iedota rīcineļļa. Satikšanās pusčetros, bet nu jau četri.

Ak, tās sasodītās klavieŗu stundas!

Mamma gan saka: „Dēls, tev jāpaplašina garīgie apvāršņi līdz pilnībai!” Man gan liekas, ka iet jau pāri. Šodien pat. Spēlēju klavieres, spēlēju − klausos: mans skolotājs krāc. Aizmidzis. Ielaidies atzveltnī, sakrustojis rokas un sakrustojis kājas kā nezin’ kāds dubultsvētais un guļ. Mamma man vienmēr teikusi: „Dēls, esi sabiedrībā pret katru uzmanīgs!” Kas nu mēs te abi par sabiedrību, tomēr spēlēju tālāk un lūru uz pulksteni. Jau trīs! Klavieŗu stunda būtu cauri. Jau desmit minūtes pāri! Jau divdesmit! Bet šis tik krāc. Spēlēju skaļāk. Nu šis pamostas un rūc: „Pie velna, kas te trokšņo!” Ierauga mani. „Ak, jūs... Piedodiet, Jevlampjeva jaunskungs, piedodiet!.. Šodienai jau pietiks...” Rātni pieceļos: „Uz redzēšanos, skolotāja kungs!..” Bet šis nemaz neatbild, jo krāc atkal un, liekas, skaita šodienu par nodzīvotu. Bet man pusčetros satikšanās!

Anita, droši vien, būs izgaidījusies velti, parādījusi pigu uz manas mājas pusi un aizgājusi. Rīt viņa teiks to pašu, ko dara pārējie: „Tu esi diegs... Tu esi jēla ola... Tu esi mīkstpēdiņš ... Tu esi traips tā Kunga vaigā...”

Pusčetros tikai tieku mājā. Mamma klāt kā saldais pudiņš: „Vai brīvmākslinieka kungs šodien bija apmierināts ar tevi?”

„Laikam.”

„Ko tad viņš tev teica?”

„Viņš teica: šodienai jau pietiks.”

„Droši vien, runājāt arī par mākslu?”

„Nē... Jā!”

„Ak, šī mūsu pilsētas gaišā dvēsele!”

„Jā!” Jūtos kā slīkonis, kam nepamet neviena salmiņa, jo kaut kā jātiek prom no mājas, lai tur vai kas! „Mamm...”

„Vai brīvmākslinieka kungs bija labā gara stāvoklī?”

„Nezinu... Jā! Mamm... Gleznotāja kunga dēls apsolīja gaidīt pusčetros. Es gribu aizlienēt viņpasaules mākslas vēsturi ...”

„Ko! Pusčetros? Mīļais dēls... Vai, vai, vai! Tu esi jaunietis, tev vienmēr jābūt laikā... Tikai, lūdzu neskrej! Neej salīcis! Nesmejies uz ielas!”

Pilsētiņas ielas tukšas kā izslaucītas. Anitai arī iedomas − satikties kaut kur pie sporta laukuma pilsētas nomalē. Ja nu kāds paziņa ierauga mani te nomalē un izstāsta mammai...

Pag, klau! Kas tad tur? Cilvēki kliedz, svilpj un protestē, it kā kāds sistu nost savu brāli.

Nē, tas jau notiek sporta laukumā. Mīļā pasaulīt, kas tur salasījies sportistu! Laukums pilns un biezs kā mūris. Bet tad jau Anita arī laikam pieder sportistiem!

Iespraucos drūzmā kā pliks jēriņš vilku barā. „Ēēēēēēj, ko tas nozīmē!” kāds tūdaļ kā pastarās tiesas bazūnē iekliedz tieši man ausī. „Piedodiet, lūdzu, piedodiet!” es saku. „Es jums laikam uzminu uz kājas.” Bet šis neliekas gar mani ne zinis. Mēģinu sarauties tievāks par diegu, lai tiktu uz priekšu.

„Sit, sit, sit!..” piepeši aizsmakusi balss it kā paceļ mani kā vates piku. Salecos, pēc tam ierauju galvu plecos un gaidīdams jūtu, kā notirpst kājas. − Vai tik man nav piemetusies bērnu trieka? − pazib galvā bažīga doma. Tomēr neviens mani nesit. Bet jau nākamā brīdī kaut kur aiz muguras iespiedzas cits: „ Kod kājā, kod kājā... Jāāāāā!” Satrūcies klūpu uz priekšu,un priekšā pazib... mierīgs, gandrīz tukšs zāļains laukums. Kā pateicībā, kā nesaprašanā paceļu acis pret debesīm: − vai es tiešām glābts? Un ja es būtu glābts, tad gan nekad vairs neiešu tur, kur sportisti! −

„Debesis augstās!” es piepeši iesaucos. Otrā pusē zāļainajam laukumam pazib Anitas zilais tērps. Nu gan tikai turp! Atspeŗos abām kājām pret zemi, noplivinu rokas kā vēja nestas lupatas un esmu izkustējies.

„Vecīt, ei, vecīt, būs labi! Nomierinies!” kāds mani saķer aiz rokas un mēģina noturēt. „Priekš kam tad ir tiesnesis?” Bet man taču jātiek pie Anitas! Un prom esmu.

Jau nonāku līdz laukuma vidum, kad pāris desmit vīru, nosvīduši, izpūrušiem matiem, ierauga mani. Viens no tiem sāk brēkt: „Andrej, dod man, dod man!” Saraujos. Brēciens skan tik izmisis, ka nav vairs šaubu: tur kliedz pēc nūjas. „Ātrāk, ātrāk!” vēl piebalso kāds cits. Nu ir vakars! Lielā barā kā no aploka izsprukuši vērši vīri piepeši pagriežas un nesas tieši man virsū. Visapkārt ap laukumu kā daždien satrakots pūlīs brēc sportisti.

Es bēgu. Bet uzbrucēji ir ātrāki. Drīz vien kāds jau nokļuvis man priekšā un, nostājies ap desmit soļu no manis, lēkā uz augšu un leju it kā baidīdams mani kā izmukušu sivēnu atpakaļ aizgaldā. Tad es dzirdu pēdējo rēcienu: „Sīīīīī!” Nošņāc gaiss, varens spēriens nogāž mani gar zemi, un iestājas tumsa ...

Kad es pamostos, galva sīc kā pasaules slavenie krievu tējas katli. Muskuļains vīrs stāv tieši blakus un skatās lejup. „Ko tu maisies pa laukumu kā dulls!..” viņš sodās. „Bet nekas, zilums pāries. Vai tu zini, ka izglābi drošus vārtus pašā pēdējā minūtē?...”

„Nē, nezinu...” es atbildu.

Pamazām, bet nedrošs sāku uztvert citu balsis.” Tas nav pareizi, tā neiet! Izjaukt uzvaru. Vienkārši − tādam pa galvu!”

Tad blakus pazib zils tērps. Pirms spēju piecelties, ieskanas man tik dārgā Anitas balss asa kā nazis, pārgriezdama visas sajūtas un domas:

„Tu esi gatavais lempis, un vairāk nekas!.. Piedzimis lempis!...”

 

 

 

 

Ostrembskis Jevlampjevs

1957. gada 29. februārī „Skabargu” redakcija sapulcējās ārkārtējā sēdē, ko vadīja sīkzemnieks Antons A. Acuraugs I, bet visu pierakstīja O. Jevlampjevs, tas ir − es. Tā kā esmu latviešu literārās nākotnes lielā cerība, viegli varēju uzrakstīt protokolu dramatiskās dzejas formā: monologos, dialogos un tā joprojām.

Autors

TITUĻSĒDE

Viencēliens

Vieta: „Skabargu” redakcija un kantoris. Telpā galdi, krēsli, dažādas kvalitātes un apdares papīri, pie sienas zīmējumi, saukļi un putekļi. Laiks: dziļa pusnakts.

Acuraugs: Kungi, es paredzu, ka rīts vairs nav tālu... /visi sēdes dalībnieki piekrītoši māj ar galvām/ tāpēc esmu aicinājis jūs visus brīdī, kad mēness jau norietējis...

Smagais: Zin’, veči mani nemaz negribēja laist laukā no mājas tik vēlā stundā!

Acuraugs: ...kad mēness jau norietējis, bet vadītāji un vadoņi spēj nākamības tumsā zīmēt rītdienas perspektīvas.

Smagais: Ei, ja vajag kaut ko uzzīmēt, tad visprātīgākais to uzticēt Pāķim ar Pekstiņu!

Acuraugs: /lietišķi un demokrātiski/ Smagā kungs, es aicinu jūs ievērot sēdes kārtības noteikumus! /pret pārējiem/ Jaunās paaudzes rakstu krājums „Jaunā Gaita”, kuŗa paspārnē esam atraduši savas trimdas mājokli, nopelnījis, lai tā redaktori gūtu sabiedrības ievērību! /visi sēdes dalībnieki pēc demokrātiska parauga sauc cits caur citu piekrītošo: ai!/ Bet mums visiem skaidri zināms, ka ievērību viņi iegūs tikai tad, kad būs ieguvuši arī tituļus! /visi sauc: ai, ai, ai!/ Tāpēc esmu jūs aicinājis, lai šonakt, šai nozīmīgajā brīdī, mēs vienotos par „Jaunās Gaitas” redaktoru tituļiem, un pēcāk, kad pienāks rīts, mēs varētu par tiem stāvēt vai krist, kā katrs to atzītu par lietderīgāku, un raudzīties vai lūrēt atkarībā no mūsu ķermeņa stāvokļa telpā, lai viņiem piekristu tituļiem atbilstoši amati.

Smagais: Ai! /visi pārējie viņam piebiedrojas/

Acuraugs: Biju novērojis, ka „Jaunās Gaitas” redakcija ar demokrātiskā iekārtā neparastu iecietību pacieš visu, ko padara vai nepadara redaktors Jānis Peniķis. Šis apstāklis mani mudināja, kā Rainis būtu teicis, pētīt dziļāk, uzzināt vairāk. Atklājās, ka...

Smagais: Nu?...

Acuraugs: Man atklājās, ka ar Jāni Peniķi mēs tiksim galā visvieglāk. Tāpēc es ņemu viņa gadījumu kā pirmo. Jānis Peniķis ir latviešu dižciltīgas dzimtas pēcnācējs, ko viņš apliecina Jānim Jaunsudrabiņam vēstuļu grāmatā „Tā mums iet”. Pašas dzimtas dižciltība pierādās Dunsdorfa grāmatā „Deviņvīru spēks”, Juškēvica romānā „Zobens pār Rīgu” un citur. Es ierosinu „Skabargu” redakciju piešķirt Jānim Peniķim brīvkunga titulu!

Pākis: Smalki! − tas ir: ai, ai! Brīvkungs Jānis Peniķis!

Visi: /arī Acuraugs/ Ai, ai, ai!

Acuraugs: Tālāk − redaktors Valters Nollendorfs ir...

Smagais: ALJA valdes priekšsēdis...

Pākis: BPLJP pagaidu priekšsēdis...

Pekstiņš: Topošais...

Žano: Eēēē . ..

Acuraugs: Kungi, ievērosim sēdes kārtības noteikumus! /nokrekšķinās/ Es ierosinu Valtera Nollendorfa gadījumā nogaidīt vēl pāris gadus, jo pagaidām viņa amatu nasta, kā katra nasta vispār, sver vairāk nekā kāds tituls.

Visi: Ai, ai, ai!

Acuraugs: Visgrūtāk ir gados ļoti jaunās redaktrises Lalitas Lāces lietā. Viņa ir vienīgā dāma redakcijā ...

Žano: Lūk − dāma Lalita Lāce, tāpat kā, piemēram, kungs Vinstons Čerčils!

Pekstiņš: Nau! Nau, nau! Kas viņa par dāmu, tāds kārtīgs skuķis vien ir! Sauksim − jaunkundze Lalita Lāce!

Visi: /cits caur citu, arī Acuraugs/ Viņa ir foršs skuķis ... Dāma!... Jā!... Nē!... Jaunkundze!... Nē!... Jā!... Nu gan kungs muld!. ..

Jevlampjevs: /kamēr sēdes dalībnieki runā cits caur citu, nespēj neko pierakstīt; lai attiecīgie fakti neietu zudumā nākamībai, viņš lēnā tempā pāršķir attiecīgu protokola lappušu skaitu, kas paliek baltas, neaprakstītas; pie 13. lappuses Acuraugs pārkliedz pārējos/.

Acuraugs: Atlikt! Redaktrises Lalitas Lāces gadījums atlikts. Mieru!.. Lūdzu visus pie kārtības: precētos un neprecētos!.. /tūliņ troksnis sarūk uz pusi, pēc tam iestājas klusums/. Redaktors Aivars Ronis... Kungi, es būšu ļoti lietišķs, lai neatkārtotos iepriekšējā gadījuma kļūdas!.. Redaktors Aivars Ronis pārvalda ALJA Apgāda nozari, iekārto un dekorē „Jauno Gaitu”, ir uzbūvējis „Jaunās Gaitas” ekspedīciju ...

Pākis: Rokā! Tituls man rokā! Lūk − bijušais architekts
Aivars Ronis! Jā?

Acuraugs: Hmmm .. .

Visi: Ai, ai, ai!

Acuraugs: Nu labi, ja jūs tā gribat. Aiiii! Tālāk nāk Eiropas redaktors Gunars Irbe. Viņš dzīvo Zviedrijā...

Smagais: Rokā! Jā, rokā!

Žano: /satrūcies/ Kas ir, rādi šurp!

Smagais: Kas ir? Tituls ir rokā! Lūk − karaļa viesis Gunars Irbe! Vienkārši lieliski!

Visi: /sajūsmā/ Ai, ai, ai!

Acuraugs: Bet tālāk! Ko lai darām ar redaktoru Vigo Burģi? Trimdas vēstures materiālos lasāms, ka minētā persona ne tikai atrunājas, bet pat atsakās no visiem amatiem un par redaktoru kļuvusi tikai demokrātisku draudu ietekmēta.

Pekstiņš: Ko ta’ viņš tā citādi dara?

Acuraugs: Raksta ... Dzejo... Nesen apprecējās ...

Jevlampjevs: /noliek rakstāmpiederumus, pieceļas, noklepojas/ Ierosinu minētajai personai piešķirt sekojošu titulu: apprecējies dzejnieks Vigo Burģis. /klusums, Jevlampjevs nosēžas, paņem rakstāmpiederumus un sāk gaidīt; tikai tagad demokrātiski, izcili disciplinētā redakcija iekliedzas: ai, ai, ai!/

Acuraugs: Labi, kungi! Mušu sēdei tuvojas noslēgums, bet ne tā mūsu sapratīgai un gudrai rīcībai. Atļaujiet man jūs visus aicināt aptvert, ka no mūsu nākošo minūšu lēmuma atkarīgs viss „Skabargu” turpmākais: kur paliksim, liktenis /iestājas klusums, ko neviens pat negrib pārtraukt/ Labi kungi!.. „Jaunās Gaitas” atbildīgais redaktors Aivars Ruņģis visā savā līdzšinējā sabiedriskā darbā parādījis tikai labākās trimdinieka, emigranta − nevajadzīgo lūdzu svītrot − īpašības. Viņa cīnītāja stājas stāža bijusi nesalaužama! Ai! /pārējie piebalso; ai!/Viņš vienmēr sabijis latviskās gaisotnes pašos augstumos un cīnījies kā lačuplēsējs polītiskā ...

Smagais: Cst!. .

Acuraugs: /klepo, un vienreiz iesācis, nevar tik drīz apstāties/

Žano: Ei, vai viņš dažkārt nebija kaut kāds virsnieks?

Smagais: Ko nu! Bija vienkāršs zaldāts! Un nevar taču titulēt: bijušais zaldāts... Bez tam, tāds tituls: bijušais zaldāts nāk priekšā vairs tikai latviešu tautas pasakās.

Pākis: Censonis! Teiksim: lielais trimdas censonis...

Žano: Neder! Kas var apgalvot, ka viņš cenšas, jo varbūt
grib, tā par velti darbodamies, nosist tikai savu
gaŗo laiku.

Acuraugs: /caur elsām/ Kungi!..

Žano: Ei, vai viņam nav kāds talants?

Pekstiņš: Kas tas tāds?

Žano: Tā ir kāda sevišķa īpašība. Piemēram, ja kāds prot labi skābēt gurķus, viņš ir talantīgs gurķu skābētājs.

Pekstiņš: Pag’, viņš taču sastāvēja ALJA valdē!

Acuraugs: /beidzot atguvis elpu/ Jā, jā! Viņu tajā valdē ievēlēja divreiz. Ak tu, tētīt, kā tas bija piemirsies! Te, kungi, lūk ir atrisinājums: divkārtbijušais ALJA valdes loceklis Aivars Ruņģis!

Visi: /apslēptā un neapslēptā sajūsmā/ Ai, ai, ai! Kungi, kad būs pienācis rīts, „Skabargu” redakcija ies un stāvēs vai kritīs par šādi titulētu „Jaunās Gaitas” redakciju: divkārtbijušais ALJA valdes loceklis Aivars Ruņģis, apprecējies dzejnieks Vigo Burģis, karaļa viesis Gunārs Irbe, viena Lalita Lāce, tagadējais Valters Nollendorfs, BRĪVKUNGS Jānis Peniķis un bijušais architekts Aivars Ronis.

Visi: /laimīgi un apmierināti/ Ai, ai, ai!

Kaimiņmājas garāžā iedziedas Lieldienām barots gailis.

Spoku stunda jau pāri.

 

 

 

Skabargām: Esmu, tā sacīt, nelielas latvieša kopības galva. Mūsu kopība sastāv lielākā kopībā, kas no mums prasa galvas naudu. Viņi raksta: „Svarīgākais te nokārtotas saistības, resp. samaksāta biedru nauda. Katrā gadījumā tā ir maksājama uz vārda par noteiktu personu. Nav svārigi, no kurienes šī nauda nāk. Saprotams, par katru samaksāto biedru izsniedz biedra karti personai, par kuŗu ir samaksāts. Līdz ar to attiecīgais gadījums ir nokārtots.” − Tā kāsīte mums tāda patukšāka, jo visi metušies uz mājam. Pērk mājas un krāso, pērk autiņus un mazgā. Tās prasa līdzekļus. Nu gudroju − vai nevarētu pazagt no banciņas? Kad jau biedru karte rokā, viss kārtibā. Ko?

Red. atbilde: Kā − ko? Mēģināts nav zaudēts. Paziņojiet tikai, kuŗā cietumā Jūs tupēsit: mēs Jums nosūtīsim „Skabargu” biedra-veicinātāja karti par velti.

 

 

„Skabargu” redakcija! Jūs nu gan noteikti zināsit, kur palicis mūsu trimdas Vācijas posma lieliskais feļetonists Drūmais?
A−ps.

Red. atbilde: Droši vien − izceļojis un kļuvis priecīgs.

 

„Skabargu” redakcijai! Tautas atmodas laikmetā tos latviešus, kas, piemēram, no Sils kļuva par Siling, sauca par puskoka lēcējiem. Kā tagad sauc tos, kas, piemēram, no Egons Riekstiņš kļūst par Egon W. Riekstins, no Jānis Kalniņš − John X. Kalnins? Un kā rodas svešie vidus burti?
E.R.

Red. atbilde: Šos latviešus tagad sauc par amerikāņiem. Kā rodas svešie vidus burti? Egons Riekstiņš, piemēram, rausta valodu un nesaka vis: vakars, bet: va−va−vakars. Tāpēc, lai viņu labāk raksturotu lielajā ļaužu pulkā, vidusburtā liek dubulto v /w/, kas latviski apzīmē valodas raustīšanu. Jānis Kalniņš turpretī jau pēc pirmās alus glāzes sāk žagoties un saka: hiks!, tāpēc, viņu raksturojot, lietā John X. Kalnins.

 

 

Skab. redakc.! Lasīju kādā latviešu apkārtrakstā šādu paskaidrojumu /?/: „Kanādas un Ziemeļamerikas territorijas tiek sadalītas trijās zonās, ejot no austrumiem uz rietumiem, un proti: /1/ austrumpiekraste, /2/ vidiena un /3/ rietumpiekraste. Zonas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Kanādas un Ziemeļamerikas Savienoto Valstu territorijām.”Vai Jūs varētu man izskaidrot šo paskaidrojumu? Gribētu zināt:

        a/ Vai Kanāda vairs neatrodas Ziemeļamerikā?
        b/ Kāpēc jāiet no austrumiem uz rietumiem?
        c/ Kāpēc zonas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem?

−iks, Čikāgā.

Red. atbilde: Vispirms, „Skabargu” redakcija ieskata par nepieciešamu paskaidrot un ziņot, ka ne redakcija kā kopums, ne atsevišķi tās locekļi nav nekādā veidā saistījušies pie augšā minētās kontinenta sadalīšanas. Šai pašā sakarībā „Skabargu” redakcija paskaidro, ka tās locekļi nekad nav bijusi un arī tagad nav komūnistu partijā, ne arī kādā tās atzarojumā.

Atbildot augšā minētos jautājumus, apliecinām: a/ pēc redakcijas rīcībā esošajām ziņām, Kanāda joprojām atrodas Ziemeļamerikā; b/ ja Jums ir divritenis vai auto, Jums nebūt nav jāiet, bet Jūs varat arī braukt no austrumiem uz rietumiem, un nekur nav sacīts, ka Jūs to nevarētu − no rietumiem uz austrumiem; c/ zonas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem droši vien tāpēc, ka kāda arī mums nezināma persona tās sākusi stiept minētajā virzienā.

 

 

„Skabargu” redakcijai: Kā tas izskaidrojams, ka „Jaunās Gaitas” 7. numurs jau satur tik daudz iespiedkļūdu, ka sāk atgādināt dažu labu trimdas latviešu avīzi? Gunārs Š. Ņujorkā /New York/

Red. atbilde: Izskaidrojums vienkāršs: tā ir atgriešanās atpakaļ latviskā vidē!

 

 

God. red.! Es neizprotu un neizprotu, kāpēc „Jaunās Gaitas” redakcijai jāsekmē dažādu uzskatu publicēšana!
A.P. Londonā, Anglijā, Eiropā.

Red. atbilde: Tas ir ļoti vienkārši! Pieņemsim, piemēram, ka Jums patīk meita, bet mums − redakcijai−viņas māte. Ja nu redakcija savā izdevumā slavinātu tikai māti, bet nelaistu pie vārda Jūs ar meitas paslavēšanu, vai būtu taisnīgi? Nu, protams, ka ne! Bez tam, mēs Jūs tā „apstrādātu”, ka Jūs aizmirstu meitu un vēl noprecētu māti... Bet vai Jūs tik neesat to jau izdarījis?!

 

 

Redakcija! Ai, ai, ai! Vai, vai! Ko es esmu izdarījis? Redzēju vietējā latvieša sīktirgotavā resnus, taukus putraimu desas luņķus. Tā sagribējās kaut ko latvisku − nopirku, uzcepu, apēdu! Garšoja lieliski. Nākamajā dienā lasu vietējā latviešu biļetenā: „... putraimu desas gatavotas no bijušā Latvijas ekonomiskā desu meistara...” − Ai, bijušais desu meistars! Ko esmu izdarījis?! −ja, Lielkrācēs, ASV.

Red. Atbilde: Ko Jūs esat izdarījis? − Apēdis luņķi putraimu desas. Un ja Jums ir vēdergraizes, tad ne jau tādēļ, ka būtu apēdis bijušo desu meistaru. Vārds „bijušais” vietējā latviešu biļetenā lietots tikai kā tituls, kas trimdā nepieciešami, lai apzīmētu bijušos ministrus, direktorus un desu meistarus, ne − lai apzīmētu nelaiķus. Bet ja tai biļetenā skaidri teikts, ka desas gatavotas no viņa, tad neticiet − tā, droši vien, komunistu propaganda.

 

 

VAI ĢENERĀLLĪNIJA IR TAISNA JEB LĪKA?

Mēs citējam:

„Un es ticu, biedri, ka komjaunieši ar pietāti saglabās un vairos tās spīdošās tradīcijas, kas radītas tēvijas kaŖa laikā."
M.I. Kaļinins

No runas komjaunatnes centrālkomitejas 14. plēnuma svinīgajā sanāksmē 1945.g. 28. novembrī /Komsomoiskaja Pravda 2. 12. 1945./.

 

„... vadības personīgais paraugs audzina skolēnus.”

Padomju Latvijas skola,
Nr. 8, 1956. , 47. lpp.

 

Krievu pedagogs K. Ušinskis: „Audzināšanā viss pamatojas uz audzinātāja personību."

Padomju Latvijas skola,
Nr. 10, 1956., 19. lpp.

No laikraksta PADOMJU JAUNATNE satīriskās nodaļas „Asā slota", Nr. 13 /3027/, sestdien, 1957. gada 19. janvārī.

„Skabargu” redakcija jautā „kollēgām” „Asajā slotā”:

Mums šķiet, ka mācījušies ir sekmīgi un spīdošās tradīcijas saglabātas. Jūs taču arī redzat līdzību šais divās „gleznās”?

 

 

 

 

Es, velniņš esmu mazs pārlieku, Tak, kad pie darbošanās tieku, Tad mainu burtus, zīmes lieku Tik savai patikai par prieku! (Skat. "Jaunās Gaitas" 7. numuru! Ak! Iespiedkļūdu veln.