Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā

Ostrembskis Jevlampjevs

JAUKTĀS LAULĪBAS

 

Cilvēkus, vadoties pēc viņu nostājas attiecībā pret jauktajām laulībām, var sadalīt divās lielās grupās. Vienā grupā ietilpst visi tie, kam jauktās laulības ir problēma; otrā − tie, kam jauktās laulības nav nekāda problēma.

Šai sacerējumā es nemaz neapstāšos pie pirmās grupas, kam jauktās laulības ir problēma, jo šī grupa jaukto laulību problēmu pati − ir risina vai − ir jau atrisinājusi. Mans nolūks pakavēties pie otras cilvēku grupas, kam jauktās laulības nav nekāda problēma.

Šai grupai piederošos cilvēkus, vispirms, jau var salikt trīs lielās aizgaldās:

1. aizgaldā atrodas zvērinātās vecmeitas un zvērinātie vecpuiši;

2. aizgaldā nāk visi tie, kas par katru cenu vēlas dabūt vīru, resp., sievu, kaut arī jāvadās pēc veca, vēl nemaz „nesajaukta” un tīra latviešu teiciena: līks vai greizs, balts vai melns − ka tik mans!

3. aizgaldā ietilpst ievērojami liels procents trimdas /emigrācijas/ latviešu, kaM blakus minot, vispār nav nekādu problēmu.

Jau pārlaižot pavisam paviršu skatu visām trim aizgaldām, redzam, ka no tālākas līdzdalības atkrīt zvērinātās vecmeitas un vecpuiši, jo tie laulību /līdz ar to arī jaukto/ problēmu atrisinājuši, vienkārši ignorēdami pašas laulības.

Ja labi padomā, nav arī nekādas īpašas vajadzības un jēgas šķirot otras un trešās aizgaldās iemītniekus. Tos var mierīgi salaist kopā. Nekas jau nenotiks! Abu aizgaldu iemītniekiem taču viena liela kopīga īpašība: tiem nav problēmu.

Bet nu nāk tā vieta, kad jāatklāj ievadraksta jēga un nozīme. Tas tiks darīts!

Tur, kur jauktās laulības nav nekāda problēma, pastāv ļoti liels riska moments, tas ir − kaut kā pasākšana uz labu laimi, gatavība upurēt, paspēlēt, pat doties briesmās. Nekad atsevišķam indivīdam nedraud tik liela iespēja nokļūt ekspluātātoru /izmantotāju/ rokās kā taisni jauktu laulību gadījumos. /Te gandrīz jau varētu rasties problēma, bet mēs to aizmirsīsim, jo tā mums ir izdevīgāk./

Tagad atliek tikai noskaidrot, kā izvairīties no iespējas nokļūt ekspluātātoru rokās jauktu laulību gadījumos. Vispirms un galvenāmkārtām šeit ļoti izpalīdzīga var būt 1955. gadā Rīgā izdotā grāmata: „Latviešu sakāmvārdi un parunas”. Kāpēc tad taisni šī? Gadījies, ka beidzot diviem kungiem − Jānim Niedrem un Jānim Ozolam − pirmo reizi latviešu tautas gara mantu vēsturē izdevies atklāt veselu jaunu sakāmvārdu un parunu nodaļu − „Ekspluātātora morāle un tās atmaskojums”. Lūdzu!

Līdz ar šo mūsu organizācijām paveŗas jauns darba lauks. Tām jāgādā, lai katrs jaukti salaulāts tautietis, neatkarīgi no viņa piederības latviešu inteliģencei vai citām tautas šķirām, tūliņ arī saņemtu minēto grāmatu. Tas būtu ļoti augstsirdīgi taisni no cilvēcības viedokļa! Par to, kas notiek, ja neatmasko ekspluātātoru, attiecīgs tautas sakāmvārds saka: kas neatdara acis, tas atdara maku.

Šī īsa ievadraksta nolūks, kā skaidri manāms, nav cienījamos trimdas /emigrācijas/ tautietes un tautiešus ietekmēt tā, lai viņiem jauktās laulības kļūtu problēma. Ievadraksta nolūks ir tikai kalpot cilvēcībai, uz ko mudina visas emigrācijas gaišās galvas, un sagatavot ļaudis ekspluātātoru atmaskošanai. Lieta ir nopietna!

Ka tas tā ir, to pasaka arī kāds latviešu ticējums: ja sapnī laulājas, tad jāmirst /Latviešu tautas ticējumi, 1024. lappusē/. Mūsu dienās tas skan tā:

ja kā pa sapni laulājas, tad jāmirst!

 

Pūt, Jānīti, vaŗa tauri, Kalniņā stāvēdams: Lai ceļas Jāņu bērni No maliņu maliņām. Kas mirdzēja, kas vizēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams. Visas bija Jāņu zāles, Ko plūc Jāņu vakarā; Visi bija Jāņu bērni, Kas atnāca līgodami. Jāņa diena, Jāņa diena, Šis pats Jāņa vakariņš; Pats Jānītis danci veda Apkārt kupli ozoliņu. Dod, Jānīti, saldu alu, Tev aug mieži tīrumā; Ja nedosi alu dzert, Izvārtīšu tīrumiņu. Jānīšam resna sieva, Vaŗa stīpu sastīpāta; Trūka stīpa, lūza nagla, Tad pabira Jāņa bērni. Pa gadskārtu Jānīts nāca, Kā mēs Jāni mielosim? Sienam sieru, darām alu, Tā mēs Jāni mielosim. Gaidi, gaidi, Jāņa māte, Nu nāk tavi Jāņa bērni, Nu nāk tavi Jāņa bērni, Jāņa zāles kaisīdami. Kupla liepa locījās Jāņa mātes pagalmā; Tā nebija kupla liepa, Tā bija pati Jāņa māte. Jāņu nakti gunis dega Augsta kalna galiņā: Tur sanāca ciema ļaudis Jānu nakti priecāties. Jo bija laba Jāņa māte, Vēl labāks Jāņa tēvs: Jāņa māte sieru deva, Jāņa tēvs saldu alu. Dievs dod mūsu Jāņa tēvam Simtu gadu nodzīvot, Simtiem govju, simtiem vēršu, Simtiem bēru kumeliņu!   Pēc REIŅA BIRZGAĻA „Latvju Dainas illustrācijās”

 

 

.

II

Kaŗa vešanas mākas

Kad nu dažam senlatvietim pietrūcis bultu vai dūšas apšaudīt zīles, kas pienesušas iesaukšanas pavēstes, viņš ticis armijā. Te īsumā apskatīšu senlatviešu kaŗa vešanas mākas.

Viens veids, kā senlatvieši tikuši galā ar ienaidniekiem, gaiši izklāstīts tautas dziesmā Nr. 32129: Dziedādami, spēlēdami, ienaidnieku uzvarēs.

Jāatzīst, ka šis ir ļoti savāds veids uzvaras iegūšanai kaŗa laukā, bet, protams, senlatviešiem jau gandrīz viss bija iespējams. Mēģināšu minēto tautas dziesmu analizēt.

a) Dziedādami... ienaidnieku uzvarēs. Kā tas iespējams? Nu, vienkārt, šie kaŗi, neapšaubāmi, notika laikā p.C. (pirms Cimzes), kad koŗa dziedāšana noteikti nebija tik izplatīta kā tagad. Tagad koŗus speciāli un ilgi apmāca, lai tie tad koncertos slikti dziedātu. Senlatviešus neviens nebija apmācījis. Rezultātam vajadzēja būt briesmīgam. Kad kaŗa troksni pārņēma dziedāšanas troksnis, ienaidnieki droši vien nodomāja: kas notiks, ja mēs šitos bļaurus uzvarēsim? Viņi droši vien dziedās vēl skaļāk un nelabāk! Dzīves te nebūs... Ar to kaŗš beidzās.

Otra iespējama variācija ir šāda: kas zina, no kuŗa tautas dziesmu sējuma senlatviešu kaŗavīri dziedāja? Varbūt ienaidniekiem vienkārši kļuva neērti, un tie klusiņām aizlasījās mājās.

b) Ļoti grūti izprast, ko senlatvieši tā spēlējuši, lai uzvarētu kaŗu. Ir vairākas iespējas.

Abas armijas varēja spēlēt paslēpes, jeb slēpšanos. Citiem vārdiem, ienaidnieki, redzēdami senlatviešus nākam, paslēpās (kā gan citādi), senlatvieši ienaidniekus nevarēja atrast un − karš bija cauri.

Otra spēle, kas kaŗa laukos spēlēta visos laikos, ir − sunīši. Šai spēlē viena armija skrien un otra dzenas pakaļ. Kad nu ienaidnieki bija aiztriekti atpakaļ uz matušku vai fāterlandi, senlatvieši − dziedādami − varēja iet mājās.

Nevar arī aizmirst dažādās bumbu spēles. Vispār atzīts, ka visas šīs spēles sākušās ar akmeņu mētāšanu. Var droši pieņemt, ka to dūšīgi piekopuši kā senlatvieši, tā viņu pretinieki. Igauņi parasti nākuši virsū ar vālēm. Reiz izveicīgs ziemeļu kaimiņš kāda senlatvieša mestu akmeni ar savu vāli atsitis atpakaļ un − senlatvieti nositis. Kad nu pārējie senlatvieši pārnākuši savās Malienas sētās, māte prasījusi: Kā ta’ jūs bērniņi pārnācēt? Nosistā brāļi atteikuši: Bez boļa... Lieki teikt, ka no šī atgadījuma cēlies sports, ko sauc par bēzbōlu.

Grūti gan atrast pierādījumu, bet jāpieņem, ka senlatvieši pazinuši arī laimes spēles, piem., kauliņu mešanu. Ar tādu hipotēzi prātā es pēc kāda Pleskavas klostera chronikām rekonstruēju šādu kaŗa gadījumu: Senlatvijas robežās sanākuši kriviči. Pēc neredzēti sekmīgas iesaukšanas (skat. manu pētījumu I nodaļu), senlatvieši ar itin prāvu armiju devušies iebrucējus padzīt. Kad armijas satikušās, vadoņi pēc to laiku parašām izgājuši viens otram pretim, un norisinājusies šāda saruna:

Senlatvietis: (mīlīgi) Sveicināts, kriviču velns! Krivičs: (tikpat mīlīgi) Zdrastvuj, latiškij svoloč! (Lai cien. lasītājiem atvieglotu lasīšanu, tālākos kriviča vārdus pārtulkoju latviski. Aut.)

S: (vēl arvien mīlīgi) Lasies laukā no Senlatvijas!

K: (Tāpat) A vo’, ka nelasīšos.

S: (draudīgi) Mēs sāksim dziedāt!

K: (triumfanti pamāj saviem kareivjiem; tie visi aizbāž ausis ar katūna gabaliem)

S: (vēl draudīgāk) Mēs spēlēsim!

K: Mēs ar jums nespēlējam, jūs šmaucaties. Pagājušo reizi, kad mēs satikāmies, jūs piedāvājāties spēlēt paslēpes un likāt mums turēt māju. Tiklīdz mēs aiztaisījām acis un sākām skaitīt, jūs mums uzklupāt, sasējāt un pārdzināt pāri robežai līdz Veļikajiem Lūkiem. Vai tas bija godīgi?

S: (pret savu armiju) Nu, vai tas nav dulns krivičs? (pret kriviču) Tie tak, sumbra purns, nebijām mēs. Tie bija galindi. (pret armiju) Tāpēc vien, ka mēs ar galindiem runājam līdzīgas mēles, viņš domā, ka mēs esam vieni un tie paši ļaudis.

K: (bārdu kasīdams) Nu, laikam jau tie bija tie jūsu galindi. (pēc brīža) Ko ta’ mēs spēlēsim?

S: Šitos, (izvelk no kabatas pāri metamo kauliņu).

K: A?

S: Līdz divpadsmit skaitīt māki?

K: (lielīgi) Māku!

S: Nu tad: ja es uzmetu vairāk nekā tu, es laimēju, ja tu uzmet lielāku skaitli, tu laimē. (S. izvelk no kabatas otru pāri kauliņu un iedod to krivičam. Viņi spēlē. Krivičs pazaudē cepuri, tad svārkus, beidzot ieročus; drīz vien to pašu pazaudē viņa palīgs, tad citi kriviču kaŗavīri.)

S: (pēc ilga laika) Pietiek?

K: (bailīgi) Pietiek! Bikses vien mums atstāj...

S: Atstāšu, (kriviči prom)

Kāds senlatviešu kaŗavīrs: Kur tu, virsaiti, tos daiktus ņēmi?

S: Tos es iemainīju no vikingiem. Tad es pats no bebra priekšzobiem uztaisīju otru pāri un tos, kā greznākos, atdevu kriviču vadonim. Savādi gan. . . savādi gan. .. viņam metās visādi skaitļi, bet man ducis vien, ducis vien. Nezinu, kāpēc tas tā.

K.s.k.: No kurienes tad vikingi tos bija ņēmuši?

S: Viņi teicās tos pārveduši no tālas aizjūras zemes, no pilsētas, ko viņi sauca par Reņu. (nogroza galvu) Savādi gan. . . savādi gan. . . (visi prom).

*

Bez jau minētajām spēlēm, abas kaŗojošās puses droši vien spēlējušas arī citas, gan ne tik efektīgas. Un man gribas izsaukties: cik jauka kaŗošana bija toreiz, kad mūs nebija!

 

 

 

 

 

 

Eduards Freimanis     Slavena aizrīšanās Uz mēslu kaudzes pakāpās Reiz ruda, resna vista Un klukstēja: „Man jākārpās, Jo esmu krietna vista.” Ar skubu vista kārpījās, Daudz treknu tārpu rija, Līdz tā ar āķi aizrijās, Ak vai! tā beigta bija. Nu visi ciema cālēni Uz bērēm raudāt nāca. Un mīksti, maigi zoslēni Aiz bēdām ilgi šņāca. Pats gailis augstu uzrāpās Un lielu slavu sauca. − Pie ķēdes suns tik attapās: Tas zaimoja un kauca.

 

 

 

 

Bezmērs atvēris Acurauga vēstuli...	... seko aicinājumam atgriezties
Krastā piestājis kuģis	...bet kas tad tas?
Kur palicis Bezmērs?	Bezmērs ierodas „Skabargu” redakcijā.

kas teikti Toma Bezmēra 25 gadu lasīt un rakstīt prašanas jubilejā.

 

Apvienoto Latviešu Apvienības pārstāvis:

Man ir tas gods un patīkamais uzdevums sveikt mūsu dižo jubilāru Apvienoto Latviešu Apvienības priekšsēža, savas sievas un savā vārdā.

Ja mēs metam skatu atpakaļ latviešu tautas vēsturē, tad mēs redzam, ka šī vēsture sniedzas ļoti tālā senatnē un tai nepieciešami vairāki biezi sējumi. Ir skaidri saprotams, ka ar vēstures taisīšanu vien nepietiek. Nepieciešami arī vīri, kas prot rakstīt un lasīt. Kādēļ? Tādēļ, ka vēsture jāuzraksta un jālasa!

Mūsu dižais jubilārs jau 25 savas dzīves gadus veltījis grūtajām rakstīt un lasīt prašanas mākām. Kādēļ? Ne tādēļ, lai gūtu no tā sev laicīgus labumus, par kuŗiem teikts, ka tos vispirms jau saēdot kodes un rūsa! Arī ne tādēļ, lai klusās, neatlaidīgās centības pūliņi būtu labāka rakstīt un lasīt prašana nekā pārējiem likteņa biedriem! Mūsu dižais jubilārs, apgūdams un apvienodams abas šīs grūtās mākas vienā personā, apvieno līdz ar to sevī arī trimdinieka labākās īpašības. Un kā? Proti, tā, ka viņš māk ne tikai rakstīt, bet arī lasīt! Tāpēc − sveiks lai dzīvo gaviļnieks!

 

Pagastvecāko Emigrācijā Kopas pārstāvis:

Dāmas un kungi! Es savā mūžā esmu pieredzējis daudz svinību, tāpat esmu daudz biedrību, to vadītājus vai citas augstu stāvošas personas apsveicis. Un pats arī esmu ticis apsveikts no daudzām biedrībām, to vadītājiem vai citām augstu stāvošām personām. Tas man vairs nav nekas jauns!

Bet ja man ir jāliek roka uz savas cīņai karsti pukstošās emigranta sirds un jāatbild, kuŗas no visām svinībām man patikušas vislabāk, tad skaidrā prātā, ar tīru sirdsapziņu varu apliecināt, ka tās nav ne jubilejas, ne koncerti, ne svinīgi akti, bet mums visiem tuvās un mīļās cūku bēres.

Vai kaut kas var vēl būt latvieša sirdij tuvāks un mīļāks par šīm cūku bērēm, kas parasti sākās, kad saule vēl bija augstu debesīs, tā tad, jau ap pusdienas laiku! Tas mums, emigrantu vecākajai paaudzei, arī tīri labi saprotams: ja atceramies, tad redzam, ka nokaut, nolaist asinis, noplaucēt, uzšķērst un iztīrīt nieka veprēnu jau nebija pilnas dienas darbs, bet aizņēma tikai rīta cēlienu.

Man pašam, kā jau pagasta vecākajam, neskaitāmas reizes bijis tas gods un patīkamais uzdevums būt klāt šajās bēru svinībās, kad neapslāpējamā darba mīlestībā kūsājošo latvieša garu veldzējusi svaigi dēti putraimu desu luņki, kas knaukšķēdami, kā no pannas celti, tīri vai izkusa mutē, aplieti ar mūsu mīļā, labā „Kristalldzidrā” vai, sliktākā gadījumā, parastā „Degvīna” lāsīti.

Jau šo vien atceroties, sirds salūzt mūsu lielo zaudējumu priekšā. Tāpēc mums jācīnās! Par to es vienmēr esmu stāvējis un kritis!

 

Latviski Rakstītāju Biedrības pārstāvis:

Man te nav nekā daudz ko piebilst vai papildināt. Cita lieta būtu, ja jubilārs, līdzīgi Eduardam Veidenbaumam, kas mira 25 gadu vecumā, un Auseklim, kas mira 29 gadu vecumā, būtu jau nomiris. Tad mēs skaidri redzētu, vai viņš būtu kaut kam derējis vai ne!

 

Latviešu Kaŗotāju Centra pārstāvis:

Jubilār! Mēs jau kaŗojām tad, kad tu vēl neprati lasīt un rakstīt! Jubilār! Saproti, ka kaŗot mēs devāmies brī−ī−ī−īv−prātīgi! Cik daudzi no mums nolika karotes, lai tu varētu mācīties lasīt un rakstīt! Mēs to darījām brī−ī−ī−īvprātīgi! Ja viņi tagad būtu mūsu vidū, un mēs nebūtu toreiz kaŗojuši, tad kaŗu būtu uzvarējusi Vācija, bet Anglija nebūtu uzvarējusi! Turpretī, ja Anglija būtu uzvarējusi kaŗu, Vācija nebūtu, bet mēs nebūtu kaŗojuši, − kas tad būtu? Tad būtu vakars! Beidzu!

 

Trimdas Profesionālo Apsveicēju Savienības pārstāvis:

Dārgais jubilār! Ja nu esam tik kuplā skaitā kopā lidojuši un traukuši − sirmi tēvi un klusas māmuļas, nesaliekti vīri un lokanas sievas, sirdskvēla, ilgpilna jaunatne, tautas dzīvības koka kuslie zariņi − skolu bērni − tad tam ir dziļi globāla nozīme. Ir jāsaka ar sirmā vācu dzejnieka Jētes vārdiem: te nu mēs esam un citādi nevaram. Tāpēc, dārgais jubilār, nesu tev visas elpojošās emigrācijas vārdā liesmainus, dziļas pazemības un lēnprātīgas padevības apdvestus sveicienus.

Tautas gars kā liesmojoša bulta ir iedūries un palicis karājamies trimdas nakts tumšajā melnumā! Verdoši avoti turpina virst, strāvo un iztek no tautas gara zaļokšņiem mežiem, ziemcieša zelmeņa, ņirbošām ziedpļavām! Dvēsele ceļas kā daudzkrāsis taurenis, lido un trauc uz augšu pret bezgalības izplatījumu un saules tālēm.

Dārgais jubilār! Nesalauzti gara ieroči visnotaļ ir tas daikts, kas mums jāpatur rokā, kad apkārt vēl joprojām glūnēdams uzglūn glūnošais ienaidnieks, kuŗa asiņainā ķepa pil no asinīm! Un „vai!” tam, kam, viņu uzskatot, nav cīņas dedzē atņirgti zobi, dūrēta roka kabatā, rokas granāta zem sirds!

Dārgais jubilār! Lai tev vienmēr lemts iet gara gaismas gaišos ceļus un takas, lai zinīguma kalnā kāpjot, tev uzsmaida tautas gara liesmojošā bulta un tu ne no kā nesabīsties!

 

Problēmu Pētītāju Kopas pārstāvis:

Ļoti godājamais jubilār! Ja jūs savā darba steigā būtu tikai nedaudz laika atlicinājis problēmām, tas nozīmē, būtu paņēmis rokā un pēc tam atlocījis Latvijas karti, jūsu priekšā būtu nogūlies mirdzošs problēmu zvaigznājs.

Bet jūs to neesat darījis līdzīgi neskaitāmiem tūkstošiem citu latviešu trimdinieku. Tāpēc trimdā pastāv un darbojas problēmu pētītāju kopa, kas par savas darbības galvenajiem mērķiem spraudusi cīņu par brīvu un neatkarīgu Latviju un visu to problēmu atrisināšanu, kas neatrisinātas varētu kļūt par piedauzības akmeni Latvijas jaunuzbūves darbā.

Es nevēlos šai vietā laupīt mums visiem dārgo laiku, jo, droši vien, paredzēti arī citi programmas numuri, taču esmu Kopas priekšnieka pilnvarots darīt atklātībai zināmu, ka vēl vakar, pirms izlidošanas uz jubilejas vietu, biju kopā ar problēmu pētītāju Kopas valdes locekļiem konsultēt brīvībā izkļuvušos Paņemunes pagasta pārstāvjus. Pēc šīs konsultācijas un sazināšanās ar trimdas mežsargu kopām un koku cirtēju arodbiedrības trimdas nodaļu, varu ziņot, ka problēmu pētīšanas kopai kā pirmai izdevies atrisināt jautājumu, kas smagi nospieda mūs visu bēgulības laiku, proti, kāpēc Paņemunē suņi rēja celmus? Mēs esam noskaidrojuši, ka viņi nebūt neturēja ļaunu prātu uz mežsargiem vai, kā nepareizi tika apgalvots, rēja pārāk augsti atstātus celmus. Viņi rēja tīra prieka pēc!

Ieiedami šīs problēmas risināšanas otrajā fāzē, proti, kā nākotnē novērst, lai suņi Paņemunē nerietu celmus tikai tīra prieka pēc, sajūtam vajadzību pēc visu trimdas spēku atbalsta. Kļūstiet talcinieki!

Lai dzīvo jubilārs!

 

„Skabargu” redakcijas pārstāvis /jaunās paaudzes vārdā/:

Sekojot skaistajai trimdas tradīcijai, apsveikumu runām, arī mēs sveicam tevi, Tom Bezmēr, 25 gadu lasīt un rakstīt prašanas jubilejā ar šādu pašsacerētu pantu: Ja tev runās liela mute − Esi mūsu trimdas stute!

 

 

Copyright by „Skabargas” Inc. Bez redakcijas īpašas atļaujas nedrīkst ne izlietot, ne atdarināt atsevišķās apsveikumu runas, ne arī atsevišķas daļas no tām. Vainīgos ķers rokā un sauks pie atbildības!

 

 

 

Sacensības zīmējums Nr. 2 Redakcijas piezīme: Neder! Šāda parauga medaļa aptver tikai daļu no trimdas darba, kāpēc ir nepilnīga. Piemēram, „Skabargu” redakcija no sava vidus šāda veida medaļai var uzstādīt uz kājām tikai vienu kandidātu.

Sacensības zīmējums Nr. 3 Redakcijas piezīme: Zīmējums jau redakcijai patīk ļoti, bet kur slēpjas medaļas jēga?

 

...

 

 

 

„Skabargu” redakcija! Laikraksts „Laiks” 36. numurā izskaidro, ka okupētās Latvijas žurnāls „Zvaigzne” pārtraucis Anšlava Eglrša „Neierastās Amerikas” tēlojumu pārspiešanu. Tas noticis tāpēc, ka „kāda emigrantu avīzīte” šādu pārdrukāšanu uzslavējusi un to uzzinājuši ari sarkanie rīdzinieki. Vai tam maz var ticēt?

A. P. Ņujorkā.

Red. Atbilde: Kāpēc ne, kāpēc ne! Tagad tikai jāvēlas, lai šī pati „emigrantu avīzīte” sāktu pamatīgi uzslavēt pašu komūnismu. Tad tik redzēs, ka pārtrauks arī komūnismu!

 

Red.! Vai Jūs varat paskaidrot, kā bija iespējams, ka jaunās paaudzes sabiedriskie darbinieki jaunatnes vadītāju konferencē Milvokos, runādami par polītiku, varēja izteikt „skarbu kritiku visiem par visu”? Vai tad nav vairs neviena, kam pietiek dūšas aizbāzt šādiem runātājiem muti?

A. S−ls, Vašingtonā, ASV.

Red. paskaidrojums: Laikam jau nav! Bet ja nu tiešām konferencē izteikta „skarba kritika visiem par visu”, tad iespējams tas tikai tāpēc, ka konference notika demokrātiskā valstī un runātāji vēl ir ļoti slikti „polītiķi”.

 

Cien. redakcija! Jaunatnes vadītāju konferencē Milvokos referents Konstantīns Sventeckis, vadoties no pavisam nopietnas dabas parauga Latvijas valsts dzīvē, proti, „Agrāko naudas noguldītāju partijas” /sauktas arī par „vinteriešiem”/, teica, kāpēc mēs nevarētu dibināt „Naudas iztērētāju partiju”. Vērodams pats savu un pārējo konferences dalībnieku lielo atsaucību, domāju, ka partijai ar pirmo rāvienu uz vietas būtu bijuši savi 40 biedri un tā drīz vien kļūtu par lielāko trimdā. Kāpēc neviens latviešu preses izdevums šo zinu nepublicēja?

Jaunietis Kalamazū, ASV.

 

Red. atbilde: Tāpēc, ka šis no Latvijas valsts dzīves ņemtais piemērs nav „smuks”, līdz ar ko neatbilst „latviskai” vēsturei patiesībai un nav publicējams.

 

Redakcija! Lasīju Amerikā iznākošajā latviešu laikrakstā „Laiks”, ka latviešu mācītāju un draudžu darbinieku 30. un 31. marta konferencē Čikāgā, kur piedalījušies ap 70 dalībnieku, atzīts: „Minamies kā pa māliem un vistu spalvām”; noticis: „... konferences dalībnieki iekaisa, dažu brīdi runāja visi un neviens neklausījās”. Vai neliekas, ka tas kaut ko parāda?

G.G. Stokholmā, Zviedrijā.

Red. atbilde: Liekas gan! Tas parāda, politiķa A. Bļodnieka vārdiem izsakoties, ka neviens „nepaliekam /t.i. − nekļūstam, red./ veci − esam tikai tie paši vecie!”

 

„Ai, Ai, vai, vai!..” /no J. Akurātera Kopotiem rakstiem/. Trimdā notiek pirmais „Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku agrārpartijas” kongress, bet kongresa laikā, kamēr „Vecie debatē, jaunie dejo” /Laiks Nr. 25/ Ai, ai, vai, vai!.. Kurp gan tas novedīs.

H. Kr. Čikāgā, ASV.

Red. atbilde: Tas novedīs pie partijas biedru sašķelšanās divās lielās grupās: debatētājos un dejotājos jeb runātājos un darītājos. Un, ak šausmas, partijas jaunie biedri būs tie − darītāji!

 

Augsti godājamā redakcija! Sakarā ar tādu vārdu kā „jaunsaimnieks” un „sīkgruntnieks” uzpeldēšanu latvju presē, izlūdzos Jūsu paskaidrojumus sekojošos punktos: 1. kas ir jaunsaimnieks; 2. kas ir sīkgruntnieks; 3. kur abi sastopami?

A.R. S.Paulā, Brazīlijā.

Red. paskaidrojums: 1. jaunsaimnieks ir „jauns saimnieks”; 2. sīkgruntnieks ir „gruntnieks uz sīkas gruntes”; 3. abi bija sastopami visus četrus gada laikus bez pārtraukuma Latvijas valsts territorijā.

TNM

„Skabargu” redakcijai! Vai Jums jau nepietika, ka izsmējāt ievērojamus latviešu sab. un valsts darbiniekus! Nu Jūs ķeraties klāt pasaules vēstures tipu galerijai un „Jaunās Gaitas” 8. numurā apsmejat kaŗa vadoni maršalu G.K. Žukovu. Ja es tiktu Jums klāt, es Jūs visus noliņčotu!

Tautietis Filadelfijā, ASV.

Red. atbilde: Ja Jūs tiešām esat tas pats tautietis no Filadelfijas, par ko ziņoja „Latvija Amerikā” un kas gatavs nolinčot Brūno Kalniņu, tad ieteicams Jums steidzrgi vien izceļot uz Austrāliju, kur, kā tā pati „Latvija Amerikā” vēstī, linčošanas ideja tautiešu vidū sevišķi populāra. Protams, skaidrības labad paskaidrojam, ka „Jaunās Gaitas” 79. lappusē nebūt nav notikusi Jūsu kaŗa vadoņa Zukova apsmiešana. To ar sevi dara viņš pats!

 

Redakcija! Izlasīju „Laikā”, ka: „30 000 dolāru ir tā summa, ko apgāds „Grāmatu Draugs” uz Lieldienām izdala „Laika” abonentiem”. Un, patiešām, saņēmu ari − − trīs dolārus. Tūliņ aizgāju uz vietējo banku iemainīt skaidrā Ohaio naudā. Bet bankā ierēdnis paņēma dolārus, nopētīja tos, pēc tam mani un prasīja: „Nu, un!..” − Teicu, ka gribu apmainīt: „Gift! Lieldienu dāvana!” − Ierēdnis pielika vienu pirkstu sev pie deniņiem un ar otru roku rādīja uz mani. Nevarēju saprast, ko tas nozīmē. Teicu, ka esmu latvietis, bet tas arī nelīdzēja. Tagad vēl joprojām lauzu galvu, vai tik apgāds, kas šo naudu dāvināja, nav pielaidis kādu kļūdu. Un kur ir tā nauda? Ko par šādu lietu būtu teikuši latviešu vecie „tautsaimnieki” Krišjānis Valdemārs ar Kronvaldu Ati? A. Bīriņš, Springvillā, ASV.

Red. atbilde: Viņi, droši vien, būtu teikuši to pašu, ko Jūs: Kur ir tā nauda? Bet Jūs gan vairāk nelauzait galvu, jo apgāds „Grāmatu Draugs” savos aprēķinos nav pielaidis nekādu kļūdu, tikai Jūs vēl joprojām esat − vakarējais!

 

„Skabargām”! Mums te ir viens pustraks tautietis. Neapdomājis izšķieda visu naudu paciņās uz Latviju, nu savārga un guļ slimnīcā. Sakait atklāti, vai viņš guļ arī uz vietējās latviešu sabiedrības sirdsapziņas?

A.B.K., ASV

Red. atbilde: Nē, uz vietējās latviešu sabiedrības sirdsapziņas viņš neguļ. Bet, starp mums runājot, mēs viņu varētu uz tās dabūt virsū! Darait tā − ņemiet un izspiežiet no slimā apstiprinājumu, ka viņš ir bijušais sabiedriskais darbinieks un nupat piepildās, teiksim, 50 /tas skan diezgan iespaidīgi!/ darba gadu jubileja. Kad tas padarīts, līstītes „augšā” − tautietis guļ uz sabiedrības sirdsapziņas ar visu savu slimību turklāt.

 

 

                     

 

 

 

 

       

 

 

Es tikai nedaudz pielielījos, Ka daždien arī velnam sokas! Nu jācieš ellišķīgas mokas: man sasaistītas kājas, rokas...