Valda Dreimane

TUMŠĀ NAKTĪ,

ZAĻĀ ZĀLĒ

Atvērsies plauksta, un kumeļš kritīs --

ko līdzēs zvaigznes krēpēs un zaļā zālē,

kad pļavām būs jākrīt cauri,

ko līdzēs atrašana? To

nakts izdzēš kā vēji sveces gaismu laukā --

Īso liesmošanu, gaŗāmsviešanos.

Es esmu atrasts. Es esmu pazaudēts.

Vienmēr kopā, vienmēr viens vārds arī otrā,

tik pēdējā zušanā ne,

kad kumeļš zemei līdz sirdij aizkrīt

un paliek:

kumeļš

ar acīm mīkstām kā migla un tikpat

necaurredzamām, valgām,

ar acīm tādām,

kam nevajag aizspiešanas,

kumeļš -- krāšņā, melnā, vēl atrodot pazudusī

debesīs auļošana.

Mēs jau paliksim, dienas pietiek

vien acu atvēršanai redzēt nakti jau aunam kājas,

lai nāktu teju,

zāle ir krustaina sliedēm

nakts staigāšanas, un nekāpt viņas pēdās

nozīmē neiet.

Jo tur, kur stāvam, gul gaismas akmens,

rokā neņemams, bet ja kāja ir basa,

gaisma līst ādai cauri, un esi

kā vienīgā kritusī zvaigzne, kas nepazudusi,

vienīgā krāsa bez melna.

Bet nepriecājies -- melnajā esot visas,

tavējā arī.

Pāri paliek

tās minēšana, ko nakts vēl nepazītu,

un gaidīšana, kad, apavu sienot, tā mirkli noliec galvu -

tumsas mezglam pretī

tu iesien krāsainu, nebijušu.

Tev blakus guļ nakts.

Kā neuzmodināt, kā tikai lūkoties

viņas krāšņajās skropstās un minēt acis

aiz tām, tik dziļas, ka jāieskatās atbildes izcelt,

tik dziļas, ka ieskatīties nedrīkst, lai nepazustu

dienai? Kā nepieskarties ar elpu,

pāri liecoties, pētot, un nepamudināt nakts paņemšanu

karstās rokās, kas ādai taustīsies pāri

ar aizmiršanās pirkstiem?

Nakts baltos palagos, nakts pati

nolaistiem plakstiem, lai nesaskatītos,

lai nekristu acīs pazust dienai.

Mīlestībā mīt bailes.

Jo kā gan atzīties, ka ilgi jau par vēlu,

ka melno ūdeņu caurspīdīgumam jau pierasta garša,

ka ādai jau zvīņu vizums

un mutē mēmuma pulss?

Kā atzīties, ka kaut kas tevī guļ, kas acis nekad

neizberzīs, nekad necelsies sukāt matus un nekad

neaus kājas?

Balti ir dvēseles palagi, smaga

ir nakts. Ir labi.

Kam pieskaŗas tavi pirksti?

Vīna kauss manējos nosapņo lauskās saplīšanu,

asiņo maigās nakts pēda –

Kam pieskaŗas tavi pirksti

naktī, kas dvēselei bradā cauri sarkanām zīmēm

un sauc to sev māsu?

Kam pieskaŗas tavi pirksti,

kad manējie jūt, kā visur līp asins,

un kad pat rasai

nav zālē vietas, jo stiebriem iet pāri maiga un asinīs nakts?

Nakts rītam tur plaukstu uz acīm, lai nepamostos ,

un asins un vīns kļūst rada,

neatšķiŗami kausiem. Sausas

paliek baidīdamās mutes.

Kam pieskaŗas tavi pirksti?

Ilze Skrupškele-

Kleinberga

Bet Viņš nepieņēma to seju,

ko centāmies Viņam uzspiest

gadu pēc gada, un atstāja mūs

vienus.

Kur lai mēs Viņu

atkal meklējam?

Mana nāve briest

kā embrijs klēpī.

Vēl neapzinīga, tā

guļ asins ritmā,

kamēr laiks

tai seju veido.

Tā sakustas un

kā vēl nepiedzimis bērns

liek sevi manīt,

viegli spārdoties

manās domās.

Tā pieaug spēkā

un gaida

dzimšanas laiku.

Buldozera ķetna

no zemes izplēsa

kokus.

Tie gulēja

putekļainā svelmē,

un zari kalstot

iedrebējās.

Tumša balss manī

sažņaudzās sērās.

Vakar Tevi mīlēju,

vai aizvakar?

Šodien vairs ne.

Kā dzejniekam

Tev vajadzēja zināt,

ka nekas nav mūžīgi.

CIK SPĒDAMS LASI

AVĪZES

Man viņas pienāk no

Maskavas, Vašingtonas un Telavivas;

dažreiz pat divas uzreiz.

Tās lasu un lasu, un salīdzinu

/pakausi kasu/ un atkal

lasu un salīdzinu,

bet

Labās Ziņas tur neatrodu.

Tad eju un nopērku citas avīzes

šoreiz no Londonas, Bonnas un Parīzes.

Palasu vienu, palasu otru –

goda vārds! - nekā nesaprotu un

velti tur meklēju mūsu

Sengaidītās Ziņas.

     Raud vieni par savu franku

      /bet ne jau par Annu Franku!/,

     dejo otrie ap savu marku,

     bet trešie? Tie vēsi konstatē:

     mūsu mārciņa sarūk kā mini svārciņi

     un atkal aiziet dzert tēju.

Nu beidzot zinu:

tās ir biržas ziņas,

un biržas ziņas ir

jā-a-na-li-zē.

To arī daru:

savus kommentārus,

ņemtus no nerātnām dainām,

uzrakstu turpat lapu stūŗos,

bet avīzes pašas sagriežu

četrās līdzīgās daļās un

ieklāju putnu būŗos.

Kaut kādā vīzē

šīs ziņas ir jāanalizē.

Atkal kaut kur jāceļ nams?

Lūdzu - mans dolāriņš!

...un cik viegli tad paliek ap sirdi...

Lai augsti dzīvo viņš:

     viens lustīgs nams,

     viens poļu nams –

piedošanu!;

viens trimdas nams,

protams,

un džimlairūdi rallalā.

Tāpēc:

     tikai uz priekšu marš!

     Būs kritušie?

     Un kas par to?

     Būs arī apbalvotie –

lai augsti dzīvo apbalvotie! –

un džimlairūdi rallalā.

Jo kaŗš ir kaŗš, un,

īpaši starp brāļiem,

gūstekņi netiek ņemti.

Atkal kaut kur jāceļ nams?

Lūdzu - mans dolāriņš!

...un cik viegli tad paliek ap sirdi...

Lai augsti dzīvo viņš:

     viens lustīgs nams,

     viens poļu nams –

piedošanu! –

protams,

viens trimdas nams

un džimlairūdi rā.

Eduards Freimanis

LA-LU-LĪ,

LU-LI-LŪ KALNOS

Tavi la-lu-lī

sabirst vizināties

kalnu strautos.

     Pāri radzēm-

     baltām, nosalušām kalnu pierēm –

     la-lu-lī

     sniegs un ūdens zvana.

Katrā lāstekā

un lāsē

maza saule,

maza varavīksne.

     katrā strautā

     la-lu-lī

     tūkstoš balsis

         sasaucas

              ar tevi

*

Neļaušu nostrigt tev smiltīs,

kas silts

vasaras zelts.

       Šī pludmale visa

       pieder saulei un tev -

       Bet es tevi vilkšu

       ar savītu gundegu ķēdēm,

       lai nāci man līdzi kalnos,

       jo kalniem varavīksnes matos,

       un radzēs vējš ērģeles spēlē.

Lu-li-lū, lu-li-lū, lū-

tādā dziesmā kā krīvs

tālu pasauļu gudrības dzirdi;

       klajumā tev pār galvu

       mākoņu ābeles sazied.

            Lu-li-lū, lu-li-lū, lū-

            kalnu kantātē klausoties,

            pāri viršainām nogāzēm kāpjam

                 kalnu debesīm

                     tuvāk lai kļūtu.

1969.

Diena kā sikspārnis

mākoņos karājas.

       Gribu pacelties, laisties

       pie sikspārņa ciemos,

       jo smagākie mākoņi

       vieglāki tomēr par zemi.

Smagums ja nolīs,

aprīlis pienenes sastādīs sētā-

       Tad lēkšu no mākoņiem zemē,

       kur tu kā pienene

       rotāsies zālē,

       zemes ēnas visas

       ar smiekliem padzinusi.

Varbūt noķeršu daļu no tevis:

to dziesmu,

kas ābelēs šūpoties ieskries -

to klaigu,

kam katrs vilnis būs laiva -

to sveicienu putniem,

kas ievīs

vasaru lizdās.

       Tavu vasaras dalu man vajag -

       tavu gaismu,

       kas sikspārņus aizdzen

       un visos mākoņos iededz

       jaunas vasaras

            varavīksnes.

1969.

Lidija Dombrovska-

Larsena

       Stari no visuma

       acīs, sirdī.

       Tu raugies ārā

                     un sevī –

       Stundu sargs

       sakļauj spārnus,

puskrēslā uzdzirkst

       zvaigžņu āboli.

CEĻĀ