POLĪTIKA UN MĀKSLA

Maza krievu antoloģija

Ar šo mazo krievu rakstnieku antoloģiju Jaunā Gaita grib, pirmkārt, godināt Aleksandru Solžeņicinu Nobeļa balvas saņemšanā un, otrkārt, dot mazu ieskatu padomju krievu brīvā literātūrā. Šiem darbiem ir kopējs viens pavediens – patstāvība –, kas pārtulkojot nozīmē morālas mērauklas nospraušanu attieksmē pret padomju iekārtu. Šeit iespiestai literātūrai piemīt tas, ko Andrejs Amalriks sauktu par iekšējo brīvību... t.i. „brīvību pie kuŗas varai gan ir iespējams daudz darīt ar cilvēku, bet nav tās spēkos atņemt cilvēkam morāliskās vērtības”.

Šīs antoloģijas pārstāvjiem ir arī zināmas attieksmes ar tā saukto „demokratisko kustību”, Mandeļštama, Achmatovas un Pasternaka gadījumā šīs attieksmes ir netiešas, bet tādēļ ne mazāk nozīmīgas, Solžeņicina un Amalrika gadījumā tās ir tiešas. Šīs kustības apmēri un nodomi ir grūti apzināmi, izņemot, ka tās noskaņojums izpaužas daudz dažādos veidos un atskaņojas visos padomju novados, ieskaitot Baltiju. Kas ekonomiskā plāksnē Padomju Savienībā ir melnais tirgus, tas polītiski kulturālā plāksnē ir šī demokratiskā kustība, un liekas, ka no iekārtas viedokļa abas parādības ir vienādi grūti kontrolējamas. Jebkurā varbūtējā Padomju Savienības pārkārtošanās gadījumā kā melnam tirgum, tā arī šai demokratiskai kustībai varbūt pienāksies lielāka loma nekā pēdējos piecdesmit gados Kremlī sagatavotiem plāniem un programmām.

Viena no šīs demokratiskās kustības īpatnībām ir, ka joprojām, cik no ārpuses var nojaust, tajā nav notikusi dalīšanās starp polītisko un kulturāli literāro spārnu. Tam var būt dažādi iemesli: pirmkārt, šī kustība ir par jaunu, lai tāda dalīšanās būtu varējusi notikt un otrkārt, tieši polītiskā nozīmē līdz šim Padomju Savienībā nav bijis nevienam iespējams izcelties ar patstāvīgu domu, kurpretim literātūrā to ir spējuši vairāki, bet sevišķi izcēlušies Pasternaks un Solžeņicins. Amalriks vēstulē Kuzņecovam runā par mākslu un polītiku kā pretstatiem. Taču lielā mērā tas atkarīgs no tā, kā definē polītiku un mākslu. Atsevišķos momentos tautu dzīvē tas tā, protams, arī ir, bet ir momenti, kad māksla un polītika iet roku rokā. Tas it sevišķi spilgti parādās savstarpējās attieksmēs pagrīdes mākslā un polītikā, lai cik niecīga arī būtu tās attīstība Padomju Savienībā un tās daudzajās republikās.

Ja plūdi nopostītu kādā apgabalā visas robežzīmes, kā tas mēdza notikt senajā Ēģiptē, tad ģeometrijas zināšanas un mērnieka māka būtu nepieciešama normālas dzīves uzsākšanai. Ja kulturālā un polītiskā dzīvē visi robežstabi ir sagāzti, tad tie ir jārada, un, kā redzams Padomju Savienībā, literāti ir šo pirmo zīmju radītāji. Savā laikā Krievijas vēsturē šāda loma bija arī pareizticīgās baznīcas svētajiem. Šī robežstaba /vekhi/ metafora mums var arī palīdzēt novērtēt šinī antoloģijā ietverto pārstāvju lomu šīs demokratiskās kustības attīstībā. Galvenā loma pieder Pasternakam. Viņš saistīja Krievijas pagātni ar tagadni, vienu no spilgtākiem krievu literātūras posmiem ar vienu no vistumšākiem. Jāiegaumē, ka Pasternaka romāns Doktors Živago iznāca 1957. gadā, pašā atkušņa sākuma posmā, kad daudzi no tagadējiem literātiem, piemēram, Amalriks vēl bija padsmitnieki. Pasternakam piemita autoritāte radīt vienu robežzīmi, kas raidīja skatu atpakaļ krievu kultūras pagātnē, ieskaitot pareizticības rituālu un dogmu, bet otra robežzīme, kas ir aistētiska, stāv ārpus laika un, protams, arī polītikas. Dzejolī „Ziemas nakts”, neraugoties uz apstākļiem ārpus sveces gaismas loka, sveces atspulgā pati dzīve turpinās mierīgā skaidrībā. Pasternaks bija arī pirmais samizdat autors, kuŗa dzejoļus tūkstošiem ļaužu zina no galvas. Tie tiek skaitīti un dažkārt pie sevis pusbalsī bubināti, līdzīgi kā savlaicīgi svētie skaitīja lūgsnas un stāstus par Kristus ciešanām. Pasternaka kaps ir viena no krievu tautas svētvietām, pārsniedzot parasto jūtu uzplūsmu, kas saistīta ar rakstnieku kapu vietām. Pie Pasternaka kapa vietas esot arī cilvēki, ko varētu dēvēt par mūku tipiem, kuŗi staigājot pa kapsētu un apkārtējiem ceļiem, atkārtodami Pasternaka dzejoļus. Pasternaka nopelns bija sintezēt krievu pagātni ar tagadni, pareizticību ar aistētiku, veidojot dzīves uzskatu, kas vismaz krievu intelliģences vienai daļai dod gan intellektuālu apmierinājumu, gan arī aizstājumu reliģijai. Šāda veida pieķeršanās dzejai varbūt arī norāda uz krievu tautas traģēdijas dziļumu, jo aistētiskais pārdzīvojums, lai cik arī tas būtu pilnveidots, liekas būt par trauslu, lai pilnībā aizstātu tradicionālās robežzīmes.

Solžeņicinam tiek piedēvēta ne mazāk reliģiska satura simbolika. Ja Pasternaks rādīja ceļu uz pagātnes kultūras vērtībām, tad Solžeņicins parādīja, ka garīgas vērtības var ne tikvien iznest cauri Staļina darba nometnēm, bet ka tās var pat radīt šinīs nometnēs, tādējādi pārvēršot pagātnes traģēdiju, nespēku un apkaunojumu radošā spēka avotā. „Bet toties man aiz muguras bija desmit gadi pagausu pārdomu, es jau zināju, ka īstā dzīves garša ir izprasta ne lielās lietās, bet sīkumos. Kā manu slābano kāju nedrošos soļos. Piesardzībā, ar kādu jāieelpo, lai krūtīs neizsauktu sāpes. Sala nesamaitāta kartupeļa izzvejošanā no zupas.”

Kāda loma būs Amalrikam šinī literāri kulturālā atdzimšanā, vēl nav iespējams noteikt. Mums būs jāklausās, ko krievu literāti paši par viņu teiks, pirms steidzamies viņam ierādīt vietu krievu „svēto” literātu starpā. Līdz šim Rietumos Amalriks ir pazīstams kā kulturāli polītisku eseju autors, lai gan viņš pēc paša atstāstījuma ir rakstījis arī dzejoļus un lugas. Viņš sevi ir parādījis kā esejistu ar asu domāšanu, kas izprot vienādi labi kā Padomju Savienības, tā arī Rietumu intellektuālu dilemmas. Varam teikt, ka pagaidām viņš ir pirmais Rietumos pazīstamais literāts, kas izlauzies cauri tīri aistētiskai un literārai plāksnei un sācis analizēt demokratiskās kustības mērķus. Vēstulē Kuzņecovam svarīgi ir iegaumēt, kādai ir jābūt iekšējās brīvības lomai Amalrika skatījumā ne tikvien rakstnieka attieksmēs pret savu darbu, bet arī pret polītisko iekārtu.

Krievu brīvā literātūra turpina attīstīties. Pēdējos gados arī jaunstaļinisms ir atmodies. Skatoties no padomju iekārtas viedokļa, rakstnieku vajāšana, liekas, nepanāks savu mērķi, jo bīstamais rakstniekā nav viņa persona pati, bet gan viņa darbi, un tie ar samizdat palīdzību jau ir nonākuši krievu tautas apziņā – vismaz tās izglītotā daļā. Iznīcināt šo apziņu neliekas būt iekārtas spēkos.

 

Andrievs Ezergailis

 

 

Aleksandrs I. Solžeņicins

LABĀ ROKA

 

Tajā ziemā es iebraucu Taškentā gandrīz vai kā līķis. Šurp atbraucu nomirt.

Bet mani vēl atgrieza pie dzīvajiem.

Pagāja mēnesis, otrs un trešais. Gar logu aizslīdēja Taškentas mierīgais pavasaris, iesākās vasara, visur zaļumu papilnam , un bija kļuvis pavisam karsts, kad ar nedrošām kājām sāku iziet pastaigās. Pats sev vēl neiedrīkstējos atzīties, ka atveseļojos, pat sapņos necerēju pielikt savas dzīves termiņam gadus, bet tikai mēnešus, – es lēnām sāku kāpelēt pa grants un asfalta celiņiem, iespiestiem starp medicīnas institūta ēkām. Man bieži vajadzēja pietupties un dažreiz sevišķa nelabuma dēļ nogulties, galvu nokaŗot lejup.

Es biju tāds pats, un ne gluži tāds pats kā slimie man apkārt. Man nebija visas tās tiesības, kas viņiem, un tādēļ šo to vajadzēja noklusēt. Viņiem nāca apmeklētāji, un par viņiem raudāja radinieki, un viņiem bija tikai vienas raizes, viens mērķis – izveseļoties. Man nekā un neviena nebija, kuŗa dēļ lai izveseļotos: trīsdesmit piecu gadu vecumā tajā pavasarī visā pasaulē man nebija neviena rada. Man pat nebija pases, un ja tagad es izveseļotos, man vajadzētu atstāt šos zaļumus, šo ražīgo apvidu un atgriezties savā tuksnesī, kur biju uz mūžu izsūtīts, zem uzraudzības, spiests pierakstīties katru otru nedēļu, un no kurienes komandants mani, jau nolemtu nāvei, ilgi neuzdrošinājās atbrīvot, lai ārstētos.

Par visu to es nedrīkstēju stāstīt brīvajiem slimniekiem. Un ja pastāstītu, viņi to nebūtu sapratuši. Bet toties man aiz muguras bija desmit gadi pagausu pārdomu, jau zināju, ka īsto dzīves garšu var izjust ne lielās lietās, bet sīkumos. Kā manu slābano kāju nedrošos soļos. Piesardzībā, ar kādu jāieelpo, lai krūtīs neizsauktu sāpes. Sala nesamaitāta kartupeļa izzvejošanā no zupas.

Tā manā mūžā šis pavasaris bija vislielāko moku un prieka pilns.

Viss man bija aizmirsts vai neredzēts, viss interesants: pat saldējuma ratiņi, pat sētnieks ar šļūteni, pat pārdevēja ar saišķīšiem garenu redīsu, nemaz neminot kumeļu, kas bija iemaldījies zālājā, caur ielūzumu sētā.

Dienu no dienas iedrošinājos aiziet no savas slimnīcas tālāk parkā, kas bija stādīts vēl iepriekšējā gadsimta beigās, kad arī būvētas šīs izturīgās ēkas ar atklātām, pairušām šuvēm. No svinīgā saullēkta līdz vēlam dzelteni elektriskam vakaram parks visu dienvidniecisko dienu bija pilns dzīvas kustības. Veselie to veikli šķērsoja, slimie staigāja šurp turp bez steigas.

Tur, kur vairākas gatves saplūda vienā, kas izveda uz galveniem vārtiem, stāvēja balts alabastra Staļins ar akmeņainu smīnu ūsās. Tālāk gar ceļu uz vārtiem, uzstādīti vienlīdzīgās atstarpēs, bija citi mazāki krūštēli. Aiz tiem atradās rakstāmlietu kiosks. Tajā pārdeva plastmasas zīmuļus un vilinošus piezīmju blociņus. Bet man ne tikvien nauda bija cieši noskaitīta, – bet piezīmju blociņi man jau iepriekš dzīvē bija bijuši un nonākuši kur nevajag, tādēļ izšķīros, ka labāk tādus nekad nepirkt.

Pie pašiem vārtiem atradās augļu stends un tējnīca. Mūs slimos, mūsu strīpotās pidžamās, tējnīcā nelaida, bet iežogojums bija atklāts un caur to varēja skatīties, īstu tējnīcu dzīvē nebiju redzējis – katram atsevišķa tējkanna ar dzeltenu vai melnu tēju. Tējnīcā bija eiropiešu nodaļa ar galdiņiem un uzbeku – ar vienu vispārēju platformu. Pie galdiņiem ēda, dzēra, steidzīgi atstāja sīknaudu samaksai izdeldētās glāzēs un aizgāja. Bet uz platformas paklāja zem niedru nojumēm, sarāvušies karstajā dienā, vīri sēdēja un gulšņāja stundām, pat dienām, dzēra tējkannu pēc tējkannas, spēlēja uz kauliņiem it kā gaŗajā dienā tos negaidītu neviens uzdevums.

Augļu stendā pārdeva arī slimajiem – bet manas trimdinieka kapeiciņas, redzot cenas, sarāvās čokurā. Rūpīgi aplūkoju kaudzes žāvēto aprikožu, rozīņu un svaigos ķiršus – un aizgāju.

Tālāk bija augsta sēta, caur kuŗas vārtiem slimos nelaida. Pāri šai sētai divi vai trīs reizes dienā līdz medicīnas kolonijai atplūda orķestra pūsti sēru marši (tādēļ, ka pilsētā miljons iedzīvotāju, un kapsēta atradās tepat blakus). Minūtes desmit tie te skanēja, kamēr lēnā procesija pagāja kolonijai gaŗām. Bungu rīboņa izsita nosvērtus ritmus. Uz ļaudīm šis ritms neiedarbojās, viņu kustības bija raustīgākas. Veselie tikai atskatījās un atkal aizsteidzās, kur viņiem vajadzēja būt (viņi labi zināja, kur vajadzēja). Bet slimie šos maršus dzirdot apstājās, ilgi klausījās, izliecās cauri ēku logiem.

Jo redzamāk es atbrīvojos no slimības un jo ticamāk likās, ka palikšu dzīvs, jo drūmāk sāku skatīties apkārt: man kļuva žēl visu šo atstāt.

Mediķu sporta laukumā balti stāvi dauzīja baltas tenisa bumbas. Visu dzīvi man bija gribējies spēlēt tenisu, bet nekad neiznāca. Stāvā krasta lejā mutuļoja duļķaini dzeltenā, neapvaldītā Salara. Parkā auga kupli ozoli, apēnojot trauslās japāņu akācijas. Astoņstūraina strūklaka meta tievas, svaigas, sidrabotas strūklas pret koku virsotnēm. Un kas par zāli mauriņos – sulīga, sen aizmirsta (soda nometnēs to lika izdedzināt kā ienaidnieku, manā trimdā tā neauga). Vienkārši gulēt tajā ar seju lejup un mierīgi ieelpot zāles smaržu un saules sakarsētos garaiņus – tā bija svētlaime. Es nebiju vienīgais, kas gulēja zālē. Šur un tur no brangām grāmatām mācījās medicīnas institūta studentes. Vai arī, aizraudamās sarunās, nāca no semināriem. Vai lunkanās, šūpodamas sporta somas, gāja uz dušu stadionā. Vakaros grūti atšķiŗamas, tādēļ divtik pievilcīgas, meitenes nesaņurcītās un saņurcītās kleitās pastaigājās gar strūklaku un čirkstināja celiņu granti.

Man kaut kā līdz pārpilnībai kļuva žēl: ja ne manus laika biedrus, Dejanskā nosalušos, Aušvicā sadegušos, Džeskazganā novārdzinātos, taigā mirušos, tad to, ka šīs meitenes nekad nebūs mūsu. Tad šīs meitenes, ka viņām nekad to nepastāstīšu, un viņas nekad to nezinās.

Visu dienu pa grants un asfalta celiņiem plūda sievietes, sievietes! – jaunas ārstes, māsiņas, laborantes, reģistrantes, veļas pārzines un radinieces, slimo apciemotājas.. Viņas man gāja gaŗām pusoficiālos uzsvārčos un spilgtos dienvidnieciskos, bieži caurspīdīgos tērpos, turīgākās grieza virs galvām savādus ķīniešu saulsargus ar bambuka rokturiem – saulainus, zilus, sārtenus. Katra no viņām, nozibot gaŗām sekundē, sastādīja veselu sižetu: viņas nodzīvotā dzīve līdz manim, varbūtība (nevarbūtība) iepazīties ar mani.

Es biju nožēlojams. Mana iekritusī seja sevī glabāja pārdzīvoto – soda nometnes iespiestās īgnuma krunkas, nāves izskata ādu, izžuvušu kā pelni, lēno piesūkšanos ar slimības indēm un ārstēšanās indēm, no kā manai vaigu krāsai bija tieksme uz zaļganumu. No defensīvā ieraduma vienmēr paklausīt un slēpties, man mugura bija sakņupuši. Strīpainā klauna jaciņa tik tikko apsedza vēderu, strīpainās bikses nobeidzās virs potītēm, no struppurnainiem nometnes brezenta šņorzābakiem karājās kājautu stūri, no vecuma nobrūnējuši.

Pat pēdējā no šīm sievietēm nebūtu pierunājama iet man blakus! ... Bet sevi es nevarēju redzēt. Un manas acis, ne mazāk redzīgas kā viņiem, ielaida manī iekšā pasauli.

Tā vienu dienu pret vakaru stāvēju pie galveniem vārtiem un skatījos. Gaŗām devās parastā plūsma, šūpojās saulsargi, nozibēja zīda tērpi, čičunčā bikses spīdošām jostām, izšūti krekli un tibeteikas. Balsis sajaucās, tika pārdoti augļi, aiz iežogojuma dzēra tēju, meta kauliņus, bet pie iežogojuma, atspiežoties pret to, stāvēja nesamērīgs, pamaza auguma cilvēks, vienreizēja paskata, un smokošā balsī šad tad atkārtoja:

– Biedri... Biedri...

Raibais, steidzīgais pūlis uz viņu neklausījās. Es piegāju:

Ko saki, brāli...

Šim cilvēkam bija bezmērīgi liels vēders, lielāks nekā grūtniecei – nošļucis kā maiss, plēšot pušu netīrās aizsargkrāsas bikses. Viņa pārzolētie zābaki bija smagi un putekļaini. Gada laikam nepiemērots, uz pleciem svērās biezs atpogāts mētelis ar notaukotu apkakli un novazātām piedurknēm. Galvu sedza vecveca nodriskāta žokejnīca, piederīga putnu biedēklim. Viņa tūskās acis bija blāvas.

Ar grūtībām viņš pacēla vienu roku, savilktu kulakā, un no tā es izvilku sasviedrotu sagumzītu papīru. Tas bija stūrainu rokrakstu ar nolietotu spalvu rakstīts pilsoņa Bobrovska lūgums ar prasību ielaist slimnīcā. Uz veidlapas bija divi greizi pieraksti – zils un sarkans. Zilais bija no pilsētas veselības biroja un pauda saprātīgi pamatotu noraidījumu. Bet sarkanā tinte pavēlēja medicīnas institūtam pieņemt slimo chronisko slimību nodaļā. Zilā tinte bija vakardienas, bet sarkanā – šāsdienas.

– Nu kas ir, – skaļi paskaidroju viņam ka kurlam. Jums vajag iet uz slimnīcas uzņemšanas telpu, pirmajā korpusā. Ejiet šeit, tātad gaŗām šiem... pieminekļiem...

Bet tad es pamanīju, ka mērķi gandrīz sasniedzot, spēks viņu bija atstājis, tā kā viņš ne tikvien vairs nespēja paprasīt ceļu un novadīt kājas pa gludo asfaltu, bet ka viņam pat nebija spēka, lai noturētu rokā ap pusotra kilograma smago nodriskāto pauniņu. Es izlēmu:

„Labi, tēvoci, aizvedīšu, iesim. Pauniņu dod man.”

Viņš dzirdēja labi. Ar jūtamu atvieglinājumu viņš man iedeva paunu, un, atspiežoties uz manas pastieptās rokas, gandrīz nepaceļot kājas, šļūcinot zābakus pa asfaltu, sāka kustēties. Es viņu turēju pie elkoņa cauri iesarkani apputējušam mētelim. Piepūstais vēders gandrīz veci vēla gar zemi. Viņš bieži un grūti nopūtās.

Tā mēs gājām, divi skrandaiņi, pa to pašu gatvi, kur domās zem rokas biju cerējis paņemt visskaistāko skuķi Taškentā. Ilgi un lēni mēs vilkāmies gar alabastra krūštēliem.

Beidzot nogriezāmies. Pa ceļam atradās sols ar atzveltni. Mans līdzgājējs prasīja atsēsties. Arī es sāku piekust, par ilgi biju bijis uz kājām. Mēs atsēdamies. No šejienes arī strūklaka bija redzama...

Pa ceļam jau vecis man pateica pāris teikumus, un tagad turpināja: ka viņam būtu vajadzējis būt Urālos, pasē viņam bija Urālu atļauja, un tur slēpās visas bēdas. Slimība viņu bija sagrābusi kaut kur tuvu Takhan-Tašai (kur, cik atcerējos, bija iesākta kanāla būve). Ugarečā viņš vienu mēnesi noturēts slimnīcā, izvilkuši ūdeni no vēdera un kājām, pataisījuši slimāku – un izrakstījuši no slimnīcas. Čardžejā un Ursavtevskā izkāpis no vilciena – bet nekur ārstēšanai nebija pieņēmuši. Sūtījuši uz Urāliem, kā pasē ierakstīts. Braukt ar vilcienu vairs nebijis spēka, ne arī naudas biļetei. Un tagad Taškentā divās dienās sadabūjis atļauju slimnīcai.

Ko viņš darījis dienvidos, un kādēļ viņš te nonācis, es pat nepaprasīju. Viņa slimība, spriežot no medicīniskās veidlapas, bija sarežģīta, un, ja paskatījās uz viņu pašu, tad pēdējā... Redzējis daudz slimnieku, skaidri saskatīju, ka viņam vairs nebija gribas dzīvot. Viņa lūpas bija slābanas, balss gandrīz nedzirdama un kaut kāds nespodrums vīdēja acīs.

Pat žokejnīca viņu nomāca. Ar grūtībām pacēlis roku, viņš cepuri novietoja uz ceļgala. Atkal paceļot roku, ar netīro piedurkni nobrauca sviedrus no pieres. Viņa galvas virsus bija pliks, bet apkārt, gar pauri, saķepuši, nesukāti, pilni putekļiem bija vēl gaišbrūni mati. Ne vecums viņu te atvedis, bet slimība.

No viņa kakla, nožēlojami izstīdzējuša kā cālim, atkarājās daudz liekas ādas un priekšā izspiedies guldzēja trīsstūrains Adāma ābols.

Kas to galvu vēl tur noturēja? Līdz ko apsēdāmies, tā noslīga un ar zodu atspiedās pret viņa krūtīm.

Tā viņš tur sastinga, žokejcepure uz ceļgala, aizkritušām acīm. Šķita, viņš aizmirsa, ka mēs piesēdamies tikai uz minūti atpūtai, un ka viņam jātiek līdz pieņemšanas birojam.

Netālu mums priekšā, gandrīz bez trokšņa sudraba pavedienos šāvās augšup strūklaka. Gar to pusi blakus aizgāja divas meitenes. Man viņas likās ļoti pievilcīgas. Mans kaimiņš dzirdami nopūtās, pavalstīja galvu pa krūtīm, un, pacēlis dzelteni pelēkos plakstus, paskatījās uz mani iesāņus no apakšas.

– Biedri, vai nav kāds smēķis?

– Nenāk ne prātā, tēvoci! – uzbļāvu, – Bez pīpēšanas mums vēl būs uz ceļiem jārāpo. Paskaties uz sevi spogulī. Pīpēt! Es pats atmetu tikai pirms mēneša, un nebija viegli.

Viņš iešņācās. Un atkal paskatījās uz mani caur dzeltenajiem plakstiem, tā kā suniski.

– Viss viens, tad iedod trīs rubļus, biedri!

Spriedelēju dot vai nedot. Es vēl biju zeks, tā sakot, viņš, lai nu kā, bet brīvs. Cik gadus es tur nostrādāju – nekā man nemaksāja. Un kad sāka maksāt, tad atvilka: par eskortu, par nometnes apgaismošanu, par sargu suņiem, par pārvaldi, par suslu.

No klauna jaķeles mazās krūšu kabatas izņēmu vaska drānas maķeli, pārbraucīju papīrus tajā. Nopūšoties vecim iedevu trijnieku.

– Paldies – nokunkstēja viņš. Tikai ar grūtībām viņš noturēja roku paceltu, paņēma trijnieku, iebāza kabatā – un tūlīt roka ar plaukšķi nokrita uz ceļgala. Galva atkal atspiedās ar smakru pret krūtīm.

Mēs klusējam.

Pa to laiku mums pagāja gaŗām sieviete, pēc tam vēl divas studentes. Visas trīs bija pievilcīgas.

Gadi pagāja, kad nedzirdēja ne viņu balsis, ne papēža klabēšanu.

– Laimīgi sanācis, ka rekomendāciju viņi iedevuši. Citādi būtu vēl kādu nedēļu apkārt slamstījies. Tādu gadījumu ir daudz.

Viņš atcēla smakru no krūtīm un pagriezās pret mani. Viņa acīs izveidojās doma, balss drebēja, un valoda kļuva skaidrāka:

– Dēls! Mani pieņēma tādēļ, ka esmu to pelnījis. Esmu revolūcijas veterāns. Man Sergejs Mironovičs Kirovs Caricā personīgi paspieda roku. Viņiem man vajadzētu maksāt personālo pensiju.

Slābana kustība vaigos un lūpās – mazs lepns smaidiņš – parādījās viņa neskūtā sejā.

Pārskatīju viņa lupatas un vēlreiz viņu pašu.

– Kādēļ tad nemaksā?

– Dzīvē tā sanāk, – viņš nopūtās. – Tagad viņi mani nepazīst. Kādi tur archīvi sadeguši, citi pazuduši. Aculiecinieki nav atrodami. Un Sergeju Mironoviču nogalinājuši... Paša vaina, pierādījumus nesakrāju... Tikai viena atsauksme vēl te ir...

Labo roku – tās pirkstu locītavas bija apaļas sapampušas, un pirksti aizmetās viens aiz otra – viņš pievilka pie kabatas, un sāka bāzt iekšā, – bet tad piepeši īsā atdzīvošanās dzirksts izdzisa, viņš nolaida rokas, galvu un sastinga.

Saule jau sāka grimt aiz ēkām un uz pieņemšanas biroju (līdz tam vēl bija palicis ap simt soļu) vajadzēja steigties: klīnikās pēc manas pieredzes nekad nebija viegli dabūt vietu.

Paņēmu veci aiz pleca:

– Tēvoci! Pamosties! Lūk, redzi tās durvis? Redzi? Es aiziešu pa priekšu nokārtot. Tu, ja vari – seko, ja ne – gaidi mani... Tavu pauniņu es paņemu.

Viņš paklanīja galvu it kā saprazdams. Pieņemšanas telpa bija daļa no lielas noplukušas, paprastām šķērssienām sadalītas zāles, kaut kur aizmugurē atradās pirts, pārģērbšanās telpa, frizētava, kur dienās vienmēr drūzmējās slimnieki, gaidot ilgas stundas. Tagad kā par brīnumu šeit nebija ne dvēseles. Pieklauvēju pie aizvērtā finieŗa lodziņa.

To atrāva ļoti maza māsiņa ar degunu kā tupelīti un lūpām noziestām ne ar sarkanu, bet tumši violetu lūpu krāsu.

– Ko gribat? – Viņa sēdēja uz krēsla un, acīm redzami, lasīja spiegu komiķus.

Viņai bija acis kā bultiņas.

Iedevu viņai apliecību ar diviem ierakstiem un teicu:

– Viņš nevar paiet. Tūliņ viņu ievedīšu.

– Nedomājiet neko vest! Viņa asi iesaucās, dokumentā pat nepaskatījusies.

– Vai nezināt kārtību? Slimos pieņem tikai no deviņiem rītā!

Viņa bija tā, kas nezināja „kārtību”. Es iebāzu kaplodziņā galvu un, cik tālu gāja, roku, lai viņa nevarētu to aizsist. Tad sarāvu šķībi apakšējo lūpu, savilku ģīmi gorillas izskatā un iešņākdamies teicu zagļu žargona balsī:

– Klausies, jaunkundzīt! Vispirms, es neesmu tavā kalpībā.

Viņa sabijās, pavilka krēslu dziļāk istabā un laipnākā balsī teica:

– Pieņemšanas nav, pilsoni! Deviņos no rīta.

– Izlasi atļauju! – ieteicu viņai zemā paļaunā balsī.

Viņa izlasīja.

– Un kas par to! Visiem tā pati kārtība. Arī rīt no rīta varbūt vietu nebūs. Šodien no rīta nebija.

Viņa to it kā ar prieku pateica, ka šorīt vietu nav bijis, kā gribēdama man iegriezt.

– Bet cilvēks ir caurbraucējs, saprotat? Viņam nav kur palikt.

Kā es sāku izvilkties no kaplodziņa un pārstāju runāt ar nometnes manierēm, viņas seja pieņēma iepriekšējo cietsirdīgo izteiksmi:

– Mums visi iebraucēji! Kur viņus guldīt? Lai noīrē istabu!

– Bet jūs iznāciet un apskatieties, kāds viņš izskatās.

– Vēl kaut kas! Būs jāiet apkārt slimniekus savākt! Es neesmu sanitāre!

Un viņas uzrautās nāsis no lepnuma ietrīsējās. Viņa tik asi un ātri atbildēja, it kā būtu iestādīta uz atsperes.

– Tad kādēļ jūs tur sēžat! – Noblaukšķināju ar plaukstu pa finiera sienu, nobira sīki kaļķu putekļi. – Tad aizveriet durvis!

– Neviens jums neprasīja! Nekauņa! – viņa eksplodēja. Uzlēca kājās, apskrēja un parādījās no koridoriņa. – Kas jūs tāds? Nemāciet mani! Mums ātrā palīdzība ieved! Ja viņai nebūtu šīs tumši violetās lūpas un tādi pat violeti nagi, viņa būtu paglīta. Deguns bija izskatīgs. Un viņas uzacis zīmīgas. Uzsvārcis no karstuma uz krūtīm bija plaši vaļā, un bija redzams lakatiņš, iesārts un jauks un komjaunietes zīmotne.

– Ko? Ja viņš pats nebūtu atnācis, bet viņu no ielas būtu pacēlusi ātrā palīdzība – jūs viņu pieņemtu. Vai tāda ir taisnība?

Viņa augstprātīgi pārskatīja manu bezjēdzīgo stāvu, es pārskatīju viņas. Pats biju aizmirsis, ka man kājauti karājas ārā no zābakiem. Viņa iesprauslojās, bet pieņēma sausu toni un atbildēja:

– Jā, slimniek! Tāda ir taisnība. Un aizgāja aiz nodalījuma.

Saklausīju aiz sevis čabēšanu. Mans ceļa biedrs tur jau stāvēja. Viņš bija dzirdējis un visu sapratis. Turoties pie sienas, viņš stiepās pāri uz lielo dārza solu, kas bija nolikts gaidītājiem, un labā roka, it kā vicinot, turēja nodilušu maku.

– Te, nevarēdams izrunāt, – te, sakiet viņai... lai viņa.., te...

Es piesteidzos viņu pieturēt un nosēdināt uz sola. Nevarīgie pirksti mēģināja no maka izvilkt viņa vienīgo pagātnes dokumentu, bet nekas neiznāca.

Es izņēmu šo novecojušo papīru, kas ielocījumos bija pārlīmēts, lai nesabirztu, un atvēru. Teksts bija mašīnrakstā, violetiem burtiem: VISU ZEMJU PROLETĀRIEŠI, SAVIENOJIETIES

Atsauksme

Izdota biedram Bobrovam N.K. par to, ka 1921. gadā viņš aktīvi piedalījās slavenajā X provinces Sevišķo Uzdevumu Nodaļā, sauktā „Pasaules Revolūcija” un paša rokām nokapāja daudzus pāri palikušus riebekļus.

Komisārs ....................

(paraksts)

Un izbālējis violets zīmogs.

Noglaužot roku gar krūtīm, prasīju klusām:

– Kas tā – „Sevišķo Uzdevumu”? Kādu?

– Eh, viņš atbildēja, tikko plakstus vaļā turot. – Parādi viņai.

Paskatījos uz viņa roku, viņa labo plaukstu – tādu maziņu, ar izceltām tumši brūnām vēnām, ar apaļām uztūkušām pirkstu locītavām, par nevarīgu, lai izņemtu atsauksmi no maka. Atcerējos, kā jātnieki atvēzēdamies kapāja kājniekus. Pa diagonāli.

Savādi... Pilnā vēzienā roka triecot zobenu pārņēma galvu, kaklu, daļu no pleca – šī labā roka. Bet tagad nevarīga noturēt pat maku.

Pieejot pie kaploga, atkal to atgrūdu. Reģistrante, galvu nepacēlusi, lasīja savus komiķus. Uz lapas, ačgārni, es redzēju dižciltīgu kareivi ar pistoli rokā, lecot uz palodzes.

Es mierīgi uzklāju nodriskāto apliecību grāmatai virsū un aizgriezos, gāju uz izeju, rīvējot krūtis no nelabuma. Cik ātri vien varēja, man vajadzēja nogulties ar galvu uz leju.

– Ko jūs to papīru te klājat? Ņemiet to, slimniek! – meitietis man izšāva pakaļ caur kaplogu.

Veterāns bija dziļi ieslīdējis solā. Galva un pat pleci bija iegrimuši rumpī. Atplēstie nevarīgie pirksti bija nokārušies. Neaizpogātais mētelis pašķīries. Apaļais, piepūstais vēders, nedabīgi pārvēlies gurniem, veidoja loku.

 

No krievu valodas tulkojis Andrievs Ezergailis

 

 

Brīvība un progress ir mākslas un tāpat visas dzīves mērķis.

Ludvigs van Bēthovens

 

Anna Achmatova     *                                 *                   *                           MŪZA

Žņaudzi rokas zem šķidrauta tumša... „Kāpēc tu šodien tik bāla?” – Tāpēc, ka dzēlīgām sāpēm dzirdīju viņu bez mēra.   Kā lai aizmirst? Viņš izgāja grīļodamies, ar mokās savilktu muti... Es skrēju, neskaŗot margas, pie vārtiem panācu to.   Bez elpas es saucu: „Viss bij tikai joks. Ja aiziesi, miršu.” Ar smaidu un baismīgā mierā viņš teica: „Nestāvi vējā.”       Bij viņam mīļas trīs lietas: vakara dziesma, baltie pāvi un nobružātas Amerikas kartes, bet nepatika ne raudoši bērni, ne aveņu ievārījums ar tēju, ne sievietes histērijā. ... Bet es biju viņa sieva.       Es esmu kā dzeguze pulkstenī, neapskaužu putnus mežos. Uzgriezīs – es kūkošu. Bet likteni tādu, nudien, tik naidniekam novēlēt varu.     No krievu valodas atdzejojusi Herta Krauja           Kad naktī gaidu viņas atnākšanu, ne dzīvot vairs, ne mirt sirds mana māk. Kas jaunās dienas, brīve, godāšana pret mīļo viešņu, kas ar dūdām nāk. Lūk ienāca, un pirms vēl sagšu noņem, man uzmanīgu skatu pamet tā. ― „Tu biji tā, kas Danti iedvesmoja dziļākā ellē?” ― Viņa atbild: „Jā”.     No krievu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

Osips Mandeļštams     *                                           *                       *

Par prieku sev no manām plaukstām ņēmi mazdrusciņ saules un mazdrusciņ medus, kā pavēlēja Persefones bites.   Tev neatraisīt nepiesieto laivu, tev nesadzirdēt zvēru ādās auto ēnu, nedz pārspēt pirmatnējā dzīvē šausmas.   Kas paliek pāri mums, ir tikai skūpsti, pavisam raupji tā kā sīkās bites, kam jāmirst, tikko izlido no stropa.   Tās zuzina nakts dzidri klusā dzīlē, to dzimtene ir Taigetkalnu sili, to ēsma biškrēsliņi, laiks un mētras.   Par prieku sev ņem manu sila balvu, šo necilo un izkaltušo virkni no bitēm, kuŗas medu vērta saulē.       Sētnieki no ielām sniegu tīra klusās priekšpilsētās; es ar bārdainajiem lauciniekiem eju, garāmgājējs cilvēks.   Aizslīd sievas lakatiņos, sētās suņi rej kā traki, samovāru sārtās rozes tējnīcās un mājās kvēlo.       Bezmiegs. Homērs. Stīvas buŗas. Es kuģu sarakstā līdz pusei tiku: tai putnu barā, dzērvju kāsī, kas reiz pret grieķu salām laidās.   Kā dzērvju ķīlis svešā malā – ap galvām valdnieku dievišķās putas – kurp traucat, achajiešu pulki? Bez „Helēnas kas būtu Troja?   Ir jūŗa, ir Homērs mīlestībā viļņo. Kam lai es klausu? Homērs klusē, bet melnā jūŗa saka runu un milzu bangām ap galvgali dārd.   No krievu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

 

Bulats Okudžava     DZIESMIŅA PAR GAISA BALONIŅU

Meitenīte raud: baloniņš aizlaidās. Viņu nomierina – bet baloniņš lido.   Meitene raud: precinieku nav. Viņu nomierina – bet baloniņš lido.   Sieviete raud: vīrs aizgājis pie citas. Viņu nomierina – bet baloniņš lido.   Raud vecīte: maz dzīvojusi. Bet baloniņš atgriežas – gaiši zils.     No krievu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska

 

 

Boriss Pasternaks     MĀSA MANA – DZĪVE                                                                     ZIEMAS NAKTS                                                                                   RUDENS                                                                                   MAGDALĒNA I                                                                       VĒJŠ

Man dzīve ir māsa, un šodien ar plūdos tā izlējās ziedoņa lietū pār mums, bet ļaudis ar pulksteņu ķēdēm ir īgni, kā atālā čūskas tie vēlīgi dzeļ.   Ir vecākiem ļaudīm tam iemesli savi: patiešām, patiešām, tavs iemesls tik joks, jo negaisā mēļas ir acis un mauri, kā rezēda mitra pat apvārsnis tvan.   Jo maijā, kad vilcienu sarakstu lasi, tas kupejā mazajā bānītī tev par Svētajiem Rakstiem pat varenāks liekas un putekļu melnotiem sēdekļiem ar.   Ikreizi, kad braucot tos sakrata bremze, kad traucēts pie vīna tiek pilsoņu miers, no spilveniem skatās, vai stacija mana? Teic saule man norietot: Jūtu tev līdz!   Un zvaniņš, lūk, aizpeld pēc šļakstiena trešā, bez apstājas saucot: Man žēl, ka ne šeit! Aiz priekškara nakti nes gruzdošu gaŗām, un stepe no kāpnes līdz zvaigznājam drūp.   Pamirkšķinot ļaudis kur tomēr dus saldi, kā fata morgana man mīļākā dus šai brīdī, pa peroniem lēkdama, sirds kad pār klajumu vagonu durtiņas sēj.     No krievu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska         Pāri zemēm, robežām Putenis un sniega sega, Uz galda dega svece, Svece dega.   Kā vasarā knišļu bari Liesmā metās, Tā pārslas no pagalma Logā sitās.   Uz stikla sniegi veidoja Apļus un bultas, Uz galda dega svece, Svece dega.   Uz apgaismotiem griestiem Ēnas gūlās, Rokas krustā, kājas krustā, Likteņi sakrustoti.   Uz grīdas pāris kurpju Ar troksni krita, Vaska asaras uz tērpa Svece lēja.   Viss pazuda sniegotā tumsībā Pelēki baltā, Uz galda dega svece, Svece dega.   No stūra vilka vēsma, Un kārdinājuma drudzis Kā slaiki eņģeļa spārni Veidoja krustu.   Visu februāri vējš Pūta, un sniegi sniga, Uz galda dega svece, Svece dega.       Mājiniekiem aizbraukt, Tuviniekiem izklīst ļāvu, Vientulības pierastās Pilna sirds un daba.   Ar tevi sarga būdā viens, Bez ļaudīm atstāts meža vidū. Kā dziesmā taciņas un ceļi Aizauguši pāri pusei.   Un nenotēsto baļķu sienas Ar skumjām raugās mūsos abos. Mēs nesolījām cīnīties uz barikādēm, Un bojā iesim sirdīm atklātām.   Mēs vienos sēžamies un pieceļamies trijos, Man rokā grāmata, tev rokdarbs, Un ausmā nemanām, Ka skūpsti pārstājuši.   Vēl krāšņāk, bezbēdīgāk Šalciet lapas krītošās, Un kausam vakarējo skumju Šīsdienas pielejiet.   Pieķeršanās, alkas, burvīgums – Izkaisīsimies septembŗa šalkās! Rudens čaboņā ienirsti visa, Zaudē prātu vai pamirsti.   Tev apģērbs nokrīt, Kā birzij nokrīt lapas, Kad zīda rītatērpā Es tevi skauju.   Tu – laime posta ceļā, Kad dzīve ļaundabīgi slima, Bet sakne daiļumam ir drošsirdība, Un viņa vieno mūs.       Ar tumsu mans dēmons kā nagla klāt, Par bijušo samaksu prasa. Un izvirtības atmiņas sirdi grauž, Kad vīriešu iegribu verdzene biju, Kā apsēsta muļķe, Un iela vienīgā pajumte mana.   Vairs minūtes paris, Pienāks kapa klusums. Bet pirms tas nāk, Es savu dzīvi, pie kraujas pievestu, Kā alabastra trauku, Tev priekšā saplēšu.   Kur tagad es būtu, Mans skolotāj un glābēj, Ja naktīs mūžība pie manis Neciemotos vēlu, Kā jauns kunde ievilināts Manos tīklos.   Bet saki, kas ir grēks Un nāve, pekle, elles uguns, Kad visu acis redz: Ar Tevi esmu tā kā koks ar zaru Saaugusi, ar savām lielām bēdām.   Kad Tavas kāju pēdas, Jēzu, Uz maniem ceļiem uzliktas, Es varbūt mācos tad, kā apkampt Četrstūraino krusta stabu. Pret Tavu miesu tiecoties es ģībstu, Kad ģērbju Tevi kapa drānās.       Es miris, tu vēl dzīva. Vējš sūdzas un raud. Trīcinot mežu un māju. Ne katru priedi atsevišķi, Bet visus sila kokus kopā Ar bezgalīgo tāli, Kā burinieku čaulas Gludā ostas līcī. Un ne aiz pārgalvības Vai bezjēdzīgām dusmām, Bet gan lai izmisumā rastu Vārdus tavai šūpuļdziesmai.     No krievu valodas atdzejojis Andrievs Ezergailis

 

 

Atdzejotie dzejoļi atrodami sekojošos izdevumos:

• Anna Achmatova, Sočiņeņija I, Vašington: Inter-Language Literary Associates, 1965.
• Osip Mandeļštam, Sobraņie sočiņeņii I, Vašington: Inter-Language Literary Associates, 1964.
• Bulat Okudžava, Vesjolij barabanščik, Moskva: Sovetskij pisateļ, 1964.
• Boris Pasternak, Doktor Živago, Ann Arbor: The University of Michigan Press, 1958.

 

 

 

 

ANDREJS AMALRIKS

Andreja Amalrika /dz. 1938. g./ vārds Rietumos iznira piepeši 1969. gadā, kad parādījās viņa apcere „Vai PSSR izdzīvos līdz 1984. gadam?” Kopš tā laika Rietumos vēl ir parādījusies viņa grāmata Piespiestais ceļojums uz Sibīriju un vairākas vēstules, starp tām šeit iespiestā vēstule Anatolijam Kuzņecovam. Anatolijs Šubs, Amalrika tuvs paziņa, laikraksta Washington Post korespondentam par Amalriku izteicies:

Ko es zinu, ir tas, ka Andrejam Amalrikam bija visasākā polītiskā domāšana – krievu vai nekrievu starpā – ko satiku Maskavā. To es jau nojautu mūsu pirmās sarunas laikā, pirms biju lasījis kādu Amalrika rakstītu vārdu, pirms tam, kad viņš pat vēl nebija sācis runāt par apceres „Vai PSSR izdzīvos līdz 1984. gadam?” rakstīšanu. Viņš bija un ir skaidri oriģināls.

Tālāk Šubs izsakās, ka Amalriks viņam iemācījis divas lietas: ka padomju cilvēki „pat ar cenzūras un izolācijas radītiem trūkumiem pazīst savu zemi daudz pilnīgāk nekā mēs, un ka nekad atkal viņš /Šubs/ nevērtēs „krievu, ķīniešu vai kādas citas totalitārās iekārtas ieslodzīto morālo intelliģenci par zemu.” /Survey, 1970, No. 74-5/.

 

 

 

AMALRIKA VĒSTULE KUZŅECOVAM

 

Godājamais Anatolij Vasiļevič!

Es gribēju Jums rakstīt tūlīt, tikko dzirdēju pa radio Jūsu uzrunu tautai – līdz ar to arī man – un Jūsu rakstu „Krievu rakstnieks un KGB”. Tūliņ to neizdarīju tādēļ, ka dzīvoju uz laukiem, no kurienes mana vēstule diezvai būtu Jūs sasniegusi. Bet varbūt ir labāk, ka rakstu dažus mēnešus vēlāk. Pirmkārt, dzirdēju – izlasīt neesmu varējis – par Jūsu vēstulēm PEN klubam un Millera kungam, un tagad Jūs labāk saprotu. Otrkārt, varbūt būtu izlicies, ka mana balss – balss, nonākusi pie Jums no zemes, kuŗu Jūs atstājāt, izklausās līdzīga tām balsīm Rietumos, kas nosodīja Jūs par bēgšanu un veidu, kādā Jūs to izdarījāt.

Tā tas nav. Es domāju, ja Jūs kā rakstnieks nevarējāt šeit strādāt vai izdot savas grāmatas tādā veidā, kā Jūs tās sarakstījāt, tad Jums bija ne tikvien tiesības, bet pat rakstnieka pienākums šejieni atstāt. Un ja Jūs nevarējāt vienkārši aizbraukt, ka to var izdarīt ikviens cilvēks Rietumos, tad izpelnāties tikai cieņu par neatlaidību un viltību, kādu Jūs parādījāt, nodomu izpildot. Tas, ka Jūs izlietojāt Jūsu vajātāju metodes un apvedāt viņus ap stūri, manuprāt, nav nemaz nosodāms, bet tas, ka Jūs ar savu neatgriešanos un atklātiem rakstiem pārvērtāt draudošu denunciāciju nekaitīgā humoristiskā izdarībā, vēršas tikai pret denunciantu mākslu, kas pastāv mūsu zemē.

Tomēr visā tanī, ko Jūs rakstāt un sakāt, nokļuvis aiz robežas, mazākais cik no tā esmu dzirdējis, ir divas lietas, kas man izliekas nepatiesas un pret kuŗām es gribu tādēļ iebilst pilnīgā vaļsirdībā.

 

1.

Visu laiku Jūs runājat par brīvību, bet par ārējo brīvību, kas ir ap mums, un neko nesakāt par iekšējo brīvību, tas ir brīvību, pie kuŗas varai gan ir iespējams daudz darīt ar cilvēku, bet nav tās spēkos atņemt cilvēkam morāliskās vērtības. Skaidrs, ka šāda brīvība un ar to saistītā atbildība ir priekšnoteikums ārējai brīvībai. Varbūt dažās zemēs domu izteikšanas brīvība iegūstama tikpat viegli kā gaiss, ko elpojam. Bet tur, kur tas tā nav, es domāju, tā var rasties tikai iekšējās brīvības sīvas aizstāvēšanas rezultātā.

Jūs rakstāt, ka KGB izsekoja un šantažēja krievu rakstniekus. Tiešām, tas, ko KGB dara, var radīt tikai sašutumu. Tomēr nav saprotams, ko gan darījis krievu rakstnieks, lai tam pretotos. Cīnīties pret KGB ir briesmīgi, bet kas gan sevišķs draudētu krievu rakstniekam, ja viņš pirms pirmās izbraukšanas uz ārzemēm atteiktos no sadarbošanās ar KGB? Rakstnieks netiktu uz ārzemēm, kur viņam ļoti gribējās tikt, bet viņš paliktu godīgs cilvēks. Atsakoties vispār no līdzīgas sadarbošanās, viņš zaudētu kādu, varbūt pat ievērojamu daļu no ārējās brīvības, bet iegūtu lielāku iekšējo brīvību. Jūs visu laiku rakstāt: mani izsauca, man pavēlēja, cenzūra mani vienmēr nospieda uz ceļiem u.t.t. Man liekas, ka ja Jūs vienmēr piekāpāties un darījāt to, ko sirdī nosodījāt, tad Jūs neko labāku no KGB vai cenzūras puses nevarējāt sagaidīt.

Domāju, ka man ir tiesības Jums pārmest. Vienmēr esmu izvairījies darīt to, ko sirdī nosodītu. Neiestājos partijā kā Jūs, arī ne komjauniešos un pat ne pionieŗos, lai gan mani, mazu zēnu, pastāvīgi uz to skubināja. Labāk tiku izslēgts no universitātes un atsacījos no cerības kļūt vēsturnieks, nekā grozīju kaut ko savā darbā, ko pats uzskatu par pareizu. Izvēlējos vispār nenodot savus dzejoļus un lugas padomju apgādiem, lai nebūtu tie jāizkropļo cerībā, ka tos iespiedīs. Būtu daudz ko stāstīt par to, kā KGB pievērsa man uzmanību, bet pieskaršos tikai tāda veida gadījumiem, par kādiem rakstāt Jūs. 1961. gadā KGB mani laipni lūdza sarakstīt vispārēju apskatu par intelliģences noskaņojumu, bet es tikpat laipni atteicos, ar ko lieta izbeidzās. 1963. gadā mani naktī aizveda uz Ļubjankas cietumu un pavēlēja uzrakstīt ziņojumu par kādu amerikāņu diplomātu, kas it kā mani un citus padomju pilsoņus pakļāvis ļaunprātīgai ideoloģiskai ietekmei. Atkal atteicos, lai gan tanī gadījumā piedraudēja ar krimināltiesu. 1965. gadā atteicos ar viņiem vispār runāt, par ko mani izsūtīja uz Sibiriju. Bet galvenais ir tas, ka, dzīvojot šinī zemē un turpinot rakstīt un darīt to, ko atzīstu par pareizu, es varu jebkuŗu brīdi tikt ieslodzīts cietumā vai ar mani var izrēķināties citā veidā. Tādēļ es domāju, ka man ir tiesības Jums pārmest.

Bet varbūt man arī šo tiesību nav. Vispirms tādēļ, ka esmu gandrīz desmit gadus par Jums jaunāks, un mani tikai viegli skāra briesmīgais laikmets, kas sakrita ar Jūsu jaunību un kuŗā izveidojās Jūsu personība. Arī tagad vēl šis režīms pastāv, balstoties, ja ne tikai, tad tomēr galvenokārt, uz tai laikā ieguldītā baiļu kapitāla. Tā nav tikai KGB lieta vien, bet gan tas, ka visa padomju dzīves gaisotne un padomju audzināšana ir tāda, ka cilvēks tiek sagatavots tikties ar KGB un stāties ar to tādās attieksmēs, kādās bijāt Jūs.

Varbūt Jums nevaru pārmest arī sekojošā iebilduma dēļ. Jūs, iedami pastāvīgu kompromisu un negodīgas piekāpšanās ceļu, tomēr panācāt, lai gan izkropļotā veidā, savu grāmatu izdošanu un saņēmāt atzīšanu kā rakstnieks paša zemē, tādā veidā atbalstot savas zemes kultūru, kurpretim manas lugas, vai nu labas vai sliktas, piederēja tikai man vai nelielai ļaužu grupai, un tādēļ iekārtas un sabiedrības acīs neesmu rakstnieks, un tādēļ viss, ko saku vai rakstu, ir nesvarīgs un mana „literārā godprātība” galu galā ir nenozīmīgāka par nevainību četrdesmitgadīgai sievietei.

Uz maniem pārmetumiem vēl Jūs varētu iebilst, ka dzīvē daudzkam ir gadījuma raksturs, ka īstenībā es esmu ne tikvien atraidījis sekmes šīs iekārtas ietvaros, bet dažos gadījumos tā mani atraidījusi. Ja lietas būtu notikušas savādāk un manus rakstus un lugas pēc dažiem grozījumiem būtu atļauts iespiest, diez vai tad es būtu varējis atturēties, un, reiz iesācis iet kompromisa ceļu, diez cik tālu es būtu aizgājis. Un es arī droši vien esmu rakstījis un darījis dzīvē lietas, no kā man būtu jākaunas. To nevaru noliegt. Pēdīgi, vai vispār var pārmest cilvēkam, kas skaidri paziņojis, ka sarāvis sakarus ar pagātni, un kas arī nav baidījies runāt par to, ko daudzi aiznes kapā, un ar to mazākais daļēji uzrādījis, kā mūsu zemē darbojas apkaunojošais varmācības aparāts.

Un tomēr es Jums pārmetu. Ne tādēļ, ka gribētu nosodīt Jūs personīgi, bet tādēļ, ka gribu kritizēt Jūsu bezspēcības filozofiju, kas vijas cauri visam, ko Jūs esat teicis un rakstījis Rietumos. „Man nebija citas iespējas”, Jūs it kā sakāt, un tas izklausās kā paštaisnošanās ne tikai par Jums vien, bet par visu padomju radošo intelliģenci, vismaz tās „liberālo” daļu, pie kuras Jūs piederat. Jūs nosodāt tieši vai netieši vairākus tās pārstāvjus, bet tā kā Jūs neraidāt nevienu apsūdzības vārdu pret sevi pašu, visu laiku vainojot tikai iekārtu, es nesaprotu, kā Jūs varat nākt klajā ar prasībām pret pārējiem. Jūs gribat teikt, ka visi ir varmācības upuri, bet, man šķiet, nekāda varmācība nevar būt sekmīga bez tiem, kuŗi šai varmācībai padodas. Maz dažreiz liekas, ka padomju „radošā intelliģence”, tas ir ļaudis, kas pieraduši domāt vienu, runāt citu, bet darīt vēl ko citu, ir vēl nepatīkamāka parādība nekā iekārta, kas tos radījusi. Liekulība un piemērošanās apstākļiem, kas mums uzspiesti, kļuvusi par daļu no dzīves – pat tik lielu daļu no dzīves, ka katra godīga rīcība tiek uzskatīta vai nu par viltīgu provokāciju vai neprātu. Esmu saticis diezgan laužu – un Jūs varbūt vēl vairāk – kas klusībā ienīst iekārtu, tomēr dara visu, ko tiem liek, un to darot, ienīst to vēl dziļāk. Bet vairāk nekā iekārtu tie ienīst tos, kas, pēc Jūsu izteiciena vēstulē Millera kungam, „trokšņaini pret to cīnās.” Tas tādēļ, ka sadusmotā iekārta varētu bez atšķirības uzbrukt ne tikai tiem, kas „trokšņaini cīnās”, bet arī tiem, kas „klusībā ienīst”.

Negribu teikt, ka visiem, kas gribētu lielāku brīvību sev un savai zemei, vajadzētu iziet ar karogiem Sarkanajā laukumā. Tomēr viņiem pienāktos atteikties no viņu dienišķā cinisma, kas pielāgo taisnību meliem un sākt ticēt kādām morālām vērtībām, lai cik absurdām, un censties iegūt iekšējo brīvību. Kā to izdarīt, par to katram jāizšķiras pašam. Katrs nevar, un tas arī ne vienmēr būtu labākais veids, atklāti nostāties pret tiem apstākļiem, kuŗos mēs dzīvojam. Bet parasti ir labāk klusēt nekā runāt nepatiesību, labāk atteikties no kādas savas grāmatas izdošanas nekā nostāties pretstatā tam, ko sākumā sarakstījis; labāk atteikties no ārzemju ceļojuma nekā kļūt par ziņu pienesēju vai „nodot atskaiti” ar ākstīgiem dzejoļiem, labāk atteikties no preses konferencēm nekā atklātībā stāstīt, ka mūsu zemē pastāv radīšanas brīvība. Ja atsevišķais cilvēks vai visa tauta tiešām grib būt brīva, viņiem kaut kā jāiegūst brīvība, pat ja tas nozīmētu nesadarbošanos ar apspiedējiem. Lai to sasniegtu, dažkārt jāriskē pat tā brīvība, kas mums jau ir, un no tā Jūs, cik es saprotu, ļoti bijāties.

Jums likās naīvs Rietumos uzdotais jautājums: kādēļ Padomju Savienības iedzīvotāji nemaina valdību, ja tā ir tik slikta? Man šis jautājums liekas pavisam prātīgs. Es uz to atbildētu tā: tauta nemaina valdību nevis tādēļ, ka valdība būtu laba, bet tādēļ, ka paši esam slikti – mēs esam pasīvi, neizglītoti, bailīgi, ļaujam sevi apmānīt ar primitīviem mītiem, samulsināt ar birokrātiskiem maldiem, ļaujam iznīcināt savus aktīvākos pilsoņus, vairumā nesaprotam savu stāvokli, mūsu intelliģence ir uzpirkta, iebaidīta, tai trūkst morāliskas mērauklas, tomēr pamazām mēs sākam atklāt savu spēku – un tas var nozīmēt, ka agrāk vai vēlāk daudz kas var mainīties.

Bet par tādām lietām Jūs nerunājat. Tīšām vai netīšām Jūs mēģināt radīt iespaidu, ka katra cīņa ir bezjēdzīga un tie, kas „trokšņaini cīnās” lielākā vai mazākā mērā arī ir liekuļi, ja tie, kā Siņavskis un Solžeņicins, saka, ka cīnās pret „padomju iekārtas” atsevišķiem vai visiem trūkumiem. Un tomēr Siņavskis ir tas, kas sēž cietumā, un Solžeņicins ir tas, kuŗš ir „vajāts un izmocīts”. Jūs, būdams pilnīgi pret šo varu, tātad „īstā opozicijā”, klusējāt un darījāt, ko Jums pavēlēja.

Domāju, ka viss tas ir nepatiesi. Vārds „padomju” pats par sevi ir labs aizstāvēšanās līdzeklis pret iekārtu. Varbūt iekārta saskata pašas lielākās briesmas tieši tais pilsoņos, kas sakās esam „par padomju varu”, bet kas saprot ar „padomju varu” ko citu nekā iekārta ar šo vārdu gribētu saprast. Personiski nepazīstu ne Siņavski, ne Solžeņicinu, nezinu teikt, cik patiesa ir viņu sabiedriskā nostāja. Bet tā, kā man rādās, katrā gadījumā pelnījusi tikai cieņu, tāpat kā Dāniela un daudzu citu nostāja. Kas attiecas uz viņu grāmatām – Solžeņicinu uzskatu par ievērojamāko no mūsdienu krievu rakstniekiem – man liekas, ka tās nav ne padomju, ne pretpadomju grāmatas, bet vienkārši literātūra, kas grib būt brīva. Spriežot tikai no viņa grāmatām, nav iespējams teikt, ka Solžeņicins būtu „vajāts un izmocīts” – viņš atstāj cilvēka iespaidu, kas gatavs cīnīties pret vajāšanu, kas jau reiz cietumā saglabājis savu iekšējo brīvību un, acīm redzami, saglabātu atkal, ja vēlreiz nonāktu cietumā. No tā mēs visi varam smelties spēku.

Kad Jūs sakāt, ka gribat brīvi rakstīt un tādēļ izbēgāt uz Rietumiem, es Jūs saprotu un apbrīnoju to lietišķīgo un skaidro galvu, ar ko Jūs to panācāt, bet kad Jūs mēģināt pierādīt, ka Jūsu „slepenais naids” un tiešā sadarbošanās bija „īstā opozicijā”, ar to norādot, ka Siņavska un Solžeņicina opozīcijai jābūt neīstai, un kad Jūs tai pašā laikā Rietumos uzdodaties par opozīcijas pārstāvi, tad man liekas, ka Jūs nostādāt sevi nepareizā gaismā.

Un diez vai KGB divās dienās, kā Jūs rakstāt, varētu iznīcināt samizdat un spēlēties ar to kā paēdis kaķis ar peli. Varbūt, ka divās stundās KGB varētu arestēt desmitiem samizdat izplatītāju – bet tas, ka KGB to nedara, nenorāda manuprāt uz rotaļāšanos –  lai gan tiek arī spēlēts, bet uz nedrošo stāvokli, kuŗā atrodas KGB un visa iekārta. Bez tam samizdat tiek izplatīts ne starp nedaudziem atsevišķiem indivīdiem, kā Jūs rakstāt, bet starp tūkstošiem. Man rādās, ka tā nožēlojamā loma, kuŗā KGB Jūs un daudzus no Jūsu kollēgām nostādījis, liek Jums pārāk augstu novērtēt viņu varu. Jūs rakstāt, ka mēs dzīvojam orveliskā pasaulē, bet ja tas tā būtu, tad Jūs savā pazemībā un mistiskās attiecībās ar KGB pienesāt savu artavu šai pasaulei.

Lai kā arī tas būtu, tagad Jūs dzīvojat citā pasaulē un esat aiznesis savu „slepeno naidu” tur, kur tas var atklāties, bet, par nožēlu, tas nav izraisījis ne atbilstošo naidu, ne atbilstošo draudzīgo līdzjūtību, drīzāk līdzjūtīgu ziņkāri, un šad tad, kā esat jau pārliecinājies, vienkārši ziņkāri.

Un sakarā ar to es gribu izteikt otru pārmetumu.

 

2.

Rodas pārliecība, ka Rietumos daudzi ļoti slikti saprot mūsu zemes patieso stāvokli, it sevišķi attieksmē pret rakstniekiem. Laikam tas tā ir tādēļ, ka cilvēkiem, kas no bērnības auguši citā kultūrā un citos apstākļos, ir tikpat grūti saprast citu pasauli kā uzreiz runāt citu valodu, un varbūt vēl tādēļ, ka ziņas par mūsu dzīvi Rietumus nesasniedz vai sasniedz ļoti mazos apmēros, un tie ļaudis, kuŗu uzdevums ir Rietumus informēt, apzinīgi vai neapzinīgi sagroza ziņas. Tādēļ katram krievu cilvēkam, kas grib, lai Rietumu sabiedriskā doma labāk saprastu viņa zemi un ar savu autoritāti palīdzētu tai iegūt brīvību, ir ne tikvien tiesības, bet pat pienākums godīgi informēt neatkarīgo sabiedrisko domu par notikumiem mūsu zemē. Informēt, nevis meklēt līdzjūtību un vēl mazāk censties izsaukt nožēlu kā, man radās, Jūs to mēģināt darīt.

Domāju, ka Jūsu žēlošanās nevienu neaizkustina, tāpat kā manas vai kāda cita žēlošanās nevienam nevajag, jo kam tad būtu spēks panest sveša nelaimi. Jo mierīgāk un objektīvāk apgaismosim rakstnieku stāvokli mūsu zemē un jo mazāk dramatiski tā sauktai „Rietumu progresīvai sabiedrībai” parādīsim mūsu iekārtas negodīgumu attieksmē pret mums, jo ātrāk mēs sāksim izklīdināt nepatieso slavu, kuŗu pastāvošā iekārta pratusi sev radīt.

Runāju par negodīgumu tādēļ, ka ir negodīgi tam, kam ir pilnas runas un citas brīvības viņa zemē, vai arī kas sāk iegūt plašāku brīvību un lielāku ietekmi, sastrādāties jebkādā veidā ar režīmu, kas saviem pilsoņiem ir atņēmis šo brīvību un jebkādu ietekmi. Negodīgi ir arī meklēt šādus vai tādus attaisnojumus šai iekārtai un stāties kādās attieksmēs vai dialogā ar to.

Turpretim domāju, mums nav tiesības tiesāt sveštautiešus par to, ka viņu pašu problēmas tos saviļņo vairāk nekā mūsu ciešanas, vēl mazāk mums ir tiesības prasīt, lai viņi ielīstu mūsu ādā un sajustu, kas mums darāms. Mums arī nepienākas viņiem žēloties, meklēt līdzjūtību un apvainoties, ja to pie viņiem neatrodam. Mums vajag stāstīt taisnību viņiem un visiem, kas uzklausās, par apstākļiem mūsu zemē. Pēc tā ilgojas pirmām kārtām jau mūsu zeme pati.

Vēl man šķiet, ka mums ir tiesības viņiem teikt: ja Jums brīvība ir dārga, ne brīvība tikai mums, bet brīvības princips kā tāds, pārdomājiet vēlreiz, pirms braucat uz „intellektuālu dialogu” zemē, kur brīvības jēdziens kā tāds ir izkropļots, un pārdomājiet – desmitreiz, pirms ar apbrīnu aprakstāt Potomkina sādžas visgudros rakstos par Krieviju, kas ir pilni ar nepatiesībām.

Jūs, vēloties pārliecināt Rietumu sabiedrību par rakstnieku un tautas grūto stāvokli pie mums, atkārtojāt vairākas reizes, ka pie mums pastāv gandrīz vai fašistiska iekārta. Nav svarīgi, vai tā ir taisnība vai ne, bet ir svarīgi iegaumēt, ka demokratiskās zemēs, pirms fašistu valdības tika gāztas un atmaskotas, atradās daudz ļaužu, kas aizrāvās ar fašismu vai vismaz tanī atklāja dažādas vērtības. Varbūt viņi domāja, ka fašisms, kaut viņiem pašiem nepiemērots, tomēr labs itāliešiem un vāciešiem. Daudzi arī cerēja, ka fašistu valstis, ievilktas dažādās cienījamās starptautiskās organizācijās, pamazām atteiksies no saviem nelāga ieradumiem. Tādēļ nezinu, vai Jūsu analoģija bijusi sekmīga.

Nezinu arī, vai pareizi darījāt, prasīdami, lai PEN kluba priekšsēdis Millera kungs iejauktos rakstnieku liktenī Krievijā. Millera kungs, neatkarīgi no tā, kāds viņš rakstnieks vai cilvēks, ieņemdams savu vietu, ir spiests nodarboties ne ar literātūru un tās likteni, bet polītiku, kas ielenc literātūru – tā tas izskatās no Krievijas puses, un šīs polītikas apjomā viņš uzņēmies uzdevumu, ievest krievu rakstnieku organizāciju PEN klubā. No polītiska viedokļa tā būtu liela uzvara Millera kungam, bet ko tas dotu no literārā viedokļa? Kādu labumu tas dotu mūsu zemei, ja Kočetovs vai Jevtušenko aizbrauktu uz Mentonu un tur paziņotu, ka Padomju Savienībā pastāv vārda brīvība? Vai tādēļ, ka Austrumvācija ir PEN kluba locekle, Austrumvācijas rakstnieku stāvoklis labāks nekā padomju rakstnieku? Manuprāt, polītika un māksla nav savienojamas, bet gan atrodas pretstatā un tamdēļ katra polītiska rīcība, kas iejauc mākslu, ne tikai vienmēr nodara mākslai ļaunu, bet ievieš tanī arī kompromisa garu, kas mākslai ir svešs.

Tas ir apmēram viss, ko gribēju Jums teikt. Tikai vēl viena lieta: neņemiet visu pie sirds, ko dzirdat Rietumos. Jums pārmet, ka Jūsu neatgriešanās rezultātā stāvoklis mūsu zemē kļūšot vēl ļaunāks, ka daži no Jūsu kollēgām nevarēšot ceļot uz Rietumiem. Nedomāju, ka stāvoklis pasliktinājies. Ļaunums nav tas, ka neiespiež kārtējo pseudoliberālo dzejolīti vai neizlaiž uz ārzemēm tā autoru, bet gan tas, ka daudziem apdāvinātiem dzejniekiem un prozistiem nav dota iespēja kļūt pazīstamiem, tā ka daži rakstīšanu jau ir atmetuši pavisam, bet citi iesākusi iet nožēlojamo kompromisa ceļu. Šinī lietā Jūsu neatgriešanās neko nemainīs ne uz labo, ne ļauno pusi. Bet ja Jūs šo stāvokli spētu izskaidrot Rietumos – tas būtu ļoti svarīgi.

Jūs gribat pārliecināt Rietumus, ka Jūsu attieksmes ar KGB bija parasta lieta padomju rakstnieku saimē. Piemēram, Jūs norādāt, ka daži ievērojami dzejnieki bija tādi pat ziņu pienesēji kā Jūs. Manuprāt galvenais nav tas, ka rakstnieki kalpo KGB, bet ka literātūra, tāpat kā KGB pilda dienesta funkciju; nav svarīgi vai Jūsu informācija ir pareiza vai ne, bet gan, ka šiem dzejiski polītiskiem māņiem, kas sazaļojuši Chruščova laikā, bet nav neko vajadzīgi viņa pēctečiem, ir tikpat maz kopības ar patstāvīgu mākslu kā Kočetova rakstiem. Man pat rādās, ka Kočetova neliekuļotā tumsonība pelnī lielāku atzinību nekā neīstais buntavniecisms, kas līdz ar vodku un melnajiem ikriem ilgu laiku bija iekārtai nepieciešama izvedprece.

Mana vēstule ir atbilde uz Jūsu atklātiem rakstiem un vēstulēm, tādēļ to uzskatu par atklātu. Vēloties, lai šī vēstule tiktu publicēta, gribēju rakstīt cik iespējams īsi, bet iznāca neparasti gari: vai nu es nemāku rakstīt, vai arī gribēju pieskarties par daudz lietām uzreiz. Lai nu kā, šo vēstuli Jums nosūtu ar Daily Telegraph starpniecību un priecātos, ja šī cienījamā avīze to iespiestu. Vēlos to galvenokārt tādēļ, lai Rietumos zinātu, ka mūsu zemē pastāv arī vēl cits viedoklis par Jūsu neatgriešanos nekā tas, ko Jūsu kādreizējie kollēgas pārstāv padomju presē.

Anatolij Vasiļevič, sirsnīgi un patiesi Jūs apsveicu par nonākšanu brīvā valstī, un ceru, ka šis Jums būs liels solis ceļā uz iekšējo brīvību. Tādēļ par visu vairāk ceru un Jums novēlu, lai Jūsu brīvos apstākļos sarakstītās un izdotās grāmatas būtu labākas un interesantākas nekā tās, kuŗas ar Jūsu vārdu tika izdotas PSRS.

 

Patiesā cieņā,

 

/paraksts/

 

1969.g. 1. novembrī,

Andrei Aleksejevič Amalrik

SSSR Moskva G-2

ul. Bakhtanova, d. 5, kv. 5.

 

 

 

Andrievs Ezergailis

 

POLU ŽURNĀLS „KULTURA”

 

Polijas bijušās, tagadējās un nākotnes robežas nodarbina presi un sabiedrību sakarā ar Varšavā nesen parakstīto vācu un poļu līgumu. Kopš 1953. g. Polijas valdība netieši cīnījusies pret cenu un algu celšanos. 1970. g. decembŗa vidū trīs pilsētās pie Baltijas jūras poļi demonstrēja pret cenu pacelšanu un pārāk lēno tautas labklājības līmeņa paaugstināšanos. Un ko domā un saka poļu kultūras darbinieki ārzemēs?

 

Kultura cenšas sintezēt dažādus polītiskus uzskatus, cenšas būvēt jaunus aistētiskus un ētiskus pamatus.

Par vienu no vissekmīgākiem Austrumeiropas emigrantu izdevumiem izveidojies Parīzē izdotais poļu žurnāls Kultura, kuŗa ietekme pārsniedz poļu emigrantu apjomu. To slepeni lasa Polijā un citur Austrumeiropā. Pasaules ievērību Kultura iemantoja sešdesmito gadu sākumā, publicējot Andreja Siņavska un Jurija Daniela paslepeni izvestos manuskriptus. Poļu valodas nepratējiem žurnāla Kultura dzeja, stāsti un esejas tagad pieejami angļu valodā. Nesenā emigranta Leopolda Tirmanda (Tyrmand) redakcijā ir iznākuši divi sējumi: Explorations in Freedom: Prose, Narrative and Poetry from Kultura un Kultura Essays /Free Press, New York, 1970/

Poļiem Kultura nozīmē vairāk nekā žurnālu, tā izveidojusies par sava veida sabiedrisku kustību, kam zināma līdzība ar Aleksandra Hercena 19. gs. vidū iznākušo žurnālu Kolokol /Zvanu/. Vairāk nekā jebkuŗš cits poļu emigrantu izdevums Kultura spējusi ietekmēt sabiedrisko domu Polijā. Žurnāls Polijā it sevišķi daudz pārrunāts un kļuva populārs pēdējā gadā pēc t.s. Tatra kalnu kāpēju /populārā apzīmējumā „tatranicy”/ prāvām, ko Gomulkas režīms, (tagad tas nožēlo savu rīcību) uzsāka 1969. gadā pret Kulturas „kontrabandistiem”; kā tagad atklāts, tie bija noorganizējuši kopēju „tatranicy „ tīklu ar čechiem, lai Kulturu transportētu uz Poliju.

Ir dažādi iemesli Kulturas sekmēm. Vispirms tās redaktoram Ježijam Gedroičam.(Jerzy Giedroyc) izdevies piesaistīt daudzus ievērojamus poļu literātus, kā Vitoldu Gombrovicu, Česlavu Milošu, Andreju Bobkovski, Jozefu Čapski, Leopoldu Tirmandu un daudzus citus. Bez emigrantu literātu darbiem Kultura iespiež vai nu slepeni vai atklāti izsūtītus darbus no Polijas un citām Austrumeiropas zemēm, ieskaitot Krieviju. Kultura ir zināma tiltu cēlēja, bet, protams, ne ar oficiāliem režīmiem. Ja Kulturai piemīt kāda ideoloģiska iezīme, tad tas ir oikūmenisms – cenšanās pārvarēt dažādas Austrumeiropas etniskās barjeras un sintezēt dažādus polītiskus uzskatus. Tas galvenā iezīme ir pretdogmatisms. Kultura ir pretkomūnistiska, bet tās pretkomūnisms ir pragmatisks. Brīva Polija tai nozīmē vairāk nekā 1939. g. robežas. Kultura ir arī pretfašistiska un pretateistiska. Tā apkaŗo dogmatismu, vienalga, vai tas nāk no Maskavas, Vatikāna vai Parīzes intellektuāļiem. Kultura savā pamatā ir polemiski polītisks žurnāls, kuŗa mērķis ir Polijas un Austrumeiropas brīvība. Bet redaktors Gedroičs jau 1947. gadā saprata, ka nākošā, brīvības cīņa nav šķirama no kultūras cīņas. Viņš apzinājās, ka, lai uzsāktu polītisko cīņu, vispirms jāuzbūvē jauni aistētiskie un ētiskie pamati. Roku rokā ar šo pieņēmumu iet apziņa un brīdinājumi nenovērtēt marksismu un komūnismu par zemu. Tā vienmēr atgādina emigrantiem neaizrauties ar savu rētoriku. Polijas nākotni Kultūra saskata kā evolūcijas ceļu, lēnu, pakāpenisku atkratīšanos no totalitārā un doktrinārā komūnisma.

Varbūt visraksturīgākā Kulturas iezīme, ka tā ir pret rietumniekiem. Varbūt tieši šajā faktorā slēpjas Kulturas galvenais panākumu noslēpums. It sevišķi poļu kulturālā dzīvē tas nozīmē asu pagriezienu, ja atceramies, ka līdz Otram pasaules kaŗam Austrumeiropa bija Rietumu kultūras un polītisko formu imitātore. Ja Rietumos rīkoja revolūciju, tad tā tika arī rīkota Austrumos, ja Rietumos būvēja demokratijas, tad tās tika arī būvētas Austrumos. Pēc Pirmā pasaules kaŗa demokratijas sabruka Itālijā un Vācijā, pirms tās sabruka Austrumeiropā. Kultura propagandē apziņu, ka Austrumeiropai jābūt patstāvīgai un neatkarīgai sava ceļa gājējai. Šīs pretrietumnieciskās orientācijas motīvi un cilme nav tālu meklējama. Pirmkārt, tā ir reakcija pret Rietumu intellektuālām un mākslinieciskām novirzēm. Parīze ir zaudējusi savu mistēriju. Pēc 25 gadu dzīves Parīzē poļu literāti pazīst Parīzi tikpat labi kā iezemieši. Viņi ir iepazinušies ar franču mākslas sasniegumiem, bet arī ar to diletantiem. Viņi ir apguvuši franču intellektuāļu domu nianses, bet arī sastapušies ar to rituālismu, pozēm un stilizāciju. Poļu intellektuāļiem ir arī cita pieeja sabiedriskos un polītiskos jautājumos, kas atbalsojas to nostājā pret „pēdējiem kliedzieniem” Parīzes un Ņujorkas salonos, Ja no vienas puses Kultūras literātiem nav pieņemams Padomju Savienības uzspiestais sociālreālisms Polijā, tad tikpat nepieņemama tiem ir pretracionālisma izpausme Rietumu mākslās. Abus ekstrēmus Kultura uzskata par dogmatismu un par strupceļu mākslas attīstībā, kas ierobežo brīvības apziņu un aistētiskās izpausmes daudzpusību. Kultura noraida Rietumu intellektuāļu surrogāto dumpiniecismu un Padomju Savienības birokrātismu. Problēma, ko risina Kulturas literāti, ir dīvaina un varbūt vēsturiski vienreizēja. Tā sāk revolūciju pret marksismu-ļeņinismu, kā arī pret Rietumu eksistenciālisma fainomenoloģijas kompleksu.

Zdzislavs Beksiņskis (Zdzisłav Beksinski), krīta zīmējums „My Form of Existence”.

Tie noliedz noliedzējus un determinisma sludinātājus, lai kuŗā dzelzs aizkaŗa pusē tie būtu. Tiem ir asa izjūta par iespējamo un utopisko, un tie atsakās satīties absolūtisma tīklos. Kulturas pretrietumniecisms nav totāla negatīva noraidīšana – pamatā tas varbūt ir sava veida kosmopolītisms. Rietumu tradicija, jēdziena plašākā nozīmē, ir arī poļu tradīcija; tomēr Kultura, meklējot, bet neatrodot sabiedrotos savā kultūras cīņā starp mūsdienu Rietumu intellektuāļiem un mākslas novirzieniem, to pa daļai taktisku iemeslu dēļ noraida. Visizsmalcinātākā un asākā veidā šis pretrietumniecisms jeb poļu kosmopolītisms parādās Vitolda Gombrovica esejā Parīzes dienas grāmata. Poļu literātūrā pirms kaŗa ar romānu Ferdydurke Gombrovics pauda tad svaigā un uzbudinošā eksistenciālisma noskaņas. Kā turpmākie izvilkumi rādīs, mūža beigās Gombrovics ir mainījies, varbūt izaudzis, un par Parīzi, eksistenciālisma galvas pilsētu, tas izsakās ņirgādamies, ja ne negatīvi.

... un kad man izdevās tikt ārā Parīzes ielās, es meklēju neglītumu un to atradu. Pārskatot ielu pūli, es meklēju iekropļotus ļaudis. Es meklēju pēc iekritušām krūtīm, zosu kakliem, kupriem, pēc sašķobītiem ķermeņiem un izmisušiem locekļiem. Tik aizrautīgi skatījos uz parīziešu miesām, ka aizmirsu apbrīnot pilis un baznīcas, skvērus un arkas, domus un tiltus. Ar sevišķu neatlaidību izsekoju zināmai negatavībai un neelegancei, kas kavējās uz daudzu, bet protams ne visu franču deguniem un mutēm... Parīzieši dzeŗ dziļi no neglītuma kausa, un viņi to iztukšo līdz pēdējam pilienam. Es redzēju jau pavītušu sieviešu izmisumu, pārpūlēto jauno dzejnieku rūgtumu, kazbārdainu vīriešu izmocīto stilizāciju, pārāk resnu cilvēku galīgu rezignāciju un visdīvainākās pūles pārvērsties skaistumā ar cepuŗu un lietussargu palīdzību. Asā cīņa pret neglītumu bija redzama visur, un visur tā zaudēja...

(Explorations in Freedom, 49.-50. lp.)

Parīzes ģenialitāte vēl joprojām pastāv tās drudžainā darbībā – joprojām tā rada idejas un grāmatas – visdrošsirdīgākā no pilsētām, kā vienmēr, arī vēl tagad ir avangardā... bet gribētu teikt, ka šodien attieksmē starp pilsētu un tās iedzīvotājiem kaut kas ir agoniski samežģījies. Viņu ģenialitāte ir kļuvusi par antiģeniālitāti, viņi ir satrūkušies paši no savas drosmes, nobijušies paši no savas varonības, sagūstīti paši no savas revolūcijas, kļuvuši viduvēji paši savas techniskās virtuozitātes dēļ... tā viņi apkopa savu ģēniju kā nu varēdami, nu kā kalpi apkopdami govi. Viņi to izved, viņi to izslauc un – viņi pārdod tās pienu. Parīze joprojām ir pils, bet parīzieši ir tikai pils kalpi. (60. lp.)

Vizuālās mākslas Francijā vairāk un vairāk iezīmīgas literātūrai. Literātūras kritiku stils ir veidots mākslas galerijās un pienāktos labāk gleznu un skulptūru aprakstiem. Galu galā glezniecībā laikmets, skola un stils tiecas valdīt pār mākslinieka individualitāti (spējīgs izteikties daudz brīvāk vārdos nekā tēlos), un pašreizējais literātūras kritikas kollektīvais un abstraktais pārākums pārsteidz ar savu iezīmību. Vizuālās mākslas tuvākas lietām nekā cilvēkiem, gleznotāji un skulptori ražo priekšmetus, un šodien kritiķi tiecas uzskatīt literāros darbus tikai par priekšmetiem. Viņi sastāda katalogus, uzskaita, klasificē un mēģina rakstīt objektīvi. Viņu kritika ir pilna teorijām, kā mākslinieki viņi kļūst mazāki un mazāki un sāk līdzināties pētniekiem, erudītiem un lietpratīgiem informācijas izbārstītajiem. Gleznu un kultūru kritiķiem ir jāraksta no ārpuses, jo tam nav radniecības ar vārdiem – tie atšķiŗas tikpat krasi kā rakstāmspalva no otas. Bet kā ir ar literātūras kritiku? Tā ir literātūra par literātūru, vārdi par vārdiem. Ir skaidrs, ka literātūras kritiķim ir jābūt māksliniekam un palīgradītājam. Viņš nevar aprakstīt literātūru, kā, diemžēl, ir jāapraksta gleznas, viņam pašam ir jāpiedalās, un kritika no ārpuses, literātūras kritika kā priekšmeta apraksts ir pilnīgi nepieņemama.

Zakopanes mākslinieka Ježija Popelaka – (Jerzy Popielak) kokgriezums „Dumpinieks”.

Tādēļ ka viņi ir noslāpējuši jaunību paši sevī ar tās dievišķo spēju apkampt un pievilkt, viņu pasaule kļūst vairāk un vairāk ārišķīga jeb objektīva. Nouveau Roman Francais ir nožēlojams cilvēces upuris ārišķīgai pasaulei... tas ir atsvešinājies no dzejas.

Pareizāk sakot, tā dzeja ir vienpusīga. Tam trūkst galvenās jaunības īpašības: neatvairāma pievilcība, spēja un vēlēšanās iepriecināt, tiešs tūlītējs siltums, kas savieno, bet atsakās klasificēt. Jaunības dzeja sasniedzama ir arī šodien, bet tikai tam rakstniekam, kas atceras, ka viņš raksta jaunatnei. Un ka pieaugušie dzīvo – arī – jaunatnei. (62.lp.)

...Kas beigu beigās manī radīja pretīgumu pret Ženē (Genet)? Viņš mēģināja, tāpat kā es, pārvērst jaunības skaistumu visaugstākā skaistumā un pacelt jaunību uz pjedestāla. Bet viņš nekad nesatvēra jaunības būtību, jaunība pamatā ir apburīga, viegla, atkarīga, un tādēļ tā nespēj dzīvot pati par sevi atšķirta, kaut kas pa pusei nepilnīgs, izpalīdzīgs, kā arī piedodošs.

Ženē jaunība bija noziegums, nežēlība, grēks, svētums – mokas.... Šis mūks, grēcinieks, svētais, noziedznieks, bende piezagās jaunībai ar izvilktu nazi, lai to pārvērstu par nežēlīgu zvērīgu un to aizspiestu līdz galējai robežai. (65.lp.)

Pēc antoloģijas sastādītāja Tirmanda definīcijas šo sējumu uzdevumi ir: 1. iepazīstināt lasītāju ar Austrumeiropas ideju dažādību, 2. iepazīstināt ar kultūras oikūmenismu un 3. parādīt Austrumeiropas pieredzi mūsu laikmeta problēmās. Pavisam kopā šais sējumos atrodam 17 dzejoļus, 15 īsstāstus un 24 esejas. Antoloģijās atspoguļojas poļu tautas pēdējo trīs gadu desmitu piedzīvojumi, it sevišķi tās sakari ar komūnismu, Lasītājs atradīs esejas un stāstus par dzīvi Staļina nometnēs un mūsdienu Polijā, par sacelšanos Ungārijā, Cechoslovakijā un emigrantu intellektuāļu dzīvi dažādās Rietumu pilsētās. Katrs lasītājs atradīs savus favorītus šinīs antoloģijās. Ieskatam tikai dažu eseju izteiksmīgāko titulu tulkojumi: Pavela Hostovjeca „Mūsdienu humānisma studijas”, Aleksandra Herca „Piezīmes par ideoloģiju: beigu posms jeb krize”. Aleksandra Vata „Veca lielinieka nāve: atmiņas par Steklovu”, Gustava Herlinga-Grudzinska „Maksima Gorkija septiņas nāves”, Džordža Flemminga „Iztikšana Polijā, Kā nopelnīt naudu /bez pārliekas strādāšanas un tik likumīgi kā iespējams/”, Jozefa Vitlina „Trimdas košums un nabadzība”.