RŪPES PAR JAUNO MAIŅU
Latviešu trimdinieki Padomju Savienībā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados sastapās ar vairākām problēmām un grūtībām, kas pašreiz raksturīgas arī mūsu trimdai. Šoreiz pieskaršos tikai vienai no tām - rūpēm par latviešu trimdas literātūras nākotni, par "jauno maiņu ".
Par to, kāda situācija šai ziņā bija izveidojusies Padomju Savienībā trīsdesmito gadu vidū, liecina padomju literāta K.Pelēkā (Upmaļa) ziņojums Vissavienības latvju padomju rakstnieku biroja paplašinātā sēdē, kas publicēts žurnālā Celtne (1936. nr 1, 45.-51.lp.). Tas var - lielā mērā mūs interesēt un ierosināt, ja ne uz aktīvu rīcību, tad vismaz - uz pārdomām. Citēju šo ziņojumu saīsinātu (visi pasvītrājumi mani. U.Ģ.):
-... Pēdējos pāris gados šejienes latvju literātūrā no jauna nākuši klāt ap 20 iesācēju ... Vairāki jauni rakstnieki ieradušies no Latvijas - P.Ķikuts, J.Svēre, F.Demens u.c. ... Mūsu specifiskajos apstākļos dažkārt draud arī zināmas provinciālisma "briesmas"; sašaurinātas prasības pašiem pret sevi, iečaulošanās tuvāko cienītāju apkārtnē. Tā rodas un var pastāvēt "mūžīgie jaunieši", kuŗi vai līdz mūža galam paliek tādā īpatnējā burša lomā ... Dažiem jaunajiem autoriem visai slikta darba disciplīna ... trūkumu slēpšana aiz proletāriskās pagātnes, pat spīdēšana ar nemākulību ... Lūk, jaunais rakstnieks paziņo izdevniecībai, ka viņš raksta "krievu-latviešu" valodā ... Šinīs nevēlamajās parādībās saskatāmi kādreizējā grupu laika recidivi. Toreiz jauniešus- balsotājus arī jaunrades "biržā" vērtēja visai augstu. Jaunieši pierada ar nicināšanu skatīties uz audzinātājiem, kuŗi uzstādīja tiem kādas prasības. Uzpūtības inerce palikusi vēl dažam labam un traucējusi ķerties pie amata mācībām ... Kaitīga parādība vēl ir savstarpēja cildināšanās, neveselīga jauno iesācēju "uzšvunkošana" ... Vēl palikušas mieles no kādreizējām diskusijām, kur ikviens savu pretinieku titulēja par šķiras ienaidnieku ... Ikvienam latvju padomju literātam vajag apgūt literārisko mantojumu ... Pašu šīs sanāksmes galveno jautājumu nostādījušas rūpes par maiņu ... Mums vēl nav tādu sasniegumu, ar kuŗiem varētu lepoties. -
*
Publicēt šo K.Pelēkā ziņojumu mani pamudināja Benitas Veisbergas raksts un "Lasītāja un lasītājas" (kāpēc tāda kautrība?) vēstule JG 75. numurā. Abi šie raksti pauž sašutumu par to, kā kritiķis Ojārs Krātiņš novērtējis T.Ķiķaukas fantastisko romānu Leonards (JG 73).
Vai kāds literārs darbs resp. rakstnieks patīk vai nepatīk, tas vienmēr atkarāsies no ikviena lasītāja gaumes, izglītības, temperamenta, no viņa dzīves ievirzes, uzskatiem un interesēm. Šādā nozīmē jebkuŗš vērtējums neglābjami ir un būs subjektīvs. Man, piemēram ļoti patīk A.Čaks, bet mazāk saista Z.Lazda, man patīk A.Kamī (Camus), Dž.Džoiss un G.Grass, bet samērā vienaldzīgs ir M.Prusts, E.Hemingvejs un T.Manns. Taču man nenāk prātā apšaubīt, ka Z.Lazda, M.Prusts, E.Hemingvejs un T.Manns ir teicami rakstnieki. Kāpēc? Paldies Dievam ir daži kritēriji, kas atļauj samērā objektīvi novērtēt literārus sacerējumus; minēšu dažus: valoda, darba formālā izveide, autora patstāvības un oriģinālitātes pakāpe ("vai viņam pašam ir kaut kas, ko teikt? "), viņa kompetence attieksmē pret izvēlēto temu ("ko nespēj celt, to nevar nest"). - Domāju, ka O.Krātiņš kā kritiķis godīgi un pēc labākās apziņas ir turējies šajās robežās.
Ja B.Veisbergu nav atbaidījuši T.Ķiķaukas anglolatviešu valodas iestarpinājumi, tad laikam taču tādēļ, ka viņa pati pa daļai raksta šajā nevalodā. Daži piemēri no viņas grāmatas Es, tavs maigais jērs: "man jāuzraksta mani punkti", "robins (laikam sarkankrūtītis?) tup uz olām", "technikālitātes", "šaubīgi kauli", "uz kādu kabīni kalnos", "viņi neko nerūpējas", "viņa gāja saviem septiņpadsmit gadiem", "tas nu gan būtu punkts", "tu esi smalki iestādīts", "sieviete, vienu laulību aiz muguras" u.tml. Leonardā varam lasīt: "afrikāņu nēģeri", "valstij nepieciešamās takses", "Mēs nupat sākām akciju ievest bikinī tērpus iekšā", "viņam pieauga bailes", "teksta grāmata" u.c.
Ja B.Veisberga kā izcilu valodas paraugu citē T.Ķiķaukas teikumu, kuŗā lasītājs aplaimots ar banālo klišeju "lāsumainiem smaragdiem izrotāts", kas it kā paņemts no sieviešu žurnālu "novelēm", tad viņu acīm redzot netraucē arī šī Leonarda īpatība. Bet ir ļaudis, kas tādēļ atsakās šādu grāmatu lasīt. Ja B.Veisberga neredz bezgalīgos atkārtojumus savā īsajā darbā, tad var saprast, ka viņa nesajūt T.Ķiķaukas minstināšanos un staipīšanos Leonardā.
T. Ķiķaukas romāna nelaime bez tam vēl ir tā, ka autora satira un parodijas par dažādām sadzīves parādībām un gara izpausmēm diemžēl nav oriģinālas, bet lasītājam šķiet, ka citi par visu to jau paguvuši pateikt daudz asāk un trāpīgāk (H.Millers, Dž.Orvels, Dž.Džoiss u.c.). Turklāt T.Ķiķauka nelaimīgā kārtā mēģina uzstāties kā erudīts vīrs dažādās zinību nozarēs, bet tai pašā laikā pazudina sevi, parādot gluži zēnisku nezināšanu un kļūdīšanos. Viņš domā, ka "par Katrīnas Lielās un bezkaunīgās tautību vēl šobrīd nav īstas skaidrības" (kam? vai T.Ķ.?), ka "liktoru kūli triumfa gadījumos nēsāja senajā Romā" (kāpēc tikai triumfa gadījumos?), ka Vasko da Gama bijis "pasaules apbraucējs" (no kuŗa laika?) u.t.t.
Varbūt ir tādi lāga cilvēki, kas domā, ka šādas lietas ir nesvarīgas. Sak, zēnam mazliet misējies, bet viņš jau mums tāds dūšīgs. Diemžēl jebkuŗā attīstītākā sabiedrībā šādi misekļi gaužām kompromitē autoru. Kāpēc? Nu, tas rāda, ka autors mēģina uzdoties par to, kas viņš nav. Tā rīkojoties ikviens var lēti kļūt par izsmiekla objektu. Bet es nerakstu, lai zobotos par T.Ķiķauku un B.Veisbergu, jo abiem ir stāstnieku spējas un būtu bēdīgi, ja viņi tās izniekotu. Abiem ir trūcis pacietības, rūpīgas neatlaidības un nopietnības darbu darot. T.Ķ. iesāka gluži veiksmīgi ar Tramvaju tuksnesī. Bet tad nez kāpēc viņam radās briesmīga steiga sarakstīt fantastisko Leonardu. Ir tiesa, daudz skribentu domā, ka svarīgi ir sarakstīt pēc iespējas daudz grāmatu, kaut gan visa cilvēces kultūras vēsture liecina pretējo. Pie mums trimdā grafomanija joprojām zied un zeļ. Arī mēs rūpēs par jauno maiņu dodam visādas nolaides darbu novērtējumos un pat par gaužām vārgiem sarakstījumiem izdalām dažādus apbalvojumus. Bet ko tad mēs iegūstam? Ir laiks izdarīt dažus vienkāršus secinājumus: 1) no nevalodas nekāda literātūra neiznāk; 2) savstarpēja cildināšanās tikai veicina turpmāku paviršību un nepamatotu iedomību; 3) mums nav vajadzīga kvantitāte, bet kvalitāte.
Zinu, ka neatmaksājas izteikt kritiskas piezīmes (man ir piedzīvojumi no tiem laikiem, kad mēģināju aprādīt vieglprātības un aplamības mūsu vēstures literātūrā), jo viegli var kļūt par "šķiras ienaidnieku". Un tomēr gribas cerēt, ka saprāts vismaz vienā otrā gadījumā ņems virsroku. Kā lai citādi dzīvo?
Uldis Ģērmanis