Valda Melngaile
VIZMAS BELŠEVICAS UN IMANTA ZIEDOŅA DZEJA:
CEĻI UZ PATIESĪBU (1)
Vizmas Belševicas un Imanta Ziedoņa dzejas tematika un problēma ir cilvēka patstāvības gars un cīnīšanās par patiesību un patiesīgumu. Patiesības, taisnības un cieņas meklēšana viņu darbā saradojas ar jautājumu par indivīda pienākumu pret pasauli un citiem cilvēkiem, veidojot spēcīgu un savstarpēji līdzīgu viņu dzejas tematisko kodolu.
Šī patiesīguma meklēšana raksturo ne tikai Belševicu un Ziedoni, bet vairumu Latvijas dzejnieku. Kritika šaipus dzelzs aizkara to arī ir ievērojusi, piemēram, Rolfs Ekmanis, kuŗš mūsu dzejniekus Latvijā dēvē par „sirdsapziņas modinātājiem” un viņu darbos sazīmē „slāpes pēc intellektuālām un morālām vērtībām: atklātības, godīguma, taisnīguma, patiesības, cilvēces progresa.” (2) Šai pusē arī nereti lasām, ka tematika liecina par intellektuālu revolūciju un garīgu sacelšanos pret padomju režīmu. Tas ir iespējams iztulkojums. Otrs būtu – šo patiesības un godīgā cilvēka meklēšanu savienot ar komūnisma mācību par atsevišķā individa un līdz ar viņu sabiedrības pāraudzināšanu. Jo tematika nav jauna un līdzīgās variācijās pastāvējusi allaž: ir radniecība starp to, ko literātūras vēsture dažādos laikos nosaukusi par sadursmi starp mākslu un dzīvi, starp garīgo un materiālistisko, starp neracionālo un racionālo un tām problēmām, kuŗas Latvijas rakstniecība risina kā sadursmi starp indivīdu un sabiedrību, atšķirību starp cilvēka pienākumu un viņa rīcību, viņa patiesību un meliem, viņa varonību un gļēvulību. Kodolā šīs temas nemainās arī mainoties laikmetam un sabiedrībai.
Rodas vēlēšanās reiz novirzīties no temu aplūkošanas. Šeit Rietumos mēs pārāk bieži pūlamies saskatīt jaunas brīvības izpausmi mūsu turienes dzejnieku izteiksmē vai domā – iztirzājot padomju režīmā radīto literātūru, mēs galveno un bieži vienīgo uzmanību pievēršam darba saturam. Mēs aizmirstam, ka mākslinieciskā vērtējumā dzejnieka vērtība un dziļums mazāk atklājas domā, kuŗu viņš izteic, nekā veidā, kā viņš domu izteic. Mēs aizmirstam, ka dzejas iekšējās vērtības no literārā viedokļa raugoties, ir svarīgākas par tās ārpusējo vai socioloģisko čaulu. Angļu kritiķis I.A. Ričards šo patiesību formulē sekojoši: „Nekad nav svarīgs tas, ko dzejolis saka, bet gan tas, kas dzejolis ir.”
Imanta Ziedoņa un Vizmas Belševicas dzejā es tādēļ šoreiz vēlos īsi aplūkot viņu izteiksmes veidu, viņu „kā”. Viņu tematika ir savstarpēji radnieciska: cilvēks un patiesība, bet viņi katrs cilvēka problemātiku risina savā plāksnē, viņi jautā un meklē atbildes divos atšķirīgos līmeņos, kuri katrs pats par sevi ir iekšējā saskaņā. Šādu saskaņu atrodam viņu dzejiskā izteiksmē, viņu dzejas tēlos un viņu redzes punktā.
Belševicas iekšējās dzejiskās izteiksmes viduspunktā mīt mēmums vai klusums. Dziļākajām jūtām un iekšējiem konfliktiem viņai it kā pietrūkst vārdu, un viss pārvēršas klusumā. Par „mēmiem” vai „klusiem viņa apzīmē dažādus priekšmetus un parādības, no pretrunas mēmuma (15) (3) līdz mēmiem cīruļiem (31), no mēmas priedes (36) līdz mēmiem saulrietiem (60). Viņa dzied par mīlas mēmumu skatā (71), par mīlestības gaŗiem mēmiem gaidu gadiem (18), par divatā mēmumu (82), un par zirgiem, kas laimi dzeŗ kā melnas varavīksnes – „svinīgi un mēmi” (86).
Vēl nozīmīgāks ir mēmums, ar kuŗu cilvēks saskaŗas, kad viņš mēģina sevi izteikt: Belševicas liriskā varoņa jūtu dziļums un asums ir tik neizmērojami, ka viņa liktenis un izjūtu liecinieki nespēj viņam atbildēt vārdos. Viņa, piemēram, stāsta par kuģiem, kas nesuši cilvēku iegribas, maizi un dienišķo rūpju smagumu, par kuģiem – vientuļiem vētru dzejniekiem. Ar šiem kuģiem, kas nepienāks krastā, bruģēti jūŗu mēmie dziļumi (20). Citā dzejolī viņa apraksta vergu ar trulām acīm, vergu ar rupjām rokām un to, kā „akmens siena mēma / aug no viņa mokām” (22).
Mēs secinām, ka Belševicas dzejā mēmums un klusēšana apzīmē dziļas jūtas, lielu jūtu spēku. Tas it sevišķi skaidri parādās dzejolī „Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga:”
Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē.
Klusē akmens sievas kailās.
Klusē heraldiskie zvēri.
Klusē torņi. Torņu galos
Gaiļi klusē.
Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē.
Tā kā atslēga, kas klusē,
Kad ap dzelzi svīstot sitas
Paņēmēja pulss.
Iekaŗotājs vienmēr krīt.
Viņa asinis uz bruģa
Klusēs.
Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē.
Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?
Nejautā. Tev neatbildēs.
Pārejošam vajag kliegt.
Taisnoties. Pierādīt.
Mūžīgais var klusēt. (55)
Tieši šī mūžīgā izpausmi, tā izpausmi, kas nekad nebeidzas, mēs atrodam Belševicas dzejā, izpausmi kaut kam pārāk lielam un ar pārāk degošām un daudzējādām nozīmēm, lai to varētu izrunāt vārdos. Visdziļākajā skatījumā klusums un mēmums viņas dzejā ir apzīmējumi spēkam un stiprumam. Šo klusuma svaru savukārt pasvītro un papildina viņas pašas vēlākos dzejoļos atzītā vārdu meklēšana, viņas izmisums, vārdus neatrodot, tāpat arī – acīm un ausīm uztveŗami – arvien nelīdzenāki un aprautāki kļūstoši ritmi un īsāki teikumi un rindas viņas izteiksmē.
Ar salīdzinājumu un pretmetu Belševicas dzejas stilam sastopamies Ziedoņa gludajās domās un vārsmās. Kā Belševicas dzejiskās izteiksmes viduspunktā mīt mēmums un klusēšana, tā Ziedoņa izteiksmē valda viņam tuvās teze un antiteze. Viņa dzejoļu krājumā Es ieeju sevī visa pirmā nodaļa sakārtota šai tezes-antitezes zīmē. Dzejolis „Par vientulību”, piemēram, sākas :
Es vairs nevaru viens pats
Iet tais mājās un ceļu prasīt.
Es vairs nevaru viens pats
Pēru Gintu un Faustu lasīt. (15) (4)
Seko antiteze:
Atstājiet mani! Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu, ko dzied lapas, kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu, pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani! Ļaujiet man vienam būt! (17)
Līdzīgi Ziedonis risina citas temas, piem., par pašpārvarēšanu ar tezi: „Visgrūtāk ir pašam sevi nest, / Smaga smaga ir nevarība” (19), antitezi: „Pašam sevi nav viegli nest. / Nav jau viegli, bet es to varu” (21).
Ja Belševica it kā taustoties meklē pat vienu iespēju savu izjūtu izpaušanai, Ziedonis, redzam, atrod vismaz divas. Bez tam Ziedoņa dzejoļi ir gaŗi, ar viegli plūstošām rindām, daudz gadījumos starp pirmo un pēdējo pantu viņš viegli būtu varējis iestarpināt vēl citus, viņa dzeja ir pārdomu, domāšanas dzeja, un viņa domu tecējums it kā turpinās bezgalīgi. Belševicas dzeja ir jūtu dzeja, viņas dzejoļiem ir vienmēr nojaušams asi nozīmēts kodols, vidus, no kuŗa izstaro katrs vārds, vidus, uz kuŗu virza katrs vārds.
Salīdzinājumam divi dzejoļi par tematu kaŗš. Belševica savu domu izsaka četrās rindās ar virsrakstu „Idile:”
Madaru vāli klāj dzotus drūmos.
Tranšeju rētas aizaug ar zāli.
Puika ar koka šauteni krūmos
Uzglūn savam mazajam brālim.
(78)
Ziedoņa dzejolis saucas „Par Vjetnamu, pastkastīti un savas sētas vārtiem”:
Dārzā briest āboli.
Jānītis pienu dzeŗ tikko slauktu,
Un negribas iet līdz vārtiņiem –
Tur ir pastkastīte,
Un tajā ir Vjetnama.
Es satieku draugu, viņš saka:
– Ja degs mana roka...
Ar otru vien es to nespēšu nodzēst.
Vai tu man... – Jā, – es saku.
–
Atnāc, es tev pār siešu.
–
Jā, – viņš saka. – Pārsiesi...
Bet tad, kad mana roka degs...
Vai tu man... – Ko lai atbild?
Mana roka nedeg.
Siens ir sapļauts.
Jānītim piena pietiks,
Un
sieva man ir kā saulespuķe.
Dārzā briest āboli,
Un
negribas iziet aiz vārtiņiem.
Man
laime – tepat.
Bet naktī es atmostos – deg mana roka!
Deg zeme, kliedz saknes zem katra koka,
Un debesis rēc un nāk uz leju.
Kāds ar liesmainu ķepu pārplēš man seju,
Un caur avioindi un napalma sārtiem
Es izlaužos līdz savas sētas vārtiem
Un kliedzu pēc biedriem:
–
Kamēr nav par vēlu,
Glābiet manas rokas,
Manu saulespuķi
Un manu dēlu!
Pie katras sētas vārtiem
Ir
pastkastīte,
Un
tajā ir Vjetnama.
(59-60)
Atšķirība izteiksmē un simbolistiskajā uzlādē ir acīmredzama un raksturīga. Belševica savu dzejoli nosauc „Idile” – idile, kuŗa ir šķietama, jo daba ir tikko palīdzējusi sadzīt kaŗa rētām, bet kaŗa ideja dzīvo tālāk, neiznīdējama. (Uz dabas nevarību norāda arī tai veltīto divu rindu aprautā izteiksme – abas nobeidzas ar punktu, kamēr pēdējās divas rindas izteic vienu plūstošu domu.) Kaŗu Belševica parāda kā problemātiku raksturīgu visiem laikiem, tās pastāvību un nebeigšanos pasvītrodama ar puikas tēlu – ar bērnu, saiti starp pagātni un nākotni. Izteiksme ir netieša; lai gan klusums nav vārdā minēts, dzejolis pats ir klusums un mēmums.
Ziedonis izceļ sabiedriski nozīmīgo nevis pārlaicīgi svarīgo kaŗa aspektu (Belševicas dzejolis uz saitēm ar pagātni norāda arī ar virsrakstu „Idile”). Ziedonis runā par tagadni, kaut arī viņa dzejoļa pamatdoma attiecināma uz katru laikmetu; viņš lieto ikdienas simbolus, dialogu, viņa dzejolis varētu tikpat labi būt gaŗāks vai īsāks, un viņš, raksturīgi, dzejoli nobeidz ar samērā tiešu pamācību. Ziedonis, tāpat kā Belševica, uzrunā mūsu sirdsapziņu, bet noteiktā laikā un vietā, noteiktā sabiedrībā un vēsturiskā vidē. Belševica atklāj cilvēka esamības dzīles, viņas pamācība nav tieša, tā ir pamācība, kas runā caur vārdos nepateikto.
Ziedoņa daudzvārdība norāda uz to, ka viņš meklē, kā savas izjūtas un domāšanu sagrožot, Belševicas skopums vārdos uz to, ka viņa meklē, kā sevi atraisīt. Tādēļ arī Ziedoni pievelk teze un antiteze, un tādēļ Belševicu saista mēmums. Tādēļ Ziedoņa dzejoļu reizēm nevajadzīgais gaŗums, tādēļ, salīdzinot, skopā izteiksme Belševicas vārsmās. Ziedonis ļaujas vārdiem, kamēr viņa impulss ir izsmelts, viņš it kā rotaļājas gan ar vārdu, gan ar domu, izmēģinādamies dažādās iespējamās sakarībās, viņš meditē, kamēr Belševica atsedz vienu izjūtu, vienu impulsu vienā reizē. Viņa risina lietu būtību, Ziedonis lietu daudzveidību.
Pie tādiem pašiem secinājumiem mūs noved šo dzejnieku atšķirīgās dzejas tēlu pasaules. Tās analizējot mēs, piemēram, redzam, ka Belševicas pasaulē valda uguns elements, Ziedoņa tēlos – ūdens elements; Belševica piesauc cilvēka sirdi, Ziedonis – cilvēka dvēseli; Belševicai raksturīgs ir puķes, Ziedonim – maizes simbols.
Tēlu vai gleznu atkārtošanās, kam sakars ar uguni vai degšanu, ir viena no Belševicas dzejas uzkrītošākajām iezīmēm. Uguns glezna ir dabiska, rakstot, piemēram, par kaŗu, bet viņas dzejā arī viļņa valgums ir degošs (10), nežēlībai ir ugunīgs raksts (77), viņa pati dedzina maiguma tiltus (68), akmenī pasaules dzirksteļo (84), mirklis ir dzirksteļots (61). Viszīmīgākā šī glezna ir, kad Belševica to sasaista ar rakstīšanu. „Lai svelmes ziedus rindās kar, / Jo degšanā ir dzejas spēks,” viņa izsaucas, tai pašā laikā baiļodamās par to, kas viņā sacēlis šo svelmi: „Ne vienmēr dedzinātājs pats / No ugunsloka ārā tiek” (39). Kaŗa rakstītājs brīnās, ka loksni nededzina burtu sīvums (96) un grib pats sadegt un pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs un izkliegt netaisnību (93), citiem vārdiem, deg nevien dzejnieces vārdi, bet viņa arī pati sevi skata degot.
Ziedoņa dzejā Belševicas ugunij atbilst ūdens – tur cilvēku acis ir ezeri (12), dzīve ir ezers (72), cilvēki ir kā avoti (8), vai arī Ziedonis dzied par savas dvēseles krācēm (15), vai par to, kā meitene viņu meklē dzelmē un atvaros (29).
Radnieciski uguns un ūdens tematikai ir sirds nozīmīgums Belševicas dzejā un dvēseles svarīgums Ziedoņa dzejā. Belševica klausās sirdī: „sirds ir sirds, un tai neklausīt nevar” (12), viņa raksta; „sirds sarkanos krustceļos sanāk / Tautas izmisums, tautas naids” (32), dzejnieka sirds ir krustceļi – sirds Belševicai ir visa spēka kodols un sakne. Ziedonis turpretī gaida, kad sadzirdēs dvēseles ritmu cilvēku solī (134), viņa dvēseli nevar iegrožot, slapināt un gurdināt (35) – Ziedoņa dzejā cilvēka attēls ir viņa dvēsele, tāpat kā sirds atspoguļo cilvēka esamības dzīles Belševicā.
Šī atšķirība ir nozīmīga. Kad uzšķiŗam abu vārdu definīcijas, lasām, ka dvēsele apzīmē dzīvību izteiktu domāšanā, izlemšanā un zināšanā, dvēsele simbolizē cilvēka morālo un emocionālo dabu, it īpaši tās izpausmē, t.i., tajā, ko viņš raksta, komponē u.tml. Dvēsele ir drosme un cilvēka garīgais spēks. Sirds, Belševicas dzejā un sekojot definīcijām, apzīmē emocionālo pretstatā intellektuālai dabai, sirds ir cilvēka sirdsapziņa, visdziļāki dzīvā cilvēka daļa un, kā vārdnīca to izsaka pēdējā izskaidrojumā, „cilvēka slepenā nozīme”. (5)
Uguns un sirds simboli Belševicas dzejā norāda uz dziļu iespiešanos cilvēkā, iedziļināšanos zem virspusējībām, atklājot cilvēka pamatīpašības, viņa iedzimtos dabiskos spēkus – stiprus, gandrīz sākotnējus savā asumā, rada ugunij. Abi simboli Belševicas dzejā ved uz cilvēka kodolu un vidu, tāpat kā viņas izteiksmes veids.
Ziedoņa ūdens gleznas atspoguļo viņa plūstošo izteiksmi, un viņa dvēseles simbols ir saskaņā ar viņa dialektisko domāšanas veidu: viņš uzrunā cilvēka domāšanas spējas, Belševica – cilvēka sirdsapziņu un instinktus.
Daudz citu tēmu un elementu šo divu dzejnieku dzejā norada uz to, ka Ziedonis meklē atbildes cilvēciskā plāksnē, t.i., viņš cilvēku skata sabiedrības ietvaros, Belševica meklē atbildes vispārcilvēciskā plāksnē, izceļot vērtības, kuŗas cilvēkā guļ dziļāk. Šai sakarībā mēs, piemēram, varam arī salīdzināt un pretstatīt Belševicas puķes gleznu un Ziedoņa maizes simbolu, vai Belševicas pasvītrojumu tam, kas ir dabisks, tam, kas aug no dziļumiem, un Ziedoņa uzsvaru uz cilvēka radošajiem spēkiem, viņa darbu. Belševicas dzejā pat vārdi smaržo, aug un zied (38), viņa zina sevī ziedēšanas mokas (67), kamēr Ziedonis metaforas, salīdzinājumus un dzejas tēlus atrod ikdienas ritējumā. Viņa liriskais varonis mainās vairāk caur darbu nekā caur augšanu – viņš kaļ savus puikas laktā un mīca savas meitas abrā javā (51), darbs viņa „nervu galos trīc” (26). Ziedoņa cilvēku pavada nodoms, mērķtiecība, Belševicas cilvēku–intuīcija, nojauta. Ziedoņa cilvēks kļūst labāks un veidojas caur gribu, Belševicas caur sava iedzimtā krietnuma atklāšanu.
Ziedoņa valodas viegluma un viņa humora dēļ viņa dzeja atskan optimistiskāka, bet patiesībā mēs tajā nojaušam viņa šaubas par to, vai sabiedrību var pārmainīt. Pamatā viņš šķiet dzīvi pieņemam tādu, kāda tā ir, kamēr Belševicas cīnīšanās ir izteiktāka. Piemērs: dzejolī „Uz Ševčenko pieminekļa kāpēm” Ziedonis runā par melu un izlikšanās atmešanu. Varētu varbūt „atskaldīt sirdi pa drumslai”:
Atskaldīt viņas „varbūt”
Un atskaldīt viņas „laikam”.
Atskaldīt viņas „gandrīz”,
Viņas „it kā”, „nez vai” un „diez vai”,
Lai paliktu viņas „jā”,
Lai paliktu viņas „nē”.
(61-62)
Bet viņš nobeidzot atzīst, ka tas ir grūti, vēl vairāk – viņa mudinājums atskaldīt no sirds visus „varbūt” pats sākas ar vārdu „varbūt”.
Belševicas dzejolis par temu patiesība saucas „Spānijas motīvs: mūžīgie donkihoti”. Vējdzirnavas maļ vēju, melus un viltu, bet donkichoti kaŗo, viņu šķēpi nelūst, un viņu nāves
No kauliem būvē tiltu,
Kur patiesībai stāvēt.
Reiz dzirnu spārniem jālūst
Pret balto kaulu kaudzēm.
Tuvs lielās stundas tālums,
Kad neprāts prātu audzē.
(79)
Tema – patiesība. Ziedonī meditēta, analizēta, ar vēlēšanos cilvēkam atmest visas viņa nepilnības. Belševicā viņai raksturīga vēsturiskas temas izvēle, kas sasaista tagadni ar pagātni un kas, iedziļinoties cilvēka esmē, atbīda cilvēku virspusējās dažādības un atšķirības dažādos laikmetos un patur viņa vienādību vienmēr un visur, viņa dabisko spēku un patiesīgumu. Viņa cilvēku redz plāksnē, kurā meli ir neiespējami, viņas dzejā mēs apjaušam cilvēka mūžīgo meklēšanu un cīņu, izceltus ārpus laika un telpas vispārējā plāksnē, un cilvēka nemirstīgo tēlu – it kā acīmredzamu patiesības izpausmi. Iespējams secinājums un kopsavilkums būtu: Ziedoņa dzeja apraksta meklēšanu, Belševicas dzeja izsaka ticību.
Šī, protams, nav izsmeļoša abu dzejnieku darba analizē, bet gan ievads skatījumam, kuŗš koncentrētos uz viņu dzejas nepārparafrazējamiem un neatstāstāmajiem elementiem. Ziedonis – meditētājs, introspektīvs, analizētājs, dzejnieks, kas taujā apzinīgi un uzrunā cilvēka domāšanas spējas – to mēs saskatām viņa dialektikā un viņam raksturīgajās vārdu gleznās. Belševicā – cilvēka sirdsapziņas un instinktu uzrunātāja ticībā cilvēka iedzimtajām īpašībām – to simboliski redzam viņas domas kustībā no vidus uz vidu, kā arī viņas vārdu gleznās un vēsturiskās temās.
Lielā atšķirība abu dzejnieku izteiksmes veidos tomēr līdzsvarojas ar sākumā minēto viņu savstarpējo līdzību citā plāksnē, jo Belševicas un Ziedoņa dzejā skan variācijas par vienu temu – viņu iekšējās pasaules ir dažādas un katra sevī sakarīga, bet tās abas griežas ap patiesības asi.
1) Referāts lasīts otrā Baltijas studiju konferencē, Sanhozē, Kalifornijā, 1970. gada 29. novembrī. Angļu valodā iespiests Books Abroad.
2) „Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā”, Jaunā Gaita, 74:8 (1969).
3) Visi citāti no dzejoļu krājuma Gadu gredzeni (Rīgā, 1969).
4) Citāti no Es ieeju sevī (Rīgā, 1968).
5) Webster's Third New International Dictionary (1966).