KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
CARISMA AIZSTĀVJA POZĪCIJĀS
„... rakstniekiem tagad ir vislabvēlīgākās iespējas, jo partija pēdējos gados daudz darījusi, lai pārvarētu nepareizības literātūras un mākslas attīstības vadīšanā”, Latvijas rakstnieku sanāksmē 1968. g. 9. decembrī konstatējis LKP CK sekretāra biedrs J. Rubenis reizē apliecinādams arī, ka „pieaugusi (rakstnieku un dzejnieku) darba un sabiedriskā aktivitāte”, un mudinādams viņus, cita starpā, „pētīt un apkopot tautas dzīves reālo pieredzi, pareizi vērtēt dzīves parādības”.
Pievērsies „dažiem jautājumiem” par rakstnieka poziciju, J. Rubenis uzskaitījis „dažas atkāpes no PSKP CK lēmuma par personības kultu”, kas novedušas pie „noslīdēšanas abstraktā humānisma, nihilisma pozīcijās”. Šādi uzskati un noskaņas izpaudušies „arī pie mums”, atzīmējis runātājs un illustrējis teikto ar Imanta Auziņa dzejoļu krājumā Skumjais optimisms (1968) ievietotu dzejoli „Pļi!” 1905, kuŗā esot idejiska koncepcija, kam „nekādi nevar piekrist”.
Biedra J. Rubeņa illustrācija ir ļoti dīvaina, tāpēc citēsim to šeit in extenso:
Zem smaga akmens guļam
mēs, deviņi.
Bet jūra kā vienmēr gar krastu kuļas,
bet jūra bango un šalc, un klusē.
Mums– dusēt.Jūs jau zināt:
par dzīvi var būt dažādi viedokļi.
Mūs iedzina zemē
cara Krievijas īsākais viedoklis:
„Pļi!” –
„Pļi!” –
tos, kas viņu emisārus padzinuši.
„Pļi!” –
tos, kas savu zemi savās rokās paņēmuši.
„Pļi!” –
tos, kas savu domu domājuši.
„Pļi!” –
tos, kas krievu caru nav mīlējuši.
„Pļi!” –
tos, kas cilvēkcieņu pazinuši.Pļi!
Jo bez tam – tik grūts starptautiskais
stāvoklis (tikko Japānā pazaudēts
karš...). Pļi! Jo Baltijai būs mūžīgi
būt Krievijas impērijas sastāvdaļai...Pļi!
Un visa Latvija simti tā guļ
Zem akmeņiem, priedēm un bērziem.Mīļā jūra,
nolādētā jūra,
kas viļņus pie kājām mums kuļ!Katram skaidrs, par ko dzejnieks šeit runā. 1905. gadā Krievijā izcēlās revolūcija, kuŗas – kaut arī netiešs – iemesls bija cara imperiālistiskās polītikas izraisītais krievu un japāņu kaŗš. Šīs revolūcijas priekšgalā bija strādnieku masas. Ja šī revolūcija, varbūt, pašā Krievijā nebija tik intensīva kā, piemēram, Latvijā, tad par to nebūtu vainojami latvieši, kam turklāt bija kārtojami savi vēsturiski rēķini ne tikvien ar cara birokrātiem, bet arī ar baltvācu muižniekiem. Par šo sacelšanos Ļeņins rakstījis: „Latviešu strādnieku šķira noveda revolūciju līdz tās visaugstākajam punktam – bruņotas sacelšanās pakāpei”. Diemžēl, tai sekoja cara virsnieku un Baltijas muižniecības apvienotā reakcija, slepkavojot un dedzinot. Par šīs reakcijas upuriem rakstījis arī J. Rainis: „Pie klusiem kapiem ejam, / Nav tālu jāstaigā, / Mēs savus mīļos rodam / Ikkatrā atmatā”.
Par tiem pašiem katrā atmatā atrodamajiem dzejojis arī Imants Auziņš.
Dzejoļa „idejiskai koncepcijai” J. Rubenis nevar pievienoties, tātad – jāsecina – viņš faktiski pievienojies baltvācu feodāļu pēcteču un ģenerāļa Orlova koncepcijai.
Bet tās jau ir carisma pozīcijas.
G. Grava
DOMAS PAR „PASTARDIENU” – DIVAS REPLIKAS
AUTORS:
Godātais Irbes kungs! Nav mans paradums argumentēt ar kritiķiem. Šī mana vēstule ir pirmā un – es ļoti ceru – pēdējā, un to rakstīt man liek Jūsu raksts Jaunās Gaitas 71. numurā („Ačgārnās pastardienas dimensija”, skat. „Atbalsis” 53. lp. Red.).
Tas, kā Jūs novērtējāt manu darbu, man ir absolūti nesvarīgi. Ka Jūs manu, un daudzu citu latviešu, palikšanu krievu zonā apzīmējat ar vārdu „dēka”, rāda zināmu sajukumu Jūsu lietotajā terminoloģijā. Bet ja Jūs notikumus Vācijā klasificējat „...vienīgi kā vienas despotiskas un imperiālistiskas totalitāras varas atmaks(a)u otrai tādai pašai ar pēdējās pašas naudu.” – tad Jūsu aklums pret pagātnes notikumiem man liek stipri apšaubīt Jūsu spriešanas spējas vispār.
Vai Jums, Irbes kungs, nekad nav ienācis prātā, ka tika sagrauta nevis Vācija vien, bet puse Eiropas, kuŗā „... kā sīki graudi pa vidu iekļuvuši arī latvieši”? Un vai Jums pie gadījuma nenāktu atmiņā fakts, ka šo Eiropu (vai Eiropas daļu) sagraut ar visiem vien rīcībā esošiem līdzekļiem palīdzēja divas lielas demokratijas? Un vai Jūs, atmetot pie malas „fantazijas līdzekļus”, nevarētu vismaz mēģināt aptvert, ka pagājušais kaŗš un tā beigas bija Eiropas pastardiena? Nelaimīgā kārtā šīs pastardienas ugunīs aizgāja bojā mūsu valsts kopā ar daudzām citām, aizgāja bojā principi un taisnības mērauklas.
Bet kāda nozīme man Jums to stāstīt? Aklumu varot ārstēt. Bet Jūsu kaite ir vēlēšanās – neredzēt. Bet neuztraucaties: šai ziņā Jūs atrodaties ļoti labā sabiedrībā. Ar Jūsu speciālo kaiti šodien sirgst visa rietumu pasaule.
Jūsu
Gunārs Janovskis
RECENZENTS:
Godājamais kollēga! Man ļoti žēl pārpratuma: Jums būs izgadījies neievērot, ka mana īsrecenzija JG 71. nra „Atbalsīs” rakstīta par romānu Pēc pastardienas un nevis par Jūsu un daudzu citu latviešu palikšanu krievu zonā.
Recenzē jau tikai grāmatas. Tādēļ arī vārdiņš dēka lietāts tikai „novērtējot” (pareizāk: kommentējot) Jūsu romānu, kas izriet arī no recenzijā teiktā, ka „romāna fiktīvais vācietis Kārlis Andreja dēls Meisters... var uz visu piedzīvoto atskatīties kā spraigu dēku” un ka „Janovska interpretācijā (tātad romānā, jo citu J. interpretāciju man nav) ‘latviskā dimensija’... vairāk iezīmējas ar dēkas... vaibstiem”.
Uz daudzu izlasītu Otra pasaules kaŗa tematam veltītu daiļdarbu u.c. grāmatu fona tāds nu man Jūsu romāns šķita esam.
Esmu ar Jums vienisprātis, ka „divas lielas demokratijas” (bet kāpēc tikai divas?) lielā mērā vainīgas pie tā, kāda Eiropa izskatās pašreiz.
Pēc 1. pasaules kaŗa, aizrāvušās ar etnocentriskām „nacionālā prestiža lietām”, šīs demokratijas neiestājās par stipras demokratiskas Eiropas izveidošanu un vienaldzīgi pieļāva Hitlera režīma nostiprināšanos Vācijā, tātad – Eiropas „sirdī”, kas tieši vai netieši noveda pie demokratijas „aizstāšanas” ar totalitāru iekārtu citās, mazākās Eiropas valstīs.
Taču arī tad man šķiet drusku netaktiski uzvelt atbildības nastu (tikai) demokratijām un nevis Vācijai pašai, kas ar savu agresīvo, imperiālistisko ārpolītiku un totāli kriminālo iekšpolītiku izraisīja Otru pasaules kaŗu, kuŗa rezultātā „tika sagrauta nevis Vācija vien...” Pašnoteikšanās tiesības ietveŗ atbildību par savu rīcību – arī Vācijas gadījumā.
Mūsu valsti neiznīcināja nekādas demokratijas, bet gan – uz savstarpēja un „slepena” līguma pamata – tieši tās divas totalitārās varas, par kuŗām bija runa recenzijā. Tie nu ir „vēstures fakti”, un nekādi „iztulkojumi” tur nepalīdzēs.
Ja ne „principi”, tad „taisnības mērauklas” bija aizgājušas bojā jau agrāk, un nevis tikai 1945. gadā, kaŗam beidzoties (t.i. Jūsu „pastardienas ugunīs”). Katrā ziņā to pietrūka kā mūsu valsts territorijā, tā citās vācu iekaŗotajās zemēs. Ja Jūs šajā jautājumā būtu citādās domās par nacistiskās Vācijas „pašas naudu”, tad, protams, mūsu uzskati definītīvi atšķiras.
Vai Jūs patiesi domātu, ka pastardiena bijusi? Tad, man šķiet, jūs sludināt latviešiem ļoti nederīgu filozofiju. Pastardiena ir pasaules gals, un arī Jūsu semantiskajā tulkojumā tas nozīmē galu arī latviešu tautai.
Mēs daži – šeit trimdā un arī Latvijā – tomēr vēl domājam ķepuroties, pārliecībā, ka demokratiskai Latvijai vēl būs „mirdzēt” arī „tautu dižā kronī” –pēc Jūsu pastardienas. Laikam jau tomēr – neizārstējama kaite.
Ar sirsnīgām labdienām Jūsu
Gunars Irbe
EKSPERIMENTI MODERNAJĀ MĀKSLĀ – T.S. SISTĒMU MĀKSLĀ
Šolaiku mākslinieki lieto izteicienus, kas automātiski izraisa zinātniski technoloģiskas asociācijas. Paraugoties modernās mākslas izstāžu katalogos, nereti sastopamies ar nosaukumiem un apzīmējumiem, kuŗus domājām atrast matemātikas, statistikas, psīcholoģijas vai socioloģijas apcerējumos. Teorētisko izteicienu lietošana norāda, ka jaunie mākslinieki savu inspirāciju rod modernās zinātnes atklāsmēs un jaunradi pakļauj vēsai matemātiskai metodei. Message, Information, Feed-back sistēma un Markow-ķēdes ir izteicieni, kuŗu pamatā atplaiksnās teorijas un personas, kuŗu iespaidā šie jaunie gleznotāji strādā. Šolaiku sistēmu jeb sēriju māksla atbilst tam attīstības posmam modernajā mūzikā, kas pirms 20 gadiem radīja sēriju kārtību – toņu, augstumu, ilgumu, spēku, tempu utt.
Mākslinieks dod zināmu kombināciju – dažādas variācijas, kas satur krāsu, formu vai lielumu. Gleznas rezultāts tiek iepriekš noteikts, pirms gleznotājs vispār sāk strādāt, un gleznas tapšana tiek reducēta līdz tīri mechaniskam procesam. Šinī sakarībā ir daudz minēts par t.s. māksliniecisko anonimitāti, bet lietojot teicamu techniku vai kādu zināmu sistēmu, mākslinieka personiskā uztvere nepazūd.
Mākslinieciskais izkārtojums gleznā – materiālu un metodes izvēle ir personiska. – Arī mākslinieciskā izjūta. Mākslinieku „ieslēgšanās” sistēmā ir galvenokārt meklējama neapmierinātībā ar pastāvošiem likumiem, tradicionālo izteiksmes veidu glezniecībā. Detaļa izzūd, glezna parādās kā veselums – aistētiska informācija. Aistētiskās informācijas teoriju deva amerikāņu matemātiķis G.D. Birkhofs (1929.-32. g.), to pārveidoja Šanons (Shannon), francūzis A.A. Moles un vācietis M. Benze.
Jaunā zinātne iesaista cilvēku zināmā procesā. Cilvēks raida un uzņem aistētisko informāciju caur gleznu, kuŗa ir medijs – aistētiskās informācijas modelis. Feed-back ir skatītāja atpakaļ raidītā informācija, kuŗa ar žestiem, izteiksmi, izturēšanos utt. ietekmē mākslinieku un pastāsta tam, par cik viņa mākslas metode ir izdevusies. Šīs sistēmas elementi var būt toņi, burti, krāsu punkti, deju soļi u.c.
Mākslas darbs ir atkarīgs no zināmo lielumu sakārtojuma.
Markow-ķēdes ir apzīmējums procesam, kuŗā tiek radīta vesela rinda simbolu no iepriekš noteiktām iespējām.
Modernā māksla lieto teoriju. Kādā mērā mākslinieks to savā kompozicionālajā struktūrā lieto, nosaka katra gleznotāja personiskā izvēle. Liels vairums jauno mākslinieku ir apreibis technoloģiskā žargona apjūsmošanā, citi atkal nav izpratuši sistēmas lietošanu.
Mūsdienu mākslinieks informējas. Viņš grib uzzināt, kas modernajā zinātnē notiek, un izlieto zinātnes atklāsmes savā subjektīvā veidā – dažas pārņem un lieto, pret citām oponē.
Zinātnisku precizitāti no mākslinieka nevaram sagaidīt.
Mūsdienu māksla ir mēģinājums koordinēt un sakārtot dažādos notikumus relācijā vienu pret otru. Tā ir brīva sistēma, kuŗu lietojot mākslinieks meklē izdibināt savas attieksmes pret apkārtējo pasauli.
Lidija Dombrovska-Larsena
Zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista (Per Olov Enquist) romānu Legionärerna paredzēts filmēt. Svensk Filmindustri (SF) ieplānojusi filmas sagatavošanu tuvākā laikā.
– Scenāriju nerakstīšu es pats, – paskaidroja romāna autors uz mūsu redakcijas vaicājumu. – Vēlos to pateikt, lai baltieši Zviedrijā laikus zinātu un varētu kontaktēt SF jautājumā par filmas detaļu izveidojumu.
Enkvists arī pastāstīja, ka no baltiešu lasītājiem, kuŗi izlasījuši visu romānu, viņš saņēmis „necerēti pozitīvas atsauksmes”. Polemikā, kas vērsusies pret Enkvista grāmatu, viņš neesot piedalījies, bet būšot spiests to darīt, ja polemika novestu pie kādas „Baltās grāmatas” šajā jautājumā.
Romānam Legionärerna piešķirta šī gada Ziemeļu padomes balva literātūrā. To izdos vācu tulkojumā un tulkos arī citās skandināvu valodās.
I.
– Ak Dievs! Visu, ko pasaule samuld, jau nav iespējams ne komentēt, ne apcerēt, – izsaucās redaktors un nokrita gaŗšļauku.
– Bet tavs pienākums? Ko tu saki par to? – ieminējās lasītājs un piemiedza acis. Viņš zināja, ka galu galā uzvarēs.
– Jā. Pienākums... – teica redaktors un aizvilkās uz virtuvi, gluži vienkāršu, mietpilsonisku, ne jau supermodernu, bet tomēr modernu virtuvi, un uzlika uz elektriskās plīts riņķiem kafijas kanniņu. – Mans pienākums man naudu nemaksā. Ja ir runa par pienākumu pret... Nu, ko!
– Kā nemaksā! – Lasītāja uzacis veidoja divus kāsīšus ar smailēm uz augšu. – Latvijas neatkarības piecdesmit gadu atcerei saziedoja...
– Saziedoja jau gan, – redaktors iešāvās starpā. – Un apbalvoja, paldies Dievam – cita starpā, bet tomēr – Latvijas neatkarības akta dokumentā teiktā saplēsēju. Nu, viens pīpis! Ej tagad mājās. Man jāraksta, jāiemozaīko no mūsu globālās redakcijas visiem galda stūŗiem šurp pabīdītās lapeles.
AUGU NOZĪME VESELĪBAS KOPŠANĀ izpaužas arī tā sauktajā ainavu terapijā, – teikts A. Pētersones sastādītajā grāmatā Savvaļas ārstniecības augi (otrs izdevums, Rīgā: Liesma 1968). – Izraisot spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu, ainavas skaistums nomierinoši ietekmē cilvēka nervus un psihi, novērš nervu sistēmas slimīgu sasprindzinājumu, ko izraisījusi slimība vai ikdienas nepatikšanas, stimulē bioloģiskos procesus organismā, aktivizē smadzeņu garozas darbību... Puķu, koku un krūmu stādījumi, uzlecošās saules zeltītie, zaļiem kokiem apaugušie pakalni vai mēness sudrabainās gaismas apmirdzētie meži un lauki ir spēcīgs dziedniecības līdzeklis, – Tiktāl A. Pētersone.
Un šis ir vēl viens iemesls, kādēļ tūrisma braucieni uz Latviju nav vēlami vai ieteicami.
Ar augstāk minētām kaitēm bieži slimo pilsētnieki un emigranti. Bet, apciemojot Latviju, pie ainavu terapijas nav iespējams tikt tā vienkāršā iemesla pēc, ka Rīga ir lielpilsēta un lielpilsētās nervus nomierinošu ainavu ar „zaļiem kokiem apaugušiem pakalniem” nav.
Ārpus Rīgas, kur šādu ainavu netrūktu, iestādes neļauj izbraukt ciemos ieradušiemies „ārzemniekiem”. Bet daudz nebūs to, kas noliegtu, ka būtu gan skaisti paklaiņot ar mugursomu tur, kur „aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek”. Bet – nekā!
Šīs rindas nav par trimdas centrālo organizāciju lēmumiem, nevēršas arī pret ceļošanu uz Rīgu, bet par – pretrunām.
Jo atvaļinājuma dienas visur pasaulē skrien ātri; un ir nepieciešama ainavu terapija.
SKOLOTĀJU SANĀKSMĒ (Ņujorkā, 25.-26.1.1969) par latviešu literātūru bija dzirdamas ievērojami kritiskākas domas, – raksta -be laikrakstā Latvija Amerikā (5.2.1969)... Andreja Irbes Marisandra kaza esot vārdu džungļi... dzejnieki savus modernos dzejoļus rakstot bez pieturas zīmēm, katrā rindā tikai pa vārdam, it kā slēpjot savu nezināšanu pieturas zīmju lietošanā.
Latviešu valodas interpunkcija tiešām nav no vienkāršākajām un tādēļ Margināliju redakcija nebūt nešaubās, ka dažs labs „modernais autors” nezina, kur likt komatu, kur sēmikolu utt. Bet tas ir t.s. kultūras mantojums, jo – spriežot no pieredzes pie JG redakcijas galda – šo interpunkciju, un valodas loģiku vispār, ne vienmēr pārzina Latvijas universitātes mācības spēki, arī profesori.
Bet dzejnieki varbūt nelieto pieturas zīmes tādēļ, ka tie arī bez tām nav zaudējuši valodas loģiku.
Vēlēdamies kommentēt domu, ka Irbes pēdējais noveļu krājums ir „vārdu džungļi”, Margināliju dežūrējošais redaktors sazinājās ar autoru, lūdzot viņu izteikties par skolotāju konferencē spriesto, Atbilde:
„Neticu, ka ‘džungļu lēmums’ pieņemts vienbalsīgi. Šā vai tā – ja manas noveles viņiem ir vārdu džungļi, tad ir bīstami šos skolotājus laist klasē. Viņi nepārvalda latviešu valodu.”
PROGRAMMA DZINTARKRASTS kopš š.g. 1. janvāra aizstājusi agrākos kārtējos Rīgas raidītāja raidījumus „latviešiem svešatnē” (šeit nu mums arī vairs nekādas ‘svešatnes’ nav). Š.g. 9. martā „programmas Dzintarkrasts” ietvaros noraidīja žurnāla Karogs galvenā redaktora Andra Vējāna runu „Biedrības sakariem ar tautiešiem ārzemēs” gadskārtējā plēnumā. Andris Vējāns starp citu teica:
„...Dzimtenes Balss” redaktors minēja, ka katrs desmitais latvietis dzīvo ārzemēs... ir kontakti... arī mums, vismaz literatūras izdevumiem, nevajadzētu šinī ziņā stāvēt nomaļus. Lai izvērstu šo darbu, man liekas, jāievēro divi tādi pamatnosacījumi: Gaidām lielāku, varbūt aktīvāku vadību, iniciatīvu no komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Un otrs – vajadzīgs mūsu pašu, redakcijas, jau tā sakot, ikdienas darbs, konkrētais darbs. Un šo abpusējo sakara rezultātā lieta, kā saka, var tikai virzīties uz priekšu.”
Andrim Vējānam ir taisnība. Ja viena desmitā dala latviešu dzīvo ārzemēs un to starpā arī kāda „daļa” aktīvu autoru, tad tas ir absurdi, ka Karogs līdz šim varējis publicēt tikai vienas vienīgas vērā ņemamas autores, Monikas Zariņas, dzejoļu cikliņu, un Literatūra un Māksla tikai kādu triju šejienes autoru (Ulafa Jansona, Irmas Grebzdes un Olafa Stumbra) darbus, Gunša Zariņa viesošanos Rīgā ir nepieminot. Astrīdei Ivaskai pēc rakstnieku konferences Somijā Arvīds Grigulis veltīja pateicīgas rindas LuM, bet nepastāstīja LuM lasītājiem, kas tā tāda par Amerikā dzīvojušu latviešu dzejnieci un ko viņa raksta. Utt.
Mēs šeit, JG redakcijā, vairākkārt esam mēģinājuši runāt ar kollēgām Rīgā kā cilvēks ar cilvēku (latvietis ar latvieti) un teikuši: vienīgi abpusēja kultūras apmaiņa vispār ir apmaiņa.
Tātad–uz redzēšanos Karoga un Literatūras un Mākslas lappusēs!
Jo lai nu neviens nesaka, ka Jaunā Gaita nebūtu darījusi ko varēdama „apmaiņas” labad. Līdz šim tikai „slikti mainījies” otrā pusē.
(DzB un SvB ūdeņi, biedri kollēgas, mums par sekliem; tur bebri neaug).
LAIKA MĒNEŠRAKSTA 1959. g. 3. nrā – kad šis vērtīgais izdevums vēl apciemoja Laika abonentus – pulkv. Kārlis Lobe intervijā izteicās pret to, ka latviešu jaunatne trimdā cenšas pēc augstākas izglītības, jo „vēsture rāda, ka izglītības iegūšana trimdā drīzāk nāk par ļaunu...”
Kad šoziem no divi pusēm Zviedrijā „ieceļoja” pieprasījumi tiesāt pulkv. Kārli Lobi it kā par noziegšanos pret cilvēcību sakarā ar žīdu un civiliedzīvotāju ekscesiem Latvijas un Baltkrievijas territorijā Otra pasaules kaŗa laikā, Lobes lietas risināšanā tika iesaistīts neviens cits, kā kāds „trimdā izglītību ieguvis” latviešu cilmes advokāts... Vai pulkv. Lobe joprojām domā, ka šī izglītības iegūšana nākusi par ļaunu?
Bet jautājums, kas atrisinājies, aktualizē kādu citu jautājumu: Kādēļ mūsu vēsturē trenētie akadēmiķi nav centušies izlikt „kā uz plaukstas” visu Latvijas vēsturi sākot ar 1939. gadu un beidzot ar dienām pēc Otra pasaules kara? Arī „nepatīkamākās lietas”.
Tagad tikai romānu un stāstu autori tām uzdrošinās pieskarties (piemēram cienījamais seniors Arnolds Apse romānā Klosteŗkalns).
Ir jāievēro, ka – kaŗam sākoties 1939. gada vasarā – Latvijas valdība pasludināja Latvijas neitralitāti. Īstenībā katra brīvprātīga individuāla atkāpšanās no šīs neatkarīgās Latvijas pēdējās valdības deklarācijas –vienalga, kuŗā „virzienā” – būtu sodāma.
Bet mēs neticam sodiem kā cilvēces nākotnes ķīlai.
Vācijā iznākošajam laikrakstam Latvija tomēr vajadzētu drusku nokaunēties par ironisko virsrakstu „Vīzentāla medību lauks Stokholmā” (Latvija, 22.3.1969). Vīnē stacionētās žīdu dokumentācijas centrāles vadītājs Sīmons Vīzentāls – varbūt – Lobes gadījumā „pārcenties”, bet sapratīsim nu gan, kālab... Seši miljoni ir seši miljoni, un tie bija seši miljoni cilvēku!
ARĪ KAMPAŅĀ PRET ENKVISTU, zviedra rakstnieku, kas uzrakstījis romānu par izdotajiem leģionāriem, laikraksts Latvija soļo „darba brigādes” priekšgalā ar vienmēr pacelto „kampaņas karogu”.
JG 71. n-rā ievietotajā recenzijā „Dilemmas” jau teikts, ka romānā Legionärerna ir kritizējamas rindkopas un ka autors visumis par seklu ieracies „Baltijas tautu pēdējo gadu vēsturē, to psīcholoģijā”. Tās ir lietas, kas būtu pārrunājamas ar autoru, diskutējamas. Bet kad igauņu jaunās paaudzes organizācija šādu diskusiju vakaru pērnruden Stokholmā sarīkoja, uz to nebija ieradies neviens no pašiem karstākajiem „kampaņotājiem”. Aci pret aci runāt, protams, ir grūtāk; paslepšus kost – prieks, kur tu rodies!
Latvijas 22. marta numurā savu „akmeni” metis arī rakstnieks Alfrēds Dziļums: „Ļoti iespējams, ka jaunās paaudzes, divu valodu rakstnieki iespēs lielo pasauli iepazīstināt plašāk ar mazās latviešu tautas traģēdiju. Un būtu jau laiks. Piemēram zviedru rakstnieks Enkvists nebija īstais vīrs, kas kļuvis slavens ar savu jaunāko grāmatu... Tā ir kādas mazas kaimiņu tautas apzinīga apmelošana”.
Ak mēs, maziņie! Kaut arī trīs Baltijas tautas kopā ir tas pats, kas visi zviedri!
Bet Dziļumam gribas pavaicāt: Kollēga, kāda velna pēc Jūs vismaz latviski neesat uzrakstījis romānu par izdotajiem latviešu leģionāriem?
Materiāli jau turpat vien Latviešu Palīdzības Komitejā Stokholmā glabājas; un pie tiem Enkvistu nelaida. Tās daļas nu noteikti romānā trūkst.
PAR PRIECĪGU NOTIKUMU uzskatāma ziņa, ka Latvijas PEN-kluba prezidenta un valdes vēlēšanās par prezidentu ievēlēts Mārtiņš Zīverts, par valdes locekļiem – Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Jānis Rudzītis un Milda Salnā.
Ar to Latvijas PEN-klubs ieguvis vadību, kuŗas vairākums ir – literātūras darbinieki. Vai tas būtu margināliju (sk. JG nr 67) nopelns vai ne, nav svarīgi.
–GIR
