Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā

 

 

"... SIEVAS DVIEĻUS SKALO"

• Olga Lisovska, Pavedieni. Dzejoļi. Rīga: Liesma, 1970. 120 lp.

• Laima Līvena, Šūpoles. Dzejoļi. 1967-1969. Rīgā: Liesma, 1970. 152 lp.

Sava iepriekšējā krājuma Apsolītā zeme (1966) motodzejolī Olga Lisovska (dz. 1928.g.) bija ielikusi šādas rindas:

No tā lauka, kur sakņupa vectēvs savā pēdējā zārdā,
No tās priedes, kur palika tēvs svešā ceļmalā,
Vienu soli tev jāiet tālāk visu bijušo paaudžu vārdā.

Vienu soli, ja nevar vairāk.
Vienu soli
Tālāk.

Sastopoties ar dzejnieci Olgu Lisovsku no jauna krājumā Pavedieni, jāsecina, ka pašas intensīvajam aicinājumam "vienu soli tālāk" viņa sekojusi mērķtiecīgi un nodevas nedodama. Pavedieni ir krājums ar gatavu, nobriedinātu un tomēr pēc svaigās rīta rasās elpu ieguvuša akota smaržojošu dzeju; tā ir dzeja, kam saknes pārdzīvojumā un kas šo pārdzīvojumu nodod tālāk ar dzejā pārkausēta īstuma spēku. Pavedieni ir iepriecinoša grāmata. Iepriecinoša tādēļ, ka tajā jūtam no kūniņas izkūņojušos dzejnieci, un tādēļ, ka krājumā ir maz, ļoti maz liekā. Tam ir intensīva viengabalainība, smags un krāšņs veselums, tā ir dzeja kādai dzejai jābūt starp autoru un lasītāju - vieta, kur roka saskaŗas ar roku, devēja roka ar ņēmēja roku.

Lisovskas dzejai šajā krājumā raksturīga ir valodā ietvertā intensitāte, uz priekšu virzītāja dinamika. Tā parādās jau krājuma pirmā dzejoļa "Durvis" pirmā pantā:

Durvis. Durvis. Durvis.
Aiz katrām - citādi viss.
Pa nākošajām vairs neiziesi,
kāds ienācis.

Nekas īpašs, glezna varbūt pavisam vienkārša, bet tā rauj uz priekšu un neļauj skatīties atpakaļ. Valoda skopa, vienā vārdā ielikts daudz - vai viss.

Izpētīts. Uzrakstīts. Atklāts. Un man bailes,
Ka uz šīs planētas vecās Viss jau bijis reiz,

raksta Lisovska un tālāk rindu pēc rindiņas atsedz vecās patiesības otru pusi - ka viss ir pirmoreiz:

Pie spurainām eglēm līp dzirksteles kā drebošas sveces.
Tas ugunskurs taigā ir mans,
Tāds nav bijis nereiz.

Viss, kas jau bijis, "katrām lūpām citādi pasakāms" un no tā top "pirmoreiz", un vienīgo reizi; to teikdama, Olga Lisovska pietuvojas domai, ka ikvienam mums ir sava pasaule, kuŗā mēs katrs esam pirmoreiz, šī pasaule mums katram jāatklāj un jāveido, jāpiepilda ar savu saturu. Un kas būs pēc tam? Tādas pasaules šķērso viena otru, pieskaŗas viena otrai, bagātina viena otru, bet - vienmēr paliek katra par sevi ar savu pašas sākumu un beigām. Starp pasaulēm, starp pagātni, tagadni un nākotni - pavedieni:

Puspatiesība, pusizdoma -
to kā aizmirstu smaržu jūt.
Pārāk smagi man vēstures akmeņi,
es par leģendu gribētu būt,
par sapni tā cilvēka acīs, kas
pie tilta senu nostāstu skicē...

Pavedieni ir radniecīgi ceļiem, dvieļiem, kuŗus "aukstos un skaidros ezeros stipras sievas skalo", pavedieni ved uz priekšu un katrs solis ir gājēja "mans variants":

Tas nav jauns. Tas ir zināms ceļš.
Var pat saskaitīt soļus - cik...
Galā nebūs ne pļavas, ne dzegužpuķes.
Būs tuksnesis pliks
(...)
Kā var neatsaukties, ja dzirdi:
tava aka tuksnesī skan...

Pasaule katram par sevi - jā, bet pavedieni sien mūs kopā, sien kopā pasaules, cilvēkus, arī cilvēkus, kam nebūtu jābūt šķirtiem, kam

Tai kontinentā un šajā namā
zila svece deg sprēgādama

Dzejoļu krājumu saturu nevar izstāstīt, dzejoļa formā dzīvu padarīto pārdzīvojumu, kas jaunu pārdzīvojumu rada, nevar izskaidrot, izlikt kā uz delnas. Protams, krājumā ir arī panti un dzejoļi, kuŗos šī pārdzīvojuma pilnīgumu aizstājuši vārdi. Bet kuŗā gan tādu nav?

Par Pavedienu "serdes dzejoli" gribētos dēvēt noskaņām, izjūtu paceltām un nestām atziņām pilno un formā tīri noveidoto "Pa zivju ceļu":

Tas nav skaistākais ceļš tas nav labākais ceļš bet vienīgais gan
vecs zvejnieks pie tālas upes reiz par to stāstīja man
par to ceļu uz baltu krastu kur sievas rītos kūpošos ūdeni smeļ
kur ved atgriešanās ceļš mājupceļš mūžīgais zivju ceļš

Tā beidzas šis iekšējas, dziļas intensitātes pilnais dzejolis bez kommatiem un punktiem, arī izskaņa paliek it kā karājoties gaisā - bez punkta, bez daudzpunktēm - pavediens, kas plivinās vējā, pasaules vējā; un pa šo vēju klaiņodama, pa pasaules vējiem, Lisovska Parīzes Dievmātes katedrālē runā:

dod man atbalstu
dod kur pieturēties
dievmāte svētā.

Otra, kas arī "skalo dvieļus" dzejas upē, Rīgas dzejnieču "otra L", Laima Līvena (dz. 1943.g.), laidusi klajā otru krājumu Šūpoles. 1967.g. viņa debitēja ar krājumu Caur ziemas dienām, Rīgas jauno autoru grāmatu tradicionālajos "ievadvārdos deklarēdama: "...manai dzejai ziema ir pirmsākums. Vēl nekā nav, tikai alkšņi kļūst arvien sārtāki..."

Par Līvenas Šūpolēm vispirms jāatzīmē, ka viņas krājumam tās pašas Latvijas šāsdienas dzejnieku krājumu techniskās iezīmes - liekas, ka viņi cenšas pakāpeniski un "chronoloģiskā kārtībā" publicēt savus - kopotos rakstus. Tādēļ krājumos salikts iekšā vai viss, kas uzrakstīts un ko atļauts krājumā ievietot. No Laimas Līvenas 152 lappušu biezā krājuma gribētos labu tiesu "izārdīt laukā", lai pāri paliktu labais un gatavais, ko Līvena spēj un var dot. Īpaši pirmajās lappusēs ir viens aiz otra dzejoļi, kuŗi mierīgi varētu gaidīt "akadēmisko izdevumu" - Līvenas šāsdienas sejai to trūkums pāri nenodarītu.

Otrkārt - Līvenas dzejā ir skarbums un tiešums, tā neskan, kā skan nobriedušas vārpas, tā skan ar robusti izcirsta dzīves ainas atveida skaņu. Ar šo savu "robustumu" Līvena kļuva Latvijā pazīstama, publicēdama presē dzejoli "Ezers", tajā izzīmēdama kādu dabas ainu vārdiem:

Ezers guļ ielejā
Kā dieva spļāviens...

Iesākās polēmika - par vārda "spļāviens" (turklāt vēl Dieva!) eksistences tiesībām latviešu lirikā, "lasītāju vēstuļu" plūdi, un laikraksts Padomju Jaunatne pēkšņi kļuva interesants, atsegdams zīmīgu ainu par to, kā lasītāji uztveŗ un novērtē vienu drastiski izzīmētu ainu dzejolī, vienu salīdzinājumu, kas izlauzies ārā no nogluminātā "estētisma". Pārrunas laikraksta slejās ieilga; un beigās tas saņēma partijas rājienu.

Līvenas dzejā "estētisma" nav, viņa centusies tikt vaļā no trafaretajiem dzejas "terminiem" vai arī tie vienkārši nav bijuši viņas dzejas materiālu krājumā. Cilvēks, aina iznāk uz papīra tieši, nenomaskojušies, roka kā roka -

Vīrieša roka, klāta zilganu dzīsliņu tīklu,
atspiedās pret saules asiņaino galvu.
Noturēs?
Noplūks, iespraudīs pogcaurumā rieta mākoni
kā kodīgi smaržīgu neļķi.
Noturēs?
Pārsies asiņaino saules pakausi
baltām līdzcietības marlītēm.
Noturēs?

Tā sākas dzejolis "Skumstošais Jēzus" ciklā "Čurļoņa motīvi"; un tas izskan aprauti, burtiski pusvārdos:

Ko tu aiz...
Skumstošais Jēzus,
Kauņā,
Čurļona mu..
Mūsu mājās.

Skarbi izzīmētu metaforu netrūkst arī citur grāmatā.

Atvasara ir dzelteni āboli,
krekls, izkārts septembra saulē...

Tāds pats kaluma cietums, metallisks dārds ir folkloristiskā "Jāņu improvizācijā":

Sit, Jānīti, vara bungas,
sarkanvara,
liec, Jānīti, ozolkroni,
ozolzaru!

Ciets, ass skan "pants", ko atrodam Līvenas "ugunsgrēka balādē":

Uzdāvini man akmeni, pelēksānu akmeni,
Sārtiem granīta kristāliem cauraustu,
Uzdāvini man akmeni, vienu vienīgu akmeni,
Vienu lauztās sirds zaru, sirdi salauztu.

Un tā joprojām - atkal un atkal bez vijīguma, bez izskaistinājuma. Viss lieki "daiļais" nomests un nav, paliek pāri tikai nepieciešamais, būtiskais. Vietumis gribētos Līvenas dzeju salīdzināt ar melnbalto grafiku - ir kontūras, dzīves tiešuma kontūras, saturs un izprašana jāmeklē lasītājam pašam - tā ir padziļināta dzeja, un prasīga dzeja, lasot viegli var kāja paslīdēt, bet ja atrasts, izprasts - tad...

Pagātnes, zemeslodes vēstures cilvēku pavediena ritējumam Līvena rod neparastu gleznu dzejolī "Pelni" - par galvām, kas cirstas uz ešafota, par nabago spāniešu auzām, ko "viņi" izbaro saviem zirgiem:

Stindzinoša ir Krievijas ziema,
sniegs kā līķauts, un kraukļi melni,
Pasaules iekarotāja greznās kamanas,
un apkārt - pelni.

Tas ir dzejolis par iekaŗotājiem, par kuŗiem raksta vēstures grāmatās. Par vienkāršajiem cilvēkiem, arājiem, sējējiem, klaušās gājējiem vēstures grāmatas klusē, tajās ir tikai "pasaules iekarotāji, pasaules uzvarētāji, pasaules dedzinātāji cits aiz cita". Te ieskanas tā pati jaunās, redzīgās paaudzes kritika, kas šodien uzvirpuļo - bieži vien neizprasta, bieži vien pašu izmisuma sagandēta - te vienā, te otrā vietā uz zemes lodes. Līvenai savs sakāmais: "Vai tad diezgan nav redzēts, ka viņi, pašu ugunsgrēka sadedzināti, krita?"

Interesants vilciens Līvenas dzejā ir, ka viņa, pati sieviete būdama, raksta par sievieti, meiteni it kā "skatītu vīrieša acīm".

...ved dzeltenu salmu vezumu - saules matus,
ved meiteni kailiem stilbiem un krūtīm augstām...

vai citā dzejolī:

Tā izliektā krūšu līnija,
apaļīga un maiga,
tā trīcošā krūšu līnija,
tā sviedru lāsīte uz vaiga,
tā solim saspringtā potīte...
Dod visu mūzu dejot...

Šūpoles ir "šūpoles" krājums, kuŗā dzejas sniegums ceļas uz augšu, tuvojas gatavībai, tad nāk atkritiens, lappuses, kuŗas varētu arī nebūt - un būtu panākta krājuma lielāka viengabalainība, dzejai - lielāks caursites spēks. Arī tā ir šodienīga prasība, tas jaunais. Iespējams, ka sakārtojot ievērots kaut kāds secības princips, chronoloģija. Tā varētu būt: jo tuvāk beidzamajām lappusēm Līvenas dzeja Šūpolēs, jo grodāk novīta, arvien "tīrāka", arvien brīvāka no skicēm raksturīgā tā nāk un sastop lasītāju.

Pilnīgi laukā no šaubīšanās un iekšā gatavā dzejā Līvena ir ar "Balādi par mīlestību"-tur vairs nekā lieka nav, tur ir viss, kam jābūt, lai būtu dzeja:

Dievmāte Marija, ja tu tāda esi,
paglāb mani no - ES MĪLU JŪS!
Paglāb mani no smagās dūres,
kura kliedz sejā: ES MĪLU JŪS!
Dievmāte Marija, tavs Jēzus Kristus
arī tā teica. Bet kas tagad būs -
pār manu galvu deg kliedzoši burti:
ES MĪLU... ES MĪLU...
ES MĪLU JŪS!

Ja Šūpoles ir gājiens, šūpojiens virzienā uz dzeju, tad liekas, krājuma pēdējās lappuses liecina, ka - tagad varētu arī atkritiena nebūt, tagad būs tikai - Laimas Līvenas dzeja. Viņai ir ko teikt, un viņa ar savu sakāmo pievieno jaunu šķautni dzejai latviešu valodā. Tā ir vajadzīga šķautne.

 

Gunars Irbe