Izradās, ka 1970. g. jūlijā notiks treji latviešu dziesmoti svētki: Toronto, Losandželesā (nupat gan pārsaukti par tautas svētkiem) un Rīgā (tur tos sauc par dziesmu un deju svētkiem). Tātad – latviešiem liela izvēle! Interesanti pieminēt, ka Losandželesas kopkoŗa repertuārā uzņemta arī Latvijas zemes komponista Valtera Kaminska (dz. 1929.g.) „Mana dziesma” (Ojāra Vācieša teksts). Tas nu ir pirmais šāda veida precedents svešuma latviešu dziesmu svētku norisē. Kādā apkārtrakstā gan lasījām, ka paredzēta Jāņa Ozoliņa „Sarma”, resp. „Čekista rezignācija”, taču tas laikam ir laimīgi un laicīgi novērsts. Kaminska dziesma tverta ļoti vienkāršā, īsā, bet skanīgā faktūrā ar zīmīgiem nobeiguma vārdiem.
Kamēr mostas Latvija,
Kamēr dzīvo Latvija,
Kamēr dzīvo Latvija,
Tikmēr dzīvot man!Lai nu šie dziesmu svētki labi izdodas, jo tie palīdzēs dzīvot – Latvijai un latviešiem.
*
Zinātņu Akadēmijas Valodas un literātūras institūts Rīgā 1968.g. izdevis Kāzu dziesmas, kuŗas sakārtojis mākslas zinātņu doktors Jēkabs Vītoliņš. Šī krājuma 95. lp. sastopam arī populārās ziņģes „Pidriķis staigā baltās biksēs” meldiju ar tautasdziesmas vārdiem „Sole mani māmulīte”, kuŗu 1956. g. pierakstījis Aldonis Kalniņš Ventas ciematā no Ķērstas Dāvidas (83 g. veca). Jauno Aldoni Kalniņu nevainojot, jāpabrīnās tomēr par Vītoliņa „atlases” spējām un nespējām. Nav jau pirmā reize. Kādā iepriekšējā krājumā ievietota arī J. Norviļa mazpulku dziesma „Nolieciesi, rudzu vārpa”. Bērnību pavadot Vidzemes Malienā, nereti nācās noklausīties Malienas zemnieku dziesmu ar vārdiem:
Sit d... gar zem',
Lai dzīvo Latvija!Ar ilgošanos gaidu arī šīs melodijas parādīšanos turpmākos tautas meldiju krājumos (piem. „padomju patriotisma” nodaļā), jo iespējams, ka mākslas zinātņu doktorus un to līdzstrādniekus (sevišķi sveštautiešus) kāda cita Ķērsta atkal „apvedīs ap stūri”. Visā nopietnībā tomēr jāpiezīmē, ka folkloras vākšanas darbam šodien jāpieiet ar lielu uzmanību un kritiku, pie kam šis darbs nekad labi nepaveiksies, ja to kārtos pēc „plāna un grafikas”. Nereti parādīsies tautasdziesmu koŗa aranžējumu altu vai tenoru un basu balsis un ziņģu varianti. Arī pats Melngailis neklausījās cilvēkos, kas pazīst notis vai kādreiz koŗos dziedājuši. Vēl jāpiemin, ka 20. lp. Vītoliņš jautā, no kurienes Cimzem nākusi „Ej, bāliņi, lūkotiesi” meldija. Ir iespējama vienkārša atbilde: Cimzes līdzstrādnieki to paši uzrakstīja. Prof. Ād. Ābelem te bija skaidri un vienkārši uzskati un tuvāk šo problēmu esmu risinājis Jaunās Gaitas 39. numurā, sarunājoties ar profesoru 1962. g. vasarā.
*
Literatūras un Mākslas 1969. g. 15. februāŗa numurā Nilss Grīnfelds Rīgā apcer izjūtas, latviešu komponistu jaunos darbus klausoties.
Vērtējot 4. februāŗa koncertu filharmonijas zāle, Grīnfelds piemin Marģera Zariņa Concerto grosso simfoniskam orķestrim, klavierēm un klavesīnam un atsevišķai stīgu kvarteta grupai. Starp citu Grīnfelds raksta: „... klavieres un čembalo te personificē drīzāk idejiskus pretstatus: šodienu un pagātni, aktīvas gribas izpausmi un pasīvu vērotāju liriku, spēku un – gandrīz gribētos teikt – vājumu, jo bezspēcīgs gan dinamikas, gan krāsainības, gan frazējuma ziņā liekas senais, maigi čaukstošais instruments, ko šodien lietot uz estrādes būtu apmēram tas pats, kā automāta vietā šaut ar musketi...”
Hm. Gandrīz vai viena no Dr. Gundara Pones teorijām, ko, kaut neapzinīgi, bet visai tuvu īstenībai formulējis reakcionārais komponists un kritiķis Nilss Grīnfelds. Par automātiem kā „aktīvas gribas izpausmi” es daudz nezinu, bet, jāpieņem, Grīnfelds zina, ko viņš runā...
*
Interesantas domas par mūziku tagadnē un nākotnē pirms dažiem mēnešiem (New York Times) izteicis amerikāņu komponists Eliots Karters (Elliott Carter). Viņa 60 g. jubilejas koncertu Karnegi koncertu zālē noklausījās komponisti: Koplands, Babits, Davidovskis, Bīsons, Borecs u.c. Šie klausītāji reprezentēja visdažādākos stilus un novirzienus, sākot ar tradicionālo tonalitāti, cauri seriālismam, elektronikai līdz multi–media happenings. Karters pats sevi negrib identificēt ne ar vienu no šiem mūzikas virzieniem, pretendējot uz „mūzikālā vientuļa” personību. Viņš izteicās, ka problēmas rada koncertēšana Ņujorkā, jo tajā esot tikai viens vienīgs laikraksts, kuŗā mūzikas recenzijām piešķirts nozīmīgs raksturs un līdz ar to katra koncerta atsauksme ir patiesībā tikai vienas personas atbalss. Berlīnē, turpretī, esot seši vietējie laikraksti un vēl divi no ārpuses, kuŗu atsauksmes saturot intelliģentu mūzikas kritizējumu. Šāds stāvoklis varot iznīcināt Ņujorkas muzikālo dzīvi vispār.
Izņemot Bulēzu un jaunos poļu komponistus Penderecki, Latoslavski un Šerocki, Karters sevišķi augstās domās par šāsdienas mūziku nav, jo mēģināšana izcelties ar kaut kā pilnīgi jauna pateikšanu varot novest arī bezizejā līdzīgi partizānu cīņām, kur kaujas darbība notiek uz visām debess pusēm. Karters aizrāda, ka Eiropas komponisti vairs neraugās visai nopietni uz saviem kollēgām Amerikā. Zināmu interesi saistot Keidžs (Cage), bet ne jau viņa mūzika, tikai grāmatas. Stokhauzena pēdējie darbi uzskatāmi tikai par filozofisku rotaļu. Karters izsaka bažas, ka tagadnes mūzika var izraisīt reakciju, kāda notikusi arī šī gadsimta trīsdesmitos gados pēc strauji iesāktā avangardisma. Visbeidzot Karters grib cerēt, ka tā gluži nenotiks.
Šis un tas miniatūrā attiecināms arī uz latviešu mūziku. Arī mums ir latviešu centri, kur koncertējot var iegūt vienas personas labvēlību, nelabvēlību vai arī pilnīgu neievērošanu. Retāki jau latviešu centri, kur iespējams saistīt divu dažādu latviešu laikrakstu interesi un atsauksmes. Es nezinu, vai Eiropas komponistus ziņkāro Keidža pētījums par sēnēm (chance mūzikas autors privātā dzīvē loti mīl sēņot, bet te viņš nekādu chance neatzīst – mušmires!), bet iespējams, ka apgriezti proporcionāli Amerikas kontinenta latviešu komponistus varētu interesēt Eiropas latviešu mūziķu pētījumi par „aizsaules balsīm”. Tālāk – arī komp. Alberts Jērums brīdina, ka minisvārciņi vairs daudz augstāk nevar uziet (II Eiropas latv. dziesmu svētku vadonis, 41. lp.). Tātad – reakcija? Kopā ar Karteru cerēsim, ka tā gluži nenotiks.
*
Š.g. aprīlī mazā draugu un cienītāju pulciņā uz mūža 50 gadiem atskatījās komponists prof. T. Ķeniņš. Dažas dienas iepriekš Rīgas radiofons „Dzintarzemes” pārraidījumā sveicināja komponistu ar viņa mūzikas skaņu lentēm. Trimdā saprotams, valdīja lielākais klusums, atskaite dažus rakstus latviešu laikrakstos un kanadiešu mūzikas žurnālā. Savā laikā 1913. g. prof. J.Vītols pat nespēja piedalīties visos viņam veltītos 50. g. jubilejas koncertos. Lai nu kā, Ķeniņu dažas nedēļas vēlāk sasniedza Kultūras fonda balva. Bet vissvarīgākais ir un paliek komponista darbu atskaņošana, un te no Latvijas zemes mums jāņem zināma priekšzīme.
*
Tuvojas divi mūzikas konkursi. Te kā pirmais Kanadas latviešu dziesmu svētku biedrības izsludinātais jaunatnes mūzikas konkurss, kas, ja apstākļi pēkšņi nemainās, nav vēl guvis cerēto atsaucību. Žūriju vada prof. T. Ķeniņš. Otrs ir Daugavas Vanagu 1971. g. mūzikas konkurss latviešu komponistiem visā pasaulē ar 1000 dolāru balvu, bez temata un formas ierobežojumiem. Žūriju vada komponists prof. Jānis Kalniņš. Cerams, ka abos konkursos parādīsies jauni latviešu mūzikas mākslas sasniegumi.
*
Apskatot dažas Latvijas zemes komponistu tautasdziesmu apdares vīru koriem, redzam saprātīgu balss tesitūru tenoru partijās. Citādi tas pie mums: ja nav augstā si–bemolla, tad tā nav nekāda dziesma. 1965. g. rakstīju, ka daža laba latviešu dziesma nav cilvēka balsij piemērota. Bet paklausaities paši vienu otru vīru koŗa dziesmu mūsu koncertos. Šādas technikas pielietošana koŗa kompozīcijās (un ne tikai vīru dziesmās vien) neliecina par autora sevišķu gudrību, vienīgi par „instrumenta” nepazīšanu. Ir grūti klausīties mūsu pavecos vīru koŗu dalībniekus sniedzamies pēc augstām varoņtenoru notīm. Tā sakot, – gluži veltīga varonība”. Losandželesas tautas svētku koŗa dziesmu krājumā vīru koŗa dziesmu vairs neredzam. Vai jau saskatāma „roka uz sienas”?
*
Šķiet, ka vienīgais latviešu muzikālais ansamblis, kas sastādās no vienas ģimenes, pieder Jānim Barušam Toronto. Š.g. 28. jūnijā tas piedalījās Toronto internacionālā panorāmā ar latviešu tautasdziesmu aranžējumiem – gan solo, gan duetam, gan trio, gan veselam kvintetam. Ansamblī darbojas Jānis, Erna, Imanti, Maija un Rita Baruši, Nebūs daudz gadījumu, kad latviešu mūzikai ģimenes ziedojas 100 procentīgi. Pilnīgi pretējs stāvoklis saskatāms Jāņa Baruša vadītā Sv. Jāņa baznīcas korī Toronto, kur no plašā draudzes locekļu skaita korī piedalās tikai viena simtā daļā. Kā nu ir ar „desmito tiesu Dievam”?
*
Eiropas latviešu presē lasītas rindas, ka komponists Andris Vītoliņš Zviedrijā atteicies pavadīt dziedoni Antoninu Vaivodi garīgās mūzikas koncertā. Patiesībā garīgi koncerti ir ļoti sarežģīta problēma, it sevišķi repertuāra ziņā. Kas mūzikā garīgs vai laicīgs, vienīgi Dievs zina. Arī Bacham un Hendelam ir vairāki absolūtas laicīgas dabas darbi. Taču intelliģents mūziķis-pavadītājs nereti, sastaps šais koncertos garīgus tekstus, iežogotus kaut kādas saldas, atgremotas un nederīgas mūzikas aplokā, t.s. Amerikas sacred songs priekšnesumos. Atteikt šāda veida mūzikai savu līdzdarbību nenozīmē latviešu lietas nodevību, bet gan latviskā rakstura un muzikālās pārliecības tīrību, stingrību un noteiktību. Šinī atsevišķā punktā Andris Vītoliņš noteikti attaisnojams un pretsūdzība nepieciešama „garīgo drazu” propagandētājai. Un it sevišķi, ja tas notiek it kā Dieva vārdā. Ticīgam cilvēkam Dievam jādod tas labākais arī mūzikā.
*
Atzinīgu ievērību Amerikas kontinentā ieguvis Hamiltonas meiteņu ansamblis „Rota”. Nenoliedzot šo meiteņu latviski silto un līksmo dziedāšanu, grūti pievienoties repertuāra izvēlei ar muzikāli smagiem un pirmskolnieciskiem A. Skudras-Kārkliņas tautasdziesmu apstrādājumiem. Tautasdziesmu aranžējumos nav jāievēro vienīgi soprāna līnija, bet arī pārējām balsīm jādod ciešami līdzvērtīgs muzikāls saturs. Meitenes dara to labāko (ir jau mazas kļūdas dikcijā!), turpretī diriģente-komponiste ar saviem aranžējumiem tās gremdē.
*
Varenas Jāņu svinības notikušas Toronto apkārtnē, jo laikrakstā Laiks 1969. g. 28. jūnijā M.D. paziņo, ka Sidrabenē sasniegts 1513 pārdoto biļešu rekords ar 3490 dolāru ieņēmumu un tuvu pie 500 novietotiem automobiļiem. Skanējusi Jāņu u.c. tautasdziesmu mūzika, izmantojot kādas vācu firmas uzstādīto skaņu sistēmu. Vispār ap Toronto pulcējušies 2800 „organizēti līgotāji”. Nav uzskaitīti tautiskie krekli... Katrā ziņā skaitļi ir grandiozi, „uzvedumi” lieliski un Mērnieku laiku vārdiem runājot, „liecības visiem labas”. Atliek tikai izsaukties ar Latvijas lauku policijas kārtībnieka vārdiem slavenajā Alfrēda Bērziņa grāmatā Labie gadi: „Kas par spēku, kas par spēku!”
Imants Sakss
