Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā

 

 

ŠOPĒNS UN IGAUŅU RUPJMAIZE

Käbi Laretei, Vem spelar jag för? Stockholm: Albert Bonniers förlag, 1970. 137 lp.

Ir grāmatas, kas padara to autorus slavenus; un ir grāmatas, kuŗas saraksta un publicē tādēļ, ka to autori ir slaveni.

Igauņu cilmes pianistes Kēbi Laretejas (Käbi Laretei) autobiografisko skiču krājums Kam es spēlēju? pieder pie otras grupas. Lareteja ir māksliniece ar t.s. pasaules vārdu, ja tā nebūtu - grāmata droši vien neparādītos grāmatgaldos. Tai nav nekāda īpaša "literāra vēriena", bet - no otras puses - tā sniedz vienu otru interesantu ieskatu pasaules vārda mākslinieces ikdienā - un ainavā, kas aiz "mūzikālā pārdzīvojuma", par ko maksājam naudu, iegādājoties biļeti uz koncertu.

Vilšanos grāmata sagādās tiem, kas cerējuši tajā atrast kaut ko intimi kairinošu par "kādu vētrainu dzīvi". Par to grāmatā nav tikpat kā nekā, un vispār var runāt tikai par skicēm, mākslinieces dzīves nevainīgām sīkainām, ne par autobiografiju vai memuāriem. Atklāti sakot, Lareteja dod lasītājam rokās pat tik skopi izvēlētus personiskās dzīves dzīparus, ka viens, otrs paviršāks pat neuzzinās, ka viņa ir igauniete: grāmata sākas ar izrakstu no bērnības ainām Maskavā, un vienīgi piezīme tuvu beigām, ka viņa ir diplomāta meita, un otra - kaut kur sākuma daļā - ka viņas koncertceļojumu somā blakus Šopēna un Bēthovena notīm ir igauņu rupjmaize, liek uzmanīgākam lasītājam noprast, kas tā par zemi, pie kuŗas pianistei īsteni vajadzētu piederēt. Pati viņa domā, ka īsti nepieder ne pie vienas. Nodaļā "Komūnikācija" viņa atzīstas, ka viņai ir grūti izteikties, lietojot vārdus. "Varbūt tas tā aiz iemesla, ka man nav nevienas vienīgas pašas valodas. Visas valodas, kuŗās runāju, ir tikai daļa no manas dzīves vārdu krājuma. (...) Mātes valoda ir bērnības un agrās jaunības izteikties spēju lauks, bet tas ne sekoja man līdz, kļūstot pieaugušai. Vēlāk apgūto pavalstniecības valodu skolā neesmu mācījusies, bet lietoju to ik dienas." Par savu vienīgo valodu viņa uzskata mūziku, tā ir vienīgā valoda, kuŗā viņa neesot sadalīta jaunības, intellektuālas domāšanas, ārējo dzīves norišu un dzīves posmu katēgorijās.

Lasot Laretejas skices, atsedzas ikdienas aizkulises. Katrai maizei ir sava garoza. Raktuvju strādniekam - sava un cieta. Māksliniecei Laretejai sava - un arī cieta. Tikai ar cita veida cietumu. Izsekojot skiču atsegtajai īstenībai, uzmācas doma, ka tie, kas "bauda" mūziku koncertā, īstenībā nodarbojas ar cilvēku mocīšanu. Laretejas stāsts ir stāsts par psīchiskām un fiziskām "mokām", kas kļuvušas par viņas dzīves patieso ikdienu.

Par to, ka mūzika pianistei būtu arī sagādājusi kādus izcilus prieka brīžus, grāmatā maz stāstīts. Bet varbūt, lai to pateiktu, vajag savākt sevī milzumu patētiskās izteiksmes līdzekļu. Laretejas grāmata ir pilnīgi bez patosa. Varbūt tā ir liecība mākslinieces īstumam, viņas stingri kritiskai nostājai pret visu izskaistināti "cēlo" un "dižgarīgo", tātad - priekšnosacījums, lai arī viņas māksla būtu īsta. Iespējams, ka mākslinieku personības skices tomēr jāraksta viņiem pašiem, ne viņu apjūsmotājiem?

"Publika ir patīkama tikmēr, kamēr tā ir anonima," raksta Lareteja nodaļā "Ko viņi no manis grib?" Konfrontācija ar publikas individuālajiem locekļiem nozīmē sastapšanos ar visādām problēmām. Var noprast, ka ne mazuma kaitinoša Laretejas dzīvē pienesuši tautieši, kas - viņas panākumu gaismā - pēkšņi atceras, ka pazinuši viņu agrāk ("toreiz jūs bijāt tik mazina, jā - kas to būtu domājis!"), ka viņa - igauņu diplomāta meita. "Katrs rauj laukā no manis savu daļu, to lomu, ko esmu spēlējusi-tad, kādreiz."

"Lieciet mani mierā!" turpat vai lūdzas māksliniece. Šī pagātnes sastapšana nes līdz jautājumu "kas tu īstenībā esi". Bet māksliniece grib paturēt savu "pianistes identitāti" arī pēc tam, kad koncerts beidzies, nevēlas saskaldīties mūža gaitas dažādo posmu identitātēs.

Pret to gribas iebilst ar mazliet ironijas balss tembrā: Jā, bet - vai tad mākslinieka slava, pats - būt pianistei, arī nav tikai daļa kādā sarežģītā sociālā procesā? Lareteja veltī veselu nodaļu dažādiem impresārijiem, un šie impresāriji izšķiŗ un izlemj viņas vietu mūzikas pasaules gada tirgos. Un publika. Vismaz teorētiski ir iespējams, ka šī publika - un arī impresāriji - viendien var novērsties, un arī tad būs tas pats jautājums: Kāda bija mana identitāte tajā pasaulē? Kāda bija vai ir Laretejas identitāte igauņu pasaulē - ir jautājums kas būtiski neatšķiŗas no iepriekšējā. Kas mēs esam? Tas vienmēr ir jautājums, kam seko otrs: Kam?

Gunars Irbe