Rolfs Ekmanis
TAS 1970.GADS
IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ
(Nobeigums)
TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI
Latviešu nacionālās intelliģences tieksme pēc plašas un daudzpusīgas informācijas, pēc nozīmīgākiem sakariem ar visas pasaules daiļliterātūru (un kultūru vispār) nav mazinājusies. Viņi zina, ka atdzejojumi un tulkojumi, kuŗu nozīme Latvijas grāmatu produkcijā pēdējos gados stipri pieaugusi, tāpat tieša tikšanās ar cittautu rakstniekiem, var tikai bagātināt latviešu literātūru, darīt plašākus tās apvāršņus, rosināt mūsu rakstniekus uz pārdomām un sava darba stingrāku vērtējumu. Daiļdarbus netulko tikai tāpēc, lai svešvalodu nezinātājs iegūtu informāciju par citu zemju literātūru, bet arī tāpēc, ka augstvērtīgi tulkojumi dara bagātāku dzimto valodu, izkopj labu literāru stilu. Knuts Skujenieks, piem., aizrāda, ka nacionālās kultūras pašapzināšanās, tās avotu un gaitas izpratne nav iespējama bez salīdzinājuma ar citām kultūrām (Karogs, 1970, 8). Mūsu intelliģence arī izprot, ka "plaša un patiesa literatūra" iespējama vienīgi tad, "kad nesaista robežas, kad iespējams bez grūtībām apgūt valodas, kad tauta grib iepazīt tautu, cilvēks cilvēku". Protams, šo ilgoto mērķi īstenot patlaban nav neviena padomju rakstnieka spēkos. Dzejniece Daina Avotiņa - ar skatu uz literātūrpolītiķiem - atgādina, ka latviešu rakstniecība nekad, t.i., pirmspadomju laikos, nav norobežojusies savā šaurā pasaulītē:
Kaut vai pieminēsim Raini, viņa plašos sakarus ar cittautu rakstniekiem (...) Rainis taču pirmais atveda pie mums Gētes Faustu savā atdzejojumā, kurš dzīvs un skanīgs līdz šodienai (Karogs 1970, 7).
Personiska kontaktēšanās oficiāli ir atļauta galvenokārt ar citu padomju republiku un jau retāk ar "sociālistisko" zemju vārda mākslas pārstāvjiem, kas ir neapšaubāmi labāk nekā nemaz. Latviešu rakstniekiem īpaši draudzīga un radoša sadarbošanās nodibinājusies, šķiet, tieši ar brīvdomīgākajiem, ķecerīgākajiem (un tādēļ bieži populārākajiem) nekrievu un arī krievu rakstniekiem, piem., igauņi Matsu Tratu (kas ļoti iemīlējis Čaku), armēņu un gruzīnu cilmes Bulatu Okudžavu, moldāvu Grigori Vieru, kirgīzu Ramisu Riskulovu, vairākkārt aprātiem ukraiņiem Vitaliju Korotiču un Ivanu Draču, lietuviešiem Alģimantu Baltaķi, Alfonsu Maldoni un Eugeņiju Matuzeviču (kuŗa atdzejojumā iznācis Raiņa Ave sol!), krieviem - Andreju Vozņesenski, Rimmu Kazakovu, Innu Kašeževu u.c. Šāda tieša tikšanās mudina mūsu rakstniekus laiku pa laikam vairāk vai mazāk atklāti jautāt: "Kāpēc tad igauņi, krievi, moldāvi etc. drīkst, bet mēs - ne?"
Ņemot vērā apstākļus un īpaši salīdzinājumā ar laika posmu līdz 60.gadu vidum, ir pamats priecāties par pēdējo gadu atdzejojumiem. Pēc Auziņa informācijas (Karogs 1970, 6) Latvijas rakstnieku V kongress 1965.g. beigās radīja pagriezienu uz labo pusi šajā jomā. Kamēr trīsgadē pirms kongresa (1963- 1965) izdotas 13 atdzejojumu grāmatas, trīsgadē pēc kongresa (1966-1968) - 34 plānākas vai biezākas dzejoļu grāmatas. Turklāt, nopietnāka un mērķtiecīgāka kļuvusi atdzejojamo grāmatu izvēle. Vismaz daļēji aizpildīt gaužām sāpīgos robus Latvijas lasītāju priekšstatos par citu tautu dzeju ļoti centies Māris Čaklais, kas vairākus gadus izdevniecībā "Liesma" organizējis un rediģējis atdzejojumus. Lai gan īstu profesionālu atdzejotāju Latvijā gandrīz nav, nenoliedzami aug atdzejojumu kvalitāte. Oriģināla pārkausēšanu latviešu valodā (bieži no parindeņiem) veic vairums redzamāko dzejnieku. Sevišķu atzinību pēc Auziņa domām pelnījuši atdzejotāji Alfons Sukovskis (no lietuviešu), šī gada sākumā apcietinātā Maija Silmale (no franču) un Laimonis Kamara (no igauņu valodas).
Kopumā tomēr jāatzīst, ka arī pēdējo gadu veikums nerada iemeslu pārāk lielam prieka uzplaiksnījumam. Latviešu valodā nepieciešamas "daudzas citu tautu pagātnes un šodienas dzejnieku grāmatas, lai varētu justies kaut cik apmierināti", sūdzas Imants Auziņš, "un tās būtu jāsaņem pēc iespējas īsākā laikā, bet iespējas un spēki nav pietiekami." Ļoti maz atdzejojumu ir no Rietumu tautu dzejas (administrātori vēl vienmēr runā par "rietumnieciskā ievazāšanu") un pilnīgi baltas vietas latviešu atdzejojumu kartē ir Afrikas, tāpat arī Tuvo un Vidējo Austrumu jaunā dzeja. Knuts Skujenieks vēršas pret gatavu krievu atdzejojumu izmantošanu tulkošanas praksē, jo "kultūras apmaiņa (ja nav runa par krievu kultūru) ar starpniecību nevar būt pilnvērtīga" (Karogs 1970, 8). Rainis Remass savukārt iebilst, ka liela nozīme kultūras mantojuma apgūšanā un atdzejošanas teorijas un prakses virzīšanā tālāk būtu latviešu atdzejojumu antoloģijas izveidošanai un arī preses izdevumam, kas, modru aci sekotu visiem jaunākajiem tulkojumiem, to kvalitātei, apkopotu labāko tulkotāju pieredzi, izveidotu mūsu tulkošanas un atdzejošanas pamatus" (Karogs 1970, 6). Un tas, liekas, nebūtu neiespējams. Grūzijā, piem., eksistē divi almanachi - Cisartkela (Varavīksne), kur publicē PSRS rakstnieku un dzejnieku sacerējumus, un Homli (Zvaigznājs) - ārzemju autoru sacerējumiem. Ar abu publicējumu palīdzību - gruzīnu lasītāji iepazinušies ar Hemingveju, Džoisu, Moriaku, Eliaru, Kafku, Eliotu, M. Bulgakova Meistaru un Margaritu, Bābela stāstiem, Tjutčevu, Pasternaku u.c.
Rudens zelmenis. Ceturtās nodaļas un reizē visas grāmatas nobeigumā raksts "Šalc zaļais mežs...", kur ietverti ne tikai autobiografiski materiāli, bet arī nopietnas pārdomas par dzīvi. Te lasām par to, kā rakstnieks stādījis kokus, palīdzējis tiem augt, taisnoties, ieriest skaistāku vainagu. Rakstā ieskanas it kā dziesma par mežiem, parkiem, atsevišķiem kokiem un dabas lomu rakstnieka dzīvē un literārajā darbā.Ievērojamākais notikums Latvijā 1970.gadā bija dziesmu un deju svētki Rīgā. Svētku gājiens. (Juŗa Krieviņa uzņēmums)
Apakšā: rakstnieku Andreju Upīti sveic turkmēnu rakstnieks Berdi Karbabajevs. A. Upīša 93.dzimšanas dienas atcerei apgāds "Liesma" sagatavoja viņa publicistikas krājumu
Jubileju un grāmatu nesagaidījis, 1970.g. 17.novembrī lūza viens no latviešu rakstniecības lielākajiem, ja arī ne taisnākajiem ozoliem...
Viens no populārākajiem cilvēkiem Latvijā 1970.gadā - komponists Raimonds Pauls. (V. Kronberga uzņēmums)
Padomju Latvijas Sieviete 1970.g. 9. numura vāks -Pie Raiņa priedēm Rīgas jūrmalā. Žurnāla metiens - 172.000.Populārā Latvijā izdotā žurnāla
Vislielākais notikums izgājušā gada tulkotās literātūras jomā ir vairāk nekā 8000 rindiņu gaŗās Vergilija poēmas Eneīda (Aeneis) publicēšana. Diemžēl, mūsu pazīstamais antīkās literātūras tulkotājs Augusts Ģiezēns (1888-1964) nepieredz sava Eneīdas latviskojuma klajā laišanu. Tikpat lieliski Ģiezēns atdzejojis arī daudzus citus sengrieķu un romiešu literātūras pieminekļus, to starpā Sofokla Antigoni (tulk. 1920), Aristoteļa Poētiku (1924), Homēra Iliādu (1936) un Odiseju (1943), Apuleja Amoru un Psīchi (1922) un Zelta ēzeli (1959), Aristofāna Komēdijas (1960).
Īpašu ievērību pelnī mākslinieka Kurta Fridrichsona ļoti glītā un gaumīgā ietērpā pērn publicētā franču mūsdienu dzejas izlase Es tevi turpinu, ko sastādījusi jau minētā patlaban oficiāli vajātā literāte Maija Silmale. Izlasē 22 pārstāvēto franču dzejnieku vairāk nekā 100 darbus - kas rada labu priekšstatu par gandrīz visiem virzieniem franču modernajā dzejā, no Rembo (Rimbaud), Valeri (Valéry) un Apolinēra (Apollinaire) līdz mūsdienu literārā avangarda pārstāvjiem Emanielu (Emmanuel), Pišetu (Pichette), Boskē (Bosquet) un Bonfuā (Bonnefoy) - latviski tulkojuši pavisam 14 mūsu dzejnieki un atdzejotāji. Pati Silmale tulkojusi apmēram vienu trešo daļu. Tūrklāt, iejutīgi uzrakstītajos priekšvārdos un biografiskajās piezīmēs Silmale dod labu ieskatu franču dzejā vispār. Viņa pievienojas tiem, kas uzskata franču dzeju par dumpinieci, visu formu un normu lauzēju. "Bet vai gan dzeja nav dzeja tieši tāpēc, ka tā vienmēr rada kaut ko jaunu?" jautā Silmale. Interesanti ir viņas lakoniskie, bet trāpīgie franču dzejnieku noraksturojumi, piem.: "Apolinēra dzejā visskaidrāk parādās visai mūsu franču mūsdienu dzejai raksturīgā tradīcijas un revolūcijas, kārtības un dēkainības, intellekta un instinkta mijiedarbe"; "Alēns Boskē savā dzejā visu atvedina uz Dzeju"; "leģendārā saplūdinājums ar reālo veido /Armana Lanū/ reminiscencēm pārbagātās dzejas savdabīgumu"; "savas dzejas ārkārtīgo piesātinātību Renē Šars panāk ar gandrīz paradoksālu divu tēlu apvienojumu - un it kā pēkšņa zibens atplaiksna apgaismo visnoslēpumaināko lietu un parādību kopsakarību".
Pirmo plašāko ieskatu igauņu dzejas kopainā dod dzejas izlase Cilvēki krastā (A.Stankēviča mākslinieciskā apdarē), kur pārstāvēti 23 dzejnieki. Mūsu atdzejošanas vēsturē Atilas Jožefa (József) Ļoti sāp esot pirmā grāmata, kas iepazīstina ar ungāru dzejnieku. Tā ietveŗ 36 Ojāra Vācieša atdzejotus un sakārtotus dzejoļus. Jožefs (1905-1937), šķiet, gara radinieks mūsu Vācietim. Daudzos savos dzejoļos viņš noraida mietpilsoņu morālos kritērijus, parasti satiriskā stilā, ar jesēņiniski (arī čakiski) šokējošiem "huligānisma" elementiem tēlos un skaņās. Klajā laists arī čechu dzejnieka Vitezslava Nezvalas (1900-1958) krājums Spārni I. Auziņa un A. Baugas atdzejojumā. Bez tam, pērn publicēta ukraiņu dzejnieces Ļesjas Ukrainkas (1871-1913) izlase Pērkona māsa K. Skujenieka atdzejojumā un A. Elksnes sakārtojumā - kazacha Abaja Kunanbajeva (1845-1904) dzejas grāmatiņa Ērgļa acs, kur chronoloģiskā secībā ievietoti 26 dzejoļi. Tāpat kā mūsu Raiņa, ukraiņu Sevčenko, ungāru Sandora Petefi (Petöfi), arī Runanbajeva vārds ietveŗ sevī brīvības, dzimtenes, nacionāla lepnuma jēdzienu. Jaunā izdevumā laiž klajā persiešu klasiķa Omāra Haijama (1040?- 1122) Četrrindes Andreja Kurcija atdzejojumā. Ļoti greznā izdevumā Haijama Dzejas tajā pašā tulkojumā izdod Valters Ziediņš Toronto ar Argentīnas latviešu mākslinieka Gvido Brūveŗa izsmalcinātiem tušas zīmējumiem un Ingrīdās Vīksnas eseju.
No pērngad latviskoto romānu klāsta jāmin franču eksistenciālisma pārstāves Simonas de Bovuaras (Simone de Beauvoir) Skaistās bildītes (Les belles images, 1967; tulk. Mirdza Ersa) un sociologa Žorža Pereka (Georges Perec) gaŗais stāsts Lietas (Les choses, 1965); vācu reālisma pārstāvja Teodora Fontānes (1819-1898) Efija Brīste (Effi Briest, 1895) par 80.gadu pie vidējās muižniecības piederošas sievietes jūtu pasauli un H. Jēgera Bojā ejai nolemto sacelšanās, kuŗa darbība noris Vācijā no 20.gadiem līdz II pasaules kaŗa beigām; ungāru klasiķa Kālmaņa Miksāta (Mikszáth, 1847-1910) Svētā Pētera lietussargs (Szent Péter esernyöje, 1896), kur autors satirizē mantrausību, māņticību, aprobežotību (1954. g. latviešu tulkojumā iznāca viņa romāns Dīvainas laulības - Különös Hazįssįg, 1900); angļu rakstnieku Somerseta Moema (Maugham, 1874-1965) Mēness un penijs (The Moon and Sixpence, 1919), kam pamatā franču gleznotāja Pola Gogēna (Gauguin) dzīves stāsts, Herberta Velsa (Wells, 1866-1946) divi fantastiski romāni vienā grāmatā -Pasauļu karš (The War of the Worlds, 1898) un Kad gulošais mostas (The Sleeper Awakes, 1899) (kuriozitāte: priekšvārdos Z. Inesis paskaidro, ka "slavenā rakstnieka fantasta iztēle nespēja pacelties līdz Ļeņina zinātnisko sapņu augstumiem"), prozistes un drāmaturģes Pamelas Hensfordes-Džonsones (Hansford-Johnson) Neiespējamās laulības (An Impossible Marriage, 1954) par jaunas anglietes intīmo dzīvi 30.gados; amerikāņu Marka Tvena (Twain, 1835-1910) Hakelberija Finna piedzīvojumi (The Adventures of Huckleberry Finn, 1884) Mirdzas Ķempes tulkojumā; 1968.g. viņas tulkojumā publicē arī Toma Sojera piedzīvojumus (The Adventures of Tom Sawyer, 1876) un atkārtotā izdevumā Princis un ubaga zēns (The Prince and the Pauper, 1880), Ernesta Hemingveja (Hemingway, 1889-1961) Kam skanēs zvans (For Whom the Bell Tolls, 1940) žurnālā Zvaigzne (1969-1970) un Viljema Foknera (Faulkner, 1897-1962) Savrupmāja (The Mansion, 1959); argentīnieša Enrikes Rodrigesa Larretas Dona Ramiro godība; japāņa Kobo Abes Sieviete smiltīs (1968) un Svešā seja (1966) vienā grāmatā; norvēģa Juhana Borgena Mazais lords (Lillelord, 1955), kur parodēts "Mazā lorda Fauntleroja" stāsts; šveicieša Fridricha Dirrenmata (Dürrenmatt) Grieķis meklē grieķieti (Grieche sucht Griechin, 1965), kur ietilpst viņa kriminālromāns Tiesnesis un viņa bende (Der Richter und sein Henker, 1950), literātūrzinātnieces Dzidras Kalniņas tulkojumā; igauņa R. Sirges (1904-1970) Zeme un tauta (Maa ja rahvas, 1956) par 1940. - 1941. g. notikumiem Igaunijas laukos; ukraiņa M. Tomčanija Stiprās riekšas, kur atainoti triju paaudžu likteņi. Aizkarpatu Ukrainā; uzbeka Abdulla Kadiri (1894 -1939) Altāra skorpions (1928) par Kokandas chani stes pēdējo valdnieku Hudojarhanu 19.gs. otrā pusē un viņa negausīgām kaislībām; moldāvieša Jona Druces Mūsu labsirdības nasta par besarabu zemniekiem; kazacha Abdižamila Nurpeisova Mijkrēslis par kazachu zvejniekiem no I pasaules kaŗa līdz 30.gadiem; krievu rakstnieku Ļeva Tolstoja Anna Kareņina (1873- 1877) divās grāmatās Jūlija Vanaga tulkojumā, Maksima Gorkija Ļaudīs (V ļjudjah, 1918) un Parīzē emigrācijā mirušā Ivana Buņina (1870-1953) Mīlestības gramatika (Grammatika ļjubvi), kur ietilpst romāns Arseņjeva dzīve, (1933), gaŗais stāsts Mitjas mīlestība (Mitina ļjubov, 1925) un pieci īsāki stāsti (tūlīt pēc Buņina rehabilitēšanas 1958.g. latviešu valodā iznāk viņa stāstu izlase Krēslainās gatves); čecha Jana Otčenāšeka Klibais Orfejs (Kulhavy Orfeus, 1964) par 1924.g. dzimušiem jauniešiem vācu okupācijas jūgā.
No stāstu grāmatu klāsta izcilākās Gustava Flobēra (Flaubert) Trīs stāsti (Trois Contes, 1877), Žorža Simenona Svešinieki mājās (tulk. M. Ersa); soma Veijo Meri satiriskais stāsts Virves ritulis (Manillakoysi, 1957) par kaŗavīru ikdienu; 0. Henrija (0'Henry, 1862- 1910) izlase Dzīves virpulis (Whirligigs, 1910); bulgāru klasiķa Antona Strašimirova (1872-1937) Zem mākoņiem, kur ietilpst arī romāns Horo (1926); slovāka Vincenta Šikulas Brīvdienas ar tēvoci Rafaelu; krievu Aleksandra Kuprina (1870-1938) Melnais zibens, kur ievietoti līdz šim vēl netulkoti stāsti (1955.g. iznāk viņa darbu izlase latviešu valodā, un atkārtots izdevums - 1964.g.); azerbaidžānieša I. Huseinova Stabules dziesma.
Tulkoto prozas grāmatu metiens parasti ir no 15.000 (piem. igauņa Sirges Zeme un tauta) līdz 60.000 eksemplāriem (Somerseta Moema Mēness un penijs un Hensfordes-Džonsones Neiespējamās laulības).
Dzejoļu un īsās prozas tulkojumi izkaisīti arī pa periodiskiem izdevumiem - Karogu, Literatūru un Mākslu, Zvaigzni, Liesmu un Dzejas dienu. It īpaši gribas nosaukt vāciešu Johanesa Bobrovska (1917-1965) (LuM 24.1.70) un Hansa Encensbergera dzejoļus (LuM 13.6.70; Liesma 1970, 7) Māŗa Čaklā un Andra Bergmaņa atdzejojumā; ukraiņu dzejnieku Vitalija Korotiča un Ivana Drača darbus Knuta Skujenieka latviskojumā (LuM 16.5.70) un amerikāņa Lorensa Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti) fragmentus no A Coney Island of the Mind (Dvēseles izpriecu sala) un Pictures of the Gone World (Aizgājušās pasaules gleznojumi) Imanta Ziedoņa atdzejojumā (Dzejas diena, 1970).
LATVIEŠU LITERĀTŪRA PASAULES ARĒNĀ
Turpinās arī latviešu literātūras populārizēšana, bet ne tādā mērogā un ar tādu veiksmi, kā to varētu vēlēties. Māris Čaklais žēlojas, ka latviešu dzeja nav piesaistījusi tik lielu visas Padomju Savienības lasītāju uzmanību kā lietuviešu vai gruzīnu dzeja. Atdzejojumu grāmatu gan iznācis sarnērā daudz, bet "veiksmju bijis krietni mazāk" (LuM 1.1.70).
Kultūras administrātori nav pat nekā darījuši, lai mūsu dižākie vārda mākslas meistari sasniegtu plašāku vispārinājumu un izietu no nacionālām robežām. Dainai Avotiņai pagājušā gada Puškina dienās radusies "smeldzīga doma", ka daudz par maz darīts, lai Rainis patiesi izietu visā pasaulē un kļūtu par latviešu literātūras pazīšanas zīmi. Tas, ka "tikai tagad pasaule sāk pamazām iepazīt" Raini, esot atsevišķu atdzejotāju entuziasma un nevis mērķtiecīga darba rezultāts (LuM 13.6.70). To pašu domu izsaka Andrejs Balodis - "Rainis vēl īstā veidā nav izskanējis krievu valodā", nemaz nerunājot par viņa dzejas izskanēšanu "visā pasaulē" (LuM 5.12.70). Daudzi tulkojumi ir ļoti vāji. Latviešu dzeja krievu valodā, piem., ir tapusi savstarpēji daudz līdzīgāka, it kā nākusi no vienas spalvas. Turklāt, uzsver Līvzemnieks, "dažbrīd varam pilnīgi brēkt par to, ka no latviešu rakstniecības ne to labāko redzam izdotu krieviski" (Karogs 1970, 8). Gandrīz visās republikās iznāk žurnāls vai almanachs krievu valodā - vietējo literātūru populārizēšanai. Rīgā tāda nav. Atzīmēsim dažus no izcilākajiem latviešudailliterātūras tulkojumu 1970.g. devumā. Krievu valodā izdevniecība "Hudožestvennaja ļiteratura" laidusi klajā Imanta Auziņa dzejoļu izlasi Put' k domu (Celš uz mājām) un Andreja Upīša noveļu krājumu Novelli; "Sovetskij pisateļ" apgāds - Alberta Bela romānu Sledovateļ (Izmēklētājs) 100.000 eksemplāru metienā, un Lijas Brīdakas dzejas Moj svet (Mana pasaule) 9.500 eksemplāros.
Mēnešraksts Družba narodov publicējis Egīla Lukjanska stāstu "Sļiškom pozdno" (Par vēlu, 1970, 6). Erevanā armēņu valodā 5.000 eksemplāros izdots Belševicas krājums Gaišzilā vasara, kur ievietoti 48 dzejoļi Vardkesa Babajana tulkojumā, un žurnālā Covetakan grakanutjur (1970, 3) Evalda Vilka stāsts Pirmais valsis. Tbilisi izdevniecība "Literatura da Helovneba" laidusi klajā pirmo latviešu dzejas izlasi gruzīņu valodā, kur pārstāvēti 25 dzejnieki ar vienu dzejoli katrs. Ukrainas literārā žurnālā Zovten (1970, 12) publicēts 21 Čaka dzejolis (Vitālija Korotiča, Ivana Drača, Mikolas Romančenko u.c. tulkojumā) ar iejutīgiem Vizmas Belševicas ievadvārdiem. Igauņu valodā iznācis Alberta Jansona romāns Vientulības ilgas, bet lietuviešu valodā - "Vagas" izdevniecībā Bela Izmeklētājs un Andreja Upīša Sypsantis lapas (Smaidošā lapa), Lietuvas literātūras mēnešraksts Pergale (1970,2) publicējis Mirdzas Bendrupes stāstu Tirdītājs. Arpus PSRS Ungārijas izdevniecība "Europa konyvkiado" laidusi klajā Egona Līva Velnakaula dvīņus, bet poļu literātūras žurnālā Vineta (1970, 1) dzejnieks un prozists Staņislavs Vits-Viļinskis atdzejojis Avotiņas, Lisovskas un Vācieša dzejoļus.
SVEŠATNES LITERĀTŪRA
Mūsu kultūras darbinieku lielum lielā daļa izprot, ka uz gandrīz visu latviešu trimdas literātūru attiecinātais savdabīgais tabu, maigi izsakoties, ir infantils. Intellektuāli kā "tur", tā "šeit" norūpējušies par savstarpēju kultūrālu tuvināšanos, par garīgo tiltu pārmešanu. Runādams kultūrpolītikāņu vārdā, bijušais Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs valdes priekšsēdis Žanis Zakenfelds gan saka, it kā mierinādams: "... mēs uzņemam un uzņemsim to vērtīgāko un progresīvāko, ko radījusi tautas daļa svešumā" (Karogs 1970, 6). Bet vadošās instances patlaban vēl nav pietiekami nobriedušas, lai ķertos pie nopietnas svešumā uzrakstīto daiļliterātūras darbu apgūšanas un pētīšanas. Šaubu nav, ka visa antitotālitārās emigrācijas literātūra, kaislībām norimstot, agrāk vai vēlāk kļūs par Latvijas lasītāju īpašumu. Bet šodien pārskati par emigrācijas literātūru netiek doti, lielāko daļu trimdas autoru noklusē - pat tos, kuŗu darbi ir bez jebkāda sabiedriski polītiska rakstura - un "zaļā gaisma" līdz šim ieslēgta tikai pavisam nedaudzu trimdas autoru atsevišķiem sacerējumiem. Bailes no "ideoloģiskiem sabotieriem" sasniegušas slimīguma apmērus. Novembŗa Karogā, piem., lasām sakarā ar Ērika Remarka (Remarque) nāvi, ka latviešu valodā pārtulkoti visi nozīmigākie vācu romānista darbi, "atskaitot Triumfa arku". Atklāt lasītājiem to, ka šis romāns izdots Ņujorkā 1956.gadā "Grāmatu Drauga" apgādā, turklāt augstvērtīgā Kārļa Dziļlejas tulkojumā, būtu "nepiedodama ideoloģiska kļūda". Tajā pašā laikā Igaunijā, piem., bieži vien parādās pārskati par igauņu emigrantu literātūras problēmām un pērn publicētajā Igaunijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūta Igauņu literātūras vēsturē (angļu valodā) daudzas lappuses veltītas svešatnē mītošiem igauņu kultūras darbiniekiem. Šķiet, ne bez iemesla mūsu dzejdaŗi pievērsušies "kalpa gara" temai.
DZEJA
Kopš 60.gadu vidus, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadu desmitiem, Padomju Savienībā iekļauto tautu literātūra, īpaši dzeja, vairs nav tik vienveidīgs, ar vienu mērauklu mērījams lielums. Latvija nav izņēmums. Lai dotu pilnīgu, objektīvu priekšstatu par publicētās dzejas devumu mūsu dzimtenē, nepieciešams būtu sistēmatisks, analītisks ieskats spilgtāko un talantīgāko dzejdaŗu pasaulē. Īsā koppārskatā tas nav veicams. Iespēju robežās apstāsimies šeit tikai pie dažām pārdomām, atsevišķām parādībām.
Ņemot vērā apstākļus, kādos norisinās mākslas procesi Padomju Savienībā, būtu gluži aplami apcerēt dzeju kā neatkarigu aistētisku katēgoriju, neņemot vērā aktuālos dzīves jautājumus, sociālās problēmas un kompartijas polītiku. Būtu gaužām vienpusīgi pievērsties - tikai tam, ,"kā", atstājot novārtā "ko" un "par ko". Protams, tikpat kļūdaini būtu visu dzejisko darbību pāŗadresēt, tā sakot, polītiskā plāksnē.
Interese par dzeju - sevišķi kopš tās daļējās atjaunošanās viļņa - ir neparasti liela, un kontroversālāko, brīvdomīgāko autoru dzejoļu krājumus turpina izpirkt ar Rietumos grūti iedomājamu steigu. Protams, ne visiem interesentiem dzeja ir svarīga garīgās dzīves sastāvdaļa. Imanta Ziedoņa vārdiem izsakoties, daudzi uzskata dzejoļu grāmatiņas par "dekoratīvu simbolu inteliģenta justspējiga cilvēka pazīšanas zimi, savdabīgu karulīti pie ņiebura, kam visu paziņu priekšā jāpārliecina, ka man nav mazāk skaista dvēsele kā daudziem citiem" (Dzejas diena, 1969, 300.lp.).
1970.gadā publicēta gadskārtējā jaunākās dzejas pirmpublicējumu izlase Dzejas diena un vairāk nekā 20 jaunas oriģināldzejoļu grāmatiņas, kuŗu metiens parasti ir no 16.000 līdz 24.000 eksemplāru, dažkārt pat vairāk. Jāpiezīmē, ka, diemžēl, tikai pavisam reta dzejoļu grāmata var lepoties ar labu māksliniecisko noformējumu; lielas grūtības, acīmredzot, ir ar papīru, ievākošanu, krāsām utt. Dzejoļi iziet tautā arī ar periodikas, radio, televīzijas, teātrālizētu uzvedumu un nedaudzu skaņu plašu palīdzību. Zināmu populāritāti iemantojuši ari dzejas vakari. Vadoties pēc Imanta Auziņa informācijas, gadā tiekot sarīkoti turpat tūkstotis šādu vakaru ar vidējo apmeklētāju daudzumu no 150 līdz 250 cilvēkiem (LuM 14.11.70).
Dzejas attīstības galvenās tendences, nozīmīgākie tematiski izveides procesi satura ziņā nav daudz mainījušies kopš 1968.g. (skat. dzejas pārskata rakstu JG 74). Joprojām literātūras administrātori sparīgi cenšas iesaistīt vārda māksliniekus "dzejas kolhozā", mēģina viņus raustīt kā koka cilvēciņus aiz auklas, bet ne tādā mērā un ne ar tādiem panākumiem kā 40. un 50.gados. Direktīvas kultūras polītikas jautājumos bieži vien netiek ņemtas par pilnu, un partija kā ideoloģiskā vadītāja, šķiet, mākslas un literātūras sfairā savu nozīmi zaudējusi. Labākie dzejnieki spītīgi un neatlaidīgi kultivē savus "piemājas dārziņus", lielu uzmanību veltīdami dzejas kultūrai, psīcholoģiskajiem un formālajiem meklējumiem. Par to liecina viņu asociātīvā domāšana, mainīgais ritms, lauztā kompozīcija, tēlu koncentrētība, viņu tieksme "novatoriski" apvienot vizuālo, sonoro un filozofisko. Viņi zina, ka māksla ir mūžīga, bet varas niķi mainīgi un pati vara zūdīga, ka īsta, dzīvotspējīga dzeja spēj dzimt tikai no patstāvīga rakstnieka spalvas. Vizma Belševica saka: dzeja ir tikai tad, kad "elpu aizturot, laižas dziļumā vārds". Visvairāk iepriecina jaunākās dzejas labākajā daļā saskatāmās veselīgas augšanas potences. Turklāt, ne vienu vien no 60.gadu dzejniekiem ar pilnām tiesībām var dēvēt par savas tautas nacionāliem dzejniekiem, protams, pozitīvā nozīmē, jo acīmredzama ir ari viņu vēlme izrauties no provinciālisma, no šaurības un saistīties ar visas pasaules 20.gadsimta dzeju.
Prasītā un daļēji apsolītā Zemgales nacionālā parka vietā pagaidām Latvijas iedzīvotājiem jāapmierinās ar Sprīdīti un milzi Lutausi. Uzņēmumā: J. Raiņa Literātūras un mākslas mūzeja darbiniece Saulcerīte Viese uzrunā svinību dalībniekus, kas pulcējušies Tērvetes parkā uz A. Brigaderes pasaku lugas tēlu svinīgu atklāšanu. Sprīdīti un milzi Lutausi, tāpat kā pagājušā gadā atklāto Anneli ar 2 draudzenēm - zemeņu lasītājām, darinājis Kr. Kugra.
Par ko Latvijā smejas
E. Ozoliņš (Dadzis 24, 1970)
Jānis Lūsis 1970.gadā turpināja savu uzvaras gājienu. Liekas, ka patlaban viņu draud pārspēt otrs Jānis - Jānis Doniņš. Pirmo reizi sporta vēsturē - abi labākie pasaulē vienā disciplīnā ir latvieši!
Ievērojamas dzejas pacēluma tendences turpina uzrādīt dzejnieki, kam jau krietns radošā darba stāžs - Auziņš, Ziedonis, Vācietis, Čaklais, Peters, Ļūdēns, Līvena u.c. Vizma Belševica pēc krišanas nežēlastībā piims gada publicējusi pērngada periodikā tikai pāris darbus. Tāpat daža laba vecās paaudzes dzejnieka atsevišķos darbos manāmas pozitīvas kvalitātīvas pārmaiņas.
Apdāvinātības iezīmes un savdabība vērojama arī jaunāko gada gājumu dzejnieku darbos - Andŗa Bergmaņa, Andra Gaspersona, Osvalda Kravala, Ilzes Bindes, Tālivalda Treiča, Leldes Stumbres, Armanda Melnalkšņa, Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Svenča, Augusta Štrausa. Divdesmitgadīgo paaudze visumā gan iesaistās pārāk gausi literārajā procesā.
Starp aizvadītā gada dzejoļu grāmatām ar vissavdabīgākajiem autoru rokrakstiem izceļas Imanta Auziņa Skaņa, Jāna Petera Asinszāle, Egīla Plauža Zāļā krēsla, Veltas Kaltiņas Zilo ziloņu taures, Mirdzas Bendrupes Ceļu gaitā (še ievietoti gan tikai 10 jauni dzejoļi, pārējie uzņemti no pirmspadomju un padomju ļaikā izdotajiem krājūmiem), Laimas Līvenas Šūpoles un Olgas Lisovskas Pavedieni (par pēdējām divām skat. Gunara Irbes recenziju JG 82). Protams, vienu nevar noliegt: tāpat kā iepriekšējos gados kvalitātīvais sniegums atpaliek visai tālu no kvantitātīvā devuma. Rīgas kritiķis Vitolds Valeinis atzīmē, ka "skaļu vārdu inflācijas laiks" vēl neesot gluži pagājis. Daudzi rakstītāji ar saviem taisnpierīgajiem, lozungotajiem darbiem, saviem dežūrvārdiem un dežūrdomām, savu lirisko varoņu nemainīgiem, kā no papes izgrieztiem portretaem "mieru mums dāvina gārdu" (Veidenbaums). Šā tipa rīmkaļu labai tiesai kronis, tā sakot, jau sen noņemts, protams, neoficiāli. Bet ir arī vesela rinda gados jaunāki "liriski kastrāti" (lietojot Majakovska frazi ), kas vai nu nevarības dēļ, vai arī alkdami oficiālos slavinājumus, ražo visparastāko "kiču", gluži nemāksliniecisku haltūrisma dzeju. Turklāt, līdzās nule minēto talantīgo dzejdaŗu spilgtajiem darbiem parādās arī vārsmas, kuŗās grūti saskatīt jebkādu jaunradi. Visjūtamāk tas vērojams dažādām kalendāra svinībām pieskaņotajos dzejoļos. Daudzas peršas "par pirmo zorti", kā teiktu vecos laikos, sacerētas sakarā ar Ļeņina simtgadi. Tās gan nākušas galvenokārt no otršķirīgo dzejnieku spalvām.
Kā jau bija paredzams, pēc 1968.g. "uzgriežņu pievilkšanas" Vissavienibas un republikas mērogā, dzeja zināmā mērā iestājies tāds kā sabiedriskas aktīvitātes atslābums, sociālo pretišķību atsegšanas procesā mažoru bieži nomaina minors. Mīļā miera un pašaizsargāšanās labad "šitā pateikt" dzejnieki iedrīkstas daudz retāk nekā 60.gadu beigās, kad zem "niknā skalpeļa" liek "nāvīgos cilvēkus", "akmens galvas", "maskas", kad daudzas dzejiskas frazes noskan kā pļauka tumīgajā dogmatiskā mikrocilvēka sejā, kad atskan aicinājumi izmēst "komunālos gaiteņus" no apzinātiem liekuļiem, kuŗi savu iedomāto principu dēļ ar mieru krāpt, melot, liekt muguras, uzlikt žņaugus savu līdzcilvēku sirdīm, pat ziedot cilvēku dzīvības. 1970.gadā dzejdaŗi šķietami vairās no šādas pievēršanās dzīves tiešamībai, no saskaršanās ar "daudzšķautnaino sava laika nervu"; pārfrazējot Jāni Plotnieku, viņu prāti ar rīksti mācīti, "lai nedomātu klūt par niknu krāci, bet paliktu par mīļu krācīti" (Kuģiem nenāk miegs, 1970, 35.lp.). Lai arī dzejnieku valodu mazāk caurstrāvo asais "mēs pieprasām", ar "mīļās krācītes" lomu vai ar līkuma apmešanu krācēm viņi nez vai samierināsies. Imants Ziedonis, runādams pie Raiņa pieminekļa 11. septembrī (LuM 19.9.70), zīmīgi citē Brechta rindiņas par mākslas savažošanu:
Manī stridas arvien
Apgarotība, ko dod ziedoša ābele,
Un šausmas, kas pārņem, klausoties māldera runās,
Bet šīs šausmas
Dzen mani pie rakstāmgalda.Rūdolfs Liedega, kam pērn klajā laists pirmais dzejoļu krājums ar nosaukumu Vējā nespēj samierināties ar "gludām frāzēm", kuŗas viņš pazinis "kā akmens pieres, kā pieneņu pūkas", un viņam "ķecerīgas, ķecerīgas top domas, pārāk bieži dzirdot: kā nedrīkst, kā drīkst". Runājot par savu tieksmi radīt, klusinātos toņos, bet ar ironiju, lūdzas Auziņš:
Tik ļaujiet man spēlēt,
Tik ļaujiet man spēlēt!
(Un varat tai laikā bombonkas grauzt!)
Tik ļaujiet man spēlēt,
Tik ļaujiet man spēlēt! (Skaņa, 15.lp.)Jau vairāk publicistiska asuma izskan Māŗa Čaklā vārsmās par kāda strēlnieka kapu Taurijas stepē:
Der zināt,
ka ir tādas sirdis,
kas dzemdē vēju,
ja pārāk tiek žņaugtas,
ka tauta
sastāv no dzirdošām
sirdīm --Ar varu jau var apklusināt ikvienu dziesmu, ikvienu skanēšanu,
Bet tikai kopā ar pašu,
ar mani.
Ar tevi. Ar mums visiem. Ar jums visiem. (LuM 21.2.71)1968.gadā dusmīgākie dzejdari, runādami tribūna balsī un savas paaudzes vārdā, kaislīgi vērsās pret cilvēcības samīdīšanu, atklāti brīdinot, mudinot, modinot. Tagad viņu ilgas pēc pārvērtībām no ļaunā uz humāno izteiktas rezignētāk, bez tendences "uzkurināt" lasītāju, "audzināt" tautu. Tas nenozīmē, ka līdzatbildība par savas tautas likteņiem mazinājusies. Viena no svarīgākajām dzejnieka atbildībām, izsaucas Ziedonis savas minētās runas laikā, ir "atbildība par savu tautu, kas ir dzejnieka īpašums, vienīgais īpašums!" Bet visumā izsaukuma intonācijas aizstātas ar jautātājām intonācijām. Daudzos pantos atskan šaubīšanās un jautājumi bez atbildēm - Kas? Kā? Kāpēc? 1969.g. maijā no Rakstnieku savienības izslēgtais V. Līvzemnieks Dzejas dienā (1970, 81.lp.) vaicā: "Kur es? Kas es? Zem kādas zīmes mans liktenis dzīvību nes? ... varbūt esmu mīkla, neatminams, ciets?" Olgai Lisovskai šaubas mēdz uzbrukt pēkšņi:
Kā krusa nāk,
Nosit visu, ko cilvēks iecerējis.
Urda un kremt,
Un naktī piezogas klāt:
vai tas ceļa gabals nav noskriets pa vējam? (Pavedieni, 13.lp.).Arī Laimonis Kamara nedod gaišas sintetiskas atziņas, bet iesēj, tā sakot, problēmu sēklu, tiekdamies izzināt, kas ir uguns, kas ir zeme, "kāpēc zem augsnes, zem dzīvības rokam kapus":
Es nezinu it nekā.
Un tāpēc ir jāiet un jājautā
Bērzam un dzērvju kāsim.
Jo viņi droši vien to zina un jūt.
Saviem spārniēm un savām tāsūm. (LuM 12.9.70)Auziņam turpretī ir skaidrs, kas darāms, kad gaita mulst un pagurt sāk dzīvība:
Savu lūgšanu skaitu:
"Dzimtene.
Mīla.
Brīvība". (LuM 31.1.70)šie trīs ir arī Auziņa dzejiskās meditācijas poli. Jāpiemetina, ka pēdējā laikā vārds "brīvība" mazāk saistās ar tā patriotisko izpratni, bet izsaka tieksmi pēc lielas cilvēcīgas brīvības, pēc dvēseles nesaspringtības, pēc savu sapņu un skaistuma alku piepildījūma.
Gandrīz visi izcilākie dzejdaŗi, runājot par cilvēku divdesmitā gadsimta pusdienas laikā, turpina izteikt slāpes pēc intellektuālām un morālām vērtībām: atklātības, godīguma, taisnīguma, patiesības. Ārija Elksne jūt, ka "sirdis šauras kļūst un šķības un acis acīs skaidri neskatās", un viņu māc mocošā neziņa - kur beidzas savaldība, kur sākas nepatiesums, izlikšanās lāsts?
Un ziedēt gribas man un smaržot, kā vien tīkas. Bez bažām bailīgām - vai drīkst vai nedrīkst tā. (Karogs 1970, 1)
1949.g. dzimušais (tātad "sociālismā") Valdis Kaktuss ar lielu bravūru sev izvirza postulātu pierādīt taisnību:
Es šodien izgāju
lai pierādīiu taisnību,
lai ietriektu dūri
lokomotīves dzelzs ģīmī,
kas gribējā mani samalt
starp divām sliedēm,
starp divām patiesībām. (Liesma, 1970, 10)Brīvdomīgākos dzejniekus vieno kopējs naids pret sava laika divkosīgo sabiedrību, pret dziņu melot un dziņu pļāpāt, pret ārišķīgu skaļumu un liekulību, pret tiem, kas, Fr. Brīvzemnieka vārdiem, kā "liekuls sludinājis to, ko pats nav ticējs svēti". "Bet, ja kļūdīties tev iznāk, nodot, melot neuzdrīksties!" pavēl Andris Gaspersons (Liesma 1970, 6). To trauslajās un kuslajās dvēselēs, kuŗi pastāvīgi nododas glaimošanai, zvejo "glumajās laipnības ķeselēs". Auziņš par visu varu grib mēģināt "lepnumu iedēstīt" (Skaņa, 128. lp.). Ar īpašu emocionālitāti piesātināts ir Līvenas mājiens par apdraudēto zemeslodi, kas šūpojas spožās ķēdēs spožā saulē kā ķīniešu vēdeklis,
Bet tās ķēdes, no saulstariem izkaltās,
ļaužu melos kā lietū rūsē,
ļaužu vienaldzībā kā sniegā guļ,
dilst naidā kā sērskābē klusējot. (Šūpoles,95.lp.)Tipisks morālists ir Andris Bergmanis, ko īpaši iecienījuši Latvijas jaunie lasītāji un klausītāji. Daudzos viņa dzejoļos akcentēta doma: kompromisa sekas ir maziskums. No visām apziņām un dziņām vajagot pāri palikt tikai vienai - sirdsapziņai, kas "ap tevi, tevī - visur kliegs",
Ja tu kaut reizi mēģināsi,
Vienalga, slavēts tu vai sists,
Tai iestāstīt, ka viņai blakus
Drīkst mājot brālis kompromiss.Šī pati tema atzaigsmo vēl citā asimmetriskā, brīvi veidotā vārsmā:
Pļaukas vietā nevainīgs smaidinš,
Tikai vienreiz ar sevi kompromiss
Un tad-aidā!
Mani sit. Jāsit pretī,
Bet es smaidu.
Skaļi jāpasaka: "Kretīns!"
Bet es smaidu.
Pašam savā smaidā jāspļauj...
Smaidu.
Smaids no sejas ārā jārauj...
Tomēr smaidu
Baidos
Citi smaida. (Uzdāvini man tīru sniegu, 1970, 6., 26.lp.)Jau savā krājumā Sirds dinamīts (1963) Ziedonis asi vēršas pret šķietamiem labvēļiem, pret tiem, kuŗu vārdi smaržo pēc "lišķības marcipāna", bet sirdis smird pēc "rupjības trāna". Dzejniekam radušies daudzi sekotāji. Arvīds Plaudis, piem., ar mieru saprasties ar tiem, kuŗi dusmās dūri ceļ, vēlēdamies viņu "dzelmē iegrūst", bet nosolās liekt ragā un triekt ratā tos, kuŗi "liegi skauj", lai "garu klusi žņaugtu", kuŗi "mīlā tevi nožņaugt vēlas" (LuM 10.1.70).
Dzejnieku liriskajiem varoņiem nepieciešama "tīrība", dabiska, skaidra dzīve. Vācietis, kas kādreiz vēlējās būt tīraks "par balta sniega tīrumu", tagad grib glābties no "sausiem īgnas muldēšanas salmiem" un "sīkas atriebības glumiem puņķiem" (Liesma 1970, 10). Viņa gara radiniekam Ziedonim arī vēlme izrauties no nepievilcīgās mietpilsoņu vides - "gribas kā 'stādīju ieviņu' jaukam un baltam būt", "gribas baltu gulbju" (Zvaigzne 1970, 1). Šo pašu izjūtu ar spārnotiem izteicieniem pauž Andris Bergmanis (kas savas pirmās dzejoļu grāmatiņas nosaukumam izvēlējies sekojošās vārsmas pirmo rindiņu):
Uzdāvini man tīru sniegu
Tīras pārslas matos lai krīt
Lai pasauli beidzot atrod
Ar tīru sniegu apsnidzis rīts.Viens no izgājušā gada dzejas mezgla punktiem ir vēsture - savas tautas vēsture, tās cīņa, kultūras mantojums, tradicijas. Kā jau minēts 1968.g. apskatē, šī nav izņēmuma parādība; jau vairākus gadus tā vērojama visu PSRS tautu, bet īpaši nekrievu mākslā un literātūrā. Vēstures motīvs veido it kā kopīgu stīgu latviešu Ļūdēna, Petera, Auziņa, ukraiņu Vitalija Korotiča un Mikolas Vinchranovska, kirgīza Ramisa Riskulova, azerbaidžānieša Fikreta Hodža u.c. dzejā. Atcerēsimies, ka socreālisma ziedu laikos, kad novelk vienlīdzības zīmi starp "dzimtenes patriotismu" un "lielkrievu patriotismu", no visiem padomju rakstniekiem pieprasa tikai krievu tautiskuma ideālizēšanu, tikai krievu vēstures ārējo atribūtu apjūsmošanu daiļdarbos. Šodien "krievu tautiskums" nekrievu periferijās nav spiesta lieta, kaut arī turpinās vēršanās ar dažādiem administrātīviem paņēmieniem pret tiem nekrievu literātiem, kuŗu darbos vēstures tema izskanot "atrauti no šķiru cīņas apstākļiem" (LuM 7.6.7.). Neraugoties uz to, latviešu dzejā vēstures traktējums ir ar stipri dziļu gultni. Spilgtākajos mākslas darbos Pagātne netiek tēlota pati par sevi, bet, pateicoties dažādām allūzijām, analoģijām, ietiecas šodienā un rītdienā. Kā zinām, šāda trejkrāsainība raksturīga jau Raiņa mākslā - tautas brīvības cīņu skatījums no pagātnes caur tagadni uz nākotni. Protams, ne vienmēr var bezkļūdigi pateikt, ka "ar šo autors ir domājis to un to". Bet būtu naīvi domāt, ka, piem., krievu dzejnieks Leoņids Martinovs ar savu dzejoli Dņevņik Ševčenko (Ševčenko dienasgrāmata, Ļudskije imena, 1969), kur cildina dižā ukraiņu dzejnieka izturību un cīņas garu vajāšanu laikā 19.gs. pirmajā pusē, nav vēlējies pārsniegt konkrētā laika un telpas robežas. Uzmanīgam lasītājam Martinova filozofiskā līnija liks domāt par bezkompromisa attieksmi pret jebkuŗu fizisku un garīgu apspiešanu. Dzejnieks, kas pats pavadījis daudzus gadus Sibirijas koncentrācijas nometnēs, var droši pieņemt, grib pasvītrot mūsdienu padomju dzīves analoģiju ar tolaiku dzīvi. Tāpat Jevgeņijs Jevtušenko savā spriegi uzrakstītajā poēmā Kazanskij universitet (Kazaņas universitāte, Novij mir 1970, 4) skata Krievijas vēsturi ne tikai 19.gs. ietvaros, bet velk konsekvences līdz mūsdienām, un nodaļā "Pirmais arests" skaidri piemin gan Če Gevaru, gan Madrides koridu, gan Ķīnu. Protams, šis darbs netiktu publicēts, ja dzejnieks būtu pieminējis Budapeštu un Prāgu, Solženicinu un Amaļriku, Jachimoviču un Menderu. Gan atklātākas, gan slēptākas allegorijas var atrast Andreja Voznesenska, Nauma Koržavina, Germana Pļisecka, Davida Samojlova u.c. dzejnieku darbos.
Bez pārspīlējuma var teikt, ka pēdējo gadu latviešu literātūrā tieši dzejas darbi par cilvēka vēsturisko un nacionālo esamību devuši visauglīgākos rezultātus. Dzejas meistari it kā pasvītro, ka "mūsu laiks" nav nekas absolūts - ar sākumu septinpadsmitajā gadā vai oficiāli apjūsmotajās "lielā vēsturiskā pagrieziena gada jūnijdienās", bet ir tikai viens vienīgs posms tautas dzīvības ķēdē. Agrāko gadsimtu dimensija ļoti spilgti jūtama Auziņa dzejoļos. Vienlaikus viņš runā pavisam laikmetiski, "divdesmitā gadsimta mēlē". "Lai saprastu, kas es esmu", viņš saka, "Man jāzina, kas es biju, no kurienes esmu nācis, kas bija mana tauta un cilvēce" (LuM 14.11.70). Dzejiski Auziņš šādi traktē laiku saskares jēdzienu:
Dažādi laiki
Un dažādas telpas
Sadzīvo vienā sirdī
Viena cilvēka elpā (Skaņa, 66.lp.)Tas nenozīmē, ka Pagātne būtu jāideālizē:
Pagātne nav pielūgšanas telpa,
Tā ir vienmēr doma, darbs un elpa, -
Viss, kam dzīvo, viss, kam dzīvoja (Zvaigzne 1970, 13)Dzejnieka asinssaites nav satrūkušas ar tiem tūkstošiem, kam kauli sajaukušies ar Sēlijas un visas Latvijas smiltīm, un viņš vēlas, lai visa viņa tauta atrastu pašcieņu savos bagātajos vēstures pieredzējumos, savos senčos, savos vectēvos, jo cilvēks bez pagātnes ir cilvēks bez nākotnes. Savā skaudrajā dzejolī Asins avoti harmoniskā vārdu izkārtojumā viņš liek teikt savam liriskajam "es":
Mani vectēvi pašaustās pelēkās biksēs
Pie.cus tūkstošus. gadu uz šodienu brien.
.....................................................Asins avotus, sarkanus, karstus un tīrus,
Tālie vectēvi sargāja ilgi un sen.
Asins avotus baroja saule un rasa,
Priežu smarža un puteņu gaudojums baiss,
Sīvi līdumu dūmi un pātaga asa,
Kurai pretī bargs dumpības asmenis kaist.Šie avoti aizdoti tikai uz laiku, tādēļ tos nedrīkst saduļķot:
Mums šie avoti jāatdod meitām un dēliem,
Viņu asinīs senseni meži lai šalc.
.....................................................Mūžam nezūd tā zeme un paliek tā tauta
Kurai cauri tek sarkano avotu ceļš.Auziņa polemiskais tonis kļūst par protestētāju Pret tiem, kas neatzīst šādu nostāju. Arī Māris Čaklais, viens no ekspresīvākajiem mūsdienu Latvijas dzejniekiem, kam nepilnu trīsdesmit gadu vecumā iznākušas trīs dzejoļu grāmatas, pielieto līdzīgu polemisku patosu, kas dažkārt izraisa iespaidu, ka dzejnieks nesaudzīgi uzbrūk kādam pretiniekam. Savā māksliniēciski savdabīgajā, bet polītiski dažviet panaīvajā*1 poēmā Liepājas aizstāvēšana viņš ievietojis šādas uzmudinošas rindas:
nepārtaisīt mūsu zemi
it nevienam ne ar kādām bībelēm,
ne ar kādam teorijām, tiesam,. elkiem, ellēm.
..........................................................Ak, cik daudzi pārtaisit to nākuši,
savu ticibu un savus dievus dot:
tādu ostu-neaizsalštošu!-
tādu krastu-dzintarkrastu!- iemantot!
(Karogs 1970, 5)Un lai tas tā nenotiktu nākotnē, "jātop, pārkāpjot vārgumam, par, dzimtene, tavu ugunssargu!" "Es domāju, tas tāds poētisms, izrādās, ir tāda profesija", piemetina autors (LuM 5.9.70).
Velta Kaltiņa savā otrā dzejoļu krājumā Zilo ziloņu taures, kur līdzās pabāliem un vienveidīgiem darbiem, ir daudzi spilgti dzejoļi, atkāpjas senos un viduslaikos, un sasaista tos ar mūsdienām:
Kuršu un sēļu pilskalnos
Atraktie māla podi
Ar graudiem pilni...
..........................Un tikai graudi,
Un graudu graudi būs tie, kas balstīs
Vēl tālu aiz Pumpura uzplēstiem līdumiem
Raiņa Spīdolas valsti.Saplūst ar savu dzimteni un tautu tiecas ar ideālu vārda izjūtu apveltītais Jānis Peters, kuŗa dzejoļu sižetus nereti veido dažādu notikumu detaļas un asociāciju plūsma. Bieži vien balti laukumi starp rindām jāpiepilda izraisīto emociju turpinājumam lasītāja uztverē. To labi illustrē viņa spēcīgām, tēlainām rindām piesātinātais dzejolis Pirms krāsns atvēršanas Latgalē *2:
Māla zirdziņi te rudzos svilpē,
te no māla top dvēsele mana.
Ai, Latgale, es tevi mīlu
bez piesaukšanas.
Krāsnī sātans, un krūze krāsnī...
Varbūt Kristum sāp rokas manas...
Ir nemanot sākusies roku
APDEDZINĀŠANA.
Bet dvēseli arī ņemiet
un iemīciet krūzē zaļā -
dedziniet, apdedziniet,
un no rokām tai netikt vairs vaļā.
Apdedzinātās rokas -
dvēseles apdedzinātas -
tā ir visaugstākā dziesma,
ko, tu dēliem dod, Māte!
Māte Latgale! - Uguns un zeme.
Linu dvielī deg saulriets sarkans.
Uguns izmisums. Atjēdzieties -
jums vēl jādzimst to dziesmu sargāt!
Jūs vēl kā'psit no cepļiem ārā -
zirgi, svečturi, krūzes un velni, -
jūs - tas uguns un māla vairogs
pāri letgaļu sētas pelniem.
Kāda nozīme te vairs naglām,
kuras izplestās rokās rūsē!
VIŅŠ jums arī ir daļa no dziesmas
tai pagāriiskajā krūzē.
Vai var pārtaisit velna ģīmi,
zirga svilpīti, svečtura mieru!
Un es pirmoreiz saku - cik labi,
ka vēl kādam ir māla piere.
Ka vēl kādam ir rokās uguns,
izmisumā un ceplī - uguns.
Bet nepiesauksim, ko mīlam.
Teiksim - Uguns. Uguns.Un - Uguns (LuM 15.8.70)
Kā jau minēts agrāk JG lappusēs, tā dzejnieku paaudze, kas ienāk literātūrā 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā, bieži, pamatodamās uz konkrēto vēsturisko materiālu un maksimāli tuvinādama to mūsdienu apstākļiem, ierosina, ka varmācīgā apspiešana un nežēlīgā cilvēka pazemošana pagātnē bija iespējama ne tikai varas pārspēka dēļ, bet arī vienotības trūkuma, gļēvas panesības, polītiskas aprobežotības, gara kūtruma, baiļu iedrīkstēties un pat nodevības dēļ. "Vergu dvēseles paklausīgas", dzimtlaikos iepotētais verdzības gars un kunga rokas bučošana nebūt nav zuduši arī šodien, par ko liecina daudzie laipotāji, lišķi, līdēji - Lijas Brīdakas vārdiem tie, kuŗu "dzīves galvenais uzdevums - pazemīgu kūkumu uzmetot, iztapt priekšniekam, ar sīku liška smiekliņu paglaimot viņa varaskārei" (LuM 3 1.1.70). Auziņš ar viņam raksturīgiem, neizskaistinātiem, neappoetizētiem dzejas tēliem poēmā Aizmigusī - tās relātīvi patstāvigās deviņas daļas apvieno nepazistama 19.gs. dzejnieka Kriša Vērmeles tēls - ne tikai atspoguļo pirmās tautas nacionālās apziņas iedīgļus pagājušā gadsimta vidū, bet izsaka arī, īpaši pirmās četrās nodaļās, sāpju pilnu rūgtumu par tautas likteni, par verdzisko padevību un gļēvumu, par tādiem kā Andžs, kas "par treknu speķa rausi vienu griež un otru ausī !", par tādiem, kam acīs izdzēsta senā, dumpīgā ziba ("Tikai pie alus un meitām / Tavi puiši ir puiši").
Zinu, zinu: manas dziesmas nīdēs.
Paliks tikai vergu liektās galvas,
Līkas muguras un lišķu mēles...
.........................................Zinu, Zinu: kalpu viņiem pietiks,
Kuri slavinās tos aizrīdamies,
Rūgušpiena diezgan atdzērušies. (Skaņa, 51.-58.lp.)Ar Auziņa poēmas motīviem sasaucas daudzi citi dzejoļi, piem., Veltas Ķaltiņas Skamba no vecmāminas albuma:
Ja tev visi citi kauli,
Pietrūks viena - mugurkaula,
Zemu klanīsies un lieksies,
Būsi kalps, kā biji vakar,
Būsi vergs, un vergus pakar.
Verga vītā valgā pakar.
Lai tev pietrūkst astes kaula,
Sargā, sargā mugurkaulu! (Zilo ziloņu taures,70.lp.)Šī doma uzvirmo arī Mirdzas Bendrupes rindās no cikla Geto (krājumā Ceļa gaitā, 72.lp.):
Šodien geto nav tikai vienā pilsētas pusē
Geto ir visur, kur kungs un dienderis mīt.
Geto ir arī tur, kur par ilgu
es, verga dvēsele, klusēju
un tu, verga dvēsele, klusē!
Vai tad dzeloņstiepļu aplokā
vien mūs var ieslodzīt?
Nē - arī baiļu un melu gūstā.Raksturīgi, ka vai visu autoru dzejiskais niknums un dusmas paliek it kā bez īstās adreses - netiek minēta apstākļu vara kā viens no apspiešanas priekšnoteikumiem, nav doti parādību cēloņi, un norēķins par pastrādātajiem šausmu darbiem no galveniem vainīgiem netiek prasīts.
Latviešu strēlniekus I pasaules kaŗā un pilsoņu ķaŗa ugunīs turpina apvīt ar diženības aureolu. Šur un tur ieskanas sašutums par viņu varoņdarbu pienācīgu nenovērtēšanu. Kaltiņa to izsaka šādi:
Visa zeme pārsoļota,
Kur vien acis rāda - nezināmais karavīrs.
....................................................
Kur vien acis rāda - vecā bēda.
Vecos puikas pat zem zemes
Atkal mēda. (Liesma 1970, 7)Turpinās daudzu aizmirstu varoņdarbu gaismā celšana, bet neviens nepieskaŗas masveidīgajām represijām pret Iekškrievijā palikušajiem strēlniekiem, kuŗu lielais vairums kļūst par "tīrīšanu" upuŗiem 30.gadu beigās. Tikai Valda Luksa strēlnieku, kam neķeras klāt ne lode, ne tīfs, ne bads, pēdīgi "kā krislīti" norij "trīsdesmit septītais gads" (Četri tūkstoši pirmajam ceļu, 1968, 46.lp.).
Mūsu dzejnieki ar dziļām saknēm tiecas atbalstīties uz aizvien plašāka nacionālo tradiciju un kultūras pamata. Folkloras elementu iesaistījums atrodams Čaklā, Petera, Līvenas un daudzu citu daiļdarbos. Dzejolī Par zeltu un sudrabu Auziņš izsaka apbrīnu un cieņu pret tiem cilvēkiem, kuŗi ļoti grūtos apstākļos spēja radīt paliekošas vērtības - mūsu tautasdziesmas (Skaņa, 49.-50.lp.). Jaunais dzejnieks Elmārs Rumba tencina savam tālajam sencim kapu kalniņā par dainas atstāšanu viņa šūpulī (Liesma 1970, 7). Dārga dzejniekiem, protams, ir dzimtā valoda, kuŗā viņi izsaka sevi un saklausa seno paaudžu balsi. 1970.g. augustā Karogs publicē vienu no daudzrakstītāja dzejnieka un prozista Bruno Saulīša interesantākajiem darbiem - Jura Alunāna testamentu. Liktenīgā kārtā tas kļūst arī par paša rakstnieka pēdējo novēlējumu - vinš mirst no bites kodiena 9.jūlijā nepilnu 48 gadu vecumā. Lai arī dzejnieks kopš kaŗa bieži vien klibojis "bezveida rindās" un nodevies "rātnu pantiņu" skaitīšanai, ar sirds degsmi viņš šajā poēmā aicina vārda meistarus divkārt kopt, saudzēt un spodrināt "valodu brīnišķo", kamēr Daugava tek latviešu robežās:
Tām vecām tenku pasakām neticiet,
Ka nevar mūsu tēvtēvu valodā
Ne mūžam atrast īstos vārdus
Rītdienas dzejnieka domas spēkam,
Un velti pļāpās muļķīgi klausīties,
Ka tikai rātni pantiņi jāskaita
Vai arī jāklibo bez jēgas
Bezveida rindās kā stīvam zirgam.Dzejas pasaulē arī jūtama visas agrākās latviešu lirikas dzīvā pulsācija. Dzejdaŗi nereti saredz veselas pasaules atklāsmi pirmspadomju rakstniekos un savos darbos tiecas turpināt Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa, Skalbes, Bārdas, Čaka u.c. garu. Dzejoļos darbojas literāri tēli un no aizmirstības tiek izcelti notikumi, kas idejiski un zemtekstos bieži sasaucas ar šodienu. Vizma Belševica piešķiŗ mocekļa aureolu Akurātera jaunības draugam Jūlijam Dievkociņam, kas kroņa skolā mācījis bērniem:
Cik vinu mātes valoda skaista.
Bārstīja vārdus kā zīles, cēla saulē kā zelta graudus.
Un auga no vārdiem brīvības slāpe,
Lielāka par viņa mazo tautu.Bet ar maigo vārdu apveltītajam puķu un acu apdzejotājam lemts mirt melnās sotņas kazāku melno šautenu stobru priekšā, jo "vārdus sējot, pļauj nāvi" (Zvaigzne 1970, 17). Auziņš savukārt apdzejo cildeno un vēso kapakmeni ziedu ielokā Rīgas Lielajos kapos, zem kuŗa dus "Lāčplēša tēvs" Pumpurs:
Tas nav parasts, šis pelēkais akmens.
....................................................
Akmens saknes aug naktīm un dienām,
Līdz pat Lielvārdes krastmalai stīdz,
Spraucas cauri pie Kuldīgas sienām,
Un pie Tērvetes dzīvs viņu spīts.
Akmens saknes kā tēraudā lietas
Aizmirstību un neziņu liegs,
Jo bez gaitas, kas gadsimtos ieta,
Tava gaita ir maza kā nieks. (Skaņa, 41.lp.)Rūta Venta runā par Blaumani un Grotu Ērgļos (LuM 6.11.70), Uldis Bērziņš - par Veidenbaumu un "Skalbes kunga" mūžīgo vērdiņu (Liesma 1970, 5), Leons Briedis - par Čaku, kas iet atkal pa Rīgu, "kā dejodams uz savas sirds" (Zvaigzne 1970, 17), Mirdza Ķempe - par Poruka motīviem, Raiņa sauli un Ērika Adamsona puķi (Karogs 1970, 1), Tālivaldis Treicis - par Merķeli, Pumpuru un gleznotāju Irbīti (krājumā Ikdiena, 1970), un arī Māŗa Čaklā liriskais varonis atceras, kā nemazgājies, nesukājies "basām kājām pa ceļu tek Irbīts"; viņa "pēdējais pastelis" - 1944.g. 1O.oktobrī - "asins uz asfalta" (Cīņa 22.11.70).
Laiku pa laikam vārsmās iekausēti ne tikai latviešu, bet arī pasaules kultūrās atribūti. Auziņa meistarīgajā dzejolī Omnia mea...izskan šāds rētorisks jautājums:
Savu dzīvi dzīvot tik vien -
Tas ir tukšums ik otro dien;
Raiņa debesīs saule brien,
Lorkas debesīs putni skrien, -
Savu dzīvi dzīvot tik vien? (Skaņa, 89.lp.)Imants Gūtmanis kavējas pie Puškina ("tādiem kā tev nav nāves, ir vienkārši nepatikšanas", Zvaigzne 1970, 6), Uldis Bērziņš apdzied bruņinieku un Sančo Pansu (LuM 4.7.70), Armanda Melnalkšņa vārsmā ieskanas Jonesko motīvs (Liesma 1970, 9), Ķempe dzejo par Bodlēra bezdibeņu skatienu un veltī vairākus pantus dzejniekam un izbijušajam žurnāla Novij mir redaktoram Aleksandram Tvardovskim (Karogs 1970, 6), Elza Stērste atklāj, kādēļ Haijams nesmejas (Dzejas diena, 1970, 115.lp.), bet kādā Andŗa Bergmaņa poēmā atrodam šādas rindas par Ernestu Hemingveju:
Sestdienas vakarā
mājīgā dzīvoklī
(vienā no tiem, kuros
padsmitgadīgi "intelektuāļi"
mēdz pulcēties
iedzert, dejot un dziedāt,
runāt par šo to un
skūpstīties kā slaveni kinoaktieri
asarainās filmās)
es ieraudzīju viņu
biezā kladē starp puskailām skaistulēm,
starp izžuvušām neaizmirstulēm,
starp ziņģēm par zudušu mīlu
(es viņu mīlu, viņš mani vīla),
ar tik bezgala skumju seju
ieraudzīju es
Ernestu Hemingveju. (Uzdāvini man tīru sniegu, 23.lp.)Veltas Kaltiņas, Laimas Līvenas, Skaidrītes Kaldupes, Alfrēda Krūkļa, Otomāra Rikmaņa, Andŗa Bergmana u.c. daiļdarbos vēstures un nacionālo tradiciju motīvs cieši savijas ar aizrautīgu dzimtenes mīlestību, kas dažkārt gan šķiet pārāk eksaltēta, idilliskiem štampiem piesātināta. Ļoti iejutīgs dzimtenes un tās dabas apdzejotājs ir Augusts Smagars, kuŗa pirmais dzejoļu krājums, Laikmeta termometrs, iznāca jau 1932.g. Līdz atstaļinizācijai viņa vārds periodikā neparādās. Sakarā ar Smagara 60. dzimšanas dienu, pērn laiž klajā viņa otru dzejoļu krājumu Laika lokā, kur dominējošā ir dzimtā novada Latgales tematika, nereti tverta pagātnes-tagadnes-nākotnes skatījumā. Viņa valodai raksturīgi latgaļu izteicieni un dažādi archaismi .
Zinātnes revolūcija, protams, zīmogo arī dzeju. Bieži dzejnieku iejutigā, saudzīgā attieksme pret dabu, pat pietāte, ir reakcija mūsu "tehniskajam gadsimtam", īpaši technikas attīstības un urbānizācijas ēnas pusēm. Dabu, laukus, mežus ne viens vien dzejnieks ataino kā labo pretstatu modernās pilsētas nervozajai, stēidzīgajai dzīvei. Dažkārt vārsmas caurstrāvo rūgts sarkasms par pilsētas akmens sprostu, par pilsētām "peļu krāsā", par dzīvi, kas spiež nīkt betona, asfalta gāzu izplūdes ellē, par dārdošajiem ielu mezgliem un "smirdošajiem mašīnu suņiem", kas "truliem niķeļa purniem dienā sauli, bet naktīs mēnesi ries" (Bergmanis, Uzdāvini man tīru sniegu, 49., 62.-63.lp.). Atskan arī doma par Cilvēku atbildību par dzīvību ap viņu, par dabas saglabāšanu, par ekoloģiju.
Ojārs Vācietis, šķiet, pirmais aplūko dabas un cilvēka dvēseles apdraudējuma problēmu technikas neierobežotas kundzības laikmetā (skat. dzejoļu krājumu Elpa, 1966). Daba ir jāsarga, jo tā ir nozīmīga tautas kultūras un dailes daļa, un nevis tikai ģeografisks un ekonomisks jēdziens. Jāpiezīmē, ka "nāvīgajiem cilvēkiem" šāda nostāja nav gluži pa prātam. Māŗa Čaklā dzejoli Zirgs dzintarā, piem., nosauc par "objektīvi reakcionāru darbu", jo tas esot vērsts pret padomju technikas progresu (LuM 21.11.70). Atsvešināšanās no dabas un lauku romantikas sāpina arī Imantu Auziņu. Konfliktam starp techniku un dabu viņš dod savdabīgu dzejsku atklāsmi savā "himnā" lieliskajam, smaržīgajam Latvijas auglim, "kam ābols - ir likumīgs vārds":
Kas pateiks, vai arī pēc piecdesmit gadiem
šī ābolu smarža vēl būs?
Vai tolaik pazemes debesskrāpjos
šo smaržu iekonservēs
un, aizmiedzot acis un sevi krāpjot,
to bundžiņās odīsim mēs? (Skaņa, 10.lp.)Kā iepriekšējos gados, lielais vairums dzejnieku pievēršas dvēseles pašatklāsmei vai, kā Auzinš saka, cilvēka dvēselei tuvplānā. Šaubu plosīti un skrambāti, viņi meklē savu īsto "es", grib izprast sevi, mēģina ielūkoties "aiz atvērtajām durvīm". Ziedonis "ieiet sevī" un Mirdza Bendrupe - "Pats sevī dziļāk lienu!" Un Peters nav vienīgais, kam daudz rindu par dvēseli, "mūžīgo dzirnakmens grūtību". Šaubu nav, ka radošāko dzejnieku darbos viņu pašu personība kļuvusi par dzejas sistēmas galveno mezglu. Cilvēku garīgās pasaules visintimākās stīgas daiļskanīgi izskaŗ Auziņš savā ļoti personiskajā dzejoļu krājumā Skaņa - viņš tiesā un analizē savu "es", apspriež cilvēka esamības jēgu mūsdienu pasaulē, miršanu un dzimšanu, sabrukšanu un augšanu. Īpaši smalks izjūtu nianšu fiksētājs, cilvēka intimās jūtu pasaules izgaismotājs ir Egīls Plaudis, pazīstamā dzejnieku un prozista Jāņa Plauža (1903 -1952) dēls. Šī īpašība spilgti izpaužas viņa mākslinieciski augstvērtīgajā, bet ļoti necilā ārējā apdarē klajā laistajā dzejoļu krājumā Zaļā krēsla. Bieži autoru liriskie varoņi izkliedz dvēseles žēlabas par laika steidzīgo skrējienu, par neatgriežamo laiku. Vējāns jautā: "Kāpēc dienas tā brien? Kāpēc gadi tā skrien? Kāpēc zvaigznes dzīvo mūždien?" (Karogs 1970, 1), un Ziedonis:
Pa kuru laiku es dzīvojis esmu?
Vai mūžs bija garš vai īss?
Ne par matu nav rādītājs izkustējies. (LuM 16.5.70)Niecīguma izjūtu, drūmu un pesimistisku skatienu uz dzīvi rada Kosmosa vara, nežēlīgās laicīgās varas u.c.
Rūgtums. Rūgtums. Rūgtums.
Nepaies garām kaut lūgtu.
Kādu es dziru sūktu,
kādus es ziedus plūktu,
Kādu es meldinu dūktu, -
Garša būs viena -
Rūgtums. (Imants Auziņš, Skaņa, 113.lp.)Grūtsirdīgas rindas atrodam ar gaišo, savdabīgo talantu apveltītās Laimas Līvenas krājumā
Šūpoles:
Ak, ēzelīti Pinokio,
bēdīgs gals gaida abus mūs
....................................................
Tāpēc bēgam pie laika,
kur vētraina jūra kauc
....................................................
Bet tur peldas arī haizivs,
tā aprīs un sagremos mūs.
Ko darīt, Pinokio,
kas ar mums abiem būs? (53.lp.)Vai arī
Dzīve kā akmens kaklā smagi velk kapa melnajā
bedrē.
Akmens. Kapakmens.
Akmens lauviņa paceļ nagoto akmens ķepu -
apstājies!
BRUĢAKMENS... KAPAKMENS...
AKMENS...
SENS... ES (30.lp.)Tikpat drūmas vīzijas ar kapu un kaulu motīviem uzbuŗ arī citi dzejnieki. Vitauta Ļūdēna uztverē "viss pārējais deg", tikai zeme nedeg. Kādēļ? -
Puse zemes laikam sastāv no pelniem,
no trūdiem, no drupām. (Padomju Jaunatne 69.70)Ziedonis redz, ka "pāri zemei zaļa zāle viz, bet zem zemes - kauli kur vien rokam" (Liesma 1970, 1), un Rūtas Ventas saule jautājoši raugās kraujās un būvbedrēs: "Kāpēc dažā zemes slānī tik biezā klājienā cilvēku kauli?" (Cīņa 15.9.70). Daži dzejdari tiecas šo grūtsirdību pārvarēt hēdoniskā carpe diem garā. Čaklais aicina priecāties uz koka lapu, priecāties uz balto sauli", kamēr prieks "tup kā sīlis zaļā zarā nepamanāms ļaunai acij" (Zvaigzne 1970, 13).
Jāpiemin arī inkomūnikābilitātes tema, kuŗai pievērsušies diezgan daudzi autori - viņi pauž pamestības sajūtu, jūtas ātrauti cits no cita. Neaizmirstams, ar emocionālu slodzi piesātināts ir Laimas Līvenas dzejolis Klauna nāve:
Uz spēcīgajiem vēja spārniem
(Vai labs viņš bij vai arī ļauns?)
Uz spārniem švīkstošiem no zemes
Ir aizlidojis sirmais klauns.
Neviens vairs nesmejas par viņu,
Un neraud arī vairs neviens...
Viņš visu dzīvi vientuļš bija
Un arī tagad - gluži viens.
Pa kādiem ceļiem viņš reiz klīda
Vai neceļiem... Dievs stāvi klāt!
Neviens vairs nesmejas par viņu,
Neviens to nenāk apraudāt... (Šūpoles, 56.lp.).Klauna tēls, šķiet, ir metaforisks vispārinājums, lai apzīmētu cilvēku vispār.
Mūžsenā mīlestības tema, vai Auzina vārdiem, "ši divtulības Augstā dziesma, cilvēka pamatceļš pie citiem cilvēkiem, bez kura nav cilvēks un cilvēcības", (LuM 14.11.70), latviešu dzejā ir viena no dominējošām. Parasti tiek attēlots cieši noslēdzies, šauri subjektīvs "es-tu" attieksmju loks. Nereti cilvēkmīlestība paceļas filozofiskā plāksnē, tā pretstatīta pasaules vienaldzībai. Lija Brīdaka saka: no jauna ik rītu "cilvēks cilvēku meklē, cilvēks cilvēku sauc šajā pasaulē sarežģītā---" (Dzejas diena, 41. lp,). Lai arī ir spilgti, īpatnēji mīlestības dzejoļi ar smalku psīcholoģisko kollīziju tēlojumu (Belševicai, Čaklajam, Kaltiņai, Lisovskai), visumā jāpievienojas tiem, kas runā par latviešu intimās dzejas devalvācijas periodu. Valda diezgan vienmuļa stilistiska un tematiska vienveidība. Turklāt, dzejoļu mīlestība ir pārāk askētiska, bērnišķīgi tīra, tā ir vecmodīga, sentimentāla mīlestiba, kas taustās gar zvaigznēm, Imanta Dikesa milētāji iet "kā lieli bērni... pa baltiem stariem" (Dzejas diena, 1970, 49.lp.), bet Alfrēda Krūkļa - vēro pelēkos vītolus, kas skumji klanās, mēnesi, kas visu nakti spēlē mākoņu sonāti (Ugunsputna spārni, 1970). Kamēr, piem., Jevtušenko un dažu citu krievu dzejdaŗu vārsmas pēdējos gados raksturo ievērojama erotikas intensitāte, tikai retais no mūsu autoriem pietuvojas pilnasinīgai mīlai, tikai reta autora mīlošie varoņi painteresējas par šīs zemes ietērpu - miesu. Rakstniecības pirmziemniece Ināra Roja, kam tikko pāri divdesmitiem, šaudās "starp domām un baudu" kā zivs "spītīgu lūpu gūstā" (Griezies, griezies, zemeslode, 1970). Ar abām kājām uz šīs zemes nostājies Egila Plauža liriskais varonis. Viņš dzied par "sarkanu, sarkanu muti", par "uguns skūpstiem", par sārtām lūpām, kas "asinīs sakostas bij". Pie viņa mīļākās "siltajām lūpām pieplakt un neatdzerties" un - "Smaržoja ananasi - Tavas briedušās krūtis". Vai atkal:
Es pļavā sapinu zirgu,
Tu atpini savas bizes.
Zvaigzne ieplēta acis
Kā brīnīdamās.
Zāle pieplaka zemei
Kā bailēs.
Tu apmainījies skatiem
Ar tālo zvaigzni.
Es atpinu savu zirgu
Un aizauļoju. (Zaļā krēsla, 114., 116., 131., 136.lp.)Mūsu dzejnieku lielais vairums vārsmo par nelaimīgu, melancholisku mīlestību, par "savu bēdu likteni", par sāpēm, skumjām, šaubām, izmisumu, sirdēstiem, atraidītas mīlas pārdzīvojumiem, greizsirdību. Patiešām rodas iespaids, ka tieši nelaimīga mīlestība kļuvusi par latviešu nacionālo iezīmi.
PROZA
latviešu literātūrā neieņem tādu stāvokli kā dzeja. Lielais vairums prozas rakstnieku satura ziņā joprojām atrodas veco dogmatisko tendenču iespaidā un ir gausi pat tādu modernāku formas paņēmienu apgūšanā, kādus arvien biežāk sāk izmantot citu tautu rakstnieki Padomju Savienībā. Rezultātā latviešu proza, īpaši lielā proza, nostabilizējusies stipri zem ukraiņu, lietuviešu, igauņu, krievu prozas līmeņa. 1970.g. 16.martā žurnāla Voprosi ļiteraturi Maskavā organizētajās parrunas par romana attīstības problēmām, piem., lietuviešu jaunākais romāns izvirzās uzmanības centrā.
Latviešu romānistu un stāstnieku viduvējās, bieži mechaniskās imitācijas var pieskaitīt tā dēvētajam "akadēmiskajam reālismam", Kritiķa Jāņa Kalniņa trāpīgajā vērtējumā mūsu prozistus raksturo "vairāk vai mazāk prasmīga nodarbošanās ar literatūru, bet trūkst mākslinieciskās jaunrades" (Literatūra un laikmets, 1970, 18.lp.). Kāda cita Rīgas literāta uztverē, salīdzinot ar Latvijas eksakto zinātņu pārstāvjiem (ķīmiķiem, fiziķiem), latviešu prozas rakstnieki nav vēl iznākuši no "guļbūvē celtās pirtiņas"; palikdami pie priekšā rakstītā, viņi turpina mīt "mīksto un drošo ilustratīvisma un tradicionālisma tacinu" (LuM 9.5.70). Lai pieminam tikai tādus otršķirīgus un pat trešškirīgus 1969. un 1970.g. sacerētus romānus kā Jāņa Niedres Saliņa bangojošā okeānā, Roberta Akmeņa Paralēles krustojas sirdī, Artura Heniņa Sāls puds, Voldemāra Branka Ar lodi sirdī, Žaņa Grīvas Zemes bērni, Alberta Jansona Es karā aiziedams un pērngad mirušā Kārļa Fimbera Viņi atgriezās. Kāds iemesls šādam biklumam, drosmes trūkumam, pusparalīzei? - Bailes nokļūt oficiālās kritikas krustugunīs, šķiet, ir galvenais. Viņi redz, kas notiek ar tādiem "patstāvīgiem reālās īstenības pētītājiem" kā Nobeļa prēmijas laureātiem Pasternaku un Solžeņicinu, kā Siņavski un Danielu, kā Valentīnu Morozu un Nataļju Gorbanevsku. Arī ne mazums latviešu literātu, maigi izsakoties, dabūjuši pamatīgu vēju par saviem darbiem, un varam iedomāti es, kāds būtu iznākums, ja šie darbi būtu patiešām rakstīti, tā sakot, ar sirds asinīm. Turklāt, nav noslēpums, ka Latvijas vietējie cenzori uzņem sevišķi kritiski un neiecietīgi katru brīvdomīgāku tendenci. "Šai ziņā stāvoklis mūsu republikā," raksta Kalniņš, "krasi atšķiras no citu republiku dzīves" (Zinātne un laikmets, 17.lp.). Ir zināms, ka arī mūsu radošākajiem prozistiem nav zudusi vēlme pēc prozas pacēluma, bet "ja nu atkal kļūda, ja nu atkal nomaldi?" ar bažām jautā Valentīna Eisule (LuM 9.5.70).
Kvantitātīvi produktīvs ir "mazais žanrs", bet arī vairumu īsā stāsta sacerētājus savā varā stingri tur vecais šablons. Pēc tradicionālā stāstu kompozicijas principa viņi ievēro visas sižeta attīstības pakāpes, bet, diemžēl, parasti neiznāk nekas oriģināls: kāda ārēja notikuma virspusīgs, mechanisks atstāstījums, noformēts paragrafos, kuŗus savieno daudzmaz loģiskas pārejas un pārklāj gramatisks apvalks. Šim ārējam audumam uzkrītoši cauri spīd kāda primitīvi izprasta morāle, didaktisks utilitārisms ar vienkāršotiem melnbaltiem pretstātījumiem - tēvu un dēlu, dzērāju un nedzērāju, laulības pārkāpēju un nepārkāpēju, kolchoza birokratu un apzinīgo aktīvistu. Ļaunais tiek nosodīts, labais sagaida pelnīto gratulējumu. Kā tad šādi literāru pamācību "gabali" iedarbojas uz lasītāju? Jaunās paaudzes stāstnieka Aivara Kalves ieskatā - kā ūdensklinģeri: "Klinģeri gan apēd, paliek caurums" (LuM 30.4.70).
Bet aplam būtu apgalvot, ka nav nekā iepriecinoša. Kā zinām, 60.gadu otrā pusē mūsu isajā prozā ar lielu sparu ienāk vairāki meklējoši, domājoši, radoši jaunāko paaudžu mākslinieki - Alberts Bels, Egīls Lukjanskis, Andris Jakubāns, Oļģerts Gailītis, Aivars Kalve, Uldis Zemzaris. 1969.g. viņiem pievienojas Jānis Mauliņš, Andris Kolbergs. Kopā ar šiem "šmaugajiem zēniem" un "sparīgajiem puišiem" (kā viņus nosauc Kalve) stāsta meistaru priekšpulkā izvirzās arī daiļā dzimuma pārstāves - pirmām kārtām Alda Darbiņa, tad Alise Eka un Rita Luginska. Gandrīz visi minētie atrod ceļu uz lasītāju sirdīm jau ar saviem pirmajiem darbiem periodikā, un viņu minigrāmatiņas - neraugoties uz to parasti necilo technisko un māksliniecisko apdari tiekot "medītas" tāpat kā izcilāko dzejdaŗu krājumi. Aivara Kalves uzskatā "sparīgo" paaudzes stāsti kļuvuši par Latviešu jaunākās literātūras pamatu (LuM 30.4.70). Un tas var arī nebūt bravūrīgs jaunības trakuma izsauciens. Paklausīsimies, ko par saviem jaunajiem kollēgām stāsta Lukjanskis - viņi ienāk literātūrā ar "savām tēmām un saviem estētiskajiem uzskatiem, ar savām neviltotajām jūtām un savu pārliecību"; viņi "atklātāk un daudz drošāk pievēršas tādām dzīvē notiekošām un mūsu latviešu pēckara literatūrā tik maz un vāji aplūkotām parādībām kā dzīvība un nāve, sievietes un vīrieša attiecības - un ar tām saistītie pārdzivojumi, cilvēka godīgums un viņa atbildība sevis un citu priekšā"; viņi padarījuši īsstāsta žanru "tuvāku, skaudrāku un daudz patiesāku" (Padomju Jaunatne 1968, 225). Tas tā ari ir. Tikai vienā punktā nevar visā pilnībā pievienoties Lukjanska tezei - proti, īsti neviltotu jūtu un pārliecības izteikšana, vaļsirdiga attieksmes atklāšana "pret savu laikmetu" vēl joprojām ir gaužām bīstama, un ne vienu vien "revolucionāru" vārda mākslinieku novedusi "trako namā", Potmā vai kādā citā "labošanas iestādē". Bet no sociālistiskā reālisma standartprozas mūsu "modernisti" ir ievērojami attālinājušies - ar pievēršanos jauniem tēliem, jaunām temām, bet, galvenokārt, Latvijas prozā jaunām un dažkārt diezgan sarežģītām formām. To viņi dara ar neparastu intensitāti, šķiet, vairāk nokavētā atgūšanai nekā sprieguma kāpināšanai. Nereti viņu darbi atgādina "literārizējumus" pēc Rietumu literātūras paraugiem, kur tādi stila paņēmieni kā plaši iekšējie monologi, laika pretnostatījumi, atmiņu fragmenti, vairāki darbības plāni utt. pazīstami jau kopš Prūsta (Proust), Džoisa (Joyce) laikiem un vēl agrāk.
Kas tad tieši raksturīgs latviešu jauno īsstāstnieku "intelektuālajam" stilam? Vispirms jāmin tiekšanās pēc maksimāla lakonisma jeb vārda ekonomijas; tādēļ arī pievēršanās ietilpīgajam īsajam stāstam un paretam "mazajam" romānam plašā epopējiskā socreālistiskā romāna vietā. Detaļas un ārējās darbības tikpat kā nav šajos kompaktajos darbos. Bieži vēstijums, it kā gabalos saplosīts, sastāv no aprautiem epizodiem un vairākām "kārtām" vai parallēli risinātām temām. Parādības un cilvēku raksturi aplūkoti "tuvplānā". Vērojama arī vismaz daļēja tuvošanās modernistiskās literātūras dehēroizācijai. Parasti pozitīvā un negātivā pretstats iztrūkst; ir tikai dažādi cilvēki, ļoti reflektējoši un domājoši cilvēki. Viņu iekšējie monologi un gaŗu gaŗie dialogi piesātināti ar abstraktiem filozofiskiem vispārinājumiem un palaikam ar zinātniskiem iestarpinājumiem. Viens no Laumas Kalniņas stāstu tēliem saka: "Visi tagad filozofē, visi domā par dzīves jēgu. Tas tā tagad modē. Bet kur viņa patiesi ir - tā jēga?" (Cilvēki uz ceļa, 1969, 54.lp.). Ļoti iecienita ir "es" forma. Šis "es" biezi sadalās divās personās - īstajā "es" un atmiņu "es". Pēdējais laužas iekšā īsteno atgadījumu vēstījumā. Smeldzīgas daudzpakāpju reminiscences, kas nereti nāk no individa tumšajiem bezapziņas labirintiem un kam piejaukta laba tiesa pusreālitātes, pat fantazijas, laiku pa laikam tik dinamiski atainotas, ka izzūd katra laika izjūta: šodiena saplūst ar vakardienu un arī ritdienu vienā metafiziskā vienībā. Šāda asociātīva, nosacīta tēlošanas forma jeb apziņas plūsmas metode ar straujiem lēcieniem pāri starppakāpēm domas attīstībā palīdz izvairīties no gaŗiem biografijas un vides aprakstiem. Lasītājam tie ātklājas caur tēla domu un izjūtu prizmu, piem., Regīnas Ezeras gaŗajā stāstā Nakts bez mēnesnīcas. Galvenā interese fokusēta uz norisēm cilvēku psīcholoģijā, uz iekšējās pasaules pārdzīvojumiem, pretrunām. Stāstnieku interese koncentrēta uz izzināšanu cilvēces attīstībā, uz mūžīgām labā un sliktā katēgorijām, uz cilvēka vainas un atbildības problēmu laikmeta griežos. Šo atbildības sajūtu savas sirdsapziņas un savas tautas priekšā jau pirms vairākiem gadiem noformulē Ēvalds Vilks: "Jūtos atbildīgs par visu, kas noticis vai notiek pasaulē. Man nav vienalga, ja kaut kur ir bendēti cilvēki." Šī tema atkārtojusies dažādās variācijās paša Vilka un arī citu prozistu darbos. Šad tad atskan diezgan naīvais jautājums - kā cilvēki varēja pieļaut, ka, piemēram, nepatiesi tika sodīti viņu biedri, kā cilvēki spēja stāvēt pasīvi malā, kad tika pārkāpta "sociālistiskā likumība"? Bet jājautā, kas tad notiek vēl joprojām ar cilvēkiem, kam ir sava noteikta stāja, pārliecība - ar Aleksandru Solženicinu, Mstislavu Rostropoviču, Maiju Silmali, Ivanu Jachimoviču, Pjotru Grigorenko, Simu Kudirku, Anatoliju Marčenko, Larisu Daņielu, Pavelu Ļitvinovu un tūkstošiem citu?
Būt patiesam, īstam cilvēkam ir vislielākā varonība visur, bet jo sevišķi Padomju Savienibā.
Īpaši saasināta patiesības, godīguma izjūta redzama Imanta Ziedoņa miniatūrās (LuM 17.1.70), kur viņš lauj asociātīvu vaļu subjektivām, optimāli lakoniskām pārdomām. Viņa 37 gadu vecais "es" mācījies, domājis, vērtējis un dzīvojis dažādas "filozofiskas mācības", bet ir gaužām nelaimīgs, jo nespēj būt tiešs, nespēj nomest sabiedrības uzspiesto masku:
Kad es biju mazs, es biju tiešs. Es jautāju visu. Man nebija kauns skūpstīt māti. Nu, bet tagad? Tagad es esmu tiešs tikai tad, kad eju dabā. Es neizliekos. Man nav jāizliekas. Kad esmu priecīgs, es dziedu savā muļkīgajā balsī no kuras citreiz (cilvēkos) kaunos. Es runāju pats ar sevi. Un, kad ir saule un man ir karsti, es noģērbjos pliks un ripoju pa kājcēliņu kā zirnis. Es ķērcu līdzi sīlim, spļauju pretī vāverei, un no visa tā esmu laimīgs. Brīnišķīgi, vai ne?... Ak, bērnišķīgi vai brīnišķīgi, vai tas nav viens un tas pats! Bet tad - nāk pretī cilvēks! Es izbīstos un ieskrienu krūmos, apģērbjos un iznāku meža malā.
Tāpat kā dzejnieki, arī īsstāstu autori augstu vērtē tādas cilvēka gara pasaules katēgorijas kā iejutību citam pret citu, mīlestību, uzticību, līdzjūtību, žēlsirdību, uzupurēšanos, skaistā izjūtu, brīvības un savas mazās dzimtenes mīlestību, tuvību ar dzimtenes dabu, tautas tikumu godā celšanu. "Laba mīlestība", saka Ziedonis, ir kā kamola "tīšanās un atpakaļtīšanās. Tā mēness pārtinas saulē un saule pārtinas mēnesī" (LuM 17.1.70). Bet dzīvē bieži vien pietrūkst kvalitāšu, kas izkoptu visas šīs pozitīvās katēgorijas. Tādēļ bieži pavīd "cilvēka neveiksmnieka" tema, atsvešinātība, garīga vientulība, izolētības sajūta, dzīves bezmērķība, nomocoša, mietpilsoniska atmosfaira utt. Daļa personāža, īpaši jaunatne, iejūgti ikdienas monotonā dzīves un darba ritējumā, jūtas vientuļi pasaulē, netic ideāliem un saukļiem, nodarbināti ar savu sīko personisko dzīvīti. Parasti kāds atklāts vai apslēpts ārējās vai iekšējās pasaules konflikts liek viņiem sevišķi spilgti izjust sava stāvokļa bezcerīgumu. Dziļu ieskatu jauniešu dzīvē paveŗ ar simpatisku talantu apveltītais Ēriks Kanders savos pavisam neliela apjoma uz asociāciju plūsmas pamata veidotajos īsās prozas darbos. Viņa "nomāktās paaudzes" pārstāvji ir kā avarējuši kuģi - kuģi, "kuri nekad nesasniegs krastu un pēc kuru apkalpēm jau sen neviens vairs nesēro". Jaunā cecha strādniece Ausma atsedz savas izjūtas, konstatē sava stāvokļa traģiskumu saasinātā pārdzīvojuma brīdī - guļot līdzās savam pēc uzdzīves nogurušajam un krācošajam draugam vienā no četrām sieviešu kopmītnes dzelzs gultiņām (arī pārējās gultas aizņēmuši mīlnieku pārīši). Tās ir smagas un neskaidras domas par dzīvi un cilvēku attieksmēm - par izkrišanu institūta iestāju eksāmenos; par brutālo patēvu, kam mute vienmēr smird pēc degvīna un siļķēm; par vienīgā tuvā cilvēka nosišanos ceļā pie viņas (pēc Imanta nāves vairs "nebija nekā. Kad Ausmu sāk mocīt nevaldāmas elsas, istabas biedri ķiķinādamies pazobojas - vai nu meitenei slikti kļuvis, vai arī Saša dara pāri savai draudzenei. Tikpat nelaimīgs ir Kandera "es" un "viņa" meitene Līga, kuŗas "vonungā" viņš piemeties tikai ar vienu vienīgu nolūku ("visi tā dara") - lai izbēgtu no pelēcīgās dzīvošanas "kopuškā". Viņi meklē "patvērumu no neizbēgamās nākotnes viens otrā" un izliekas nedzirdam viens otra nopūtas, viņi līdzinās divām zivīm vienā akvārijā, "zivīm, kas ļoti labi apzinās, kāpēc atrodas kopā un ko viena vēlas no otras" (LuM 26.9.70).
Arī daudzos citos stāstos atainota izmisumā nonākušu ļaužu samezglota, bieži vien kropla draudzība. Nereti personāži ieslodzīti nelaimīgas laulības krātiņā. Diānas Varslavānes samocītajā novelē Gredzeni (LuM 10.1.70) pārvadājot neatļautus materiālus vasarnīcas būvēšanai, nositas machinātors Gatiņš. Viņa mīļākā, Ņina (noveles "es"), apprec "godīgāku" tālsatiksmes šoferi, kam "drēbes nav tik piesviedrētas" un nenākas "halturēt", bet plaisa starp viņiem skalojas arvien platāka. Ņina sāk nīst vīru (jo savā fantazijā vēl vienmēr mīl Gatiņu) un tēlojas sev kā pelēks, sagumzīts priekšmets viņa ikdienas lietošanai. Un daļēji šajā nožēlojamā stāvoklī vainots tiek nelaiķis Gatiņš:"Tu biji cietsirdīgs, jo nedāvāji man dēlu. Aizgāji un atstāji vientuļu kā koku." Atbilde no Viņpasaules: "MUMS NEBIJA TIK... ĒRTA DZĪVOKĻA, LAI VARĒTU ATĻAUTIES." Spilgti dzīvi izjūt un uztveŗ Aivara Kalves "es", Viktors Spraunis, stāstā Kā bezdelīga ligzdu... Abi ar sievu Elvīru viņi ir vientuļi kā koki lauka vidū, kā straumē iemesti kucēni. Kaŗa laikā iegājuši pirmajās "neaizslēgtajās durvīs", tagad viņi pavada dienas kā valodu zaudējuši, neko nejautādami, neko nerunādami,"neko par sevi", kā svešinieki, "ieslēgušies sevī aiz tērauda čaulas" (Karogs 1970, 5).
Arī Regīnas Ezeras gaŗajā stāstā Nakts bez mēnesnīcas (Zvaigzne 1970, 16-20) viss svars likts uz varoņu pārdomu un izjūtu atsegšanu. Tā tiešā darbība norisinās gaidot vilcienu. Lai arī nekas ārkārtējs nenotiek, autorei izdevies piesātināt savu darbu ar spēcīgu iekšēju drāmatismu. "Cik īsa un gara nakts!" izsaucas viens no personāžiem. Interesanta ir stāsta uzbūve: pārmaiņus trīs personas ar iekšējiem monologiem iepazīstina lasītāju ar savu un savu līdzcilvēku dzīvi visai gaŗā laika posmā; turklāt, laiku pa laikam pati autore, tā sakot, iemaisās un dod savus spriedumus, atstāsta noklausītas sarunas, burtiski sarunājas ar lasītāju. Kādā drūmā oktobŗa nakti mazajā Dzegu stacijā, ap kuŗu velkas smagi, pelēki padebeši un šalc tumši koki, "it kā brīdi pa brīdim nopūzdamies", sastopas Ezeras varoni, lai pēc dažām stundām atkal izšķirtos. Viņu sīkās atmiņas, kas gadiem ilgi kā oļi gulējušas apziņas dzelmē, negaidīti iznirst no aizmirstības duļķēm un veido kaut ko līdzīgu saistošai, lai ari rēgainai mozaīkai, kuŗai pāri guļas traģisku skumju zilā ēna. Līdz ar domu asociāciju brīvo lidojumu, autore skaŗ ļoti būtiskus cilvēka dzīves uztveres un izjūtu momentus. Skumjas Ezeras tēlus neatstāj ne uz brīdi, pat tad kad viņi smejas, un visam vēstījumam vientulības, tukšuma un inkomūnikābilitātes motīvs. Pārfrazējot vienu no tēliem, cilvēki iet blakus, brīžam nejauši saskardamies drēbēm, pleciem vai rokām, taču ir kā planētas, kuras riņķo pa savu orbitu, kas nekur nekrustojas. Krāsotājs Voldemārs Pīlādzītis jau daudzas reizes labi nodomājis pārvilkt visam vecajam krustu un "sākt jaunu dzīvi", t.i, atgriezties pie likumīgi pielaulātās sievas un dēliem, bet nespēj: "Te sasienos ar pudelīti, te ar kādu sievišķi. Bet, vells, kā gribas būt labam, izdarīt... nu, izdarīt kaut ko tādu, lai visiem paliktu mutes vaļā!" Bet neviens negrib klausīties viņa bēdās, un Pīlādzītim neatliek nekas cits kā sarunāties ar suni: "Neviens mani nesaprot... neviens. Ak tu Baron, mans vecais pintiķi, nāc es tevi... nobučošu." "Bet kāpēc es ir... tāds cūktēviņš, ko?" viņš jautā un pāri Pilādzīša vaigiem lejup slīd asaras. Līdzīgā kārtā tam pašam sunim jāklausās uz kolchoznieces Annas bēdu stāstu.
Gleznotājs Toms Melnalksnis savā mūžā redzējis gandriz visu, pēc kā viņam kādreiz bija kārojis (Luvru, Pikadillija laukumu, Kapri, Krimu, Pompejas freskas. Stambulas ubagus) un arī kā mākslinieks formāli sasniedzis, ko kādreiz Rozentāla mākslas viduskolā un pēcāk Mākslas akadēmijā bija vēlējies. Bet viņu pārņēmusi dziļa pamestības un netveŗamu skumju sajūta,"kāda dīvaina tukšuma sajūta". Viņš zina, ka "zelta dienas neatgriežami aizslīdējušas aiz apvāršņa", viņu baida nāves tuvums, bet visvairāk nomocošā apzina, ka "neko, itin neko es vairs nepagūšu, nepagūšu, nepagūšu..." Viņš ir tikai viduvējs mākslinieks, kam laulība izirusi, kam nav pat neviena bērna, jo sākumā nebija "cilvēciska dzīvokļa" un vēlāk "tika atlikts" citu iemeslu dēļ.
Skolotāja Millera skaistā meita Rasa aiziet pie gandrīz divtik vecā Skrastiņa, jo negrib "rūpnīcā... Kopmītnē... Astoņas desmit metala gultas... naivas bildītes pie sienām, naivas tamborētas sedziņas". Bez tam, agronoms Skrastiņš ir viens no tiem, par kuŗiem "mazais cilvēks" saka: "Taču priekšniecība!" Bet Rasas roka ir "nejūtīga un vēsa, kā nedzīva", kad to saņem vīrs. Viņi sēž līdzās taču viņus vienu no otra it kā atdala caurspīdīga vēsa nesaprašanas siena. "Kur ir tā skaistā dzīve, par ko man mācīja skolā?" jautā divdesmitgadīgā Rasa, un pati atbild: "Tikai zeme, mēsli un ciešanas." Savos monologos personāži pakāpeniski atklāj liekulību sabiedriskajā un personiskajā dzīvē. Mākslinieka Toma un balerīnas Baibas kopdzīves laiks saēd abus "gluži kā skābe", bet viņi liekuļo viens otram, labi zinot, ka liekuļo. "Brīnišķīgo saskaņu", "paraugpāra valdzinošo lomu" viņa pērk par liekulības cenu, par visu vairāk bīdamies no patiesības. Toms, viens no gaŗā stāsta "es", saka: izlikšanās prasīja no mums aizvien jaunus un jaunus upurus, mēs noasiņojām, pagurām".
No līdzīgas liekuļošanas un melošanas sabiedriskā plāksnē galīgi "noasiņojis" ir vēstures skolotājs Jānis Ziemelis Andŗa Jakubāna stāstā Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi... (Zvaigzne 1970, 10). Nespēdams turpināt nepatiesību stāstīšanu "trīsdesmit godīgu un labu bērnu acu priekšā", nekad nezinādams, "vai tik pietiekoši tiek slavināts tas, kas jāslavina" (vispirms Ulmanis, tad Hitlers un Staļins), viņš vienkārši aizbēg no sava darba Latvijā uz Sachalinu, kur, "nevienam nevajadzīgs", pamazām iet bojā no dzeršanas. Arī viņa rūgtos, bet patiesīgos vārdus par ceļu locīšanu pret visām varām, kas noved pie garīga tukšuma un vientulības, neviens nemēģina saprast un nesaprot - viņš dzērumā izkliedz savas sāpes pārpildītā Sachalinas dzertuvē savas dzimtenes nevienam nesaprotamā valodā.
Vienlaikus ar čechoviskas inkomūnikābilitātes un individa izolācijas atklāšanu, ar cilvēka sāpju un asaru avotu meklēšanu, mūsu stāstnieki atsedz atomgadsimta cilvēka racionālismu, šauro prakticismu, trulo despotismu, varmācību, neīstos morāles principus, kultūras trūkumu, padomju budzisko mietpilsonību utt., utt. Nereti viņi met dusmu zibenus pret tiem, kuŗus pārņēmis dvēseles miers domu totāla trūkuma rezultātā, kuŗu uztverē pašreizējais stāvoklis ir vienīgais iespējamais, kas pielāgojas vairākuma uzskatiem un valdašajai modei, un nekad nejautā, vai tas ir pareizi.
Rita Luginska šausta pielāgošanos un cinisku karjērismu stāstā Anastāsijs (LuM 19.9.70) ar "glumekļa" un "laižas" tēlu Aboliņu, kura credo ir: "Cilvēkam jāprot pielāgoties laikiem". Šim aparatčikam nav nekā svēta, viņš "visu pārdos, visu apspļaudīs". Vācu laikā "Āboliņa kungs" bijis liels šefs ar cigāru zobos, tagad "biedrs Aboliņš" ir jaunās šķiras pārstāvis, kas braukā komandējumos pa visu Padomju Savienību. Āboliņa līdzinieks ir Tāļa Vaidara atainotais Jordāns, kas dzīvē ticis tālu ar meliem - no smagā "ulmaņlaiku" fūrmaņa par padomju valsts vadītāju, labi situētu darbinieku. Viņa bērēs spēlē ragu orķestris un kapu runā "garš inteliģents makintošā" salīdzina "lielo biedru" ar rīta zvaigzni, kas parādīja ceļu saulei, kas "atveda jaunu dienu". Bet no viņa kādreizējiem draugiem un amata brāļiem, kas tagad pārkvalificējušies par grāvjračiem ("fūrmaņu profesija pēc oficiāliem pētījumiem ir drūmā pagātne") un tagad nestāv vis pie zārka pirmajās rindās, bet aiz "smalkās publikas", uzzinām, ka Jordāns ne tikai "toreiz tos trīs plikos sievišķus trīs reizes Jūras krogam pa ārpusi apkārt apdzina", bet, tā sakot, ar pilnām biksēm pazuda ap stūri 1941. gadā, kad "no drošas nāves" bijis jāglābj ievainoti krievu virsnieki. Pēckaŗa dienās pēc atgriešanās "mūsu pusē" avīzēs sāk parādīties cildinoši raksti - varonīgais Jordāns bijis tas, kuŗš, lūk, palīdzējis izglābt no slimnicas ievainotos un, "kad svinēja pilsētas aizstāvēšanas jubileju, Jordānam piešķīra ordeni..." Stāsta tēlu galerija aptveŗ arī kādu augsta ranga kultūras darbinieku ar visā galvaspilsētā pazīstamu vārdu, kas liek milicim sastādīt protokolu vienam no grāvjračiem ("kaut kādam no laukiem") par nejaušu pieskaršanos tramvajā viņa mētelim (Karogs 1970, 9).
Dagnijas Zigmontes gaŗais stāsts Fragments (Karogs, 1970, 9 -10) izceļas ar gluži diletantisku māksliniecisku veidojumu un var mūs interesēt vairāk satura dēļ. Rīgas kinostudijas filmu direktore Biruta ir priekšzīmīga darbiniece un visas Latvijas kinomākslas noteicēja. Tāpat kā Čiekuram, darbs viņai ir nopietna, pat svēta lieta ("Jā, tur nu man grūti iedomāties kaut ko interesantu vai smieklīgu") un ar milzu rūpību viņa kārto savas atskaites - "atskaites nespēj pastāvēt bez Birutas, tāpat kā Biruta - bez atskaitēm". Viņa ir "tērauds, ne sieviete", visur gudrākā un pārākā, vienmēr rāma miera pārņemta, patstāvīga "līdz aukstām kājām", vai, kā saka viens no viņas kollēgām, "galīga zilzeķe, emancipācijas cīnītājas anahronisms". Kinogrupā viņa ir stingrības paraugs - nevis Birutiņa un ne pat Biruta, "viņa ir biedre Veldre un savukārt jūtas atbilstoši tam". Bet viņas aktīvitāte un enerģiskums aizsedz tukšu un saltu sirdi. Viņas cilvēciskās jūtas ir gandrīz pilnīgi atrofējušās. Par bišu sanoņu kokos viņa aizmirsusi priecāties, klausīšanās lietus lāšu dipoņā viņas uztverē ir parastākā slinkošana, viņai pilnīgi vienaldzīgi, vai liepas jau uzziedējušas, vai ne ("tas tik vēl trūka, viņai laikam vajadzēja staigāt pa apstādijumiem (...) un ošņāt gaisu"), un arī dzejoļu lasīšana viņai ir tukša laika izšķiešana. Pasaulē viņai viss ir aprēķins. Atvadīšanās, sagaidīšanas, skūpstīšanās, apkampieni, mīļi novēlējumi un maigi vārdi viņai liekas muļķīgi un salkani, "spokošanās un vairāk nekas". Precējusies trīs gadus, arī savu vīru Egīlu viņa stindzina ar savu zivs vēsumu un atturību, ir nepieejama un līdz galam neatklāta, ar vārdu sakot, nav spējusi "viscaur palikt sieviete". Egīls ļoti vēlētos bērnus, bet Biruta: "Bērni, bērni! Pašam par sevi vajadzēja padomāt, bet viņš uzņēmis - bērni! Ja gribi zināt, pašreizējā situācijā par tiem domāt ir apgrēcī ba!" Arvien biežāk viņi sviež viens otram acīs nepatīkamus vārdus vai arī "sēd istabā un nezina par ko sarunāties". Birutai pretstatīta ir viņas jaunākā māsa Valda, kas dzīvo pie viņiem. Salīdzinājumā ar "salto Polārzvaigzni", Valda ir kā Sīrijs - vienmēr jautra, vienmēr ko jaunu meklējoša. Viņai ir spējas mīlēt cilvēku - "tā pilnīgi un līdz galam", un Egīlam viņa liekas kā jauns lapots stāds, "kas ar visām porām grib uzsūkt vairāk dārgā mitruma". Sākumā Valda ir "lielisks zibeņnovedējs", kad atmosfaira mājās negaidot grasās sakarst vai vienkārši pāri visu galvām velk savus bezjēdzīgi pelēkos tīklus gaŗlaicības zīmeklis. Bet pamazām, klausoties kopīgi lāšu dipoņā un vērojot debesis negaisa laikā (parasti Birutas komandējuma laikā) Valda un Egīls sāk arvien ciešāk viens otram piekļauties, līdz Valda uztveŗ Egīla roku ne "kā svešķermeni", un vēl mazliet vēlāk - Egīls sajūt "Valdas mutes piekļāvību" Lielās prozas jomā pērn publicēti divi pieminēšanas vērti romāni - Zigmunda Skujiņa Kailums un Egīla Lukjanska Tev atvēlētais laiks (I daļa). Lai arī Skujiņa romāns - 1969.g. to publicē turpinājumos Karogā, pēc tam izdod atsevišķā grāmatā 65.000 eksemplāru lielā metienā - neaizsniedz, piem., Alberta Bela Izmeklētāja māksliniecisko līmeni, tas neapšaubāmi ved uz zināmu pacēlumu Latvijas lielajā daiļprozā un ir pārāks par Skujiņa iepriekšējiem romāniem - Kolumba mazdēliem (1961), Fornarīnu (1964) un Sudrabotajiem mākoņiem (1966). Socreālisma rakstniecības pozitīvisma un primitīvisma apstākļos par Skujiņa lielu panākumu jāuzskata tās, ka viņš nenoved konfliktu līdz naīvi nogludinātam standarta atrisinājumam, līdz tradicionālai urravošanai. Turklāt - aizraujošs sižets, interesanti veidota kompozicija, īpaša grūti aprakstāma gaisotne. Kailuma sižetiskais laiks ilgst aptuveni divas diennaktis un darbība noris skaistā vasaras laikā Gaujas krastā "sasodīti progresējusī rajona pilsētelē" Randavā, kas patiesībā esot domāta Valmiera, 214 lappušu gaŗais darbs līdzinās viepļu spēlei". Līdz pat pēdējām lappusēm vai visi atainotie cilvēki savās savstarpējās attieksmēs, savā eksistencē ir personas šī vārda senatniskajā latīņu nozīmē: persona apzīmēja aktieŗa masku ar mutes caurumu per, pa kuŗu skanēja balss sonāre (kā paskaidro viens no romāna tēliem). Īslaicīgās "Randavas masku izrādes" gaita cieši saistīta ar meklēšanu, vēlēšanos atrast un dzīšanos pa pēdām - vilinošai patiesībai. Īsi pirms kulminācijas punkta atskan izsauciens: "To ilgāk vairs nevar izturēt. Vienreiz tiešām vajadzētu noskaidrot, kas mēs katrs īsti esam!" Kad maskas nokrīt, atklājas rūgtās patiesības kailums.
Centrālais personāžs - demobilizēts desantkaraspēka izpletņu lēcējs, jefreitors Kaspars Krūmiņš un fabrikas meitene Lība Marcinkēviča, Būdami vienlaicīgi tie, kas viņi ir, un tie, kas nav, viņi abi ir garīgi līdzinieki. Vēl dienesta laikā biklais, vientuļais Kaspars puspajokam, pusnopietni iesāk "kaligrāfisku vēstuļu spēlīti" ar Lību, uzdodoties par savu dienesta biedru, iesācēju dzejnieku Aleksandru Draisku. Kaspars ir cilvēks, kam vieglāk izteikties uz papīra. Tiešā sarunā aci pret aci viņš sarunā tādas ģeķības, ka vēlāk pašam aiz kauna gribas iznīkt; savu vārdu viņš nevēlas lietot, jo uzskata sevi par vienkāršu, neievērojamu ierindnieku, kam nelīdzeni zobi, violets plankums pie mutes labā kakta un uzrauts degungals". Arī Lība sarakstē neparaksta savu patieso vārdu un, turklāt, aizsūta savas izskatīgākās darba biedrenes fotogrāfiju; arī viņa uzskata sevi par pārāk ikdienišķu, neievērojamu. Mazvērtības sajūtas mocīti, Kaspars un Lība drīzāk samierinās ar savām vājībām nekā ar to, ka viņu vājības varētu tikt atklātas. Kā viens, tā otrs viņi meklē, kur paslēpties un, lai justos drošāki, tēlo "baigos". Ieģērbties "tīģeru ādās" viņus tieši vai netieši piespiež sabiedrība, apkārtējā vide. Lība, vēlēdamās būt kā citas kopmītnes meitenes, kas viņu izsmej par "nevainību", "mūķeni" un "zilo zeķi", pat izdomā stāstu, ka sēdējusi cietumā, ka viņai ir ārlaulības bērns un "aiz muguras jau desmit mīlestības", kaut patiesībā "īsti nezina, kā bērni rodas".
Romāna gaitā autors tiecas pēc cēlonības izziņas ne tikai individuālas morāles plāksnē, bet mēģina ari ietiekties visu parādibu pagātnes saknēs, kas piedod Skujiņa darbam sociālu saasinājumu. Bērnība un jaunība abiem galvenajiem personāžiem neapskaužama. Trešās paaudzes kapnieka meitai Lībai vācieši nošāvuši tēvu. Viņas pēckaŗa gadu bērnības atmiņas saistās ar kapličām, pastāvīgām izvadīšanām, raudošām sievietēm, atvērtiem zārkiem, zvanu skaņām un sērīgām dziesmām. Skolā ļoti jūtīgā meitene saukta par "miroņu princesi". No tiem laikiem īstu draugu viņai tā arī nekad nav bijis. Arī Kaspars uzaudzis lielā vientulībā, māte viņam nekad nav dāvājusi glāstus un vēlāk viņas vienaldzīgās skatu kartītes no Pjatigorskas, Elbrusa pakājes un citām vietām Kasparam liekas tikpat apnicīgas kā "idejiskās atklātnes", kuŗas viņš sanem uz padomju valsts svētkiem no savas bijušās skolotājas. Kaspars pieķeras savam tēvam, zinātņu doktoram, kas divdesmit gadu vecāks par sievu. Bet tēvs ir "dzīves sists" - viens no tiem, kuŗi padomju gados vienmēr atrodas "apakšā". Kaspars viņu atceras kā sakumpušu, smagnēju vīru platiem pleciem, kas pats vārīja ēst, gāja uz tirgu iepirkties, darbojās ar putekļu sūcēju. Pēc Staļina gados fetišizētā pseudobotaniķa T.D. Lisenko "pēdējā trieciena" viņam jāpazūd no zinātniskā darba un jāpelnī dienišķā maize kādā izmēģinājumu stacijā. Drūmajam vīram ar raupjajām rokām nebija nekā kopīga ar aprakstu par jauno spējīgo zinātnieku kādā nodzeltējušā pirmskaŗa žumālā, ko Kaspars uzglabājis: no publicētās fotografijas raugās kalsns, elegants cilvēks ar kupliem matiem, pusi sejas paslēpis zem lieliem melniem jeb - kā sacīts rakstā - Haralda Loida aceņu ietvariem. Šādā vidē un atmosfairā Kaspars kļūst bailīgi kautrīgs, gļēvi piekāpīgs, "pārāk viegli padevās, pārāk ātri atkāpās". Skolā viņš nekad nekāvās, "pat tad ne ja puikas viņam nodarīja pāri, jo kauties bija aizliegts ... Viņš nekad necentās šķērsot ielu, degot sarkanajai ugunij, un tramvajā parasti maksāja otrreiz, ja automāts neizsvieda biļeti", Vienlaikus viņš izvēršas par "kolosālu egoistu", kas visu uztveŗ "līdz mežonībai vienkārši, nopietnas, cilvēciskas attiecības egoistiskajā aklībā apdrāzdams līdz kailai shemai, sausai forrnulai". Tikai pēc Lības pašnāvības pasaule Kaspara priekšā atklājas kailā, caurspīdīgā, "satriecošā skaidrībā", un romāna pēdējās rindiņās viņš šaubās, vai pēc masku krišanas būs iēspējams dzīvot un būt cilvēkam.
Starp romāna spilgtākajiem un pretrunīgākajiem raksturiem jāmin pensionētais profesors Aparjods. Šis "kulinārais vecis" ar pliko pakausi, mākslīgiem zobiem un kolchoza gana apģērbu nostaļģiski atceras, kā Treimanis Zvārgulis, strādādams apgabaltiesā par rakstvedi, katru sestdienas vakaru no Vērmaņdārza restorāna uznesa augšā divus kurvjus bairīša, un tad visi, kas gribēja, gāja un dzēra līdz svētdienas vakaram. Gandrīz līdz pēdējām nodaļām Aparjods atainots kā stiprs cilvēks, visnotāl situācijas kungs. Bet arī tā izrādās maska. Atklājas, ka šo gudro vīru jau sen caurcaurēm pārņēmusi dziļa atsvešinātība un vientulība. Pretēji savam kādreizējam draugam un kollēgam - Kaspara tēvam, Aparjodam padomju laikā laimējies būt vienmēr "augšā", bet palikšana augšā prasījusi milzu upuŗus. Viņš pastāvīgi juties kā "uz kāršu kājām", no kūŗām kuŗu katru brīdi var nokrist, un "pēkšņi nolaisties zemē, kad vienmēr būts augšā, nav nemaz tik viegli". Aparjods spiests melot citiem un sev, jo vēlas "nakti mierīgi gulēt", grib "būt bez vienas grumbiņas kā uz izretušētas fotogrāfijas"
Baidīdamies par savu stāvokli, savu karjēru, viņš pat neaiziet uz oficiālā nežēlastībā kritušā drauga bērēm, kaut arī vainagu nopērk: "Es iestāstīju sev, ka esmu slims. Es pat izsaucu ārstu un, runādams pa tālruni, klepoju..." Aparjods skaidri apzinās, ka šāda sevis apmānīšana ir "visnešķīstākie meli, jo apmāna savu sirdsapziņu".
Kādēļ maskas? Kādēļ negodīgums, neuzticība? Kādēļ staigāšana melu zeltītās drānās? Atbilde: vide, sistēma piespiež cilvēku būt nevis "kārtīgam cilvēkam", kam "drosme savus uzskatus aizstāvēt līdz galam", bet gan "diplomātam". Izsaucas Aparjods: "H-ā-ā, cilvēks zina, kad rīkojas nepareizi, kad gļēvi laižas pa straumi, kad aizstāvēta taisnība, ko aizstāvēt ir izdevīgi, kad nogrūž otru no plosta, lai pats paliktu sausumā. Tikai patiesības kailums ne vienmēr ir patīkams".
Izlasot šīs rindiņas un vēl citas, nevar gluži pievienoties iesācējas īsstāstnieces un dažkārt pārcentīgās kritiķes Zaigas Putniņas uzskatam, ka Kailuma autors izniekojis nozīmīgo patiesības un melu problēmu, iesprostodams to pārāk šauros personisko pārdzīvojumu ietvaros. Bez pamata Putniņa apgalvo, ka romānā velti meklēt "plašāku sabiedrisku vērienu", ka viss atainots lielā izolētībā "no mūsdienu sabiedriskās dzīves" (LuM 26.9.70).
Bez minētajām epizodiskajām personām, risinoties romāna sižetam, rakstnieks parāda vairākus citus interesantus raksturus. "Gatiņš no Randavas mūrmuižas" ar savām izdarībām un arī izskatu atgādina galma nerru: "apaļš, bez kakla ... mati virs sakrunkotās pieres stāvus gaisā ... smailais uzrautais deguns, vāji bālstija biezas acenes ar saplīsušiem stikliem, tās pastāvīgi šļuka nost un ar taisnu, it kā brīdinot pastieptu labās rokas rādītājpirkstu tika atkal bīdītas uz augšu". Vinš mīl citēt gan Mirabo un Ruso, gan Mikelandželo Buanaroti un "Latgales klasiķus", labi pārzina vārdu latīņu cilmi, runā par "osmotisko difūziju", dullēšanos ar C2H50H, proktofantasmistiem un pat piesavinājies rindiņas no Hugenbergera Gētes Fausta latviskojuma, piem.:
Un kamehr sehd, un kamehr gaid,
No juhras burbuļa
Isschaujahs ahrā, mihļi waid
Itt slapja seewiņa.Arī šis īstenībā dziļi vientuļais pļāpa un ākstīgais uzjautrinātājs aizslēpies aiz maskas.
Vēl jāpiemin rūdītais dēkainis un dzīves baudītājs Draiska, kas publicējis žumālā Liesma vairākus dzejoļus; izvirtulis Tenisons, kas salīdzināts ar "bruņotu bandītu amerikānu vesternā", ar "pretīgu runci" un "pārāku kretīnu"; "draņķene" Kamita, kas, cenzdamās par katru cenu "izvilkt lielo laimestu", t.i., līdz rudenim apprecēties, pavedina vienu puisi pēc otra - "kad Egīls aizgāja armijā", viņai vajag tikai nedēļu, lai "izmainītu Viņu pret Zeņku... Zeņku pret Viktoru" utt., utt.
Tradicionālajos pēckaŗa Latvijā sarakstītajos romānos mīlestības līnija gandrīz vienmēr raksturīga ar pārspīlētu tiklības izjūtu, kas robežojas ar liekulību. Skujiņa Kailumā turpretim erotiskais moments stipri uzsvērts, šķiet, vairāk nekā jebkuŗā citā padomju laikā publicētā darbā. Randava mudž no jaunām, pievilcīgām un dažkārt "seksuāli izlaidīgām" meitenēm. Sakarā ar jaunuzcelto fabriku tās sabraukušas no dažādiem Latvijās un Lietuvas novadiem, bet visvairāk no Baltkrievijas, tādos vairumos, ka uz 15 viriešiem ir 85 sievietes vecumā no 18 līdz 30. Tā romānā figūrē meitenu "kaili stilbi", "kolosāli, kā izvirpoti dibentiņi", "visu intīmo takelāžu" atklājējas uzspīlētas kleitas, "jocīgi gaišas, gandrīz vai caurspīdīgas krūtis", zem kuŗu "pienbaltās ādas" samanāmas "zilas dzīsliņas", krūšu "maigie izciļņi ar dzintarīgi sārtajām zīlēm galos", šaurā kopmītnes gultā savijušies augumi ("it kā viņi būtu cīnījušies vai eksplozijā sviesti pa gaisu"). Apjukušajam zaļknābim Kasparam pirmā tuvība ar sievieti izrādās "vienkāršāka un tai pašā laikā sarežģītāka" par bieži pārcilāto teoriju:
Dzeja smaržoja pēc sviedriem un, kaut arī uz dažiem mirkļiem tā, likās, aptvēra pasauli, tās brīnums tomēr slēpās ļoti konkrētā rituālā, ko pieredzes trūkums un uztraukums darīja drīzāk nomocošu nekā skaistu.
Visam romānam cauri vijas inkomūnikābilitātes motīvs; personas nepārtraukti runā, bet "katrs par kaut ko citu". Neviens nemēģina izprast citu cilvēku. Pēc Lības izlēkšanas pa logu, viena no darba biedrenēm nežēlīgi izsaucas:
Nu galīgi sajukusi. Muļķe vai arī psihopāte. Mūsu reālistiskajā, apgaismotajā gadsimtā. Atceros, vecmāte man kādreiz stāstīja par nelaimīgo baronesi Doroteju, kas izlekusi pa logu tāpēc, ka pirmajā ballē aiz uztraukuma palaidusi nepieklājīgu troksni. To vismaz vēl var saprast. Toreizējas tradicijas, aristokrātiskā aprobežotība, krinolēni, korsetes un ožamais spirts. Tur pat ir sava dramaturģija. Bet šodien!
Sava romāna māksliniecisko veidojumu Skujiņš cenšas padarīt elastīgāku, dažādāku, izlietojot dažviet tādus "jaunākos" rakstniecības paņēmienus, kā iekšējos monologus, paradoksiem piesātinātus dialogus etc. Citējot vienu no raksturiem, brīžiem liekas, ka "iluzorās kompozicijas kārtu kārtas" kopā nekas nesaista, katra atsevišķi tās plivinās "kā krāsainas skrandas pie reklāmu dēļa", bet tas ir tikai šķitums.
Kailumā var atrast daudzas spraigas sentences un asprātigas metaforas, kaut arī Skujiņam vēl liels ceļa gabals priekšā, lai panāktu, piem., Anšlavu Eglīti. Citēsim nedaudzas: "Telegrammu blankas pazuda tualetes podā ar tādu svilpienu, it kā gaisā paceltos ballistiskā raķete"; Ņina paraudzījās tik vienaldzīgi, it kā Gatiņš būtu "armatūras stabs vai sērijveida pelnu trauks"; profesora Aparjoda priekšā Kaspars pats sev likās "kā slikti nosiets gumijas baloniņš, kas pamazām saplok un saraujas". Un pirts noteikumi:
Pirtī svilpot nedrīkst. Kas pirtī svilpo, piesauc nelabo (...) Pirts ticības baušļi ir stingri: kas pirtī nolaiž ūdeni, tam svīst rokas; kas pirtī nokauj blusu, nomaitā savu laimi; kas spaiņos atstāj ūdeni, piesmok kā kubls. Mazgāšanos beidzot, jāceļas stāvus un jālej sev virsū ūdens, sakot: ūdens uz leju, ūdens uz augšu!
Lukjanska manierīgais romāns Tev atvēlētais laiks (Karogs nr 8.-9., 1970) ir veidots kā nepārtraukts iekšējs monologs. Viss stāstījums risinās Filipa Grantovska reminiscenču un domu uzplūdumu veidā. Ielasmeitas dēls, trūcīgas strādnieku ģimenes audžudēls, mūrnieks, kaŗavīrs un tagad priviliģētās "jaunās šķiras" pārstāvis, rakstnieks, savā 48.dzīvības gadā dodas ceļojumā apkārt Eiropai ar lielo padomju tūristu laineri "Grūzija". Bet pēc sarunas ar Hirošimā cietušo Keiko Okavu, kuŗai atlicis dzivot nedaudz vairāk par nedēļu, Filips "neapzināti pārliecas pāri margām un pēkšņi jūt, ka neredzams spēks viņu paceļ gaisā un iemet jūrā". Lai gan Kaulainā mēģina pierunāt Filipu necensties paildzināt dzīvi ne par stundu, ne pat par desmit gadiem, jo viņam "nemaz nav gājis tik labi, lai, mēģinot pārpeldēt jūru, atgrieztos pie cilvēkiem", Filips, kā lūpas kļuvušas zilas, seja bāla un visā ķermenī sasalis aukstums un izlijis svins, tomēr bezcerīgi mēģina noturēties virs ūdens, lai noskaidrotu savu nostāju pret pagātni un tagadni, lai atcerētos savu dzīvi un izglābšanās gadījumā aprakstītu to tādu, kāda tā patiešām ir: ja tev palaimēsies un tu paliksi dzīvs, grāmatu tu uzrakstīsi, un tas būs tavs labākais darbs, jo nebūsi melojis, būsi bijis patiess un atklāts". Kamēr viens vilnis pēc otra Filipu paceļ un met lejup, viņš moka sevi ar dažādiem dostojevskiskiem monoloģiskiem jautājumiem:
"Un kas ir dzīve? Un kas ir mīla? Un kas ir patiesība? Un kas ir sapņi? Un kas vispar ir cilvēks? Kas viņš tāds ir? Kas?" Apspriežot dzīves jēgu, vecvecos dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumus, autors sai stoši izsaka daudz filozofisku atziņu. Viņa uztverē visnenovērtējamākās vērtības cilvēkā ir griba nekur un nekad un, galvenais, nekam nepadoties, pārliecība par savu taisnīgumu, savi principi, kurus nekad un nekur nedrīkst izmainīt, un atbildības sajūta par to, ko dari, un atbildība par cilvēkiem un sevi. Te parādās personības pretstatījums sistēmai, aparātam, jo "laikmets" ir licis milžu škēršlus šo vērtību kultivēšanai un visu dzīvi viņš darījis tikai to, ko negribējis, ko dzīve piespiedusi darīt: "... sapņi nepiepildās, jo dzīve, tā nolādētā dzīve ... tie nolādētie cilvēki ... nelieši ... viņi vienmēr dzīvo ilgāk par labajiem, un vainīgie ilgāk par nevainīgajiem, un bendes ilgāk par upuriem". Viņam visu mūžu nācies saskarties ar vārgiem, gļēviem un tādēļ zvēriskiem cilvēkiem: "... es zvērs. Un kaimiņš - zvērs. Un tas atkal - dzīvnieks. Un tas atkal - zvērs. Un tā visapkārt," Dzīve viņam - kā pirmspadomju, tā padomju laikā - ir bijusi milzu elle, "kur tik daudz naida, viltus, liekulības un netaisnības, un kur tik maz mīlestības". 1922.g. latviešu "nacionālisti" nošauj Filipa mātes vīru kā "sarkano". Kāds budzisks lauksaimnieks izvaro 18 gadus veco Filipa māti ("sarkano brūti") kas drīz pēc tam spiesta gulēt ar piedzērušiem jūrniekiem, lai "naida bērnam" nopelnītu maizi, apģērbu, siltumu ("Tikai es nekad neiestādīšu nevienu puķi. Es nespēlēšu vijoli. Es nestrādāšu frizētavā, es pat nestrādāšu fabrikā par vienkāršu strādnieci. Es nevienai neesmu vajadzīga. Ne dārzam, ne mūzikai, ne cilvēkam"). Audžutēvs Vinklers (piektā gada dalībnieks un strēlnieks) ar pamatīgiem kāvieniem un citiem kuriozi brutāliem paņēmieniem "rūda" Filipu, jo "dzīve, dēls, ir simt reižu nežēlīgāka, un, ja tu neiemācīsies kāpt un nokļūt tuvāk pie griestiem, kur varēsi paēst, tu vienmēr izsalcis gulēsi uz grīdas. Un dzīve tevi beidzot samals, nositīs un aizmetīs prom kā nevajadzīgu lietu", 30.gadu beigās Filips kļūst par mūrnieku un sāk strādāt kopā ar vienkāršiem un labiem, bet ideoloģiski ne visai izglītotiem amatniekiem, kas sestdienās krietni iemet sīvo, šad tad piekauj sievas, svētdienās izguļ paģiras, atpūšas, bet pirmdienās, "kā to bija darījuši gadiem ilgi", atkal kāpj uz sastatnēm un liek kieģeli pie ķieģeļa, līdz top siena, līdz top māja. Šajā laikā viņš rugti viļas savā pirmajā sapnī, bagātā buržuja Lapsas meitā Zigrīdā, kas pēkšņā etiķešu, pieklājības, glaimu un komplimentu apriebšanās brīdī atbrīvojas no savām drēbēm un nostājas Filipa priekšā kaila, klusi un mierīgi teikdama: "Es gribu lai tu mani paņem". Kad zemākās šķiras pārstāvis, proletārietis Grantovskis, grib atklāt savas jūtas, viņš tiek dzēlīgi noraidīts: "Nu, izbeidz... Un neiedomājies diezinko". Filipa lielais jaunības sapnis līdz ar to ir izrauts no sirds, sabradāts, un viņš pievēršas grāmatām, no kuŗām ļoti daudz ko uzzina "par cilvēku dzīvi, par to savstarpējām attiecībām un sabiedrības attīstības likumiem". Šī "ideoloģiskā bagāža" viņam māca neieredzēt to dzīvi un cilvēkus, kuri ekspluatē citus un nicina tos, kas viņus dara bagātus; tā piepilda viņu ar vēlmi pārveidot dzīvi un cilvēkus. Un pēcāk, Filipa paša vārdiem izsakoties, "kad tas bija vajadzīgs un bija pienācis laiks, es ņēmu rokās šauteni".
Daudzi priekškaŗa epizodi skaidri liecina, ka autors nav iedrīkstējies skatīt neseno pagātni tādu, kāda tā bija īstenībā, Daudzas novazātas, klišejiskas domas un ainiņas par "buržuāziskās Latvijas sociālo apstākļu netaisnību", šķiet, rakstītas pēc Viļa Lāča u.c. 40.gadu socreālistu špikeriem, lai gan izzīmētas ar daudz lielāku talanta spēku. Jau oriģinālāki momenti pavīd autora pēckaŗa gadu uztverē. No kaŗa, kas saārda Filipa jaunību ar bumbu un šāvinu sprādzieniem, ceļu putekļiem, slāpēm un bailēm, un pulveŗa kodīgiem dūmiem, un ievainoto vaidiem, un cilvēku pirmsnāves kliedzieniem, un pirmsnāves klusumu, viņš atgriežas "lai satiktu cilvēku ... lai varētu mīlēt", bet viņam atkal jāviļas, jo meli turpina aizkavēt un bremzēt dzīvi, neļaudami cilvēkiem vienam otram uzticēties, cilvēki turpina mirt, "lai gan vairs neviens nešauj un neskan trauksmju sirenas" cilvēki turpina maksāt par to, ka ir mīlējuši, la ir teikuši patiesību, un par to, ka ir dzīvojuši, cilvēki joprojām neprot skaļi un patiesi smieties un "vēl joprojām" runā čukstus. Režīma dumbrājā bojā iet cilvēku cēlākās jūtas un centieni. Arī Filipam labpatiktos atstāt nepatīkamo mūrnieka darbu un paņemt rokā spalvu, "smēķēt labākas cigaretes un biežāk mainīt uzvalkus. Bet, būdams pārāk patiess, viņš nespēj pacelt "melu ieroci", ko lietojot tikai gļēvie "cīņā pret labo":
Un man nekas nebūtu pretim dzīvē sasniegt arī slavu un ievērību, tikai diemžēl man pašlaik nav sevišķi plaša līdzekļu izvēle un es nevaru un negribu izmainīt savu pārliecību, uzskatus un principus, kuri izveidojušies ilgā laika posmā dažādu pārdomu un pārdzīvojumu rezultātā. Es nevaru sevī izmainīt sevi ... par to es esmu tikai priecīgs.
Filips nespēj būt tāds kā Zigurds, kuŗš pret savu pārliecību spēj radīt "viltotu uguni". Īzpildot kroņa vēlmes un milzu gleznās atainojot dažādas "uzvaras" un traktoristus netīrās kaŗaviru blūzēs, viņš sasniedz "dzīves virsotni", spēj dzirdināt savu mīļāko ar šampanieti un sagādāt šai elegantajai sievietei ar sarkanām, gaidās sastingušām lūpām un pilnigām krūtīm labas drēbes, dārgas smaržas, vieglu un bezrūpīgu dzīvi, Pēc Staļina nāves, apstākļiem relātīvi uzlabojoties, Filipam - nu jau aktīvam literātūras darbiniekam - paveŗas "bezvēja dzive", bet viņš nav apmierināts ar "mierīgo dīķi" un ilgojas pēc "viesuļvētras". Filipa pārdzīvojumiem atbilstošu intonāciju autors rada ar īpašiem valodas sintaktiskās struktūras izmantojumiem, ar īsiem, vienveidīgiem teikumiem, tiši ignorējot racionālā, loģiskā izkārtojuma momentus, piem.:
Sēdi, makšķerē un, lai gan skaidri zini, ka neko citu šeit nevari izvilkt kā vienīgi mailītes, tu tomēr sēdi un ceri noķert foreli. Esi tik naivs, ka neienāk pat prātā smieties pašam. par sevi (...) Tev ir sapņi par lieliem lomiem (...) tu gribi izdarīt kaut ko tādu, lai par tevi runātu un tevi cienītu. Bet tu sēdi un gaidi (...) Ķer mazās zivis un sapņo. Pašam jau pietiek, bet izpietiek ko it dot arī citiem. Tu nezini, ka līdz jūrai vari aiziet kājām? Melo. Zini ... Tev vienkārši bail piecelties un iet. Un tādēļ sēdi laivā un gaidi vēju. Jo jāiet cauri purvam. Un ej nu sazini ... Ko tu cilvēks vari zināt? Gan jau vējš būs. Bet nebūs (...) Tev gan uz mirkli ienāk prātā, ka laivai varētu pierīkot airus. Bet tad būs jāairē. Tu sēdi un gaidi (...) Tu vairs nevari aiziet kājām. Tu vairs nevari aizbraukt.
Lielās prozas jomā pērn sacerēti divi pieminēsanas vērti autobiografiski darbi. Dzejnieces, aprakstnieces un atdzejotājas Dainas Avotinas pirmais romāns Nenogaliniet stirnu ir asaraina, melodrāmatiska grēksūdze par dzejnieces dzīvi, par viņas sakariem ar 1) milici tūdaļ pēc kaŗa ("Elmars mani prasīgi un valdonīgi gandrīz sviešus iesviež šajā gultā. Un es apskurbusi pakļaujos"), 2) mākslinieku ("Es nevairos no Anša lūpām, bet jūtu citas") un 3) dzejnieku ("Tikai lūpas, dzerdamas stipru un sūru tabakas garšu, nezin kāpēc vēl čukst: - Nevajag, Tom, nevajag..."), Lai arī kā mākslas darbs Avotiņas romāns nevar lepoties ne ar kādiem atklājumiem satura ziņā, ne ar kompozicionālu pabeigtību, ne ar veiksmīgiem tēliem, daži tā epizodi dod diezgan labu ieskatu šāsdienas Latvijas rādošās intelliģences dzivē. Raksturīgs ir gleznotāja un tēlnieka Anša Gobas paskaidrojums, kādēļ viņš kā mākslinieks aizgājis bojā:
... augt vairs nav spēka, jo nav, no kurienes ņemt (...) no visiem maniem darbiem pašam tuvi tikai daži (...) esmu sapinies šablona un visādu mākslas kritiķu pinekļos un pamācībās un nekā netieku no tām vaļā. Manī pašā jau ir iesēdies neredzams un no manis nešķirams bezgala piesardzīgs un apdomīgs vērtētājs. Vai atceries manu uzarto lauku? Nu, lūk. Es ar to gribēju izteikt rudeni. Nevien dabā, bet arī cilvēkā (...) Bet iedomājos, ka tādu skumīgu bildi komisija noteikti izbrāķēs, un ņēmu un iestādīju laukā traktoru (...) apšķebinājušās man šīs izstādes. Viss apšķebinājies... Dzīve bez ēnām. Pa sauli vien peldamies (...) katram nedzīvam akmens gabalam ir pašam sava forma, bet mums visa māksla un pat dzīve pēc vienas formas... Tu man te skandini par izstādēm. Tev tas liekas svarīgi? Man vairs nemaz. Man būtu svarīgi atrast pašam sevi. Redzi, mani ir aizaruši tie traktori, kurus es uz pasūtījumu saliku lauka vidū, iemetuši Daugavā tie celtņi, kurus es kā dzērves sastatīju Daugavas krastā. Es pats sevi esmu aizaris, apracis un nogremdējis.
Ventspilnieka Herberta Dorbes mozaīskais darbs Vaicāju jaunībai, lai gan vārda pēc romāns, patiesībā ir rakstnieka jaunības atmiņas, tālo dienu chronika, kas aizved lasītāju šī gadsimta sākumā, izved viņu cauri kaŗa un bēgļu laikiem un nobeidzas īsi pirms boļševiku coup d'état. Autors pilnīgi atturējies no socreālistiskām pamācībām un dialektiskiem mūsdienu vērtējumiem. Siltiem, trāpīgiem vārdiem ieskicētas daudzas vairāk vai mazāk pazīstamas latviešu kultūras personības - dzejnieks Fridrichs Mālberģis, redaktors Andrejs Frīdenbergs, folklorists Georgs Bitners, rakstnieks Edvards Vulfs, kultūras darbinieks Ansis Gulbis, dziesminieks Kārlis Hugenbergers, skaņradis Emīlis Melngailis, krāsu meistars Jānis Rozentāls un daudzi citi. Simpatiski Dorbe ir iekrāsojis trimdiniekus Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Grīnu, Kārli Dziļleju, Arvedu Švābi, Pāvilu Gruznu.
Nevar nepieminēt trimdas presē jau plaši apcerēto Imanta Ziedona trešo aprakstu grāmatu Kurzemīte. Tāpat kā kādreiz Atis Freināts, brāļi Kaudzītes, Kārlis Students un citi, Ziedonis (kopā ar Unigundi) kājo pa Kurzemes ceļiem no Engures līdz pat Kuršu kāpām, aprakstot savu ceļojumu. Blakus tīri tūristiskiem aprakstiem, autors dod savas zemteksta piestrāvotas filozofiskas atziņas par cilvēka attieksmi pret dažādām aktuālām mūsdienu problēmām - kultūras mantojumu, architektūras pieminekļiem, ekoloģiju, dažādu priekšsēžu un direktoru garīgo trulumu un barbarismu, dzimto valodu u.c. "Faktu literātūras" žanrā Kurzemīte ir pats izcilākais no pēckaŗa Latvijā sarakstītajiem darbiem. Tā žurnāla variants atrodams 1969.g. Karoga burtnīcās.
*1 Māris jau neatceŗas un arī nedrīkstētu atcerēties, ka tieši "Baigā gada" dēļ Hitlera uzbrukums Padomju Savienībai lielumlielai latviešu daļai nāca kā atpestīšana, un ne tikai latviešiem, kā pastāsta Boriss Pasternaks romāna Doktors Živago epilogā: "Salīdzinot ar neiedomājami necilvēcīgo tiraniju, kā laime šķita uzliesmojošā kara tiešais posts, tiešais sūrums, tiešās nāves drausmas. Cilvēki spēja brīvāk uzelpot, jo karš sarucināja nāves burta pesteļojošo varu". Turklāt, arī padomju avoti liecina, ka tikai ļoti reta balss Latvijā teica: "Biedri, jāiet uz darbu, jāsadabū kāds šaujamais un jātriec fricis uz fāterlandi".
*2 Gribas pieminēt, ka kādā saviesīgā saietā II Baltijas zinātnieku konferences laikā pagājušā gada novembrī Kalifomijas universitātes pilsētiņā Sanhozē (San Jose) - pie plokošiem kausiem ap pusnakts stundu - pēc karstām diskusijām par aistētiskām un polītiskām problēmām dzimtenē un pēc uzdzeršanas draugiem Latvijā, dzejnieks Ivars Lindbergs savā basa balsī norunāja šo ķeramiķim Antonam Smulānam veltīto dzejoli - spontāni, neaizmirstami, ieliekot tajā sevi visu.
