Jaunā Gaita nr. 82, 1971. gadā

 

 

OTRS SOLIS

Baiba Bičole, Ceļos. Dzejoļi 1967-1969. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969. 160 lp.

...............

jauns zvans
no manis šķiŗas,
un pats ar savu balsi
skan

saka Baiba Bičole pēdējā dzejoļu krājumā Ceļos pašā sākumā. Rodas interese papētīt, kāda skaņa šim zvanam, ar kādām mēlēm tas runā uz lasītāju.

Pirmām kārtām izjūtama Bičoles dzejas subjektīvitāte. Neignorējot katram žanram piemītošo īpašo lomu, nozīmi sabiedrībā, tomēr jāatzīst arī tas, ka visa patiesi mākslinieciski augstvērtīga dzeja - lai pie kuŗa žanra un tematikas tā piederētu, ir ar savu sabiedrisku nozīmību. Arī labai subjektīvajai lirikai ir sava sabiedriska funkcija, jo tā palīdz augt iekšēji, tapt dvēselē bagātākam, pilnvērtīgākam cilvēkam. Un tas nav mazsvarīgi.

Bičole liek lasītājam domāt. Un tas jau ir vairāk nekā tikai just. Spilgti tēlainā valoda uzbuŗ ainas, kas izsaka dzejnieces dažādās pārdzīvojuma gammas, viņas pasaules uztveri, dabas un apkārtējās vides norises.

Laba daļa dzejoļu veltīta tieši atsevišķiem gada mēnešiem. Arī te dzejniecei ir sava, specifiska uztvere, kaut vai "Nakts janvārī":

Apēsta saule,
aizkosts mēness,
skrien bada laiks
tukšām rokām,
sausu klēpi
.pār grumbainiem laukiem.

Bet dzejolī "Aprīlis":

Mākoņos vizuļo logi,
laistīgas sejas
rumulējas.

Savdabīgi krāsu toņi, īpatnējas gleznas atrastas, aprakstot atsevišķās pārmaiņas dabā, dienu ritumam slīdot nebūtībā. Nejūt atkārtojuma vārdu izvēlē, uztverts tieši specifiskais, pasniegts īpatnējā salīdzinājumā.

Vērojot dabas norises, cilvēks izjūt laika plūdumu - neatturamu, varenu. Nevar neievērot, ka laiks Bičoles dzejā ieņem noteiktu vietu.

Laika, tā plūduma un šā plūduma seku pārdzīvošana, apzināšanās ir augstas apziņas attīstības liecība. Tā ir arī dzejas nobrieduma liecība. Dzejniece runā par mūžam atvēlētā laika steidzīgo skrējienu:

Bet mans laiks
viena rudens mūžs

tādēļ tas jātur "sažņaugtā saujā", jāpiepilda mirkļi ar kaut ko labu, vajadzīgu:

kaļu kā dzenis,
kā vāvere lecu
- pēc sirds.

Uztvert lietu maiņas smalkās norises, "redzēt tās", attēlot - dzejniece to māca gleznotājam - "Glezno šīs kustības ņirbu, mijas mirkli, tumsas lēcienu gaismā un atlocīšanos atpakaļ". Meklēt, traukties, tālumus izzināt - tā ir augšanas pazīme. Nejūtam sāpes par laika neatgriežamību, ir gan aicinājums radīt kaut ko tādu, kas dzīvotu pāri laikam, kas to uzvarētu.

Daļā dzejoļu atspoguļojas cilvēka dvēseles intimie pārdzīvojumi. Krāšņās metaforas, personificējumi, salīdzinājumi palīdz izteikt būtisko, galveno, kā tas ir "Kārdinātājas dziesmā". Mīlestība ir piepildīšana, augļu nešana, nezūdamības apliecinājums.

Meklējumi mākslā sākas ar pirmo soli, ar pirmo ieceri, jo māksla parastajā prasa atrast neparasto, vienreizīgo. Un līdzko to atrod, atrod, ko pateikt, tai pašā brīdī pieteic sevi prasība pēc veida, kā to pateikt atbilstoši savai vienreizīgajai iecerei, nolūkam. Tāpēc māksla ikreiz prasa iet vēl nestaigātu ceļu, turklāt reizē gan satura, gan formas jomā. Teikto var attiecināt uz Bičoli. Viņa nekļūdīgi iet savu ceļu, kas jau iezīmējās iepriekšējā dzejoļu krājumā Atrita. Ja viens otrs dzejolis lasītājam nepavērsies kā gatavs auglis, tas būs jāpārlasa atkal un atkal, būs jāpadomā, būs jāpameklē zemtekstā pateiktais. Un tas ir noteikti apsveicams - līdz ar to veidosies un paplašināsies lasītāja garīgais apvārsnis.

 

Māra Kalmane