I

Mums

Nav vairs vecās dziesmas

tā aizmirsta --

dziesma netika uzrakstīta, un

gadiem nedziedāta,

                          aizmirsusies...

Nav ari jaunā, jo netīrais gaiss

                      kož rīklē,

                      tā aizsmok

                      un nevar dziedāt –

tad, ilgi nedziedāta, arī tā aizmirsta

-- jaunā dziesma --

bet balsis kaut kur vējā

var manīt

saucot ----

Mēs ausāmies, puskurli no džetu trokšņiem.

Vai mēs rīt dzirdēsim labāk, skaidrāk?

Ārsti, ārsti...

Vai parīt mēs varēsim skaņas salikt,

                                         izprast,

Vai parīt mēs varēsim atbildēt jūsu dziesmai

ar jaunāku?

II

Viņi mūs meklē,

pakritušus notekās, kā alkoholiķus

paslēpušos zem krūmiem

kā ievainotus zvērus meklējot miršanai mieru...

Un viņi saka, mēs esot miruši...

Viņi grib mūs aprakt, bet nevar atrast,

jo mēs vairs neguļam uz līķu galda.

Katram ir sevi pašam jāizcērt.

Katram ir doti citi īstie dievi ar važām un ķēdēm.

Tava māja nav mana māja --

mana māja ir tā, kuŗas gaisma tevi padara aklu.

                 Uzticība ir mirusi, pa ielām staigā viltus,

                 nezdams paslēptu

                 pārdoto mantojumu.

ZAĻĀS ACENES

Arī man virsū guļas, spiež

septiņas pēdas ------

dūmu, dūmaku, smaku --

spiež nost,

       un brīva gaisa nav .....

mani ceļi nav brīvi

  nedz manas takas.

  Arī man nav brīvas skaņas,

  nav brīvu acu bez zaļajām acenēm

  vecām, saskrambātām acenēm

  neatceros laikus, kad man to vēl nebija .....

tagad tās ir ne tikai zaļas,

bet arvienu, arvienu miglainākas.

Jā, mūsu ielas ir bruģētas zeltā ---

mēs dzīvojam lielās, pašu neceltās mājas plašos dārzos

aiz nebeidzamām sētām, aizslēgtiem vārtiem:

                 jāsarga

                 jāsarga -----

neaiztikt, neatstāt traipu uz spožā metalla!

Bet savu godu mēs atstājām jūsu ielās

toreiz.

Jā, uz jūsu ielām.

Jūs mēģinājāt pacelt mūsu godu,

nesāt ar nēšiem uz nogurušiem pleciem

tīri spodros spaiņos,

berztos ar baltām jūrmalas smiltīm

likāt asaru laistītus ķieģeļus vienu uz otra

lēnām, jo jūsu rokas bij vaļēju tulznu pilnas

bet nemitīgi

karstajā saulē, lietū, vējā, vētrā, sniegputenī, dienā un

naktī -- vienu uz otra,

vienu uz otra,

kamēr atkal ceļas māja, kur daudziem būs vietas.

Reizēm jūs pagurāt

                 pakritāt un varbūt saucāt,

tikai mūsu radiofoni saņem citādu gaŗumu viļņus,

mūsu vēstnešu baloži nezin ceļu pāri plašajām,

svešajām jūŗām pie jums ------

un jūsējie, pretuzlidojumu radara tīklos uztverti,

kļūst pretraķešu raķešu mērķi.

Grāmatās vēl dažreiz uzduŗos vecmātes dziedātiem vārdiem

šad tad...

--- Šad tad

īgnā lībiešu sieva vairs neklus

.... spoži zobeni griež, šķēpi lido

vairogi, caunu cepures, stopi,

bēŗi, dūkanie, dābolainie, melņi,

zeltaini mati, zobentērauda acis

cērt       cērt       cērt       cērt

brīvības ceļu

lībiešu sieva      dzied      dzied     dzied     dzied

brīvības dziesmu ---

nemitīgas rokas nestājas: ceļ       ceļ        ceļ        ceļ

mūsu godu ---------------

Cik vēl ir lielo Ziemeļu Vilku?

     Pārnāca

     Pārgāja

     Sanāca

     Saplēsa -----

Aitas un jēri ganās.

     Aitas un jēri gulēja Ēdenē

     blakus lauvām --

     bet tas bija dienvidu zemes mūžīgā vasarā.

Ziemeļu ziemā liktenis ņēma Baldera gaismu --

saules meitas nozaga tumsas dēli, aizvīla prom

Orfeja pazemē.

Lauvām bija par aukstu.

Nāca lāči un vilki,

saplēsa, baidīja aitas,

kamēr tās meklēja drošību kūtīs.

Lielie Ziemeļu Vilki valdīja

kāvu, mēnešu ledus naktis,

milzīgos silus un klajus

salušās upes, ezerus, sniegpilnos ceļus ------

Cik vēl ir lielo Ziemeļu Vilku?

Aitas un jēri ganās pilsētas ielās.

SOĢIS

No

„Morfija sapņu”

cikla

Es šūpojos kreisajā svaru kausā -

tas iet uz augšu

augšu

arvienu vieglāks -

labajā kausā mani atsveŗ

un pārsveŗ

mani smagie grēki.

Soģis lasa milzīgā grāmatā -

labā pusē labie darbi

kreisajā - grēki

nepiedodami

kas ved uz iznīcību.

Darbi visi skaidri uzrakstīti

melns uz balta -

neizbēgt

nenoslēpties

neizlūgties

jo soģis ir taisnīgs

un visu precīzi mērī.

Viņa tuvredzīgās acis redz tikai lapu ar melno un balto;

manas saraudātās acis par tālu

un manas saliktās rokas.

Šis soģis ir taisnīgs

un paraksta manu nāves sodu.

Olafs Stumbrs

OTRĀ,

IZLABOTĀ BALĀDE

PAR DZĪVES ĪSTENĪBU

1

Atkal Tu, atkal es. Mēs abi.

     Meža greznajā tumsā nākam.

     Soli blakus, soli tuvāk, soli labāk –

     (Nē, te ir droši:

                      citur

                        bija mūsu sāpei sākums.)

Tukša māja. Vēsas kāpes. Slēgtas durvis.

     Tāpat

          pasēdēt vien

              Tevi atvedu,

          bet patiesības pēkšņumā

     tās trīs visspožākās burvības

          trīs vecos vārdos

     pavisam jauni pateici Tu.

Vaigu Tev glāstīt, pieri, -

it kā labi bērni mēs būtu:

mājas. svētvakars. mierīgi.

diezgan. - Nez’, ko nozīmē - grūtums?

Zilā pļavā aiz baltstaru pienenes

Lielais Lācis

            dzied Mazajam Lācītim aijā žūžū.

Tuvu staro Tavs maigums. –

            Mīļā, tikai es

                   bez meliem

                          spēšu sacīt visu mūžu:

            „Vēl nāks Tevi pielūgt, nāks spēlēties,

            bet, vienalga, cik tuvs būs vai rada,

            vai nāks dzeltenā dienas kvēlē,

            vai kad mēness

                 mirdzošā sarma

                      sijāsies gaisā, -

            nekad vairs, nekad

            neviens Tevi neredzēs skaistāku.”

2

(Detaļa)

Ne jau Tev vien tās rokas

var aizlūgt, dot, vēlēties:

Tavas sejas gaišumā

arī es

     protu spēlēt,

protu ar pirkstu galiem izglāstīt

savu Mēnesnīcas sonātu vieglītēm.

     Vai Tu nedzirdēji?

                   Ieklausies brīdi:

     tā ir sena, tā būs jauna tēma.

          To trijos vārdos var izdziedāt,

          to mūžā nevar pabeigt

----------------------------------------

Mēness mūzikas laiks.

(Nē, es negribu nekā teikt.)

3

Tomēr vairāk nekā ļaudis un lietas

Tu mīli savu nabaga sapni,

     bet nav durvju

Tavas labestības cietumam:

     cilvēks ar cilvēku

                 nezin, kā tikties,

un sapnim

              savs darbiņš sāk apnikt.

     Viņš sāk runāt, ka citur ir īstāk,

     viņš dzīvu muti sāk žēloties.

     Tu jūti - viņš pārvēršas bīstami,

     un Tu mīli, kamēr nav par vēlu,

bet sapnis tikai runā un stāsta,

viņš sāk smieties, paraud, niekojas,

     un pienāk tas brīdis:

                   tas baiļu brīdis:

kāds cilvēks negribot jāglāsta,

līdz Tu topi viņa rūgtums un prieks.

4

Starp mākoņiem ezers

                      pārstāj dzirkstīt.

Citāda nakts. Citāda tumsa.

Mute

       atdod un dziest.

                 Uzticīgā nogurumā

                             atpūšas pirksti.

Nekas. Skumsim.

----------------------------------------------

Sausām acīm Tu stāsti, kas sāp,

savu jauko cilvēku postu.

     Tavas asaras, manī tās sakāpj,

     graujas pāri vēl pēdējam sprostam,

un es dzirdu: mana mute jau izraud

visu visu, ko pašam bail zināt –

----------------------------------------------

Tālu rītausma sārtiem jau draud,

     bet to vienkāršo visu

nez’, vai dziesmā vairs pārdedzinās.

5

(Detaļa)

Ja jāraud par Tevi, tad tomēr

vislabāk pie Tavām krūtīm:

it kā šīs mirkļu rokas

Tevi varētu paglābt uz mūžu.

Es turos pie Tevis un lūdzos:

„Dievs, neesi mums taisns, esi žēlīgs,”

     bet neatturams aust rīts,

     atstāj bēdas un žāvē rasu,

līdz mēs gaistam viens otram no pirkstiem.

6

(Tās pāris dienas

pirms mūsu pasaules gala:

„Vai jau tagad

            te nav neviena?

Vai jau tagad esmu

            tikai gruzdoša saliņa?”)

Vēl jau eglei sveķi dienvidū smaržo,

vēl paēnā puķe tiepjas ziedēt,

vēl mutē dzīvības garša

ar īsu mūžību biedē.

Nokrēslā rūsa vēl baidīs,

tikai nakti beidzot

     mūsu mēmā, mūsu stiprā cerība

kā liesmas Tevī, manī laidīsies,

un pēkšņi mēs tapsim

     Tā Neticētā Derība.

Labs, neizdibināms Dievs

degs debesīs gaismu

       mīlestības gausumā.

--------------------------------------

Ai Tavās,

     Tavās gudrajās rokās atmosties

tajā pēdēja ausmā.

7

(Detaļa)

Smagas, tik smagas jau bēdas,

liels, tik liels jau gurums.

     Zālē zem tumšas debess

     savu dzīvību kurinām:

          klusā, drosmīgā mute,

          pirkstgalu spožais būriens –

              deg mūsu dzīvība, deg jau

              dūmiem sūriem,

              deg jau ar dūmiem baltiem,

              uzplēš ar saldu liesmu –

          Sāpi, mīlestība,

              sāpi mēma:

          te nav lētā glābiņa dziesmā

-----------------------------------------

          kaut kas

deg zem tumšas debess

koku melnā lokā.

     Gaŗām ejot,

skopi mūs noglāsta laime

negribot iemīlētām rokām.

8

agrākā balāde nebija pareiza

                               piedod

pirmo reiz

mīlēt kādu

vairāk par saviem vārdiem

                                  bez meliem

                                  mēness mūzikas gaišums

                                  mans rūgtums un prieks

                                 pāri pēdējam sprostam

                                  Tevi paglābt

                                  atmosties

                                  iemīlētām rokām

es nevaru to uzrakstīt

              mīļais Dievs

              esi mums bērniem žēlīgs

Vienskanīga dziesma

mēmām lūpām

vārdus loka.

Mēles klusē.

Kailās cirsmās

atbalss netrīc.

Saucu, saucu,

nesasaucu.

Neatskan.

Ķelnē, 1969.g. augustā

GANDRĪZ KĀ PASAKĀ

Esmu milzis,

turu kalnu uz pleciem.

Mans kalns ir trīsstāvu augsts.

Elpot es elpoju pašā augšā

pie atvērta loga.

Logs atvērts augu gadu -

dienu un nakti.

Gaŗāmgājēju skropstas,

zelta putekļiem pielipušas,

neceļas. To acis nesaredz kalna,

nedz atvērtā loga.

Mani tas neaizvaino.

Es smagumu panesu viegli.

Ķelnē, 1969.g. jūlijā.

521,7

Pa skaņām iziet, pa skaņām uz ielas, iziet ielās

ar bitēm puķēs, ar vēju brunčos, iziet skaņās pa skaņām,

pa ielām, tikai ar skaņām pa ielām, tikai -

            ar to vienu valodu

            ar to vienu dziesmu

ar acīm ne, ne ar acīm, ir labi, ka acis neredz:

tas zaļais, brūni zaļais visapkārt nav mežs, tas zaļais,

brūni zaļais, tēraudcietais mežā visapkārt nav acīm;

tikai pa skaņām, staigāt pa skaņām ar skaņām, pa skaņām

izstaigāt, neskaņu nedzirdēt, jo vajag, lai būtu, vajag

          tikai to vienu dziesmu

          tikai to vienu valodu

tajā pa skaņām, pa skaņām ieiet kā iziet pa vārtiem,

kā iziet caur meijām pa vārtiem no tērauda čiekuru loka,

kā iziet no loka ar skaņām, kā iziet pa skaņām ar bitēm,

ar vēju, kā iziet no loka ar vēju, un pāri lokam lai vējā

          tikai tā viena valoda

          tikai tā viena dziesma

ved vējā, ved kopā, pāri lokam tā varvīksna tava un mana

tur augšā pa skaņām ar vēju brunčos, tur augšā ar kalmēm,

pa varvīksnu augšā virs loka ar bitēm puķēs, pa skaņām

no skaņām lai neskaņa atlīst, lai atlīst un vējā tur augšā

tā viena dziesma

tā viena valoda

pa pērkona dārdiem, pa pērkona lietiem, lai pērkona vējā

pa skaņām tur augšā, pa liesmām, pa dziesmām virs loka,

tur augšā lai esam

(es sajūtu plecu,

tavējo)

                   pa skaņām un kalmēm ar lietu un vēju,

tur augšā ar bitēm, ar skaņām kā ielā, kā vējā, tur augšā

pa skaņām kā ielā, kā vējā, tur augšā esam, nu esam kā vējā,

kā liesmas tur augša virs loka, nu esam tur vējā un kalmēs,

          varvīksnas

          lokā

          tur augšā

          kā dziesmā,

          un kopā.

Juris Zommers

Liekšķerainām acīm,

izplūdušām krūtīm,

un tik īsu īso mini,

viņa lasa savu bībeli.

Resnā meitene

sapņo septiņpadsmit sapņus.

Viņa pielūdz.

Resnā meitene apburti smaida,

tikai mazliet domādama varbūt.

Resnā meitene ar smaidošo smaidu

es atcerēšos tavu smaidu.

Šoziem varbūt ir pirmais

ledus laikmeta gads.

Mēs dzeŗam kafiju ar pīrādziņiem

            viņš prasa mums

            par Jāņiem

un dažs vēl pasniedzas pēc piparkūkas aizmirstas.

Mēs zīmējam

     ar stiprām krāsām

     ar maigām

     visādi.

Mēs sapņojam...

Mēs

stādīsim bērzus.

īstas gatves.

Ravēsim visus mežus.

Dēstīsim tur bērzus un liepas, un kļavas,

visus gaišos kokus vien.

Sēsim jāņuzāles, rudzupuķes,

starainas pienenes,

āboliņu

sarkanu un baltu.

Jāņa sierus siesim.

Aizrunāsim pāris pūrvietu ķimeņu ražas,

un laikus rindās dzeltenas

mēness ripas rindosim

uz liepu paplātēm platām.

Krausim tās torņos augstos

kā dižus sudraba latus.

Mūs dzirdēs pat Ņujorkā.

     Jānīt’s nāca pa gadskārtu,

       Līgo, līgo.

Rīga koklēs trausli –

nu katra ielmalas stīga

trīs tālām balsīm līdz.

Baltās smiltīs

guļ bērns pie gliemežvāka tāla,

       ak jūŗa sava

       ar meldiju jaunu

bērns guļ viens ar gliemežvāku tālu.

       Līgo. Līgo.

Ar līgo

apšaudīsim putnus un lidmašīnas.

Nez kādu dziesmu

dziedās zelta putns rīt?

       Ai, līgo, līgo

       neapstāj!

Pilnu kurvi paparžu ziedu

bērsim.

Nākošā gadā būs

simtiem Jāņi jauni.

Dziedru sārtā

zelta lējums krājas.

Saltā kaulu māte

vēlreiz atiet trūdu leknā varā.

Alus mucas vedam

guldzošiem vēderiem -

lai rīb zeme un debess

zeltītās dzemdības skurbumā.

Mēs sapņojam.

Vēlāk

     programmas vadītājs teica

     kaut ko par

          algošanu... policiju

          pudelēm plīstošām

          kaušanos

          maruhuanu... tipiem

          uzlauztām mašīnām

          kaut ko arī

              par dziesmu lapiņām

              publiku mēmu

              pāri par trīs tūkstoši

              kas kaut ko gaidīja.

Lidija Dombrovska-

Larsena

Ir dienas, kad roku delnās, no acu dobumiem,

zem pēdām, no logu palodām,

elpu grūdienos, kliedz bailes.

Mēmas. Iznēsātas sirds dziļumos.

Katra izteiktā vārda priekšā sāpes. Žņaudz.

Likten’s lūr putnu acīm, klabina asajiem knābjiem.

Izliek netaisniem lamatas. Pinekļiem apvelk.

- Izbēgt?

Tu griezies un griezies uz riņķi vien. Netiec nekur.

Aiz pleca slepkavo, dedzina, zog.

Izstiep roku, tumsa priekšā.

Pirkstu kumeļi bailēs slienas, tirpst.

Prāts atbalso trokšņus,

asins šūpojas stundu atsvirās.

Ai, apsēstā pasaule, mana pasaule.

Uz atkritumu tvertnēm gurdajiem apsēsties.

Rokas aptausta ķermeni, atrod asmeņiem,

ķērpjiem apaugušu.

Aust gaisma.

Miekšķina zemes važas.

Apvāršņa vārtos

zied sirds svece.

CITS VARIANTS

Pastkastīte reklāmas, laikraksti, žurnāli,

Veļas pulveŗu vai zobu pastas paraugi,

Mudinājumi pabalstīt Pestīšanas armiju,

Vēstules no tādiem kā draugiem,

Vēstules no iestādēm, lēses.

Viena vēstule tur nekad neiekrīt,

Lai gan redzējis to jau esmu.

Tā - es zinu - rakstīta vakarā

Un šai pilsētā; atceros pat ielu;

Datums liecina par vasaras sākumu;

Rokraksts sievišķīgs.

Vārdu sakot, romantiski.

Papildināsim šo romantiku.-

Rakstītāja sāpošas uz dusu,

Izdzēš spuldzi. Oranžais logs pēkšņi satumst.

Paliek dārzs ar melnām lapotnes masām,

Zilpelēkiem mēnesnīcas laukumiem.

Pār milzu kokiem zvaigznes.

Ielu krustojumā mākslīga rieta dzeltenā atblāzma.

Vēstule vairs neaiziet ar vakara pastu;

Kastītes tumsā tā gaida rītu.

Debesis apmācas, beidzot sāk pat līt;

Kastītē, kam tuvumā parks un tenisa laukumi,

Spiežas ziedu, salijušas zemes smaržas...

Pēc dažām stundām vēstuli izņems;

Drīz tā, domājams, pienāks. -

Diemžēl, tas viss

Ir citā universa variantā

(Ar tikai drusku citādiem

Cēloņiem un sekām).

... Bet vēlāk -

Kad viņš jau bija cienījams un apvēlies,

Mita ērtā namā,

Rosījās darbā un sabiedrībā;

Kad juniors dzīvoja filmās un komikos

Un meita, ņipra padsmitniece,

Steidzās, iepirkās, mazgājās, skuvās, krāsojās;

Kad sieva

Tapa īgnāka un mazāk tieva-

Viņš mēdza atgriezties laimīgajos gados,

Kad viņš bija nelaimīgs,

Viens

Grāmatām pieblīvētā istabiņā

Vai ielā, kuŗas saltums spiedās

Ne miesā vien;

Kad viņš bija jauns, glīts, noplucis,

Izmisis un aizrautīgs,

Brīvs,

Dzīvs.