KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

Pērnā gada 17.novembrī Latvijā miris Andrejs Upīts, vienīgais no sava laika izcilajiem latviešu rakstniekiem, kas pilnā mērā un, kā šķiet, nerezervēti pieslējies ļeņinistiskajai komūnistu partijai un darbojies, lai īstenotu tās polītiku latviešu tautā.

Par to viņš apbalvots ar pieciem Ļeņina un četriem Darba sarkanā karoga ordeņiem un viņam piešķirts filoloģijas zinātņu doktora un profesora nosaukums. Krievijā viņš 1943. gada 16. janvārī ieguvis arī LSPR tautas rakstnieka goda nosaukumu.

Kā īsti ir ar šiem tituliem? Ko nozīmē piešķirt „profesora nosaukumu”? Vai jāsaprot tā, ka nosaukums gan bijis, bet ne profesors? Goda doktora titulu piešķiŗ par nopelniem, kas iegūti ārpus akadēmiskās karjeras. Vai tautas rakstnieka „goda nosaukums” nozīmētu, ka nekāds īsts tautas rakstnieks Upīts nav bijis? Tikai „pagodināts” ar – nosaukumu?

 

1.

Skrīveros 1877. gada 4. decembrī dzimušais rentnieka dēls Andrejs Upīts, kuŗa pirmie literārie darbi iespiesti 1897. gada Ā. Alunāna Zobgaļa kalendārā, aiziedams nebūtībā, atstājis aiz sevis krietnu klājienu darbu – vēsturiskus romānus un drāmas, noveles, literātūrvēsturiskas apceres. Lai kā būtu ar visu pārējo, laba tiesa šo darbu liecina par ievērojamu talantu, un tie ir daļa no latviešu literātūras vēstures.

„Revolūcionārā rakstnieka darbu A. Upīts nepārtrauca arī nacionālistiskās buržuāzijas kundzības apstākļos. Savos romānos, novelēs, lugās, satīristiskajos feļetenos, literātūrkritiskajos rakstos viņš nemitīgi šaustīja buržuāzisko sabiedrību”, teikts nekrologā, ko parakstījušas šāsdienas Latvijas augstākās pārvaldes instances: partijas centrālā komiteja, augstākās padomes prezidijs un ministru padome.

Tā ir atzinība rakstniekam, kam bijusi pārliecība un spīts. Bet šis nekrologa parakstītāju konstatējums ir arī augsta atzinība neatkarīgās Latvijas demokratiskajai iekārtai – komūnistiskajam rakstniekam Andrejam Upītim šās iekārtas ietvaros bijušas tās pašas iespējas brīvi rakstīt un publicēt darbus kā jebkuram citam tā laika latviešu autoram.

Ka konstatējums ir pareizs, liecina šajā laika posmā publicēto Upīša darbu uzskaite biogrāfiskajā vārdnīcā Latviešu literātūras darbinieki (Rīgā: Zinātne, 1965).

 

2.

Andrejs Upīts ir miris. Nevēloties atvadīties no viņa ne ar „domu biedra”, ne pretinieku frāzēm, citēsim līdz šim vienīgo šajā sakarā uzrakstīto un rakstnieka talanta cienīgo dzejoli – Māra Čaklā „Andrejam Upītim”:

No tās kārkla stabules ganos
līdz tai dziesmai, ko ērģeles dārd,
tā ka rentgena stars lai caur mani
iziet mierīgs cilvēka vārds.

Ja vārds CILVĒKS nav paņemts uz nomu,
ja ir saglabāts tas, kas tev dots,
neesi spējīgs tu dvēseles nomākt!
Cilvēks dzimis – tās atbrīvot.

Nogrimst dzelmē piepūstie vārdi,
aizšvirkst vārdi kā sērkoka sērs,
satrun vārdi pirktie un pārdotie.
Paliek vārdi kā ozols, kā bērzs.

 

3.

Referātā „Mūsu prese trimdā un okupētajā Latvijā”, ko redaktors Vilis Skultāns nolasījis preses darbinieku sanāksmē Frankfurtē (Rietumvācijā) 24.-25.oktobrī, referents cita starpā teicis (Latvija Amerikā, 22.11.1970.):

Ja esam pēdējā laikā lasījuši par Imantu Ziedoni, Jāni Pēteru (sic!), Vizmu Belševicu un vēl vienu otru citu, tad viņu un visas tur, ‘otrā pusē’ dzīvojošās tautas interesēs nebazūnēsim viņu vārdus un viņu darbus šajā pusē. (...) Lieki teikt, ka ar to mēs izdarām attiecīgajam autoram lāča pakalpojumu un atņemam viņam tālākas iespējas šādā virzienā darboties.

Ir tā?

Jaunās Gaitas redakcija arī turpmāk uzmanīgi sekos notikumiem Latvijā, virzieniem un pretvirzieniem, bet šoreiz grūti atturēties no kommentāra:

Ja jau tās lietas ir tik trakas, vai tad nebūtu bijis vietā redaktoram Vilim Skultānam pašam turēt savu „bazūni” ciet?

Kā pa miglu, kā pa tumsu...

 

4.

„Nokavēta palīdzība”, jau virsrakstā „konstatē” A. (Latvija, 28.11.1970.) un raksta:

„Rīgas komūnisti steidzās palīgā P.O. Enkvistam un Bergenstrolem, bet par vēlu.”

Runa ir par zviedru filmu Baltutlämningen, ko pērnruden izrādīja Zviedrijā un kas godalgota Čikagas filmu festivālā 1970. gada novembrī.

A. raksta, ka par filmu esot sniegta oficiāla „Pad. Savienības versija” Rīgas televīzijā. „Sniedzējs” esot bijis Nikolajs Neilands, bet „palīdzība” Enkvistam un Bergenstrolem nākusi par vēlu: „Zviedri filmu ir jau aizmirsuši, un režisors izmests no zviedru filmu sabiedrības.”

Lai nu būtu kā būdams ar „versijām”, bet kādu gan palīdzību Rīgas televīzija varētu sniegt kinoteātru apmeklētāju skaita pavairošanai Zviedrijā? Kam daudz maz jēgas par televīzijas raidītāju sniedzamību, zina, ka Rīgas televīzijas raidījumus Zviedrijā redzēt nevar.

Vairāk loģikas būtu, ja būtu bijusi runa par pēkšņu regulāras kuģu satiksmes atjaunošanu starp Rīgu un Stokholmu un izbraukšanas un iebraukšanas vīzu atcelšanu Latvijas un Zviedrijas satiksmē.

Droši vien tad labs pulciņš rīdzinieku būtu nobraucis uz Stokholmu „miglas bildes” paskatīties.

Necenzētu jau nu rīdziniekiem laikam gan filmu neredzēt! Ja vispār. Par Pēra Ulova Enkvista romānu jau arī – Rīga klusē...

Un ja atsevišķos gadījumos nav klusējusi, tad tikai apstiprinādama Enkvista tezi, ka cilvēku ciešanas un traģiskus notikumus polītiķi izmanto savu partejiski egoistisko mērķu sasniegšanai. Šīs tezes pierādīšanai, liekas, notikusi kaut kāda „sociālistiskā sacensība” trimdas un Latvijas polītisko publicistu starpā.

Patiesība sēž aizkrāsnē. Bet par to jau Enkvists runājis visu gaŗu romānu. Ej nu un iestāsti!

 

5.

Konservatīvais dzejnieks Andrejs Balodis polemizē Literātūras un Mākslas (nr 49:1970) slejās:

„Pašlaik, nezinu gan kāpēc, dzejnieku uzmanība īpaši pievērsta grūtniecībai un cilvēka dzimšanas procesam. Pie tā, un diezgan naturālā veidā, kavējas gan dzejnieces, kuŗām pašām bērnu vēl nemaz nav, gan arī pat dzejnieki, kam jau no dabas kā gailim fabulā ‘tā dēšana nav dota’.

... Kliedz dzemdību galdi asiņainie:
– Nākamais! Nākamais...
– ... Kliedz sarkans mazulis.
(Laima Līvena)

(...)

Tas laikam liekas ļoti drosmīgi, oriģināli, interesanti...”

„Ārzemēs tā raksta!” – Balodis esot dzirdējis sakām par jaunajām parādībām Latvijas lirikā. Viņš piebilst: „Ir jau gan ārzemēs dzejoļi – pilnīgi rēbusi...” Tad jau pats arī lasījis, kā citādi zinātu.

Un Latvijā? Balodis: „...vienkāršas lietas tiek pasniegtas tādā kā noslēpumainības plīvurā ietītas...” Pierādījumam Balodis citē fragmentu no Laimoņa Kamaras dzejoļa „Gribu zināt”:

Es zinu, kas ir ugunskurs.
Es nezinu, kas ir uguns.
Es zinu, kas ir smilts un māls,
Es nezinu, kas ir zeme...

Taisnību sakot – te nu nekā „noslēpumainības plīvurā” ietīta nav. Autors vienīgi konstatē, ka viņš šo to zina un šo to ne.

Bet ja nu nevar rakstīt ne tieši un atklāti, ne ar zemtekstu – kā tad lai raksta?

Varbūt varētu tā – lai katrs raksta kā var, grib un māk. Arī tā, kā Andrejs Balodis (antoloģijā Mūžības granītā cirsts, Rīgā: Liesma 1969.):

Cilvēkam smagi liec plecus
Jau gadi sešdesmit,
Sešdesmit pieci.
Partijai –
Tas vecums
Niecīgs.

 

6.

Trimdā dažs labs latvietis – vecs vai jauns; liekas, nav nekāda atšķirība – vai nu praktisku apsvērumu vai mazvērtības sajūtas nomākts „pielāgojis” savu priekš- un uzvārdu vietējās valodas izrunas vai rakstības prasībām. Jānis pārvērties par Džonu (John, tas jau ir „klasisks” piemērs) un dažs labs -ņš tapis par -nsch vai -nsh, un ir vēl citi paraugi – darbs filologiem pētījumam par latvisko vārdu pielāgošanas iespējām.

Vajadzīgi vai nevajadzīgi? Katrā ziņā – cilvēciski. Un tad vēl – tradicijas turpinājums vai „vēsturiskais mantojums”.

Ieskatoties divdesmitajos gados Rīgā izdoto latviešu autoru vāciski tulkoto grāmatu titullappusēs, atklājas „pazīstama aina”. Rindiņā vien. Ieskatam daži izraksti:

R. Blaumann – Die Indrans.

J. Poruck – Die reinen Herzens sind.

Anna Brigader – Sprihditis.

I. Jaunsudrabin – Aija.

J. Akurater– Novellen (übersetzt aus dem lettischen von Senta Mauring).

Vēsture atkārtojoties. Bet vai šī tiešām ir vēsture?

 

GIR–

 

 

 

PĒRS ULOVS ENKVISTS

1970. gada vasarā Zviedrijas tieslietu ministrija (justitiedepartementet) izsūtījusi atsauksmei apkārtrakstu ar likuma projektu, kuŗa pieņemšanas gadījumā Zviedrijā kriminālizētu kaŗa propagandēšanu (promemoria JU 1970:19). Zviedrijas rakstnieku savienība savā atsauksmē pilnīgi noraida šāda likuma pieņemšanu, deklarējot, ka tas ir pretrunā vārda brīvības principam.

Projektam laikrakstā Expressen (27.9.1970.) pieskāries ari romāna Leģionāri autors Pērs Ulovs Enkvists. Cita starpā viņš raksta:

Tātad nepārprotami tiktu kriminālizēti uzmudinājumi grieķu pretestības kustībai gāzt diktatorisko valdību. Un:

Tiktu kriminālizēta arī daļa to diskusiju, kas norisinās par Baltijas valstu statusu un to atbrīvošanos no Padomju Savienības.

Šim ierosinājumam nekad nevajadzēja parādīties ārpus tieslietu ministrijas atvilktnēm. Ja to nodotu parlamentam apspriešanai, tad jau ir runa par skandālu, saka Enkvists un nobeigumā nosauc pantu par instrumentu polītiskām prāvām.–

Publicējam šo atreferējumu JG atbalsīs arī tāpēc, ka mūsu trimdas prese parasti iet klusējot gaŗām šādiem Enkvista nostājas aspektiem, tāpat kā noklusēta palika, un vairumam latviešu nezināma, Pēra Ulova Enkvista atklātā vēstule tā paša laikraksta Expressen 1970.g. 8.jūlija numurā.

 

G. I.