Jaunā Gaita nr. 74, 1969

 

Rolfs Ekmanis

KULTŪRAS SITUĀCIJA LATVIJĀ 1968. GADĀ

 

 

C        Cīņa

CK      Centrālā Komiteja

DzB     Dzimtenes Balss

Dzd     Dzejas diena

K        Karogs

LKP     Latvijas Komūnistiskā Partija

LuM    Literatūra un Māksla

LVU     Latvijas Valsts universitāte

PJ       Padomju Jaunatne

PLK     Padomju Latvijas Komūnists

PSKP   Padomju Savienības Komūnistiskā Partija

Z        Zvaigzne

ZA      Zinātņu Akadēmija

Arvien vairāk pilsoņu Padomju Savienībā iesaistās cīņā par individa brīvību, sociālo taisnību, cīņā pret režīmu, kas pieļauj „20. gadsimtā neiedomājamas lietas”. Cita starpā dziļo sociāli polītisko nemieru atspoguļo daudzās atklātās protesta vēstules, petīcijas, deklarācijas, kuŗu sastādītāji cer ietekmēt sabiedrisko domu pašu zemē un aiz tās robežām. Padomju sistēmas ideoloģisko un morālo neveiksmi, kā arī to, uz kādiem pamatiem dibinās „sociālistisko nāciju brālīgā sadraudzība” pagājušā gadā pierāda Maskavas militārā intervencija Cechoslovakijā, kur intellektuāļu manifesti saļodzīja šķietami nesatricināmās struktūras pašus pamatus, Čechu un slovaku plašā sabiedriski revolucionārā, demokrātiskā kustība agrāk vai vēlāk būtu satricinājusi arī pašu Padomju Savienību. Tādēļ 1968. gads kļūst par „pagrieziena” gadu, ko raksturo plaša kampaņa pret „ideoloģisku atmiekšķēšanos”, vairāku gadu pamiera izbeigšanās starp intellektuāļiem un Centru un PSKP CK ģenerālsekretāra Leonida Brežņeva cīņas pieteikums visai krievu un nekrievu tautu progresīvai intelliģencei. Maskavas pilsētas partijas organizācijas 19. konferencē 29.martā viņš pasvītro, ka tieši intelliģences pārstāvji apdraudēti visvairāk no „neganto buržuāzisko ideologu” mēģinājumiem notrulināt viņu šķiras apziņu. Pravda 2. aprīlī brīdina no šķiras ienaidniekiem, kas aiz valsts robežām netaupot pūļu, lai iesaistītu padomju intelliģenci PSRS galvenā pamata − „strādnieku un darba zemnieku vienības” − graušanā no iekšienes. Kampaņa pret kultūras un mākslas darbiniekiem sasniedz kulmināciju PSKP CK plēnumā 9. un 10. aprīlī, kur gandrīz visas runas un nolikumi liecina par atgriešanos pie Staļina gadu terminoloģijas („buržuāziskais nacionālisms”, „labējais un kreisais oportūnisms”, „labā spārna sociālisti”, „cionisti”, „fašisti”, „imperiālisma nometne”, „kontrrevolūcija”, „antagonistisks šķiru naids”, „rietumvalstu reakcionārās aprindas”, „revanšistu tumšie draudi”, „ļeņiniskā modrība” u. tml.). Chruščova sludinātās sociālistiskās un buržuāziskās ideoloģijas mierīgas līdzās pastāvēšanas vietā prioritāti piedēvē „sociālistiskās nometnes” vienotībai un aizsardzībai, komūnistiskās un „nacionālās atbrīvošanas” kustības aktīvai atbalstīšanai visā pasaulē, bezkompromisa ideoloģiskai šķiru cīņai un Maskavas atkalizveidošanai par starptautiskās komūnistiskās kustības centru. Pieaug arī vairāk vai mazāk atklātas restaļinizācijas tendences. Žurnāla Oktjabŗ lappusēs, piem., bijušais flotes ministrs Kuzņecovs uzslavē Staļinu kā zvērinātu „šķiras ienaidnieku” nīdēju un dzejnieks Fēlikss Čujevs aicina celt atkal godā „mūsu ģenerālisimu un viņa maršalus”.

Tos opozicionāros intellektuāļus, kuŗi atklāti kritizē cenzūru un nebaidās teikt, ka paliekošas garīgas vērtības radīt ir bezgala grūti kauna, pretīguma un spaidu apstākļos, pats Brežņevs it ciniski nodēvē par Padomju Savienības renegātiem un pieteic viņiem bargus sodus. Gada sākumā Maskavas pilsētas tiesa piespriež barbariskus sodus „intellektuālās piektās kolonas” pārstāvjiem, jaunajiem krievu literātiem Ginzburgam, Galanskovam, Dobrovolskim un Laškovai. Līdzīgā kārtā apietas ar liberāli demokrātiskās intelliģences pārstāvjiem nekrievu republikās. Jau vairākus gadus plosās intellektuāļu pogroms Ukrainā, kur in camera tiesāti vairāk nekā 200 kultūras darbinieki. Kā ziņo ukraiņu literāti (Vjačeslavs Čornovils, Svjatoslavs Karavanskis, Ivans Dziuba u.c.) pagrīdes izdevumos, vairākumam piespriesti cietumsodi vai spaidu darbi koncentrācijas nometnēs (parasti Mordovijā) par „nacionālistiskas” un „pretsovjetiskas” literatūras izplatīšanu (The Ukrainian Quarterly, 4,1968), No Latvijas izsūtīts 32 g.v. Maskavas Gorkija pasaules literatūras institūta absolvents Knuts Skujenieks par pārāk skaļiem vārda brīvības pieprasījumiem. Ždanovismu atmiņā sauc arī atklātā daudzu pazīstamu mākslinieku diskreditēšana un pazemošana. Izcilā stāsta „Na polputi k luņe” (Pusceļā uz mēnesi) autoram V. Aksjonovam noliedz publicēt četras lugas. 80 no agrāk sacerētiem darbiem netiek uzņemti Jevtušenko dzejoļu krājumā kā „bīstami” sakarā ar viņa valdībai adresēto vēstuli, kur dzejnieks izsaka nepatiku par Prāgas invāziju. K.Simonovam aizliedz publicēt Kara dienasgrāmatu par 1941.gadu, jo zemteksta piezīmēs autors norāda uz kaŗa laikā pieļautajām kļūdām. Nelaiķis Vasilijs Ažājevs īsi pirms liktenīgās sirdslēkmes pieredz to, ka viņam nedod atļauju laist klajā romānu par ježovščinas tīrīšanām. Publiski uzbrūk rakstniekiem Čuchoncevam un Gončaram, kā arī režisoriem Efrosam un Zacharovam − par „pārāk modernistiskiem” Čechova lugas Tri sestri (Trīs māsas) un Ostrovska Dohodnoje mesto (Ienesīgā vieta) iestudējumiem. Dogmatisko ideju paudēja KPFSR orgāna Sovetskaja Rossija slejās kāds sociālistiskā darba varonis, elektrisko metinātāju brigadieris, nopeļ dzejnieku Robertu Roždestvenski par mietpilsoni un tenkotāju tādēļ vien, ka 1967.g. decembrī žurnālā Junost’ publicēts viņa dzejolis ar „aplamo” nosaukumu „Poēma par dažādiem viedokļiem”. Visā pasaulē pazīstamajam krievu prozistam Aleksandram Solžeņicinam noliedz publicēt pēdējos „divus romānus V kruge pervom (Pirmajā aplī) un Rakovij korpus (Vēža palāta), un piedevām publiski nozākā par „pretvalstisku elementu”, „renegātu” un „mazvērtīgu pamfletistu”. Šo sarakstu varētu turpināt ad infinitum.

Morālās pretestības izrāditāju vairākums ir beiguši universitātes, un daudzi no viņiem pat ir ievērojami zinātnieki, piem. atomfiziķis Andrejs Sacharovs (savā laikā apbalvots ar Staļina prēmiju un Ļeņina ordeni). Viņš atklāti atbalsta Čechoslovakijas demokratizēšanās procesu kā „ārkārtīgi vērtīgu sociālisma un visas cilvēces nākotnei”. Tādus pašus uzskatus pauž padomju ģermānists Ļevs Kopeļevs, filozofijas speciālists G.S. Pomerancs u.c. Minētajā Maskavas partijas organizācijas konferencē dogmatiķu pārstāvis rakstnieks S.Michalkovs naīvi pārsteigts, ka no tiem Maskavas literātiem, kuŗi paraksta protesta vēstuli sakarā ar nelikumīgo Siņavska un Daņiela notiesāšanu, veseli 17 ir KP biedri. Arī Latvijas KP zināma segmenta ieskatā nepieciešama režīma decentralizēšana, demokratizēšana un liberālizēšana. Par to liecina Ivana Jachimoviča 22.janvāra protesta vēstule polītbiroja loceklim M.Suslovam ar pievienotu prasību izsniegt tās norakstus visiem CK locekļiem. Pēc LVU filoloģijas fakultātes beigšanas 1956.g. Jachimovičs, kas ir poļu cilmes, darbojies par skolotāju, vēlāk par rajona izglītības inspektoru Latgalē. Pēcāk ievēlēts par Krāslavas rajona Sivergales nolaistā kolchoza „Jaunā Gvarde” priekšsēdi, 1964.g. 30.oktobrī Komsomoļskaja pravda gaŗā rakstā viņu slavina kā priekšzīmīgu komūnistu. Savā plaši izplatītajā atklātajā vēstulē, kas galvenokārt vērsta pret rakstnieku vajāšanām, Jachimovičs pieprasa padomju konstitūcijas 125. pantā garantēto vārda, preses, sapulču un demonstrēšanas brīvību un atgādina, ka „pret rakstniekiem vērstās prāvas izsaukušas riebumu progresīvi domājošos pilsoņos jau kopš Radiščeva notiesāšanas” 18.gs. beigās (kad pēc Katrinas II pavēles viņam piespriež nāves sodu, ko aizstāj ar izsūtīšanu uz 10 gadiem Ilmas cietumā Sibīrijā par Krievijas dzimtnieciskās iekārtas un cara patvaldības atmaskošanu savā 1790.g. sacerētajā darbā Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu), „Ko īsti mūsu vadoņi grib panākt, aizbāžot muti Solžeņicinam, padarot smieklīgu Vozņesenski un ‘nosodot’ ar spaidu darbiem koncentrācijas nometnē Siņavski un Dānielu?” jautā Jachimovičs. Viņa ieskatā ir tikai viens ceļš, kā mazināt nelegālās literatūras popularitāti un ierobežot samizdata (pagrīdes izdevniecību) darbību: „nevis jāizvaro, bet jāpavairo demokrātiskās tiesības, nevis jālauž, bet jāpilda konstitūcija, jāīsteno pilsoņu tiesību deklarācija”. Vairākās rindkopās izteikts nopietns brīdinājums: „Mūsu nākotni nenoteiks pienapuikas, bet tieši šie nepaklausīgie, kas ir mūsu jaunās paaudzes sparīgākie, drosmīgākie un augstu ideālu iedvesmotie pārstāvji ... Jūs nespēsiet iznīcināt idejas ar lodēm, cietumiem un spaidu darbu nometnēm ... Labāk parādiet drosmi un mēģiniet izlabot savas kļūdas, jo pretējā gadījumā strādnieki un zemnieki sāks paši kārtot šīs lietas”, (Londonas Sunday Telegraph, 3.3.; The New York Times, 8.3.). Savas apcietināšanas priekšvakarā š.g. 25.martā Jachimovičs nosūta atvadvēstulē sveicienus visiem tiem, kas mūžīgi palikšot dziļi viņa atmiņā un sirdī: angļu filozofam Bertrandam Rasselam (Russel), Aleksandram Solžeņicinam, kādreizējā PSRS ārlietu ministra mazdēlam Paveļam Ļitvinovam, deportētā rakstnieka Daniela dzīvesbiedrei Larisai, „Jaunās Gvardes” kolchozniekiem, Maskavas, Ļeņingradas, Rīgas, Odesas, Tallinas un Liepājas strādniekiem, kuŗus protesta gājienā Sarkanajā laukumā sakarā ar Čechoslovakijas okupēšanu pārstāvējis tagad apcietinātais strādnieks Vladimirs Dremļuga, ukrainim ģenerālmajoram Pjotram Grigorenko, PSRS ZA loceklim, vēsturniekam Pjotram Jakiram, akadēmiķim Sacharovam, poļiem („nepalieciet klusu netaisnības priekšā”), visai latviešu tautai („neaizmirstiet, ka tūkstošiem jūsu tautas brāļu atrodas Mordovijas un Sibirijas darba nometnēs, pieprasiet viņu atgriešanos Latvijā”) un visas pasaules komūnistiem („kad cilvēku tiesības tiek pārkāptas, īpaši sociālisma un marksisma vārdā, nedrīkst būt divi viedokļi; visnoteicošākai jābūt jūsu sirdsapziņai un jūsu godam”, (The New York Times, 1314.69.).

Lai gan Markss savā laikā raksta, ka absolūta vienprātība sastopama tikai kapsētā, Brežņevs, sašutis par daudzo, partijas biedru idejisku svārstīšanos, cieši piekodina visiem PSKP biedriem nākotnē domāt un rīkoties vienādi. Dziļi maldoties tie, kas domā, ka Ļeņina norādījumam „par partijas dzelzs disciplīnas nepieciešamību” ir nozīme vienīgi „tiešas revolucionāras darbības periodā”, un tas zaudē savu asumu „turpmāko sociāli ekonomisko” pārveidojumu gaitā (Pravda, 30.3.).

Ar priekšrakstu, pavēļu un spaidu palīdzību autoritātes cer iegūt vienprātību un konformismu arī mākslinieciskās radīšanas darbā, par ko liecina pastiprināto birokrātisko uzbrukumu pamattonis padomju periodikā. Ļiteraturnaja gazeta (nr 21) ievadnieks mudina rakstniekus pacelt polītisko modrību un uzlabot „idejisko apbruņojumu” (idejnaja vooružennost’). Tās pašas avīzes 26. numurā iespiests karsts aicinājums padomju rakstniekiem „totāli pakļauties komūnisma idejām un bezgalīgi ziedoties partijas lietai”. Aizkaukaza literatūras zinātnieku un kritiķu sanāksmē maijā Baku PSRS Rakstnieku savienības valdes sekretārs norāda uz nopietniem ideoloģiskiem trūkumiem nekrievu rakstnieku un zinātnieku darbos un pieprasa nekavējoties uzlabot apstākļus „literatūras frontē”, jo ideoloģiskie ienaidnieki cenšoties „demorālizēt intelliģenci un kaitīgi ietekmēt padomju radošās organizācijas” (Bakinskij rabočij, 30.5.), Par priekšzīmi pārējiem ieteic tos literātus, kas vairākās starptautiskās sanāksmēs konsekventi aizstāvējuši „sociālistiskā reālisma pamatprincipus” un izrādījuši gatavību mesties bezkompromisa cīņā” pret valsts ienaidniekiem (Ļiteratumaja gazeta, 26). Žurnālā Oktjabŗ (nr 6) A. Grebenščikovs ieteic celt laukā no aizmirstības tādus savā laikā ar Staļina prēmiju apbalvotus romānus kā P.Pavļenko Sčastje (Laime, 1947), B.Gorbatova Donbas (1951) un A.Tolstoja Hļeb (Maize, 1938), jo tur esot skaidra un pareiza attieksme pret attēlojamām parādībām. B.Sčerbakovs Izvestijā (20.9) mudina tēlojošās mākslas pārstāvjus atainot ar revolucionāru patosu „padomju ēras varoņus” − „strādnieku, kā rokas rada sociālistiskās sabiedrības materiālās bagātības; kolchoznieku, kas audzē graudus mūsu dienišķai maizei; padomju karavīru, kas izmēza, fašismu no pasaules; zinātnieku, kas šķeļ atomkodolus; ķirurgu, kas operē cilvēku sirdis”.

Partijas augšslāņa kultūrpolītiķi Rīgā nekavējoties atbalso Centra instrukcijas. LKP aktīva sanāksmē 18.aprīlī (kur apspriež jautājumu par PSKP CK aprīļa plēnuma rezultātiem un republikas partijas organizācijas uzdevumiem) un LKP CK VIII plēnumā 27. septembrī visbiežāk atskan prasība visiem spēkiem pretoties „buržuāziskās ideoloģijas recidīviem” un „nacionālistiskajiem un revizionistiskajiem elementiem”. Polītiskais darbs jāuzlabojot ipaši literatūras un mākslas darbinieku vidū un Latvijas kultūras iestādēs, kur pat partijas biedri izrādījuši polītisku vienaldzību un pasivitāti, dažkārt pieļaudami padomju ideoloģijai svešu uzskatu ievazāšanu kultūras jomās. Kur šāda atmiekšķēšanās var novest, pierādījuši notikumi Čechoslovakijā. Tādēļ jādarot daudz vairāk, lai nostiprinātu Latvijas iedzīvotāju un sevišķi radošās intelliģences komūnistisko pārliecību, padomju patriotismu, proletāriskā internacionālisma jūtas, idejisko stingrību un „prasmi pretoties jebkādām buržuāziskās ietekmes formām”. Par ideoloģiskām neveiksmēm asi nosoda kultūras ministriju un vairākas komitejas (kinematogrāfijas, preses, radio un televīzijas). Kultūras iestāžu administratoriem uzdod izvirzīt daudz stingrākas prasības attiecībā uz literatūras un mākslas darbu idejisko līmeni, vērtēt to saturu no „šķiriskam pozicijām” un, piedevām, nolīdzināt kādu vecu parādu − „dižais V.I. Ļeņina tēls vēl nepietiekami parādīts latviešu literatūrā un mākslā” (LuM, 20.4; PLK, 11). Nedaudzi latviešu literāti − galvenokārt dogmatiķu nometnes pārstāvji − publiski ieslēdzas kampaņā pret opozicionālajām un progresīvajām tendencēm inteliģences vidū. Vareno plēnuma lēmumu spēks ietekmēšot tūkstošus un tūkstošus, „audzinot viņus komūnisma ideālu garā”, jūsmo Vizbulis Bērce (LuM, 25.5.). Ar gandarījumu jākonstatē, ka vairākums domājošo latviešu karsti apsveic humāno demokratizācijas procesu Cechoslovakijā. Tas spilgti izpaužas bijušā Cechoslovakijas Nacionālās sapulces priekšsēža Jozefa Smrkovska un tirdzniecības ministra Valesa viesošanās laikā Latvijā jūnija mēnesī (kad vairākās sapulcēs viņi izskaidro liberālo pārmaiņu nepieciešamību), kā arī sasauktajos mītiņos pēc 21.augusta − invāzijas oficiālās versijas izskaidrotājiem prasīti dažādi „grūti” jautājumi, viņu atbildēm savukārt sekojuši ironiski kommentāri, un kādā studentu sanāksmē Rīgā runātāja balss pavisam pazudusi demonstratīvo izsaucienu vētrā. Jāpiemetina, ka Latvijas periodikā līdz pat augustam iespiež visumā labvēlīgus komentārus par Čechoslovakiju piem., aprakstu par Ludvika Svobodas ievēlēšanu Cechoslovakijas prezidenta amatā (C, 31.3), sarunas atreferējumu ar prof. Janu Martineku (LuM, 23.3) par viņa Prāgas skolotāju vīru kori, kas sekmīgi piedalījies konkursos Anglijā, Holandē, ASV, Kanādā, Kubā u.c. (interviju nobeidzot, viņš zīmīgi piebilst: „Zēl, ka nepieņēmāt uzaicinājumu piedalīties festivālā Hāgā”, jo tur ar lielu interesi tikusi gaidīta Rīgas kora „Tēvzeme” un Viļņas „Aidas” uzstāšanās). Daudzmaz patiesu ainavu rūpīgs padomju preses lasītājs spēj gūt pat no vēlākajiem pret „kontrrevolūcionāriem spēkiem” vērstajiem rakstiem, kas tulkoti no „centrālās preses” − par četrās Prāgas avīzēs (Literarni listy, Prace, Zemiedelskie noviny, Mlada fronta) publicēto Ludvika Vāculika atklāto vēstuli „Divi tūkstoši vārdu strādniekiem, zemniekiem, kalpotājiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem, visiem pilsoņiem”, kur talantīgais rakstnieks cita starpā izsakās par īstas sociālistiskas demokrātijas iespējām un asi nopeļ „izvirtušos elementus” Cechoslovakijai uzspiestās sistēmas pamatos un ideoloģijā; šo vēstuli paraksta daudzi čechu un slovaku intellektuāļi − aktieŗi, rakstnieki, režisori, diriģenti, mākslinieki, komponisti, dzejnieki (LuM, 3.8.); par rumāņa D.Kobrija rakstu „Cehoslovāku draugs, es esmu ar tevi”, kur pazīstamais rakstnieks ar milzu sašutumu reaģē uz krievu invāziju, pamatojot šo rīcību ar padomju ētiku” (LuM, 7.9.); par laikraksta Ļiterarni listy niknajiem vārdiem pret partiju, kas esot atbildīga par „visām divdesmit gadu kļūdām kopš 1948.g. februāra, par visām kaitēm un noziegumiem sabiedrībā”, kas „reālizē savu vadošo lomu, kaut gan tai uz to nav ne morālu, ne polītisku tiesību” (C, 23.8.); par rakstnieku Jirži Hanzelku, kas ironizē par attiecībām starp Maskavu un Cechoslovakiju pēc 1948.g.: „... atnāca padomju padomdevēji un sāka pie mums ļoti stingri ievest savas vadības metodes. Šīs metodes bija acīm redzamā pretrunā ar mūsu tradīcijām, tās bija mums svešas” (C, 19.9).

Autoritatīvie kritiķi Latvijā vairākus gadus atturas no publiskiem uzbrukumiem atsevišķiem rakstniekiem, bet 1968.g. tos atsāk, protams, par brīdinājumu visai pārējai rakstnieku saimei. Kā viens no pirmajiem izdabātājiem Centra līnijai diemžēl izvirzās Ilgonis Bērsons, kam sirdslieta, šķiet, ir literārā mantojuma apkopošana. Naīvā vientiesībā viņš sūdzas, ka pēdējos gados latviešu literārā periodikā „īsti nejūt padomju varas 50 gadu elpu” un „dīvainā kārtā” gandrīz nemaz neraksta par „sociālistiskā reālisma pamatprincipiem − šķiriskumu, komūnistisko partejiskumu un tautiskumu”, to vietā koncentrējoties uz dzejoļiem par mīlu un skūpstiem (K, 9). Tam seko uzbrukums Brūno Saulītim un viņa dzejoļu krājumam Ir cīruļu un liesmu laiks (1968), īpaši publicistiskas kaismes piesātinātajam satīriskajam dzejolim „Mirušo dzejnieku stunda”, kur dzejnieks nesaudzīgi šausta aprobežoti mietpilsoniskos partijas birokrātus 40. un 50. gados, „tais gados, kad priekšnieki nelasīja dzeju, bet dzina to stāvus kā mietu zemē”. No šādiem „neprecīziem izteicieniem” Bērsons ieteic atbrīvoties Saulītim un visiem pārējiem dzejniekiem, un pamācīties precizitāti un ideoloģisku skaidrību no tādām vārsmām, kādas raksta Jūlijs Vanags:

Un redzēju rītu,
Kad durkļu smailēs
Strēlniekiem
Plīvoja
Karogs sārts.

Arī nedaudzi citi dogmatiskie teorētiķi grib darīt ātru galu progresīvo tendenču tolerancei un griezt pulksteni atpakaļ uz tām dienām, kad, Ojāra Vācieša vārdiem izsakoties, „radīt tautai nozīmēja skatīties vienam mutē un pēc tam padarīt to, ko viņš teica un kā viņš teica, par dzejoli vai dziesmu” (Dzd 1967). Vulgarizējoša un pragmatiska attieksme pret daiļradi un latviešu kultūras kopīgo vajadzību ignorēšana visspilgtāk izpaužas 9. decembŗa Latvijas padomju rakstnieku kopsapulces „Aicinājumā republikas radošajai inteliģencei” un Latvijas jaunā virscenzora LKP CK sekretāra Jurija Janoviča Rubeņa referātā „Par dažiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu latviešu padomju daiļliteratūras stāvokli un tās turpmāko attīstību”, „Aicinājumu” viscaur raksturo dažādu pakāpju kaujinieciski superlātīvi („cīņas gars”, „izkarot”, „izcīnīt”, „būsim nelokāmi cīņā”, „iedami vienotā solī”, „mūsu rakstniecības un mākslas karogu”, „iedarbīgus cīņas ieročus” etc.) un mudinājumi visiem latviešu rakstniekiem saskaņot darba grafiku ar partijas plāniem, neaizrauties ar svešām intonācijām un, pār visām lietām, mācīties atmaskot rafinēto naidnieku, kas bieži ir pārģērbies „progresa aizstāvja mantijā’’, mācīties atšķirt „draugu godīgās, prasīgās balsis no nedraugu draudiem un lišķīgajiem glaimiem”. Ideoloģiskais sekretārs savukārt ar pavēlošu balsi paskaidro, ka savus uzdevumus latviešu rakstnieki spēšot veikt tikai tad, ja viņiem būs „bezgalīga uzticība komūnisma idejām, uzticība partijai”, ja viņu daiļrade būs cieši saistīta ar komūnistisko partiju, kas, „vadīdama literatūras attīstību, nodrošina tai augstu idejiskumu, nesamierinātību ar dažādām buržuāziskās ideoloģijas izpausmēm un škirisku pieeju daiļrades vērtējumos”, ja viņi balstīsies „vispirms uz krievu padomju literatūras pieredzi”. Kā slavējamus paraugus viņš uzteic veselu plejadu to rakstnieku, kuŗi bez ierunām atkārto „sociālistiskās nelegālitātes” gados viņu galvās ar varu iedzītās patiesības, tādējādi izpelnoties oficiālo atzinību − Staļina prēmijas laureātus Andreju Upīti, Vili Lāci, Annu Saksi, Jāni Sudrabkalnu un citus Staļina laika „dvēseļu inženierus” un „dzejas plānotājus”, kuŗus mūsu brīvdomīgākie rakstnieki un arī plaši tautas slāņi uzņem ar ironisku smīnu. Ar zīda cimdiem Rubenis noglāsta arī Jāni Grotu, Aleksandru Čaku un atsevišķus jaunāko paaudžu rakstnieku darbus. Bet labajai ēsmai seko pātaga: jauno gara dumpinieku apsūdzēšana vissmagākajos grēkos šāsdienas Latvijā − pārāk daudz nopietnu ideoloģisku trūkumu viņu pēdējo gadu daiļdarbos. Starp tiem latviešu autoriem, kuŗi noslīguši partijas vadītājiem „nepieņemamās pozīcijās”, Rubenis visasāk vēršas pret drāmatiķi Gunāru Priedi, prozistiem Laimoni Puru un Albertu Belu un dzejniekiem Imantu Auziņu, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu un Māri Čaklo.

Šie populārie un talantīgie rakstnieki izsisti no ideoloģiski pareizajām sliedēm, jo ļoti vāji apbruņoti ar parādību marksistiski leņinisko izpratni, ar komūnistisko pasaules uzskatu. Par savu tiešo misiju Rubenis uzskata palīdzēt noklīdušajiem literātiem orientēties reālajā īstenībā ar makten garu instrukciju sarakstu par to, kas atļauts un kas aizliegts, kā jāraksta un kā nedrīkst rakstīt. Rakstnieki un dzejnieki palīdzēšot „audzināt darbaļaudis komūnistisko ideju garā” tikai tad, viņš deklaratīvi apgalvo, ja viņu literārie varoņi dzīvos „pēc komūnistiskās morāles normām” un cīnīsies pret pagātnes atliekām cilvēku apziņā, pret „buržuāziskās ideoloģijas ietekmi no ārpuses”, pret „sīkīpašniecisko egoismu un individuālismu”, Rubenis liek saprast, ka nedrīkst „bezgalīgi rakņāties” pa padomju dzīves ēnas pusēm un noslīgt „sociālistiskās iekārtas nomelnošanā” (jo tas esot „polītisks jautājums”); nedrīkst stāvēt „ārpus šķirām un būt bezpartejiskam, apolītiskam, pacifistiskam”; nedrīkst pārvērtēt „Lielā Tēvijas kaŗa” vēsturi; nedrīkst noslīdēt „abstraktā humānisma, nihilisma pozīcijās”, spriedelēt „par savas dzīves jēgu” un „laiku, kas vairs neatgriezīsies”; nedrīkst pakļauties „subjektīvisma izpausmēm” un aizrauties ar „moderniem, formāliem ... izsmalcinātiem paņēmieniem”; nedrīkst rakstīt grūti uztveŗamus un maz saprotamus darbus; un, pēdīgi − nedrīkst dot par vienu un to pašu daiļdarbu pilnīgi pretējus, subjektīvus vērtējumus, kas „dezorientē ne vien pašus rakstniekus, bet arī lasītājus”. Viss tas jāliek pie sirds ne tikai atsevišķiem Latvijas kultūras darbiniekiem, bet arī Latvijas Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtam, Latvijas Valsts universitātei, Literatūras un Mākslas un Karoga redakcijām un, īpaši, Latvijas Rakstnieku savienībai, kas neesot spējusi radīt „partejiski principiālu atmosfēru” (LuM, 14.12.).

Neraugoties uz vispārējo bažu atmosfairu, uz cenzūras un pašcenzūras žņaugiem (rakstniekiem pastāvīgi jādomā, ko publicēs un ko ne), 1968. gadā gandrīz visās daiļrades jomās jāatzīmē relatīva maiņa uz augšu, īpaši grupa jauno rakstnieku izrāda tieksmi paļauties vairāk uz savu sirdi un prātu, nevis oficiālajām uzslavām un kritikām. Viņi negrib, ka viņus stumda uz vienu vai otru pusi, un daudzus pēdējo gadu patvarīgos uztiepumus autori vienkārši ignorējuši. Nevar nepievienoties prof. Haraldam Biezajam, kas Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongresā 1966.g. maijā Stokholmā pasvītro, ka kultūras darbinieki Latvijā nereti, „savu karjeru un dažreiz arī savu dzīvi un dzīvību ķīlā likdami”, ir parādījuši tādu uzdrīkstēšanos, kas „tālu pārspēj to tukšo pļāpāšanu, kuŗu mēs atļaujamies par dzimtenes kultūru, to nepazīdami”, Rīgā un provincē pastāvīgi atskan apellēšana, vēlēšanās, prasīšana „atjaunot literatūru”. Daži ķecerīgākie literāti pat nav vairījušies dot it kā mājienu, ka īstas mākslas radītājiem jābūt opozicijā pret valdošo varu. Daļa ieņēmusi Imanta Ziedoņa liriskā varoņa pozīciju, kas „klusi pie sevis smaidīja, / Kad viņu ar biedokļiem un ar ziedokļiem, / Un ar viedokļiem baidīja − cēlās un atkal smaidīja” (Es ieeju sevī). Bet, paturot prātā Brežņeva un Rubeņa asos biedokļus, uzmācas pamatotas šaubas. Latviešu progresīvajiem kultūras darbiniekiem, liekas, zem jaunā administratīvā spiediena vismaz uz laiku būs jāpakļaujas jaunai iedvesmai pēc pavēles.

 

DZEJA,

kas sāk atdzimt 50. gadu vidū, 60. gados izvirzās priekšplānā. Līdzīgi iepriekšējiem gadiem, 1968.gads ir krietni devīgs kā kvantitatīvi, tā kvalitatīvi. Tiesa, pārsvarā ir amatierisms, bet ievērojama dzejas daļa sasniegusi neapšaubāmu briedumu. Latviešu 60.gadu grupas modernistu dzejnieki atzinuši, ka vērtības jāpārvērtē un domas jāpadziļina. Viņu lietu un parādību skatījums nereti ir neparasts, ar dziļu filozofisku jēgu, dažkārt allegoriskā valodā. Daudzos dzejdaros sastopam pretrunas − it kā viņos katrā cīnītos vairāki cilvēki. Savdabīgi un veiksmīgi ir jaunie formas meklējumi. Subjektīvi zemteksti un nosacītas formas bieži dominē pār saturu. Vairāki rakstnieki, piem., Vitauts Ļūdēns, Imants Ziedonis u.c. nopietnu uzmanību veltī dažādiem instrumentācijas paveidiem Viļa Plūdoņa augsti izkoptās dzejas muzikalitātes garā. Daudzi raksta brīvajā pantā, daži sakausē brīvo pantu ar tradicionālo, un vēl citi pievēršas pavisam nedzejiskai dzejai, lietojot parastu prozas valodu. Protams, nodarbošanās ar „formas trikiem” nepavisam nepatīk latviešu gribačoviem, kočetoviem, čakovskiem un sofronoviem, kuri pag. gada beigās atsāk izrādīt monotonu niknumu pret „slieksmi apjūsmot formu”, CK sekretārs Rubenis, piem., ļoti krasi vēršas pret Čaklā un Belševicas darbiem, jo tie radot ne tikai juceklību bet galvenais − „neierobežotas iespējas to jēgas patvaļīgai subjektīvai iztulkošanai” (LuM, 14.12).

 

... Bēg no savam sievām, bēg pie citam sievām, Bēg no citām sievām, bēg pie savām sievām... (No krājuma Kājāmgājējs un mūžība) Māris Čaklais, Uģa Mežavilka draudzīgs šaržs

Tāpat kā dažus mūsu trimdas dzejniekus, arī viņu kollēgas Latvijā lamā par „rupjībām”. „Fui, viņš lamājas un spļauj pār plecu!” saka dažkārt par Ziedoni, kam patiešām tīk lietot asus izteicienus („Pašā banālākā ellē ejiet!” „Iegrūd tai rīklē surdīni!” „Kā viņš draņķis drīkst!” „Ko tu rēc?” „Ejiet jūs visi ... Galīgi”) − Bet vairums jaunāko paaudžu lasītāju uzskata Vācieti, Auziņu, Čaklo, Ziedoni, Belševicu u.c. kā „savus dzejniekus”, kā „klasi par sevi”. „Goda vārds, labāks nekā Jevtušenko!” bieži atskanot pēc dzejas vakariem (LuM, 28.9), Lasītkāre un pirktkāre ir tik liela, ka jaunās dzejoļu minigrāmatiņas, neraugoties uz to parasti necilo apdari, pazūd burtiski dažās dienās, pat stundās. Daudzi dzīvo gaidās, ko atnesīs nākamais Karogs, Literatūra un Māksla vai Zvaigzne. Par lielo dzejas popularitāti tautā − īpaši jaunās latviešu intelliģences vidū − liecina arī dzejnieks Olafs Stumbrs, kas pag. vasarā pavadīja vairāk nekā trīs mēnešus Latvijā (Laiks, 4.12). Rīgā nepilnas stundas laikā esot izķerta Vācieša grāmata Dzegužlaiks (kaut arī laista klajā 24000 eksemplāros), tāpat arī Ziedoņa Es ieeju sevī (33000 eks). Latviešu jaunos dzejniekus pazīst arī ārpus Latvijas. Ķecerīgais krievs Andrejs Vozņesenskis, piem., avīzē Ļiteraturnaja gazeta (nr 28) jūsmo par vairākiem nekrievu dzejniekiem − to skaitā Vizmu Belševicu, ukraini Ivanu Draču un „brīnišķīgo igauni” Paulu Ēriku Rummo (skat. JG 67).

Jau kopš Chruščova atstaļinizācijas labākie rakstnieki visā padomju impērijā cīnās par cilvēciskuma atdzimšanu, par universālu sociālu taisnību. Tā ir viena no galvenajām iezīmēm arī Latvijā, kur vai visi pirmajās rindās izvirzījušies dzejnieki kļuvuši par tādiem kā sirdsapziņas modinātājiem. Daudzus viņu darbus raksturo neremdināmas slāpes pēc intellektuālām un morālām vērtībām: atklātības, godīguma, taisnīguma, patiesības, cilvēces progresa.

Ļoti nikns taisnības cīnītājs savās vārsmās ir Ziedonis: dzejnieks nav tas, kas nespēj nostāties patiesības pusē, dzejā var būt spēku spēks tikai tad, ja dzejniekam ir drosme patiesību sacīt − „Arī tad, ja zobs pret zobu / Un acs pret aci” (Es ieeju sevī). Raženais dzejdaris Vācietis, kas tāpat kā Ziedonis ikdienā cenšas staigāt „vidus ceļu” (cita starpā abi ir vairāk vai mazāk atbildīgos posteņos Latvijas rakstnieku savienībā un Ādolfa Talča un Žaņa Zakenfelda vadītajā Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs), šo pašu domu izsaka aktīvāk, pamācošāk:

Bet no viena gan nevajag baidīties −
Teikt savu garumu un platumu.

Nebaidies kādam pat aizdot dusmu.
Teiks: ir zināmi šitie grāvēji.
Zini − kas plātās ar savējo klusumu,
Parasti tie ir apslienojušies pļāvēji  (C, 1.1).

Nāk atmiņā līdzīgas situācijas Vozņesenska vārsmās − dzejnieku dziesmas „citu rīklēs ieķersies gan kā asakas”, bet klusēt tādēļ nedrīkst: „Sevi noklusējām − gaidot, kad laiki būs labi, / Noklusēsim šodien − bet rīt jau par vēlu”.

Ar īpatnēju rokrakstu iezīmējas Andris Bergmanis, kuŗš savu dzejisko soli iesāk samērā nesen. Viņu smacē ikdienas nepatiesīgums un liekulība. Tāpēc viņš ilgojas celt pilsētu ar patiesīguma namiem: „Mūsu pilsētā veikalu nebūs. / No patiesīguma celtos namos / Nepērk un nepārdod”. Jaunceltās pilsētas muzejā zārkā gulēs „kā cilvēce veca sieva” un blakus viņai uzraksts: „Biedrene Ikdiena / Traģiski gājusi bojā / Pilsētas dzimšanas dienā” (Z, 6). Tiem, kuŗi mēģina patiesību sapīt „dogmu važās”, Osvalds Kravalis − arī debitants dzejas druvā − dzejiski spēcīgos un drosmīgos salīdzinājumos atgādina, ka

Katrs cilvēks
    ir cilvēces gājuma mikrovēsture,
un es baidos palikt
    kaut kur starp septiņpadsmito un
astoņpadsmito gadsimtu
    vai vēl dziļāk −
starp citu gadsimtu
    krāsmatām,
        kazemātiem,
            važām (K, 3).

Daudzi liberālie dzejnieki izlieto savu māksliniecisko līdzekļu kopumu, lai paustu vispārcilvēcīgas, humānas ilgas pēc brīvības šī vārda visplašākajā nozīmē − pēc patiesas personiskas brīvības, pēc lielākas tolerances cilvēka personības pilnīgākai attīstībai, pēc gara brīvības, pēc brīvības savai mākslai, arī tīrai, individuālai. Viņu valodu caurstrāvo asais „mēs pieprasām”, Imants Auziņš anaforiskajā dzejolī „Visaugstākais” savu vēlmi raisīties vaļā no dažādām autoritātēm izsaka šādi:

Ļaut skaņai izskanēt,
Ļaut sāpei izsāpēt,
Ļaut upei aiztecēt,
ļaut −
Ļaut ziedēt dābolam,
Ļaut nobriest ābolam,
Tas − visaugstākais,
Augstāka − nav (Z, 17),

Kurzemniece Nora Kalna, kas pirms dažiem gadiem beidz universitātes filoloģijas fakultāti, pauž līdzīgus brīvības centienus savā pirmajā dzejoļu krājumā Gliemežvāki uz plaukstas (1968), Spilgts piemērs ir dzejolis „Jūrai”, kur dzejniece apskauž jūras brīvību:

jūra, Tu drīksti

palikt tāda kā esi,

jūra, tu drīksti

vienmēr „tu pati” būt...

jūra, tu drīksti

sadauzīt vecus vrakus,

uz grimušu kuģu mastiem

zaļganas aļģes sēt.

jūra, tu drīksti,

ja vairs citādi nespēj, − trakot:

Jūra, tu drīksti!

Kāpēc nedrīkstam mēs?

Ne mazāk zīmīgas rindas atrodam citā vārsmā :

Noņemiet, noņemiet iemauktus,

grožus atraisiet,

ļaujiet, lai dzimusī doma

pali iet!

Pati lai ielaužas tur,

kur iejūgtās nevarēja.

Pati lai satiek ceļu

un satiek vēju.

 

 

Blakus Ojāram Vācietim, Vizmai Belševicai, Imantam Auziņam un citiem Jaunajā Gaitā pieminētiem Latvijas dzejniekiem Vitauts Ļūdēns izvirzījies par vienu no vadītājiem talantiem. Ulža Zemzara zīmējums.

 

Protams, ar staļinismu saindētie birokrāti tūdaļ novelk ar savām asajām sukām pa brīvdomīgās dzejnieces plānajiem dzejas augumiem, apsūdzot viņu idejiskā brieduma trūkumā, „pseidosarežģītu problēmu” piedāvāšanā lasītājiem un aizmiršanā, ka padomju cilvēks dzīvo „lielu sabiedrisku kolīziju gadsimtā” (LuM, 7.9),

Nesamierinātība ar nebrīvību ir viens no galvenajiem motīviem Ziedoņa skabargainajos zejoļos, par ko liecina pērnais krājums Es ieeju sevī, kur autors pierāda sevi kā teicamu antitezes meistaru, krasi nostatot vienu otram pretī tieši pretējus jēdzienus dzejiskā iespaida pastiprināšanai. Ziedonis ne tikai vēlas, lai viņam ļauj „spēlēties ar saviem kāju īkšķiem”, atgulties šūpuli un pat „bāzt kāju mutē”, bet viņš grib arī kliegt pilnā balsī un dūri rādīt:

Es esmu rīkle un acs −
Ļauj man kliegt!
Nemēģini manu dūri
Lejup liekt!

Līdzīgs allegoriskā valodā izteikts temperaments raksturo viņa miniātūresejas (LuM, 21.12), kur spārnotās rindkopās Ziedonis sapņo par „pirmatnējo un plikvēderaino” brīvības sajūtu, par pelēko vārnu, kas laižas kur grib, par kastaņas tiesībām lapot mozaīkā un sēru bērziem, kuŗi drīkst savus zarus liekt lejup pēc patikas.

 

 

I.Ziedonis ir cilvēks, kas neieiet tikai sevī vien, bet vai mēs svešumā nenodarbojamies ar pārliecīgu zemtekstu meklēšanu dzimtenes jaunākajā dzejā? Ulža Zemzara zīmējums.

 

Belševicai visaugstākais ir mākslinieka goda prāts:

Vārdi, mani vardi, − kad mūs atkal tiesās,
Nenokariet galvas! Apsūdzēto sols
Tikai slieksnis nodeldēts, kam jāpārkāpj,lai iesākas
Pasaule bez sienām, Zeme, kas nav istaba.
Reizi mūžā katram jāškiļas no olas.
Putniem tas ir zināms. Visiem. Vistai pat...
Tas ir zināms putniem. Dzejniekam. Un vārdam.
Spriedums, pat visaugstākais spriedums,−tā ir brīvība,
Ko vairs nevar zaudēt. Ārā elpas skartajiem
Atskatīties nevajag uz savām sienām − dzīvību.
Putni mirst un dzejnieki. Bet ne cirvju asmens
Nevar izcirst vārdu,kas pirms nāves pasacīts

                                                  (Dzd, 1968)

Cildens protests pret cilvēka pazemošanu atbalsojas daudzos Auziņa dzejoļos, īpaši Skumjajā optimismā (1968). Bieži dzejnieks ieņem uzsvērti kaujiniecisku pozi, un savu credo nodeklarē koncentrētā, precīzā formā piecās skarbās rindās:

Pret Vergu garu!

Pret Stulbumu!

Pret Savām Bailēm!

Pret Nepieņemamo,

Ko noliedz saprāts tavs un tava sirds!

Kaut arī īstos nebrīvības iemeslus nedrīkst publiski minēt, dažkārt pārsteidz latviešu dzejdaŗu atklātā valoda. Parasti vainoti tiek tā dēvētie „nāvīgie cilvēki” − viņi ir aprobežoti, liekulīgi, nežēlīgi, divkosīgi, iztapīgi un padevīgi valdošās šķiras pārstāvji, birokrati, despoti, dogmatiķi, kam visparastākā nodarbošanās ir uzlikt savu līdzcilvēku sirdīm žņaugus.

Ziedoņa uztverē viņi ir apveltīti ar „lapsas asti un lišķīgo mēli”, ar vilka zobiem un „šakaļa acu kvēli”, spēj „otru norīt kā pitons”. Viņu galvenā rūpe ir „forma, kampaņa un uzsaukums”. Kaut arī galva viņiem no iekšpuses „pamazām sapelē”, nevienu citu vērā neņemdami, viņi noliek uz postamenta pilsētas skvērā ģipša kaķi no „uteņa”. Liepājnieks Aivars Neibarts savā pirmajā dzejoļu grāmatiņā Mācos lasīt ar drastisku puiciskumu ieteic daudz neķimerēties un iemest šādus ļaunuma akmeņus „bezdibenī, no kuŗa neviens vēl nav atgriezies, − pagātnē”, bet Čaklais savos dzejnieka sapņojumos vēlas nokļūt uz zvaigznes, kur „neprot krāpt un uz galvas kāpt”, kur varbūt esot zināms kāds apslēpts noslēpums, „kas spēs arī mūsu planētu glābt” (K, 10). Vācietis − gan ar dusmām un sašutumu, gan ar majakovskiski bargiem smiekliem − sevišķi asi vēršas pret brīvības slāpētāju „nāvīgo cilvēku”, šo „gudro pakausi”, kas errojas par katru brīvdomīgāku vārdu, par katru virzību uz priekšu, kas pavēl mīlēt sevi un nevis vecākus, sievu, saprātu un sirdsapziņu. Dusmas spīd ne tikai viņa „glazētajā pakausī”, bet „loti dusmīga pat bija viņa pakaļa”, dzēlīgi izsaucas Vācietis. Bet, viņš brīdina, šo valdoņu pakauši ir bīstami, no tiem var visu sagaidīt, to dēļ bieži vajadzējis aizturēt elpu, un tie esot meklējuši arī pašu dzejnieku. „Cik ilgi tad var elpu aizturēt?” ar skumīgu pieskaņu jautā Vācietis (LuM, 3,3), Kādā citā dzejolī viņa atbilde ir bravūrīgāka:

Tik daudzreiz dzīvē
Es esmu bijis bez elpas,
Ka laikam māku
Un niršu kā senči. (LuM, 5.12)

Arī sava jaunākajā dzejoļu krājumā Dzegužlaiks Vācietis, nespēdams apklusināt sirdsapziņu, sulīgā un reizēm parupjā valodā pavisam atkailināti parāda „nāvīgo cilvēku”. Kaut arī dzejnieks daudzkārt deklarējis, ka viņam ne prātā nenāk stāvēt nomaļus no „padomju sabiedriskiem procesiem”, sekretārs Rubenis pauž sevišķu trauksmi sakarā ar idejiskām svārstībām Vācieša vispārcilvēcisku skumju un kvēles piesātinātajās rindās: .Jūtamas nihilisma notis, cilvēka atsvešināšanās, skepse ... pietrūkst precīza’s sociālistiskā humānisma izpratnes ... pozitīvas programmas” (LuM,14.12).

Lasot jaunos autorus, noprotams, ka cīņā pret „nāvīgo cilvēku” pārāk lielas cerības nevar likt uz vecāko paaudžu pārstāvjiem, kas daudzkārt ierāvušies sīkā pašapmierinātībā, garīgā snaudulībā. Viņu ideāls ir absolūts klusums, miers un sildīšanās pie ģimenes kamīna. Lai nekļūtu par mietpilsoni ar remdenām jūtām, Ziedoņa liriskais varonis atskalda no sirds „varbūt”, „laikam”, „gandrīz”, „nez vai’’, „diez vai” un atstāj tai tikai „jā” un „nē”. Tādēļ, ka galvenais neesot „ne gaiļos, ne vistās”, skats jāvērš uz „gailēniem nenožuvušiem”, kas mostas zem olas čaumalas, uz „tām galvām, kas izlien no olas, tiem kakliem, gariem un lecīgiem” −

jo šie gailēni nedziedās
Tais pašos meldiņos
Un vistiņas neklukstēs citātus. (Es ieeju sevī)

Arī Vācietis dzied par asnu, kas „izlauzīsies un čaumalas nolobīs” (LuM, 28.12), un Čaklais − par slapjajiem putnēniem, kas „pamazām apaug ar spītīgu spalvu” (LuM, 3.8).

Cīņā par cilvēciskumu milzu lomu latviešu dzejnieki piedēvē cilvēka personības veidošanai, norisēm viņa garīgajā pasaulē. Bieži dzirdamas bažas par cilvēka emocionālās pasaules izviršanu zinātnes un technikas automatizētajā un robotizētajā pasaulē, Humānisma vārdā mūsu dzejdari brīdina pret dvēseles laišanu cauri skaitļojamām mašīnām. Nevis censties „tikt uz priekšu”, „tikt uz zaļa zara” privātajā un sabiedriskajā dzīvē, bet sapņot, domāt, skumt, zūdīties! Par ļaudīm, kas jau pirmajā stacijā ārā kāpj un tur savus dārziņus „kops un slacīs”, dzejniecei Elzai Večiņai daudz tuvāki ir tie, kuŗi, it visu mājās aizmirsuši, skrien, un viņiem „līdz traku sapņu čemodāns, tas viss” (LuM, 2.11). Velta Kaltiņa apņemas tikt gaŗām pieticības lielajam vadam, „jo tikai tie, un tikai tie īsteni bagāti, kas vienmēr sātīgā dvēseles badā” (LuM, 13.7). Tāpat kā kādreiz Aspazija, mūsu jaunie dzejdari „meklē dvēseli” cilvēkos, mēģina atklāt cilvēka garīgās pasaules piesātinātību. Bet pārāk bieži viņiem nākas konstatēt, ka šajā sabiedrībā tās nav (Aspazija teica: sirds „kā spogulis sasista gabalos”), „Taisām skapjus, ceļus un tiltus un saņemam algu par to, ēdam, taisām bērnus, un viņi no jauna it visu atkārto”, ironiski nodeklarē Čaklais (PJ, 20.8). Cīņu par jūtām un pret „produktivitāti” uzsāk Vācietis, bet izbīlī viņš visnotaļ redz tuvojamies dienas, kad zilu ziedu vietā iedos zaļas vanagzirņu pākstis, kad „būs ap galvu sapņu vietā briedums” (Z, 7). Ziedonim, kam dvēsele, izkritusi no septītā stāva, „kā bezdelīgu bērns, izsviests no ligzdas spārdās ... tur lejā uz akmeņiem, mašīnas kur ārdās”, vēl drūmākā noskaņā jāatzīst: „Tu jau pie manis netiksi, / Ar salauzto spārnu vālodze, / Varbūt, ka tikai viens ceļš / Ir pie tevis. / Un sākums ir palodze” (K, 1), Citur dzejnieka liriskais varonis, žūpodams ar pudeles brāļiem, spītīgi atsakās iet pakaļ savai dvēselei, „jo dvēseles nav te nevienam” (K,3), un smejas cauri asarām par tiem, kas „savas dvēseles kā mušpapīrus” izkarina atejvietās (Es ieeju sevī). Oficiāli kultivētā vienaldzība sāpina Čaklo − neviens negrib izprast dzīves un cilvēka iekšējās pasaules sarežģītību, nevienam neesot daļa, ko jūt dzejnieks, bet sapņotājus un fantastus par pilnu netur: „Tie ir vienkārši neaprēķinātāji, / neizdarīgie, nepraktiskie. / Lēnām bet konsekventi / dzīve viņus izskauž” (K, 10). Tos, kuŗi nododas sapņiem par ziediņu „ilgu krāsā”, ziediņu, kas „paceļas augstu pār smilgām, pār pļavām, pār kalnu”, iespiež atpakaļ dvēseles karceros autoritatīvi čerkstoša balss. „Ar tādu griež konservu bundžas”, piemetina Čaklais (Z, 24.1967). Šī čerkstošā balss pieder „nāvīgajiem cilvēkiem”, kuŗi, runājot Imanta Lasmaņa vārdiem, „ļoti bieži” dvēseli griež nažiem, dīrā, grib no tās vīzes pīt (K.5), vai arī, Vācieša uztverē − „vēderiem”, kas nespēj izprast paradumu sēt starp kartupeļiem magones: „Kam ir vajadzīgs, lai kartupeļos aizdegtos / Debesu un liesmu sīkās skrandiņas?” (LuM, 3.8).

Pirmajā pēckara dekadā nedrīkst apdziedat cilvēka intimākās jūtas − mīlestību. Mīlēt aizliedz, atļauj tikai nīst. No 50. gadu vidus cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumos ievērojamu vietu atkal ieņem intīmā lirika. Tikai retais neapdzied mīlestības skaistumu, spēku, traģiku. Bieži mīlestības tema savijusies ar filozofiskām pārdomām. Mīlestība ir viena no pamattēmām ar garīgi bagātu personību apveltītās Dainas Avotiņas dzejoļos. Dzejnieces dienas iet „uz mūžību caur mīlu”, mīlu uz viņas „Rex”, kas ir valdnieks pār viņas dienām, „rīts aiz nakts melnajām sienām”. Bez viņa „nav māju nekur”, un „brīvība brūk un gāžas”. Dzejnieces vēlme „sadegt”, lai „kaut vienu mirkli maza saules rokās būtu”, dažkārt piepildās − asinīs esošais zemes grēks liek „lūpām slāpstot kopā kļauties” un sniegt dvēselēm, „kas bija liegts” (LuM,25.5). Bet ne vienmēr mīla ir dvēseles slāpju dzesētāja, cilvēku piepildītāja: „Es tevi redzu, bet nejūtu / Tu mani redzi, bet nejūti. / Starp mums − stikla siena” (LuM,28.12). Vilšanās rūgtums un zaudējuma sāpes ļoti bieži jāpiedzīvo Skaidrītes Kaldupes liriskai varonei, īpaši krājumā Linu zieds (1968). Viņa paliek achmatoviski nesaprasta, pārprasta. Ar pievilcīgu pilnskanību mīlu atbalso smalkais vērotājs Ļūdēns savā moi et toi lirikā. Viņa vēlme ir noslēgties saulainā stūrītī un liet nevienam nezināmu, nepazīstamu laimi no mākoņa debesu kalnā un upes lejā, „lai tikai mēs abi zinātu, ka tā ir laime” (K,9). Palaikam Ļūdēna vārsmās atrodam erotisma pieskaņu. Ar rotaļīgu intonāciju viņš dzied par sievieti, kuŗas skūpsts bija „ciets kā mežābols” („un mana roka glāstīja kā rudzu vārpa akotaina” (LuM, 14.9), kuŗas augums pēc pamošanās „kļūst tikko apdedzināta krūze” un „punktiņš” uz viņas krūtīm:

Šūpojas nenorimti −
Mans pieturas punkts
Šai gadu simtenī. (LuM, 28.9).

Bergmanim „savā plikumā” atbaidošas dienas lēni, klusu čāpo un parasti „neplaukušas nobirst, nedzimušas nomirst”. Tikai reizēm ievu baltās naktīs „biezās vates segās, mīkstā pēļu gultā izplaukuši kastaņzari miegu plēš” (LuM, 12.10). Pārdomājot par dzīvi kā pārejošu parādību, kā „pulsošu īsumu”, arī Čaklajam jāatzīst, ka „vienīgā mūzika, kuŗa spēj saturēt laiku un telpu un mūs šajā laikā un telpā” ir, kad caur pirkstiem plūst mīļākās mati „un aiztek par kviešiem ziedēt”.

Intellektuālo pārdomu dzejoļos nereti dominē rezignācijas, paguruma un grūtsirdības motīvs, īpaši vārsmās par nāvi, par pārcelšanos smilšu kalnā, par aizpeldēšanu „zaļā mūžības upē”. Kā zināms, pirms kāda laika arī šo tematiku uzskata par atkāpšanos no sociālistiskā reālisma. Pavisam deržaviniski Čaklais uzsveŗ, ka „arī visstiprākais sava likteņa priekšā reiz kails” (LuM,20.4). Smaga, depresīva pesimisma un ironijas piesātināts ir viņa dzejolis par kāda divdesmitgadīga cilvēka nāvi: „mēs tevi aprokam zemē ... mēs, bezpalīdzīgie divdesmitā gadsimtā pusdienas laikā izdegušām dvēselēm, glābt nespējīgi ārsti un inženieri, filologi un citi pasaules lāpītāji mazliet nospiestiem pleciem no draugu zārkiem” (K, 3). Savas subjektīvās domas un jūtas ar neparasti augstām iztēles spējām pauž Belševica:

Bet spēka nav, ko zemes slāpēs sviest,
Un sevi mierinu es − vainīgā bez vainas, −
Ka varbūt miesā tuvais mirklis skumst,
Kad sevi kapa dobē iedēstīšu,
Un pāraugs ziedu ceros mūža netīšums
Un dzejas spalgais, izsāpētais tīšums.

Citā, stilistiski tikpat izsvērtā dzejā, dzejnieces vēlēšanās ir vispirms radīt jaunu dzīvību:

Un tālāk es vairs negribu. Lai vilku vāles.
Pār galvu. Ūdens lēcu zaļais siltums
Pār dzīli. Un lai nebeidzama zāles
Ziedēšana. Mārīte pār smilgas tiltu
Lai iet. Es palikšu un gaidīšu, līdz miesās
Bērns sakustēsies un jau manī iesāks
No jauna ceļu −mātes pārtraukto. (LuM, 24.8).

Jaunais dzejnieks Ansis Epners savukārt vēlas „atgriezties mātes klēpī”, lai pēc tam vēlreiz piedzimtu, „pašam pārkožot nabas saiti’’ (PJ, 4.2). Laiku pa laikam vitalitāte un vīrišķīgs fatālisms izskan Vācieša nereti anakreontiskajās vārsmās − neviens nezina, kad kaulainā iedomāsies piešaut, kad pienāks „paspēle”, tādēļ skumšanas vietā jāmēģina pasauli „ievinnēt” („lēpes lapu vīģes vietā liec, ja kautrība”. (Z, 7). Arī Vācietim literāri tuvā Vozņesenska ieskatā no kautrības jāatbrīvojas „kā no aklās zarnas” (Družba narodov, 6). Ar melnās viešņas tērpu pārklātas dienas aizmirst grib Lasmanis: „Ai draugi, draugi, tāpēc būsim dzīvi, / Sergejs Jeseņins lai mums glāzēs lej; / Lai vērpjas dūmi kodīgi un sīvi, / Lai sāp, lai reibst, pirms celies, projām ej!” (K,5).

Tā kā viss sabrūk lielākas, vispārhumānas patiesības priekšā, kāda jēga nāvei kaŗā? Vācietis ironizē par tiem, „kas gvelza, viens pret otru stājās un tad − belza. Un palika katrs pie sava”. Bēdīgs bija šī kautiņa iznākums − ” drupu bija kļuvis daudz, runču un dzeņu maz” (K, 3). Pret atomkaŗu dzejnieks vēršas, lai var puķes būt ar ziediem, lai var bērni nedzimt traki, „un lai baltās dzērves, kuŗu palicis tik maz uz zemes, mierīgi un klusi aizlidinās” (LuM, 5.12). Vācietis nav vienīgais, kas nespēj paiet gaŗām kaŗa šausmām. Čaklais aicina kaŗošanas entuziastus neviļus paskatīties naktī, ar kādu uzticību un paļāvību visneiespējamākās pozēs guļ bērni, „rokām aptvēruši, / savus bailīgos zaķus un drosmīgos lāčus / vai arī tikpat mīļo/ spilvena stūri, / kājām, kājelēm uz visām pusēm” (C, 1.1).

Viena no pēdējo gadu pamatiezīmēm ir nopietnā un dziļā interese par savas tautas vēsturi un garīgās kultūras vērtībām. Līdzīgs strāvojums noris arī igauņu, lietuviešu, ukraiņu, baltkrievu u.c. nekrievu tautu literatūrā. Jāņa Petera, Ļūdēna, Čaklā, Kaltiņas, Kaldupes un īpaši Auziņa darbos latviešu tautas likteņtemas risināšana kļuvusi par iekšēju nepieciešamību. Visi šie rakstnieki, šķiet, ļoti apzinās savu vietu paaudžu virknē. „Ļaujiet atmiņai, ļaujiet patiesībai / Kā auglīgam lietum nolīt. / Iemīliet mūs”, Auziņš dzird vectēvus un vecmātes, kas guļ kapu kalnā. Savā Skumjajā optimismā, atkārtoti pievērsdamies latviešu vēstures lappusēm, viņš pauž gaužām rūgtas domas par tautas likteni. Nereti dzejnieks polemiski pārstāda tagadnes un tuvākās pagātnes notikumus uz tālāko pagātni. Spēcīgi uzrakstītajos dzejoļos „Pļi! 1905”, „Pirmais tanks” un „Ugunsvēji” Auziņš vēršas pret tautas
apspiedējiem, kas viņa uztvere visi griezti pēc vienas liestes − gan pret krustnešu bariem ar asiem šķēpiem un platiem vairogiem, gan arī pret krievu imperiālismu: pret Jāņa Briesmīgā bultām, pret divkāršu verdzību nesošajiem Šeremetjeva pulkiem, pret reakcionāro caru „īsāko viedokli”, respektīvi, šautenes zalvi.

−− Ugunsvējos
Visu mūžu mītam,
    Uguns vējos
Mūsu pils un māja...

Šīs trochajā sacerētās rindas dzejnieks atkārto vairākas reizes.

Vēl tagad dievinātais krievu 19. gs. kritiķis Visarions Beļinskis, šaubu nav, uzslavētu Auziņa darbus kā „sašutuma pērkonu, ar sabiedrības kaunu aizvainota gara negaisu”. Bet ne tā partijas sekretārs Rubenis, pēc kuŗa domām „neskaidra” idejiska koncepcija un ievirze izraisa ļoti nopietnas iebildes (LuM, 14.12), un LVU. docente Milda Losberga, kuŗa, recenzējot Skumjo optimismu, apsūdz Auziņu vēsturisko faktu nepareizā interpretācijā − Pētera Lielā kaŗadarbība Latvijā nesusi ne vien ugunsvējus (kaŗam līdzi nākušo postu), bet tās rezultāti nodrošinājuši „latviešu un krievu tautu tālāko vēsturisko tuvību un ilgstošu mieru” (K, 1.1969).

Auziņam tipiskie vadmotīvi vijas cauri citu šāsdienas dzejnieku darbiem. Dažās Ļūdēna vārsmās tēlaini izpaužas tautas patiesās nopūtas, kas radušās nevis dzejiskā, bet gluži konkrētā situācijā. Zīmīgu refrēnu un emocionāli vērtējošas ainas sastopam episkajā vēstījumā „Turku valnis” par strēlnieku tēmu:

Mēs vairāk par visu uz pasaules

Paši savam spēkam ticējām.

Diez ko citi darīs?

Ar „Pūt, vējiņi” piedzimām.

Diez ko citi darīs?

Ar „Karavīri bēdājās” nomirām.

Diez ko citi darīs?  (LuM, 12.2).

Ļūdēnam kvēls naids pret tiem, kas, vēlēdamies aprakt strēlnieku nemirstību, vēl joprojām pieļauj, ka „kaut kur dziļi” susliki mājas būvē no Rīgas un Bauskas puiku kauliem. Poēmas fragmenta „Pulkveža Vācieša vēstules” Dzejas dienā Ļūdēns ar rūgtumu piemin tos, kuŗi grib, lai latviešu strēlnieki „izgaistu laikā, telpā un gaitā”, lai viņus ierakstītu „bez vēsts zudušo skaitā”, un ar viņa poētikai raksturīgo rezignāciju piemetina:

Divdesmitajā gadsimtā
Latviešus nospēlēja kārtīs.

Vienlaikus daudzas mūsu dzejnieku vārsmas piesātinātas ar ticību sev kā latvietim, Jānis Sirmbārdis kādā dzejojumā ar balādisku pieskaņu lepni atceras dienas, kad „kauguriešu izkaptis un spriguļi” zvēlās, kad „mežabrāļi Piektajā gadā” pret kazaku melno sotņu cīņai cēlās. Pēc tam viņš izsaucas pavisam kategoriskā tonī: „Neļausim sevi ilgāk vairs verdzināt! Neļausim” (K, 6). Lielas cilvēciskas bagātības latviešu jaunie autori atrod pagātnē, mātes, tēvu un vectēvu bērnībā. Dzejoļu krājumā Linu ziedi Kaldupe romantiska pacēluma ainās apdzied Daugavas pilskalnu, kas viņai dod jaunu spēku paguruma brīžos, kas vēstī par spīti, naidu un taisnības ilgām, Krājumā Es ieeju sevī Ziedonis aicina nolaisties „pie tēviem rimušiem” un pamācīties „kā ļimstot nesaļimst”. Jaunais dzejnieks Juris Helds apliecina savu nacionālo ideālismu, savu spītību un vitalitāti:

Man jāiet, kur esamības būtība sauc −
    kur sauc mani asinsbalss,
Šī balss − visa sākuma sākums,
    es nezinu, kur tai gals.

Es redzu to pāri Latvijai brāžam,
    tā bango kā tumšsārta lava,
un manas asinis līdzi sauc
    streļķu lepnums un mūžīgā slava.

Tad, sakožot zobus, es jūtu šo zemi,
    es zinu, ko nozīme: − Būt!
Tēvu asinsbalss izturēt pavēl,
    pavēl − neliekties pavēl − Būt! (K, 3).

Ar Helda pausto nesalaužamo apņēmību palikt vienmēr nesaliektiem sabalsojas vairāku citu dzejnieku poētiskā doma. Čaklais negrib pakļauties nekādām prasībām, tikai „pretī cirst un negriezt vairs otru ausi” (Z, 24.1967), Kaldupes radošajā iztēlē tautiskos centienus latviešos nebūs viegli nožņaugt, jo „katram sirdī pa lāsei sūras pīlādžu sulas, katram vairāk vai mazāk lepnās ozola spīts” (Dzd, 1968). Ārijai Elksnei ir smagāks iespaids, jo bijuši arī tādi vectēvi, kas ne tikai nenīduši kungus un verdzību, bet padevīgi slaucījuši muižnieku grīdu ar cepurēm. Vai tad kāds brīnums, ka saradušies daudzi pakalpiņi, kam „savtība, aklums vai gļēvums” neļauj skatīties „pāri pār žogu”, kam „jānoliedz viss, ko tēvi un vectēvi slavēja, un pašam pagātne sava” (K, 5). Un ne jau „dogmatisma posmā” vien, bet arī šodien „zem iedzimta kūkuma līkst”, saka 29 gadus vecais Peters.

Un ļaudis tad brīnās, ka dēli aug,
Kam liekties pa vējam ir dabā,
Kam mugurās uztūcis verdzības raugs,
Un bailību sirdīs vēl glabā. (LuM, 13.1).

Skumja, pat bezcerīga pieskaņa ir Dzejas dienā publicētajās Auziņa rindās: „Zinu, zinu: kalpu viņiem pietiks, / Kuri slavinās tos aizrīdamies, / Rūgušpiena diezgan atdzērušies”. Tādēļ arī dzejnieku domai jāvirzās pret pigmajību, verdzisku padevību un pašcieņas trūkumu; pret lunkaniem mugurkauliem un bikliem muguras kūkumiem; pret tiem, kas liekulīgi glāsta un visam piekrīt; pret tiem, kas ar mieru darīt to, kas viņiem „nolemts”, ko viņiem liek, kas mierina sevi, ka rīkojas pareizi. Apdziedot nesenās dienas, dusmu vētra ceļas Ziedonī − pusceļā visi esot palikuši „ar salauztiem spārniem un klibām kājām” tikai tādēļ, ka bailīgi gājuši un bijuši kā vārgs vecītis, kam „līdz pašam zārkam bija bail no žagariem” (Es ieeju sevī). Tiesa, Latvijai nemitīgi pāri joņojuši skarbi laikmeta vēji, bet daudz ļaunuma nodarījusi arī nevienprātība. Sevišķi spilgti šī doma izpaužas Ļūdēna vārsmās:

Es jau nu palieku vienmēr

Tai blāzmā, ko gadsimts kūra,

Uz Dzimtenes un Tāluma,

Uz Slavas un Sāpju

Dārdošā ielu stūra,

Bet, ja visi būsim kopā

Šai laikā, telpā un gaitā,

Nekad mūs neierakstīs

Bez vēsts zudušo skaitā. (Dzd 1968).

Ne tikai pagātne un tagadne, bet arī tautas liktenis nākotnē ir viens no latviešu dzejas vadmotīviem. Mūsu dzimtenes autorus nodarbina svarīgā doma par tautas iznīkšanas briesmām svešā jūgā. Tādēļ savai tēvzemei, tautai un tās valodai viņi veltījuši daudz izjustu vārdu. Ar filozofisku apjēgsmi piesātināts Auziņa dzejolis „Rītausmā”:

Kaut vai sirds tikai šodien vēl sitas,
Mums nav dzīves, ne valodas citas,
Un, ja viņa reiz iznīkst un mitas − − −
Ne jau Daugavas piekrastes krūmu,
Ne jau Lubānas peļķu un dūmaku,
Ne jau Slīteres silu drūmu −
Tautas vajag.
Kam dzīvot un augt.

Citam nav ne kam runāt, ne saukt. (Skumjais optimisms).

Rūpes rada katastrofāli zemais dzimstības līmenis Latvijā, kur pēc statistiskajiem datiem par 1967. g. uz katriem 1000 iedzīvotājiem tikai 14 jaunpiedzimušo − daļēji urbanizācijas, daļēji grūto materiālo apstākļu dēļ. Dzejnieki aicina pretoties šīm briesmām visiem lietderīgiem līdzekļiem. Ziedonis savā „Lūgšanā” griežas pie vakara saules šādiem vārdiem:

Bet − par visu − dod ražīgas sievas.
Sievas ar vēderiem cēliem!
Tu, lielā vakara saule.
Palīdzi piedzimt dēliem!

Piedzimt kaut vienam dēlam
Simt tranzistoru vietā!
Palīdzi tautai, saule, Palīdzi mums šai lietā! (Z, 17),

Krājumā Es ieeju sevī Ziedonis ar rūgtumu izsmej alkatīgo peļņas kāri, kuŗas dēļ daudzi negrib pīties ar bērniem; turklāt bērni „prasa krūti”„ krīt uz nerviem ar savu „kāpēc” un „ļoti ātri novalkā drēbītes”.

Bez sentimentalitātes un neīsta patosa kvēlu mīlestību pret dzīvo, daudzcietušo Latviju izstaro turpat visu 60. gadu autoru darbi. Visā pilnībā vērts citēt Zvaigznē (nr 24, 1967) publicēto Čaklā poētisko himnu Latvijas mīlestībai:

Uz zemeslodes, zem saules

mūs trīsarpus miljardu. Tajos

latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā

pusotra piliena jūrā.

Kāda var būt pusotra piliena dziesma par

sauli? Un tomēr −

uz zemeslodes, zem saules

ir tāda zeme − Latvija,

uz zemeslodes, zem saules

ir tāda tauta latvieši,

uz zemeslodes zem saules

ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Dzimtene ir viena, un tā ir jāmīl ar katru savas būtnes šūnu. Ziedonis Purvs negrib izvēlēties „ne citu māti, tēvu, ne dzimteni” (K, 9). Kaitina jautā, vai „cilvēks maz cilvēks šajā pasaulē būtu” bez savas jūŗas un zemes, un cilvēka? Un zeme viņai ir tikai viena („tā, kuŗa iesākas Mēmeles krastos”) un arī jūŗa („tā, kuŗa nolauztās Raiņa priedes aiznes pret pavasari” (LuM, 15.12). Ilgas pēc dzimtās zemes ir mūžīgas. Harijs Heislers apliecina, ka „nekādi dienvidi svelmainie” nespēs atvietot Salacas novakarus (Z, 19) un Valijai Brutānei pēc dažām dienām Līgatnē jākonstatē, ka pat dienvidi to nevar aizstāt, „nudien − pat Melnās jūras krasts!” (LuM, 27.7). Ar siltu lirismu Auziņš apdzied kādu uz ārzemēm eksportētu apstrādātu koka gabalu no Latvijas meža − „kaut svešas mēles jau mācēs, līdz saviem pēdējiem ķirmjiem vēl silta briežmātes purna un purva tuvuma alks” (LuM, 3.8). Dzimtenes mīlestība veido galveno Kaldupes dzejas asi. Vai augstos kalnos, „kas debešiem pāri ceļas”, vai citrusu dārzos „tumšzaļās dienvidu naktīs”, dzejniece nespēj nedomāt par Mellužu mežu un Gaujas ieleju, kas miglā kūp „kā milzīga abra”. Visdrausmīgākais noziegums Kaldupes ieskatā, ja kāds pa dzimtenes gaismas pilnajiem ceļiem „ar vienaldzīgiem, gurdiem soļiem iet” (K, 7). Ar simboliem un izvērstām metaforām Ļūdēns dzied par nepieciešamo dzimtenes mīlestību arī tad, kad būs „jāienirst garās, pelēkās dienās”, kad „zeme vairs nesildīs”:

Jāsarga Usmas un Mežotnes dārzi no zaķiem,
Modram jābūt, lai vilki neienāk Dundagas mežos,
Jāiet pa pēdām lūšiem, caunām un lapsām.
Jāatrok sniegi no Jelgavas, Bauskas un Siguldas.
Rīga kā noguris bērns jāpaceļ rokās,
Jāpiekļauj klāt un jāsilda ilgi, ilgi. (Z, 12).

Mīlestības apliecinājumu savai zemei bagātina liriski dzimtenes dabas tēli. Daudzi dzejnieki atrod aistētiskas un morālas vērtības Latvijas dabā. Kaldupei tā ir veldzētāja un spēku atjaunotāja. Viņa sasildās rudzu laukā, sapnī viņas vaigam pieskaras Lielupes brūklenāji, Baltijas jūŗas „bangotnes sūrsūro garšu” viņa sajūt uz lūpām, bet vējš Ineses ezera meldros spēlē viņai „Mocarta Mazo nakts mūziku”, viņa klausās dzimtenes ozolu šalkas, viņai līdzi nopūšas egle un smejas apse. Arī mīļotais Vidzemes bērzs būs viņas pēdējais tuvinieks, kas stāvēs pie kapa, Arvīds Plaudis pusi Latvijas skaistuma atrod „sapņainā dzimtenes miglā” (K, 3). Vita Vīksna ilgojas iziet vēl neizbradātā silā, kur „zem dzeņu darbīgās tikās” viņu gaida baravikas (K, 10), un Edgars Damburs glezno dzimtās Latvijas egļu kroņus, „kas mirkst rieta gaismā”, vītolus, „kas met upē liegu atēnu” (K, 1).

Ir dzejnieki, kuŗi iegūst daiļrades „skābekli”: galvenokārt savā dzimtajā pusē. Tās skaistumu viņi atklāj − bieži to romantizējot − daudzos tēlainos dzejoļos, kuŗi manāmi atšķiŗas no fražainās socreālistu „ekskursantu dzejas”. Kurzemes jūrmalas un mežu kolorīts raksturīgs Kalnas Gliemežvākos uz plaukstas. Imantam Dikesam vistuvākā vieta Latvijā ir Gaiziņkalns „baltajā miglā” (LuM, 14.9). Ausma Pormale iet klausīties Latgales balsi, skatīt Latgales acis un īpaši viņas dzimto pilsētu Līvānus, jo „tie mīļi kā dzīvība, zili kā tālumi” (K, 5), bet Arvīdam Skalbem Rīga allaž ir „siržu vidus” un „zemeslodes ass” (K, 11).

Labā dzejoļu daļā idilliskos, gandrīz bukoliskos toņos aprakstīta lauku dzīve − ar tās mieru, klusumu, lauku māmuļām un tētiņiem, lauku mājām. Daži rakstnieki pat tuvojas patriarchālo „mūžīgo” tikumības pamatu poētizēšanai un ilgojas pēc kaut kā vairāk nekā tikai jaukas dzīves pie dabas krūts − Elksnes liriskā varone krājumā Galotņu gaisma (1968) meklē vietu, kur paslēpt „savas stirnas un savas meža pļavas” no pilsētas mechanizētās dzīves un viņu pastāvīgi māc rūpes, kā pārvarēt smeldzīgas ilgas pēc brigantīnām, pēc liepzaru paēnas, pēc bišu sarunām. Pētera „labais vīrs” no Bieriņiem dodas meklēt šajā ultravirsskaņu gadsimtā „Māras upīti, brūnaci”, kas ož „pēc nātrēm un mārrutkiem” (LuM, 13.7). Agrārā sentimentālisma elementi sastopami arī Auziņa vārsmās. Dzejdaŗa sirds alkst jaunas dzīves ar zudušajām jāņugunīm ar naktsvijolēm pļavās, smagu zirgu elpošanu stallī, karstu rīta pienu slaucenēs, skurbas pilnu jūnijballi, kūpošiem rudziem un pat iereibušu kaimiņu, kas „naktī, suņu apriets, mājup iet” (LuM, 3.8). Epners savukārt glezno lauku māmiņu − Jānišmāti Āgenskalna tirgū − kā sirdsskaidru, skaistdvēselisku, pat svētu būtni, kuŗa šķietami glabā latviešu dzīves morālos pamatus (Z, 5).

Pilsētnieciskas dzejas ir pavisam maz, un nereti atskan visa tā nicināšana, kas stāv ārpus nomaļā „dieva stūrīša” uz laukiem. Ziedonis salīdzina pilsētu ar „četrstūri”, „pelēku kubu”, „nedzīvu mūri’’. Pilsēta „slāpst kā pusdzīva zivs, vārstot žaunas” (Es ieeju sevī). Čaklais, apdziedot piecpadsmitgadīgas lielpilsētas meitenes, kuŗas „baro ielu” ar saviem augumiem, iztēlē redz savādu maiju, „kad ziedu vietā / uz pelēkām palodzēm / dzelteni asni nīks” (K, 6), bet Peters delverīgi paziņo, ka daudz labāk ir tur, kur „strazds svelpj plūmes zarā”, nevis viņa „svilpe iesvilpēta gramafona platē”: kur piens nevis no pudelēm, bet „no goves pupa” (Dzd 1968).

Programmatisko dzejoļu produkcija pēdējos gados ievērojami kritusies, bet tas nebūt nenozīmē, ka Latvijā vairs nav „dzejisko tarkšķētāju” (lietojot Auziņa apzīmējumu), kas, nespēdami vai negribēdami pārslēgties uz jaunu emocionālu toņkārtu, turpina nodarboties ar tukšrakstību, ar kalendāra svinībām pieskaņotu pantu sacerēšanu.

Kā kuriozitāte jāpiemin Eižena Vēvera vārsma „Vilki”. Šo neaistētisko dīvainību ar trekniem burtiem iespiež aprīļa Karogā. Ar cilvēciskām spējām un īpašībām apveltītie vilki nav neviens cits kā latviešu polītiskie bēgļi. Viņi skrienot pa „zviedru klinšainām šērām, Reinas vīnogulāju klātām ielejām” un „Amerikas akmens džungļiem”, atstādami pirmā sniega mirdzošajā baltumā asiņainas pēdas. Bet pret pelēci nepaceļoties neviena šautene, žultaini nopukojas Vēveris, jo „zemēs, kur saule riet”, tam patlaban esot taupīšanas laiks.

 

 

 

 

TEĀTRIS

Līdzīgi citām mākslas jomām, teātrī vislielākās bažas rada 1) oriģināldrāmaturģijas stimulēšana, 2) latviešu klasikas apgūšana un 3) sakari ar šāsdienas teātri Rietumos. Daudzi jaunās paaudzes režisori un aktieŗi vēlas paši nonākt pie kaut kādām būtiskām atziņām. Teātŗa mākslā viņi meklē patiesību: „Mūsu paaudze necieš melus ne dzīvē ne uz skatuves”, nodeklarē Dailes teātra aktiere Zigrīda Stungure. Lai tiktu vaļā no uzspiestā schēmatisma un illustrātīvisma, cik nu varēdami viņi vēršas pret oficiālo „repertuāru polītiku”, pret „vecajiem”, kas, režisora Ārija Gaikena vārdiem izsakoties, „cenšas uzspiest, stingri norādīt mums ejamo ceļu” (Z, 7). Šie „vecie”, šaubu nav, ir ždanovistiskie socreālisti, kas, par katru cenu pūlēdamies noturēties uz postamenta, turpina dot tiešus norādījumus un dogmatiski pievienojas oficiālajam uzskatam, ka teātŗu galvenā funkcija ir „sabiedrības audzinātāja, veidotāja, virzītāja” funkcija (LuM, 27.7). Viņu ieskatā vēl arvien cildināmas ne tikai Viļa Lāča diletantiskās lugas Vedekla un Uzvara (1945), bet pat Arvīda Griguļa Uz kuru ostu? (PLK, 9). Sašutumu rada teātru administratoru nevērīgā izturēšanās pret latviešu dramaturģijas klasiku un latviešu kultūras vērtībām vispār. J.Kalniņš, piem., sūdzas, ka pag. sezonu sākot, Dailes teātris solījis skatītājiem atjaunotu Uguns un nakts uzvedumu un Raiņa poēzijas gaismā traktētus Blaumaņa Indrānus, bet tie palikuši solījumi (LuM, 27.7.). Ļoti liela interese par Rietumos raksturīgajām dramaturģijas strāvām un vēlēšanās tikties ar ārzemju teātŗa paraugiem. Pirmā krievu gada tieslietu ministra dēls, teātŗa kritiķis Juris Pabērzs, ko Staļina laikā publiski izsludina par kosmopolītu, dziļi, sašutis, jo Latvijā uz skatuves nepieļaujot redzēt tādu slavenu dramaturgu kā īra O’Keisi, vācieša Pētera Veisa vai angļu grupas „dusmīgie jaunie vīri” pārstāvja Dž. Osborna lugas (K, 9). Karogā (nr 8) izteikta patētiska vēlēšanās skatīt Artura Millera psīcholoģisko drāmu Cena (The Price, 1968) − „kaut vai kādā kaimiņu republiku teātŗa viesizrādē”, kā tas agrāk laimējies ar Cenas slaveno priekšgājēju Komivojažieŗa nāvi (Death of a Salesman). Nevar noliegt, ka radošā iniciatīva mazliet stimulēta, jo pēdējās divi sezonās ir noticis „rūgšanas process” un kopš pāris gadiem repertuāra plānu vairs neveidojot pēc kultūras ministrijas cenzoru dotās schēmas. Labākie teātri ir Dailes teātris, kur režisors Pēteris Pētersons turpinot Eduarda Smilģa (1886-1966) tradīcijas, Drāmas teātris (bij. Nacionālais teātris), kur A.Jaunušans strādājot ar lielāku ekspresīvu ievirzi nekā viņa priekšgājējs A.Amtmanis-Briedītis (1885-1966), un Jaunatnes teātris, kuŗa divas trupas (latviešu un krievu) mēģinot lauzties savā virzienā. Par labākajiem aktieŗiem Latvijā tiek uzskatīti D.Kuple, V.Pūcītis, A.Zaice, V.Dumpis, E.Treimanis, H.Dancberga, R.Zēbergs.

Šā gada un pagājuša sezonā teātŗi centušies iepazīstināt skatītājus ar dažiem īstiem mākslas darbiem. Izdaudzinātākie un spilgtākie iestudējumi Drāmas teātrī − Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebrīša luga par Raini un Aspaziju Zvaigzne iet un deg, un..., kuŗas tekstam izmantoti tikai pašu dzejnieku vārdi, kas izteikti gan vēstulēs, dienasgrāmatās, atmiņu skicēs vai arī daiļdarbos (PLK nr 9 ievadnieks lugu asi kritizē, jo „skatītāji” nevarējuši ieraudzīt „visā varenumā” Raini „kā revolūcijas cīnītāju”), Līva romāna Velnakaula dvīņi skatuves variants (Arnolda Liniņa iestudējumā), Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Raiņa Pūt, vējiņi! un pazīstamā prozista Laimoņa Pura mtellektuālā drāma Redzēt jūru. Pura lugu bez iebildumiem apstiprina kultūras ministrija, tā kļūst par īstu kases gabalu, un presē to cildina kā darbu, kas „daudzsološi piesaka jauna autora ienākšanu dramaturģijā” (DzB, 9). Bet pavisam drīz seko negaidīts sprādziens: LKP CK funkcionāri bez žēlastības norāj kultūras ministrijas atbildīgos darbiniekus par modrības trūkumu un uzdod Drāmas teātŗa vadībai lugu nekavējoties noņemt no repertuāra. Pēkšņi no „daudzsološa dramaturga” Purs kļūst turpat vai par renegātu un viņa lugā publiski atklāj „skaidras idejiskas mērķtiecības” trūkumu un atkāpšanos no „dziļās dzīves īstenības principiem” (PLK, 9). Pēc Rubeņa domām Purs visvairāk noziedzies savā pirmajā lugā, lietodams repliku valodu runājot par padomju dzīves parādībām. „Turklāt”, izsaucas CK sekretārs, „daudzas šīs replikas skanēja polītiski divdomigi” (LuM, 14.12.). Ar dialogiem piesātinātajā lugā Purs pievēršas nebrīvības, varmācības, garīgas seklības un pretrunu un pretspēku ciņas problēmām Padomju Savienībā. Tās darbība risinās kādā būvprojektā Krievijas ziemeļos, kur atrodas vairāki latvieši. Gandrīz pārkrievotajam būvdarbu priekšniekam Pēterim Lapiņam tāla un aizmirsta ir Latvija, ko viņš atstājis kopā ar vecākiem Pirmā pasaules kaŗa laikā. Šis komiskā gaismā parādītais funkcionārs ir viens no „nāvīgajiem cilvēkiem” − birokrāts, dogmatiķis, despots, burta kalps un polītiski neostaļinists. Neparko viņš neatzīst savu celtniecības projektā pielaisto kļūdu. Celtnes pārbaudes laikā smagi ievaino viņa galveno pretinieku, jauno būvinženieri Anriju Klocēnu − taisnīgu, patiesīgu, vaļsirdīgu birokrātu nīdēju. Ironiski: Latviju viņš atstājis, lai spētu būt domās brīvs un strādāt, kā pats atzīst par derīgu un pareizu − ne pēc machinātoru pavēles, bet sirdsapziņas un saprāta vadīts. Viens no interesantākajiem personāžiem ir Svešā, kas uzzina, ka pratināšanas laikā čekā viņas Staļina laikā nolikvidētā tēva vietnieks un bijušais audzēknis atsacījies pasniegt upurim pat glāzi ūdens. Ziemeļos Svešās nolūks ir atrast nekrietno cilvēku, un viņas aizdomas krīt uz Lapiņu. Pozitīvo tēlu vēlēšanās ir „redzēt jūru” − dzīves plašuma, tālu apvāršņu un brīvibas simbolu.

Vēl ļaunāks liktenis piemeklējis plaši pazīstamo un līdz šim oficiāli daudzināto dramaturgu Gunāru Priedi. Vēl pag.g. sākumā Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Alberts Jansons apgalvo, ka Priedes daiļdarbi atrodas padomju dramaturģijas sasniegumu līmenī (PLK, 1). Citur lasām, ka Priedes lugas 50.gados „no jauna izaudzināja skatītāju uzticību dramaturģijai” (DzB, 10). Vairākas no viņa 14 lugām tulkotas krieviski un ar zināmiem panākumiem izrādītas Maskavas un padomju republiku teātŗos, 1959.g. viņam piešķir valsts prēmiju par populāro lugu Normunda meitene. Bet tad pārsteidzošā kārtā tiek konstatēts, ka dramaturgs, neraugoties uz piederību PSKP, savos darbos noslīdzis režīmam nepieņemamās pozicijās, LKP CK piekar „kauna dēli” pie viņa krūtīm − un kategoriski noliedz izrādīt Priedes lugas. Šo aso pagriezienu izraisa viņa pēdējā luga Sēnes smaržo, kur autors parāda simpātiskā gaismā jaunus brīvdomātājus un viņu kritisko izturēšanos pret visu veco un pastāvošo. Partijas uztverē „sarūgtinošo neveiksmi” noņem no repertuāra tieši ģenerālmēģinājuma laikā. Priede esot arī zaudējis Rīgas scenāriju redkollēģijas redaktora un Latvijas kinematogrāfistu sabiedrības priekšsēža posteni, un tagad darbojoties savā vecajā architekta amatā.

 

Trīs klasiski kļuvušo tēlu atveidotāji V.Pūces uzņemtajos Mērnieku laikos: K. Sebris − Pāvuls, A. Jaunušāns − Ķencis un H. Avens − Bisars. Filmas režisors, kas savā laikā atgriezās no trimdas Latvija, izteicās: „Man Mērnieku laiki šķiet līdzīgi granīta bluķim, ko apstrādā tēlnieks. Atņem no tā visu lieko, veidojas tas, ko tu gribi, bet granīts − paliek. Tāpēc es romānu izārdu, lai no šī materiāla veidotu mūsu filmu. Tās galvenais akcents jeb stimuls saistās ar satraukumu un pārvērtībām, ko izsauc pēkšņā zina: „Mērnieki brauc”...

 

Dailes teātrī pēdējās divi sezonās pārpildītas zāles esot bijušas Annas Brigaderes drāmas Raudupiete (ar pazīstamās Blaumaņa noveles motīvu) izrādē un latviešu teātŗa simtgadei un teātŗa tēva Ādolfa Alunāna simtdivdesmitgadei veltītajā Lai top! iestudējumā (P.Pētersons), kur sakopotas trīs lugas: Elverfelda Tā dzimšanas diena, J.Baumaņa pārstrādātais Kocebu joks Lustīgais nerris uz tirgus plača un Ādolfa Alunāna Seši mazi bundzenieki saīsināts variants. Arī šeit populāras kļuvušas tīri literāras izrādes, īpaši Imanta Ziedoņa Motocikls, kas radīts no dzejnieka dzejoļu krājuma ar tādu pašu nosaukumu (skat. JG 57), Leļļu teātris lepojas ar pirmreizīgu un skatītāju atzinību ieguvušu uzvedumu − L.Pura dramatisko kompozīciju Lāčplēsis, kam pamatā Andreja Pumpura dzejiskais darbs. Uzvedums sagatavots režisores T.Hercbergas vadībā ar mākslinieka P. Šēnhofa dekoratīvo ietērpu. Galvenokārt jaunatnei adresētajā iestudējumā Purs mēģinājis demonstrēt, kā cildenums izaug no latviešu spēkavīra mērķa „aizstāvēt savu tautu, glābt to”. Redzamākais notikums Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (bij. Nacionālajā operā) bijis Alfrēda Kalniņa dziļi nacionālās latviešu operas Baņuta jauns iestudējums (tās režisors − 76 g.v. Jānis Zariņš, kas 1962.g. vasarā atgriezās Latvijā no Anglijas) un pirmā latviešu bērnu baleta Sprīdītis izrāde (A.Žilinskis), kam pamatā Brigaderes pasaka. Rīgas operetes teātrī lielu popularitāti guvusi Gunāra Ordelovska muzikālā komēdija Peldētāja Zuzanna pēc A.Upīša komēdiju Peldētāja Zuzanna (1922) un Apburtais loks (1929) motīviem ar dzejnieka Harija Heislera dziesmu tekstiem un K.Pamšes libretu. Šīs pirmās latviešu muzikālās komēdijas autors Ordelovskis pazīstams kā tautas mūzikas apdares veidotājs, vairāku partitūru autors un diriģents. Arī provinces teātŗos skatītāji var iepazīties ar dažādiem spilgtiem iestudējumiem: Valmieras teātrī − ar oficiāli nokritizēto Janševska Dzimtenes un Lāča Cilvēki maskās dramatizējumu un Leona Paegles Dievi un cilvēki; Liepājas teātri − ar Raiņa Mīla stiprāka par nāvi, Blaumaņa No saldenās pudeles un M. Birzes Sākas ar melnām zeķēm (kas arī izpelnās dogmatiķu norājienu par „nepilnībām”). Blakus interesantiem iestudējumiem vairums ir ļoti pelēcīgi darbi − polemiskas lugas, kas grib kaut ko pierādīt, iestāstīt, norādīt, piem., Jāņa Lūša Medus garša, kur attēlota mīlestība starp saimniekdēlu un krievu bēgļu meiteni Zoju vācu laikā. Bet tā kā viņi ir „dažādu pasauļu cilvēki”, kompromiss nevar būt, un Zoja aizsoļo uz mežu pie sarkanajiem partizāniem. Arī Paula Putniņa „mūsdienīgā traģēdija” Kā dalīt Zelta dievieti?, kur pārtikuši jaunās šķiras padomju jaunieši nonāk uz slidena ceļa, H. Gulbja Medību pils un Aijā žūžū, bērns kā lācis, kur jaunās intelliģences pārstāvji grib dot brīvu vaļu īslaicīgām jūtām, Jūlija Vanaga Balāde par nezināmu zēnu, par kuŗas tendenciozo saturu paskaidro programmas unikālais ievads: „Lūk, viens no šiem latviešu zēniem − Jānis Rinda, kas kopā ar saviem biedriem no Ložmetējkalna aizsoļoja līdz Petrogradai un Maskavai, stājās revolūcijas sardzē un vēlāk bija visur tur, kur to aicināja Komūnistiskā partija”.

Bērniem 1968.gadā sagatavoja jaunu pasaku operu − A.Žilinska Sprīdīti, kas ir rada gabals Zelta zirga Antiņam. Uzņēmumā: Sprīdītis un četri vēji.

Ļoti labi apmeklēti vienmēr pasaules klasiķu un mūsdienu ārzemju dramaturgu darbu iestudējumi: Drāmas teātrī − antīkā dzejnieka Sofokla traģēdija Elektra (divarpus tūkstoš gadu vecā luga parādās pirmo reizi uz latviešu skatuves), Oskara Vailda Ideālais vīrs (oficiāli nokritizēta kā „ideoloģiski nenobriedis” uzvedums), Čechova Tēvocis Vaņa,V.Borcherta Tur laukā aiz durvīm un Makša Friša komēdija Dons Žuans vai mīlestība uz ģeometriju; Dailes teātrī − Šekspīra Liela brēka, maza vilna (lai arī Dailes teātris tradicionāli dēvēts par „Raiņa un Šekspīra teātri”, pēdējo reizi Šekspīrs še ciemojies pirms deviņām sezonām ar Hamletu; turklāt, Lielas brēkas, mazas vilnas Felicitas Ertneres skatuvisko interpretāciju oficiālie kritiķi nopeļ ar dažādiem epitetiem, jo „dzīves patiesības pulss jūtams vāji”), Minhauzena precības, Dostojevska Idiota un Gončarova Parastā notikuma dramatizējums, Anglijā dzimušā krievu cilmes aktiera un rakstnieka Pītera Ustinova Foto finišs (diemžēl, tulkots nevis no angļu, bet krievu valodas); Jaunatnes teātrī − Gorkija Pēdējie, Brechta Kurāžas māte un viņas bērni, zviedru rakstnieces A.Lindgrēnas Brālīša Karlsona izrāde (igauņu Miki Mikiveras dramatizējums un Arnes Oita mūzika); Akadēmiskajā Operas un baleta teātrī − Dž. Verdi Otello, Traviata un itāliešu valodā veiksmīgi iestudētais Trubadūra uzvedums, A.Rubinšteina Dēmons, Čaikovska Gulbju ezers un Pīķa dāma, Pučīnī Bohēma; Operetes teātrī − H.Odsa Rokas augšā, Mister Kuper, Dz. Hermaņa Hallo, Dolli!, O.Sandlera Četri no Žannas ielas, Lehara Jautrā atraitne un Čigānu mīla; Liepājas teātrī − Marta Tvena romāna Princis un ubaga zēns dramatizējums ar Imanta Kalniņa mūziku, Goldoni Melis un oficiāli nostrostētā M.Alta Sallija; Valmieras teātrī − Šeilsa Deleini lemīlējies lauva, Gorkija Zikovi un dogmatiķu stingri nokritizētais lietuvieša R.Naračoņa Sentimentālais stāsts; Rīgas Krievu drāmas teātrī − Brechta Kaukāza aplis un poļu dramaturga Ježi Jurandota komēdija Devītais pravietis. 1968.g, vasarā Rīgā viesojušies Maskavas teātŗi ar Euripīda Medeju, Sofokla Ķēniņu Edipu, Ostrovska Negaisu, Judžina O’Nīla Melodiju tavernu un Brechta Kurāžas māti.

Rīgas kinostudija pērngad nobeidz krāsaino viendaļīgo filmu Dullais Dauka pēc dzejnieces Vizmas Belševicas scenārija, kas savukārt veidots pēc Sudrabu Edžus stāsta. Tagad studijas režisori veidojot Kārļa Skalbes Pasaku par vērdiņu, uz latviešu tautas pasaku motīviem bāzēto Puķu Ansi un krāsainu propagandas platekrāna filmu jaunatnei Līvsalas zēni (kā „mazie līvsalieši” cīnās pret „vecās pasaules nožēlojamām atliekām”, LuM, 6.11). Produktīvākie latviešu filmu režisori ir Ada Neretniece ar 8 filmām un Leonards Leimanis, kas pašreiz uzņem sesto pilnmetrāžas lenti. Latvijas kinematogrāfistu savienības II kongresā 15. un 16. novembrī konstatēts, ka kopš 1963. g. uzņemtas 22 pilnmetrāžas un 5 īsmetrāžas mākslas filmās, 54 dokumentālas, 53 populāri zinātniskas un 6 leļļu filmas. Tūdaļ pēc PSKP CK aprīļa plēnuma vairākās filmās atklāj pārāk uzkrītošu „ņirgāšanos” par padomju dzīves parādībām, un „dīvainas divdomības” (C, 24,4) .Tāpat kā pārējiem kultūras darbiniekiem, arī kinematogrāfistiem LKP CK uzdod parādīt skaidru idejisku nostāju.

 

  

 

MŪZIKA

Tiekšanās pēc īstas radošas brīvības un taisnīguma ir arī latviešu mūziķu visraksturīgākā tendence. Jaunais komponists Imants Kalniņš, kas jau paspējis dot spilgtus mākslinieciskus rezultātus savā daiļradē, pieprasa pilnīgu brīvību, jo „iespaidojot radošo brīvību no ārpuses, var tikai sagraut komponista patiesību, to dezorientēt” (LuM, 3.2), bet pēc Latvijas komponistu savienības priekšsēža vietnieka Paula Dambja atzinuma „mūzika necieš ne tikai melus, bet arī seklumu, paviršību un diletantismu” (LuM, 3.2). Lai arī komponistu radošos meklējumus pašreiz mazāk nekā agrāk ierobežo pastāvīgas bailes un apsūdzības formālismā un citos grēkos, vēl joprojām sastingušais padomju tradicionālisms ņem virsroku, piem., tādos schēmatiskos veidojumos kā Oļģerta Grāvīša oriģinālopera Sniegputeņos (kas jauno mūziķu un arī tā dēvēto ierindas skatītāju starpā kļuvusi par pazobošanās objektu). Vairāki jauni skaņraži vēlas pievērsties elektroniskai mūzikai, jo viņu ieskatā konkrētā mūzika paveŗ neizmantotas interesantas perspektīvas latviešu mūzikas attīstībai, bet lai varētu radoši un praktiski strādāt ar mechaniskās mūzikas materiāliem, nepieciešama moderna akustikas laboratorija, un tādai kronis neatvēl līdzekļus. Raksturīga ir arī tiekšanās pēc sakariem ar ārzemēm, bet mūziķu interesei par citu tautu jauno mūziku pārāk bieži jāsatiekas ar dažādiem šķēršļiem. Centrs Maskavā tieši un netieši bremzē latviešu nacionālās mūzikas attīstību. Dambis dziļi sašutis, jo latviešu mūzikai „nepamatoti maz uzmanības pievērsis Vissavienības Komponistu nams”. Viņš izsaka vāju cerību, ka PSRS komponistu savienības 4. kongresā būs labvēlīgāka nostāja nekā līdz šim par latviešu simfoniskās mūzikas uzņemšanu citu Padomju Savienības orķestru repertuārā un arī par regulārākiem latviešu mūzikas atskaņojumiem citās republikās un ārzemēs (LuM, 14.12). Nerimstoši latviešu mūziķiem jācīnās ar dogmatiķu ideologiem par aktīvāku pieeju mūsu mūzikas klasiskā mantojumā apguvē. Parasti latviešu klasiskās mūzikas aktīvais skanējums koncertos, radio un televīzijā aprobežojas ar tās sākuma periodu, ietverot „Vientuļās priedes” un „Melancholiskā valša” autora Emīla Dārziņa, Lībekā mirušā Jāzepa Vītola un pavisam nelielu daļu Alfrēda Kalniņa daiļrades. No Jāņa Zālīša, Stokholmā mirušā Jāņa Mediņa un citu vēlākā perioda latviešu komponistu mūzikas paretam atskaņo tikai atsevišķus darbus, „Vai tiešām mūsu mūzikas vēsture tik tumša, ka nevaram celt to gaismā?” jautā Arnolds Klotiņš (LuM, 3.2).

Marisa Jansona, diriģenta Arvīda Jansona dēla, ideāls esot iemācīties strādāt mēģinājumos lietiškīgi un interpretēt tik emocionāli apgaroti kā Herberts fon Karajans .

Komponists Pauls Dambis, skaņu režisors Rīgas televīzijas studijā. Viena no plašākām un meistariskākām P.Dambja kompozīcijām ir koŗa svīta Kurzemes burtnīca, ko veido četras vairāk un mazāk izvērstas patstāvīgas kompozīcijas. Tās sakārtojis pēc kontrastu principa − „Ganu dziesma”, „Šūpļa dziesma”, „Bēru dziesma”; pēdējā − „Līgo dziesma” sniedz visu ciklu rezumējošu finālu, kas izaug plaši izvērstā, gandrīz vai operiskā tautas masu sadzīves skatā.

Pēdējos gados notiek process, kas krievu šovinistiskās polītikas dēļ bija aizkavējies, proti, tautas mūzikas dziļāku slāņu meklējumi, kas saklausāmi īpaši vairāku jauno komponistu savdabīgos un rosinošos skaņdarbos, piem., Jermaka tautasdziesmu apdarēs balsij un kamerorķestrim, Dambja ciklā „Sērdieņu dziesmas” un īpaši viņa koŗa svītā „Kurzemes burtnīca”, kas ietveŗ četras dziesmas jauktam korim, soprāniem, tenoram un klavierēm ar tautasdziesmu vārdiem, Imanta Kalniņa „Sērdienītē, bārenītē”, dažās E.Goldšteina apdarēs u.c. Nereti gan tautas mūzikā esošais objektīvisms tiek vienpusīgi pārspilēts un padarīts pliekans, piem., senajā ciklā televīzijā „Bij’ man dziesmu vācelīte”, kur traucē pārāk lielā aizraušanās ar „virspusēju tautisko atribūtiku − prievītēm, šūpolītēm, kamoliņiem utt., tādā veidā tautas mūzikas saturu nivelējot uz lētu un vieglu parotaļāšanos”. „Mums it kā saka”, ironizē Klotiņš, „esiet tautiski un tralliniet, tad jums nebūs nekādu problēmu”. Viņš dziļi nožēlo, ka latviešu mūzikā pazaudēta Musorgska-Melngaiļa tradīcija, „kuŗa tautas dzīvi ievirza kā problēmu ar visu traģisko un episko daudzslāņainību”.

Daudzus latviešu intellektuaļus satrauc fakts, ka par latviešu mūziku publicētas tikai nedaudzas grāmatas un tās pašas gaužām pelēcīgā apdarē. Vēl joprojām nav izdota latviešu mūzikas vēsture. Visvērtīgākais publicējums pēdējos gados ir pag. g. pašās beigās klajā laistās Kāzu dziesmas mākslas zinātņu doktora prof. Jēkaba Vītoliņa sakārtojumā un „Zinātnes” apgādā. Šim monumentālajam latviešu tautas mūzikas sējumam izmantoti visi Latvijas ZA Valodas un literatūras institūta folkloristiskie fondi, kas aptveŗ gan 19. gs. savākumus, gan 20. gs. 20.-30. gados Latviešu folkloras krātuves un kopš 1947. g. Latvijas ZA folkloristisko ekspedīciju materiālus. Pērn publicēts arī Jēkaba Vītoliņa monogrāfisks apcerējums par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūzikas vēsturē Alfrēds Kalniņš (ar viņa muzikālo darbu sarakstu), komponista Jēkaba Mediņa visumā mazvērtīgās autobiogrāfiskās skices Silueti, Oļģerta Grāvīša vājš, propagandistisks sacerējums Jānis Reinholds par pazīstamo koŗu organizatoru, diriģentu un komponistu un Karogā (nr 6) − Jāzepa Vītola vēstules izcilajiem krievu komponistiem Anatolijam Ļādovam un Aleksandram Glazunovam (diemžēl, „ar nelieliem izvilkumiem”). Pēdīgi ļoti neapmierina, īpaši salīdzinājumā ar Rietumiem, skaņu plašu kvalitāte un ārējā apdare. Nav iespējams nopirkt labas skaņu plates, tāpat trūkst informācijas pat par vietējās „Melodijas” firmas skaņu platēm, nemaz nerunājot par Centra un ārzemju izlaidumiem. Bieži vien šķēršļus liek krievu aparatčiki. Latvijas komponistu savienības valdes priekšsēdis Ģederts Ramans ziņo par savu ierosinājumu tirdzniecības ministra vietniekam Gorbačovam iekārtot skaņu plašu namu Rīgā, „taču sarunas diemžēl nevedās” (LuM, 5.10).

Pēdējos gados tautas talants apliecinājis sevi dažu spilgtu personību jaunradē, un starp nozīmīgākajiem notikumiem 1968.g. latviešu mūzikas dzīvē jāmin populārā „Silavas valša” autora Induļa Kalniņa divpadsmit pakāpju skaņkārtā rakstītās Trešās simfonijas pirmatskaņojums. Dailes teātra mūzikas daļas vadītāja Induļa Kalniņa autorkoncerts Doma baznīcā un Marģera Zariņa kompozīcijas (īpaši „Medeja”) Leonīda Vīgnera interpretācijā. Gada sākumā Leons Reiters savu simfonisko koncertu veltījis Māleram, Sibeliusam un latvietim A.Grīnupam, kuŗa 8. simfonijas pirmatskaņojums bijis klausītāju uzmanības centrā. Radio, Mākslas darbinieku nams un LVU kopīgi uzsākuši jaunu koncertu ciklu „Mūzika un dzeja”. Pērn bijuši koncerti par tematiku „Rainis un latviešu mūzika” un „Laicēna, Paegles, Veidenbauma, Raiņa, Aspazijas revolucionārā dzeja”. Jūnija beigās Latvijas sieviešu koris „Dzintars” diriģentu Ausmas Darkēvicas un Imanta Cepīša vadībā iegūst pirmo vietu un zelta diplomu Bela Bartoka starptautiskajā koŗu festivālā Ungārijā Debrecenas pilsētā, kur piedalās arī somu, čechu, ungāru, vācu, itāliešu un bulgāru kori. Rīgas radio kamerorķestris (tapis komponista Jāņa Ivanova ierosmē 1961.g.) atskaņo Vivaldi, Bachu, Hindemitu un Respigi, un jaunais pianists Arnis Zandmanis − Bēthovenu, Samērā plašs ir ērģeļmūzikas koncertu klāsts Doma baznīcā gan ar latviešu ērģelnieku Pēteri Sīpolnieku, gan ar viesiem − igauni Rolfu Usveli, lietuvieti Leopoldu Dīgri, francūzi Žanu Giju, ungāru Endres Kovaču, čechu Petru Sovadinu, beļģi Gabrielu Frešragenu, angļiem Džeimsu Daltonu un Liverpūles katedrāles ērģelnieku Noelu Rostornu, ļeņingradiešiem Isaju Brando, Marku Sahinu, Ņinu Oksentjanu un Maskavas profesoru Leonidu Roizmani. Starp viesiem jāpiemin Parīzes simfoniskais orķestris, Lietuvas valsts filhalmonijas simfoniskais orķestris, tautas ansamblis „Lietuva”, Padomju Savienības lielais simfoniskais orķestris (ar Frensisa Pulenka viencēliena kameroperu Cilvēka balss, kam libretu sarakstījis pazīstamais franču dzejnieks Žans Kokto, un Bizē-Ščedrina svītu Karmena). Ungārijas Zoltana Kodaī koris (pazīstamā Lista prēmijas laureāta prof. G.Gujaša vadībā), Varšavas koŗu biedrības „Harfa” vīru koris (kas pirmo reizi uzstājies Rīgā un Daugavpilī jau 1935.g.), igauņu 1962.g. nodibinātais kamerkoris, franču čellists Bernārs Mišlens un pianiste Vaso Devetci, vācu diriģents Horsts Fersters, turku pianiste Verda Ermane, lietuviešu pianiste Estera Jelinaite, itāliešu ģitārists Masimo Gasparoni un vairāki dziedoņi: rumāņi Valentīns Teodorēns un Eva Laslo, lietuvieši Eduards Kaņava un Virgilijs Noreika, bulgārs Asens Naidenovs un angliete Sintija Džolbija.

 

 

 

 

TĒLOTĀJA MĀKSLA

Tāpat kā literatūrā, teātrī un mūzikā, arī latviešu tēlotājā mākslā arvien lielāku lomu sāk spēlēt paaudze, kas izaugusi pēdējos gados, īpaši gleznotāji, un arī viņiem raksturīga vēlme pēc cilvēcīgi nozīmīgā, pēc individuālās izteiksmes pilnības, arī viņi nosliecas uz intimitāti, cilvēka gara darbības un pārdzīvojumu pasauli, vienlaikus cenzdamies virzīties arvien tālāk no sociālistiskā reālisma deklarātīvās „darba uzvaras” tematikas.

R.Blumberga. Zvejnieks. Zvejniece. Dzijas dekors. „Neparasti veiksmīga ir materiālu izvēle R.Blumbergas darbiem... izbalējušos zaļganpelēkos toņos risinātais, no ļoti rupjiem pavedieniem austais (varbūt pītais) stāstījums izraisa senatnīgu, mazliet smeldzīgu noskaņu.”

Viņi ilgojas pēc tāda stāvokļa, kas palīdzētu sakopot visus intellekta spēkus un veicinātu īstu sasniegumu tapšanu mākslā, viņi apzinās patstāvīgu meklējumu, eksperimentu nozīmi un tiecas izteikt savu subjektīvo attieksmi pret pasauli („ieiet sevī”, kā teiktu Ziedonis). Par galveno prasību mākslā viņi izvirza apkārtējās pasaules parādību subjektīvu interpretāciju, vērtējumu un pārveidojumu atbilstoši mākslas likumībai, nevis bezkaislīgu oficiāli apstiprinātās īstenības atspoguļojumu. Par to liecina daži Dž. Skulmes, O. Jaunarāja, A. Kalniņa, R. Bērna, K. Fridrichsona un J. Anmaņa darbi Lietuvas, Igaunijas un Latvijas pirmā kopējā akvareļu izstādē 1968.g. rudenī Rīgā (LuM, 5.10) kritizēto „modernistu” G.Liepiņa un S.Segelmaņa gleznas un A.Klāves, M.Eliases. B.Baumanes un H.Klēbachas audekli Latvijas mākslinieku dienu izstādē. Bet visās mākslas jomās regresu rada režīma „vienas dienas interese” par mākslu un galvenokārt tādu darbu atzīšana, kas nav nekas vairāk kā „temas pieteikums” bez jebkāda emocionālās iedarbības spēka. Pagājušā gada otrā pusē konservatīvie kritiķi visā Padomju Savienībā atsāk uz nedaudziem gadiem pārtrauktos uzbrukumus māksliniekiem par „aizraušanos ar formas meklējumiem”, „satura problēmas novārtā atstāšanu” u.c. „ideoloģiskām patvaļībām”. Protams, šī tendence tūdaļ atbalsojas Rīgā − ar žēlošanos par „modernizēšanos”, „formāliem darbiem’’, „tīri fovistisku interesi par krāsu”, „idejiski tēlaina” satura trūkumu un vienaldzību pret „reālo padomju dzīvi”, ar konstatējumiem, ka „neredzamā formālo uzdevumu barjera” neatstāj vietu pilnasinīgām, dzīvām izjūtām un norobežo daudzus mākslas darbus no „padomju skatītāja” (LuM, 3,8). Latvijas mākslinieku 7.kongresā aprīlī par mākslu nerunā gandrīz nemaz. Toties Leo Svempa referātā un īpaši LKP CK uzsaukumā latviešu māksliniekiem izteikta prasība ar daudz lielāku rūpību ievērot „marksistiski − − ļeņiniskās estētikas prmcīpus”, sakļauties ciešāk „uz komūnistiskā partejiskuma pamata”, nekavējoties tikt vaļā no padomju patriotisma trūkuma un neskaidrās idejiskās nostājas un ar visu sparu cīnīties pret „naidīgajiem un svešajiem buržuāziskās mākslas virzieniem” (LuM, 13.4). Raksturīgi, ka jaunā mākslinieku savienības valdē ieceļ galvenokārt dogmatiķus − E.Iltneru (priekšsēdētājs), G.Krolli (atbildīgais sekretārs), Ļ.Bukovski, L.Mūrnieku un K.Baumani.

Vadoties pēc visas PSRS mākslinieku 3.kongresa gaitas novembŗa beigās, opresīvās tendences droši vien pastiprināsies. Ždanovistiskajā PSKP CK uzsaukumā māksliniekiem stingri pieteic cīnīties par tēlotājas mākslas „partejiskumu un tautiskumu” un augstu turēt „padomju mākslas komūnistiskā idejiskuma karogu”, īpaši tagad, kad cīņa saasinājusies un „buržuāziskās aprindas” pastiprinot uzbrukumu „ideoloģiskajā sfērā” (LuM, 30.11).

Bet vienlaikus ne viens vien no jaunajiem māksliniekiem kritizē oficiālo primitīvo mākslas izpratni. Gleznotājs Jāzeps Pīgoznis, piem., vērienīgi aizrāda, ka īstus mākslas darbus būs iespējams radīt tikai tad, kad mākslinieks atgūs paļāvību, ticību saviem spēkiem un pārliecību, ka arī viņam uzticas. Turklāt, mākslā saturs nevarot eksistēt bez izteiksmīgas formas un „viens ir skaidrs − ar vienkāršām pamācībām un noliegumiem te nekas nav līdzams” (LuM, 23.3). Citkārt grafiķis Richards Skrubis šausta tos režīma mākslinieciskos noformētājus, kas mākslu izprot tikai kā ideoloģiskas pāraudzināšanas līdzekli, un pavisam kodolīgi definē savu credo: „Es esmu par mākslu” (LuM, 16.3). Vija Hirša−Mikāne savukārt mēģina pārliecināt „neticīgos” dogmatiķus, kā arī visus tos, kas nevēlas pielietot intellektuālu piepūli, lai izprastu mākslas darbu, ņemot palīgā Pikaso − pasaulslavenā mākslinieka panākumu atslēga vienmēr bijusi „tieši viņa uzdrīkstēšanās savai pasaules uztverei dot tādu formu, kādu diktē paša prāts un izjūta, nerēķinoties ar gadsimtos nostabilizējušiemies priekšstatiem” (K, 7). Daži runātāji Latvijas mākslinieku kongresā uzdrošinās pakritizēt daudzos šabloniskos darbus (īpaši par strēlnieku tēmu), kas devalvējot mākslas darbu vērtību, un karsti iestājas par latviešu kultūras pieminekļu cienīšanu un saglabāšanu. Lielu uztraukumu izrāda par Apriķu un Lestenes baznīcu, kā arī citu architektonisku celtņu novārtā atstāšanu, jo šīs unikālās ēkas sniedzot ne tikai ievērojamu aistētisku baudījumu un liecinot par pagātnes meistaru zelta rokām, bet arī „ierosina mūsdienu cilvēka iztēli jauniem meklējumiem tēlotājās mākslās un arhitektūras laukā” (K, 6).

Krietna daļa mākslinieciskās intelliģences, īpaši tēlnieki un keramiķi, dziļi ieinteresēti latviešu tautas mākslas tradīcijās. Talantīgie jaunās paaudzes keramiķi Silvija Šmidkena un viņas dzīves biedrs Leons Luksa jau vairākus gadus pievērsušies nopietnai tautas mākslas pētīšanai, jo tur slēpjoties „milzīgas bagātības, kas iztēlei reizēm paver pavisam negaidītus ceļus”. Tezi, ka mākslinieki izvairīsies no vienveidības, nododoties tieši latviešu senās mākslas raksturīgāko un iezīmīgāko elementu radošā izmantošanā, viņi sekmīgi pierādījuši ar saviem mākslas darbiem. Latviešu mākslinieciskajā kultūrā keramikai ir liela nozīme jau pirms krievu okupācijas. Savdabīgas un senas tradicijas ir sevišķi Latgales keramikai, kam kopš 50.gadu vidus atļauj veltīt lielāku vērību. Izcilākie grafiskā rotājuma meistari ir nupat 77 g.v. mirušais Polikarps Vilcāns (jau 1937.g. viņš piedalās vispasaules izstādēs), A. Paulāns un trīs paaudžu Smulani, kuŗu darbos fantāzija bieži savijas ar pasaku un teiksmu motīviem.

Neraugoties uz ilgajiem socreālisma gadiem, tēlniecībā vēl vienmēr valdonīgi izpaužoties lielo latviešu meistaru aizsāktās koncepcijas. A.Dumpe, A.Gulbis, V.Blunova un R.Kalniņa-Grīnberga atrodoties Kārļa Zemdega (1894-1963) stilizētās un simboliskās formas iespaidā; L.Davidovas-Medenes un L.Līces saknes ir latviešu nacionālās tēlniecības celmlauža Teodora Zaļkalna (dz. 1876) tradīcijās; trešo tēlniecības koncepciju, par kuŗas ciltstēvu uzskata 70 g. veco Emīlu Melderi („tēlniecībai vispirms jābūt tēlniecībai”), pārstāv V.Alberga, J.Mauriņa, A.Terpilovska, V.Kalēja un daļēji H.Sprincis un Z.Zvāra, Nozīmīgu ieguldījumu devuši arī Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa autors, monumentālists Kārlis Zāle (1888-1942) un Konstantīns Rončevskis (1874-1935) (LuM, 8.3).

 

LITERATŪRAS ZINĀTNĒ,

t.i. literatūras vēsturē, literatūras teorijā un literatūras kritikā 1968.g. ir parasts „ierindas gads”. Ar nedaudziem izņēmumiem visos plašāka vēriena darbos vienpusīgi izvirzītas utilitāras audzināšanas funkcijas, un cauri spīd marksistiskais paņēmiens, ka literatūras virsbūve tieši atkarīga no ekonomiskās bazes. Nopelta tāda literatūra, kas tieši neiedarbojas uz sabiedrību un atpakaļ uz ekonomiku. Kvantitatīvi lielajā recenziju ražā vairums recenzentu joprojām nopūlas ar komūnistiskā partejiskuma un dzīves patiesības attieksmju noskaidrošanu. Vēl pārāk bieži viņi atkārto tezes par rakstniekiem, kas „kropļo dzīves īstenību”, „atstāj novārtā idejisko saturu”, „nepazīst dzīvi”, „nekalpo tautai”, ir „tautai parādā”, vai arī „tautai naidīgi”. Savos uzbrukumos katram neparastākam domu gājienam vai neparastākai instrumentācijas savdabībai autoritatīvie kritizētāji atsaucas uz fiktīvo „padomju lasītāju nekļūdīgo balsi”, „bargo un prasīgo” novērtējumu. Uzslavas aumaļas turpretim parasti plūst pār tiem, kuŗi savus darbus rakstījuši „komūnisma ideālu gaismā”, vai vienkārši tā, „kā māca Ļeņins” − absolūta aksioma, kas neprasa nekādus pierādījumus. Apcerot tādu „bīstamu vielu” kā mūsdienu Rietumu literatūru, Ļeņina piesaukšana gandrīz neizbēgama. Vācieti pārfrāzējot, visus šos gadus ir notikusi un joprojām turpinās „kritikas kā žanra noplicināšana” (LuM, 13.4). Galvenie kritikas jēdzienu sakompromitētāji ir tādi socreālisma rakstniecības procesu virzītāji kā CK sekretārs Rubenis, kas jau minētajā decembŗa runā svarīgi vēstī par ļoti neapmierinošo stāvokli „teorētisko domu marksistiski ļeņiniskas estētikas jomā” − kā, piem., par vienu un to pašu daiļdarbu varot tikt sniegti „pilnīgi pretēji, dažkārt subjektīvi, tendenciozi vērtējumi, kas dezorientē ne vien pašus rakstniekus, bet arī lasītājus?” Arī Kārlis Krauliņš nekavējoties stājas literātūrpolītiskajā apsardzē un kā nu spēdams nokritizē zemo idejisko līmeni, nebalstīšanos uz „marksistiski ļeņinisko dzīves izpratni” un subjektīvismu daiļdarbu vērtējumā, īpaši Literatūrā un Mākslā (LuM, 14.12). Bet Padomju Latvijas Komunista (Nr 7) ievadnieks sašutis par radošo darbinieku, sevišķi jauno, mēģinājumiem „partejiskuma un šķiriskuma principu literatūrā un mākslā aizstāt ar kaut kāda visaptveroša abstrakta humānisma ideju”.

Neraugoties uz tamlīdzīgiem administrējošiem recidīviem, ir arī kritiķi, kas cenšas pievērsties jautājumiem par mākslinieciskajiem veidojumiem, par meistarību un aistētiku. Šī tendence sasaucas ar daudzu Padomju Savienības progresīvo rakstnieku „dumpošanos” pret „formālisma” zākātājiem konservatīvajiem kritiķiem un prasību sekmēt dažādus literatūras novirzienus (kā bija 20.gados) ar savām platformām, organizācijām un periodiku.

Pagājušā gada beigās pret neko nepierādošiem apgalvojumiem, faktu vispārināšanu un dažādiem citiem „apšaubāmiem paņēmieniem”, kas noved pie literatūras zinātnes vienkāršošanas un paviršības, ar neparastu dzelīgumu vēršas Imants Auziņš, izsmiedams galvenokārt tos, kas par katru cenu mēģina pierādīt krievu svētīgo ietekmi vai katra latviešu rakstnieka daiļradē. Latvijas ZA publicētajā V.A. Vāveres un G.M. Mackova grāmatā Latišsko-russkije literaturnije svjazi (Latviešu-krievu literatūras sakari, 1965, 411.-415. lp.), piem., „pierādīts”, ka daudzi mūsu dzejnieki, to skaitā Vācietis, Ziedonis un pats Auziņš ir Majakovska tradīciju mantinieki. „Uz kādiem faktiem tad pamatojas šo dažādo dzejnieku apvienošana vienā tradīcijā?” Uz šo jautājumu Auziņš dod nepārprotamu atbildi: „Ne uz ko, jāteic...” Šīs pašas grāmatas 50. un 51. lp. vēl lasāma šāda kuriozitāte:

Pēc ķīniešu un padomju draudzības biedrības un Pekīnas Valsts bibliotēkas ierosmes 1959.gada 12.septembrī Pekīnā notika sanāksme, kas bija veltīta trīsdesmitajai gadadienai kopš Raiņa nāves. Ķīniešu un padomju draudzības biedrības sekretāra vietnieks Ge Baoejuans nolasīja referātu par dzejnieka dzīvi un daiļradi. Referents norādīja, ka Rainis vienmēr simpatizējis ķīniešu tautai un apdziedājis ķiniešu tautu cīņu par brīvību.

„Vai nav pārāk skaļi un vispārīgi teikts?” jautā Auziņš izsmējīgi (LuM, 28.12).

1968.g. literatūrzinātnes darbu klāstā visvērtīgākais pētījums, šķiet, ir monogrāfija Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki − pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā (ZA izdevniecībā), kur literātūrvēsturnieks O.Čakars cenšas pierādīt tēzi, ka Mērnieku laikos pirmoreiz latviešu literatūrā gūti izcili panākumi, īstenojot valodas mākslinieciskās funkcijas. Nozīmīgs ir arī jūnija Karogā publicētais Tērbatas universitātes Latviešu studentu zinātniski literārās biedrības jeb „Pīpkalonijas”: (ko uzskata par jaunās strāvas „garīgo tēvu”) archīvs, kas aptveŗ laika posmu no 1888. līdz 1899.g. un glabājas Igaunijas Centrālajā valsts vēstures archīvā Tartū. Pazīstamākie „Pīpkalonijas” biedri: E.Veidenbaums, J. Jansons-Brauns, P.Kalniņš, K.Kasparsons, F.Roziņš-Azis, J.Kauliņš, A.Dauge, J.Pīpkalējs, J.Kovaļevskis. ZA Vēstures institūts laidis klajā grāmatu Raiņa dzeja, bet par metodiķes Emmas Andersones „zinātnieciskumu” liecina daudzi nepareizi citāti, vairākkārtīgā atsaukšanās uz Ļeņina rakstiem, niknie uzbrukumi latviešu „buržuāziskajiem nacionālistiem” un „menševiku emigrantiem”, kas „aiz Padomju zemes robežām nerimstas ar saviem zemiskajiem Raiņa daiļrades idejiskā satura viltojumiem”, un vesela rinda daždažādu pieņēmumu, kas nebalstās vis uz reāliem faktiem, bet uz līdzšinējiem tendenciozi sagrozītajiem publicējumiem. Raiņa dzīves gaitu Latvijas valstī kopš atgriešanās no Šveices līdz nāvei Andersone apraksta priekšpēdējā nodaļā ar nosaukumu „Trešajā trimdā”. Uz vēl zemāka līmeņa ir Andreja Upīša kritiskais apcerējums Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Ne tikai 232 lp. biezās grāmatas nosaukums, bet vēl spilgtāk par tās nozīmību un nopietnību liecina nodaļu virsraksti − „Brūnā piejava viskopas literatūrā”, „Aukstais karš dod karstas cerības”, „Dīpīši un letiņi ‘brīvās pasaules’ patrepē” u.tml.

Starp tiem, kuŗi recenzijās un citos rakstos par literatūru izceļas kā relatīvi spējīgi kritiķi ar daudzmaz objektīvākiem daiļdarbu vērtējumiem un analizēm, var minēt Vitoldu Valeini, Saulcerīti Viesi, Jāni Melbārzdi, Dzidru Vārdauni, Valdi Ķikānu, Rasmu Darviņu, Zaigu Putniņu, Dzidru Kalniņu un Hariju Hiršu.

 

 

 

LITERĀRAIS MANTOJUMS

Liels nemiers latviešu intellektuāļos valda sakarā ar neapmierinošo literārā mantojuma apgūšanu. Nebūt ne vienaldzīgi pārmantojuma sakarā starp veco un jauno literatūras parādību viņi tiecas uztvert un attīstīt tālāk mūsu pašu (ieskaitot trimdas) un Rietumu rakstnieku literārās daiļrades īpatnības, nevis pastāvīgi apjūsmot „padomju krievu ģeniālo proletārisko rakstnieku labākās tradicijas”, resp. Gorkija, Majakovska, Fadejeva, Gladkova u.c. darbus. Mākslas zinātņu kandidāte Rasma Lāce sašutusi, ka starp pārējām republikām latviešu kultūras noteicēji izceļas ar to, ka neparasti nevērīgi izturas „pret savas nacionālās kultūras vērtībām” (LuM, 30.3). Arī Vācietis vaino vietējos Rīgas cenzorus, kas vēl joprojām turpina likt šķēršļus latviešu tautas kultūras mantojuma profesionālam un objektīvam izvērtējumam. Kādēļ krievu literatūras pētnieki bez šķēršļiem izseko savas tautas polītiskās un aistētiskās sejas veidošanos „no pirmatnējās kopienas cauri visiem cara valdīšanas gadiem, neatmetot it neko vērtīgu, ko šajā laikā radījuši tautas labākie prāti un talanti?” viņš jautā ar šķietamu naīvitāti (LuM, 13.4). Un tā ir daļēja taisnība. Pērn Maskavā izdotajā antoloģijā Poeti 1860-h godov (1860.gadu dzejnieki) uzņemti pat tādi „reakcionāri” kā F.Bergs un A.Novrockis − melnsimtnieks un aktīvs darbinieks vairākās monarchistiskās organizācijās. Arī šā gadsimta 20. gadu krievu literāti tiek pamazām „pārvērtēti” un 40.gadu „kļūdainie priekšstati” par viņiem − dažkārt kritizēti. Bet ne tā Latvijā. Ir ļoti daudzi vārda mākslinieki, kuŗu darbi padomju varas gados līdz šim vēl nav publicēti. No oficiālā redzes viedokļa to vieta ir „buržuāzijas mēslainē”, nevis kultūras zelta fondā, un maz cerību, ka tuvākā nākotnē oficiālais respekts pret mūsu nacionālās literatūras izveidi pieaugs, par ko liecina Rubeņa „vulgāra socioloģisma” teorētiķu manierē izteiktie uzbrukumi tiem literatūras zinātniekiem, kas, pakļaudamies saviem objektīvajiem uzskatiem, mēģinot vilkt no pagātnes literārā mantojuma „sev līdzi to, kas nav pieņemams”. Sevišķi smags grēks ir izcelt vienīgi latviešu rakstnieku daiļrades māksliniecisko pusi uz tajā pašā laikā aizmirst viņu polītisko seju, „kas dažkārt nav diez cik patīkama” (LuM, 14.12).

Ar pērn publicēto latviešu nepadomju rakstnieku darbu skaitu nevar lepoties. Visvērtīgākais ir ir dzejnieka, drāmaturga un cittautu literatūras latviskotāja Valža Grēviņa ceturtais dzejoļu krājums Dzied vēji (ar Kurta Fridrichsona veiksmīgām illustrācijām), kas aptveŗ daļēju autora veikumu no 1915. līdz 1967.g. Viņa iepriekšējais dzejoļu krājums Lapas lido, lapas skan ar sajūsmīgiem Andreja Upīša priekšvārdiem iznāca tūlīt pēc kaŗa 1946.g. Bet jau trīs gadus vēlāk Grēviņu „pārvieto” uz „spaidu darbu nometni”, kur dzejnieks pavada līdz pat Chruščova amnestijai 1955.g. Viņa Pirmā dzeju grāmata publicēta 1923.g., bet Otrā dzeju grāmata − tieši desmit gadus vēlāk. Cita starpā Grēviņš meistariski tulkojis Puškina darbus, Tolstoja lielos romānus, Solochova Kluso Donu un dramatizējis Mērnieku laikus (1956), Deglava Rīgu (1958), Hašeka Šveiku (1961) un Lagerlefas romānu Gesta Berlings (1933). Tautā pārgājušā un „esamības jēgu apliecinošā” Gestas Berlinga romance „Trakais kavalieru gads” skanējusi „līdz gluži reālam sāpīgumam” Grēviņa bērēs pag.g. aprīlī. Sirds pārstāj pukstēt arī dzejniekam un dramaturgam Jānim Grotam (dz. 1901) un rakstniecei Ilzei Kalnārei (dz.1918). Līdz 50.gadu vidum populārās tautiskās romances „Piebaldzietes precinieks” autore bija padomju koncentrācijas nometnē.

Pirmo reizi kopš padomju varas laisti klajā 81 g. vecā rakstnieka un bij. Mākslas aģentūras vadītāja Jāņa Vainovska darbi − 25 gadu ilgā laikā uzrakstītais stāstu un noveļu krājums Izlase. Starpkaŗu posmā viņš publicējis divus dzejoļu krājumus, četrus stāstu kopojumus un virkni satirisku komēdiju, kas bijušas ļoti iecienītas uz lauku skatuvēm. Karogā (nr 6) publicēti septiņi Paulīnas Bārdas dzejoļi (kopš 1945.g. dzejniece nodevusies galvenokārt Puškina, Ševčenko un Nekrasova dzejoļu latviskošanai), pieci no Kārļa Štrāla krājumos neuzņemtiem dzejoļiem (nr 11), bet Dzejas dienā − Čaka dzejoļi „Svečturis” un „Fransuā Vijons” (pēdējais nav sajaucams ar Fransuā Vijonam” krājumā Iedomu spoguļi, 1938). Atkārtotā izdevumā klajā laists Valža (Voldemāra Zālīša) populārais autobiogrāfiskais gaŗais stāsts Staburaga bērni (1895), gan saīsinātā izdevumā, kas vietām noved pie satura izkropļojumiem un aistētiskās iedarbes spēka mazināšanās. Jāmin arī Aspazijas Zila debess zelta mākoņos (ar Induļa Zvagūža illustrācijām), kur prozā attēlota dzejnieces „pirmā audzināšanas un skolas gaita”, Linarda Laicēna mīlas dzejoļu krājums Ho-Taī greznā iespiedumā (pirmiespiedumā tas parādījās 1922.g.), Čaka poēma no Rīgas nesenās pagātnes Umurkumurs (mākslinieka Gunāra Kroļļa pievilcīgā apdarē), Jāņa Grota Kopotu rakstu I sējums (no sešiem), Andreja Upīša noveļu krājums Kailā dzīvība (1926) un divas minigrāmatiņas − Jāņa Jaunsudrabiņa Ar makšķeri (illustrējis P.Upīts) un Jāņa Ezeriņa novele Vecais pulkstenis (mākslinieks O.Ābelīte).

Literatūra un Māksla un Karogs centušies apkopot epistolārā mantojuma materiālus − atlasītas Jāņa Ezeriņa vēstules (vai to izvilkumus) viņa sievai un Annai Brigaderei (LuM, 11.5), jaunstrāvnieku dramaturga Jukuma Paļeviča (1873-1900) vēstules tuviniekiem (LuM, 25.5), Laicēna vēstuļu fragmentus no Itālijas Lūcijai Zamaičai un Baigajā gadā nobeigtajam Mūžameža maldu (1935-1937) autoram Jūlijam Lācim (LuM, 23.11), Elīnas Zālītes vēstules Eduardam Smilģim 30.gadu sākumā (K, 11), kā arī Krievijā represētā 69 g.vecā literāta Eduarda Salenieka atmiņas („Es biju gadiem ilgi atrauts no normālas literatūras dzīves, gadiem ilgi man nebija ne papīra gabaliņa, tomēr ne uz brīdi nepārtraucu jaunradi ... galvā” (K, 2) un Jāņa Plauža atstātās dienasgrāmatas (1931-1941) fragmentus, diemžēl, „atmetot nebūtisko, mazsvarīgo” (K, 1). Piedevām, lai nerastos ideoloģiski pārpratumi, apgādātajos priekšvārdos paskaidrots, ka Plauža attieksme pret attēlotajiem notikumiem ne vienmēr bijusi pareiza, bieži parādoties „juceklīgas domas” un „neizpratne”. Šaubu nav, starp ideoloģiski neizturētajiem konstatējumiem ir Plauža rindkopas par Danti, Šekspiru, Igo un Ibsenu (viņi „arvien ir cēlušies pret un pāri valsts varai”), par Austras Skujiņas noslīcināšanās iemesliem (dzejniece bijusi „pārmērīga, slimīga pesimiste”; oficiālajā interpretācijā viņa metas Daugavas viļņos, jo nespēj pacelties līdz „revolucionārās cīņas drosmei”), par rakstnieku un sarkanarmijas ģenerāli Robertu Eidemani (kas līdz ar citiem nošauts kā vācu un japāņu spiegs un „savas tēvijas nodevējs” 1937.g. 12.jūnijā), par pasvītroto ierakstu 1940./41.gadā: „man neļāva arī tagad laist 2. iespiedumā Līgotņu Jēkaba norieto romānu Ģimnāzisti. Tas ir ārprāts”. Redakcijas uztverē nebūtiski un maznozīmīgi ir bijuši Plauža apraksti par „plašo Ulmaņa apvērsumu” un Latvijas „pieņemšanu Padomju Savienības valsts saimē”, kas atmesti. Liekas, redkollēģijas biedri, mēģinādami Plauža dienasgrāmatu uzlabot, mazliet pārcentušies − grūti ticēt, ka 1941.g. rakstnieks varēja rakstīt: „1941.gads un viņam sekojošais gadu desmits bija smags laiks”.

Rainis jau no 1940.g. ir viens no oficiāli visvairāk glorificētajiem rakstniekiem. Bet vienlaikus viņa biogrāfiju vēl šodien turpina pārveidot, režīma labklājībai bīstamus darbus nepublicē un tos, kuŗus publicē − lielākoties interpretē tendenciozi. Daļa padomju rainologu, pārfrāzējot Ziedoni, daudz pūļu veltī, šūdami uz lielā dzejnieka pleciem padomju „dzejas maršala zvaigzni ... uzšuves paši gaidot” (Es ieeju sevī). Ir arī autori, kas, izprazdami viņa lielo nozīmi latviešu nacionālajā un intellektuālajā jomā, ne tikai meklē iedvesmu Raiņa vēsturiskajā tēlā un viņa mākslinieciskā ziņā pilnīgajos darbos, bet, vēlēdamies iepazīt dzejnieku visos viņa dzīves aspektos, pieprasa pilnīgu Raiņa rehabilitešanu. „Cik liela necieņa pret precīziem faktiem dažkārt vērojama mūsu literatūras pētniecībā”, izsaucas literatūras vēsturnieks Jānis Upītis (Andreja Upīša brāļa dēls) savos vērtīgajos materiālos Raiņa biogrāfijai (K, 4, 8-9). Īpaši šajā jomā noziedzies Dr. Kārlis Krauliņš ar savu monogrāfisko pētījumu J.Raiņa dzīve un darbība (1953). Tagad nu esot pienācis pēdējais laiks domāt par jaunu zinātnisku Raiņa biogrāfiju, jo „kaut cik izsmeļošas un faktoloģiskā ziņā precīzas Raiņa biogrāfijas mums nav”. Upītis atzīstas, ka visi svarīgākie dati iegūstami tikai no Latvijas brīvības laikā publicētajiem materiāliem, galvenokārt no Kārļa Dziļlejas archīvālās studijas J.Raiņa ģenealoģija, kas iespiesta 1932.g. Raiņa Rakstu tautas izdevuma 1.sējumā. Recenzējot grāmatu Tautas dzejnieks Rainis (1968), par autora Viktora Hausmaņa lielo nevīžību sašutumu izteic Augusts Smagars. Daudzas aktuālas problēmas Raiņa dzīvē filoloģijas zinātņu kandidāts esot pavisam noklusējis, piem., Raiņa nesaskaņas ar „dažiem Jaunās strāvas vadītājiem”, Raiņa un Stučkas draudzības saišu iziršanu Slobodskā, Raiņa darbību izglītības ministra amatā, viņa kandidatūras neizvirzīšanu Nobela prēmijas saņemšanai (pat pēc drošiem mājieniem no ārzemēm) un dažus Raiņa darbus − Rīgas raganu u.c. Ne Smagars, ne Hausmanis nemin Raiņa nacionālpolītisko darbību Šveicē un Latvijas valstī, un abi turpina slēpt tādas Raiņa „ideoloģiskas neveiksmes” kā poēmu Daugava un dzejoļu krājumu Sveika, brīvā Latvija! Interesanti atzīmēt, ka līdz šim Emma Andersone ir vienīgā, kas minētajā grāmatā Raiņa dzeja uzdrošinās pieminēt dažus no „idejiski pretrunīgajiem” darbiem. 40. gados fabricētā un daudzus gadus oficiāli suminātā Maksima Gorkija „ietekme” uz Raini, šķiet, tagad kļuvusi par pasmīnēšanas objektu. Nopietnajā apcerē „Raiņa meklējumi jaunas drāmas radīšanā” (K, 9) Dzidra Vārdaune, pat ne reizi neminot Gorkiju, attīsta tēzi, ka par savu vislielāko skolotāju un izcilāko paraugu dramaturģijā Rainis atzinis Šekspīru, vienlaikus saskatot paraugu izteiksmes vienkāršībai un monumentālitātei senajā grieķu traģēdijā, bet domas koncentrētībai − franču 17.gs. drāmatiķu Korneja (Corneille) un it īpaši Rasina (Racine) stingri izturētajā lugu kompozicijā.

Andrejs Upīts un citas autoritātes pastāvīgi brīdina no aizraušanās ar „buržuāzisku rakstnieku” (Aspazijas, Saulieša, Plūdoņa u.c.) pilnīga mantojuma piesavināšanos. Neraugoties uz to, pērn vairāki latviešu literāti atklāti pieprasa izmainīt kroņa noraidošo attieksmi pret Aspaziju un atļaut pārvērtēt līdzšinējās koncepcijas par dzejnieci pašos pamatos, jo, kā nodeklarē literatūras pētnieks V. Eichvalds, Aspazija ir „nevis nejauša komēta pie dzejas debesīm, bet gan pirmā lieluma un spožuma zvaigzne” (LuM, 13.3). Pretstatā Andreja Upīša paustajai tezei, pēc kuŗas strādnieku draugs Rainis bijis nonācis nelaimīgā kārtā raganīgās „padauzas” Aspazijas ietekmē (romānā Plaisa mākoņos), un Rokpeļņa uzskatiem, ka Aspazija bijusi nepatīkama ēna Raiņa gaitā (luga Raiņa jaunība), ir Juŗa Pabērza „atklājums”, ka Aspazija Rainim nozīmējusi tikpat daudz, cik Rainis Aspazijai, un „šī apziņa abiem bijusi neizsīkstošs daiļrades stimuls” (K, 2). Saulcerīte Viese uzdrošinās teikt, ka Aspazijas vitalitāte, enerģija grūtību pārvarēšanā, visus šķēršļus uzveicošais radīšanas prieks Rainim allaž palīdzējuši smagākajos brīžos, cietuma un trimdas gados, devuši ticību sev un uzmundrinājumu darbam (Jaunās Grāmatas, 2). Vēlēšanās tikt vaļā no padomju cenzūras fantastiskajiem sagrozījumiem un profanācijas Aspazijas darbos un apcerēs par dzejnieci ir liela. Acīm redzamās aplamības par Aspaziju autoritatīvās Latviešu literatūras vēstures sējumos šausta Edgars Damburs. Šādi spriedelējumi esot nodarījuši jau ļoti daudz ļauna literatūras kritikai, un ar tiem jāsāk „nesaudzīgs karš”, citādi „domas sastingums arvien vilks atpakaļ”. Viņš pat drosmīgi aizrāda, ka nevienam neesot tiesību mētāties ar tādiem virspusīgiem spriedumiem kā „nesaprata, nespēja saredzēt, idejiski svārstījās, sapinās pretrunās”. Damburs bezgala sašutis, ka Aspazijas skatuves mantojums padomju varas gados palicis „gandrīz neaiztikts” un pat viņas simtgades atzīmēšanai teātŗi neiestudējuši nevienu Aspazijas lugu (K, 3). Hausmanis savukārt mudina publicēt visas 14 Aspazijas lugas (LuM, 6.4), nevis tikai septiņas, kā tas bija viņas divsējumu dramaturģijas izlasē Lugas (1968), kur uzņemtas Vaidelote, Zaudētās tiesības, Zeltīte, Sidraba šķidrauts, Aspazija, Zalša līgava un dramatiskais fragments Ragana.

Līdzīga rūgtuma un neapmierinātības piesātināti ir raksti, kam kāds sakars ar latviešu teātŗa simtgades atzīmēšanu. Pēckaŗa 23 gados vēl nav publicēta neviena pilnīga latviešu teātŗa vēsture, latviešu oriģināldrāmaturģijas celmlauža Ādolfa Alunāna mantojums „vēl līdz šim palicis tikpat kā neapgūts” un par Alunānu nav laista klajā neviena monogrāfija. Damburs gan 40. gados esot iesniedzis daiļliteratūras redakcijai Alunāna lugu izlasi, „taču manuskripts iegūla izdevniecības archīvā un pazuda...” (LuM, 20.4). Jāpiezīmē, ka gada pašās beigās publicētas Alunāna Lugas, kur ietilpst Pašu audzināts, Seši mazi bundzenieki un Pārticībā un nabadzībā. Laists klajā arī K.Kundziņa Latviešu teātŗa vēstures I sējums (no paredzētajiem trim).

Liela interese ir par Friča Bārdas darbiem, kaut arī kopš kontroversālā krājuma Dzejas (1959) ar Mildas Kalves priekšvārdiem cenzori nav devuši publisku atļauju viņas dzejoļu tālākai rehabilitēšanai, resp. publicēšanai. 12.martā Rīgas Mākslas darbinieku nama pārpildītā zālē notika ļoti sekmīgs Bārdas dzejas vakars. Dzejnieka dzimtajā pusē − Pociema Rumbiņos (pie Limbažiem) − atklāta memoriālā istaba, piedaloties viņa 78 g.v. dzīves biedrei Paulīnai Bārdai un 77 g.v. brālim (arī dzejniekam) Antonam Bārdam. Ilgonis Bērsons atļaujas paslavēt Bārdu kā „tuvu un vajadzīgu mūsdienu cilvēkam”, vienlaikus ieteikdams mainīt negatīvo attieksmi pret Bārdu un nemētāties tādiem teicieniem kā „neveikls mēģinājums padomju cilvēkiem Fr. Bārdu − tā sakot − iesmērēt”, „nelabais gaiss”, „stulbi reakcionāri sarakstījumi”, „atpakaļrapulība”, „glupja reālisma iznīcināšana” u. tml. (K, 9).

Literārā mantojuma jomā vēl jāmin K.Ozoliņa raksts „Lūcija Zamaiča un viņas darbi” (LuM, 24.2), Ojāra Zandera apcere sakarā ar Jāņa Ziemeļnieka 70. dzimšanas dienu (K, 1) un S. Vārpas − par kritiķi un Gogoļa Mirušo dvēseļu latviskotāju Ērmani Pīpiņu-Vizuli (1873-1927).

Nedaudzi uzmanīgi raksti veltīti 30. gadu lielajā tīrīšanā represētajiem latviešu literātiem. Kaut arī Laicēns vēl joprojām nav pilnīgi rehabilitēts un viņa bibliogrāfija vēl arvien „saīsināta” (K, 4), sakarā ar viņa 85. dzimšanas dienu publicēti A. Būmaņa „Kreisās frontes kaŗavīrs” (LuM, 23.11), A.Paegles „Trīs tikšanās” (LuM, 16.11), Broņislava Tabūna „Linarda Laicēna estētiskie uzskati” (K, 11), kur autors mēģina par katru cenu ietērpt Laicēnu zvērināta reālista drēbēs, un „Linarda Laicēna pirmie cietuma gadi (1909-1911) un sarakste ar Annu Brigaderi” (LuM, 20.7). Par „sociālistiskās kultūras kareivi” Viktors Līvzemnieks nosauc literātu Pēteri Veini-Vintiņu, kas 1920.g. pārņem laikraksta Sibirijas Cīņa vadīšanu, eventuāli beidz Sarkanās profesūras Literatūras institūtu, kļūst par Sveŗdlova Komūnistiskās universitātes prorektoru un vēlāk par Padomju Savienības sūtniecības partijas sekretāru Latvijā. Apcietināts „uz ļaunprātīgu apmelojumu pamata” 1938. g., viņš zaudē dzīvību 2 gadus vēlāk (LuM, 25.5). L.Amatniece atceras 1937.g. nošauto dzejnieku un prozistu Alvilu Cepli, kam „pa profesionāla rakstnieka ceļu” izdevies noiet „tikai īsu gabaliņu” (LuM, 7.9), un Pēteri Sviri-Blūmfeldu, kuŗš 1937.g. pieteicis izdošanai savu dzejoļu krājumu, „bet šis nodoms un plāns netika realizēts” (LuM, 24.8), jo viņu ievieto apcietinājumā, kur viņš mirst 1943.g., bet Ingrīda Kiršentāle piemin čekistu Mārtiņu Lāci, kuŗš rakstījis latviski un krieviski ar pseudonimu Jānis Sudrabs, un nožēlo, ka 1938.g. nepilnu 50 g. vecumā pārtrūkst viņa „padomju varai atdotais mūžs”, jo arī viņu „personības represiju vilnis ierauj sevī” (LuM, 8.6). No žurnāla Celtne (nr 2-3,1934) Literatūrā un Mākslā (13. un 20.7) pārpublicēts Sīmaņa Berģa (1887-1943) tēlojums. Būdams aktīvs cīnītājs 1905.g. revolūcijas laikā, tā autors glābjas no represijām Austrumprūsijā, pēc tam ASV, kur pavada 10 gadus. Pēc atgriešanās ieņem augstus posteņus kominternē un PSRS ārējās tirdzniecības komisariātā, kā arī nodarbojas ar literatūru. Viņš mirst 7 g. pēc apcietināšanas. Turpat 25.maijā publicēts Jāņa Straujāna-Mastera stāsts „Zirgu zaglis”. Arī Straujāns rakstījis latviski un krieviski no 1911.g., tulkojis Raiņa, Poruka un Andrieva Niedras darbus krievu valodā, darbojies padomju vēstniecībās Itālijā un Ķīnā, no 1931. līdz 1935.g. bijis TASS korespondents Latvijā. NKVD viņu nošauj 1939.g.

Tikai retos gadījumos literātūrpolītiķi dod atļauju pieskarties polītiskā emigrācijā esošo rakstnieku daiļradei. Šajā jomā latviešiem, šķiet, klājas visgrūtāk. Katrā ziņā igauņu un lietuviešu „uzdrošināšanās koeficents” ir daudz augstāks. Rahva Hääl (27.3) sakarā ar Zviedrijā dzīvojošās Marijas Underes 85 g. jubileju ievieto viņas attēlu un Ernas Sirakas (Sürak) rakstu, kuŗā uzsvērts, ka dzejnieces dziļi filozofiskajām idejām, spēcīgajai valodai un dzimtās zemes mīlestībai ir liela nozīme visā igauņu 20.gs. dzejā. Underes jaunākais dzejoļu krājums Sapņu ceļojums iznācis žurnāla Looming bibliotēkas 13.numurā. Jau pirms pieciem gadiem Igaunijā plaši atzīmēta Underes 80. dzimšanas diena. Looming arī publicē Zviedrijā dzīvojošā komponista Eduarda Tūbiņa atmiņas (nr 12,1967) un rakstu „Mūsu ļaudis Oklahomā” (nr 6, 1968) par recenzētajām igauņu grāmatām literatūrkritikas žurnālā Books Abroad, kuŗa galvenais redaktors ir JG lasītājiem labi pazīstamais igauņu kritiķis un dzejnieks Dr. Ivars Ivasks. Viļņā 1967.g. beigās laista klajā lietuviešu emigrantu rakstnieku daiļdarbu antoloģija Graži tu, mano brangi tevine (Cik skaista esi, dārgā tēvzeme), kur atrodami 27 tendenciozi izmeklēti daiļdarbi. Latvijas lasītāji pērn iepazīstināti tikai ar divu latviešu trimdinieku ļoti niecīgu daiļrades daļu − Irmas Grebzdes stāstu „Sarkanie jūras zirdziņi” (LuM, 13,1), kas patapināts no 1967.g. Grāmatu Drauga izdotā krājuma Ēnas dzeltenā stiklā, un Olafa Stumbra 3 dzejoļiem (LuM, 13.7). Ievadvārdos paskaidrots, ka 1960.g. Čikagā iznākusi Stumbra dzejoļu grāmata Etīdes, par kuŗu dzejnieks tā paša gada rudenī saņēmis atzinības balvu, bet nav minēts kādu (Zinaīdas Lazdas fonda pirmo prēmiju), Publicēta arī miniintervija ar Stumbru.

 

 

LATVIEŠU LITERATŪRA PASAULES ARĒNĀ

Saprotams, ne tikai mēs, bet arī latvieši dzimtenē meklē literatūrai augsni aiz Latvijas un PSRS robežām, cenšas gādāt par latviešu literatūras popularizēšanu citās valodās. Patlaban latviešu literatūra iziet pasaules arēnā galvenokārt ar krievu valodas palīdzību. Tad seko vācu, angļu un franču. No 1958. līdz 1968.g. krievu valodā pārtulkota 201 latviešu grāmata un 151 grāmata dažādās PSRS nekrievu tautu valodās. Bet pat rakstnieku savienības valdes sēdē (10.12) tiek publiski atzīts, ka vairākums tulkojumu (īpaši dzejoļu) citās valodās slavu latviešu literatūrai nenes, dažkārt gan pretējo, piem., 1959.g. Maskavā un Ļeņingradā publicētā Antoloģija latišskoj poeziji (Latviešu dzejas antoloģija) divos sējumos, Raiņa Tihaja kņiga (Klusā grāmata, 1965) u.c. Par panākumu grūti atzīt arī angļu lasītājiem domāto Blaumaņa noveļu krājumu In the Lap of Happiness, Andreja Upīša stāstus Cause and Effect un Outside Paradise and Other Stories, prozas un dzejas antoloģiju Amberland (1967), M.Birzes gaŗo stāstu Yet Icebound Rivers Flow. Protams, ir arī darbi, kur atdzejojumu līmenis ir relatīvi augsts: Blaumaņa P’esi (Lugas, 1959) un Izbrannoje (Izlase, 1959), Plūdoņa dzejas izlase V solņečņije dali (Uz saulaino tāli, 1959), A. Bloka, Vl. Ņevska, Vs. Roždestvenska u.c. atdzejojumā, Čaka Ļestņici (Kāpnes, 1964) Ņevska atdzejojumā. Daži teicami tulkojumi atrodami arī ukraiņu, lietuviešu un moldaviešu valodā. 1966.g. Budapeštā laista klajā K.Skalbes pasaku izlase ungāru valodā Az Északi Tündér. Visnenozīmīgākie ir tie latviešu prozas darbi, kas tulkoti svešvalodās ar krieviskā tulkojuma starpniecību, kaut gan nebūtu grūti atrast labus valodas pratējus. Latvijā tiešu tulkošanu svešvalodās un no tām kavē dažādi priekšraksti no augšas, un latviešu literātiem ar skaudību jānoskatās uz tām republikām, kur tulkotāji it kā saņēmuši savas nacionālās literatūras tulkošanu savās rokās. Azerbaidžāņiem pat izdevies nodibināt tiešu kontaktu ar izdevniecībām Francijā. Arī tendenciozā tulkojumu izvēle padara latviešu literatūru svešvalodās gaužām mazvērtīgu − tulkoti galvenokārt tiek t.s. padomju darbi. Šī visiem zināmā un oficiāli atbalstītā parādība nav dabiska. Šķiet, dzejnieks Auziņš kā viens no pirmajiem uzdrošinās vērsties pret šo tendenci, ierosinot, ka „organizatoriski” nav darīts nekas, lai citu tautu lasītājiem būtu pieejami tādi latviešu klasikas meistari kā Poruks, Ezeriņš, Adamsons, Kurcijs, Jaunsudrabiņš, Birznieks-Upīts, Čaks u.c. „Mēs taču gribam citām tautām rādīt labāko”, izsaucas Auziņš, „nevis savu nabadzību!” Neraugoties uz ļoti kļūmīgo stāvokli, Vāveres un Mackova minētā grāmata (430.lp.) kategoriski apgalvo, ka „krievu valodā pēdējos 20 gados izdots viss vērtīgākais no latviešu literārā mantojuma”. Tas nav tiesa, bargi pasvītro Auziņš, „jo viss vērtīgākais nav izdots pat latviešu valodā” (LuM, 28.12). Par tulkojamo darbu tendenciozo izlasi un viduvējo kvalitāti nepārprotami liecina 1968.g. krievu valodā izdotās latviešu grāmatas: dzejoļu krājumi − Olgas Lisovskas Starp vasaru un ziemu, Jāzepa Osmaņa Pulksteņmeistars (bērniem) un Raiņa bērnu dzejas izdevums Zirņa bērni pavājā tulkojumā; romāni − Egona Līva Velnakaula dvīņi (publicēts arī žurnālā Družba narodov, nr. 2), Laimoņa Pura Gaismas staru lokā, Anatola Imermaņa Lidmašīnas krīt okeānā un atkārtotā izdevumā Viļa Lāča Zvejnieka dēls; stāstu grāmatas − Andreja Upīša Pērle no gredzena un Žaņa Grīvas Spoki (abas žurnāla Ogoņok bibliotēkā). Periodikā nereti parādās vērtīgāki darbi, piem., mēnešrakstā Družba narodov − astoņi Vācieša (nr 5), septiņi Čaklā dzejoļi (nr 9) un Bela stāsts „Netaisnība” (nr 6). Bela stāsts „Zemūdenes kapteinis” publicēts nedēļas avīzē Ļiteraturnaja gazeta (nr 35). Žurnāla Znamja aprīļa burtnīcas dzejas nodaļa veltīta tagadējo Latvijas dzejdaru vārsmām. Pavērosim, kas pārtulkots citās „sociālisma nometnes” valodās: bulgāru − Imermaņa romāns Pavadonis met ēnu; igauņu − Jāņa Ezeriņa noveļu izlase Kontrabandisti (žurnāla Looming pielikuma 27.nr), Pāvila Rozīša romāns Ceplis, Annas Brodeles savā laikā kontroversālais stāsts Zilais zvirbulis, Vācieša dzejoļi Itas Sakas tulkojumā (Looming, 3); lietuviešu − ļoti krāšņs Raiņa Zelta sietiņa izdevums (filologa Kosta Korsaka atdzejojumā ar Birutes Zilītes fantāziju ierosinošām illustrācijām), latviešu tagadējās dzejas izlase Vārpai (Zvani), Indrānes romāns Cepure ar kastaņiem, Ezeras Mežābele, atkārtotā izdevumā Lāča Zvejnieka dēls un trīs Bela stāsti (Pergale, 3). Jāpiemin Lietuvas ZA Lietuviešu valodas un literatūras institūta sagatavotā rakstu krājuma 10. sējums Baltu un slāvu valodu sakari, kur daži no ievietotajiem pētījumiem skaŗ arī latviešu valodas jautājumus. Armēņu Sovetskan Aijastan ievietoti četri Čaklā dzejoļi; azerbaidžaniešu Azerbaidžan kadini − Belševicas, Losbergas, Brīdakas un Elksnes dzejoļi; baltkrievu Polimja (nr 1) − Ezeriņa, Belševicas, Bela, Ezeras un Lāča stāsti.

 

 

TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI

Dogmatiķi vēl arvien sektantiski krāso pasaules literāro karti vienā krāsā, ignorē režīmam „bīstamus” virzienus, ar nicināšanu runā par „rietumnieciskā ievazāšanu” un padomju latviešu lirikai un prozai svešām intonācijām. Bet vairums latviešu intellektuāļu, saprazdami, ka visas pasaules daiļliteratūra savstarpēji bagātina literāri māksliniecisko attīstību, ilgojas pēc nozīmīgākiem sakariem ar pasaules kultūru. Kultūras mantojums nav tikai oriģinālā literatūra, bet arī tulkojumi un atdzejojumi, uzsver Auziņš, piemetinādams ar skatu uz literātūrpolītiķiem, ka viena no latviešu literatūras tradicijām ir cenšanās pēc tā, lai cilvēku sirdis un dvēseles vienmēr būtu atvērtas pasaulei (LuM, 29.6). Jaunais dzejnieks Līvzemnieks mudina vērt plašāk durvis un ielaist dzejas pavasari, kas „nerimtīgi šalc visapkārt Latvijai”, jo nebūt nepietiekot ar ieskatu padomju krievu dzejā vai „nacionālo dzeju dažkārt ne visai augstvērtīgajos izdevumos krievu valodā” (K, 7). Brāļu Kaudzīšu personības krustojas pasaules kultūrā („Gogoļa, Dikensa, Servantesa svētīgais iespaids”) ar latviešu tautā pasmelto „gara spēku, gudrību un talantu”, paskaidro Peters, un tikai tādēļ padsmitiem reižu izdoti Mērnieku laiki, viens no 19.gs. latviešu rakstniecības augstākajiem sasniegumiem. Dūšīgākie kultūras darbinieki, dažkārt maskēdamies ar naīvitāti, jautā, kāpēc noklusēt tādus lielus atklājumus kā Prūstu (Proust), Kafku, Džoisu (Joyce), Klodēlu (Claudel) u.c. Laganovskis, pirmoreiz saņēmis atļauju apceļot Poliju, pavisam bērnišķīgi jūsmo par tādiem latviski nekad netulkotiem darbiem kā S.I. Lēca Nesasukātām domām, Slavomira Mrožeka pasaules slavu ieguvušajām dramatiskajām groteskām, Pētera Veisa lugu Marats-de Sads un Frīdricha Direnmata (Dürrenmatt) komēdiju Anabaptisti (K, 3). Raksturīgas ir Lukjanska domas stāstā „Jāuzraksta stāsts” (LuM, 3.2):

Varbūt stāstu būvēt ka iekšējo monologu? Kā apziņas plūsmu, kas fiksētu vissīkākās dvēseles vibrācijas? Man šis materiāla pasniegšanas veids ir ļoti tuvs, bet katrā ziņā atkal pārmetīs Džoisa ietekmi. Man tad vienmēr nāk smiekli, lai gan tas patiesībā ir ļoti skumji. Es labprāt šo Džoisu palasītu, tikai nezinu, kur lai dabūnu kaut vienu viņa grāmatu. Nu, pie velna! Nekādus formas meklējumus! Mūsu pašu veco labo reālismu, ne pārāk sarežģītu sižetu, ne sevišķi dziļi noslēgtu domu un tik iecienītās laimīgās beigas. „Happy end!”

Jāpieņem, ka ne Lukjanskis, ne Laganovskis, kas, šķiet, iepazinies ar Ulisu poļu valodā poļu detektīvista Džo Aleka tulkojumā, nezina nekā par Dzintara Soduma meistariski latviskoto Ulisu, kuŗu 1960.g, publicēja „Ziemeļblāzmas” apgāds Zviedrijā. Jāapsveic jaunās kritiķes Dzidras Kalniņas pirmreizīgā uzdrošināšanās aplūkot „jauno formu” veidošanos 1922. g. sarakstītajā Džoisa romānā un pērn latviski izdotajā rietumvācieša Volfganga Kepena (Koepen) romānā Siltumnīca (Das Treibhaus, 1953) Literatūras un Mākslas slejās (30.11. un 5.12; skat. arī JG 72 un JG 73).

Jāatzīst, ka savu darbu pēdējos gados arvien rūpīgāk un vērtīgāk cenšas veikt tulkotāji, īpaši atdzejotāji, kuŗu vairākums ir mūsu jaunie dzejnieki. Starp pērnā gada iejūtīgākajām un korrektākajām latviskotajām dzejas minigrāmatiņām jāmin ukraiņu intellektuālās un patriotiskās dzejas meistara, dumpīgā Ivana Drača (dz. 1936) Ar tevi uz tu (atdzejotāji: Belševica, Čaklais, Ziedonis, Līvzemnieks), ukraiņu jaunās paaudzes visnacionālākā dzejnieka Mikolas Vingranovska Dārzi un likteņi (Belševica), pasvītroti nacionālā kazaka Olžasa Suleimenova Labais saullēkta laiks (Auziņš), burjatu tautas pagātnes un gara mantu apdzejotāja Dondoka Ulzitujeva Cilvēki − gulbji (Leinerts, Ziedonis), moldāva Grigores Vieru Dziesma ogai vīnogu ķekarā (Ziedonis, Čaklais), lietuvieša Alfona Maldoņa Aug koki (Avotiņa), krieva Vozņesenska (viņš atsaucas uz Pasternaku un Frederiko Garsiju Lorku kā saviem tuvākajiem gara radiniekiem) Gaismas gadi (Sirmbārdis), Jevtušenko Sloku pārlidojums (Peters), ievērojamā amerikāņu nēģeru dzejnieka Lengstona Hjūza (Hughes) Skumjie blūzi (The Weary Blues, 1926), Aleksandra Bloka Lirika (Auziņš, Elksne) un „greznā izdevumā” Divpadsmit jaunā atdzejojumā, ko veicis Ziedonis. 20.gados Bloka kontroversālo darbu tulkoja Leons Paegle. Bloks savā laikā lieliski pārtulkoja krievu valodā Plūdoņa Rekviēmu. Labākie pērn tulkotie romāni ir angļa Čarlza Snova (C.P.Snow) Varas gaiteņi (Corridors of Power, 1964), lietuvieša Alfona Bielauska Kauņas romāns (Kauno romanas, 1966), Polijā dzimušā Dāvida Seinerta (Scheinert) 1961.g. ar augstāko literāro balvu Beļģijā, Rosela prēmiju, apbalvotais Garausis Flāms (Le flamend aux longues oreilles, Parīze, 1959) par 1944.g. notikumiem vācu okupētā beļģu ciemā, dienvidāfrikāņa Alekša la Gurna Un trīskārt savīts pavediens...(And a Threefold Cord, Austrumberlīnē, 1964) par dzīvi Keiptaunas (Capetown) priekšpilsētas nēģeru kvartālā, rietumvācieša 61.g. grupas pārstāvja Makša fon der Grīna (Grün) Maldu guns un, uguns (Irrlicht und Feuer, 1964), šveicieša Otto Steigera satiriskais Gads vienpadsmit mēnešos (Das Jahr mit elf Monaten, 1962), austrumvācieša Heinricha Stolla Ala pie Nāves jūras (Die Höhle am Toten Meer) par Kumranas rokrakstiem, venecuēlieša Migela Otero Silvas Onario nāve (La muerte de Honorio, 1963), Heinricha Bella (Böll) pirmais plašākais darbs Kur tu biji, Ādam? (Wo warst du, Adam? 1951), ukraiņa Pavlo Zagrabeļnija Viena diena ceļa uz nākotni (Deņ dlja prijdešņogo, 1964), krievu Sergeja Krutiļina Liepēni (Lipjagi, 1966) un Vladimira Tendrjakova Tikšanās ar Nofreteti (Svidaņije s Nefertiti, 1965). Jaunā izdevumā lasītāji saņēmuši Dostojevska romānu Piezīmes no Mirušo nama, Turgeņeva stāstu Asja, Puškina Kopotu rakstu II un III sējumu, Zolā triloģijas Trīs pilsētas otru daļu Roma, Rolana Kopotu rakstu X sējumu ar romānu Apburtā dvēsele. īsajā prozā − angļa Alana Silito (Sillitoe) stāstu krājumu Gargabalnieka vientulība (The Loneliness of the Long Distance Runner, 1960) un Zviedru noveles, kur pārstāvēti 29 rakstnieki ar 41 darbu − no Augusta Strindberga un Zelmas Lagerlefas līdz Ērikam Asklundam un Jusefam Celgrēnam, Kā parasts padomju grāmatizdošanas praksē, Rietumu daiļdarbu atveidojumos izdevēji ir „dubulti nobruņojušies” ar pievienotiem priekšvārdiem vai pēcvārdiem, kam „ideoloģiski” jāievirza un jānoskaņo lasītāji.

Kvantitatīvi ievērojams ir pagājušā gada Dzejas dienā, Karogā un Literatūrā un Mākslā ievietotais tulkotu dzejoļu un īsās prozas klāsts. Visvairāk tulkoti Padomju Savienības nekrievu autori, gan klasiskie, gan šāsdienas. No viņiem izcilākie: 15.gs. uzbeku dzejnieks un austrumtautu lirikas panta formas, gazeles, meistars Ališers Navoji, 18.gs. azerbaidžāņu rakstnieks Vagifs (Molla-Panahs), krievu apspiestās gruzīnu tautas bēdu apdzejotājs Nikolazs Baratašvili (19.gs.), 1937.g. nobeigtais gruzīnu simbolists Ticians Tabidze, baltkrievs Vladimirs Karatkēvičs, armēņu jaunais dzejnieks Jurijs Saakjans un filoloģijas doktors Pamirs Sevaks (Raiņa Pūt, vējiņi! tulkotājs armēņu valodā), ukraiņu 60.gadu dzejnieki Vitālijs Korotičs, Līna Kostenko un pirms nedaudziem gadiem 30 gadu vecumā mirušais Vasils Simoņenko. Uzkrītoši maz tulkotos krievu padomju rakstnieku darbus sacerējuši galvenokārt liberālie rakstnieki − Leonīds Martinovs, Jevtušenko, Vladimirs Solouhins, Nikolajs Čukovskis un Nikolajs Zabolockis, Jāpiezīmē, ka netiek tulkoti Viskontroversālākie krievu darbi nekrievu tautu valodās. Latviešu valodā nav tulkotas ne Jevtušenko poēmas Babij ļar, Staļina mantinieki, Vēstule Jeseņinam, ne baltkrieva V.Bikova Mirušiem nesāp, ne ukraiņa Oles Gončara Katedrāle, ne A.Solžeņicina Ivana Deņisoviča viena diena, ne Tendrjakova Nobeigšanās, ne V. Sjomina Septiņi vienā mājā, ne F.Abramova Divas ziemas un trīs vasaras.

Savdabīgo jauno igauņu dzejnieku devumu latviešu periodikas lappusēs pārstāv Rūdolfs Rimmels, Voldemārs Panso, Arvo Valtons un Debora Vārandi, Visbagātāk tulkoti lietuvieši − Vitauts Rimkevičs, Aļģimants Mikuta, Ramute Girkontaite, Justins Marcinkēvičs, Vlads Simkus, Janīna Degutīte, Eugenijs Matuzēvičs, Albīns Žukauskis, Albīns Bernots, Aļģimants Baltaķis, Vincs Mikolaitis-Putīns u.c. īpaši jāmin maija Karogā publicētā Eduarda Miežalaiša hiperpatriotiskā poēma „Būsim stipri kā klints”.

 

 

1967./68.g. sezona. Akadēmiskais drāmas teātris Rīgā. Darbā pie jaunās izrādes. G. Cilinskis, Velnakaula dvīņu autors E. Līvs un režisors A. Liniņš. Kritikas atzinums bija, ka Liniņa veikums ir „tuvinājis mūsu prozu teātrim uz jauniem, šodienas mākslai daudz izdevīgākiem un perspektīvākiem jautājumiem.”

Slavenās episku darbu iestudējuma tradīcijas Akadēmiskajā drāmas teātrī (agrākajā Nacionālajā teātrī) guvušas jaunu talantīgu turpinājumu Velnakaula dvīņos. Inscenējums bija veikts radoši − nevis tajā pašā garā kā līdz šim. G.Cilinskis − Kaspars Velnakauls.

 

 

 

PROZA

Jaunie prozisti nav spējuši aktivizēties tādā mērā kā dzejnieki, jo viņus joprojām savos žņaugos ļoti stingri tur rutīna. Tādēļ arī 1968.gada prozas devums atpaliek tālu no pilnskanīgās dzejas. Sevišķi lielās prozas darbu saturā aktīvi izpaužas vecas dogmatiskās tendences, un tikai retos gadījumos var nojaust jaunus formas meklējumus jaunu pieeju materiālam. Tiesa, krietna daļa prozistu teicami apguvuši prasmi risināt stāstījuma pavedienu, bet viņu darbi ir pelēcīgi un amatnieciski, tiem pietrūkst dziļuma un nereti jau publicēšanas laikā tie kļūst „nevienam nevajadzīgi”. Protams, arī latviešu prozas rakstniekos mājo tieksme pēc svaiguma, tiešuma un patiesuma, arī viņiem apnikusi liekulība, pastāvīgie kompromisi ar sirdsapziņu un paidagoģiskā nostāja literatūrā. Bet viņu vairākumā, šķiet, virsroku ņem bailes no iekļūšanas padomju dzīves „nomelnotāju” skaitā. Rezultātā (izsakoties kritiķa Jāņa Kalniņa vārdiem) latviešu prozā „visi jautājumi izbeidzas idilliska viduvējībā, pieticībā, kas dažkārt robežojas jau ar skaidru mietpilsoniskumu” (K, 10). Salīdzinājumā ar mūsu kaimiņtautām lietuviešu proza ir tālu avangardā ar tādiem darbiem ka A.Bielauska Kauņas romānu, J. Marcinkeviča Priedi, kas smejas, I. Mēra Neizšķirts ir tikai mirklis (visi tulkoti latviski; skat. JG 67), u.c.

Lielajā prozā ar patiesīgiem Padomju Latvijas realitātes atainojumiem un ievērojamu domu patstāvību izceļas tikai viens darbs − kontroversālā rakstnieka Visvalža Lāma (Eglona) romāns Visaugstākais amats (K, 3-5). Jau kopš tā laika, kad literatūrā pirmo reizi parādās viņa vārds Zvaigznē 1953.g. februārī, Lāms ieņem savrupu vietu starp pārējiem prozistiem. Pēc gaŗā stāsta Balta ūdensroze (1958) un romāna Kāpj dūmu stabi (1960) pār viņu pārvēlas tik nežēlīga oficiālās kritikas lavīna, ka uz pieciem, sešiem gadiem rakstnieks „noliek ieročus”, aiziet garīgā pensijā un nododas savai otrai speciālitātei − atslēdznieka amatam (skat JG 32).

Rakstot daļēji autobiogrāfisko Visaugstāko amatu, Lāmu visvairāk nodarbinājusi doma ko īsti pārdzīvo cilvēks, kam „satriektas visas illuzijas, pazudusi jaunekļa iedomība, pilnīgi apdzisuši cīņas kvēle”, kas uz laiku gūst jaunas bet manīgas cerības, kuŗas atkal jāzaudē. Viņš mēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc šīs cerības jāzaudē un, kas vainīgs, pats vai citi? (LuM, 10.8). To darīdams, autors ne tikai droši tveŗ virkni latviešu prozā maz vai nemaz skartu problēmu bet arī pievēršas svaigām formām, sintezējot dažādus paņēmienus, to starpā apziņas plūsmas formu ar iekšējiem monologiem, kur pašreizējā momenta doma pārtraucas un mijas ar retrospektīvām atkāpēm un nejaušiem blakus iespaidiem. Romāns izceļas ar labu iztēli, attapību un izdomu. Bet māksliniecisko vienību un iedarbīgumu vājina neizlīdzinātība, atkārtošanās, un nemaz nepārliecina pārāk biežā sagadīšanās. Dažkārt rodas iespaids, ka galīgo kompozicionālo slīpējuma procesu autors vēl nav nobeidzis. Liekulība personiskā, bet īpaši sabiedriskā dzīvē ir romāna pamatideja. To risinot, autors pietuvojas patiesai, kritiskai sociālo parādību analīzei. Romāna vide ir starp Latvijas industriālo intelliģenci un tā tiešā darbība noris Chruščova valdīšanas beigu posmā, kā arī pēc „kukurūzas kulta” noziedēšanas. Galveno sižeta līniju veido Raula Allika un Ivara Stumbra pretnostatījums. Abos mākslas tēlos autors, liekas, centies atspoguļot noteiktas cilvēku grupas, un zināmas padomju sabiedrībai raksturīgas iezīmes. Romāna varoņu paspilgtinājumam un dziļākai noraksturošanai kalpo visas sekundārās personas, kuŗu likteņi un intereses saduras (nereti ļoti māksloti) un savstarpēji savijas, vienlaikus veidojot gaužām drūmu fonu. Romāna pašā centrā esošais Alliks daļēji rada krievu 19.gs. literatūrā tik pazīstamajiem „liekajiem cilvēkiem”, „godīgajiem neveiksminiekiem” (Oņeginam, Čackim, Pečorinam, Rudinam u.c.), kuŗi savukārt vairāk vai mazāk radniecīgi „baironiskajam cilvēkam”. Labi notēlotais Alliks par visu augstāk cilvēkos vērtē abstraktās kategorijas: iekšējo patstāvību, principialitāti, godīgumu, īstenumu, patiesīgumu. Viņš ilgojas „piedzīvot tādu brīdi, kad visa pasaule šķietas uzziedam”, un kāro „tikai vienu elpas vilcienu tādas dzīves, kas paceltu viņu pāri ikdienas likstām un liekulībai”. Bet šiem ideāliem piepildīties traucē ārējie apstākļi, kas nespīdoši kauj viņa dvēselē ticību ne tikai saviem spēkiem, bet godīgumam un tiesībām vispār, labā un skaistā triumfam un pašai būtībai. Gana pieredzējušais vīrs vairs neredz nekam iekšējo jēgu, ir sarūgtināts, vīlies, ironijas pilns, jo pārāk bieži nācies uzdurties ļaunumam, liekulībai, meliem, izvirtībai, savtīgumam un neiedomājamai cietsirdībai. Viņš kļūst par vientuli bez neviena piederīgā, neviena drauga vai sievietes. Viņa dzīve ir „kaila dzīvība, pudele un viena elektriska spuldze”. Ar dažiem darba biedriem Allikam ir kopīga pudele, „bet nekad ne kopīgas domas”, ne kopīga valoda (arī pārējie tēli bieži pavisam čechoviski runā „reizē un katrs savu”). Ar savām domām, īpatnējām izjūtām un secinājumiem Alliks parādās kā intellektuāli augsti attīstīts cilvēks. Pēc izglītības viņš ir tautsaimnieks, kas jau sen būtu kļuvis par zinātņu doktoru un augstskolas profesoru, ja tikai būtu spējis pielāgoties un nebūtu rīkojies „polītiski aplami”. Viņš spoži pārvalda angļu un krievu valodu, pazīst grieķu mitoloģiju, pārspriež Husu, Sent-Ekziperī, Ibsena Brandu, Andreja Upīša Žannu d’Arku un īpaši iemīļojis Omāra Haijama filozofiskās četrrindas. Alliks tic, ka cilvēks ir visvairāk cilvēks tad, kad viņš domā, pētī, iedziļinās: „Ja cilvēks grib ieskatīties dzīvē un pats sevī, tad filozofija viņam ir nepieciešama, un kaut vai visi pasaules nedomājošie papagaiļi to dēvētu par slimīgu”. Viņa uzskatā liela nelaime ir ja „cilvēki nezina īstas cilvēcības ideju, kaut arī tā pasniegta reliģiskā ietērpā”. Viņš nīst despotismu un tiranniju („koka dieviņus”, „ģeniālus stulbeņus”, „salmu vīrus”), kas dominē pār dzīves pabērniem. Viņš grib cīnīties par patiesību, grib „spļaut acīs” liekuļiem, meļiem un karjeristiem, bet nespēj, būdams zināmas paaudzes pārstāvis. Tomēr ar visām zvērībām, nežēlībām, kā arī savu bezspēcību, Alliks nespēj samierināties un pastāvīgi jūtas vainīgs savas sirdsapziņas priekšā. Izmisuma jūtas viņu moka kā lietuvēns un dzen žūpībā. Bet viņš arī zina, ka vainīgs ir viss laikmets, ko autors simboliski izsaka ar strādnieces Čiepas tēlu − viņa mirst galvenokārt no nabadzības un cietsirdības. Un viņas izvadītāji zārka nesēji no svaigi krāsotā zārka „iemantoja riebīgus, brūnganus traipus drānās...” Laikmets atnesis smagu traģēdiju visai latviešu tautai, par ko liecina Allika vienīgais draugs vecais Rolands, kas zaudējis abus dēlus: vecāko vācieši mobilizējuši leģionā un pēdējā kaŗa ziemā viņš kritis Kurzemē; krievu otrreizējās okupācijas vara īsi pirms kaŗa beigām iesaukusi jaunāko − arī viņš nolicis savu galvu tai pašā Kurzemē. Bet darīt neko nevar, jo tādu vīru kā itāliešu 16. gs. astronomu, naturfilozofu un rakstnieku Džordano Bruno, kuŗš gāja bojā uz inkvizīcijas sārta 1600. g. pēc tam kad bija šaustījis „svētās ēzelības” izpausmes vairāk nekā 20 gadus, šodien „piežmiegtu pēc pirmā teikuma”.

Pēteris Lielais uzcēla Pēterburgu ar desmitiem tūkstošu kauliem; ja šie vīri dzīvotu šodien, viņi turētu lāģeros miljonus. Viduslaiku karāļi izcīnīja savus karus ar algotņiem... Mūsu dienās − gribi vai negribi, ņem flinti! Atteiksies... pieliks pie sienas.

Alliks pats sev sāk pārmest jau vidusskolā Staļina laikā 40. gadu beigās, kad klasē sašvīkotu atrod vienu no ģenerālisima darbiem. Apvaino kādu zēnu, kuŗa tēvs izbēdzis uz Rietumiem („tolaik šis fakts pats par sevi jau bija vairāk nekā kompromitējošs”). Baiļu dēļ Alliks noklusē īsto vainīgo − Krievijas latviešu komūnistu atvasi, kam māte ir partijas biedre, bet tēvs strādā „tajā iestādē, kuŗas vara tolaik bija neierobežota” − jo čekista dēls piedraud uzdot attiecīgajai iestādei noskaidrot, vai ar Allika „senčiem viss ir tik tīrs”, un Alliks zina, ka ar tuviniekiem „viss nebija gluži tīrs”. Nevainīgais puisis pazūd, bet īstais vainīgais pēc studijām Maskavā kļūst „kadru daļas vadītājs” celtniecībā (viņa vectēvu starplaikā nomušījuši latviešu partizāni un arī tēvs dabū „lodi mīkstumos”).

Tais dienās, kad izsludina „visas tautas sēras” sakarā ar Staļina nāvi, Alliks gūst izcilu ievērību ar kādu ekonomisku pētījumu, kur viņš apšauba „universāllīdzekļu noderību lauksaimniecības pacelšanai” un ieteic attīrīt pašus pamatus „no izdarīto kļūdu lūžņiem”. Bet ļoti drīz apstākļi kļūst atkal nelabvēlīgi. Atveŗas pārāk dziļa plaisa starp to, ko jaunais zinātnieks sācis un kā ir spiests turpināt. Turklāt, viņu sāk apsūdzēt „allikisma” ideoloģijas sludināšanā. Kāds „autoritātīvs vīrs” lielas auditorijas priekšā paziņo, ka Allika zinātniskā darbība izsaukusi „dziļu sašutumu visā mūsu sabiedrībā”. Pat Allika labākie draugi un biedri ne tikai neuzdrošinās kaut ko iebilst pret partijnieku ar augsto posteni, bet krīt uz vaiga viņa priekšā un kontroversālā raksta apspriešanas sanāksmē visi kā viens uzbrūk Allikam par pareizā virziena zaudēšanu, diženās īstenības nomelnošanu, klanīšanos satrunējušo Rietumu priekšā. Cenzdamies pierādīt savu nevainojamo padomju patriota un pilsoņa stāju, katrs runātājs vispirms nocitē „augstā soģa” izteicienu, ņemas to argumentēt ar visnežēlīgākajiem un absurdākajiem apgalvojumiem, tad zīmīgi noprasa vai tik Alliks galu galā ir „mūsu cilvēks vai ienaidnieks” un beigās visžēlīgi piedod. Bet šoreiz Alliks nespēj ar liekulīgu pazemību uzņemt „biedrisko kritiku”. Notiek „sprādziens”: kādā pusoficiālā sarīkojumā darba vietā viņš piedzeras un reibumā izgāž uz āru visu, kas iekšā sakrājies − iebrauc dūri priekšniecības sejā, uzgāž savam draugam uz galvas salātu trauku un nolamā, par „biezpiena smadzenēm”, savai glītajai kollēgai uzrauj gaisā svārkus un nosauc īstajā vārdā. Alliku izsviež uz ielas kā „idejiski neizturētu un nemorālu elementu”. Viņš kļūst par strādnieku māju pārvaldes dienestā, vēlāk par mūrnieku un brigadieri jaunceltnē. Kaut arī sava kādreizējā skolas biedra būvinženiera Stumbra pierunāts Alliks atsāk darbu savā specialitātē − ekonomikā, līdz pat romāna beigām viņš ir depresijā.

Pārvaldes galvenais inženieris Ivars Stumbrs ir tipisks priviliģētās šķiras pārstāvis, pārtikuša augstskolas mācībspēka dēls. Apveltīts ar šķietami lielu enerģiju, vitalitāti, mērķtiecību un darba prieku, viņš tomēr ir morāls un intellektuāls mīkstmiesis, savā dziļākā būtībā tukšs un utilitārs, viens no „pasaules nedomājošiem papagaiļiem”. Pa dzīvi viņš peld tā, kā to nes, „brīžiem zemāk, brīžiem augstāk”. Vienmēr gatavs uz kompromisiem, viņš lepojas ar to, ka ir pietiekami saprātīgs, lai rēķinātos ar „dzīves realitātēm”, lai „nespārdītu pret dzeloni”, lai nelēktu uz ecēšām. Lai arī sakās neciešam roklaižas, viņš pats ir tāds, un dzīvē tiek uz priekšu, jo prot pieticīgi piemēroties un, ja vajadzīgs, nocitēt Ļeņinu un Staļinu. Teorijā Stumbrs ir ar mieru atbalstīt „jaunus pasākumus un novatorus cīņā pret iesiekstējušiem birokrātiem”, bet pats ne labprāt piedalās, jo prātā vienmēr paša stāvoklis, izredzes uz paaugstinājumu, uz „izvirzīšanos”. Viņš pārliecina Alliku kopīgi uzrakstīt darbu, kam jāatmasko „personības kults”, jāpalīdz cīnīties pret tā sekām un jāiesaka pasākumi ekonomikas augšupejai. Darbu veic galvenokārt Alliks, jo Stumbram ir „sasodīti grūti ilgstoši uz vietas nosēdēt” un viņš nevēlas sevi nodzīt līdz neurozei, bezmiegam, sirdsdarbības traucējumiem un saguruša veča izskatam. Bet kad darbs pabeigts, Stumbrs bez acu pamirkšķināšanas un pretēji saviem uzskatiem, ar mieru to pārveidot, saīsināt, lai neaizkārtu Maskavas priekšniekus. Garīgo pārdzīvojumu pasaule viņam ir gaužām nabadzīga un viņa izturēšanās pret daiļo dzimumu parasti dzestra un interese − tīri sportiska. Tikai laiku pa laikam viņš „uz brīdi” iegriežas „košā pļavā”, lai paņemtu ziedu un ietu tālāk. Pirmoreiz viņš apprecas tikai baidīdamies no sabiedriskas domas, īpaši partijas sekretāriem un saviem priekšniekiem, un daudzus gadus vilcinās oficiāli pārraut tās formalitātes, kas viņu saista „pie šīs smirdošās nelaimes”, tādēļ vien, ka šāda rīcība varētu radīt sliktu iespaidu Maskavas paziņās. Tāpat kā „romānu mīlestības” neticētājam Bazarovam Turgeņeva Tēvos un dēlos vārds mīlestība pēkšņi kļūst par jēdzienu un nostājas Stumbra uzmanības centrā. Viņš iemīlas Vivinā − meitenē ar rožainu muti un jaunas kaziņas purniņu − tādā mērā, ka, apslāpēdams savas miesas kvēlo gailēšanu, padzen kāda partijas birokrāta sievu (kas, atrāvusi tērpa pogas, nostājas viņa priekšā kaila). Pēc kāzām Stumbrs ārēji atteicas no savas neatkarības apziņas; bez iebildumiem piekrīt visiem jaunās sievas ieskatiem, kuŗi nebūt nesaskan ar viņa agrākajām idejām; pakļaujas mietpilsoniskai vulgaritātei; paklausot sievas vēlmei, pāriet pat dzīvot pie sievas vecākiem; tiesā plūmju kompotu, risina „gudrus” sarunu pavedienus ar sievastēvu; klīst apkārt pa veikaliem. Bet viņš ir liekulis − jauno sievu viņš cienī, cenšas būt labs, tomēr iekšēji turpina piederēt tikai pats sev.

Pašās romāna beigās pelnains nogurums, smaga apātija slīgst pāri visam, Allikam galva nosirmojusi, un maz palicis no „ārēji pašapzinīgā, dzīves priekā starojošā Ivara Stumbra” − viņš zaudējis visu degsmi, kļuvis drūms, novājējis. Arī viņam neatliek nekas cits kā atzīt eksistences absurditāti un skumīgi noraudzīties uz ātri tuvojošos mūža norietu. Viņš skatās nesasniedzamajā, mirdzošajā saulē un zilajās debesīs, ilgojas dzert pilniem malkiem no dzīves dzirkstošā kausa, bet, ironiski, ne viņam, ne citiem pasaule nespēj uzziedēt putekļu un kvēpainā gaisa dēļ.

Labu ieskatu šāsdienas Latvijas dzīvē dod vairākas svarīgas papildus temas. Kā savos iepriekšējos darbos, īpaši romānā Kāpj dūmu stabi, Visaugstākā amata sižetā atspoguļojas padomju dzīvē raksturīgās sadursmes un pretrunas, sevišķi lielā nevienlīdzība starp tiem, kas pieder pie „kungu slakas” (kā izsakās viens tēls) un „mazo cilvēku”. Pēdējie dažkārt līdzinās Gorkija „bijušajiem cilvēkiem” (bivšije ļudi), Tāda ir vairāku bērnu māte Čiepa, kas lielā trūkuma dēļ spiesta tirgoties ne tikai ar pašbrūvētā pudelēm, bet arī pieņemt vīriešus par zināmu atlīdzību. Viņas pirksti ir rupji sastrādāti, pelnu pelēki mati, bezkrāsaina seja ar bālganām uzacīm, apaļīgs stāvs ar krūšturu vadītām nolaidenām krūtīm. Bet, autors pasvītro, Čiepas „gaišpelēkās acis un glītā mute pauda kaut ko mīlīgi valšķīgu”. Salīdzinājumā, kādai jaunās šķiras pārstāvja sievai, ko Lāms dēvē par „pilskundzi”, glīta koši izrotāta rociņa, viņa ir skaista, eleganta un dārga. Bet „pilskundzes” sejā kaut kas brutāls, vulgārs, nepatīkams, viņa spējīga uzliesmot nesavaldīgās dusmās, ir viegli „iekarojama”, mechaniski plinkšķina pianīnu un dzied Šūberta „Lēni lūdzot”. Čiepa gaužas: „Dzīve nemaz tik saulaina neizliekas”, ja nevar vairāk nopelnīt par septiņdesmit astoņdesmit rubļiem mēnesī.

Alliks, darvodams jumtus, nopelna tikai sešdesmit, un viņa iedzīve sastāv no mantiņām, kuŗas viņš spēj ievīstīt biezā papīra loksnē. Viņš dzīvo kādas privātmājas „ūķī”, kur četras kailas sienas, sen neremontētas, noplukušas, apaļa skārda krāsns, kaut kāda laža gulēšanai, divi bluķi sēdēšanai un paprāva kaste galda vietā. Turpretī kāda aparatčika māja (savā laikā viņš organizē Allika „linču tiesu”) ir moderni būvēta, ar smilšdzeltenīgu apmetumu, gluži kā izņemta no kāda celtniecības žurnāla vai „varbūt no Dadža karikatūras par spekulantiem”. Viesistaba žilbina acis gan ar parketa spoguļgludo spožumu, gan ar mēbeļu pulējumu un melni lakotām klavierēm.

„Šķiru attieksmes” atspoguļojas arī „portfeļotās priekšniecības” aprakstos. Namu pārvaldes techniķa balss pauž „priekšniecisku apziņu”, kaut arī neko lielu viņš nejēdz; kā avīžu ievadraksts viņš runā par „padomju cilvēka sirdsapziņu”, kaut arī pašām tā ir „tieši papīra lapas vērtībā”. Līdzīgs iespaids rodas par iecirkņa priekšnieku Ņikitinu, kas, kā autors pasvītro, „latviski neprata”. Viņa aizstājējs, kuŗš arī iebraucis Latvijā „no tālienes”, ir „principiāli kašķīgs”. Kāda ministrijas darbiniece atainota kā „īgna dāma”, „liela sieva, kas nerunā, bet dzeļ”. Lielie brēcēji parasti nepavisam nenicina materiālos stimulatorus, bet gluži otrādi − izmanto tos laizīdamies. Kad priekšniecība strostē strādniekus, „vecie vīri cietām sejām klausījās un klusēja (viņi atcerējās Staļina laikus), jaunie lamājās pretī”.

Konkrētās būvniecības ainās notiek pastāvīgs cīniņš ar vājo darba disciplīnu un zemo darba kvalitāti. Būvdarbi vienmēr kavējas: tur avarējis kāds mechanisms, citur pārtrūkusi strāvas piegāde, cēlējlifti nedarbojas, būvmateriāli netiek kārtīgi piegādāti, strādnieki bieži nenāk darbā (citreiz iztrūkst puse brigādes) un darba laikā nereti sēž pulciņos, smēķē un stāsta bezkaunīgus anekdotus. „Visur manīja tādu miegainu noskaņu”, kommentē autors. Dažādas organizācijas neparko nespēj saskaņoti sadarboties. Kur vieni nobeiguši, tur otri tūdaļ uzlauž un salauž. Apzinīga kaitniecība neiespētu padarīt tādu ļaunumu, saka viens tēls, kā „pašu vadītāju nemākulība”. Kādas fabrikas ēkas vēl nenobeigtā būvē „daudzās vietās dažādiem vadiem un pievadiem izsisti caurumi betona segumos un pamesti neaiztaisīti; izgāzti vai bojāti visi durvju rāmji, dažas šķērssienas sagrautas, citur izveidotas nevajadzīgas ailes, kāpņu laukumi vēl nenobetonēti”. Turklāt „acis no pieres laukā zog ... ātri un veikli ... pat elektromotorus”.

Savdabīgs tēls ir „tautas filozofs” Smidre (kā pasaule balstās „vai nu uz pilnas, vai tukšas pudeles”) − īpaši viņa priekšstats un spriedumi par pasaules notikumiem. To iegūstam no viņa „polītiskās muldēšanas”, ko raksturo tēlainas leksikas formas un runas maniere:

Es tev saku, šķībacainie mums rutku iedēstīs ... Mao jau prasa atpakaļ Mandžūriju ... Tur Ķiprā pie Nīlas tas dambis jābūvē ... Un moriem mašīnflintes ir jāsūta ... bet zini, kad šitos verķus vaļā laidīs! Trrr, trrr ... bum, bah ... un kādam simtam čabas gaisā. Vot, tas tik ir progress ... kad tā atombumba sprādzis ... uz jumta tu neķerpēsi, tad biškīt vairāk nekā darva kusīs. Tad tu pa rori pazemē dzīsies un no karstuma čurāsi.

1968.g. arī publicēta Lāma stāstu grāmata Vīri iet tikai uz priekšu. Titulstāsts ataino četrus vīrus, kas pēc izbēgšanas no nometnes Vācijā, mēģina nokļūt atpakaļ Latvijā. Tas izdodas tikai vienam. Lai arī daudz kas nepārliecina, mākslinieciski stāsts ir uz augstāka līmeņa, nekā tradicionālie, mazasinīgie kara laika attēlojumi. Otrā darbā „Caur sidraba birzi...” risināts kāda vīrietiski egoistiska studenta un precētas sievas nevisai laimīgs mīlestības stāsts („esmu tev vienīgi izprieca ... to manīju ik brīdi”) vasaras reibīgā tveicē, 31.augustā Literatūrā un Mākslā iespiests Lāma anekdotisks stāsts „Tikai joka pēc”, kur galvenais temats ir meli, liekulība un zemiskums.

Zurnālistiski diezgan veikli uzbūvēts Jāņa Ruskuļa gaŗais apraksts Nepieticība, kur ieplūduši arī beletristikas elementi, V. Ovečkina, G. Trojepoļska, J. Doroša, V. Fomenko, J. Laganovska, E. Vilka u.c. „kolhozu prozas” sacerētāju garā autors cīnās par „godīgumu un parasto cilvēcīgumu”, par trūkumu novēršanu uz laukiem. Pirms divarpus gadiem šo pašu LVU žurnālistikas nodaļu beigušā Ruskuļa darbu cenzori noraida un pag. g. Karogā(nr 8-9) iespiestā versija radusies pēc ilgas nervozešanas un papildu apspriedēm ar žurnāla redakciju. Galvenais konflikts aprakstā ir starp konservatīvajiem staļinistiem un „jaunā ceļa cirtējiem”. Pozitīvie tēli − jauns rajona izpildkomitejas kultūras inspektors (viņš ir arī filoloģijas fakultātes ceturtā kursa neklātnieks) un lielos parādos nokļuvušā kolchoza putnkope − negrib celt rokas augšā, uzdūrušies partijas pirmorganizācijas un ciema padomes birokrātiskās vadības „patvaļībai”. Vienīgā ienesīgā nozare kolchoza ir pīļkopība, bet „dzelzsbetonīgā birokrātisma” pārstāvji nostājas pret „straujajiem tempiem” un nevēlas izprast pīļsaimniecības priekšrocības. Negatīvās personas ir gluži kā izņemtas no Gogoļa Revidenta vai Čechova stāstu tēlu galerijām. Viņu vairākums ir ļauni un despotiski partijnieki, uzpūtīgi un alkatīgi kā muižkungi tautas pasakās. Bezgala aprobežotais ciema padomes priekšsēdis Koklačs (tērpies pa Staļina modei − gaŗos zābakos, galifē biksēs un svārkos ar slēgtu apkakli) sit dūri uz galda, skaļvārdīgi runā partijas un tautas vārdā un „nepaklausīgajiem” draud ar partijas biedra kartes atņemšanu. Kundziski iedomīgā kolchoza „Ezerkrasti” priekšsēdis Čikulis, kā ieskatā kolchozs ir viņa „dzimtmuiža”, aģitē, kritizē, strosta, piedraud, cildina komūnisma cēlējus, izceļas ar savu polītisko modrību, pastāvīgi tur aizdomās zemniekus „ar šaubīgu pagātni un sasmērētiem radu rakstiem” un kā no pārpilnības raga bārsta sausus skaitļus, bet ziņojumus sastāda ar tieksmi izlocīties, apiet visasākos stūrus. Viņa tērps − smalki ģērēts melns kažoks, kas kuļājas ap papēžiem. Arī „šķautnainām” acīm apveltītajam rajona partijas izpildkomitejas pirmajam vietniekam Īristam visvairāk patīk bezierunu paklausība, disciplinētība, paragrafisms, lepošanās ar „aizmuguri” Rīgā, un viss viņa izskats pauž „iekšēji apzinātu varu”, kas „ceļ neredzamas barjeras” starp sevi un tautu. Telefona sarunas laikā šī bezhumora vīra oponentam šķiet, ka viņš dzird sausus klikšķus, „kā nospiežot gaili nepielādētam ierocim”. Atcerēsimies, ka Lācis, Sakse, Bērce u.c. spalvas darbinieki viņdienās aprakstīja šāda tipa vīrus kā kollektīvisma gara pārņemtus revolucionārā darbaļaužu priekšpulka cīnītājus un saulainus nākotnes vedējus ar ļoti lielām „masu vadītāju spējām”.

Galvenajai temai Ruskulis mēģina pakļaut dažas citas temas. Galīgi neizdevies, lai arī amizants, ir mīlestības notēlojums starp pīļkopi Benitu un kultūras nodaļas inspektoru, kam mājās sieva „puķainā flaneļa mājas tērpā”. Sastopoties ar Benitu, viņš ir vienmēr „savāda mulsuma pārņemts”, viņam „sirds viegli notrīc”, − viņā nemitīgi cīnās „vēlēšanās ar bezcerību”, viņš valdās, lai neizdarītu kādu „nerātnību” un pašās beigās viņam „ap acīm sagriezās un satumsa”, jūtot mīlnieces „stingrās un atsperīgās krūtis” (Benita bija kļuvusi par „trīsošu, viegli aizsniedzamu un noraujamu lapu”). Bet pašā pēdējā mirklī pati pēdējā kripata veselā saprāta vēl nodiktē, ka meitenei jāpaliek „tikpat skaidrai un tīrai” − „man kā vecākajam biedram jāpalīdz viņai”. Turklāt, nebūšot jākaunas no sievas. Tāpat kā Lāma romānā, arī še nevar būt runas par „kolektīvā, brīvā, radošā celtniecības darba patosu”, kam jābūt vienai no padomju oficiālās radošās metodes − sociālistiskā reālisma − iezīmēm. Vairākums Latgales zemnieku notēloti kā nelaimīgas cilvēciskas būtnes, kas nereti cenšas savu grūto dzīvi aizmirst alkoholā.

Kolchozu prozai pieder arī Andreja Dripes romāns Pār laukiem vēl migla, bet tas, diemžēl, piesātināts ar tiem pašiem standarttipiem, tām pašām standarttemām, kuŗas jau zināmas Staļina prēmijas laureātu Lāča un Sakses romānos.

Daži prozisti savos darbos pievērsušies nesenās pagātnes notēlojumiem. Velta Spāre romānā Tirelānas meitenes (K, 8-12) apraksta vairāku komjauniešu gaitas Padomju Savienībā, uz kurieni viņas aizbēg 1941.g. jūnija beigās. Mākslinieciski darbs ir ļoti neveiksmīgs − ar neinteresantiem un vāji zīmētiem raksturiem, stereotipiskām ainiņām, kas piesātinātas daždažādiem spārnotiem lozungiem, tukšām, nepārdzīvotām un nereti polītvadītāju iekaltām frāzēm, gaužām mākslīgiem dialogiem. Bet, salīdzinot ar Lāča, Griguļa, Granta, Muižnieka un Sakses darbiem, kā arī pag. g. publicēto Regīnas Ezeras Dzilnas sila balādi un Miervalža Birzes stāstiem un tēlojumiem Atmiņas, atminas, kur abi autori pārāk uzkrītoši izceļas ar Maskavas idejisko dominanti un īstenības „kosmetiku”, Spāres sacerējums vietām pārsteidz ar neizskaistinātiem īstenības atainojumiem − nepatīkamo vilšanos Krievijā, kas no padomju grāmatām pirmajā okupācijas gadā bija meitenēm likusies „kā pasaku zeme”; kaŗa laika grūtībām aizmugurē („No sala un nepietiekamā uztura esam apsēstas ar furunkuļiem. Slimojam ar avitaminozi, un skuju virumu mums liek dzert ne jau tāpēc, lai mūs tīši pamocītu. Daudzas meitenes vārgst ar cingu, uzliesmo arī dažnedažādas citas kaites”); pusbada dzīvi frontē; vietējo iedzīvotāju vēsumu pret padomju partizāniem u. tml.

Vēsturiskajam žanram pieder arī Jāņa Granta gaŗais stāsts „Maijs atnāca pavasarī” (K, 2-4) un Jāņa Niedres romāns Katrs ar savu laimi dzimst. Ne vienā, ne otrā jaunrades mokas nav attaisnojušās, jo abi darbi nav nekas vairāk kā literāri vingrinājumi, kur mechaniski atkārtoti vecvecie paņēmieni. Pavisam vienmuļi Grants vēstī par sarkanajiem strēlniekiem, kas pilsoņu kaŗa laikā, Internacionāli dziedādami, sirdīgi cīnās „pret kontrrevolucionāro hidru”, kas kopā ar ārzemju interventiem grib „nožnaugt padomju republiku”, pret ienaidnieku, „kuŗš tīko pārkost padomju varai rīkli, nolaist strādnieku šķirai asinis”. Visi „tīkotāji” ir tikai melnu melnas karikatūras: tukli veikalnieki, balto „štāba virsnieciņi” un, protams, „cienīgtēvs”, kuŗš savas „apsvilgušās acis” nespēj novērst no ēdamistabas griestiem, kas izrotāti jautriem, spārnainiem, koķetīgiem amoriem. Kamēr Granta darbā uz īsu brīdi, kā no skārda izgriezts šablons, parādās Pēteris Stučka − sabiedriskas dzīves un varonības ideāls −, Niedre šim kopš atkušņa dienām kanonizētajam „monumentālajam latvietim” veltījis vairākus sacerējumus − jau 1966. g. publicēti epizodi no viņa dzīves ar nosaukumu Veterāns un 1967.g. Karogā − biografisks vēstījums no Stučkas bērnības līdz brīdim, kad Ļeņins viņu ieceļ par Padomju Krievijas tieslietu tautas komisāru drīz pēc 1917.g. oktobra coup d’état. Pērn to publicē grāmatā. Lai arī socreālisti pastāvīgi lepojas ar vēstures laikmeta patiesu un precīzu atveidošanu, Niedre sagrozījis vēsturi pavisam pēc sava prāta − ar daudziem nepatiesiem raksturiem un nepatiesām dzīves ainām, vienpusīgu taisnību un dogmatisku pieeju. Piem., pavisam noklusētas Stučkas ne visai godīgās izrīcības Dienas Lapā un viņa tīri jaukais „buržujiskais” dzīves veids Slobodskā. Romāna nemākslinieciskums tik liels (pat galvenais tēls atgādina no miesas un asinīm atkailinātu vienkrāsainu manekenu), ka arī dogmatiskā spārna pārstāvim, literatūras zinātniekam Kārlim Krauliņam, jāpiezīmē, ka Katrs ar savu laimi dzimst ir bez plašuma un dziļuma, un varējis būt „interesantāks, patiesāks, dzīvāks” (LuM, 6-12).

Divas jaunas grāmatas ir nākušas klāt bērnības atmiņu klāstā. Literatūras kritiķis Jānis Kalniņš savā Kad strazdi svelpj, rakstot par trīsdesmito gadu otru pusi, gan nav spējis atturēties no propagandistiskām rindkopām. Daudz vērtīgāka ir Herberta Dorbes Bērnība, es sveicinu Tevi, īpaši ar idilliskos toņos tēloto couleur local − galvenokārt Ventas krastos, Ventspilī un Piltenē šā gs. sākumā. Grāmatā atrodam saistošus izziņas materiālus par sadzīves sīkumiem, to laiku paražām, skolas gaitām, seniem nostāstiem, Ventas plostniekiem, vietējās valodas īpatnībām, dažādiem darba rīkiem, gadatirgiem, lauku dūdiniekiem, jaunatklāto Ventspils dzelzceļu utt. Sevišķi Ventspilī Dorbes grāmata iekarojusi lasītāju simpātijas − tā izpirkta dažās stundās.

Īsās prozas devumā jau vairākus gadus visizcilākie mākslinieciskā ziņā ir divu „jaunā virziena” pārstāvju, Egīla Lukjanska un Alberta Bela, parasti neliela apjoma stāsti. Abi Latvijā visai populārie rakstnieki pērn piedzīvo pa īsstāstu krājumam. Nekad nebeigsies ir Lukjanska otrs stāstu krājums, „Es pats” līdzenumā − Bela trešā grāmata. Laba daļa no krājumos ievietotajiem stāstiem lasīti jau agrāk Latvijas periodikā. Lai arī abiem autoriem savs talants vēl stipri un daudz jāslīpē, jau ar pirmajiem darbiem viņi izceļas kā teicami formalisti un antitraditionālisti pēc mākslinieciskās izveides (vismaz Latvijas prozā). Viņiem raksturīga laba iztēle, attapība, izdoma, raita spalva, valodas lokanība, labi izvērstas metaforas, sarežģīta kompozicija ar tādiem šķietamiem jaunatklājumiem kā apziņas plūsmas metodi, darbības laika „laušanu”, aprautu stāstījuma veidu, tagadnes un pagātnes savstarpējiem savijumiem, pagariem dialogiem, bagātīgiem zemtekstiem un izjūtu asociācijām. Ar dažādu detaļu starpniecību kā Lukjanskis, tā Bels cenšas radīt kaut ko līdzīgu čechoviski liriskai noskaņai jeb jūtoņai (nastrojeņije). Parasti viņi ataino vienkāršas ainiņas no dzīves, sīkus atgadījumus, ārēji necilas parādības. Bieži viņu proza ieaugusi dzimtās zemes dabā. Ir arī stāsti, kur abi rakstnieki tiecas ieurbties ar analizējošu domu atsevišķās dzīves parādībās, šo parādību kopsakaros, un dažkārt pat nevairās vērsties ar nikniem vārdiem pret daudzajiem padomju sadzīves trūkumiem. Protams, abos sējumos ir arī kļūmīgi darbi, didaktiski un mazsaturīgi, ar formas negludumiem un polītisku naīvitāti, īpaši starp Bela īsstāstiem.

Lukjanska un Bela varoņi daudzkārt ir intellektuāli domātāji, meklētāji, savrupa ceļa gājēji, un arī viņiem visaugstākais ir cilvēks, garīgi bagāts, individuāli īpatnējs. Pats galvenais ir „būt cilvēkam”, saka kāds tēls Lukjanska stāstā „Sitiens”. Un cilvēkam jābūt spējīgam domāt: „Bet vai tad ir vērts dzīvot, cilvēk, ja tu nespēj domāt? Ja tu negribi domāt?” Un Bels:

Katram cilvēkam vajadzīgs savs līdzenums, kur nav nekā sveša, nekā neiemīlama, nekā uzspiesta. Līdzenumā katrs var uzcelt savu pilsētu, tādu pilsētu, kas neieslodza cilvēku būrī, tādu pilsētu, kur cilvēks cilvēkam nepaiet garām.

Bela varonis grib būt bārdains „es pats” un kožlāt zirgskābenes stiebru, viņš ilgojas brīža, kad dzīvē „viss apkārt iegūs jaunas krāsas un sāks skanēt”. Arī Lukjanskis grib „gulēt visu pamestā vai vēl neviena neatklātā ezera malā, kauties ar odiem, apaugt ar bārdu”, sapņot par klīšanu pa „piesnigušu lauku”, par iebrišanu ūdenī dziļāk par jostas vietu, vai gulēšanu ziedošā pļavā, par brīdi, kad tiks atdota cilvēkiem nozagtā saule. Bet joprojām kā vanagiem cilvēkiem lemts riņķot uz vietas, viņiem dzīve jāpavada būrī, viņi ir sprostā, kur, Bela vārdiem izsakoties, apvāršņa vietā ķieģeļu mūŗi, akmeņu mūŗi, dzelzs sijas un betona sienas. Daudzi dara visu, lai sasietu rokas un kājas: „Nedari to, nedari šito. To dari, bet tikai tad, kad būsi izdarījis šito”. Tā tas ir arī mākslās, kur viduvējas autoritātes katru individuālisma izpausmi, katru īpatnējāku formu un veidu saņem ar: „Uzbrukums kanoniem! Tā nedrīkst! ... Formālisms augstākā mērā!” (Bels), vai arī: „Tas ir viss pārāk sarežģīti. Bez tam − tīrais subjektīvisms” (Lukjanskis), Tāpat kā 60.gadu dzejnieki, Lukjanskis un Bels līdz pēdējai cīpslai neieredz „nāvīgos cilvēkus”. Belam tie ir „pamatīgie pilsoņi”, kam „silts dzīvoklis, sieva, rītakurpes”, un „resnie”, kam gludas sejas, gluda valoda, kas slimo ar omulīgi resnu mietpilsonību, ar kaiti, kas aizdzen nemierīgas domas, viņi ir „vēsi kā zivis”, mīl, bet nekad īsti, viņi „dara tāpat kā visi”, viņiem „galvā vairs nevienas paša domas, nevienas dzīvas idejas”, viņi ir dažkārt denuncianti, kas paškājīgi aiziet „uz attiecīgo iestādi” un paziņo, viņi ir standartcilvēki, kuŗus raksturo bezjūtība, nežēlība, nelietība, patmīlība, bezprincipiālitāte, seklums, pielāgošanās, iztapība, gļēvums, karjēriskums, birokrātisms, visa labā, gaišības un skaidrības trūkums. Cerības uz pozitīvu izmaiņu ir vājas, jo „viņi tāpat turpinās baidīties, turpinās iztapt, būs gļēvi un, ievērodami vienus noteikumus, pārkāps citus”. Un tā līdz mūža galam − viņi skrien uz priekšu, klūp, ceļas no jauna, skrien, piesmakušām balsīm kliedz − urrā! − „Un pēkšņi nāve − Lielais klusums” (Bels). Labākos Bela stāstus un romānu Izmeklētājs š.g. sākumā laiž klajā Tilta apgāds Mineapolē ar virsrakstu Robeža.

Kā redzējām no Latvijas jaunākās īsās prozas izlases (JG 74), jaunu saturu un jaunus izteiksmes līdzekļus cenšas meklēt arī vairāki citi īsstāstu sacerētāji. Bez Ojāra Krātiņa pieminētajām Andra Jakubāna, Aldas Darbiņas un Oļģerta Gailīša pērn publicētajām īsstāstu minigrāmatiņām, uz relatīvi augsta mākslinieciska līmeņa ir atsevišķi stāsti periodikā, Ulža Zemzara „Sapnis” (LuM, 20.4), viņš ir arī apdāvināts gleznotājs un portretists; sevi Zemzaris uzskata par figūrālo kompozīciju meistara trimdinieka Augusta Annus sekotāju), Aivara Kalves „Sens stāsts par kulšanu” (LuM, 10,2) un „Trompete pusnaktī” (LuM, 31.9), Jāņa Rasas „Gaišie pakalni” (LuM, 5.-11.5), Laumas Mežmalas „Tādas dienas, tādi notikumi...” (LuM, 27.4), Alises Ēkas „Trīs vienās kamanās” (Z, 14), Ēvalda Vilka „Trakā gurķu nakts” (LuM, 3.8), Viktora Līvzemnieka trīs skices „Meitene ar grozu”, „Neziņas ieleja” un „Tadavišs” (LuM, 8.6), Egona Līva „Kroplis” (Z, 14) un „Stāsts par četrām dzīvēm” (K, 6), Jēzupa Laganovska „Labākais piemineklis” (LuM, 28.12) un Dagnijas Zigmontes „Vētra” (LuM, 2.-6.11).

Nobeidzot šo latviešu 1968.gada kultūras apskatu, gribu uzsvērt, ka, neraugoties uz pastāvīgajiem kultūras dzīves reglamentācijas mēģinājumiem, latviešu tauta dzimtenē ir izcēlusies ar ne vienu vien radošā spēkā sniegtu kultūras devumu, īpaši sešdesmitajos gados. Latviešu kultūra pastāv un turpina veidoties visās tās jomās − gan rakstniecībā un zinātnē, gan mūzikā un tēlotājā mākslā, gan filmā un teātrī.