Jaunā Gaita nr. 80, 1970. gadā

 

 

Pāvils Klāns

PIEZĪMES PAR SAKARIEM AR DZIMTENI

(Skat. interviju ar Veltu Tomu, JG 78)

 

Tā sabiedrības daļa, kas rada kultūras vērtības un līdz ar to piedalās attiecīgās sabiedrības vai tautas garīgās dzīves veidošanā, ne tikai saņem īpašu uzmanību un cieņu, bet ir arī atbildīga, kā tā ietekmē savu apkārtni. Ir labi un vajadzīgs, ja ar šo izlasi var sadzīvot un uz to paļauties; ir pat lieliski, ja ar to var paspīdēt sev un citiem par prieku - kā franči ar saviem 40 vēlētiem „Acadēmie Francaise" locekļiem. Bet ir slikti un nevajadzīgi, ja tā nav homogena un dod iemeslu uzticības krīzei. Ir kāds neredzams slieksnis sabiedriskā un kultūras dzīvē, kādas konvencionālas normas, kuru pārkāpšanas veids - stils un forma (vairāk nekā pārkāpšana pati) spēj noteikt, vai pavērtās durvis aiz muguras paliek vaļā vai aizkrīt.

Ar rūpēm reiz sekojām Jāņa Jaunsudrabiņa gaitām Austrumu Berlīnē. Atgriezies viņš vēl saņēma daudz cieņas un uzticības apliecinājumu. Visi saprata Jāņa Mediņa svētceļojumu uz mājām. Arvīdam Norītim izņēma virsdiriģenta zizli no rokām par zēģelējumu Stokholma-Rīga; bet viņš savus soģus saprata labāk nekā tie viņu un nākošā reizē tomēr kāpa aizliegtajā pultī. Velta Rūķe-Draviņa pa laikam pētī valodas krātuves viņpus Baltijas jūŗai. Olafs Stumbrs pārbrauca ar balādi par Brīvības pieminekli. Mārtiņš Zīverts klusēja savā smalkjūtīgajā nodabā, kaut visi ieinteresētie zina, ka viņš Rīgā uz rokām ienests teātrī. Dr. Uldis Ģērmanis pārveda Zilus stiklus, zaļus ledus, riskantajā ceļā nesasizdams savu vārīgo bagāžu. Alberts Jekste atgriezās ar daudz jaukiem stāstiem par simpātiskām norisēm dzimtenē. Nav šaubu, ka viņus nodarbināja un nodarbina jautājums par latviešu kultūras kontinuitāti. Šī problēma ar to iezīmīga, ka pētījumus var izdarīt, nepametot savu idejisko pozīciju divu pasaules uzskatu sacensībā; bet tā arī prasa māku angažēties, neiejaucot tajā subjektīvus elementus - kas to prot, tam nekādi vēji neaizcirtīs durvis, nekādas šantāžas neradīsies.

„Likteņa zirgs" .Artura Baumaņa (1866- 1904) gleznā pār zinātnieka izstiepto šķēpu kāpj ar labo kāju, ļaudams zīlēt sekmes cīņā. Bet tāda labvēlība ne vienmēr un ne ikvienu pavada mirstošā kapitālisma un bankrotējušā komūnisma sadursmē. Cietēji ir tie, kas pamet sava kollektīva vairāk vai mazāk drošos dogmatiskos krastus, nebūdami pietiekami kritiski ne pret sevi, ne pret otru, svešo krastu, kuŗā pazīstamais Rīgas siluets ir kā mājīga fatamorgana nepieņemamas sistēmas priekšā.

Pirmā bezdelīga, kas aizlidoja uz dzimteni, bija dziedātāja Elza Zebranska. Viņai bija jāapklust Rietumos, jo Austrumos tā izrādījās bijusi par skaļu. Savus mudinājumus apmeklēt dzimteni tādēļ uz kādu laiku bija spiests pārtraukt arī šo rindu autors Vācijas Latvijas slejās, kas viņai un citiem vēlēja labu ceļa vēju. Tas bija pirms gadiem 15, un toreiz latviešu sabiedrība domāja citādi nekā šodien. Guntis Zariņš ar Druvaskalna svētību sāka pats savu privātu kultūras sakaru polītiku, kas viņu pavedināja Rīgā smīnēt par nopietnām lietām Londonā; pēc trokšņaina apmeklējuma Latvijā viņš savu izjukušo dzīvi beidza pašnāvībā. Monika Zariņa pati pārtrauca publicēšanos.

Arī Veltas Tomas Pēgazs pārkāpis slieksni ar kreiso kāju.

Vecā gudrā žīdiete Golda Meīra, pāri Suecas kanālim lūkodamās, teikusi: „Mēs neticam, ka divas nācijas var noslēgt mieru ar tāda starpnieka palīdzību, kas steidzas no viena pie otra." Latvieši nav divas dažādas nācijas, bet tie dzīvo divās dažādās pasaulēs, kuŗas nekad nespēs noslēgt mieru. Tāpēc nevienu starpnieku nedrīkst vadīt maldīgas illūzijas, kuŗām piemīt viltīgā īpašība iesēsties visbīstamāk tieši nepilnvarotu pārstāvju galvās. Mums nav arī ne brāļu naida, ne brāļu kara, kas prasītu izbeigt asins izliešanu. Mums ir tikai viena liela brīvība - katram privāti domāt un darīt tā, kā tīk, - un viena liela nebrīvība domāt un darīt neprivāti un tā, kā tas priekšā rakstīts. Tas ir tas, kas mūs šķir. Latviešu cilvēki gar šīs šķirtnes malām ir to pašu asiņu un tā paša gara, un nav nekā dabiskāka par viņu vēlēšanos būt kopā vai vismaz sastapties, ja kopā būt nav iespējams. Bet šī dabiskā nepieciešamība neprasa ne no viena - ne šajā: ne viņā pusē, lai tas pamestu savas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ieņemtās idejiskās vai ģeogrāfiskās pozīcijas. Kas to dara - vienalga kuŗā pusē atrazdamies, tas pamet savu drošo krastu, un viņa paša ziņā paliek, kā tas tiek galā ar pārpeldamo joslu.

Nav mūsu interesēs skaidrot, vai un kādi zaudējumi rodas viņā pusē, ja kāds savam kollektīvam garīgi vai fiziski pamet ar roku. Bet ir mūsu interesēs konstatēt, ka šai pusē, - kur pašu ļaužu tik maz un kur „Academie Letton" eksistē vairāk imagināri un abstrakti nekā ar to pietiek viņas neviena neizvirzīto un neviena neievēlēto, bet brīvi savā gaisotnē ieaugušo radītāju un tradīciju kopēju saturēšanai - ka šai pusē ir svarīgi, lai nenoklīstu neviena dvēsele. Velta Toma ir piecēlusies, lai ietu.. Pavisam? Vai uz atgriešanos? Kas būs vieglāk - šķirties vai pārnākt ?

Viņa to izdarījusi, iedama meklēt savas tautas pulsu, bet sastapdama partijas roku „Intūristā", Kultūras sakaru komitejā, Rakstnieku savienībā. Tas nav viens un tas pats. Nav iemesla šaubīties par to, ka vienas vai otras šīs institūcijas darbinieki vai locekļi patiešām ir krietni cilvēki. Bet tas nevar kavēt viņus būt kvalificētiem savas sistēmas reprezentantiem un sargiem reizē; savos amatos un uzdevumos viņiem tādiem arī jābūt, un kas apmeklē Padomju Savienību, tam tas jāpatur prātā vai arī jābūt lielam neprašam Austrumu Eiropas elementāros jautājumos. No pašu komūnistu viedokļa, piemēram, nevar būt nekā piedauzīga faktā, ka Ļeņingradā aiz izkārtnes „Padomju-čechoslovaku draudzības sabiedriba" atrodas Valsts drošības komiteja - KGB, kā tagad sauc agrāko NKVD.

No tūristu viedokļa ir labi, ja viņi to zina. Tiem jāprot orientēties arī Rīgā, un īpaši tad, ja viņi tur nozīmē ko vairāk nekā parastu apmeklētāju vien.

Bet no tā, kuŗš ar kuŗu dzīro, vēl nevar spriest, kurš pie kuŗa pieder. Skaidrība rodas, kad jāieņem viedoklis pašam pret sevi; bēglim, piemēram, pret savu sabiedrību, ar kuŗa tas identificējies. Svarīgi arī, kad un kāpēc to dara. Tādēļ, iekām veŗ muti, apdomājams ik vārds. Velta 'Toma, piemēram, savu uzskatu formulē šādi: „Mēs, kas svešumā izkaisīti esam, savai dzimtenei un tautai labu darīt spējam tikai sadarbojoties, uzklausot un atbildot, ne nīstot un lamājoties." Ka gribam dzimtenei un tautai palīdzēt, tas skaidrs kopš gadu desmitiem, un to vislabāk var tad, kad uzklausa un atbild uz vajadzībām; bet nepamatots ir norādījums, kas šeit izskatās pēc insinuācijas, it kā svešuma latvieši savu dzimteni un tautu nīstu. Adresāts ir cits, un tas citāta autorei zināms: bēgļi bēga nevis no savas tautas, bet no tās kungiem. Pārmetums ir bez seguma, bet palīdz dzejniecei nostāties šķīrējtiesneša lomā, kas gan pats gadiem sekojis okupētās Latvijas kultūras dzīvei, taču par būtiski daudz svarīgāko rusifikācijas un tautas izkliedēšanas biedu dzirdējis no citiem: ,,...tika stāstīts, ka mana tauta esot tuvu nāvei..." Nepārliecinājusies, vai tas tiešām tiesa, ne ari par to, kas varētu būt vaininieks (dzimtene un tauta taču ne), Velta 'Toma šai melnajai krāsai liek pretim optimistiskākus triepienus, demografiskus datus aizklādama ar poligrāfiskiem, no kuŗiem izriet,

ka „ar krievu valodu .., un caur krievu tulkojumiem latviešu dzeja ieiet plašā citu tautu saimē." Ka tur ieiet ne tikai latviešu dzeja, bet ar dažādiem izkliedēšanas paņēmieniem arī pati tās radītāja tauta, tas trimdinieku lielākai daļai zināms, bet jaunākiem, kam nav bijis laika ne iedziļināties padomju sistēmas dažādās katēgorijās, ne gribas ieklausīties vecākās paaudzes informācijā, var palikt iespaids, ka kvalitāte ir tā, ko krievu valodai vienīgi atlicis uzlaist uz īstā atzīšanas ceļa. Un kur pasaulē runā, raksta, iespiež un lasa krieviski? 'Taču ne Rietumos. Aina šai virzienā kļūst skaidra, kad uzzinām, cik neveiksmīgi Zintis un Amberland mēģinājušas izplatīt latviešu literātūru angliski runājošās zemēs. Neatrodam norādījumu, ka Padomju Savienībā māksla drīkst dzīvot „atļauts" un „aizliegts" kondicijas robežās, kuŗās tāda līmeņa kā Viļa Lāča darbi, piemēram, nevar pakalpot ne pašu, ne citu tautu lasītājiem. Nepateikts palicis, ka valsts nosaka, kāds darbs ķuŗā valodā tulkojams un kādam jābūt metienam, nerunājot par plānsaimniecības līdzekļiem no atvēlētā budžeta. Bēgļiem tādas aizmugures nav un nevar būt, bet metienus nosaka pieprasījums resp. kvalitāte. Dr. Uldis Ģērmanis domā, ka mums vajadzīga kvalitāte, ne kvantitāte, bet Jānis Grīns pirms nāves paguva teikt, ka latviešu literātūra vēl nav sasniegusi Rietumu līmeni. Kādēļ mulsināt, - kaut tos, kas lietišķīgu kritiku un faktus paaudžu maiņas forumā labprāt jauc ar vecākās ģenerācijas aizspriedumiem un šaursirdību? Kādēļ tāds viedoklis pret tiem, kas paši nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta?

Grūti nāktos pieņemt, ka izskaidrojums būtu jāmeklē kommentārā par Ojāra Vācieša sarkanajām asinīm, kas Losandželesā palika neizdziedātas. Viņš, jādomā, ir izcils latviešu dzejnieks, kam varbūt mājas interešu labā jārīkojas ar tur iecienītām krāsām biežāk nekā pašam tiktos. Tad te mūsu priekšā būtu spilgts angažētās mākslas paraugs, gribēts vai mazāk gribēts, kam tādā gadījumā tomēr vajadzētu atrasties krasā pretrunā ar tiem jaunajiem dzejas meistariem, kas grib „labot pastāvošo iekārtu". Un no jaunajiem vispār dzejniece daudz cer. Bet tas nekavē viņu ņemt Ojāru Vācieti savā paspārnē ar norādījumu, ka baltās asinis esot ļaundabīgas mazasinības pazīme. Medicīnā tā laikam ir. Bet polītikā un no tās atvasinātā kultūrālā rosībā šīs abas krāsas nozīmē simbolus, no kuriem baltais visus svešuma gadus līdz Rīgas braucienam greznoja autores krūtis, uzskatāmi demonstrēdams atšķirību no sarkanā. Ļoti daudzi, ari šo rindu autors, tic kultūras sakaru svētībai. Bet ja Velta Toma šai vietā Ojāra Vācieša neizdevību Losandželesā nosauc par kauna lietu, tad atliek nopūsties: Ko lai darām, ja nevaram cienīgi apmainīties? - Sarkana karoga, ko nest atpakaļ uz dzimteni, mums nav, bet citādu tur neielaidīs. Kā lai ielaižam Vācieti ?

Kaut kādai mēra sajūtai, kaut kādām mērauklām satiksmē ar dzimteni jābūt, bet ja piedāvā nelietojamas, tad nodara vairāk ļauna nekā laba sev un ieinteresētām pusēm. Atliek jautāt, ko dzejniece ar savu dzimtenes apmeklējumu un tā izskaidrojumu gribējusi darīt - pārstāvēt emigrāciju Padomju Latvijā vai Padomju Latviju emigrācijā? Tā jautāt atļauj Rīgas inspirāciju apdvestā replika pašas kollektīvam Rietumos: ,,...nule klanāmies saviem svešumā sazēlušiem 'vadoņiem' un nosodām ik individuālu sava ceļa gājēju, īpaši, ja šis ceļš loģiski tiecas uz' dzimteni."

Kādai aizkrāsnei domāta šī arrogance, kam īstenībā tā jāsadzird? Emigrācijā visi zinām, ka te vadoni nesazeļ, bet organizāciju priekšnieki ievēlami tikai ar lielām grūtībām, un ja ar mieru, tad uzņemas milzīgus nepopulāra darba kalnus. Emigrācijā visi zinām, ka sava ceļa gājējus te neviens neapkaŗo, ja tam tīši nedod iemeslu (skat. sākuma rindkopas), un te ari nav tādu līdzekļu nosodīšanai kā tur, kur dzejniekus individuālistus bāž cietumos un trako namos. Ir katrā ziņā jāpieņem, ka arī Ojārs Vācietis, Harijs Āvens, diriģents Jansons, Māris Liepa, Lija Bridaka, Imants. Ziedonis, nelaiķis Valdis Valdmanis un citi, kas ieskatījušies ārzemēs, spēja resp. spēj redzēt, jaust un pārdzīvot vairāk nekā etablētā padomju sabiedrībā atļauts un pieklājas. Nekad nav nācies lasīt kādas viņu kritiskas piezīmes par pašmāju apstākļiem pēc šādas galvas izvēdināšanas ārpusē - droši vien aiz respekta pret vietējiem kārtības noteikumiem. Cik tie var būt katēgoriski, rāda Dr. Friča Mendera ceļojums uz Latgali pēc neizdevušās intervijas ar Lazdu pāri.

Velta Toma par savu braucienu var intervijā runāt ko grib, var kritizēt savu brīvās pasaules sabiedrību -neviens viņu par to nekur nedeportēs. Taču viņa atceras, ka kāds drosmīgs ekskursants Rīgā bez atļaujas uzņēmis skanu lentē Kultūras sakaru komitejā notikušās diskusijas, un nodrebinās: „Hm... ja tā kaut kas būtu noticis, ciemiņiem no dzimtenes viesojoties, teiksim, 'Toronto!" Dzejnieki Rīgā, tagad jūs zināt, kādā terrorā dzīvo dzejnieki Toronto. Viņi tiešām ir dzejnieki.

Atliek cerēt, ka nākotnē viss būs labāk, kad Losandželesā brīvi varēs dziedāt, ko grib. „Nāks citi svētki," iesaucas dzejniece, „teikšana reiz būs jaunajai audzei." - Žēl sagādāt vilšanos, bet tādi laiki nekad nepienāks. Jo visas jaunās audzes pasaulē reiz pieaug un pieņemas prātā, līdz var sēsties atbildīgu amatu krēslos. Bet no šīs vēlmes var secināt, kādām tad tām jaunajām audzēm jābūt: ne ar tik „nožēlojami aprobežotu domāšanu", saka autore, kāda mums ir šodien.

Īsumā - tāda tu esi, nelaimīgā emigrācija: savrupgājēju sodītāja, muguras liecēja, sakaru liedzēja, dzimtenes bārēja, tautas nīdēja ar aprobežotu domāšanu. Grūti ticēt, ka tā tiešām ir. Bet Rīgā gan par mums jau sen tā bijis jādomā, tāpēc nebija vajadzības to atkārtot no pašu vidus. Ja to tomēr dara, tad taču jābūt iemeslam.

Kam Velta Toma ar to nu pati paklanījusies? Vai 17.000 Karoga eksemplāri nav par maz, lai viņu dēļ „aizliegtu tēv' un māti", kā svētos rakstos sacīts? Dzejniece nu ir piecēlusies kā lielam solim vai lielam darbam. Un tālāk?

Ka neiznāk kauna lieta.

Skat JG 82, Valentīns Pelēcis, PIEZĪMES PAR PĀVILA KLĀNA PIEZĪMĒM

 

 

ATTĀLUMI VAINĪGI

(Veltas Tomas atbilde Pāvilam Klānam)

Vispirms, ne reklāmu, slavu vai neslavu, ne arī šo interviju Jaunajā Gaitā neesmu meklējusi. Ja mēs ar raksta autoru nedzīvotu tik lielu tālumu šķirti, viens Dānijā, otrs Kanadā, nebūtu jābrīnās, kaut vai par sabiedriskiem darbiniekiem, kas Eiropā „ar uguni meklējami", te toties bieži vien top par ilggadīgām ziemciešu puķēm. Ja Pāvils Klāns būtu lasījis Tilta 86./87, num., 1968.g. „Autoru domās" manis teikto, viņam būtu mazāks izbrīns, mazāk pārmetumu manai rīcībai un stājai. Arī Latviju Amerikā , kas kopš pag. vasaras publicējusi pret mani vērstas apsūdzības, tenkas lasītāju vēstulēs un rakstos, šķiet, Pāvils Klāns nav lasījis. Klusēdama esmu saņēmusi zākas, nosodīšanu, tādēļ Jaunās Gaitas redaktoru aicināta apsolījos atbildēt uz viņu jautājumiem šī žurnāla slejās.

Pāvila Klāna raksts mani ļoti pārsteidz, tā var tiesāt, sunīt, bārt tikai cilvēks, kas tālu un savrup dzīvo. Vai autors ik Rīgas braucējam grib uzvilkt uniformu? Kādēļ pasvītrot, cik kurš kultūras darbinieks, Rīgas braucējs cietis klusu, labi uzvedies? Tiesa, Uldis Ģērmanis savus Zilos stiklus pārveda veselus no Rīgas; toties tos svešatnes prese, ar dažiem izņēmumiem, cītīgi dauza vēl šodien. (Skat. Latviju Amerikā, dažu DV biļetenu, Latviju (Vācijā) u.c.) Kad Toronto rīkojām Jaunsudrabiņa piemiņas vakaru, latviešu skola organizēti neieradās, jo, lūk, nelaiķis bijis komūnists! - Kā prese Eiropā „ēda" Jāni Mediņu, kā Pen klubs pārkārtoja amatus pēc Mārtiņa Zīverta Rīgas ciemiem, par to Pāvils Klāns klusē. Tepat visa „brīvā" prese klusē.

Dzimtenē mūsu tautas pulss sit moži; cilvēki, kas rada kultūras vērtības, kas cīnās par to pastāvēšanu, ir pelnījuši vairāk labu vārdu nekā līdz šim esam teikuši. Vēl šodien mūsu dienas presē par dzimteni lasot lielāko tiesu tikai negātīvo, man gribējās pateikt pozitīvo, to, kas līdz šim apzināti vai neapzināti noklusēts. Neesmu ne sovjetoloģe, vēsturniece, statistiķe, tikai dzejniece, un manis izteiktie vērojumi un spriedumi ir subjektīvi un kā tādi kritizējami, tikai - es vēlētos, lai maniem kritiķiem un iebildējiem būtu augsta morāla kvalitāte. Pēc Pāvila Klāna ieskatiem mans Pēgazs pārkāpis slieksni uz dzimteni ar kreiso kāju, un tālab kauna lieta vien sagaidāma (gan ar jautājuma zīmi). Pie tā man gribot negribot jāatgādina, ka savā laikā Pāvila Klāna Pēgazs dzimtenes slieksni pārkāpa ar labo kāju - un vai nu gluži goda lieta iznāca? - Esmu pārliecināta, ka mans zirgs lēkšus ielēca Rīgā. Tur radi un draugi atzina, ka man stalta stāja, te Pāvilam Klānam skaidrs, ka es klanījusies...

Raksta autors jautā: vai 17.000 Karoga eksemplāru nav par maz, lai viņu dēļ „aizliegtu tēv' un māti"? - Uz to man jāatbild, ka ar savu dzimtenes apciemojumu esmu savus vecākus apliecinājusi, un, ka pat viens vienīgs lasītājs latvietis dzimtenē ir vērts, lai autors justos pagodināts, ka viņa darbus tur iespiež un lasa.

Par jauno audzi nav bažu - tā ir jau pieaugusi, 25-45 gadus vecie, aktīvie kultūras un sabiedriskie darbinieki šai kontinentā. Piem., par „Nākotnes 70" nedēļu (Toronto) klīst arī labas baumas: tā bijusi kodols, „veco" dziesmu svētki -tikai čaula.

Neesmu ne Rīgā, ne kur citur pārstāvējusi svešatnes latviešus, kādu biedrību vai grupu.. Vienmēr un visur esmu izteikusi tikai savus ieskatus, t.i. pārstāvējusi pati sevi. Zināms, par Jauno Gaitu vienmēr esmu runājusi kā tās līdzstrādniece.