Jaunā Gaita nr. 78, 1970. gadā
Ar jaunajiem latviešu autoriem pie jūŗas, Lielupē, 1969.g, vasarā.
No kreisās: Alberts, Velta, Jānītis, Baiba un Māris.
INTERVIJA AR VELTU TOMU
- Pēdējo divu gadu laikā bez Jums Latvijā ciemojušies arī citi pazīstami literāti, piemēram, Olafs Stumbrs, Mārtiņš Zīverts u.c. Liekas savādi, ka mūsu presē nav parādījusies neviena intervija. Vai arī Jums to neviens nav prasījis?
Kur nu! Šī man ir pirmā intervija.
- Kas Jūs aizveda uz Latviju pēc 25 gadiem?
Kopš es, pirms 25 gadiem 9.oktobrī,ar mugursomu plecā izbraucu no Rīgas uz Kurzemi (vēlāk uz Vāciju un Kanadu), neesmu vadījusi nevienu dienu nedomādama, ka tāpat pie pirmās dzīvību un brīvību neapdraudošas izdevības došos atpakaļ uz dzimteni. Kaut vai tikai ciemos! -
1967.g, vasarā uzzināju, ka Latvijas apciemojumam man vīza netiktu liegta, līdz ar to arī sākās intensīva garīga un fiziska tiekšanās ātrāk redzēt Latviju. Kopš gadiem astoņiem aizvien sistemātiskāk esmu iedziļinājusies dzimtenē radītā dzejā un prozā, sekojusi notikumiem skatuves mākslā, vērojusi attēlos, lasījusi apcerēs, kā veidojusies un augusi tēlotāja māksla. Ilgas skatīt mākslas pasaulē sasniegto personīgi kļuva neatvairāmas - ja tik augstas kvalitātes dzeja, ari paši tās radītāji, šī 25 gados izaugusi paaudze, intriģēja.
Zinu, svešatnes latviešu sabiedriskā vadība atzīst dzimtenes apmeklēšanu tikai tādos gadījumos, kad jāatvadās no dārga tuvinieka - mirēja. Mana māte un trīs brāli būs jau satrūdējuši, kur tie gadi... Taču - tika stāstīts, ka mana tauta esot tuvu nāvei, un man gribējās sataustīt viņas pulsu: vai tas dzīvīgi sit vai dziest?
- Vai jūs uz Latviju braucāt individuāli? Varbūt ar kultūras sakaru komitejas naudu?
Braucu uz Latviju Čikagas ceļojumu aģentūras Rīga" organizētā grupā, pati par saviem līdzekļiem. Kuriozi, bet pusi ceļa naudas man piestiķēja" krustdēls (māsas dēls) no Kanadas biržā pelnītas algas - viņš ir biržas mākleris (stock broker) - tātad šis bija sava veida kapitālistu" darījums!
- Kur Jums bija izkārtota apmešanās - privātā mājā vai viesnīcā?
Mitinājos viesnīcā Rīga", ērtā un gaumīgi iekārtotā istabā, trešā stāvā, ar logu uz bijušo Rapas grāmatnīcas ēku.
- Kādas bija iespējas satikties ar literātiem?
Rīgā steigā vadītajās 17 diennaktīs izdevās satikt un iepazīt visu paaudžu kollēgas. Karoga redakcijā tikos ar dzejnieku Andri Vējānu un pārējiem redakcijas darbiniekiem (ne jau lai izlūgtos šai žurnālā ievietot manus dzejoļus! 7. numurs bija salikšanā jau kopš 21.maija ); gan Klīdzēju Jāni pieminot, dziedājām viņa ,;Brūnacīti", gan runājām ar dzejnieku Arvīdu Skalbi par dzejas uztveri un pārprašanu; ar Aleksandra Čaka dzejas apcerētāju, literātūras kritiķi Arnoldu Būmani uzgājām pat kopējus draugus un radus; zināms, ar Vējānu brīžiem runājām savā augšzemnieku dialektā. Dažs brīnījās, ka manā valodā nemanot angļu akcentu! Man ne prātā nebija ienācis, ka kādam no viņiem varētu būt krievu akcents!
Rakstnieku savienībā, bijušā Jaunāko Ziņu izdevēja Benjamiņa pilī", prezidējot jaunās paaudzes prozistam Zigmundam Skujiņam, lasījām dzeju, pārspriedām tulkošanas iespējas dzimtenē un svešatnē. Lijai Bridakai un Imantam Ziedonim vēl bija Skandināvijas ceļojuma vējš matos, tie tikko bija pārradušies Rīgā. Uz Raiņa grāmatas Jāzeps un viņa brāļi greznā iekšvāka ir visu todien satikto dzejnieku un nedzejnieku" (tā parakstījušies prozisti) vārdi. Grāmatas ar veltījumiem, brāļu tautu dzejas antoloģijas ar ierakstiem, neviltota interese par dzeju, kas latviski plaukusi svešumā, kopēja cerība un sāpe - daudz gūts sarunās ar kollēgām.
- Kādas ir Jūsu domas par Kultūras sakaru komiteju Latvijā?
Kultūras sakaru komiteja ekskursantiem pavēra iespējas apmeklēt mākslas iestādes, izcilus sarīkojumus, apskatīt Zinātņu akadēmiju, laikmetīgi iekārtotas skolas, iepazīties ar Rīgas filmu studiju u.t.t. Vērienīgi bija iecerēta viesošanās visām 3 no. ASV un Kanadas Rīgā vienlaikus iebraukušām ekskursantu grupām l0.jūnija pēcpusdienā Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs telpās. Ierašanās, protams, nebija obligāta, taču atnāca vismaz divas trešdaļas no ciemiņiem. Bijām diezgan raiba buķete": vismaz puse dāmu pensijas gados, un labi vien pāri tiem, divi vidējās paaudzes profesori - sociologs un valodnieks, dažas jaunavas, kas Rīgu pirms 25 gadiem atstājušas mātei pie rokas turoties. Dažādu mentalitāšu un pakāpju atklāsme, jau skatoties vien, ne tikai klausoties.
Namatēvs Jānis. Anerauds (priekšsēdis Žanis Zakenfelds bija ceļojumā) mūs iepazīstināja ar attiecīgu resoru vadītājiem mākslas un sabiedriskās nozarēs. Sekoja šo pārstāvju informātīvi stāstījumi par teātri (Pēteris Pētersons), literātūru (Zigmunds Skujiņš), mūziku (Oļģerts Grāvītis), tēlotājām mākslām (Uldis Zemzaris) u.c. Sekoja jautājumi un ierosinājumi, kā arī papildinājumi - attiecībā uz mākslā un literātūrā paveikto svešumā (šo rindu autorei lūdzot vārdu un atbildot māksliniekam Uldim Zemzarim). Pa stāstījumu un pārrunu laiku kāds ekskursants bija darbinājis magnētofona lentes aparātu, notiekošo ieskaņodams (šī lente, man stāstīts, atskaņota Gaŗezerā, un klausītāji dzirdējuši, ka neesmu nesusi ne meslus, ne mēslus, būdama Rīgā"...). Nelaime tikai viena, drosmīgais ieskaņotājs neesot lūdzis atļauju namatēvam. Hm... ja tā kaut kas būtu noticis, ciemiņiem no dzimtenes viesojoties, teiksim, Toronto ?! -
Kafija bija stipra, konjaks smalks, saldumi garšīgi. Un, galvenais, šī viesošanās apstiprināja patiesību, ka zinām pārāk maz par mākslu un dzīvi dzimtenē, kā arī informācija par latviešu pozitīvi veikto svešumā krietni vien papildināma.
- Kāds no Latvijas apciemotājiem nesen raksturojis kultūras sakaru komitejas vadītāja palīgu Jāni Aneraudu kā ļoti lādzīgu Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka palīgu". Vai Jūs domājat, ka šī komiteja veic pozitīvu darbu, skatoties uz latviešu tautas interesēm 50 un 100 gadu perspektīvā?
Lugu autors, malēnietis Jānis Anerauds, atstāj krietna, sirsnīga cilvēka iespaidu. Bieži tikāmies, gan viņam mūsu ekskursiju uz Pērnavu, igauņu zemē, pavadot, pa ceļam mūs dzīvi un interesanti informējot par veikto, notiekošo, acīm vēroto; gan ejot pa vecās un jaunās Rīgas ielām un runājot par neizsmeļamo tematu: dzimtene, Rīga, Latvija. Neaizmirstams viņa stāsts par sagrautā Gaisa tilta atjaunošanu (Vidzemes šosejā), pēc darba, vakaros ejot talkā rakt, nest, mūrēt ik akmeni, ķieģeli...
Vakardienas perspektīvas man nav, tālas nākotnes perspektīva ir šodiena, šī stunda, šis brīdis. Mēs, kas svešumā izkaisīti mītam, savai dzimtenei un tautai labu darīt spējam tikai sadarbojoties, uzklausot un atbildot, ne nīstot un lamājoties. Nākotnes perspektīvā brāļu naida nav, Latvijai vajag ik dzīvu latvieti. Kultūras sakaru komiteja apvieno izcilākos visu mākslas nozaru pārstāvjus, kuŗi ir tālu un plaši ceļojuši pa ārzemēm, ieskaitot ASV un Kanadu, un viņu pieredzes un uzskatu loks nav šaurs vai provinciāls. Svešatnes latviešu skolas, visu mākslu nozares un sabiedrība tikai iegūtu padziļinot un izvēršot sadarbību. Vai skolās nederētu rādīt filmu par etnogrāfisko mūzeju Rīgā, sauktu Senā Saule? Vērtīgi būtu skatīt filmu Mērnieku laiki. Uz Latviju derētu aizvest Bruno Skultes baletu Koklētājs un velns. Un daudz gara mantu mijiedirbē dāvināt un saņemt. Bet...
(L.A.., 31.1.70). Kāds tautietis savukārt pārmetis, ka V. Toma Jāņu naktī lēkusi pār ugunskuru ar Latvijas okupantiem. Preses biedr. priekšnieks V. Irbe raksta, ka Jūs piedalījusies organizētās Jāņu svinībās". Kādi Jūsu kommentāri?
- Trimdas periodikā lasīts, ka pazīstami, agrāk nacionāli noskaņoti rakstnieki dzīrojas ar dzimtenes nodevējiem, uzstājas radiofonā un apsmej mūsu nacionālos centienus"
Otrs pasaules kaŗš un tā izraisītā mūsu tautas traģēdija atšķīra mani no dzimtenes, tautas un ģimenes. Šis mans Latvijas apmeklējums ir skaidrākā liecība, ka neasimilējos svešumā, ka arī neaizliedzu savu tautu dzimtenē.
Viesojos gan redakcijās, kā jau minēju, gan pie tuviniekiem, gan draugu mājās; tika izdzerts pa glāzei vīna, Melnā balzāma, armēņu konjaka, ukraiņu piparu šņabja, bet dzīrots netika. Pat ne visu triju ekskursijas grupu atvadu vakarā, ko Rīgas viesnīcā rīkoja Inturists" kopā ar Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Šis sarīkojums sniedza labas kvalitātes koncertu, lieliskas vakariņas ar sekojošu dejas mūziku. Neapzinos arī neviena nodevēja satikusi; kā Kultūras komitejas darbinieki, tā avīžu un žurnālu redaktori, dzejnieki, mākslinieki visi atstāja krietnu latviešu iespaidu.
Ak, par dzeju lasīšanu radiofonā? Šī bija mana otrā reize; pirmoreiz dzeju Rīgas radiofonā lasīju pirms 25 gadiem. Darīju to arī šoreiz labprāt, īpaši, kad mani lūdza lasīt no jauniznākušās grāmatas Sērdienes spēks. Un, lai paldies radiofona redaktoram Albertam Liepam par aicinājumu, no Latvijas tagad nāk man un draugiem vēstis, ka šis dzejas lasījums jau vairākkārt atkārtots un atbalsojies tālos novados.
Jāņu nakti visā savā mūžā ne Siguldā, ne jaunās dienās Neretā (ne ciemojoties Tērvetē, ne Piebalgā), pār ugunskuru neesmu lēkusi. Sēlijā dedzināja darvas mucas vai ratu maules - par augstu, lai pārlēktu... Te, svešuma Jāņos 1aikam bijis bail, ka tas otrs lecējs, kas turētu manu roku, var čikenēties aut" un es iekristu ugunskurā kā tas tautietis Jāņos Montreālā...
Jāņi Siguldas tuvumā, universitātes sovhoza paraugsaimniecības bērzu birzī, bija īpaši. Organizēti! - sakot V. Irbe? Taču, tur bija klāti galdi, divi milzu ugunskuri abpus birzij, deju grīda, pūtēju orķestris gaiši zilās uniformās labi saspēlējies, vis!), pie autobusiem mūs saņēma līgotāji, kollēgu sievas bija mums abām ar krustmeitu novijušas trejdeviņu ziedu vainagus... Bet nebija lugas, tā sauktā Jāņu teātŗa uzveduma, nebija estrādes ar kori, ne Jāņa ar zirgu, ne ar zirga segu mugurā. Bērzu birzi, kādā līgojām Jāņus, neatrast ne foto albumā, ne svešatnes latviešu gleznu izstādē. Stalti, žūžojoši bērzi, virs tiem gaiša jūnija nakts debess, es redzēju pat zvaigznes (kollēgas neticēja...) tā bija pēdējā nakts dzimtenē... Rudzu laukā grieza grieze, lieknā cēlās migla, dzirdēja attālāku līgošanu, varēja saredzēt piecas, sešas Jāņugunis. Neticu, ka tās bija organizētas", jo arī tie draugi, kas līgoja Slokā, Ķemeros, vērojuši tuvu un tālu līgošanu. Dzimtenē Jāņos vienmēr esot līgots...
JĀŅUNAKTS
Visu nakti, visu nakti
kapu akas ūdens slakās,
naktsvijoļu zaļais tvans trako -
pusi mūža Jāņunakti.
Visu nakti pagalvī pļava,
siena vāli, roka tava -
tek paipala, griež grieze,
un migla palo bieza -
Visu nakti, visu nakti,
pusi mūža aizlīgoto
nelīgoto Jāņunakti -
Izkliedz kliedziens,
izvaid vaidi -
pusi mūža ilgi gaidīts
Līgo, līgo!24. VI 1969, Rīgā
LPB Kanadas kopas darbinieks Modris Lorbergs publiski prasījis vairākiem svešumā dzīvojošiem autoriem paskaidrojumus par to, vai viņu darbu publikācijas okupētās Latvijas izdevumos notikušas ar viņu ziņu un atļauju. Kādi ir Jūsu uzskati par rakstnieku brīvību un tiesībām publicēties?
Ne Svešuma Balss, ne Dzimtenes Balss atļauju publicēt šinīs izdevumos manus darbus nav man prasījuši. Karogam un Literatūrai un Mākslai tie turpretim laipni atvēlēti. Ikviens no publicētiem māniem dzejoļiem jau bijis iespiests grāmatā vai periodikā.
Domāju, ka ik autors var justies pagodināts, ja tā darbus publicē dzimtenē, meklē un ievieto šī autora svešumā sacerētās grāmatas Fundamentālā bibliotēkā. - Nezinu, vai Svešuma Balss un Dzimtenes Balss ir vārti, pa kuŗiem tiek Karogā. Ja tā būtu, es tomēr netaisos protestēt - ja pirmos divos izdevumos drukāto izlasa dzimtenē tikai daži simti, Karogs iznāk 17 tūkstoš eksemplāros, un atrodams ik lauku bibliotēkā.
,,Un vajadzētu, ai, kā vajadzētu latviešu svešatnes labākos autorus biežāk un plašāk drukāt dzimtenē (protams, ar autora atļauju). Esmu par to runājis un runāšu vēl," raksta dzejnieks no Rīgas.
Pievienojoties šai vēlmei - tikpat bieži un plaši, kā Jaunā Gaita ievieto dzimtenes autoru dzeju un prozu, apceres par to. Tautai Latvijā jādod iespēja lasīt svešatnes latviešu literātūru nākotnes perspektīva, bez precedenta, jo mūsu laikā mēs Krievijā palikušo latviešu autoru darbus neredzējām ne sapnī! Es pasvītroju: tikpat bieži publicēt Latvijā, kā to dara Jaunā Gaita.
Kā ir ar avīzēm, vai tur arī nevarētu vairāk labu vārdu bilst par 25 gados dzimtenē izaugušo raženo autoru audzi? Lāsti bira kādas avīzes lasītāju vēstuļu slejā pēc Klīvlendas dziesmu svētku rakstnieku rīta nobeiguma ar piemērotu pantu no Māra Čaklā dzejoļa! - Tas niezeklis, kas toreiz lika kasīties, šodien jau saucams par zirgu kašķi!
- Cik apdraudēta ir latviešu valoda Latvijā?
Ar iestādēm man Rīgā darīšanu nebija, nezinu, cik tur darbojas krievu tautības ierēdņu. Ekskursijas pavadīja jaunas latvietes ar labu valodas prasmi, tā sauktos dolaru veikalos pārdevējas runāja latviski; ar auto šoferi sarunājos krieviski, tāpat reiz uz ielas kādai sievietei atbildēju, cik ir pulkstenis. Visā viesošanās laikā Rīgā, nedzirdēju latviešu valodā iejauktu nevienu krievu vārdu; par ASV kontinentu to nevaru teikt attiecībā uz angļu vārdiem šejienes latviešu valodā.
- Vai valoda Latvijā mainījusies? Vai Endzelīns arvien tiek dievināts?
Jau žurnālus lasot, pamanīju dažus latviešu valodā ieviestus vārdus no angļu valodas, piemēram: dizainers, ekskavātors, reids, džems (zafte - kā mēs tik labprāt teicām, ievārījuma vietā), limits. Priecājos, ka burts r" vairs netiek mīkstināts! Ar valodniekiem nesatikos, par Endzelīnu nevēlētos debatēt - esmu sēliete un dziļi sakņojos augšzemnieku, ne vidus dialektā, ko aizstāvēja Endzelīns. Vecā Stendera vārdnīca, Raiņa jaunvārdi", aiz tā visa stāv augšzemnieku dialekts.
Rietumu universitātēs jau labu laiku valda uzskats, ka oficiālo rakstību nosaka dzimtenes, nevis emigrācijas vadītājas aprindas, neatkarīgi no viņu polītiskās noslieces. Jūsu domas?
Pilnām pievienojos augšminētam uzskatam, Daža laba no mūsu redzamākām valodniecēm svešumā ir jau braukusi uz Rīgu, lai meklētos valodas pētniecības institūtā. Tauta un valoda ir viens.
- Kas ir īstākie latvieši pagātnē un pašreiz šeit un dzimtenē?
Kaudzītes Matīss to tik labi pateicis:
Kur posts un bēdas tautu spiež,
un maz, kas tautai līdzi cieš,
tur nāc, lai glābējs mazs vai vēls,
un teic, ka esi viņas dēls!Vai: Jāna Pētera vārdiem sakot: tie, kas nevāvuļo, bet strādā savai tautai! - Tie ir visu laiku īstie latvieši.
Jūs esat dzīvojusi Rīgā ilgus gadus, pieredzējusi Rīgas izpostīšanu 1941.gadā un 1944.gadā. Kāda izskatās Rīga šodien?
1941.g. Rīgas degšanu neredzēju, biju tālu laukos. Par 1944.g. rudeni kauns runāt - mēs taču aizbēgām, Rīga palika kara ugunīs, drupās un postā. Nule to skatīju ziedonī... Pilsētas plašie jauno namu rajoni neatšķiŗas no Vakareiropā skatītiem. Vecrīgā izdegušo namu vietā šur tur pa skaisti iekoptam parkam, piemēram, Svarca kafejnīcas vietā. Esplanādes laukums kļuvis Komunāru parks. Vecajiem namiem derētu remonts? Jā, bet tādus bieži skatīju arī Francijā un Spānijā. - Nu, kā lai pārmet mātei Rīgai, ka tā kļuvusi vecāka un tās drēbes nav pēc jaunākās modes? - Ziniet, es nebraucu uz Rīgu meklēt pakšus, vai savu bijušo mājokli. Meklēju un atradu to Latviju, kas nepaiet - dabā, mākslā, cilvēkos.
- Kāda bija Jūsu sajūta redzot Brīvības pieminekli? Par ko Jūs domājāt, apmeklēdama Brāļu kapus?
Ieraugot Brīvības pieminekli nebiju pārsteigta, jo no foto uzņēmumiem zināju, ka tas stāv savā vietā. Redzēju to ik dienas, skatījos tanī kā šķirstot vēstures grāmatu...
Brāļu kapus apmeklēju tikai Līgo dienas pēcpusdienā. Pa nule kupli sazarojušo, ēnaino ozolu un liepu gatvi, ar margrietiņu klēpi rokās, līdz ar trim izciliem vidējās paaudzes māksliniekiem klusēdami tuvojāmies mūžīgās uguns altārim. Jūnija vēsma šalca ozolos, lejā ziedu ailēs dusēja viss dvēseļu dārzs - Brāļu kapi ar svētītāju Māti sardzē. Brāļi nāvē, divu kaŗu, daudzu armiju piederīgie vienā kapsētā... Vai tikai zem zemes? Kā ir ar mums, dzīvajiem? Mans brāli, te, Brāļu kapu kreisā ailē, dusēdams jau 28 gadus - vai Tu mani dzirdi? - Šalc ozoli, žilbina Līgo dienas saule, un mēs lēnām soļojam atpakaļ uz kapu vārtiem, Dziļa, klusa, sēra doma auklējas ikvienā no mums - viena sāpe, viena mīlestība uz savu zemi un tautu, tikai laikmets ir cits. Emigrante (kā man nepatīk šis apzīmējums! Esmu bēgle!), partijas biedri, viens no mums četriem varonīgi cīnījies otrā pusē... Kuŗa ir pirmā, kuŗa otra puse? Latviešu tauta bija abās un turpina būt. Vai tikai zem zemes blakus dusot saprotas brāļi ?
Vai man atkal atnākuši Jāņi, kaut dzimtenē, ar aizkūkotu viju? Domu smagums pārtop smeldzē, iekāpjot mazajā ar kalmēm, ozolu vainagiem un margrietiņām pilnā auto. Ceļš ved uz Meža parku. Virs daudzu auto jumtiem vējš plivina meijas.
- Ko Jūs teiktu par mākslu Latvijā?
Īsajā viesošanās laikā visu nozaŗu māksla tika skatīta, aizgūtnēm vērtēta un pārdzīvota. Satikti agrāk pazītie mākslinieki, piepulcēti vidējās un jaunās paaudzes kollēgas, uzklausīts un atbildēts tas, kas mākslu radošiem būtiski nozīmīgs un jauns.
Dziļi pārdzīvoju Doma koncertzālē garīgo koncertu, kuŗā piedalījās simfoniskais orķestris, izcilais ērģelnieks P. Sīpolnieks, Teodora Kalniņa koris un diriģents Leons Reiters; otrā programmas daļā atskaņoja Forē Rekviēmu. Par Doma ērģelēm viss cildinošais jau sen pateikts, tāpat par lielisko akustiku, pašu vidi - katedrāli ar greznu mozaīku logiem, kolonnu nodalītām ejām...
Skatījos četras izrādes Akadēmiskā drāmas teātrī: Pūt, vējiņi, seno dziesmu jā, patiesi, jaunās skaņās - t.i. režisora Jaunušana jaunā iecerē un uztverē, galveno tēlu tulkojumā. Tas mani netraucēja - pārdzīvot mūžīgo un nepaejošo šai Raiņa klasiskā darbā - jo, arī Šekspīru traktē dažādi, pat laikmetīgi - ikdienas drānās tērpti aktieŗi lasa tekstu kā lugas iestudējumu gatavojot... It kā komēdija", rakstīts programmā, izrādei Aijā žūžū, bērns kā lācis - uzvedumam, kas savā ziņā analoģisks tam, ko sadzīves satīrā un dziesmās sniedz mūsu Čikagas piecīši, Tikai šai jauno aktieŗu (ar maz izņēmumiem) iestudētai lugai cauri vijas sižets, ik ainu atdalot ar piedziedājumu - parodiju Aijā žūžū, bērns kā lācis. Raita, asprātīga, didaktiski satīriska, veselīgi paškritiska luga. Ja mēs te, svešumā, tā attēlotu savu skolu (kaut vai uzsverot, ka tēlotās personas izdomātas), elle būtu vaļā" un ,,galvas ripotu". - Vai tomēr veselīgāk zeļ satīra un paškritika tautā uz savas zemes? - Skroderdienas Silmačos, sen jau kā otrā simtā iegājusi izrāde, šai iestudējumā, tāpat kā Pūt, vējiņi ne laika zoba, ne režijas jaunmeklējumu neskarta. Blaumaņa tēli un tipi, tā laikmeta lauku sēta, īpaši jau Jāņu vakars ar tautas dejām un līgošanu - nujā, un tad ceļinieks top dzīvs, lai izturētu vēl ceturtdaļu gadu simta... Ceturtā izrāde bija Tenesija Viljemsa Ilgu tramvajs. - Filmu Mērnieku laiki noskatoties, radās tikai viena vēlme, lai to būtu iespējams drīzumā skatīt jaunai un vecai latviešu paaudzei svešumā.
Par tēlotājām mākslām vispirmā saruna bija ar gleznotāju - illustrātoru - rakstnieku Uldi Zemzari, kad arī atskārtām, ka nezinām pietiekami daudz par Latvijā un svešumā veikto šo mākslu nozarē. Nodoms apmainīties mākslas darbu diapozitīviem, ierīkot pat archīvus, kur blakus tiem būtu autoru biogrāfiskie dati, prasās, iedzīvināms ar steigu. No tiem pāris duču diapozitīviem, ko biju līdzi paņēmusi un kuŗus divi seansos apskatījām, vēroju māksliniekos sirsnīgu interesi iepazīt un pietuvināt visās zemes malās latviešu tēlotājā mākslā veikto.
- Latvijā tā ir dzeja, kas stāv uz tik augstas pakāpes, ka rauj visas pārējās mākslas augšup un pāri zemes robežām; Lietuvā tā ir glezniecība un grafika; Igaunijā - proza, - nesavtīgā drosmē atzina vidējās paaudzes izcilā, vērienīgā, apgaroti vitālā māksliniece Džemma Skulme, kuras plašo apmēru audekli, īpaši pēdējos gados, galvenokārt traktē divas tēmas: dziesmu svētkus un latviešu strēlniekus. Viņas talants un veiksme dziļi sakņojas visu Eiropas mākslas virzienu, stilu, laikmetu ilgās studijās; un tomēr, vai tā ir Demetra vai Rucaviete, izteiksmes spēks paceļ skaistumu mākslā.
Bez tam pašā pirmā Rīgas ciema dienā apmeklēju lietiskās mākslas izstādi Rīgas Pionieŗu pilī; īpaši atzīmējama tekstiliju - gobelēnu nodaļa, ar izciliem veikumiem kompozicionālā iecerē, virsmas faktūru izvēlē, kā arī materiālu daudzveidībā. Visumā jāatzīst, ka lietiskā māksla Latvijā sen pāraugusi tautas mākslas atdarināšanu prievīšu, sedziņu, šķīvju laikmetu, un meistara R. Heimrāta (mācības spēks Mākslas akadēmijā) vadībā rada latviski laikmetīgi svaigo un būtiski īpatno. Tikpat atzinīgi pieminama keramiķu nodaļa, metalla kalumi, dzintara izstrādājumi.
- Lasīts, ka pēdējos 10 gados pārtulkotas krievu valodā 150 latviešu grāmatas, bet dažādās nekrievu valodās - 150. Vai latviešu literātūra iziet pasaulē ar krievu valodas palīdzību vai tiek apspiesta?
Par tulkošanu ar kollēgām runājām rakstnieku savienībā, atzīstot, ka tā ir atbildīga, grūta darba, iedziļināšanās un prasmes rezultātā tikai daļēja tuvošanās oriģinālam. Prozā jau vieglāk, ne tā dzejā, kaut arī autori dod parindeni, tā saucamo tekstu - izskaidrojumu zem ik dzejoļa; kaut arī autorus pazīst personīgi, ar viņiem tiekas, pārrunā tulkojamos darbus.
1969.g. decembrī Maskavā norisa latviešu jaunās dzejas dienas, piedaloties 8 latviešu dzejniekiem: 0. Vācietim, L. Brīdakai, I. Auziņam, 0. Lisovskai, J. Peteram, V. Ļūdēnam, J. Sirmbārdim un M. Čaklajam; kā arī diviem Rīgā dzīvojošiem krievu dzejniekiem latviešu jaunās un klasiskās dzejas atdzejotājiem: L. Ždanovai un V.Andrejevam. Dzeja lasīta abās valodās, piedaloties kā autoriem, tā atdzejotājiem, tā izcilākiem krievu dzejniekiem: J. Jevtušenko un A. Vozņezenskim, kritiķiem un literātūras apcerētājiem. Tai pašā laikā Maskavā publicēti V. Belševicas Dzejoļi par lakstīgalu infarktu un 0. Vācieša Balāde par zilo valzivi, izlases krājumi 1969.g. rudenī. Maskavā publicētas A. Čaka Kāpnes, E. Ādamsona Sudrabs ugunī, I. Ziedoņa Labirinti, I. Auziņa Zilie griesti, M. Čaklā Kājāmgājējs un mūžība, visi šie krājumi pārrunāti referātos, summējot vēlmi pēc jaunās latviešu dzejas antoloģijas. M. Čaklais Literatūrā un Mākslā uzsveŗ šo dzejas dienu lielo nozīmi, pieminot grāmatu skati, atzinību, ar kādu saņemtas Ādamsona un arī jauno autoru grāmatas.
Dažas īsas rindas par šo ievērojamo notikumu lasījām mūsu svešatnes presē. Vai Puškina, Ļermontova, Tolstoja, Dostojevska tautā pāri laikiem un laikmetiem ir trūcis dzejas radītāju, cienītāju un mīļotāju? Pasternakam piešķīra Nobela prēmiju! Jevtušenko un Vozņezenski kollēgas Rīgā uzņem kā savējos. Ar krievu valodu (tāpat kā ar ik lielas tautas valodu) un caur krievu tulkojumiem latviešu dzeja ieiet plašā citu tautu saimē. Toties ar tulkojumiem uz angļu valodu mums nav veicies ne mūsu Zintīs, ne Latvijas izdevumā Amberland...
Ko Jūs sakāt par V. Lapenieka nesekmīgo mēģinājumu sadziedāties ar tautu dzimtenē 1970.g. dziesmu svētkos, Losandželesā?
Žēl, ļoti žēl, ka šim simpātiski agresīvam tautietim tas neizdevās. Un par tām sarkanām asinīm Ojāra Vācieša tekstā, hm... baltās sauc par ļaundabīgo mazasinību! Grozot tekstā sarkanās uz diženām - tās, dabiski, vairs nespēja pa dzīslām ritēt. Divos vārdos: kauna lieta! Sitam pie krūtīm, ka mīlam Latviju; zvēram karogus nest atpakaļ, bet esam ar nožēlojami aprobežotu domāšanu. Lapenieks lai cīnās un cer! Nāks citi svētki, teikšana reiz būs jaunajai audzei.
- Vai rakstnieks, kas dod atļauju publicēt savus darbus Latvijā var sevi vēl uzskatīt par trimdinieku?
Vai es drīkstu jautāt pretim: vai rakstnieks, kas aizliedz publicēt savus darbus Latvijā, drīkst sevi saukt par latvieti? - Trimda, Rainis šo vārdu ņēmis no Stendera vārdnīcas, un pilnām attiecināms tas uz Uguns un nakts autoru, 1905. gada trimdiniekiem: vajātiem, notiesātiem, aiztrenktiem no savas zemes. Cik mūsu vidū trimdinieku? Varbūt tie, kas bēgļu vilcienā sēdēja uz 20 mantu saiņiem? - Es esmu bēgle, ne emigrante, ne trimdiniece.
- Pastāv uzskats, ka trimdas saiešanas nami un gaŗās runas aizbaidījušas jaunos projām no latviešu sabiedrības. Vai pēc Jūsu domām tā gaisotne, ko jauns cilvēks šodien uzņemtu Latvijas apmeklējuma laikā, viņu mudinātu atgriezties pie latviešiem?
Ik etniskas grupas vide pēc gadu simteņa ceturkšņa svešumā ir kļuvusi kāds konglomerāts no vecās paaudzes atmiņām, vēlmēm, ideāliem, kas sakņojas tālā pagātnē, no tieksmes redzēt visu paša nepaveikto turpināmies jaunā audzē. Kā piemērs: Viktorijas pilsēta Vankuveras salā tiek uzskatīta par tipisku angļu pilsētu; turpretim angļi, kas tagad ierodas no Anglijas, šo vietu uzskata par tipisku kolonistu - izceļotāju atmiņu, vēlmju, tradīciju palieku sajaukumu, kas gadu tecējumā kļuvis neatbilstošs ne pagātnes, ne tagadnes Anglijai.
Tādu sarikojumu, aktu, baļļu, nosauktu senos apzīmējumos, Rīgā nekad nav bijis. To ir radījusi dzīve svešatnē, kāds aizvietotājs - substitūts oriģinālām, bijušām vai esošām tradīcijām, ieražām - tautas dzīves ziņai. Nav brīnums, ka jaunā audze nav piepulcināma, jo tā instinktīvi izjūt, kas ir mūsu tautai būtisks, kas svešs.
Nešaubos, ka dzimtenes apmeklējumi uz jaunatni atstāj pozitīvu iespaidu.
- Vai Jums neliekas, ka daži dzimtenes apmeklētāji tiek šantažēti?
Nav taču necik ilgs laiks pagājis kopš stāvējām pie muižas kuknas durvīm, pie UNRAS kunga durvīm, nule klanāmies saviem svešumā sazēlušiem vadoņiem" un nosodām ik individuālu sava ceļa gājēju, īpaši, ja šis ceļš loģiski tiecas uz dzimteni. Ja visi sāks braukt uz Rīgu, pēc tam patstāvīgi domāt un spriest, tad jau sajuks visa trimdas konstrukcija! "pirms dažiem gadiem brīdināja kāds šodienējs priekšsēdis. - Taču, lai runā anekdots, ko dzird Rīgā; tas tikpat labi attiecas uz mums, latviešiem svešumā: Ellē ierodas inspektori, lai vērotu, kā darbojas kadri. Skatās, pie viena katla, vai visi velni sapulcējušies un dakšām sarga katlā vārošos. Ko jūs visi pie viena katla! - uztraucas inspektori. Te vārās žīdi, ja viens izlīdīs ārā, izraus arī pārējos. Jāsarga! - Lūk, tur otrā kaktā viens katls līdz malām pilns met burbuļus! To nesarga neviens velns! - kliedz inspektors. Tas katls nav jāsarga, tur vārās latvieši - ja viens līdīs ārā, citi atraus atpakaļ."
JG lasītājiem?
- Ko Jūs vēlētos vēl pateikt
Paldies, par to, ka Jaunā Gaita pulcē ap sevi visu paaudžu garā jaunos; ka Jaunai Gaitai nav ,,tur un te" vakuuma problēmas; ka Jaunā Gaita un tās redaktori ir ar tālu mūsu tautas un zemes likteņu perspektīvu. Jauno Gaitu pazīst Latvijā.
Intervēja Tālivaldis Ķiķauka un Laimonis Zandbergs
skat. JG Nr. 80 Pāvils Klāns, PIEZĪMES PAR SAKARIEM AR DZIMTENI
