Jaunā Gaita nr. 82, maijs 1971

 

Arturs Baumanis

ŠĶŪTNIEKA PĀRNĀKŠANA

(A.D. 1730)

Fragments no romāna

 

1.

Bija pret vakaru. Ticis pāri Cepļa kalnam, braucējs - tas bija rozēniešu pērmindera Plaukta dēls - sāka kauties ar miegu. Bet necik ilgi nebija snaudis, kad uztrūkās. Kāds aiz muguras aurēja:

- Ko guli kā sile!

To Jēkaups zināja - tā drīkst cilvēkam uzsaukt tikai lielkungi vai šo kučieri. Atpakaļ neskatīdamies, mudīgi grieza no ceļa nost, lai kariete tiek gaŗām, bet Bērais panīcis nepaguva tik žigli sāņus mesties, kā bļāvējs bija gribējis, un par to šis gaŗām skriedams uzlaida Plaukta dēlam pāra reizes ar pātagu. Pēc tam Jēkaupam miegs, zināms, vairs nenāca.

Saule līda aiz koku galiem. Bērajam dienas slapjums apžuva, bet slābans zirgs bija un palika. Lai kustonim būtu vieglāk, vīrs nolēcis sāka soļot tukšajiem ratiem blakām. Plikajā silā Jēkaups ievēroja - kāds tek no pakaļas. Paraudzījies uzmanīgāk, tik daudz noprata, ka šim melni svārki, īsas biksiņas.

- Paved gabaliņu, - svešais panācis teica.

- Nevaru. Pats redzi - zirdziņš piekusis.

- Vai tik traki būs, mīļo cilvēk, nu jau iet uz leju.

Tik tekoši īsbiksainis runāja, ka Plaukta dēls nemaz netika pie vārda. Bērais, bailīgi atpakaļ skatīdamies, gan meta ar acīm, sāk, - neklausi, bet beigās Jēkaupam cits nekas neatlika kā ļaut, lai svešais kāpj ratos. Zirgs tramīgi nosprauslojās, un kā nu ne - pa smilti vien gāja, pa smilti vien. Kad ceļš vēlāk devās pret kalnu, Plaukta dēls svešajam teica:

- Pats labi redzi. Kāp nost.

Tas tikai tā savādi uz viņu paskatījās.

- Vai kāpsi zemē! - Jēkaups noskaities iebrēcās. Kad redzēja - melnais vēl nekust - uznāca drausma. „Nu gan būšu līdz acu mēram sūdos,” Plaukta dēls pie sevis ievaidējās. Svešais ratos kā piepūtās kā kas un nu jau gadu veca vepra lielumā bija. Izmisumā Jēkaups atvēzējās un sāka nelietīti ar zirga stibu slānīt. Tagad nāca tas savādākais: ceļa biedrs iesmējās! Apķēries, kas par lietu, un no bailēm apsvīdis, Plaukta dēls sadeva kā vajag - krustiski. To nu melnais neizturēja - kā salmu kūlis no ratiem izvēlies, nezin kur pazuda. Uzreiz zirdziņš tecēja tik raiti, ka likās - būs tūliņ silam cauri.

Pie nākošā kalniņa kustonis tomēr apstājās – liedzās ceļu turpināt. Nekā darīt, nobrauks maliņā iekost un zirgu ieauzot. Tikai tad apjēdza: jau no Rīgas izbraucot, maisiņā vairs ne grauda nepalika. Bēro meža pļaviņā palaidis, paņēma no ķīpas ceļa kuli. Tur vēl bija doniņa un grūstu kaņepju pika. Maizi nogriezis, ar to pašu nazi uztriepa tumši spīdīgo aizdaru. Ikvienu kumosu tikmēr pa muti valstīja, kamēr dibenā nogāja. Ek, kā tagad miestiņš derētu...

Maizi graužot, ienāca prātā tas, kuŗu nupat no ratiem izgrūdis. Jēkaups arī atcerējās, ko senāk par šo silu dzirdējis. Nopurinājās. Dieviņ, cik reižu te nav ļautiņi vellu satikuši, īpaši nakts laikā no krogus vai tirgus mājā braukdami. Vai nu vientuļa ceļagājēja izskatā piesities, lūgdams, lai paved vai vismaz kādu brīdi ratu pakaļā iemesties ļauj, šis, teiksim, steidzoties uz muižu, kur pusnaktī jāstājoties ar spriguli rijas kūlēju rindā; vai par mājās atlaistu zaldātu uzdodamies, kas uz Dutku iet, par visu brīnīdamies, sak, ak, kā šī puse pārvērtusies! cik biezs mežs saaudzis! toreiz tikai tādi krūmeļi bija... Vellu jau var viegli pazīt - nu, no tā, ka zirgs pēc brīža vairs tikko ratus pavilkt spēj, tik smags ir tumsas virsnieks...

„Redzi, kādās sprukās biju!” Plaukta dēls grozīja galvu. Pieri un muguru vēlreiz pārklāja auksti sviedri. „Tpu tu... Kaut no šī nolādētā sila ātrāk laukā tiktu...” Jūdza steigšus Bēro, un drīz abi bija atkal uz ceļa.

Krusta krogū Jēkaups gribēja zirgu ilgāk pūtināt, bet te pilns, jādodas vienu māju tālāk. Tik tumšs bija pie Zemtuŗa krogus piebraucot, ka vairs nejaudāja stadulā iekļūt. Nekā darīt, gāja pie krodzinieka pēc uguns. Nojūdzis, piesējis, palūdza spaini un, nogājis lejā pie upītes, pats padzērās un zirgam pasmēla. Bērajam iesviedis redelēs sieneli - tas bija pēdējais ķīpā - Jekaups ar skaudību noskatījās, kā citi oderē zirgus.

Krogus kambarī ceļavīri, cibas atvāzuši un maizes kules atsējuši, ēda. Dažs piestrēba krodzinieka zupu, cits uzdzēra alu. Uz sola pakritis, Plaukta dēls tūliņ aizmiga. Vēlāk, dullu galvu pamodies, labu brīdi brīnījās, kas tas par elles caurumu, kuŗā iekļuvis. Apkārt bija liels lērums - spēlēja, dancoja, dziedāja, spiedza... Nujā - svētvakars. Uz krogu atskrējuši, apkārtējo māju puiši, meitas lustējās. Viens, otrs ceļavīrs turēja līdz. Jēkaupam, kā jau pēc tik ilga laika - pusotra gada! - uz tēvišķu atpakaļ braucošam šķūtniekam, rūpēja pavisam kas cits - sieviņa mājās. Bija pats naktsvidus, bet kad tādā tracī no gulēšanas vairs nekas neiznāk, celsies un brauks tālāk. Pa vēsumu zirgs tecēs mundrāk nekā pa dienu, ar dunduriem kaudamies.

Stadulā Plaukta dēlam lēca acīs: galvu nokāris, Bēris trīc un tikko uz kājām turas. Nesaprazdams, ko iesākt, cilvēks aizgāja krogustēvam savu likstu sūdzēt. Tas ieteica, lai zirgam dod dīrātu sesku paosties. Bet kur tādu mantu ņemsi. Otrreiz stadulā iznācis, Plaukta dēls paskatījās visapkārt. Tuvumā neviena nemanīdams, pakampa no kāda vezuma siena kušķīti, noslaucīja Bērim muguru un sānus un, padomājis, atlika sienu atpakaļ, no kurienes ņēmis. Zirgs - viņam likās - vairs tik briesmīgi nesvīda, un to viņš priecīgs pastāstīja raunēniešu vecītim, ko krodzinieks pēc brītiņa bija iesūtījis viņam pakaļ, sak, ej, paraugi, kas ar tā rozēnieša zirgu - ka maita nenosprāgst manā stadulā.

- Vai mani par narru turi? - raunēnietis Jēkaupam teica.

- Kā tā? Man liekas - zirgs jau tīri mundrs.

- Ja tu, bāliņ, tā runā, tad tu neesi nekad krietna zirga redzējis.

Ar pūlēm bēro ilksīs iedabūjis, Plaukta dēls, ausmai bālējot, izkļuva no Zemtuŗa. Saullēktā viņus kāds braucējs panāca. Jekaups uzlielīja vīra ķēvi, bet šis atmeta ar roku:

- Labāk nerunāsim. Slinks lopiņš.

- Bet kā tik mudīgi tek?

- Nu - mājup, - vīrs vienaldzīgi atteica un uzšāvis aizlaida gaŗām, ka putekļi nokūpēja.

To dienu Plaukta dēls zirgu pūtināja trīs reizes - atjūdzis paganīja kādā papuvē vai pļavelē. Bet nekā - negribējās vairs Bērajam tecēt, pat uz mājām ne. Tikko čunčināja vairs. Pret kalnu ejot, bez Jēkaupa palīdzības vairs uz priekšu netika. Kaut kā augšā uzmeimurojuši, abi elsdami apstājās.

Kalna virsā ceļa malā kā kupena ziedēja pīlādzis. Pie kājām lejā bija – likās - visa pasaule. Vēl viens vakars klāt. Priekšā tālumā vēl viens mežs saplūda ar tumšo ziemeļa malu. Jo gaišāks toties izskatījās koka baltais vainags virs Jēkaupa galvas. Ap kalnu tā vien griezās smarža. Plaukta dēlu šī reibināja. Bet ne Bēro. Stīvu skatienu ceļa vidū iedūris, tas nepacēla acu.

Pie Veselauskas Bērais kā pakrita, tā turpat palika. Labu laiciņu Plaukta dēls bija gluži bez padoma, un kā nu ne: atkal zirgs pagalam - kamēr šķūtīs, trešais zirgs! Asaras rīdams, Jekaups pie sevis teica: „Kraķis jau nu vien bija, bet cerēju - pārnākšu tēva zemītē tāpat kā no turienes aizbraucu - savā zirgā, kāds nu šis ir - ir; kad pastāvēs pāra nedēļas brīvā un dabūs oderi, vai tad neatkopsies...”

Pirmo zirgu - paša audzināto Dūkano - bija leišos ceļmalā pametis kā ir - ar visu ādu. Otra zirga ādu bija nodīrājis un glabājis, taisīdamies kā lielu mantu Plauktos pārvest. Kad nu arī trešais bija pagalam, tad nolēma tās ādas pārdot, sak, ko ar visas pasaules zirgu ādām iesākšu, labi, ka pats pārvilkšos. Daudzi šķūtnieki tak nemaz neatgriezās. Dažs nomira sērgā. Citu nosita vāci, leiši, krievi, poļi meitu vai naudas dēļ vai vienkārši dzērumā. Bija arī, kas paši svešumā palika, sacīdami: ja no kakla kunga esi vaļā ticis, tad tak ar labu vairs cilpā nelīdīsi atpakaļ...

Ratus viņš ievilka tuvējā ciematā. Ceļu turpinādams, mežiņā nogrieza lazdas nūju. Tai zariņus darinādams, nopūtās: „Tātad uz savu ceļa spieķi būs man atspiesties un kājiņām mājās tecēt.” Atkal sāka iet, bet drīz piekusa- uz muguras paunā tās ādas spieda... Gaŗām paskrēja pasta rati. Tik apmulsis viņš bija no bēdām, ka viņam likās - pasažieru starpā sēž tas jods, kas vakar bija lūdzies, lai gabaliņu paved... sēž un, muti līdz ausīm vaļā, smejas - par ko citu, kā par viņu, Jēkaupu! (Bet tie bija studenti, ar stafetēm no augstās skolas braukdami.)

Tālāk par Plauža krogu viņš todien netika; tik smagas bija nolāpītās ādas. Tur atkal nelaime - viņš izskatījās tik noplucis, ka krodziniece liedzās uzņemt, aizbildinādamās ar salmu trūkumu - neesot kur guldināt. Vārds pa vārdam, un viņš nenovaldījās - izstāstīja savu būšanu.- -

- Tad nu tik sacep maizi veselam mēnesim, sagrūd zirņus un kaņepes, paņemies līdzi auzas zirgam un cūkas sāngabalu savam aizdaram. Sienu vairāk kā ķīpā līdzi neņem, tev kroņa mantas būs ko vest, - stārasts bija Plaukta dēlu, šķūtīs izvadīdams, pamācījis. Bet kur nu mēnesi - pusotra gada bija vīrs nīcis pa pasauli, nevien Dūkano, bet arī divi kroņa dotus zirgus nobendējis, un cik riteņu bija salauzis, to nemaz nevarēja atcerēties. Kā tā Laima var cilvēku piemānīt. Bija domājis - pārbrauks kā liels vīrs. Tādi, kam zirgs un sievele, vienmēr vajadzīgi. Raunas draudzē dažlabs bija no šķūtīm atgriezies; bet ar zirgu pārbrauks vienīgi viņš. Tas, ka Jēkaups joprojām zirga vīrs, skaidri pierādīs: viņš ir un ir no saimnieku koka, un nav šaubu - lielskungs viņu palēkdamies saņems, un viņš vai nu atkal mežu sargās vai viņam piešķirs vēl labākas mājas nekā Stirņus... Labu lopu bija kronis viņam iedevis, bet ko viņš izdarījis? ar ļaunu garu ielaizdamies - šo ratos ieņemdams - Bēro nobendējis. Dieviņ, cik vienam pašam grūts ceļš uz mājām. Varbūt nemaz neatgriezties? Kaunu vien viņš piedzīvos. Stirņus viņš bez zirga tikpat nespēs noturēt, tur, kā jau tādos gadījumos, Kortiņš citu saimnieku ieliks. Tomēr gribas tēva zemītē pie Kačiņas pārnākt...

- Ko teici - kas tavam lielkungam vārdā - Kortiņš? - krodziniece pārtrauca. - Uz kurieni tu iedams?

- Uz Rozes muižu.

- Uz Rozi! Kāpēc tūliņ neteici? Kur tad tu nabadziņš nakts laikā, gan jau kādu stūrīti atradīsim.

Viņam alu ielējusi, krodziniece turpināja:

- Tik daudz esam par jums rozēniešiem un lisēniešiem šo pavasari dzirdējuši, ka nudien nezinām, kam ticēt, kam ne. Kā tur īsti ir - vai tiesa, ka viņi - nu, tie brāļi - pie jums iemetušies?

- Kādi brāļi? - viņš sāka ausīties.

- Par To Jēru nekā neesi dzirdējis? Ak tā, tu jau otru gadu prom, - viņa sasita rokas.

Viņa izstāstīja, kādus putekļus Tas Jērs Vidzemē sacēlis - nu, tas pie krusta karinātais Pestītājs.

- Kur tad viņi to atvēli ņēmuši pulcēties? - Plaukta dēls brīnījās.

- To nezinu. Ē, vecais, - viņa sacīja no cūkkūts ienākušajam krodziniekam, - šis, ek, no Rozes! - Uz Jēkaupu teica: - Nāc ar visu kannu uz mūsu galu.

Stoikas logu aizkrampējis, krogus tēvs pēc brītiņa tiem pievienojās. Tiešām, lielajā kambarī vairs nebija ko darīt - ceļavīrus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un tie, vakariņas ieturējuši, taisījās turpat uz soliem uz ausi.

Pusstundu vēlāk arī Jēkaups bija krodzinieku lielajā gultā blakus pašam sapņu valstībā.

 

2.

Labi izgulējies, turklāt ādas pārdevis, Plaukta dēls no rīta devās tālāk. Vieglām kājām (uz muguras vairs nebija peķeles), arī puslīdz vieglu sirdi (saruna ar krodzinieku pāri bija nomierinājusi, un kabatā bija nākušas klāt divas markas), viņš gandrīz bez apstājas izskrēja cauri Raunai. Baznīca, kur iesvētīts un laulāts, vēl vecā vietā, bet kā glītāka, kā kas - vismaz jauni kārniņi jumtam... Vienā stiepienā viņš bija pāri upītei un augšā Cimzes kalnā.

Tur vēl šūpojās tas, ko valdība bija ziemu ceļavīriem un šai draudzei par brīdinājumu - cilpu ap kaklu - priedē uzvilkusi. Maitas smakas vairs nebija - mīkstumu putni jau sen bija noknābājuši, skrandas vien bija palikušas, no kuŗām apakšā pēdu kauliņi, augšā uz vienu pusi nolīkusi pakauša pumpa ārā līda. „Brīnums, ka valgs vēl tur... laikam no labām pakulām,” Jēkaups pie sevis teica.

Ceļa gabalā no Cimzes līdz Rozei no zirga vīriem viņš vienu pretī braucošu piebaldzēnu bāliņu sastapa, kas devās no Trikātas gada tirgus mājās. „Lai endele vārās!” saukdams, šis viņam gribēja par vārīti tītavas un ratiņus pārdot. Un no mugurpuses, ar jaunu zirgu veikli no kalna lejā laizdams, Āžķipja saimnieks „Dievs palīdz!” uzsauca un pēc tam ilgi, kā ko atcerēties mēģinādams, uz viņu atpakaļ skatījās - acīm redzot vairs nepazina - cik ātri var cilvēku aizmirst! vai arī cik ļoti šķūtnieks pārvērties, pa pasauli mētādamies.

Muižai drošības dēļ apmetis līkumu, cauri Rozes silam Jēkaups gāja pārtaišņi iekšā pļavās, laukos. Pa Dānijēlas, Pakuļa, Bekura, Kursuļa ežmalām gaita veda kurp? Uz veco vietiņu - Stirņa mežsargu. Krūmmalā uz Kursuļa un Stirņa robežas viņš brīdi spoguļojās ieļomes pančkā - vai viņš neizskatās pēc iževica? ka nepārbaida Kačiņu vai ganu meitiņu - Āžķipis uz ceļa tak viņu vairs nebija pazinis.

Matus saslapinājis un pieglaudis, Plaukta dēls jau gribēja līst no krūmiem ārā savos laukos iekšā. Bet skatiens kavējās pie ieļomes. Šo vietu viņš labi atcerējās. Ūdens pat tanīs vasarās te netrūka, kad visapkārt mārki un strautiņi izžuva. Mālājs aizvien bija lopiņu notekāts un piemēslots, ūdens aizvien duļķains... Nezin kur Stirņi šopavasar gana - atvariņš caurspīdīgs, ikviena ūdenszālīte redzama, un debestiņi atviz līmenī tik spodri - tīri kā sniega kalni - ka pārnācējs sāk šaubīties, vai tā tā pati mālu bedre... un nevienas govju pēdas, ne kazu, ne aitu pēdiņas... Bet nē, tās viņa robežas; kā viņš nepazītu, īpaši meža malu, viņš tak nevien lielkunga saimnieks, bet arī mežsargs bijis.

Klajumā iznākot, lēca acīs: kas tas - papuve nearta! un kur tad tev, Kačī, šogad rudzi?

No tālienes Stirņi izskatījās uz mata tāpat kā toreiz.

Kā viņa sirds pukstēja, kad viņš šķērsoja atmatā pamesto papuvi. Bet jo tuvāk nāca ciemats, jo piekusušākas kļuva kājas, kas pirmīt bija lēciņiem tecējušas. Te droši vien jau kādu gadu vairs nebija ne sēts, ne pļauts. Pagalmā nesagaidīja neviena dvēsele, te izskatījās tā, itin kā būtu atkal kaŗš pāri gājis. Rijas lievenī, kas senāk bija līdz spārēm piekraustīts ar baļķiem, dēļiem, tagad kā tukšā baznīcā. Rijā kāju iespēris, viņš satrūkās: kā līķu namā, kuŗu vēdinot visi gali vaļā atstāti, ap viņu staigāja vējelis. Durvis, lūkas prom! Dibenā aiz lielās krāsns, tur pie tā lodziņa, kas baļķī iecirsts, vajag būt viņu abu kaktiņam... kā te viņš Kačiņu pie krūts spiedis un mīlējis!

„Un te viņa mūsu kunkulīti laida pasaulē, kuŗš gan pēc pusgada pie Smilšu Mātes aizgāja... Pat lāviņa prom!”

Šausmīga sāpe pārņēma.

Bet viņš bija jauns un ticēja dzīvei.

Pēc brīža bija domas jau citur. Ziņkārīgs būdams, izprātojās: „Nezin kā ar Mājas Tēvu - vai vēl aizkrāsnes gružos - jeb to ar' paņēmuši, Nē, nē, Mājas Tēvu nav tik viegli rokā dabūt - te tas še, te tur, dažreiz atgādinādams brūnganu krupīti, citreiz māla piku, ej nu zini, kāds īsti izskatās un kur īsti meklēt...” Piedarbs likās milzenīgi dziļš un plats... kā rudenī, kad, uz kulšanu taisoties, viss izvākts, lai vieta, kur simtiem statiņu un gubiņu iekšā raut... Kur tad ārdi? Debesu Tētīt: arī nav taupīti...

Vāgūzī tikai divas nekam nederīgas ratu asis pamestas - bet tas bija bijis pilns ar orēm, ragūm, sūdu ratiem, ilksīm, sliecēm, riteņiem.

Pāri pagalmam ejot, viņš devās gan pa ierasto taciņu, bet ne tāpēc, ka šī vēl pēc taciņas izskatītos, nē, bija jau aizaugusi - cik ātri aizaug viss, kur nespeŗ cilvēka kāja! - bet kopš mūžīgiem laikiem te taisnākais celiņš uz aku un no tās uz stalli, kūti, jo dzert gribas ikvienam, viena alga, vai liels vai mazs kustonis, vai pats ķeizars.

Ne spaiņa, ne sviras. Vienīgi caurums zemē palicis. Neredzama roka dibenā spēlējās ar baltu smilti - avots vēl dzīvs... Slāpa. Tikai tāpēc viņš nebija Kursuļa ieļomē dzēris, ka bija zinājis - man tak pašam aka un tāds ūdens kā retam - tik salds. „Tagad, jods! klāt netieku...”

Stallī kaut siles būtu atstājuši - kā suņi. Pat sūdi aizvesti. Pa durvju caurumu šaudījās iekšā, ārā bezdelīgas. Brīnums, ka tās vēl te.

Par ko viņš visvairāk grozīja galvu - dzirnu akmens no klētspriekšas nozudis. Kā dabūjuši prom? To tak tikai labi ja pieci, seši vīri var kustināt... Iekšā apcirkņi kā izslaucīti - ne peļu mēsliņa. Tāpat maltuvē. Aiz tās jaunais dārzs kā kurmja rakumi; viss, ko abi ar Kačiņu stādījuši, - prom. Pat neviena zedeņa. Tos viņš bija tanī nolūkā ar mīlestību cirtis, darinājis, mizojis, lai nosargātu ābelītes no zaķiem... Tikai viens aplauzīts jāņogulājs palicis.

Paies aiz klēts aci uz tīrumu pamest... Klēts pakaļā dadži cilvēka augumā. Lauks zaļoja - pārauga kā ar aizmirstību ar zāli. Te tomēr kāds bijis; laikam Kursuļa lopi atklīduši vai tīšām atlaisti, tiem te tagad labu laba ganība.

Kopā saņemot: pārsteigts viņš nav, ka Stirņi tik pamatīgi iztīrīti. Puspuisīša gados viņš redzēja, kas notika ar Mitinām. Ko vecais saimnieks kārtīgi neaizveda tūliņ, to rīt, parīt nozaga - paņēma, izlauza, izraka - kaimiņi, pat ļaudis no pagasta otra gala. Ar vienu vārdu - Stirņi tikpat bēdīgā stāvoklī, kādā viņš tos bija priekš četri gadi saņēmis, nu, tad, kad lielskungs bija viņu par mežsargu ielicis. Tikai tagad viņš īpaši apjēdz, ko nozīmē žēlastības gads - tas laiciņš, ko kungs piešķiŗ jauniem saimniekiem, kad šos ieliek mājās, kuras tukšas stāvējušas. Pirmo gadu no tiem neprasa gandrīz nekādas klausīšanas, ne nodevas. Tikai –vienā gadā māju vīs vēl nevar uz ceļa dabūt, tur vajag ilgāka laika.

Jēkaupam bija tā, itin kā kāds rupju roku aizkārtu viņa iekšas - cilātu, raustītu, plēstu, spārdītu. Te tak viņi abi ar Kačiņu kā zvēri cīnījušies - dienu, nakti kopuši, plašinājuši, labojuši, sargājuši, varētu teikt - virsū gulējuši.

Tā spēle nu izspēlēta.

Bet vai tūliņ visam beigas? Par laimi pa to lāgu, ko pa svešām zemēm grozījies, viņš šo to mācījies. Kas bijis - bijis. Citu neko vairāk viņš tagad negrib zināt kā tikai: kur Kačiņa - vai Plauktos vai pie saviem vecākiem.