Rolfs Ekmanis
TAS 1970. GADS
IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ
Par apceres autoru Dr. Rolfu Ekmani (Arizona State University) plašāka informācija ir JG 66. numurā. Pēdējā laikā Rolfs publicējis rakstus un recenzijas akadēmiska rakstura izdevumos Canadian Slavic Studies, Slavic and East European Journal, Books Abroad un Acta Baltica.
Nu jau daudzus gadus Padomju Savienības ideologi lepojas ar spīdošiem panākumiem t.s. nacionālā jautājuma atrisinājumā. Latvijas Zinātņu akadēmijas publicētajā Latvijas PSR mazā enciklopēdijā (2. sēj., 1968., 601.lp.) lasām:
Sociālisma laikmetā, ko ievadīja Oktobra revolūcija, tiek likvidēts kapitālisms un nacionālais jūgs, atrisināts nacionālais jautājums, radīta brālīga sadarbība starp vienlīdzīgām sociālistiskām nācijām (...) Komunisma plašā celtniecība iezīmē jaunu posmu nacionālo attiecību attīstībā. To raksturo nāciju vēl ciešāka tuvināšanās.
Līdzīgu uzskatu pauž ari nesen klajā laistie PSKP centrālās komitejas ģenerālsekretāra L. Brežņeva raksti divos sējumos Ļeņinskim kursom (Pa Ļeņina ceļu, 1970). Vienlaikus tie paši ideologi nebeidz atkārtot, ka mūsdienās "ideoloģiskajai cīņai starp kapitālismu un sociālismu saasinoties", viens no KP galvenajiem uzdevumiem ir "antikomūnisma nekļūdīga atmaskošana tautību jautājumā". Nekrievu republiku KP centrālo komiteju plēnumos 1969. un 1970.g. ļoti lielu nozīmi piešķiŗ diskusijām par sekmīgāku ciņu pret "buržuāzisko nacionālismu." un dažādām "buržuāziskām ideoloģijām". Vairāku republiku vadītājus partijniekus atstādina no amatiem gan par neprecīzitāšu pielaišanu nacionālo attieksmju problēmu apgaismošanā, gan par "juceklīgiem" un pat "gluži nepareiziem" spriedumiem ideoloģiskā darbā. Vislielākās bažas Kremļa vadoņiem rada tieši radošā intelliģence. Laba daļa runātāju nesenajā Baltkrievijas KP CK plēnumā, piem., gaužas, ka rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki (īpaši literātūras un vēstures pētniecības institūtos), kuŗu pienākums būtu ar sevišķu sparu cīnīties ideoloģiskās frontes pirmajās līnijās, ne vienreiz vien izrādījuši "apolītisku nostāju un ideoloģisku šaubīšanos" (Pravda 18.11.70).
Pāršķirstot "centrālās" un "republikāniskās" periodikas izdevumus, paliek skaidrs, ka attieksmēm starp "garu un varu" ir uzsvērti nedraudzīgs raksturs nekrievu periferijās. Tur radošās intelliģences pārstāvjus aicina daudz biežāk nekā viņu krievu kollēgas izpildīt "galveno" socreālisma mākslās uzdevumu - nest pretim nākotnei Ļeņina ideju karogu un sēt cilvēku prātos un sirdīs pārliecību, ka PSRS kompartijas ideāli ved cilvēci pretim progresam. Lai šo gaužām abstrakto mērķi sasniegtu, nedrīkst nesaredzēt nacionālisma briesmas, nedrīkst ignorēt buržuaziskā nacionālisma paliekas un to konkrētās izpausmes, nedrīkst uzsvērt pirmām kārtām savu nacionālo atšķirību, nedrīkst sevi iekalt "nacionālo normu važās" un aizrauties ar sava dzimtā nostūŗa apjūsmošanu. Ar steigu uz pareizā ceļa jāatgriežot tie nomaldījušies nekrievu literāti, kuri neievēro savas tautas pagātnes notikumu šķirisko raksturu, kuru aizraušanās ar "nezinātniskām ideālistiskām idejām un teorijām" izpaužoties viņu romantiskajos sapņos par atgriešanos pie pagātnēs.
Kopš Brežneva 1968.g. 29.marta runas un tā paša gada PSKP CK aprīļa plēnuma vai katru dienu tiek uzsvērta pastiprinātas ideoloģiskas modrības nepieciešamība, jo "kapitālistisko valstu valdošās aprindas", vēlēdamās izraisīt "sociālistiskās" sabiedrības eroziju un dezintegrāciju, pastiprinājušas agresīvi provokātorisko antikomūnistisko darbību, aktīvizējušas antisovjetisko ideoloģisko diversiju. Buržuaziskie stratēģi arvien biežāk izmantojot dažādas slēptas cīņas metodes, mēģinot novājināt "sociālistiskos spēkus" deideoloģijas aizsegā un nereti pat ķeŗoties pie sociālās mimikrijas, pielaikojot sev sociālisma aizstāvju un tā labvēlīgo padomdevēju apģērbu. Īpaši bīstami esot labējā un kreisā novirziena revīzionistiskie elementi, piem., bijušais Francijas KP politbiroja loceklis, pazīstamais aistētikas filozofs un publicists Rožē Garodī (Roger Garaudy), kas uzdrošinājies sludināt sociālisma dažādus modeļus (grāmatā Le grand tournant du socialisme, 1969), tādējādi saraudams saites ar "ļeņinismu"; bijušais Austrijas KP biedrs Ernsts Fišers, kas savos rakstos, īpaši grāmatā Kunst und Koexistenz (1966), "monolītai marksistiskai estētikai" pretim izvirza plūrālistisku aistētiku ("mākslai jābūt brīvai no ideoloģijas, no šķirām") un, turklāt, pastāv uz to, ka valsts varas un garīgās elites attieksmes vienmēr ir konflikta attieksmes starp konservātīvo spēku un dumpīgo spēku, starp konformismu un nonkonformismu; abu minēto "gara radinieks", "ultrakreisās jaunatnes kustības ideologs" un "ASV imperiālisma Trojas zirgs", filozofijas profesors Herberts Markūze (Marcuse), kuŗa uzskatā 1) visas ideoloģijas ir varmācīgas (tās nepieciešamas valdošajām aprindām un "aparātam" polītiskos nolūkos), 2) īstai mākslai vienmēr jābūt opozicionārai, atsvešinātai un 3) gandrīz vienīgais un galvenai mūsdienu permanentās revolūcijas progresīvais spēks ir intellektuālā elite, jo strādnieks daudzējādā ziņā esot buržuaziskojies. Atcerēsimies, ka arī Trockis attīstīja "permanentās revolūcijas" teoriju literātūrā - mākslai vienmēr, visos apstākļos, visās sabiedrībās obligāti jāietur kritiska attieksme pret dzīves īstenību. Aiz "radošā un brīvā marksisma izkārtnes" slēpjoties vēl daudzi citi ļeņinisma renegāti, īpaši Dienvidslavijā (P. Vraņickis, Gajo Petrovičs, Rudi Supeks) un Cechoslovakijā (Francis Mareks, Ivans Svitaks, Karels Kosiks, A. Lims). Protams, visplašāk ar PSRS "nomelnošanu" nodarbojoties Rietumeiropā un ASV, kur "ideoloģiskās ekspansijas dienestā" atrodoties turpat 200 universitātes un dažādus "spiegu iestādes". Visādu pasugu "sovjetologi" un "kremlologi", kas patiesībā esot "diversanti zinātnieku mantijās", mēģinot uztaustīt vājus posmus "sociālistisko valstu frontē", lai "atmiekšķētu un izskalotu sociālismu". Viņu čakli talcinieki esot ķīniešu sektanti ar Mao priekšgalā", "Antiļeņinisko uzskatu" paudējus ārzemēs (plūrālistus, konverģences sludinātājus, "tiltu būvēšanas speciālistus", vienotas industriālas sabiedrības sludinātājus, integrālus marksistus, "pilnīgas brīvības" un "abstrakta humānisma" propagandētājus, vispārcilvēcīgu principu meklētājus, "vienotas cilvēces" teorētiķus utt., utt.) vaino lielā mērā sasprindzinājuma radīšanā starp padomju intelliģenci un valdošajām aprindām (skat. M. Javčuk, "Ļeņinizm i sovremennaja bor'ba idej v filosofii", Kommunist 1970, 2; E. Mordžinskaja, "Osobennosti sovremennogo antikommuņizma", Sovetskaja Latvija 23.7.70; M. Džunusov, "Nacionaļizm - oružije imperiaļizma", Sovetskaja Latvija 19.8.70; .A. Golfmans, "pretējie poli nevar saplūst kopā", Padomju jaunatne 4.8.70; J. Borisovs un J. Pankovs, "Kas slēpjas aiz Garodī teorētiskajiem uzskatiem", Cīņa 4.6.70; U. Kuhirts, "Mūsdienu revizionisma apoloģeti" , Cīņa 5.9.70; I. Aļeksandrovs, "Antikomunisma nabadzība", Cīņa 18.12.70 u.c.).
Arī "ļoti lipīgās nacionālisma slimības" baciļus nekrievu republikās izplata neviens cits kā buržuaziskie ideologi aiz PSRS robežām. Latvijas Rakstnieku savienības valdes pirmā sekretāra Alberta Jansona ieskatā viņi nupat kā pārgājuši "atklātā idejiskā uzbrukumā" (Karogs 1970, 2). Baltkrievijas KP CK sekretārs S.A. Pilotovičs zina stāstīt, ka viņu vēlme ir izveidot pretestības kustību nekrievu radošās intelliģences vidū (Pravda 18.11.70), un Ukrainas literāti tiek mudināti dot nāvējošu triecienu "kapitālistiskās sabiedrības apoloģētiem" un viņu pakalpiem - ukraiņu buržuaziskajiem nacionalistiem (Literaturna Ukraina 27.1.70). Latvijā, kā ziņo Ilgonis Bērsons, tikai naīvu ļaužu uztverē "internacionālās audzināšanas jautājums" ir atrisināts - esot vēl cilvēki, kas "katru ikdienišķu vārdu pārmaiņu vai citādu sadursmi cenšas izmantot, lai uzkurinātu nacionālas kaislības" (Karogs 1970, 4). Tāpat jaunieceltā Latvijas KP CK sekretāra, vēsturnieka. A. Drīzuļa idée fixe ir, ka nezāles Latvijas ideoloģiskajos laukos cītīgi kopjot "aizrobežu naidīgā propaganda" un "reakcionārie emigranti". Republikas iedzīvotāju apziņā šo nezāļu zelšana izpaužoties kā viensētu Latvijas pagātnes ideālizēšana, kā nekritiska attieksme pret kultūras mantojumu, kā nacionālu īpatnību pārliecīga izcelšana". Īpaši Drīzulis brīdina jaunāko paaudžu pārstāvjus, kam "vēl bieži trūkst dzīves pieredzes un brieduma" (Izvestija 10.9.70; Cīņa 11.9.70). Raksturīgi, ka arī Alberts Jansons, iztirzājot PSKP CK sekretāra P. Demičeva dogmātisko rakstu "Ļeņins un literatūras un mākslas partejiskums" (LuM 31.1.70), sevišku trauksmi pauž sakarā ar tiem "nenobriedušās jaunatnes" pārstāvjiem, kuŗu uzskatā literātūrai visos laikos piederējušas opozicionāras funkcijas un tādēļ arī tagad tai jābūt kritizējošas un noliedzošas domas nesējai. No šāda kaitīga viedokļa nekavējoties jāatsvabinās, sevišķi laikā, kad literātūra un māksla atrodas divu naidīgu nometņu ideoloģiskās cīņas degpunktā (Karogs 1970, 2). Jāpiemin, ka pēdējā laikā ar dažādiem epitetiem nozākā ne tikai nekrievu, bet arī krievu "buržuāziskos nacionālistus" - "neģēlīgo baltgvardistu" un "literāro vlasoviešu" izdevniecības un publikācijas (Ņujorkas Novij žurnal, Parīzes Russkaja misļ, u.c.), "pieglaimīgas radio balsis" u.t.jpr. (Komsomoļskaja pravda 12.12.69; Nedeļja 16.2.70; Pravda 25.3.70).
Literātūras uzraugi Rīgā tāpat kā viņu kollēgas visā Padomju Savienībā, saskatīdami liberālajās un opozicionārajās tendencēs draudus valstij, mēģina iekļaut visu literātūras procesu idejiski, tematiski un stiliski stingri reglamentētos ietvaros. Dažādi ierēdņi, kam cīņā pret progresīvo literātūru piešķirtas plašas pilnvaras, savās runās un rakstos cenšās pasludināt latviešu literātūras alfu un omegu. Padomju rakstnieku radītai literātūrai jākļūstot par "ideoloģisku lādiņu ar milzu graujošu spēku". Tādēļ literātūras darbinieki nedrīkst parādīt ne mazāko "revizionistisko un sīkburžuāzisko svārstīšanos". Rakstnieki nedrīkst kritizēt "cilvēku vispār", "sabiedrību vispār". Viņu darbi nedrīkst izdvest bezizejas noskaņas un pesimismu, vilšanos un apjukumu. Nedrīkst pārāk izteikti žēloties par grūtībām jaunās padomju paaudzes audzināšanā. Nedrīkst paust abstraktas humānisma idejas savos darbos, jo tad tie zaudējot "jebkādu pretimperiālistisku ievirzi". Runājot par daiļrades brīvību, to nedrīkst uzskatīt par subjektīvistisku pašizteikšanās brīvību, jo šāda "abstrakta un nezinātniska" pozicija maz atšķiŗoties no "bīstamās neierobežotās brīvības koncepcijas". Vienmēr jāpatur prātā, ka "kultūras autonomija", "daiļrades brīvība", "kritikas brīvība" iedvesmo pretpadomju propagandu un uzbrukumus komūnistiskajai partijai. Pavisam kļūdains esot priekšstats, ka radošais process varot attīstīties pats par sevi, nepakļaujoties nekādai vadībai. Mākslas darbos nedrīkst atainot padomju cilvēku kā "viduvēju cilvēku ar primitīvām jūtām"; viņš jāparāda kā kollektīvisma gara pārņemts, aktīvs, apzinīgs lielās komūnisma celtniecības darbinieks, sociālistiskās Dzīmtenes patriots, proletārisks internacionālists.
Literāriem darbiem pirmām kārtām jāatsedz padomju varas "diženums, vēsturiskā taisnība un neuzvaramība". Rakstot par ikkatru tematu, vienmēr jāpasvītro komūnistiskās partijas vadošā loma un marksistiski ļeņinisko ideju visuzvarošais spēks. Radošai intelliģencei jāizrādot nesamierināma neiecietība pret "mūsdienu modernisma izpausmēm", pret dažnedažādu "formālistisu triku taisīšanu". Nekad nedrīkst aizmirst, ka modernisms, lai kādus sensācionālus vai maskējošus lozungus tas arī sludinātu, ir "buržuāziskās ideoloģijas nesējs", un Padomju Savienībā tiek atklāti virzīts uz to, lai diskreditētu socreālismu. Latvijas Rakstnieku savienības partijas pirmorganizācijas biedru slēgtā sapulcē pagājušā gada decembrī, kur par rakstnieku uzdevumiem "mūsdienu ideoloģiskajā cīņā" referē LKP CK Kultūras nodaļas vadītājs Aivars Goris u.c., atskan pārmetumi brīvdomīgākajiem rakstniekiem - viņi pēdējos gados atstājuši novārtā sociālo virzību, padomju dzīvi apliecinošu optimismu, idejisko kaujinieciskumu utt. Savās direktīvās kultūras politikas jautājumos dogmatiskie kritiķi dažkārt runā par Latvijas padomju literātūras "slavenās tradicijas atjaunošanu", cildina "ražošanas žanru" un parādes stilā sacerētus darbus, kur ar pirkstu norādīta didaktika; viņu uztverē, kā pazobojas Ēvalds Vilks, "stāsts bez pamācības ir tikpat kā govs bez astes" Nepaklausīgākajiem rakstniekiem jārēķinās ar publiskiem pārmetumiem un, vēl vairāk, Latvijas KP CK plēnumā 1969.g. jūnijā atskan oficiāli mudinājumi būt "neiecietīgiem pret bezidejiskuma un apolītisma izpausmēm" rakstnieku radošajā darbā. LKP CK partijas komisijas priekšsēdis R. Ķīsis savu uzbrukumu vērš galvenokārt pret Latvijas talantīgāko dzejnieci Vizmu Belševicu. Kādēļ? - Dzejniece savos darbos, īpaši dzejoļu krājumā Gadu gredzeni (1969) (skat. Astrīdes Ivaskas recenziju Books Abroad 1970, 2; Gunars Saliņš, "On Allegory: Vizma Belševica's Poem "The Notations of Henricus de Lettis in the Margins of the Livonian Chronicle", Lituanus 1970, 1; Valda Melngaile, "Variations on the Theme of Truth: Two Contemporary Latvian Poets", Books Abroad 1971, 2), "aizplīvurotā veidā pauž mums svešas idejiskas tendences" un, izmantodama Ezopa (Aesop) valodu, mēģina padomju lasītāju "no skaidras domas aizvest minējumu un mājienu miglā". Turklāt, kā lielā uzbudinājumā norādīja biedrs Ķīsis, Belševica
izmanto tādu negodīgu paņēmienu, lai neteiktu vairāk, ka, vērsdamās pie mums tālu laikmetu materiāla, apzināti izvairās šāda veida dzejoļos nosaukt konkrētus vēsturiskus "orientierus" un mēģina lasītājiem neuzkrītošā veidā dzejas tēlu pārcelt uz citu laiku. Tā dzejas darbā rodas "nozīmes zemteksts", kas polītiski nepieredzējušos lasītājos var radīt ideoloģisku jucekli (Cīņa 17.6.69).
Zinātņu kandidāte Valija Labrence, kas jau kopš vairākiem gadiem nenogurstoši rūpējas, lai latviešu literātūra atrastos skaidrās partejiski šķiriskās pozicijās (skat. Karogs 1965, 10), nopukojas, ka Belševicai jau agrāk aizrādīts uz saturā neskaidriem dzejoļiem, bet dzejniece diemžēl neesot ievērojusi "kritikas prasību pēc skaidrības" (Ciņa 28.8.9). Pērngad jūnijā Latvijas Rakstnieku savienības partijas biroja sanāksmē kritizē dzejnieku Māri Čaklo par "dažām nepārdomātām publikācijām" un ari Jāni Sirmbārdi - par "principiālitātes trūkumu" rediģējot Vizmas Belševicas un Laimas Līvenas dzejoļu krājumus (Cīņa 7.6.70). Cīņas pagājušā gada 15. septembŗa ievadraksts uzdod radošajām savienībām vairāk rūpēties par savu biedru idejisko izaugsmi, bet Karogam un Literatūrai un Mākslai (neraugoties uz redkolēģijas atstādināšanu 1969.g. jūlijā un augustā) atkal pārmet "negātīvu tendenču" pieļaušanu un tādu darbu publicēšanu, kas neatbilst "augstām idejiskām prasībām". Allaž pa jaunam Jāņa Niedres rakstos izskan metafiziskā doma, ka latviešu literātūrai vajadzīgs nevis intelliģentums, bet partejiskums (LuM 28. 2, un 11.4.70). Ar daudzām absurdām domām, dogmatiski em ieskatiem un sastingušām formulām piebārstīti Kārļa Krauliņa sacerējumi, piem., Mūsdienu padomju romāns (1968). Pat viņa laikabiedram Edgaram Damburam, kas, šķiet, pārdzīvo grūtu iekšēju krizi sakarā ar personības kulta atmaskojumu (skat. Karogs 1970, 8), jāatzīst, ka literātūras profesoram "cīņas karstumā un aizrautībā pietrūcis objektīvāka, lietišķāka vērtējuma" (Karogs 1970, 5). Dīvainus līkločus met Ingrīda Sokolova - no samērā atklātas mākslas degradācijas pretinieces 60. gadu sākumā viņa tagad kļuvusi par tādu kā apgaismības pretinieci. Nu jau vairākus gadus Sokolova ne tikai apskata daiļdarbus no iepriekš pieņemtiem dogmatisma kanoniem, krasi noliedzot katru jaunu māksliniecisku paņēmienu, kas tiem neatbilst, bet gandrīz vai nostāda ārpus literātūras visu jauno rakstnieku (vai nievājoši - "diplomēto intelektuāļu") devumu kopumā. Viņai kļūst "fiziski smagi" un rodas "nervu sasprindzinājums un pārkairinājums" lasot tādus mūsu jauno formālistu "intelektuālās" īsās prozas darbus, kā 0lģerta Gailīša Sarkani, sarkani pīlādži un Aprīļa akvareļi, Andŗa Jakubāna Mana baltā ģitāra, Aldas Darbiņas Citronkoks, Egīla Lukjanska lugu Sapņu labirinti un stāstu 47 minūtes (zīmīga ir kritiķes Sokolovas kļūdīšanās, piedēvējot šo darbu Gailītim un pārdēvējot to par 37 minūtēm), jaunā igauņu rakstnieka Matsa Unta prozas darbu Par iespējamību dzīvot kosmosā (kur šaustīta padomju mietpilsonība) un Ritas Luginskas stāstus (LuM 4.4.70). Jāpiezīmē, ka pret jauniem žanra elementiem un citām innovācijām mūsu pašu dogmatiskie kritiķi bieži vien ir daudz neiecietīgāki par sveštautiešiem. Gailīša Aprīļa akvareļi, piem., ļoti atzinīgi novērtēti 5. Vissavienības jauno rakstnieku sanāksmē 1969.g. pavasarī Maskavā, bet Unta lakoniskās, aprautās prozas stilu slavē spējīgākie igauņu kritiķi un par viņa darbiem sevišķi pozitīvi izteicies pazīstamais krievu literātūras kritiķis L. Aņņinskis (Ļiteraturnaja gazeta 1968, 35). Latviešu skolmeistariskie strostētāji dažkārt nevairās no ždanovščinas perioda literāro spīdekļu apveltīšanas ar apzeltītām frazēm. A. Jansons nerunā vis par "kulta svešķermeņa izoperēšanu", bet labsirdīgi papaijā Staļina prēmijas laureātus (Karogs 1970, 11), neraugoties uz viņu serijveidīgo darbu tematikas stereotipiskumu un personāžu šabloniskumu. Ar viņu kopsolī iet I. Bērsons, nopriecādamies, ka "pirmajos pēckara gados rakstnieki dod savai tautai tādus darbus, kuru virsraksti, kļuvuši par tautas simboliem, apzīmē sabiedrības attīstības ceļus - brāļu saimē - pret kalnu, uz jauno krastu, dod darbus, kas / latviešu literātūras / slavu aiznes pasaulē" (LuM 24.11.70) un amizanti konstatē, ka Sudrabkalns savā ar Staļina prēmiju apbalvotajā dzejoļu krājumā Brāļu saimē (1947) "īstā vietā un laikā" lietojis "mobilizējušo, kaujiniecisko" vārdiņu brīvs, turklāt krasā kontrastā ar "Ulmaņa galma dzejnieku melīgo klaigāšanu par tautas brīvību", kas patiesībā bijusi "pseidobrīvība" (Karogs 1970, 4), Andrejs Balodis, arī cietā režīma aizstāvis, savukārt lielā sirsnībā sumina Mirdzu Ķempi, Valdi Luksu un Arvīdu Griguli - šie "dvēseļu inženieri" radījuši un visnotāļ turpina radīt "tādus darbus, ko citi viņu vietā nevarētu uzrakstīt" (LuM 5.12.70).
Tos brīvdomīgās intelliģences pārstāvjus, kas uzdrošinās pārkāpt piesardzības robežas, represē ar nežēlīgākiem līdzekļiem. Ar soda nometnēm vai trako namiem iepazinušies, citu starpā, veiksmīgais spāņu un ukraiņu dzejas tulkotājs dzejnieks Knuts Skujenieks un bijušais skolu inspektors un kolchoza priekšsēdis Ivans Jachimovičs. Golos Rodini (1969, 62) ar zināmu apmierinājumu deklarē, ka "Latvijas menševiku līderis" Fricis Menders pēdīgi nonācis "vēstures mēslu kaudzē kopā ar citiem polītiskiem ekskrementiem" par "padomju tautību polītikas apmelošanu". Kā zinām, Dr. Menderu, vienu no neatkarīgās valsts proklamētājiem un bijušo LSDSP priekšsēdi, notiesā 1969. g. 1. novembrī uz 5 gadiem izsūtīšanā, 85 gadu veco polītiķi un vairāku grāmatu autoru, kuŗš jau Staļina cietumos un koncentrācijas nometnēs pavadījis 8 gadus (1947-1955), atbrīvo priekšlaicīgi 1970.g. decembrī, bet pēc dažiem mēnešiem Menders aiziet aizsaulē. Pagājušā gada decembrī, kā ziņo Sovetskaja Latvija (14.1.71), LPSR augstākā tiesa iztiesā prāvu pret vairākiem latviešu intelliģences pārstāvjiem, apvainojot viņus par samizdata materiālu izplatīšanu, Lidijai Doroņinai (dz. Lasmane) piespriež divus gadus spaidu darbu nometnē. 1971. g. februārī apcietina pazīstamo franču literātūras speciālisti un tulkotāju Maiju Silmali, kas figūrējusi kā lieciniece Doroņinas prāvā. Kā Silmale, tā Doroņina bijušas deportētas jau Staļina laikā. Dažādu prasību un aizliegumu sakopojumiem, kas direktīvā ceļā tiek rakstniekiem nodoti "no augšas", kā arī pašreizējam selektīvajam terroram pret aktīvākajiem opozicionāriem, protams, ir bremzējoša, negātīva ietekme, Bet ir arī skaidrs, ka intellektuālā pasaulē Maskavas vadoņi un viņu dogmatiskie vagari zaudējuši autoritāti un no viņiem vairs tā nebaidās kā agrāk. Radošā intēlliģence vairāk vai mazāk sekmīgi cīnās pret konservātīvām bremzējošām iezīmēm un par maksimālu brīvību temata un aistētiskā virziena izvēlē, brīvību materiāla apstrādes paņēmienos, eksperimentēšanā formas laukā utt. Literātūras demokratizācijas vēlme diezgan jūtami atbalsojas nesenajos Literatūras un Mākslas gaŗajos pārrunu rakstos par prozu, dzeju, kritiku un laikmetu. Bieži pārspīlēto Rīgas piesardzību raksturo fakts, ka Voldemāra Meļņa raksts "Par literāri binokulāru redzi un tās traucējumiem" (LuM 29.11., 20.12.69), kas aizsāk šo domu apmaiņu, parādās uz karstām pēdām Pravdas 12. septembŗa ievadrakstam, kur, cita starpā, atzīmēta šāda īstena ābeces gudrība: "Radošas diskusijas un strīdi ir viena no kritikas normālās darbības izpausmēm". Ir ziņas no Latvijas, ka sen jau LuM nebijusi tik gaidīta un ar tādu dedzību pārrunāta. Ne tikai literāti, bet neklātienē ārpus nedēļas avīzes slejām iesaistījušies tie lasītāji, kam "literatūra ir tikpat kā dienišķā maize. Un tādu nav mazums. Simtiem tūkstošiem..." (LuM 16.5.70). Interesanti, ka daudzi no pārrunu rakstos izteiktajiem atzinumiem nav pretrunā ar tiem, kas jau kopš daudziem gadiem tiek izvirzīti Jaunajā Gaitā, Ceļa Zīmēs, Brīvībā u.c. trimdas publicējumos.
Vairums brīvdomīgāko diskutantu izšķir literātūras kritiķu divus rangus - 1) tos, kuŗi tiecas izanalizēt mākslas darbus visā to veselumā, formas un satura sintezē un 2) oficiālos pseudokritiķus, īstās kritikas un visa literātūras procesa bremzētājus, kam rūp ideoloģiskā cīņa un nevis pašas literātūras attīstība, kuŗu vēlme ir arvien ciešāk savilkt cilpu ap jau tā nebrīvā iespiestā vārda kaklu. Pārfrazējot nelaiķi Vizbuli Bērci, oficiālajai kritikai visus šos gadus bijusi piešķirta ceļa cirtēja un vadītāja loma un vēl joprojām tā uzstājas kā visu pārējo žanru skolotāja, norādīdama, "ko katram žanram darīt, kas pareizi paveikts, kas nepareizi" (LuM 28.3.70). Dagnijas Zigmontes uzskatā šai kritikai jāizbeidz "par visu varu uztiept rakstniekam savu koncepciju, nerēķinoties ar autora ieceri", un beidzot jāsāk piedalīties visu latviešu kultūras darbinieku pirmajā un galvenajā darbā - latviešu literātūras attīstības veicināšanā. Jēzups Laganovskis katēgoriski pievienojas šim atzinumam un kritikas kā žanra aktīvizēšanas labad mudina savus spalvas biedrus būt mazliet drosmīgākiem savu domu izteikšanā, "pat ja reizēm tās liktos pārāk subjektīvas vai pārsteidzīgas". Nebūtu par ļaunu pamācīties no Maskavas nedēļas laikraksta Ļiteraturnaja gazeta, viņš turpina, kur bieži vien publicējot "visai atšķirīgas, reizēm pat pilnīgi pretējas recenzijas par vienu un to pašu romānu, stāstu vai dzejoļu krājumu" (LuM 11.4.70).
Liekas, nav arī svešs ieskats, ka daiļrades brīvība nav savienojama ar vadību vispār un partijas vadību it sevišķi , ar jebkuŗu mērķtiecīgu iedarbību uz jaunrades procesu. Daudzu uztverē latviešu episkās literātūras un drāmas ieilgusī mazasinība un rakstnieku novirzīšanās no "īstā dzīves parādību iztēles un atklāsmes ceļa" ir literātūras uzraugu nopelns. Ēvalds Vilks un Harijs Hiršs atbildību par prozas trūkumiem uzveļ "neobjektīvai, nepamatotai, nekompetentai un pat dezorientējošai kritikai". Tikai lai izpatiktu "kritiķiem", rakstnieki centušies "attēlot īstenību tādu, kādai tai vajadzētu būt", tādējādi atkāpdamies no īstenības, patiesības un līdz ar to no mākslinieciskuma. Šī "atkāpšanās" nav novedusi viņus" nekur tālāk par to pašu sen pazīstamo illustratīvisma uzspodrināšanu un cita veida neliteratūru" (LuM 10.1.70). Arī literātūrzinātniece Dzidra Kalniņa diplomātiski izvairīgi piebilst: "...māksla laikam tomēr tādēļ ir pasaulē, ka ir kaut kas tāds, ko nevar tieši pasacīt, aprakstīt, izteikt formulā" (LuM 21.2.70). Tā jau ir zināmā mērā "veco bauslības galdiņu" sadauzīšana, nostāšanās pret socreālisma kanonisko pamatformulu "attēlot dzīves īstenību tās revolucionārajā attīstībā", t.i., tādu, kādai tai būtu jābūt un nevis tādu, kāda tā ir.
Latviešu rakstniecība piedzīvojusi nepārredzami smagus zaudējumus. Vairums romānu un stāstu miruši un vēl turpina mirt jau tūdaļ pēc dzimšanas, citi dzimst nedzīvi, citi pāragri noveco. "Un tas ir visbriesmīgākais, ka tie noveco tik briesmīgi ātri. Klīst bibliotēku plauktos novecojuši zīdaiņi!" izsaucas prozists un drāmaturgs Laimonis Purs (LuM 14.3.70). Cilvēka iekšējās pasaules intimo jūtu un ar to saistīto morāli ētisko problēmu attēlojumu vietā gandrīz divas dekadas no vietas neražo neko citu kā idillisku fabrikas un kolchozu prozu un drāmu, kuŗas uzdevums nevis pievērsties literātūras galvenajam objektam - cilvēkam, bet izpildīt "virpotāja instruktora vai zootehniķa paraugslaucēja pienākumus, turklāt nesekmīgi, jo trūka arodizglitības". Piedevām: kaŗa literātūra ar "ierakumu" patiesības pārspīlējumiem un deklarātīva idejiskuma, didaktikas un atklātu nepatiesību pārsātināti darbi par Latvijas neseno pagātni, "Kas šodien vairs ar minimālu aizrautību lasa un priecājas par reiz tāltāli slavināto un apbalvoto Babajevska romānu Zelta zvaigznes kavalieris?" rētoriski jautā Purs. "Un kas šodien... Labāk neuzskaitīsim. Bijusi mums kāda elektronu skaitļojamā mašīna pabrīvāka, varētu tai uzdot reģistrēt kritušos." Šāds spriedums par krievu Staļina prēmijas laureātu, kādreizējo socreālisma drednautu, protams, ne visai glaimīgā veidā aizkar mūsu pašu "nopelniem bagātos" augstākās sfairas literātus. Pat viņu labākie darbi devuši ļoti apšaubāmu ieguldījumu latviešu literātūrā. Novecojušo zīdaiņu, nedzīvi mirušo un kritušo starpā var droši minēt vai visu pirms "atkušņa" producēto dzejas un drāmas devumu, kā ari Viļa Lāča ar Staļina prēmiju apbalvotās demagoģiskās epopejas Vētra un Uz jauno krastu un romānu Ciems pie jūras, Vizbuļa Bērces darba romānus Pirmie vienpadsmit, Rītdiena sākusies šodien un Mēs darba rūķi..., Annas Brodeles prozas grāmatas Stiprie cilvēki, Marta, Ar sirdi un asinīm, Annas Sakses kolchozu darbu Pret kalnu un paskvilisko romānu Dzirksteles naktī, visus prozistu Kārļa Fimbera, Jāņa Granta, Žaņa Grīvas, Indriķa Lēmaņa, Ignata Muižnieka darbus. Šos kādreiz oficiāli dievinātos un debesīs celtos personības kulta perioda literāros veidojumus mūsdienu daudz talantīgākie literāti, šķiet, uzskata par bezvērtīgiem kukuržņiem ą la russe, par īstās mākslas altāŗu apgānījumiem. Ar dedzīga polemiķa temperamentu apveltītais Egils Lukjanskis pavisam neceremoniāli pastāsta, ka vecākie biedri "nav gribējuši vai arī nav pratuši rakstīt" (Padomju Jaunatne 1968, 225). Un lasītāji? Literātūrzinātnieks H. Hiršs žurnāla Voprosi ļiteraturi (1970, 8) organizētajā apspriedē par romāna attīstību Igaunijā, Latvijā un Lietuvā nešaubīgi paziņo, ka latviešu proza iemanto populāritāti tautā tikai kopš 50.gadu vidus, tātad kopš atstaļinizācijas. Jaunāko paaudžu pārstāvji, izlasot virspusīgos "idilliskos pēckaŗa sacerējumus, kas piebāzti ar pozitīviem partijas avangarda paraugcilvēkiem, kā ari daudzās šodienas bezgalīgi stieptās imitācijas, "klapē ar ausīm" - "sak, sen redzēts, dzirdēts, skolā malts līdz apnikumam" (LuM 14.2.70).
1970.gadā dzimtenē dzejnieks Andris Vējāns atklāja pieminekli vienam no pirmajiem lielajiem Latgales gara darbiniekiem - Andrīvam Jūrdžam (1845-1925). Pieminekļa autori B. Rulis un 0. Velikāns.
LITERĀTŪRAS ZINĀTNE
t.i., literātūras vēsture; literātūras teorija un literātūras kritika turpina stipri atpalikt no literātūras attīstības tempiem. Lai gan ideoloģiskā atmosfaira visā Padomju Savienībā jau no 20.gadu vidus nav labvēlīga nopietnas radošas literātūras zinātnes attīstībai, kopš 60.gadu sākuma Iekškrievijā un arī dažās nekrievu republikās tā atrodas uz ievērojami augstāka līmeņa nekā Latvijā. Par to var viegli pārliecināties, salīdzinot pavisam nedaudzos literātūras problēmām veltītos Rīgas periodiskos publicējumus ar tādiem krievu valodas izdevumiem kā Novij mir, Voprosi ļiteraturi, Inostrannaja ļiteratura, Ļvovas universitātes Voprosi russkoj ļiteraturi, Tartu universitātes Trudi po russkoj i slavjanskoj filologiji, Učenije zapiski Tartuskogo gosudarstvennogo uņiversiteta u.c. Bez tam krievu valodā publicēti labs skaits teicamu kritisku darbu un monografiju atsevišķās grāmatās. Un ne tikai krievu valodā. Viļņas izdevniecība "Vaga", piem., viena gada laikā (1968) publicē četrus literātūrzinātnieku pētījumus par atsevišķu lietuviešu rakstnieku dzīvi un daiļradi -Vitauta Vanaga Antans Strazds (18.gs. beigu posma un 19.gs. sākuma dzimtļaužu dzejnieks), Vandas Zaborskaites Maironis (lietuviešu jauno laiku dzejas tēvs, 1862 - 1932), Vitauta Kubiļus Solomejas Neris lirika un Romanas Dambruskaites Ieva Simonaitīte.
Tiesa, arī Latvijā ir saradies diezgan daudz literātūras apdiskutētāju. Bet nopietnas un derīgas analizes par rakstniekiem un viņu darbiem ir gaužām reta parādība. Tādu nopietnu un vairāk vai mazāk profesionālu literātūras kritiķu un zinātnieku, kā R. Klaustiņš, E. Pīpinš-Vizulis, T. Zeiferts, J. Jansons-Brauns, Līgotņu Jēkabs, J. Lautenbachs, "pirmspadomju" A. Upīts, K. Dziļleja, R. un K. Egles, P. Ērmanis, K. Kārkliņš, E. Blese, J. Rudzītis, G. Irbe u.c., kuŗiem kritika bija (un Gunara Irbes gadījumā vēl ir) māksla, radošs žanrs, Latvijā patlaban nav. Šis bēdīgais stāvoklis nemaz netiek slēpts pagājušā gada LuM diskusijās. Sevišķi daudz iebildumu vērš pret operātīvāko kritikas daļu - recenzijām, kuŗas parasti raksta paši dzejnieki un prozisti (par saviem amata brāļiem), vai arī "viendienīši" kuŗiem dažkārt niecīgas teorētiskas un praktiskas zināšanas rakstniecībā. Atskan bažas, ka starp vietējiem kritiķiem "nav izdevies pamanīt nevienu domājošu gigantu" (LuM 10.1.70). Tomēr nevar pievienoties tiem Rīgas rakstītājiem, kas vaino tikai nenobrieduša talanta vājumu. Lai pieminam tikai literātūrzinātnieci Dzidru Kalniņa; gandrīz katra viņas vērtējošā apcere sniedz auglīgas ierosmes un kļūst par notikumu - vismaz Latvijas literārajā dzīvē (skat. viņas rakstu "Par romānu un antiromānu", JG 72-73). No Kalniņas un viņai līdzīgiem talantiem varētu gaidīt daudz savdabīga snieguma, ja tikai viņiem nebūtu vienmēr jābaidās no nokļūšanas oficiālās "lauvu kritikas" (kā saka Latvijā) krustugunīs, ja tikai viņi spētu atmest jaunradi postošo provinciālo pieticību un pārspīlēto bijību centra kritiķu priekšā. Apsveicami ir tas, ka tieši daži no jauniesācējiem pavisam atklāti prasa lielāku drosmi, neiecietību pret veco ždanovisko bezatbildību, pret diletantismu, vienmulību, pelēcību, schēmatismu. Viņi apzinās, ka conditio sine qua non katras literātūras attīstībā ir autora māksliniecisko līdzekļu analīze un nevis daiļdarba sociālā aspektā vienpusīga aprādīšana. Dzidra Kalniņa, kuŗai pilnas tiesības lepoties ne tikai ar labu svešvalodu prasmi un dziļu ieskatu Rietumeiropas (īpaši vācu) literātūrā, bet arī ar kritiķiem tik nepieciešamo aistētisko gaumi, plašām teorētiskām zināšanām, savdabīgu stilu un spēju iedziļināties otra jaunradē, savā rakstā "Par sintētisko lasīšanu" mēģina dot atslēgu pieejai un ieejai autoru individuālajā stilā. Tā kā dzejas un prozas māksliniecisko pilnvērtību rada satura un formas saskaņa, viņa mudina pētīt un skaidrot plašākai auditorijai ne tikai to kas rakstīts, bet arī "kā attēlots, kā stāstīts". Lasot daiļliterātūru, radošam un jūtīgam cilvēkam vairāk jādomājot par mākslas darba aistētisko pusi, par "visu tēlu formu, valodu, valodas ritmu, intonāciju, leksiku ieskaitot". Ar Hemingveja stāsta Kaķis lietū un Aivara Kalves Sarkans āboliņa lauks vērīgu analizi un radošu interpretāciju Kalniņa pamāca, kā atslēgt durvis uz skaisto un aprāda tādas līdz šim pavisam novārtā atstātas lietas kā prozas "valodas mūziku", simbolismu, motīvus, pamatskaņu, pamatkrāsu, tonālitāti (LuM 21.2.70). Vai drīkstam cerēt uz līdzīgi kompetentiem rakstiem nākotnē? - "Protams, mēs nevaram cerēt, ka šāds laimīgs liktenis piemeklēs visu mūsu prozu: nav tādu reālu iespēju", pavisam sadrūmusi atbild Zigmonte (LuM 4.4.70). Samērā nozīmīgas problēmas traktē vēl divi LuM raksti: Imanta Tuņķeļa "Atskaņu fonētiskās sakritības minimumu meklējot" (19.9.70) un Rūtās Veidemanes "Estētiskie kritēriji un daiļliteratūras stils" (1.1.70).
Latvijā gandrīz nemaz neeksistē literātūras apskati kā kritikas žanrs, kas nepieciešami literātūras procesa noskaidrojumam. Tāpat nekāda uzmanība netiek veltīta tulkotajai literātūrai, un tikai ļoti pieticīga informācija par iezīmēm Padomju Savienības tautu (ieskaitot krievu) literātūrās laiku pa laikam atrodama Karogā. Vispārējā kultūras līmeņa celšanai un arī kritiķu profesionālās meistarības celšanai daudz dotu ārzemju literātūras kritika, bet tā nav apgūta nemaz. Arī salīdzinošā literātūrzinātne, latviešu un cittautu literātūru savstarpējo sakaru pētniecība izveidojusies ļoti vāji. Kamēr 1969.g. Karoga burtnīcās publicēti divi pieminēšanas vērti raksti - Birutas Gudriķes "Somu rakstnieku darbi latviešu valodā" (nr 6) un Laimona Stepiņa "Apsīšu Jēkabs un Andersena pasakas" (nr 3) - 1970.g. publicēts tikai Jāņa R. Ozola informātīva rakstura darbs "Antons Čehovs latviešu vidū" (nr 1), kas dod konspektīvu ainu par Čechova darbu latviskošanu kopš 19.gs. beigām. Blakus derīgajai informācijai, Ozols gaužas, ka Čechovs diemžēl nepaguvis pietuvoties "pašam progresīvākajam virzienam, marksismam", un pavisam zinīgi paskaidro, kādēļ izcilā rakstnieka daiļdarbos neesot "nākotnes laimes nesēja proletāriāta". Proti, Čechovam bijusi "tikai neskaidra nojauta", kā norisināsies tā laika tuvošanās, "kad visi būs laimīgi, kad savtīgas, sīkās 'laimītes' ideāli būs palikuši tālu, tālu pagātnē". Ar vērtējošu apspriešanu un pierādīšanu izceļas Tamāras Zālītes raksts "Zem XX gadsimta Rietumu romāna varoņa komiskās maskas" (Karogs 1970, 3), kur apcerēts homo absurdus Kafkas, Džoisa, Kami, Selindžera, Apdaika un Grehema Grīna darbos.
LITERĀRAIS MANTOJUMS
Literātūrvēsturnieces I. Kiršentāles domas par mūsu literārā mantojuma apguvi, šaubu nav, sakrīt ar latviešu intellektuālu lielā vairuma uzskatiem:
Bez dziļām saknēm tautas dzīvē kultūra nevar pastāvēt, bet dziļi sakņoties nozīmē arī to, ka kultūras tālākai attīstībai, izaugsmei pēc iespējas pilnīgāk, daudzpusīgāk jāapgūst mantojums (...) Ir svarīgi un pat nepieciešami no jauna pārsijāt latviešu literatūras mantojuma apcirkņus, jo tajos joprojām vēl var atrast agrāk gaismā neceltus graudus (LuM 30.5.70).
Bet arī pērngada veikumu šajā jomā, tāpat kā. iepriekšējos gados, nevar saukt par bagātīgu.
Pēdējos 25 gados dzimtenē ļoti maz ir darīts, lai mūsu bagātie, ilgos gadsimtos veidotie folkloras materiāli nokļūtu pie lasītājiem. To esam veiksmīgāk darījuši trimdā ar monumentālajiem tautasdziesmu un tautas teiku un pasaku izdevumiem. Izgājušā gadā Rīgā laistas klajā divas nelielas tautasdziesmu izlases - Dziedot mūžu nodzīvoju, kur sakopotas vairāk nekā 1000 ģimenes ieražu dziesmas, un Dailes lokā, kur š.g. 22.martā mirušais literātūrvēsturnieks Jānis Alberts Jansons atlasījis 1667 dziesmas par jaunības, darba un dabas daili. Lielākā daļa dziesmu pirmajā krājumā ņemtas no Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Folkloras sektora nepublicētajiem fondu materiāliem, un to var uzskatīt par daļēji zinātnisku izdevumu, jo tautasdziesmu tekstiem uzrādīts fondu numurs un pierakstīšanas vieta, bet krājuma beigās doti dziesmās sastopamo sarunu valodā. izzudušo vārdu īsi paskaidrojumi, piem., dieveris, vērkulis, ietaļa, nūjnieki, tulna u.c. Profesors Jansons izmantojis galvenokārt Barontēva fundamentālo kopojumu Latvju Dainas. 1970.g. beigās J.A. Jansona sakārtojumā laists klajā Latviešu dzejas antoloģijas pirmais sējums, kas sastāv no tautasdziesmām un dzejas līdz jaunajai strāvai. Publicēta arī kabatas formāta grāmatiņa Tautas dziesma latviešu mūzikā. Šajā pētījumā, kas izveidojies pēc 1965./66. gada koncertlekciju un radiolekciju cikla, mākslas zinātņu doktors un mūzikas folklorists Jēkabs Vītoliņš cenšas atsegt mūzikālās folkloras bagātību nozīmi mūsu profesionālās mūzikas tapšanas procesā. Folkloristikas jomā vēl jāpiemin J. Darbinieces pētījums "Žanra problēma gadskārtu ieražu dziesmās salīdzinošās analīzes skatījumā" (Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1970, 8), kur viņa pievēršas dažām baltu un slavu parallēlēm, un J. Rozenberga "Dzintarzeme latviešu tautas dziesmās" (turpat, 1970, 10), kur iztirzāti četri pamatjautājumi - par dzintarzemes dziesmu izplatības biežumu, izplatības areālu, dažādo variantu tekstuālām izmaiņām un saistībām ar tālās pagātnes vēsturisko tiešamību. Starp avotiem Rozenbergs min arī divus Rietumos publicētus darbus - Marijas Gimbutas grāmatu The Balts (1963) un Ed. Šturma rakstu "Der ostbaltische Bernsteinhandel in der vorchristlichen Zeit" krājuma Commentationes Balticae pirmajā sējumā (1953).
Salīdzinot ar dažām citām republikām un īpaši Krieviju, Latvijas literārie činavnieki izrāda ļoti lielu gausumu pirmspadomju autoru darbu un literātūrvēsturisku materiālu apgūšanā. Labākā gadījumā viņu rūpes par savas kultūras patieso vērtību atklāšanu un populārizēšanu aizsniedzas līdz "ideoloģiski drošiem" daiļdarbiem. Kamēr vai katrs krievu klasiķis var lepoties ar "akadēmisko" izdevumu, šimbrīžam Latvijā nav pat izdoti pilnīgi, zinātniski apstrādāti Raiņa kopoti raksti; daudzas dižā latvieša domas, acīmredzot, vēl vienmēr bīstamas sistēmai. Tiesa, šāda zinātniska, visu dzejnieka daiļradi aptveŗošā izdevuma publicēšana izziņota jau pirms sešiem septiņiem gadiem un, kā paskaidro galvenais sakārtotājs Viktors Hausmanis, pirmie sējumi pabeigti "jau labi sen", bet jautājumu, kad tos saņems lasītāji, "izšķirs izdevēji" (LuM 12.9.70). Latvijā līdz šim nav arī dota atļauja ne Raiņa, ne arī kāda cita nacionāla rakstnieka vārdā nosauktas literāras prēmijas dibināšanai. Tajā pašā laikā Iekškrievijā ir Gorkija prēmija, Ukrainā - Taras a Sevčenko, Baltkrievijā - Jankas Kupalas, Igaunijā - Kristiana Jāka Fetersona, Gruzijā - Šotas Rustaveli u.t.jpr.
Izcilā vārda meistara Friča Bārdas populāritāte pastāvīgi aug. Tādēļ arī pērn, 11 gadus pēc kontroversālā krājuma Dzejas, sakarā ar dzejnieka 90 gadu atceri dod atļauju nelielas illustrātīvas dzejoļu izlases, Zemes dziesmas, publicēšanai 33000 eksemplāru lielā metienā. Pēcvārdos krājuma sakārtotājai dzejniecei Olgai Lisovskai gan bijis jāiestarpina tāds kā orientieris ideoloģiski mazāk rūdītajam lasītājam - Zemes dēla un Zvaigžņu meitas dziesminieka veidotais dzejas tēls neesot radījis sevī spēku būt to "nešaubīgo, vidū", kas lauž ceļu "uz Oktobra sociālistisko revolūciju un uz padomju laiku". Bet, kā lasām kādā citā visai kuriozā atzinumā, pat "aktīvajiem komunisma cēlājiem" spēj būt tuva un simpatiska "tā apbrīnojamā iekšējā rosme, intelektuālā un emocionālā aktivitāte, kas caurvij Bārdas liriku" (LuM 24.1.70). Četrus liriķa dzejoļus publicē Zvaigzne (nr 2), bet Karogā (nr 1) parādās atsevišķi izvilkumi no Kārļa Krūzas atmiņu piezīmēm par Bārdu : kas ar nosaukumu Zilā krēslā glabājoties Misiņa bibliotēkas retumu sektorā.
Dzejnieka Apsesdēla (Augusta Apsīša, (1880-1932) 90. dzimšanas diena atzīmēta ar izlases Gribēju mīlēt publicēšanu. Tur ievietoti galvenokārt sabiedriski aktuāli darbi no viņa astoņiem krājumiem, no periodikas un arī rokrakstiem. 1907.g. Apsesdēlam piespriež nāves sodu. To aizstāj 10 gadi Krievijas katorgas cietumā un Sibirijas izsūtījumā, kur viņš sacer "Dzirciemnieku" apgādā publicēto dzejoļu krājumu Smagas domas (1912). Brīvības laikā viņš darbojas Tautas augstskolā un Kultūras fondā un ir aktīvs dievturu draudzes loceklis. Apsesdēlu rehabilitē samērā vēlu, jo "viņš neatrod ceļu uz marksismu". Tie darbi, kuŗos viņš attēlojis subjektīvos pārdzīvojumus, nav pārpublicēti.
Pirmo reizi atsevišķā grāmatā iznāk tulkotāja, atdzejotāja un ilggadīgā Valsts mākslas mūzeja darbveža Valta Dāvida dzejoļi ar nosaukumu Dvēseles ielas (skat. Andreja Johansona rakstu "Dzejnieks, kas nokavēja vilcienu" š.g. 6.marta Laikā). Arī turpat 80 gadu vecās Vilmas Delles izlasi Dižais buciņš jāpieskaita literārajam mantojumam - no 15 novelēm un stāstiem tikai 3 radušies 60. gados, pārējie - 20. un 30. gados. Stāstniece, kuŗu rakstniecībā ievada Teodors Zeiferts, savdabīgi ataino lauku sētu un mazpilsētiņu ļaužu dzīvi, lieliski izmantojot dzīvo tautas valodu, kas mūsdienās ir visai reta māksla. Savā ziņā līdzīga ir Austras Dāles dzejoļu izlase Sanoši strauti, kur atlasīti dzejoļi no visiem viņas agrākajiem krājumiem. Kā pēcvārdos trāpīgi saka Valdemārs Ancītis, dzejniece lasītājam paveŗ pasauli, "kur gan nav žilbinošas gaismas un skaļuma, bet kuras mierīgajā krēslainībā reižu reizēm tomēr der uzkavēties, lai atpūtinātu un padzirdītu klusuma izslāpušu dvēseli", Pazīstamā dzelminieku grupas locekļa Kārļa Štrāla nāves gadā publicē izlasi Likteņi, kur apvienoti pieci stāsti, un literārā mantojuma gadskārtējā publicējumā Varavīksne ievietoti trīs dzejoļi no manuskripta, kas atrodas rakstnieka archīvā. Štrāls sasniedz lielu meistarību dzejoļu krājumā Zemes elpa (I927). Pēc I pasaules kaŗa viena no viņa pamattemām kļūst cilvēks kaŗā - poēmā Kauja pie Glemu liepas, daudzos stāstos un lielākajā prozas darbā - romānā Kaŗš. Sakarā ar drāmaturga Jūlija Pētersona (1880-1945) dzimšanas dienas atceri nāk klajā izlase Komēdijas, kur no viņa spalvai piederošām 22 lugām ievietotas diemžēl tikai trīs - "Diplomāti", "Prāta cilvēki" un "Cēlie mērķi". Apdāvinātā veikalnieku, uzņēmēju, rūpnieku, direktoru un polītiķu pasaules izsmējēja dēls Pēteris darbojas par Dailes teātra galveno režisoru., Atkārtotā izdevumā publicēti Akurātera Kalpa zēna vasara, Brigaderes simboliskā pasaku luga Princese Gundega un karalis Brusubārda (teicamā mākslinieces Lijas Būmanes apdarē), Raiņa Gals un sākums un Saules gadi, Leona Paegles drāma Dievi un cilvēki (greznā Induļa Zariņa ietērpā) un Andreja Upīša stāsti jaunatnei Tāli ceļi (1938), Arī Upīts pērn 93 gadu vecumā pievienojas mūžībā aizgājušo saimei. Latviešu literātūrā viņš atstājis neizdzēšamas pēdas kā prozists, kritiķis un polemiķis. Upīša literārās darbības nozīmīgākais posms ir pirms un pēc I pasaules kaŗa. Literātūras vēsturē viņš ieies kā Robežnieku romānu virknes, īpaši 1905.gadam veltītā Ziemeļu vēja (1921), autors. Nozīmīga vieta viņa daiļradē paliks arī vēsturiskajam romānam Laikmetu griežos (1937-40), noveļu krājumiem Kailā dzīvība (1926) un Stāsti par mācītājiem (1930) un traģēdijām Mirabo (1926), Žanna d'Ark (1930) un Spartaks (1943). Padomju varas gados daiļrades jomā sākas Upīša talanta noriets. Neraugoties uz to, viņš kļūst par Staļina prēmijas laureātu, Sociālistiskā Darba Varoni, akadēmiķi, LPSR Augstākās padomes prezidija locekli, LPSR Tautas rakstnieku u.c.
Dzimšanas dienas atzīmējot, periodikā publicēti nedaudzi visvecākās paaudzes vai arī nesen mirušu dzejnieku darbi - Augusta Brača (1880-1967), Valža Grēviņa (1895-1968), Paulīnas Bārdas (dz. 1890), Elzas Stērstes (dz. 1885). Ilgonis Bērsons pačukst Karoga (1970, 1) lasītājiem, ka Talsos 8x10 gadus nupat kā skaitļojis Kārlis Zariņš, Literārā mantojuma apgūšanas speciālistam, šķiet, tā kā mazliet neērti, ka visu šo laiku bijis galīgā neziņā par "agrāk pazīstamo rakstnieku" ("vidusskolā, arī augstskolā, filologos, tāda vārda nedzirdēju"). Uzzinām arī, ka cenzori it kā devuši piekrišanu Zariņa pazīstamā vēsturiskā romāna Kaugurieši (1937) publicēšanai, bet autors pats vēl gribot "visu grāmatu pārlabot" un "iesviest pa krāsu pickai vienā otrā pelēkākā epizodē". To nu būtu iemesls uzņemt ar tikpat lielu skepsi kā Zariņa neapmierinātību sakarā ar viņa darbu pārpubličēšanu Rietumos: "Kā gan viņi tur otrā pusē darās. Emigrācijas izdevēji atkārtotos izdevumos palaiduši pasaulē manus darbus. Izteicu protestu kādam savam draugam rakstniekam". Vecais vīrs droši vien to teicis Rakstnieku savienības amata vīram, bārdā smīnēdams.
Iepriecina tas, ka mūsu radošās intelliģences atbildīgākie pārstāvji un citi entuziasti, neraugoties uz oficiālo ierēdņu neapmierinātību, cenšas visādos veidos godināt mūsu kultūras darbiniekus. Tūkstošiem cilvēku ik gadu iegriežoties Blaumaņa Braķos, brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēnos, Veidenbauma Kalāčos, Raiņa Tadenavā, Brigaderes Sprīdīšos. Dzejas dienās septembŗa sākumā Andreja Pumpura mūzeja atklāšanas aktā Lielvārdes senatnīgajās Strauju mājās klātesošie zīmīgi atceras mūsu tautiskās atmodas laikmeta dziesminieka vārdus:
Es arī citkārt gribēju
To tumšo varu lauzt.
Es rakstīju un dziedāju,
Lai rīta gaisma aust!
Pie Vietalvas dziedāšanas biedrības nama pamatiem piestiprina Ausekļa piemiņas plāksni, vecajiem Vietalvas koristiem skandējot "Gaismas pili" un "Beverīnas dziedoni" (basiem pievienojušies dzejnieki Ziedonis, Purvs un Sirmbārdis). Vietalvā. Auseklis iecerējis savu dzejoli Latvijas kalnājos, Latvijas lejās un devis rakstu Iz latviešu sadzīves, kuŗā cildinājis vietalviešu dziesmu prieku, teātŗa spēles māku un "drošo, zītarskaidro" runu. Grupa jauno dzejdaru nolasa savus darbus pie Neredzīgā Indriķa kapa Lažas Ģibortu kapsētā. Dzelzavas Muceniekos atklāj Doku Ata memoriālo muzeju, bet Zalvē - piemiņas plāksni tautskolotājam un dzejniekam Jūlijam Dievkociņam, kuŗu 1906.g. februārī 26 gadu vecumā nobendē krievu soda ekspedīcija. Patriotiski noskaņotu entuziastu neatslābstošu pūļu rezultātā attiecīgās iestādes devušas piekrišanu mūzeja iekārtošanai Krišjāņa Barona pēdējā dzīves vietā - Rīgā, Kr. Barona ielā 3 (5.dzīvoklī) - un piemiņas plāksnes piestiprināšanai pie tumšpelēkā nama. Neretas Riekstiņos atzīmē Jaunsudrabiņa dzimšanas dienu ar koklētāju ansambļa koncertu un Ļūdēna, Petera, Kamaras un Skujas dzejoļiem pašu lasījumā.
Laiku pa laikam Latvijas publicistikā - dažāda veida jubilejas rakstos, kuŗi parasti ar nopietnu analīzi neizceļas - paslavēti mūsu kultūras darbinieki tieši viņu "tautiskuma" dēļ. Alfons Vilsons, aicinādams pievērst vairāk uzmanības jaunlatviešu publicista Andreja Spāģa ( 1820-1871) darbībai, visai zīmīgi citē šādu 1853.g. uzrakstītu Biezbārža, Ruģēna un Dinsberģa laikabiedra sentenci: "Līdējs ir sliktāks nekā zaglis un slepkava: šie ņem un maitā laicīgu mantu un mirstamu miesu, bet līdēji maitā mūsu garu" (LuM 10.1.70). Ojārs Zanders apjūsmo 1850.g. dzimušo literātu Ansi Bandreviču kā vienu no tiem retajiem Maskavas latviešiem, kuŗi "stingri apzinās un aizstāv savu tautību" (Karogs 1970, 2), bet, atceroties Māteru Juŗa 125 gadu dzimšanas dienu, pasvītro, ka šis publicists, rakstnieks un viens no Rīgas un Jelgavas biedrības vadošajiem darbiniekiem (kas pēc Augusta Deglava apraksta "pie dzeršanas nodzēra visus, pie trumpošanas visus notrumpoja, pie kliegšanas visus nokliedza") nekad nav bijis laipotājs:
Lai paliek katrs pie tās tautas, kuras loceklis viņš ir pēc dzimuma, lai viņš cienī vispirms savu tautu, tad viņam nenāksies grūti arī citas tautas cienīt. Kas savu tēvu un māti necienī, tas mīs arī citus kājām (...) Tikai tautas labklāšana bij' tas mērķis, kas mums kā spīdoša zvaigzne ceļu rādīja (...) Latviešu tauta ir jauns ideāls, kuru miesā tērpt ir mūsu pienākums (...) Tautiņas var iznīcināt un tautas var apspiest un uz kādu laiku no lielā pasaules skata nocelt, bet viņu gars, viņu idejas, viņu attīstības panākumi nav iznīcināmi un dzīvo mūžīgi projām, lai gan citādā formā, citadā vīzē un būšanā (Karogs 1970, 3).
Stepons Seiļš Karoga lappusēs atceras vairākus Latgales rakstniekus, paretam citējot kādu viņu darbu latgaliski - "skumju un nopūtu" dzejas autora Seimaņa Putāna viengadnieku, dzejnieku Staņislavu Cunski-Ceiruļnīku (1892-1915), kas krīt I pasaules kaŗalaikā, dodoties pāri frontei izlūku gājienā; 1910.g. dzimušo rakstnieku Povulu Prīkuli, kuŗš iegūst ievērību ar savu stāstu krājumu Nūsamaldejušī (1943); Aleksandru Garanci (1909-1969), kuŗa dzejoļi un dzimtā novada mīlestības apdvestie stāsti parādās visai bieži 30.gados (pēc atstaļinizācijas viņam atļauj nopublicēt pa dzejolim Karogā un Kolhoznīku kalendarā). Pēteris Tālums piemin Latgales tautas dziesminieku un folkloras vācēju Andrīvu Jurdžu (1845-1925), bet Janis Aizupietis - Štuthofas koncentrācijas nometnē ar tīfu mirušo Pīteru Voitkānu-Klaidūņu (1902- 1945). Diemžēl Latgales rakstnieku atstātais literātūras mantojums līdz šim atstāts galīgā novārtā.
Vairāki literāti veltī siltus vārdus vienam no vecākajiem vēl dzīvajiem latviešu grāmatniekiem - 90 gadus vecajam rakstniekam un tulkotājam Augustam Mežsētam, kuŗš "tikai labas daiļliterātūras" publicēšanai 1920. g. nodibina apgādu "Vaiņags". Starp pirmajām grāmatām grūtajā pēckara laikā izdoti J. Rozes dzejoļi Fontāns, P. Ērmaņa miniatūras Atsacīšanās, L. Laicena dzejoļi Karavāna, P. Rozīša stāsti Ceļš uz paradīzi un Miglas svilpes, kritiskas studijas Kultūras slāpes, H. Longfello Dziesma par Hajavatu, vecfranču mīlas dziesma Okasens un Nikoleta (J. Ezeriņa tulkojumā), M.Servantesa Don Kichots "Lamančas Donkichots, asprātīgais un daudz piedzīvojušais hidalgo") u.c. Neraugoties uz Kultūras fonda piešķirto pabalstu, 1923.g. izdevniecībai jābeidz pastāvēt.
Neapšaubāmi organisks mezgla punkts latviešu literātūrā ir Aleksandrs Čaks, vēl vienmēr jauns dzejnieks tiklab formā kā saturā. Lai gan viņa vārds oficiāli tiek daudzināts kopš 50.gadu vidus, jāatzīst, ka kultūras uzraugi vēl joprojām ir "lieli parādnieki tautai", jo mūsu pirmajam urbānistam daiļrades "atsijāšanas procesā" makten pāri nodarīts. Pilnīgs, nopietns dzejnieka mantojuma izdevums neeksistē. Čaka kapa vietu, kā sūdzas Juris Veitners, rotā pavisam necila plāksnīte, nekādas zīmes nav pie nama Lāčplēša ielā un par dzejnieka darbību Cēsu apriņka Drabešos (kuŗ viņš bijis bērnu nama pārzinis) zinās tikai retais. Un tas neraugoties uz milzu populāritāti tautā:
Mēs mīlam Čaka ekspresijas piestrāvotos pantus, mīlam pašpuiciskās bravūras pārejas smeldzoši nemierīgajā, trauksmainajā lirismā, jo tā ir jauna pasaule, - kaut vienmēr mūsos, bet nekad līdz galam, neizzināma un neizstaigājama (Zvaigzne 1970, 3).
Lai grieztu lietas uz labo pusi, pērn, tieši 20 gadus kopš dzejnieka nāves, 30.000 eksemplāros izdod dažu viņa laikabiedru atminas, Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku. 27 atmiņu rakstītāju vidū - tuvinieki, skolas dienu draugi, paziņas, rakstnieki, gleznotāji, teātŗa darbinieki. Bet tikai kāds pusducis rakstu dziļāk iepazīstina sabiedrību ar mūsu klasiķi un viņa laika literāro atmosfairu, starp tiem Kārļa Egles, Mildas Kalves, Mārtiņa Zaura, Edgara Dambura, Mildas Grīnfeldes. Liekulības augstākajai izpausmei tuvojas vairāku autoru epitetiem piesātinātās atmiņas; 40.gadu beigās tieši viņu dēļ Čaks "bieži bija ļoti skumīgs" (201.lp.), "pārāk bieži pārnācis mājās skurbulī" (166) un tādēļ arī "aizgāja talanta pilnbriedā". Gribot negribot, atmiņā nāk Olgas Lisovskas vārsma no viņas pēdējā dzejoļu krājuma Pavedieni (1970):
Cilvēki,
vai vēl vienu pierādījumu
savai necilvēcībai jūs te meklējat?
Sadedzinat,
nogrūžat peklē
un tad - uzceļat pieminekli...
Valdis Rūja pareizi raksta, ka Čaks radījis ap sevi savu pasauli, kur viss runājis viņa valodu: "Kāp droši pār slieksni! Nomet aiz tā iedomātos kanonus, priekšstatus, Prokrusta gultas, Uzticies, jūties brīvi!" (204). Neraugoties uz to, vairāki autori centušies savas atmiņas apstrādāt "ideoloģiski", parādot Čaku turpat vai kā zvērinātu socreālistu. Piemēram, Sudrabkalns, kuŗš pēc "jūnijdienām" pats kļūst par konjunktūras viendieni, ņemas slavināt sava kādreizēja drauga "krietna padomju cilvēka īpašības" dienās, kad "virpuļojusi atjaunotne" (t.i., tūdaļ pēc kaŗa) - ar saviem neizsmeļamajiem dzejas līdzekļiem Čaks izteicis "uzticību Dzimtenei, vēlāk arī Komunistiskajai partijai, atbrīvotās un apvienotās cilvēces brālībai" (11), un piedevām "pareizi un daiļi" izjutis "Maskavas un krievu tautas pasaulvēsturiskos uzdevumus" (24).
Zinām, ka 1940.g. Čakam nebija cerības iekļūt Rakstnieku savienībā, jo jaunieceltie cenzori saskata "dažas pretpadomju pieskaņas" vairākos viņa darbos, īpaši poēmā Mūžības skartie, kam 1940.g. janvārī piešķiŗ Brigaderes prēmiju. Ne visai apdāvinātais rīmkālis Valdis Lukss ("Staļina draudzības dižajā lokā / milzīgs mums pavērsies debesu jums"), kas savā laikā ieņem Rakstnieku savienības valdes sekretāra posteni, nāk klajā ar pavisam ūnikālu atklājumu: "Lai nepazustu viss darbs par latviešu strēlniekiem, Čaks bijis spiests šīs pieskaņas poēmā iemontēt, jo tā vēlējušies daži ulmaniešu lielkungi". It kā atvainodamies Lukss piemetina, ka nebūt negribot noniecināt Čaka daiļradi, bet tikai parādīt "kāda īstenībā bija (Rietumos vēl tagad ir!) šad un tad un šur un tur daudzinātā buržuāziskās un kapitālistiskās iekārtas radošā brīvība" (46). Interesi izraisa Luksa tikpat dogmatiskā amata brāļa Andreja Baloža kommentāri par laikaposmu 40.gadu beigās, kad "izvērsās asa cīņa pret tā sauktajiem kosmopolītiem - ļaudīm, kas pauž buržuāziskās idejas un kam sava Padomju Dzimtene nav dārga". Apšaudes ugunīs nokļuvis arī Čaks. "Atceros," turpina Balodis, "kādā šādā sanāksmē viņa kailais pakausis aso vārdu šaustījumā liecās arvien zemāk un kļuva gluži sārts. Tas bija smags trieciens dzejniekam." Bet turpat Balodis nekautrējas rakstīt, ka pirmajā krievu gadā un īpaši pēc kaŗa dzejnieks par excellence, "it kā pa jaunu atdzimis, ienāca padomju dzīvē un dzejā" (60, 65).
Čaka nepublicēto darbu liktenis ir viena no mūsu lielākajām literārajām katastrofām. Daudz kas no viņa daiļdarbiem gājis zudumā vai arī pazudis bez vēsts. Vācu okupācijas gados sacerētā krājuma, Lakstīgalas dzied basu, manuskripts it kā guļot mūzejā "vien speciālistiem pieejams". Tā saturs atklātībai nav zināms, un tikai dažiem "speciālistiem" izdevies to izlasīt kaŗa pēdējos mēnešos tūlīt pēc atgriešanās Rīgā no Iekškrievijas. Viens no viņiem, Edgars Damburs, atzīstas, ka manuskripta izlasīšana sagādājusi viņam "ir estētisku, ij citādu prieku; kādas gleznas, tēli un ritmi! Aleksandrs Čaks tur mirdz un laistās visā godībā" (147). Visā pilnībā nav publicēts arī tulkotājai Mildai Grīnfeldei dāvinātais krājums Debesu dāvana, ko vācu laika pašā beigu posmā Čaks pārdevis "Zelta Ābeles" apgādam kopā ar pa daļai iznīcināto poēmu Matīss - kausu bajārs (162), kas fragmentārā veidā iespiests Čaka Izlases otrā sējumā (Rīgā, 1961).
Atmiņu krājumā pirmoreiz atklātībā tiek paziņots, ka padomju publikācijās Čaka daiļdarbi nereti iespiesti kļūdaini un ar patvarīgiem pārveidojumiem, īsinājumiem. Mākslinieks Martiņš Zaurs, kam Čaks uzdāvinājis stāsta Kļavu lapa oriģinālrokrakstu, salīdzina to ar 1969. g. izdevumu un atrod "daudzus redaktoru izmainītus vārdus un pat jēdzienus". "Šaubos, vai tie ikreiz nākuši par labu Čaka domai un stilam", piemetina Zaurs, kuŗa darbnīcā karājas dzejoļu grāmatu Es un šis laiks, Sirds uz trotuāra, Apašs frakā, Pasaules krogs autora pēcnāves maska ("mierīgs, nemainīgs klusējošs smaids"). Milda Grīnfelde pārmet pārcentīgajiem redaktoriem Čaka dzejoļu pārveidošanu, t.i. ideoloģisku uzlabošanu. Piem., krājumā Zem cēlās zvaigznes (1948) ir dzejolis "Baironam", kas sākas tā:
Nav velti cilvēku darbi un mokas.
Es mazgāju rožainā ūdenī rokas
Un dzeru zelteri.
"Šīs rindas," bažīgi raksta Grīnfelde, "nesaskan nedz ar turpmāko, nedz ar Baironu vai baironismu". Čakam rakstīts pavisam kas cits:
Viss velti:
Cilvēku darbi un mokas...
Pārveidotā versija pārgājusi uz 1961. g. izdoto Čaka Izlases pirmo sējumu un krievu valodas izlasi Ļestnici.(1964), kā arī Jāņa Rudzīša sakārtoto krājumu Mana Rīga (Ņujorkā, 1961) un dzejnieces Astrīdes Ivaskas angliskoto izlasi žurnālā The Literary Review (1965, 3).
Vairākās vietās cietis dzejolis "Starp divi lietiem" - visvairāk priekšpēdējās sešrindas. Krājumā Zem cēlās zvaigznes lasām:
Viens saber zilas zvaigznes linos,
Kad pienācis ir viņu laiks.
Ko runāju, es neatminos,
Jo kļuvu karsts un alkains tvaiks,
Kad telpas plašumā es tinos...
Turpretī Čaka manuskriptā, kā paskaidro Grīnfelde, ir:
Dievs saber zilas zvaigznes linos,
Kad pienācis ir viņu laiks.
Ko runāju, es neatminos;
Jo kļuvu karsts un alkains tvaiks,
Kad tavā augumā es tinos
Kā smaržā negausīgs un maigs.
Varavīksnē publicēti 10 jaunatrasti 20.gadu vidū sacerēti Čaka dzejoļi, kuŗiem likts kopvirsraksts Vaidošās drātis.
Sakarā ar revolūcionāra Friča Roziņa-Āža (1870-1919) dzimšanas dienas atceri publicē viņa "aforismus un atziņas" Domu dzirkstis. Pēc jaunstrāvnieku izkliedēšanas Roziņš 1899.g. nelegāli emigrē uz Angliju, vēlāk Sveici, aktīvi piedalās Vakareiropas latviešu sociāldemokratiskās savienības izveidošanā, izdod žurnālus Latviešu Strādnieks un Sociāldemokrāts, vairākas reizes atgriežas Latvijā, 1908.g. tiek arestēts un notiesāts uz četriem gadiem katorgā un pēc tam uz mūžu Sibirijas trimdā, bet jau pēc gada izbēg un nokļūst ASV, kur rediģē laikrakstu Strādnieks (Bostonā) un iesaistās Amerikas Sociālistiskās partijas latviešu koporganizācijā. 1917.g. atgriežas Latvijā, 1919.g. kļūst par Stučkas valdības zemkopības tautas komisāru, bet dažus mēnešus vēlāk mirst ar plaušu karsoni. Intereses labad citēsim nedaudzus no Roziņa fascinējošajiem "aforismiem":
Latviešu labāko famīliju tēvi ir vecu vagaru, muižu pārvaldnieku utt. dēli. Tiem vēl guļ asinīs līšana pret "kungu" un rupjā izturēšanās pret tādiem, kurus domā par sevi zemākus esam (1894).
Katra valdīšana pār citiem demoralizē valdošās personas, dara viņas tikumiski un garīgi mazvērtīgākas nekā tie, pār kuriem viņa valda (1899).
Sveču dienā augstā junkuršapte un māmuļīgie tautieši sarīkos lustīgu vizināšanos kamanām pa sasalušām tautas asarām (1908).
Kas patiešām grib, lai būtu miers virs zemes, tas lai neklausās uz miera sprediķiem un pātarnieku bimbekļiem, bet lai bez mitēšanās sludina un gatavo pilsoņu karu, sociālo revolūciju! Si vis pacem, para bellum! (1914).
1907.gada Latviešu strādnieku kalendārā Roziņš publicē šādu pantiņu ar nosaukumu 1906. gads:
Asins plūdi visur nāce,
Spiegi, foni, kazaki,
Pēc tam Orlovs trakot sāce,
Lodes, uguns, dragūni,
Varmākiem zūd pēdēj's prāts -
Tāds bij pērnais asins gads.
Atzīmējot Roberta Eidemaņa 75.dzimšanas dienu, izdota viņa dzejas izlase Trokšņainā saule (ar Zigurda Zuzes pavājām gravīrām), ko ievada literāta pirmais publicētais dzejolis "Kaisli skūpstot vējiņš mazs" (tas parādās 1908.g. laikraksta Latvija literārajā pielikumā) un nobeidz 1936.g. sacerētā poēma par ogļraci Adu Lafuenti, kura krita Astūrijas kaujās. Gadu vēlāk, kā ziņo krājuma sakārtotāja V. Rugāja, arī pats "revolūcijas zaldāts un dziesminieks" krīt par upuri "personības kulta izraisītajiem likumības pārkāpumiem" un tikai 20. kompartijas "atstaļinizācijas" kongress "no jauna pavēra viņa mākslai ceļu pie lasītāja". Maz latviešu zinās, ka sarkanās armijas ģenerālis un "Krievijas latviešu proletāriskais dzejnieks", kuŗš "no pasaules dzejniekiem pirmais" vārsmu par Ļeņinu "pacēla delnā kā karogu cīņu mutulī melnā"(Karogs 1970, 7), savās jaunības dienās vārsmoja gluži "neproletāriski". 1910.g. Valkā izdotajā dzejoļu krājumā Straumē, piem., var atrast pavisam daiļniecisku Ziemsvētku vakara apdzejojumu:
Kamanas slihd klusi, klusi;
Tehtinsch sawu kalķi suhz...
Willainitē eetinusees,
Mahte swehtku dzeesmu duhz...
Leoni, lehni swana skaņas
Schurp no basniziņas pluhst;
Wiņas siņo: Kristus dsimis,
Pekles schķehps wirs semes luhst!...
Luhk, jau klaht pee basniziņas!...
Logos swetschu leesmas mirds,
Peepluhst pilna baltas gaismas
Mana masā behrna sirds.
Arī Vilhelma Knoriņa dzīve pārtrūkst "agri un traģiski" Krievijā 30.gadu beigās. Sakarā ar viņa 80.dzimšanas dienu parādās vairāki suminoši raksti augusta mēneša periodikā un jau pirms tam - E. Knopes monografiskai s apcerējums Vilis Knoriņš - literatūras kritiķis. Savu literāri kritisko darbību viņš aizsāk pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas (Jansona-Brauna rediģētajā Pēterburgas laikrakstā Vārpas), strādādams par skolotāju Straupes draudzes skolā. No savdabīga marksistiska redzes viedokļa viņš vērtē Plūdoņa, Bārdas, Austriņa, Skalbes, Andreja Upīša, Raiņa, Aspazijas u.c. mūsu vārda mākslinieku darbus. No 1932.g. līdz viņa "novākšanai pie malas" 1937. gadā Knoriņš ir Sarkanās profesūras Partijas vēstures institūta direktors un 1935.g. viņam piešķir vēstures zinātņu doktora gradu par staļinlaika Vissavienības Komunistu (boļševiku) partijas īsā kursa sācerēšanu.
1970.g. pašā sākumā klajā nāk 80 gadu vecās Astras (Lucijas Mačiņas-Dīriķes) dzejoļu, prozas un - kritisku apcerējumu izlase Kad cīņa dun. Vairums viņas sacerējumu radušies šā gadsimta otrā dekadā un 20.gadu sākumā. Astra, kas piektajā gadā hektografējusi un izplatījusi uzsaukumus un revolūcionāro dziesmu tekstus un pēc 1917.g. palikusi Maskavā, kur Serafimoviča ielā vairākus gadus mīt kopā ar vēlāk nolikvidētajiem "padomju varas ienaidniekiem" Knoriņu un Šalkoni, visā savā mūžā skolojusies tikai trīs gadus - Bārbeles pagastskolā. Par to liecina arī viņas skolnieciskās vārsmas, piem., 1923.g. sarakstītais "Ierindnieks":
Es partijas zaldāts-ierindnieks!
Mūsu lielajā cīņā es neesmu lieks.
Kur spēku vajag - es vienmēr tur.
Mana roka cieši ieroci tur.
Un darba frontē, es soļoju drošs ...
Ar darbtautu kopā, jautrs un možs...
Es partijas zaldāts - ierindnieks,
Par tautas laimi man cīnīties prieks.
Zināmu interesi var radīt 1920.g. Orlā sacerētie raksti "Kā veicināt proletāriskās mākslas attīstību?" un "Par proletariāta mākslu", kur autore, cita starpā, polemizē ar Andreja Upīša grāmatu Proletāriskā māksla (Pleskavā, 1920).
Nav noslēpums, ka ļoti plaši latviešu rakstnieku rokrakstu fondi, arī vēstules, nepublicēti daiļdarbi, atmiņas, dienasgrāmatas glabājas zinātniskajās bibliotēkās, mūzejos un archīvos. Lielas vērtības glabājas ari vecos avīžu un žurnālu komplektos. Bet kaut cik plašākam interesentu lokam tās ir nepieejamas un nezināmas, Kā Valdemārs Ancītis sūdzas (LuM 7.2.70), līdz 60.gadu beigām padomju laikā latviešu literātu archīvi paliek pilnīgi nekataloģizēti, 1968.g. publicēts Hertas Vaitas Garliba Merķeļa rokraksti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, kam gadu vēlāk seko Jāņa Zemzara sastādītais zinātniskais apraksts Pērsieša rokraksti un sarakste. Tie līdz šim ir vienīgie šāda veida darbi. Ancītis atzinīgi izsakās par latviešu literāro archīvāliju kataloģizēšanas pionieri Kārli Egli un viņa bibliografisko pārskatu Kronvalda Ata grāmatas un rokraksti (Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā, 1934, 4-6; arī atsevišķā novilkumā) un Kārļa Kundziņa , G.F. Stendera bibliografiju", ko 1939.g. publicē Ramaves rakstu krājuma Ceļi devītajā sējumā. Atcerēdamās, ka Raiņa Valsts literātūras un mākslas vēstures mūzejs sāka publicēt Raiņa sarakstes, dienasgrāmatu un citus materiālus, kas iznāca divos sējumos ar nosaukumu Literārais mantojums, I. Kiršentāle savukārt jautā: "Vai nebūtu laiks šo izdevumu atjaunot un turpināt citu rakstnieku rokraksta materiāla publikācijas no muzeja fondiem?" (LuM 30.5.70). Diemžēl šis jautājums paliek atklāts.
Ar epistolārā mantojuma apguvi 1970.g. vāji veicies. Varavīksnē iespiesti fragmenti no Kārļa Krūzas (1884-1960) dienasgrāmatas un vēstulēm. Publicētas trīs priekšpēdējā kaŗa gadā rakstītas Ērika Ādamsona vēstules savai sievasmātei no Biķernieku sanatorijas, kur viņš atradās nopietni slims ar diloni, un sievai Mirdzai Ķempei no Lielplatones Zemzariem (LuM 5.9.70). Cīņā (13.9.70) ievietoti vairāki fragmenti no aktīvā sociāldemokratiskās partijas pagrīdes darbinieka Kārļa Pētersona vēstulēm un atklātnēm Rainim no 1903. līdz 1914.g. Nav jāuzsveŗ , ka daudzmaz kontroversālas vēstules vai to daļas tiek noklusētas. Piem., no Raiņa 50 vēstulēm un atklātnēm P. Daugem līdz šim publicētas tikai 15, bet no 38 Dauges vēstulēm Rainim publicētas tikai divas. Tāpat lasitājiem nav pieejami vesela rinda Dauges apcerējumu un atmiņu - par Raini, Veidenbaumu, Jansonu-Braunu u.c. (Karogs 1970, 10).
"Dziesmai šodien liela diena."
Juŗa Krieviņa uzņēmums.
Aizvadītajā gadā par galveno notikumu Latvijas dzīvē izvērtās dziesmu un dzeju svētki Rīgā. Pēcsvētku pārdomās Jānis Peters raksta; Šajā laikmetā, kas tik pretrunīgi prasīgs un tomēr arī ne skarbāks par citiem, galvenais ir karsta jūta, skaidra galva un ticība. Ņemiet ozolu likteņus un salīdziniet tos ar cilvēku, ar tautu, ar nāciju likteņiem. Nolūzt vien ozols Tūterē, otrs paliek Kaivē, bet zīles ir birušas un birst zemē, , sakņojoties gan no kritušiem, gan dzīviem. Es ticu tādām ģimenēm, kas bez inteliģentām nopūtām un tik ērti apgūstamā un sev neko neskādējošā kritiskā toņa vienkārši dzīvo, kaujas ar ikdienas raizēm un raugi - pēcgalā, kad zeme ņem tēvu un māti, ir kam palikt savu dzimteni sargāt, sava tēva un mātes dziesmu dziedāt. (Zvaigzne, 1970. g. augustā.)
