JG redakcijai:

JG 68. n-rā publicēts sirsnīgs, bet mazliet vienpusīgs un varbūt pat drusku naīvs Ausmas Jaunzemes raksts par Aspaziju. Lai redzētu medaļas otru pusi, ieteicams paprātot par šādu citātu no Virzas didaktiskās poēmas „Dzejas
māksla”:

Tā lugās savējās un arī savās dziesmās
Kā spoža raķete, kas gaisos sadeg liesmās.
Tas vācu aistētisms, kuŗš plašā togā tin
Ikkatru lietu tai, ko viņa dzejā min.
Ir sliktu sējusi tā mūsu dzejā sēju,
Kā vējš mēdz viņa skriet un apkampties ar vēju.
Uz tādu nemieru mīt slepens viņā prieks,
Kas mākslas garam svešs, jo patiess dziesminieks
Var dabai trakot likt, bet, kad jau negaiss pāri,
Viņš rāda mierīgu mums skaidru debess āri.

Arī šai citātā manāma vienpusība, kas varbūt radusies polītisku iemeslu un Virzas „antiģermānisma” seku dēļ. Liekas tomēr, ka Virzas neatzinīgais viedoklis nav gluži bez pamata. Aspazijas vārsmās reizēm var sastapties ar aistētismu šī vārda sliktākajā nozīmē resp. banālu, ar „pielipinātiem” ornamentiem krāšņotu izteiksmi (atšķirībā no sublīma, netiešāka aistētisma, kas liecina par gaumi un sensibilitāti). Aspazijas varen dinamiskais nemiers šķiet vieglāk apvienojams ar rētoriku nekā ar dzeju.

Jāievēro, ka izcila vieta kādas tautas literatūrā mēdz būt atkarīga ne tikvien no tīri mākslinieciskās vērtības, bet arī no citiem – piem., „celmlauzības” vai polītiskiem – faktoriem par mazo tautu literatūru, kam šādi ārpusmākslinieciski faktori palaikam sevišķi nozīmīgi, savā dienasgrāmatā interesanti rakstījis Kafka, bet kaut ko tādu arī par krievu – tātad lielas tautas – rakstniecību apgalvojis Somersets Moms (aizrādīdams, ka krievu literatūra kvantitātes un autoru skaita ziņā ir ar daudz šaurāku apjomu nekā, piem., angļu literatūra). Līdzīgā kārtā Bairona leģenda Eiropas kontinentālajās valstīs resp. ārpus britu salām bija lielāka par viņa dzejas māksliniecisko vērtību. Vairums britu uz viņu skatījās vismaz drusku neatzinīgi, jo Bairona dumpīgā, atklātā dzeja viņiem likās nepietiekami „audzinoša” (edifying), dažā ziņā piedauzīga, samaitājoša. – Aspazija ir viena no mūsu literatūras celmlaužu personībām un apdāvinātas, enerģiskas, emancipētas sievietes simbols, bez tam „krāšņi” romantiska; tas viss palīdzējis nostiprināt viņas prestižu un popularitāti, bet tam maz sakara ar literatūras vērtēšanas „kodolu”, par ko attieksmē uz marksistisko pieeju literatūrai trāpīgi izteicies savā rakstā „Poesie und Politik” polītiski kreisais vācu dzejnieks Encensbergers (H.M. Enzensberger, Einzelheiten, Suhrkamp, Frankfurt, 1962):

Die Versuche der marxistischen Literaturlehre, den politischen Gehalt eines poetischen Werkes zu isolieren, gleichen Belagerungen. Sie umzingeln das Gedicht von aussen; je stärker es ist, desto weniger lässt es sich zur Übergabe zwingen. Aus welcher Klasse ist der Autor hervorgegangen? Wie hat er seinen Stimmzettel ausgefüllt? Welche Note verdienen seine ideologischen Ausserungen? Wer hat ihn bezahlt? Für welches Publikum hat er geschrieben? Hat er Schlösser oder Baracken bewohnt? War er mit Millionären befreundet oder mit Werftarbeitern? Wofür hat er sich ‘eingesetzt’ und wogegen? Berechtigte Fragen, hochinteressante, gern vernachlässigte Fragen, aufschlussreich, nützlich – nur den Kern der Sache erreichen sie nicht. Sie wollen von ihm nichts wissen. Literaturkritik als Literatursoziologie wird blind für ihren Gegenstand, nimmt an ihm nur noch wahr, was ihm äusserlich ist, und gibt ihr Urteil über die Qualität der Werke, mit denen sie sich befasst, schon mit der Wahl ihrer Kategorien preis, noch ehe es ergangen ist.

Arī pretmarksistiem dažkārt gadās aizmirst „kodolu”, ņemoties ar blakus lietām... Manuprāt, Rainis, Skalbe, Virza tīri literarā aspektā ir krietni vien „drošāka” manta nekā Aspazija. (Pavisam atklāti sakot – es vairāk apbrīnoju Strēlerti un dažas no jaungaitnieku liriķēm nekā Aspaziju.) Protams, Aspazija ir sacerējusi ievērojamus darbus, un viņai allaž būs ievērojama vieta mūsu literatūras vēsturē; BET...

Gundars Pļavkalns

 

 

 

ATBILDE UZ GUNDARA PĻAVKALNA VĒSTULI

G. Pļavkalna paša vēstulē parādās naīvitāte, kad viņš runā par Raini, Skalbi, Virzu kā par „drošāku mantu” nekā Aspazija. Viņš nesaka, kādēļ un ar kādām mērauklām guvis šādas literatūrkritiskas atziņas. Virzas „nemiers versus miers” nav objektīva mēraukla literatūras vērtībai, bet tikai raksturo dažādus mākslas virzienus.

Atkarā no darbu īpatnībām rakstniekus mēdz sadalīt pa stila periodiem. Savā apcerē esmu ierindojusi Aspaziju „romantiķos”. Viena no romantikas galvenajām īpatnībām ir minētais „nemiers”. Ja Pļavkalnam un Virzam šāds nemiers nepatīk, tad tā ir tikai pilnīgi subjektīvas domas izteikšana, izvēlēšanās starp romantikas „nemieru” un meklēšanu un klasisko „mieru” un piepildījumu. Bet tas nekādā ziņā nevar skart Aspazijas vietu romantiķu starpā. Un romantismu nevar noliegt kā lielu un iezīmīgu kulturālu kustību, kuŗas ietekme turpinās vēl arvien dažādos kādreiz grūti pazīstamos veidos. Nevaram noliegt veselu mākslas virzienu tikai tādēļ, ka tas varbūt mums nav pa prātam. Vispār, G. Pļavkalns nepanāk nekādu literatūras kritiku, saucot Bairona dzeju par „piedauzīgu, samaitājošu”. Kas tad īsti ir tas Pļavkalna mistēriskais, „literatūras vērtēšanas ‘kodols’”? arī Encensbergera raksts to neparāda skaidrā gaismā.

Manu apceri JG redakcija bija ļoti saīsinājusi, tā ka sīki iztirzātais literatūras vērtēšanas „kodols” iespiestajā rakstā neparādījās. Nekādā ziņā nebiju Aspaziju skatījusi tikai ar literatūras socioloģijas acīm vien.

Arī „celmlauzība” („celmlaušana”?) ietilpst „tīri mākslinieciskās vērtībās”, aiz „oriģinalitātes”. Tā ir viena no divām pamatvērtībām (oriģinalitāte un dziļums), par kuŗām literatūras kritiķi ir vienis prātis kā par visdrošākām mērauklām katras tautas literatūras vērtēšanā. Aspazijai ir abas šīs vērtības.

Aspazija ir pārāk daudzpusīga, lai tik vienkārši viņas dzeju ierindotu „rētorikā”! Viņas dzeju lielam vairumam ir „nemiers”, kas tīri lirisks un kam nav nekāda sakara ar rētoriku, saukļu skandināšanu, mudināšanu...

Runājot par Aspazijas „banālo aistētismu”, „ar pielipinātiem ornamentiem krāšņotu izteiksmi”, – tas nav „vācu aistētisms”, bet drīzāk nācis no Aspazijas tuvuma ar dāmām, no kurienes nākusi viņas deminutīvu lietošana un citas ornamentācijas, kuŗas ir pārāk skaidras, pārāk bieži atkārtotas, lai sauktu par banālu aistētismu, tāpat kā atkārtotie dainu „zelta, sidrabiņa” u.c. ornamenti nav „banāli”.

Ausma Jaunzeme, Kalifornijā

 

 

 

JG redakcijai:

Piederu pie paaudzes, kas izauga līdz ar brīvo Latviju un pieredzēja tās skaistos brīvības gadus un arī lielo tautas traģēdiju, komūnistu varai brutāli iebrūkot Latvijā. Šī paaudze bija laimīga, ka viņas ceļi vijās tikai caur brīvās Latvijas nacionālām skolām, bet ir nelaimīga, ka tai savas nacionālās skolās iegūtās zināšanas nav lemts izlietot kā Latvijas valsts brīviem pilsoņiem tās kulturālās, saimnieciskās un polītiskās dzīves celšanai.

Šī mūsu zeme – brīvā Latvija no kaŗa drupām un postažas mūsu acu priekšā izplauka kā krāšņs zieds. Mēs jutām, ka visa tauta priecājas par atgūto brīvību un redzējām, ar kādu sparu tā ķērās pie kaŗa postījumu atjaunošanas. Ar katru dienu mūsu skolās, mājās un visā apkārtnē veidojās kaut kas jauns. Skolas iegādājās jaunu inventāru – klases solus un mācības līdzekļus. Tika paplašinātas telpas un saņemtas grāmatas bibliotēkām. Tās ar prieku lasījām. Tādi pat prieka un darba spara pilni bija skolotāji, kas mūs mācīja un stāstīja par nesenām Latvijas atbrīvošanas cīņām un varoņiem. Varoņi mums bija reāli tēli, jo to vidū bija arī mūsu tēvi un brāli, kuŗus mēs bijām paši redzējuši kā cīnītājus ar uzlecošās saulītes kokardi pie cepurēm. Vēl tagad spilgti atceros dienu, kad tikko bija saņemta jaunā Latvijas karte ar jaunām miera līgumos noteiktām robežām. Turpat klasē pie sienas bija vecā Eiropas karte, uz kuŗas Latvijas kā valsts vēl nebija. Skolotāja ar sarkanu zīmuli iezīmēja turpat visu mūsu acu priekšā Latviju Eiropas kartē un teica: Latvija nemaz tik maza nav. No Eiropas 35 valstīm tā platības ziņā ir 20. vietā.

Polītisko partiju dzīve brīvās Latvijas jaunajai paaudzei neiznāca aktīvi darboties līdz, jo tā tikko bija paspējusi sasniegt pilngadību, kad partiju darbību apturēja 15. maija pārmaiņas. Tomēr dzīvojot līdz notikumiem „partiju laikos” un „Ulmaņa laikos”, tika iegūta arī polītiska mācība ar atziņu, ka valsts varai ne tikai jāatraisa radītāji spēki, bet tai ir jābūt arī iespējai savaldīt ārdītājus spēkus. Nav pieļaujams stāvoklis, ka pilsoņiem doto brīvību izmanto citu valstu aģenti, lai iznīcinātu valsti, kas šo brīvību devusi. Mums, brīvā Latvijā augušai paaudzei nebija pieņemams tas „polītiskais tirgus”, kas bija izveidojies Latvijas augstākā likumdevējā iestādē – Saeimā, kas izpaudās krasās šķiru cīnās un savstarpējos apmelojumos. Mēs nekādi nevarējām saprast un attaisnot komūnistu un sociāldemokrātu deputātu ālēšanos Saeimā, noniecinot baznīcu, Latvijas himnu un karogu. Tikai dziļāko sašutumu izjutām lasot laikrakstos, ka komūnisti kopā ar Saeimas kreiso spārnu atsakās dziedāt Latvijas valsts himnu tāpēc, ka tur pieminēts Dieva vārds. Mēs savās nacionālās izjūtās nespējām aptvert un saprast, kā tikko izcīnītā neatkarīgā Latvijā kreisās partijas savās sanāksmēs un svētku gājienos neiziet ar Latvijas karogu, bet tikai ar asiņaini sarkano, dzied Internacionāli un nes plakātus ar saukli: „Visu zemju proletārieši, savienojieties”. Kā noziegums mums likās varoņu – brīvības cīnītāju nozākāšana un apmelošana kreisajā presē ar skaidri redzamu nolūku, lai tos nobīdītu malā un paši varētu pārņemt valsts varu. Tāpēc pirmā Latvijas ministru prezidenta K. Ulmaņa un brīvības cīņu virspavēlnieka ģen. J. Baloža izdarītās valsts polītiskās dzīves pārmaiņas 15. maijā mēs, tā laika skolu jaunatne, apsveicām ar sajūsmu. Es tad biju vidusskolas pēdējā klasē. Saņemot vēsti par pārmaiņām, mūsu sajūsma, ka nu Saeimas „andelēm” un komūnistu tračiem būs beigas, izlauzās uz āru tik spontāni, ka neviena nemudināti cēlām Latvijas karogu mastā un saucām: „Lai dzīvo Ulmanis un Balodis!” Mēs redzējām, ka valsts vara ir to vīru rokās, kas visvairāk ir darījuši, lai Latviju nodibinātu un brīvību izcīnītu. Mēs, jaunie, savā uzticībā nepievīlāmies. Tāpat nepievīlās viss tautas vairākums, kas šīs pārmaiņas uzņēma un apsveica ar gandarījumu. To liecina tas, ka tautā par brīvās Latvijas gadiem ir iesakņojušies divi apzīmējumi – Ulmaņa laiki – ar pozitīvu, bet partiju laiki – ar negatīvu pieskaņu. Bet ticības kvēle sirdīs Latvijas brīvībai zem pelniem kaist vēl šodien. Ar šo ticības kvēli skatot brīvās Latvijas mirdzumā vadītās dienas, varoņus, mocekļus un leģiona cīņas, klusi liecas galva godbijībā un svinot Latvijai 50 gadus, gribas nolikt viskrāšņāko ziedu uz mūsu pēdējā prezidenta Dr. K. Ulmaņa nezināmā kapa no tās paaudzes, kuŗai viņš mācīja uzticīgu kalpošanu tēvzemei un brīvībai.

Kārļa Ulmaņa kaps varbūt paliks nezināms, bet ar viņa vārdu sākas un beidzas nozīmīgākā nodaļa Latvijas vēsturē.

 

Teodors Sīlis , Kalifornijā