n
Vai Krievijas mūzikā sākas jauns atkusnis vai arī notiks gluži pretējais, to pašreiz neviens nevarēs pateikt. Šī gada 24. februārī ir risinājušies visai interesanti notikumi sakarā ar 36 g. vecā Rodiona Ščedrina orātorijas Poetorija (dzejnieka Andreja Vozņesenska teksts) uzvešanu Maskavas konservatorijā. Ārzemju diplomāti, padzirdējuši par ievērojamo muzikālo notikumu, veltīgi centās noskaidrot koncerta sākuma laiku. Brīdi likās, ka koncerts nemaz nenotiks, jo ne konservatorijas vadība, ne kultūras ministrija neko skaidri nezināja pateikt. Klīda baumas, ka konservatorijas telpas aizliegtas uzveduma ģenerālmēģinājumam pirmdienas (24. februāŗa) rītā. Tāpat runāja, ka Kremlis iebilstot pret dažām vārsmām Vozņesenska dzejā, kas runājot par spaidu darbu nometnēm, izbēgšanu uz rietumiem, kā arī reliģiskām tēmām. Tā nu arī likās, ka šis koncerts būs nozūmēts pašā pēdējā dienā.
Tad sāka rīkoties Šostakovičs. Kopā ar savu apdāvināto skolnieku – orātorijas autoru Ščedrinu viņš taisnā ceļā devās pie kultūras ministres Jekaterinas Furtsevas. No šīs vietas cīņa pārslēdzās uz Kremļa iekšējo un augstāko territoriju, un tikai divi stundas pirms koncerta sākuma kļuva zināms, ka Aleksejs Kosigins personīgi atļāvis orātorijas uzvešanu. Šoreiz laikam atskanēja balss no kapa, jo Kosigina pirms dažiem gadiem mirušā sieva Klaudija bijusi ļoti labvēlīgi noskaņota pret moderniem krievu komponistiem.
Kaut Vozņesenski kā krievu, tā ārzemju lasītāji uzskata par vienu no briljantākiem krievu dzejniekiem, viegli viņam nav gājis. 1967. gadā Vozņesenskim aizliedza ierasties Ņujorkas Linkolna centra mākslas festivālā. Viņš, dziļi saniknots, protestēja un nosūtīja vēstuli Pravdas redakcijai (tā sasniedza arī rietumu presi), kas beidzās ar vārdiem: „Es esmu apkrauts ar meliem, meliem, meliem...”
Jaunā komponista Ščedrina mūzikā saskatāmas Šostakoviča ietekmes un arī citu modernāku komponistu iespaids. Arī viņa „grēku” nasta diezgan smaga, jo viņš atteicās parakstīt Kremļa sagatavoto rakstu par Čechoslovakijas okupācijas atzīšanu.
Beidzot koncerts varēja sākties. Maskavas konservatorijas telpas bija pārpildītas līdz pēdējai vietai. Klausītāju vidū daudzi Maskavas intellektuāļi ar dzejnieku Jevgeņiju Jevtušenko priekšgalā. Priekš sešiem gadiem Šostakoviča 13. simfonija ar Jevtušenko poēmu par Babi Jaru piedzīvoja lielu triumfu. Kādi būs Ščedrina un Vozņesenska panākumi?
Orātorijas solo partiju dziedāja Ludmilla Žikina, pievienojoties jauktam korim un orķestrim. Orātorijas nobeigumā 25 g. vecais Vozņesenskis, ģērbies gaiši zilā vamzī un baltā turtle-neck kreklā, intonēja lūgšanu Vladimira Madonnai, vēsturiskai „lielās un mūžīgās” Krievijas sargātājai. Jāpiemin, ka šī lūgšana ir daļa no Vozņesenska „Oza” cikla.
20 minūšu ilgā aplausu vētra apliecināja klausītāju vienprātību ar komponista un dzejnieka kopdarbu. Daudzi raudāja. Kāds no klātesošiem ārzemju muzikologiem apzīmēja muzikāli spēcīgo orātoriju par meistardarbu. Latviešu sabiedrībā ar šo izteicienu mētājamies pa labi un kreisi. Ārzemju muzikologi ir uzmanīgāki, īpaši svešās un samērā naidīgās zemēs. Taču meistardarbs būs tomēr bijis liberālāko Maskavas mākslinieku uzvara, panākot šīs reliģiskās tēmas orātorijas uzvešanu un atzīšanu. Lai arī zināmi reakcionāri sektori Maskavas partijas presē joprojām aicina uz „ideoloģiskās uzmanības” kampaņu un uz pretestību ārzemju tendencēm, ne soli neatkāpjoties no pagājušā gada aprīlī pieņemtiem „sociālās modrības” lēmumiem, nu jau divus mēnešus ledus ir sakustējies. Vai tam iemesls Kremļa iekšējā cīņa pēc varas vai arī rietumu komūnistu reakcija pret staļinizācijas atjaunošanas tieksmēm, to vēl paagri zīlēt. Šādi notikumi nereti izraisa reakciju un nebūs veltīgi atcerēties 1948.g. aprīļa notikumus Maskavā, t.i., Ždanova „ģenerāltīrīšanu” un uzbrukumus Mjaskovskim, Prokofjevam un Šostakovičam, par ko plašāk rakstīju Jaunās Gaitas 47. numurā.
n
Daudz pārrunu radījusi U. Ģērmaņa grāmata Zili stikli, zaļi ledi. Kaut arī nav manā kompetencē šīs interesantās un pievilcīgās grāmatas novērtēšana, dažas piezīmes tomēr var izraisīt impresijas par A. Žilinska operu Zelta zirgs. Būs kādi 25 gadi, kopš neesmu iegriezies Rīgas operā, bet esmu šo mūziku lasījis klavieŗu izvilkumā, tāpat dzirdējis dažus fragmentus skaņu platē. Šī mūzika ir „baiga” un atgādina opereti. Motīvos un izveidojumos var sastapt daudz vecu paziņu. Katrā ziņā Žilinskis uzdevumu veicis ar savu parasto vieglo roku, nopietnības un dziļāka piepildījuma šai mūzikai pietrūkst. Komponēt Raini ir vienmēr bijis grūts uzdevums, bet ir cilvēki, kas spējīgi uz visu, kam „viss ir nieks”. Par šo operu Žilinskis saņēmis arī diezgan asas kritikas no dažiem muzikologiem, bet tautai patīk Žilinska meldijas, ko var dungot un izsvilpot. Var jau būt, ka ir arī citi motīvi: polītiski, sabiedriski vai citi, vārdos nesaucami. Ka tādi var rasties, apliecina Ģērmaņa refleksijas pēc izrādes, staigājot pa Rīgas ielām. Es, šajās skaņās klausoties, nevarētu nekādu godību nolikt.
n
Pēc igauņu izdevuma Estonian Events, Newark, Delaware, U.S.A. redzams, ka 1968. g. no 3.-5. oktobrim Viļņā sanākusi Baltijas mūzikas teorētiķu konference lietuvieša A. Tauraģa vadībā. Tanī J. Gaudrims rekomendējis lietuviešu muzikālā mantojuma revīziju, reliģiskās mūzikas vienlīdzību ar pārējo mūziku un pastiprinātu kontaktu uzturēšanu ar trimdas komponistiem. Atskaņotas arī trimdas lietuviešu komponista Lapinska (Čikāgā) skaņu lentes ar A. Stempužienes (Klīvlendā) dziedājumu. Šī mūzika un izpildījums atzīti par vērtīgu jaunatradumu, radot vispārēju sajūsmu. Kad atnāks latviešiem tie laiki? Šinī sakarībā jāpiemin laikmetīgais poļu komponists Kristovs Pendereckis (dzim. 1933.g.), kuŗš izpelnījies sevišķu uzmanību Vakareiropā un pat Amerikā (drīz atskaņos Čikāgā Solti vadībā) ar savu garīgo mūziku, piem., Sv. Lūkas pasiju. Ir dzirdēts, ka viņa darbi atskaņoti arī Latvijā. Būs pāragri vēl runāt par garīgās mūzikas dīgļiem Latvijā, jo kā no Vītola, tā citu komponistu darbu sarakstiem garīgās dziesmas izņemtas. Bet svaigākas ierosmes Penderecka mūzikā varbūt atrastu tie jaunie komponisti, kas tiecas dzirdēt vadošos Eiropas avangardistus.
Latviešu mūzikā svešumā pēdējos gados viskontroversālākais ir Gundaris Pone, kaut arī viņa pēdējais koncerts Toronto (ar prof. Jensenu pie klavierēm) noritēja samērā miermīlīgos apstākļos. Taču cīņa tik drīz vēl nebeigsies. Viņa teorijas un metodes ir visai interesantas, un viņa skolas pārstāvji turas pie Raiņa vārdiem... par „ideju, kas nepazīst cilvēku žēluma”. Nebilstot ne „par”, ne „pret”, atliek vienīgi atzīt, ka šī mūzika eksistē un tai tiesības eksistēt. Nākotnes vērtējums, iespējas un ierobežojumi mums nevienam vēl pilnībā nav zināmi. Katrā ziņa vēlēsim progresīvam latviešu mūziķim panākumus internacionālā forumā. Tāpat būtu vēlama viņa uzskatu izklāsme latviešu jaunatnei 2x2 seminārā.
n
Nesen Toronto koncertēja latviešu jaunais pianists Arturs Ozoliņš. Viņa sniegumu recenzēja visi trīs lielie kanadiešu laikraksti. Šie laikraksti sīkākus muzikālus notikumus nerecenzē, un ievērojamais rindu skaits pierāda, ka Ozoliņa māksla jau ieskaitāma plašākā Amerikas sabiedrībā. Recenzijās paspīd arī kritiski disputīvi vērtējumi, analizējot Rachmaņinova klavieŗu koncertu. Trūkstot krievu nostalģiskās bezcerības, emigranta smeldzes u.t.t. Rachmaņinova gadījumā varbūt ir taisnība Prokofjeva vārdiem, ka krievi trimdai neder. Arī komponists J. Cīrulis savās nepabeigtās atmiņās apstiprina līdzīgu domu, sarunājoties ar Šaļapinu. Lai kā nu būtu, Ozoliņa jaunībā vēl nav iespējams Rachmaņinovu pilnībā izprast. Arī Artura Ozoliņa lielais vārda brālis Arturs Rubinšteins savas dzīves pirmajos 50 gados bradāja pa mūziku kā briedis pa pļavu. Ozoliņa gadījumā gan gribu pieminēt, ka šīs kritikas nebija ne negatīvas, ne ļaunas, bet parādīja visdzīvāko interesi Ozoliņa muzikālai karjerai. Vai nebūtu interesanti vienreiz dzirdēt visus trīs mūsu lielos pianistus vienā koncertā, t.i. Ozoliņu, Biezaiti un Ilzi Graubiņu?
n
Šogad iznāks latgaļu tautasdziesmu krājums, kuŗa izdošanu Vada Fr. Zeps, bet muzikālo redakciju komp. Valdemārs Ozoliņš. Vienu otru reizi esam lieguši latgaļu tautasdziesmai tās cilvēcīgās tiesības – atskanēt savā valodā kā dziesmu svētkos, tā dažādos koncertos. Nevajadzētu šo valodu pazaudēt, pazemot vai izskaust. Mūsu trešo zvaigzni arī Rainis sauca par mīļo Latgalīti. Cerams, ka šo krājumu cienīs ne vien paši latgaļi, bet arī viņu lepnākie brāļi un māsas ar Vidzemes un Kurzemes cilmi.
n
Daudziem Amerikas latviešiem patīkamā atmiņā palikusi 1967.g. vasaras Gaŗezera dziesmu diena brīvā dabā. Arī šogad 16. augustā notiks tāda pati dziesmu diena. Kā diriģents Roberts Zuika paskaidro, galvenais mērķis ir rosināt koŗu darbu pulcināt vienkopus latviešu jaunatni, aicināt to piedalīties dziesmu dienas organizēšanā, dot iespējas debitēt mūsu jaunajiem koŗu diriģentiem kopkoncertā.
Roberts Zuika pazīstams ne vien kā sekmīgs koŗu diriģents, bet arī kā dedzīgs jaunatnes audzinātājs mūzikā. Kaut viņa nākotnes nodomiem rastos piepildījums, jo jaunie koŗu diriģenti ir mūsu koŗu dzīvības un nāves jautājums. Šim darbam noteikti vajadzīga arī materiālā palīdzība. Ko par to domā latviešu studentu organizācijas, draudzes u.t.t.? Vai no rezervju fondiem un iesalušiem namu kapitāliem nevarētu rasties stipendijas jauno latviešu diriģentu izglītībai?
1970. g. pasaules jauniešu kongress pievienosies 5. Kanadas latviešu dziesmu svētkiem. Svētku virsdiriģents Alberts Jērums uzsācis Anglijas dziedātāju lidojuma organizēšanu uz Toronto. Te nu ir izdevība turīgākajiem Kanadas latviešiem un bagātākajām latviešu organizācijām atvērt savas sirdis un namus Eiropas, Austrālijas u.c. latviešu jaunatnes uzņemšanai. Gādājiet viņiem mājas vietas, parādait skaisto Kanadu, tāpat palīdziet ar ceļa izdevumiem. Lai neviens citu kontinentu jaunietis nepaliek mājā līdzekļu trūkuma dēļ. Pamudiniet arī radu un draugu bērnus no Latvijas.
n
Pāršķirstot Latvijas zemes komponistu folkloras apdares ar visai īpatnējiem meklējumiem un noskaņām izceļas Edmunds Goldšteins, piem., dziesmā „Saka saule rietēdama”.
Sveša māte bāriņai
pār guntiņu maizi dev'.
Tec, bāriņa, apkārt guni,
lai rociņa nesadeg.Lai rociņas nesadeg!
n
Šī gada pašā pirmajā dienā 50 mūža gadi piepildījās komponistam Albertam Jērumam. Par viņa milzīgo un nesavtīgo darbu Anglijas dziesmu dienās un Eiropas dziesmu svētkos viņam noteikti vajadzēja saņemt tautas balvu.
n
Gan drusku vairāk no sabiedrības atrāvies un savā tiešajā muzikālā un paidagoģiskā darbā iegrimis, Toronto darbojas komponists prof. T. Ķeniņš. Arī viņu šogad aprīli panākuši mūža 50 gadi. Nesen pārcietis smagu operāciju, komponists sāk atveseļoties un gaida vasaras sākumu, lai pazustu no lielpilsētas drūzmas savā meža ezeru mājā.
Vēlēsim veselību un spēku abiem!
Imants Sakss
