Atverot apavu darbnīcas
durvis, man virs galvas klusi nošķind drebulīgs aizsmacis zvaniņš. Es eju
pie letes, novelku kurpi un sāku gaidīt. Kaut kur gaisā lidinājās izmērcētu
zoļādu un piķa smarža. Tikko samanāmi aiz sienas neritmiski būkšķ āmuri, un
šķiet, ka nevienam nav nekādas daļas par manu kurpi ar atlēkušo zoli.
Nenotiktu šī nelaime Rīgā, es ietu mājās, uzvilktu savus vecos puszābakus,
bet kurpi gan jau sameistarotu mūsmāju sētnieks. Tagad nekā - jāgaida.
Kad esmu tādu brīdi jau stāvējis uz vienas kājas, vēlreiz
iešķindas zvaniņš. Darbnīcas augstajam slieksnim pārkāpj plecīga auguma vīrs
kurpnieka skotelē.
- Pusdienas laiks, - pat īsti nepaskatījies uz mani, viņš norūc un izņem
no kabatas atslēgu. - Tikai vienu brīsniņu atstāj durvis vaļā un gatavs. Nāk
un nāk, ne paēst neļauj... - Rokā viņš tur papīrā ievīstītu desas gabalu un
četrus pīrāgus.
Es neatbildu. Pat nepakustos.
- Te nav ātrā labošana. Sapratāt?
Es visu saprotu, bet ar tādu kurpi uz ielas rādīties es ari nevaru.
Vīrs panākas man tuvāk, un es redzu, ka labās kājas vietā viņam protēze.
- Kurlmēmais? Par sprukstiņu iztaisies? - Ar diviem pirkstiem viņš paceļ
no letes manu kurpi un, ieraudzījis atlēkušo zoli, nicīgi saviebjas, - Nē,
draugs, mums tagad pusdienas laiks un vispār... Mēs nedrīkstam...
- Bet pāris naglu un āmuru taču drīkst? Iedodiet man āmuru, un es pats...
- Ak pats? Tagad jau visi gudri. Kas tagad kurpnieka amats atomu
laikmetā... - Nopētījis manu jauno neilona lietusmēteli, viņš atstumj ar
plecu durvis uz blakus telpu.
- Viļum! - viņš sauc caur durvīm. - Iedod viņam sešpadsmit nagliņas un
āmuru! Nāc iekšā.
Vēl aizvien turēdams rokā kurpi, es ieeju darbnīcā. Pie plata, zema galda
sēž trīs vīri. Uz brūnā ķeblīša piemetas atomu laikmeta kurpnieks. Viņš
iztin no papīra desas gabalu, pīrāgus, izvelk no kabatas „Kristāla” pudeli
un, atstūmis sānis špeiļu kārbiņas, noliek to visu uz galda starp sevi un
Viļumu. Arī Vīlumam kājas vietā protēze. Kad viņš man nesa nagliņas, es
dzirdēju, kā tā griezīgi čīkstēja un it kā elsoja sāpēs.
Nagliņas ir mazas. Tik mazas, ka pirksti jūt katru āmura belzienu. Kad
grīdas spraugā pazūd sestā nagliņa, es saprotu, ka zoli piesist man
neizdosies. Bet kurpnieki izturas tā, it kā manis te nemaz nebūtu. Tas, kurš
mani te ieveda, ielej no pudeles un uzmundrina pārējos. Dzer visi. Bez
sevišķa prieka un patikas. Pēc tam uzkož un iedzer atkal.
Es āmuru esmu nolicis uz galda. Nav vērts - pirksti smeldz un, liekas,
kļuvuši divreiz resnāki.
Kad pudele izdzerta un noglabāta sieviešu zābaciņā, plecīgais sakārto
brezenta skoteli un paskatās manī.
- Nu, kā tad pašam iet?
- Neiet, - es saku. - Neprotu. - Jūtu, ka tagad sekos vesela kaudze
pamācību par kurpnieku grūto darbu un nejēgām, kas tik vien zina, kā atraut
kurpēm zoles.
- Panes šurp, - viņš paņem āmuru un ieber mutē veselu sauju zilgano
nagliņu. - Vajadzētu gan kārtīgi, ar špeilēm...
- Lūdzu, tā, lai būtu ātrāk. - Tagad pavisam skaidri apjaušu, ka esmu
šiem cilvēkiem atņēmis viņu īso atpūtas mirkli.
Būkšķ āmurs. Viegli grabēdams, sienā griežas ventilators.
- Ko tad cienītais pats strādā? - sabīdījis nagliņas ar mēli mutes vienā
pusē, jautā amatnieks.
- Tā...
- Kā, tā? Katram taču sava maize jāpelna.
Četri acu pāri pagriežas pret mani. Brīdi es grozos kā nosalis. Melot man
negribas. Vai tad esmu sliktāks par citiem, ka man jāslēpj sava profesija?
- Es rakstu. Stāstus, aprakstus... Tagad grab tikai ventilators sienā.
- Ak rakstnieks! Jā... Tad jau gan... Un kā ar izpeļņu? Ģimenei maizi
varat nopelnīt?
- Visādi gadās...
- Bet, ja raksta tikai patiesību, visu tā, kā ir, vai tad maizei iznāk? -
Jautājumi ir vienkārši un asi, gluži kā zilganās nagliņas, kuras jau atkal
āmurs dzen manas kurpes zolē.
- Stāstus rakstot, ar patiesību vien nepietiek...
Smieties viņi sāk visi reizē. - Kā tad!... - viņi sauc cits pār citu un
smejas. - Bišķīt melu, puslitra patiesības... Un mīlestību... Un kādu
uzpūtīgu muļķi, ap kuru visapkārt gudri cilvēki, bet no muļķa baidās... Un
Amerika jāpanāk!...
Augsta ir cena par manas kurpes remontu.
Smiekli drīz noklust. Vīri ņem rokās āmurus - kāda viņiem daļa par manu
profesiju... Viņi pārliecinājās, ka nagliņas zolē es neprotu iedzīt. Katrs
cilvēks kaut ko prot, bet daudz vairāk ir tādu lietu, ko cilvēks neprot.
Apavus labot es neprotu, bet rakstīt stāstus? Arī to es neprotu. Pagaidām es
ar to vēl lepojos, lai gan šai lepnībai ir asaru piegarša. Daži rakstnieki
pat romānus ir iemācījušies rakstīt, ne tikai stāstus vien. Ja nu gluži ne
iemācījušies, tad vismaz apguvuši, tā man liekas.
- Paklau, rakstniek, vai tev par kurpniekiem nav gadījies rakstīt? -
Manas literārās pārdomas pārtrauc tas pats plecīgais, kas naglo manu kurpi.
- Nav gadījies.
- Žēl. Bet tu ņem un uzraksti, ko? Par mums visiem četriem, Vot, būtu
numurs!...
- Es nerakstu par profesijām...
- Par profesijām nevajag - uzraksti par mums, par invalīdiem. - Pats
savas domas pārsteigts, viņš platām acīm skatās manī. - Tagad taču par
visiem raksta - par zvejniekiem, par ganiem, ministriem un cūkkopēm...
Redzi, kurpi es tev sataisīju. Bez kurpnieka tu nekāds rakstītājs nebūtu.
Ko? Slavas mums nevajag, kādam velnam mums tā vajadzīga. Vai ne, veči? -
Viņš pavērās pārējos, - Vai tu, Viļum, neizlasītu par sevi? Vai tu vienreiz
mūžā nepaskatītos uz sevi tā, no malas? Ja patiesību uzraksta, es pat
izlasītu par tevi, Reini, kaut gan manās acīs tu neesi cilvēka vērtē.
Reinis ir sīks vīrelis plāniem matiem un tik bērnišķīgi zilām acīm kā
pavasara debess.
- Ha – ha - hā! - pēkšņi īstā lauvas balsī ierēcas Viļums. - Ko tad par
mums var uzrakstīt? - Tikpat pēkšņi, kā sācis smieties, viņš apklust un,
saspraudis lūpās koka tapiņas, skatās manī.
- Viļumā tu neklausies. Viņš ir ķerts. Uz kuģiem. It kā pasaulē nekā cita
vairs nebūtu... Ņem kurpi un sit saujā!
Ko lai es daru? Kurpe man vajadzīga, bez kurpes es neizdarīšu to, kādēļ
esmu atbraucis uz Rīgu.
- Es neesmu rīdzinieks, - kad kurpe beidzot laimīgi ir kājā, es saku. -
Lai kaut ko uzrakstītu, ir jāiepazīstas...
- Skaidrs, ka jāiepazīstas. Kā tu domā - pagrābt no zila gaisa? Nē, mēs
gribam, lai par mums būtu visa patiesība - Viņš skatās manī kā spēlmanis,
kuru aizrāvusi jauna, nepazīstama spēle, tāda spēle, kuras noslēpumus viņš
vēl nav aptvēris, bet kura vilina, no kuras vairs nav iespējams atteikties.
- Labi, - es saku. Es citādi nevaru. Ir tādi brīži cilvēka dzīvē. - Labi,
- es atkārtoju. - Vakarā es būšu viesnīcā. Tas nav tālu - uz stūra, pretī
kinoteātrim.
Izvada viņš mani pa sētas durvīm. Viņa elpa smaržo mazliet pēc
sīpolainajiem speķa pīrādziņiem un degvīna, un man liekas, ka līdz vakaram
viņš būs aizmirsis gan mani, gan neuzrakstīto stāstu par četriem
kurpniekiem.
Septiņos vakarā viņi bija klāt. Visi četri. Pirmais durvju spraugā pabāza
galvu tas pats plecīgais vīrs, kas salaboja manu kurpi.
- Pareizi ir - nekas nav samelots, - sveiciena vietā viņš teica. Drīz
vien viņi stāvēja viesnīcas šaurajā istabiņā, nostājušies dīvainā ierindā,
un no viņu elpas es nopratu, ka pirms nākšanas uz šejieni viņi bija
iztukšojuši vismaz vēl vienu pudeli.
Plecīgais, mazliet pieklibodams, piegāja pie galda, izņēma no apdriskāta
skolnieku portfelīša divas pudeles, kūpinātu siļķi un dažus sīpolus.
- Taisni kā bērni, - kraudams nesumu uz galda, viņš labpatikā pukojās. -
Ja reiz norunāts, tad norunāts. Vai tad labāk šeņķī sēdēt? Man tur jau sen
apnicis. Cilvēks gaida, es viņiem saku. Norunājām, ka tiksimies, bet šie...
vārdu sakot - mēs esam atnākuši. Iepazīsimies. Mani sauc Augusts Peņķis, -
viņš pastiepa plaukstu, smagu un kaulainu.
Kad nosaucu savu uzvārdu, viņš ilgi, it kā cenzdamies ko atcerēties,
skatījās manī.
- Nav dzirdēts, - mazliet vīlies, viņš izmeta un pagriezās pret pārējiem.
- Jūs neesat kaut ko lasījuši?
Vīri stāvēja apmulsuši, un es sapratu, ka viņiem patiešām žēl, ka par
mani viņi līdz šim neko, nav dzirdējuši. Tādas bija viņu sejas, un es nesāku
smieties tikai tādēļ, ka šie vīri to nebija pelnījuši.
- Kā redzams, tu neesi no slavenajiem. Nekas. Visi jau nevar būt ne Rutku
Tēvs, ne Vilis Lācis. Tu mūs atvaino un nekreņķējies - vēl jau tev visa
dzīve priekšā.
Pēc tam viņš sāka mani iepazīstināt ar pārējiem. - Šis ir Viļums. Citādi
labs cilvēks, tikai, kad piemetas, par jūru un kuģiem vien, bet amatnieks
labs.
Atbalstījies uz veselās kājas, Viļums skatījās manī, pieri savilcis, un
es atcerējos viņa rēcošo balsi.
Peņķis gāzelēdamies paspēra soli tālāk. - Puriņu Andžs - mūsu profesors.
Zem sievas tupeles. Tikai sievas dēļ pa vakariem skrien uz skolu. Mēs
nepretojamies - lai skrien, sieva izglītota, tādai...
- Labi jau, labi, - Puriņu Andžs pasmaidīja un aizgrieza galvu pret logu.
- Piedodiet, ka mēs tā... Ilgi jūs neaizkavēsim. Bet pie Peņķa jāpierod...
Un vispār... nevajag visu ņemt nopietni par to rakstīšanu, - Puriņu Andžs
klibodams aizgāja pie loga un apsēdās gaismā, kas krita istabā no krēslainā
pagalma. Apsēdās arī Viļums, tālu zem galda izstiepdams čīkstošo protēzi.
- Bet šis, - galvu mazliet pagriezis, Peņķis nevērīgi meta vārdus pāri
plecam, - mūsu brigadieris Reinis. Tu esi brigadieris? - Peņķis pacēla
balsi. Sīkais vīrelis ar debeszilajām acīm pakāpās soli atpakaļ.
- Esi vai neesi?
- Ne tu mani iecēli, ne atcelsi. Un nebļausties, pie cilvēkiem atnācis.
Peņķis iesmējās. Kaut kāds ilgi krāts rūgtums skanēja viņa smieklos.
Krāts, bet neslēpts rūgtums.- Ne jau tādēļ, Reini, tevi iecēla brigadiera
godā, ka tu vienīgais taisi jaunos apavus. Ne jau tādēļ, un tu pats arī tīri
labi to zini. Kāda jau vajag, kas atnes, kas aiznes, kas paskrien... -
Peņķis ar visu augumu pagriezās pret mani. - Es viņu neieredzu, bet tā ir
mana personiskā darīšana. Viņš, muļķis, domā, ka es viņa veselo kāju dēļ,
nē.” - smagi nopūties, Peņķis apņēma Reini ap pleciem un veda pie galda.
Kad maize, siļķe un sīpoli bija sagriezti un sakārtoti uz trīskārt
salocītas avīzes, Peņķis pacēla manas istabas vienīgo glāzi. - Nu, tad uz
satikšanos!
Dzērām visi pēc kārtas, „pa saulei”. Pēc tam aizsmēķējām un klusējām.
- Ak tu saki, ka tā rakstnieka dzīve nekāda saldā vis nav? - veselus dūmu
mākoņus pūzdams, ieilgušu klusumu pārtrauca Peņķis.
Es gan neatceros, ka būtu to teicis, bet apgalvot pretējo es arī
nevarēju.
Peņķis vēlreiz ielēja visiem, un pirmā pudele bija tukša. Sarunas
nevedās. Es nezinu, ko šajā brīdī domāja mani viesi, bet mani bija pārņēmusi
tik neatvairāma vēlēšanās palikt vienam, ka gandrīz vai satrūkos, izdzirdīs
Viļuma rēcošo balsi.
- Tārpi jūs visi esat! Ar visām savām liestēm un zīmuļiem. Amatnieki!
Reinis, sīkais vīrelis, sarāvās vēl mazāks. Aiz sienas kāds pagrūda
krēslu un ilgi klepoja. Pēc tam viss noklusa, un es dzirdēju vienīgi Viļuma
satraukto elpu, kad viņš ievilka krūtīs gaisu un sāka dziedāt:
Viens jūrnieks vecs, kad jūrā iet,
Viņš meičai bučas dod...
Daudz kuģiem dzelmē jāaiziet,
Bet meičām jādzīvo!
- A-mat-nie-ki! Ha, hā! Ja es tev izstāstītu vienu lietu, tu kājas
nostirinātu. - Viļums paņēma pilno pudeli un, pārgalvīgām acīm manī
skatīdamies, lēja sev glāzē degvīnu.
- Ko viņi tev var pastāstīt? Kurpnieki...
- Viļum! - draudīgi iesaucās Peņķis.
- Neapvaino mūsējos!
- Mūsējos... - Viļums vienā ņēmienā izdzēra glāzi un nesaviebies sāka
kraukšķināt zobos sīpola šķēlīti, - Mani pie savējiem neskaiti. Es jau tev
esmu to teicis. Ja mani vecie zēni zinātu, ka es tagad lāpu dubļos sabristas
tupeles, viņi nospļautos par mani, un viņi pareizi darītu...Tu Norvēģijā esi
bijis? - Viņš pēkšņi pagriezās pret mani. - Nē? Nu skaidrs. Bet ne jau
Norvēģija te galvenais. Galvenais ir tas, ka es neesmu kurpnieks, un to tev
vajadzētu aizlikt aiz auss.
- Bet zoļādas tu no Reiņa zodz vairāk par mums visiem un kreiso preci
taisi. Pasaki tu man, - Peņķis pacēla lielu spalvainu dūri, - kad naudu tu
stūķē ķešā, vai tad tu kādu brīdi atceries, ka par taviem jūrnieku stāstiem
neviens tev nav maksājis?
- Es drīz no jums aiziešu. Pavisam drīz un uz visiem laikiem. Kaut vai
par naktssargu ostā, bet kur nu tev, āmurgalva, tādas lietas saprast. -
Drūms un sabozies Viļums apklusa.
- Nevajadzēja mums ņemt viņu līdzi. - Peņķis taisīja vaļā otro pudeli. -
Es vēl neesmu redzējis tādu cilvēku, kuram viņš nebūtu sabojājis
garastāvokli. Andž! - Viņš pagriezās pret logu.- Pastāsti rakstniekam par
sevi. Tu esi jaunākais no mums, tev arī jāsāk.
Puriņu Andžs pasmaidīja. Viņa seja kļuva daudz jaunāka un mulsuma tajā
bija atliku likām. - Ko tu blēņojies. Kas es par stāstītāju, un vispār - tu
taču nedomā nopietni par to stāstīšanu un rakstīšanu...
- Tas, ko es domāju, nav tava darīšana. Stāsti!
Andžs vel aizvien smaidīja. - Man nav ko stāstīt. Es savu kāju par
dzimteni un Mildu neesmu atdevis. Karā, paldies dievam, neesmu bijis...
- Muti, zīdaini! - Peņķis trieca ar spalvaino dūri pa galdu. – Karā!...
Atradis ar ko lepoties. Toties cietumā tu esi sēdējis. To jau katrs gan
nevar atļauties...
Andžs piecēlās. Ejot pēc mēteļa, smaids viņa sejā bija sastindzis sāpīgā
grimasē. - Peņkis ir cūka, - sniedzot roku, viņš teica skumjā, nogurušā
balsī. - Varbūt karš viņu par tādu padarījis, bet daudzreiz man kauns... Ka
esmu viņam pateicību parādā... Ka arī tādi karojuši par... par mūsu zemi. Ar
labvakaru!
Mēs visi dzirdējām, kāpa viesnīcas skanīgo gaiteni aizkliboja Pūriņu
Andža soļi.
- Vai kā šitos pārgudros vajadzētu mācīt! Cietumnieks, bet paklausies, ko
viņš runā! Reini, - Peņkis drebošiem pirkstiem sniedza mazajam vīrelim
glāzi, - Kā tur ar viņu bija, ar to cietumu?
Varbūt no izdzertā degvīna, varbūt spuldzes spilgtā gaisma bija
vainīga, bet Reiņa debeszilās acis bija kļuvušas blāvas kā pērlenes, - He,
he, gatavā muļķība. No viena gala līdz otram. Ar šo pašu Laimu viss arī
sākās. - Reinis izslēja spico zodiņu un labpatikā to berzēja ar plaukstu. -
Toziem viņš strādāja meža cirsmā. Laiduši kokus. Nu un vienvakar, šito lietu
viņš man kādreiz izstāstīja, he, he... Jā, un vienu vakaru šis zvana
uz pastu - vai nav pienākusi vēstule. No Laimas, saprotams. Briesmīgi esot
gaidījis. Ne īsti strādāt, ne dzīvot varējis, nu muļķa puika! Bet pastā
atbild - jā, Puriņu Andžam vēstule esot gan. Un šis, trakais, ne nociesties
līdz rītam, nekā. Ielec gruzovikā un aiziet, bez atļaujas, saprotams. Bet
kas šim var dot atļauju, ja šofera tiesību nav? Joņojis kā negudrs. Pastā
saņem vēstuli un atpakaļ. Bet atpakaļceļā, cits jau tur nevarēja iznākt -
baļķu mašīnai virsū - gan! He, he... Bleķi un misiņi pa gaisu...
Kaut gan, ja skaita „pēc saules”, kārta dzert bija Viļumam, mazais
Reinis izdzēra degvīnu un neaizkodis smiedamies skatījās Penķī.
- Tā, un slimnīcā kāju nost. Labi, ka pats palika dzīvs, bet tiesas
pristavs stāv aiz durvīm un gaida, kad izveseļosies. Kā tu domā - par
mašīnas salaušanu neviens tevi neglaudīs. Un tā - trīs gadi. He, he... -
Acis piemiedzis, Reinis labpatikā berzēja zodu un skatījās Peņķī, kā uzslavu
gaidīdams.
- Jā, - Peņkis smagi nopūtās, - Tādu muļkību dēļ pazaudēt kāju...
- Skaidrs, ka muļķības dēļ. Bet tas vēl nav viss, he, he, iekšas var
sabeigt, ja pateikšu pašu trakāko lietu, - tā vēstule nemaz nav bijusi no
Laimas. Kur nu... Laimas mazais brālelis atradis Andža adresi un vēstulē
sazīmējis visādus ķēmus - zemūdenes un lidmašīnas, un zaldātus... Andžs pats
man stāstīja, he, he, he... Bet Laima, pats saproti, sievišķis vien ir, ne
tur kāda mīlestība, nekā. Aiz žēluma šo apprecēja. Es saku, kāda tur
mīlestība...
- Riebeklis, ne kurpnieks, - Viļums it kā pamodās no snauda.- Tu dzirdi
rakstniek? - smagi elsdams, viņš rādīja ar pirkstu uz Reini. - Tagad tu
redzi, kādi mūdži vēl dzīvo uz pasaules?
- Jā, - Peņķis pacēla lielo dūri un trieca pret galdu. Apgāzās pudele,
bet neviens to vairs nepacēla - pudele bija tukša. - Jā, Reini, tu esi
riebeklis, un neko citu no tevis arī nevarēja gaidīt. Viļumam taisnība.
Sievu tu man atvīli? Pārmānīji pie sevis? Atbildi, tu, lupatu kaudze!
Brigadieris Reinis tagad skatījās tikai manī. Mazs, sarāvies, gaišām,
izbalējušām acīm. Lai nebūtu jāredz viņa šaurā, savītušam ābolam līdzīgā
seja, es izņēmu no čemodāna mājām domāto konjaka pudeli, nodzēru pāris
krietnu malku tāpat no pudeles un pasniedzu to tālāk Viļumam.
- Tagad tu izliecies svētāks par Jēzus mazo pirkstiņu, tagad tu gandrīz
neko nezini? Andžu Laima apprecēja aiz žēlastības? Tā tu teici? Bet kāpēc
mana Milda aizgāja pie tevis? - Saniknotais Peņkis mēģināja piecelties, bet
smagā protēze viņu traucēja, un viņš saguma pāri galdam. - Visu karu viņa
mani gaidīja un mīlēja, visus tos gadus un arī vēlāk, kad es pārnācu ar
vienu kāju. Taisnība, es daudz dzēru, brīžiem kāvos, taisnība Andžum - es
esmu cūka, gan es tam katordzniekam vēl parādīšu par to zemes atbrīvotāju,
bet kas tu esi, Reini? Milda pie tevis aizgāja tādēļ, ka tu nedzer. Ne jau
tādēļ, ka Tev abas kājas. Mildai par to nospļauties. Tu nedzer, tu
nekaujies... Kur tev, vārgulim, kauties... Mana Milda tevi pagultē iebāzīs,
pamēģini tikai.- Peņkis paskatījās uz konjaka pudeli, bet Viļums paņēma no
galda plastmasas aizbāznīti, aiztaisīja pudeli un iebāza to sev kabatā.
- Tā, Reini, es domāju. Un vēl es domāju, ka beigu beigās es tevi
iemācīšu dzert. Jau tagad tu vairs neatsakies, un pienāks diena, kad mēs
būsim uz vienas strīpas. Es tevi pieradināšu kā kaķi pie sinepēm. Tu dzirdi,
brigadieri? Un tad Milda nāks atpakaļ pie manis, pie sava likumīgā vīra. Es
savu kāju esmu atdevis par...
- Rakstniek, - it kā gaiņādams uzbāzīgu odu Viļums pacēla roku. - Triec
tos pasaules brūtgānus ratā. Paņem aiz apkakles un svied ārā. Es viņus
pazīstu - svied ārā. Man ar tevi nopietna runāšana.
Sīkais vīrelis piecēlās pirmais. Uzlika cepuri, pacēla no grīdas Peņķa
nodriskāto portfelīti un, sabāzis tajā tukšās pudeles un neapēstās uzkodas,
satvēra Peņķi aiz padusēm.
- Ejam, - viņš teica. - Ejam, Peņķi. Mēs kungiem neesam pietiekami smalka
kompānija.
Pie durvīm viņi apstājās. Peņķis ar kreiso roku aptvēra brigadiera
plecus. - Eh, tu nejēga, Reini. Ja tu zinātu, kā man riebjas tev
pieskarties, bet viens līdz mājām es netikšu. Bet tu, - viņš nicīgi savieba
lūpas, tu nekāds īstais rakstnieks neesi. Neviens tevi nepazīst, neviens nav
lasījis tavas grāmatas. Sprukstiņš, vairāk nekas. Ar kurpniekiem dzer kopā
šņabi!... Vai īsti rakstnieki tā dara? Lauķis tāds... - Un viņi aizgāja,
viens otru balstīdami, un es nezinu vai viņi tonakt vēl runāja par Mildu vai
ne.
Istaba kļuva klusa un nemīlīga. Ja pie galda nesēdētu vecais jūrnieks
Viļums, ja gaisā nešūpotos izsmēķēto papirosu dūmu blāķis, gandrīz neticami
liktos, ka pirms mirkļa te skanēja Peņķa un Reiņa balsis, ka pirms
pusstundas no šejienes aizgāja Pūriņu Andžs... Aizgāja trīs dzīves, trīs
kurpnieki. Bet ceturtā dzīve sēž pie galda un pētī mani uzmanīgi, vērīgi un
ilgi. Tad beidzot viss ir izlemts.
Viļums piecēlās un izvilka no kabatas aizsākto konjaka pudeli.
- Noliec kaut kur. Šovakar pietiks. Mums vēl tāls ceļš priekšā..
- Ak tā? - es teicu.
- Tikai pašā sākumā mums jānoskaidro viena lieta. - Viļumam bez rēcošās
balss bija vēl viena neatkārtojama īpašība - viņš prata savilkt pieri tik
niknās krunkās, ka bail bija uz viņu skatīties.
Es gaidīju.
- Man ir skaidri un gaiši jāzina, ko tu par mani domā. Tas ir, nevis ko
tu par mani domā, bet kas es esmu - jūrnieks vai kurpnieks.
- Jūrnieks, - es. teicu. - Protams, ka jūrnieks.
Es iebāzu pudeli kabatā, uzliku cepuri, un mēs būtu varējuši iet, ja
Viļumam nebijis vēl kas sakāms.
- Man šitā lieta ir pati nopietnība. Un, ja nu tu kaut kā, šā vai šitā,
iztaisīsies par stulbeni vai muļķi, tad zini, sadot tev pa kaklu, man tas
neko nemaksā.
- Protams, - es teicu, un mēs izgājām uz ielas.
Līdz Pārdaugavai mēs aizbraucām ar tramvaju. Pēc tam gājām pa līkumainām
nomales ieliņām. Pretimnācēju bija maz, sāka līņāt. Spuldzes virs ielas lēni
šūpojās vējā, un varbūt tādēļ man likās, ka Viļuma klibojošā ēna uz ietves
mētājās no vienas puses uz otru. Kaut kur aiz zemajiem žogiem rūgti un asi
smaržoja tikko zāģēta bērza malka. Izretis tālumā sasaucās suņi, kokos
čabināja lietus, bet mēs tikai gājām - Viļums soli pa priekšu, es aizmugurē.
Vienbrīd mani pārņēma aizdomas, ka mazajai ieliņai nekad nebūs gala, ka tā
iestiepjas kaut kur ļoti tālu - pāri pļavām, izlokās cauri Jelgavai un kā
maza tērcīte izsīkst kaut kur pie Grobiņas vai Liepājas... Tomēr ieliņa
izrādījās daudz īsāka, tā notrūka kā pavediens pie mazas koka mājeles.
Viļums izņēma no kabatas vārtu atslēgu, un mēs bijām atnākuši.
Ievedis mani tumšajā pagalmā, Viļums ar elkoni man iebakstīja sānos, - Tu
pastāvi te. Es tikai sameklēšu sveci.
Kaut kur pavisam tālu debesīs baloja Rīgas uguņu atblāzma, bet te bija
tumsa, tuvas, pielijušas pļavas smarža un melns klusums.
Nograbēja durvis, iečīkstējās Viļuma protēze, un pēc brīža mēs jau
stāvējām pie maza malkas šķūnīša. Tādi malkas šķūnīši ir katras pilsētas
nomalē. Viļums visu laiku klusēja. Klusēdams atslēdza durvis, klusēdams
aizdedzināja sveci un, kad mūsu acis ar tumsu jau bija apradušas, klusēdams
skatījās manī. Pēc tam viņš nolika sveci uz malkas skaldāmā kluča, un mazā
šķūnīša kakti piebira ar drebulīgām ēnām.
Cauri lietus čaboņai es dzirdēju Viļuma smago, sēcošo elpu. Kaut kur pāri
jumtam aizskrēja kaķis savās naktsgaitās, švirkstēdams sveces liesmā sadega
odam līdzīgs kukainis ar garām kājām, un, lai pārtrauktu šo sasodīto
klusēšanu, es ieminējos, ka nenāktu par ļaunu apsēsties.
- Apsēdies gan, - Viļums čukstēja. - Apsēdies, citādi tas, ko es tev
izstāstīšu... Pagaidi, vai tu man vari parādīt kādu papīru, ka tu patiešām
esi rakstnieks?
Pārmeklēdams kabatas, es vispirms atradu konjaka pudeli. Mēs to nolikām
uz kluča blakus svecei. Ar pasi Vijumam nepietika.
- Pase ir katram kurpniekam, - viņš teica. - Es tev gribu parādīt vienu
tādu lietu... tādēļ tev nevajadzētu ņemt ļaunā, ja es te rakājos pa taviem
papīriem.
- Nekas, nekas, vai tad tu esi sliktāks par citiem?
Viļums brīdi stāvēja sabozies un neuzticīgs, bet tad pacēla sveci un,
pagājis pāris soļu tālāk krēslainajā kaktā, klusi teica: - Skaties!
Es skatījos. Ilgi. Ilgi tādēļ, ka plīvojošās liesmiņas gaisma izrāva
no tumsas tikai atsevišķas, man pavisam negaidītas un neizprotamas
kopējas ainas detaļas: akmens - pelēks un graudains, enkurs, ķēdēm apvīts,
it kā lidmašīna, it kā krusts... Krusts? Viegli ar pirkstu galiem es
taustīju cirtņa atstātos izciļņus aukstajā akmenī.
- Viļum, - es teicu, - tas ir kapakmens. Kāds cilvēks to ir gribējis
uzstādīt kapos. Varbūt tas kādreiz jau ir bijis kapos, jo...
- Tas nav kapakmens, bet piemineklis. Pie-mi-nek-lis, - svinīgi un lēni
viņš šo vārdu atkārtoja pa balsienam. - Un, ja kāds cilvēks to kādreiz kaut
kur ir gribējis uzstādīt, tad tas cilvēks esmu es - Viļums Lankasjēkulis.
Es paņēmu sveci no Vijuma Lankasjēkuļa un vēlreiz uzmanīgi apskatīju
masīvo laukakmeni. Krusts un enkurs, apvīti ar smagu ķēdi, - sensenā
emblēma, kuru es tik bieži esmu redzējis ietetovētu uz jūrnieku krūtīm un
pleciem. Akmeņkalis bija strādājis godīgi - mana dzirde vairs neuztvēra
tikai lietus lēno grabināšanu uz jumta. Man likās, ka es ar visu augumu
sajustu naksnīgas jūras čaboņu, redzētu tālu, vizošu mēnesstiltu un daudzus
vienkāršus pieminekļus, izkaisītus pa mūsu Latvijas jūras piekrasti. Klusi
un vientuļi kāpas galā tie pārlaiž gan vētras, gan bula laiku, skarbi
un nerunīgi glabājot to vīru piemiņu, kuriem tie uzcelti.
Es gribēju izlasīt akmenī iekalto uzrakstu. Šķita, ka sārtā bluķa sāni
noraso liesmiņas kvēlē, - pārāk ilgi es burtoju un liku zilbi pie zilbes,
līdz manā apziņā lēni sarindojās seši vienkārši vārdi:
Tev, draugs, kā bija apsolīts. Viļums.
Viļums izņēma man sveci no pirkstiem un nolika to uz kluča līdzās konjaka
pudelei. Skopā gaisma meta melnas ēnas viņa niknajā pierē.
- Es tevi atvedu uz šejieni, lai tu man palīdzētu, - viņš teica. - Man ir
tāda nojaušana, ka tu to varētu. Kā tev liekas?
Man bija izkaltusi mute, un es iedzēru pāris malkus.
- Taisnību sakot, es vēl neko īsti nesaprotu, - es teicu.
- Tā jau ir, - Vijums domīgi piekrita. Smagi nopūties, viņš nedaudz
ieņēma no pudeles un, manī neskatīdamies, iesāka stāstīt aprauti un
steidzīgi, pārlēkdams laikam un sīkumiem.
- Trīsdesmit septītajā mūsu „Monika” noštrandēja pie Norvēģijas. Bija
sniegputenis, plāja kā ar slapjām lupatām. Acis nevarēja attaisīt, un ko tas
būtu līdzējis, ja acis vaļā? Tāpat neko redzēt - nakts. Mēs ar Jāni iebirām
ūdenī tieši no klāja. Peldējām, viens pie otra turēdamies, visu nakti. No
krasta ne smakas, bet spēka vairs nav ne man, ne Jankam. Patiesībā man vēl
kaulos kaut kas bija atlicis, bet ar Janku - cauri. Visu ko izdomājos. Par
dzīvi, par Janku, kas turējās pie manis, bikšu jostā ieķēries. Pats saproti,
bikšu sprādzi attaisīt - špickas lieta, vienam būtu vieglāk, tā es uz beigām
domāju. Ne tu man brālis, ne švāģeris. Īsts slepkava, tā es domāju par Jāni,
- pats jau gatavais mironis, bet otru vaļā nelaiž. Kādēļ viņš mani rauj
dzelmē, ar kādām tiesībām? Visu ko izdomājos... Par vīriem, kuri nepaspēja
nolēkt no kuģa, par jūras dibenu, par slīkoņiem, kas valstās starp
apglumējušiem akmeņiem...
Pret rītu pamanīju klinti. Viļņi gāzās uz krastu, rēkdami kā balti lāči.
Ja trieks pret akmeņiem - nāve tā vai tā. Kā tu domā, - Viļums pagrieza seju
pret mani.- Kā tu domā - kur jūrnieks grib nomirt? Jūrā vai uz zemes? Kaut
arī šī zeme nav nekāda zeme, bet radžaini klinšu bluķi. Nu? Uz zemes,
rakstniek! Bez zemes cilvēkam dzīvot grūti, bet nomirt bez zemes vēl
grūtāk... Tā mēs toreiz izlēmām.
Jankam nepalaimējās. Viņš uz radzēm satrieca galvu, es tikai kāju. Kāju
var noņemt, un vēlāk noņēma arī, bet ar galvu ir citādi.
Divas dienas mēs gulējām uz apsnigušajām klintīm. Janka visu laiku runāja
tikai par saviem bērniem. Par bērniem vien, it kā sievas viņam nemaz nebūtu.
Vēlāk viņš tikai vaidēja. Vaidēja tik briesmīgi, ka man sirds kāpa ārā pa
muti, un tad es viņam to apsolīju. Tagad tu saproti?
- Ko apsolīji?
- Nu pieminekli. Es redzēju, ka Jānis nav dzīvotājs, žēl man viņa
sametās.
„Jāni,” es teicu, „tu nebēdājies. Es šito tā neatstāšu. Es - uzcelšu tev
pieminekli uz šīs nolādētās klints. Lai cilvēki redz un zina, kaut vai pēc
simt gadiem saprot, kas tu biji par vīru. Es to izdarīšu.”
Jānim murgi tā kā pārstāja. „Tu patiešām to izdarīsi? Viļum, es zinu, ka
tu to izdarīsi, vai ne?”
Kad atbrauca norvēģu zvejnieki, Jānis jau nebija vairs starp dzīvajiem.
No šķūnīša kakta klusēdams manī vērās iesārta laukakmeņa piemineklis. Uz
jumta klusi grabināja lietus. Viļums klusēja.
- Vai sen jau viņš te stāv?
- Drīz būs divi gadi.- Viļums ilgi un grūti cēlās augšā no malkas
klucīša,
- Nu ja... - es teicu.
Pa šķūnīša šķirbaino sienu spiedās iekšā rītausmas pelēkā gaisma.
- Tagad tev vajadzētu uztaisīt tādu lūgumrakstu, kur viss būtu gaiši un
skaidri uzrakstīts. Par Norvēģiju, par Jāni, tā, lai viss ir kā uz delnas,
kur sūtīt un kā...- Zem Viļuma niknās pieres manī skatījās divas samulsušas
acis.
Un es ķēros pie rakstīšanas. Tas bija grūtākais un sarežģītākais darbs,
kādu es jebkad esmu darījis. Viļums ilgajos gados vairs īsti neatcerējās,
vai Jāņa uzvārds bija Sakne vai Sieksta. Vienubrīd viņam pat likās, ka
pareizāk būtu rakstīt - Saksis. Bet arī par to viņš nebija īsti
pārliecināts. Vēl Viļums nekādi nespēja atsaukt atmiņā to rajonu, kur
trīsdesmit septītajā gadā štrandēja „Monika”, bet Norvēģija jau nav nekāda
Amerika, viņš teica.
Pieminekļi ir dažādi. Ir tādi, kas pastāv gadsimtiem ilgi, ir tādi, kurus
nekad neuzceļ, ir arī tādi, kas glabājas malkas šķūnītī.
Kad mēs atvadījāmies, Viļums Lankasjēkulis stāvēja savas mazās būdeles
vārtos un bija pārliecināts, ka no kurpniekiem nu viņš beidzot tiks vienreiz
vaļā uz visiem laikiem, jo piemineklis Jānim ir izkalts, bet lūgumraksts par
tā uzstādīšanu uzrakstīts...
