Edīte Zuzena

VAI SVEŠINIEKS MUMS PARĀDĪS LATVIEŠUS LATVIJĀ?

 

Velta Toma stāsta par braucienu uz dzimteni (JG 78). Pāvils Klāns raksta par viņas stāstījumu. Sabiedrībā pārrunas sit augstu vilni. Pāvils Klāns dod mums gaišu aksiomu: „Bēgļi bēga nevis no savas tautas, bet no tās kungiem” (JG 80). Tikai pats viņš savā rakstā runā lielāko tiesu par „kungiem” un tautu atstāj novārtā. Velta Toma liekas kungus neredzam un stāsta par tautu. Tā divi cienījami latvieši runā viens otram gaŗām un kāpj viens otram uz vārdu pirkstgaliem. Žēl, ka attālums no Kanadas līdz Dānijai par lielu, lai sasniegtu rokas.

Kā dzimtenē tā trimdā latviešus apņem svešuma viļņi. Mūsu priekšrocība ir rīcības brīvība, viņu – stāvēt uz dzimtenes zemes. Tur viņu latviskums ir dzīvības jautājums – pati dzīve. Patvērumu zemē latviskums pamazām sāk pārvērsties par patapas brīžu nodarbošanos, lai neteiktu hobiju, kam katrs pēc iespējas un vēlmes ziedo vairāk vai mazāk laika un spēka.

Dzīvā tauta dzīvo savā zemē. Svešniecībā ir tikai saglabātā tauta, kas ir tik sadrumstalota, cik izklaidēti tās locekļi. Šo tautiešu Latvija var būt tikai kaleidoskopa stobrs, ko pagrozot var uzburt košu dzimtenes ainu, bet tā sastāvēs tomēr tikai no krāsainām stikla lauskām. Tāpēc mums politikai ar tās propagandu jāapiet apkārt, jāignorē kungi, bet jāatzīst, jāpazīst un jāapgūst tauta tur, kur tā kopj savu kultūru. Ja to nedarīs, Zviedrijas, Vācijas, ASV, Kanadas, Austrālijas latvieši, sanākuši kopā, gan vēl sarunāsies latviski, uzdziedās pa tautasdziesmai, ja varēs vienoties kuŗu dziedāt, bet latviskajās izdarībās un gara izpausmēs vairs nesapratīsies, jo pārāk atšķirīgas būs kļuvušas gara rosmes noslieces dažādo patvērumu zemju ietekmē. Jo patvērumu zemēs mums arī savukārt uzkundzējušies jauni kungi; pats smacīgais svešums, cittautu valoda, nivelējošais bars, krāsu TV, otrs auto, īpašums ezermalā u.t.t. Nežēlīgi kungi, kas kalpina arī mūsu jaunatni. Kur un kāds tad ir tas latviskums, ko gribam saglabāt jaunajās paaudzēs? Prievīšu raksti, tautasdziesmas, dejas, tradīcijas? Tie ir tikai palīglīdzekļi, ārēji atšķirīgie atribūti, kas raksturīgi daudzām tautām. Kas ir tipiski latviskais, veidojies un pastāvējis gadsimtiem cauri, kas atšķirs latvieti svešajā barā?

Bieži neievērojam un nevērtējam tuvo, ikdienišķo, ierasto. Svešs kaimiņš to veiklāki ierauga. Kā V. Pelēcis savā Malēnieša pasaulē I, 210. lp. saka: „Liekas, ka mēs, latvieši, svešiem un stipriem vieglāk muguras liecam, vieglāk visu piedodam, nekā savējiem.” Tā arī spriedumiem uz redzētā pamata.

Tāds svešinieks, kas kļūtu mums nozīmīgs, varētu būt arī Laurenss van der Posts ar „Penguin Book” izdoto Journey into Russia (1964). 352 lappuses, sīkā iespiedumā.

Autors, domājams būru cilmes, dzimis Dienvidafrikā, rakstnieks un farmeris, dzīvojis un ceļojis viscaur Āfrikā, Anglijā, Tālajos Austrumos, īpaši Japānā. 1963. gadā viņš izceļo Padomju Savienību krustām šķērsām 4 maršrutos, no Klusā okeāna līdz Baltijas jūrai, cauri visai Sibirijai, gar Melno jūŗu līdz Baikala ezeram, vairāk nekā 10 nedēļas. Viņa grāmatas pēdējā nodaļa saucas: „Stāsts par trim pilsētām, un tās ir Rīga, Ļeņingrada un Maskava. Rīgai veltītas 6½ lappuses.

L.v.d. Posts runā par zemēm, polītiku, saimniecību, kultūrām, par kungiem un tautām. Minēšu šeit tikai to, ko viņš izgaismo par tautu, latviešiem Rīgā 1963. gadā.

Yet these States are forced to be bound into the Soviet system that it seemed unrealistic to me not to sample life in at least one oj them. I chose Latvia on my way north to Leningrad.

Svešinieka, šai gadījumā angļa, redzējums spilgti izgaismo 3 latviskās īpatnības – 3 „d” – daiļumu, darbu, dziesmu. L.v.d. Posts raksta:

– ... „Es braucu atpakaļ no Rīgas Jūrmalas vai kāda no jaunajiem strādnieku rajoniem un raudzījos pāri plašajai Daugavas upei uz pilsētas jauko, graciozo siluetu, pret gaiši zilajām debesīm. Te mans šoferis pēkšņi norādīja uz kādu izcilni, pēckaŗā celtu ēku, universitātes celtni, debesskrāpi stīvajā padomju stilā, (domāta Zinātņu akadēmijas augstceltne aiz kolchozu tirgus, E.Z.) „Tas ir ačgārns,” viņš izsaucās bez bailēm no klātesošā tulka un mūsu oficiālā tūristu pavadoņa, „tas tur neiederas mūsu architektūras stilā, un tas tur nebija ceļams. Kaut kas tāds vairs nenotiks. (305.-306. lp.)

Kādā citā vietā viņš saka:

– Tāpat Rīgas operā es pirmo reizi vēroju, ka vīrieši bija uzvilkusi tumšus vai vakara uzvalkus, un lielākā daļa sieviešu valkāja vakartērpus. Es domāju, ka tā bija latviešu atšķirīgā pieeja visam un visur, kas pievilka krievus tik lielā skaitā Baltijas valstīm un padarīja Rīgu par visizsmalcinātāko un dārgāko jūŗas pludmali Padomju Savienībā. – (307. lp.)

Te parāda, ka daiļš latvietim nozīmē stila harmoniju, viengabalainību pilsētas siluetā; saskaņu, vienību pārdzīvojumā: svinīgas izrādes noskaņā nepieciešams svinīgais tērps. Tumšajos uzvalkos atspoguļojas „balto drānu ilgas”. Izsmalcinātība, nianse, izkoptība pludmalē. Tādēļ arī latviešu daudzveidīgā daiļuma apzīmēšana: skaists, jauks, daiļš, košs, grezns, krāšņs, glīts, dižs, ražens, krāsains, brīnišķīgs, burvīgs, debešķīgs u.c.

Tālāk L.v.d. Posts raksta:

– Šie iespaidi vēl paplašinājās vēlāk Ļeņingrada un Maskavā, kur es redzēju padomju sievietes nogrābjam Baltijas valstu modes žurnālus acumirklī, tikko tie parādījās grāmatu galdos. Jo Latvijas un citus Baltijas modes žurnālus apdvesa raksturīgā Rietumu pārmaiņu vēsma, plandīdama brunčus savas lapas puses, padarīdama tos tādēļ izcili iekārojamus. – (307. lp.)

Arī:

Kaut latviešu dzīve rādījās gaišāka virspusē, ļaudis dziļumā alkst vel vairāk krāsainības, vijīguma, lokanības, dažādības savām dzīvēm. Tas spilgti iespēja parādīties gan baletā, gan operā, kur kostīmi un skatuves ietērps panāca tādu varenu nozīmīgumu un lieliskuma atveidu, ko nevar atrast ārpusē, Padomju Savienībā. Pat skrandas un lupatas, kurās bija ietērpti Parīzes ubagi un klaidoņi baletā Esmeralda varēja pārpārim apmierināt skatītāju alkas pēc košuma, krāsainības. (309. lp.)

Tā kā daiļums latvietim cieši saistīts ar vērtību, tikumu, tad, kur tā nav, nav arī latviešu.

Nobeigdams apskatu par Solochova operas Kāda cilvēka liktenis izrādi Rīgā, L.v.d. Posts piebilst:

– Nelaimīgā kārtā krāšņais uzvedums, cik tas skāra latviešus, laikam izteica aplamus, nepieņemamus uzskatus un izjūtas, jo es redzēju daudz tukšu vietu publikā izrādes beigās. Mans krievu blakus sēdētājs, ko izrāde iepriecināja, un kas, jādomā, pievienojās arī izrādes satura idejai, tomēr sacīja, ka, pēc viņa domām mūzika bijusi briesmīga. – (310. lp.)

Daiļums ir manās, latvieša radītajās vērtībās. Tur var izpausties mana, viensētnieka individualitāte. To ierauga arī L.v.d. Posts:

Rūpniecībā viscaur varēja vērot tādu specializēšanos un izcilas spējas, ko varēja iegūt tikai pievēršoties individuālajai mākslai un daiļamatniecībai. – (307. lp.)

Arī:

Tāpat Latvija slavena vispār Padomju Savienībā ar saviem smalkmechanikas ražojumiem, vislabākajiem transistera radio un automātiskajām telefona centrālēm. – (307. lp.)

Pats darba process latvietim ir vērtība par sevi, Tāpēc tam arī tik daudz nosaukumu: darīt, strādāt, veikt, rīkoties, taisīt, darināt, darboties, radīt, rosināt; arī novadnieku verbi: rūķēt, vīkšt; un kur tad šie paši vārdi ar priedēkļiem: sa–, ap–, pa–, no–, iz– u.c. Darbs latvietim dod materiālo un morālo gandarījumu, augstāko prieku, ilgstošu laimi. Ne tā visām tautām. Slavu valodās vārds strādāt – rabotat’ cēlies no saknes rab–, kas nozīmē „vergs”. Darbs tā tad ir nicināmā verga smagais pienākums, uzlikts slogs. Darbs pazemo. Tas ir apejams, veicams ar minimālo piepūli, jo ir lāsts, no kā jātiek vaļā. Līdzīga ir dienvidtautu uztvere, piemēram, itāliešu teiciens dolce far niente; saldā nekā nedarīšana – slinkošana.

L.v.d. Posts labi saskata viena cilvēka individuālo darbu. Es, atsevišķais indivīds, latvietis, bijis, esmu un būšu viensētas vientuļnieks – ir visiezīmīgākā latvietības īpašība. Latvietībā nekad nav bijis bara spēka, spiediena un nivelējuma. Nav bijusi kollektīvās masas bezatbildība, paļāvība, plūdums mazākās pretestības virzienā. Individuālisms liek latvietim censties, izrauties uz augšu, bet arī fantazēt, izpušķot, kašķēties, skaust, būt pārjūtīgām, kaut arī iejūtīgam pret spēkos mazāko. Tas ir vientuļais ganu zēns, kas ne no kā var iztaisīt visu – iztēlē un īstenībā. Tikai gan pēc sava ģīmja un līdzības. Un ar to tad viņš grib izcelties, lielīties: „lai balstiņis tālu skan!” Lai skan! Visu mākslu vidū izcilā vietā latvietim bijusi un paliks dziesma un dzeja: sendienu tautasdziesmas; sevis izteikšana lirikā; un individu sazināšanās līdzeklis – tagadnes dzeja. L.v.d. Posts stāsta, kā skan Rīgā:

– Šajās ielās es arī dzirdēju skanam vairāk klavieŗu vingrināšanās skaņas kā jebkad iepriekš. Rīgas senās kultūras un mūzikas tradīcijas vēl bija dzīvas, tas bija skaidrs – L.v.d. Posts piemin Lista un Klāras Šūmanes dienas senajā Rīgā.

– Šajā ziņā šī pilsēta vēl bija klasiskā Eiropas gara priekšpostenis. Sarunās kāds gaŗāmgājējs pastāstīja, ka biļetes viņu mūzikas svētkiem tiekot izpārdotas pirmajā dienā, desmit mēnešiem uz priekšu. – (306. lp.)

Latvietim īpatnīga ir dziļi kontemplātīvā ievirze. Dzeju radīt un skandēt ir gandarījums. Bet vai tikpat liela, vai pat spēcīgāka nav klausīšanās, ieklausīšanās bauda? To atklāj arī L.v.d. Posts:

Kāda friziere – sieviete man grieza matus. Frizētavā viņai bija pievilcīgas eļļas gleznas zeltītos logatos pie sienām, grīdas paklājs, divas vāļas, divi atzveltnes krēsli un rakstāmgalds klientiem. Matu griešanas laikā spēlēja ļoti klusināts radio, un viņa atvainojās par to, ka ar mani nesarunāsies, jo viņai jānoklausoties latviešu dzejas raidījums. Frizieŗus, ieinteresētus dzejā, varētu atrast arī Anglijā vai Amerikā, bet man tie vēl jāsastop. – (306. lp.)

Šī māka ieklausīties droši vien palīdzējusi radīt un paaudzēm saglabāt tautasdziesmas, īpaši zūdošo mākslu – apdziedāšanos, un pārējās tautas gara mantas. Ieklausoties putnā, vējā, dabā vispār, dzird pat tādu skaņu:

Teciet, bērni, klausīties,
Kas dziedāja kambarī;
Pieniņš dzied, sieriņš velk,
Sūkaliņas lallināja.

Ieklausoties dabā, sevī, padara visu savu apkārtni nozīmīgu, kā L. Breikšs „Brīvības pieminekļa balādē”:

Akmens runu runā,
Akmens dziesmu dzied,
Ieklausaities, brāļi, māsas,
Vai jūs nedzirdat?

Dažkārt derīgi ieklausīties arī ienaidniekā. Krievu un japāņu kaŗā pirmais, ko darījuši japāņu gūstekņi, bijis mācīties krievu valodu, lai saprastu, ko krievi runā un domā vispār un par viņiem. Latvietis ar savu izsmalcināto ieklausīšanos būs ieguvējs arī tagadnes pasaulē, kur katrs kliedz savu, bet reti kāds klausās.

Ja nu sveštautietis šai tagadnes Rīgā ir atradis daudzveidības individuālistā, latvietī vel šos trīs dziesmas, daiļuma un darba tikumus, ar ko latvietis cēlis Tālavas pili, Latvijas republiku; locījies un griezis pieri pret kungiem un frontēm, tad, jādomā, šāds latviskums nezudīs arī nākamajās audzēs, kaut tiem būtu zudusi latviešu valoda, Daugava, Rainis, Jāņi. Savu sirdi viņi vienmēr ieliks darbā, daiļumā, dziesmā! Vai tas nav daudz?

Beidzot vēl jāapstājas pie L.v.d. Posta atbildes uz jautājumu, vai vēlami sakari ar dzimteni:

– Viņu satiekot, man nāca prātā arī vēl cita atšķirība šo (Baltijas E.Z.) valstu, Ukrainas un Krievijas starpā. Visiem baltiešiem un ukraiņiem bija neskaitāmi radi ārzemēs, kas palīdzēja uzturēt dzīvu ārpasaules garu viņos. Tagadnes Krievijai nav radu ārpusē. Vienīgie krievi, ko ārpusē satiek, ir valdības oficiālie pārstāvji, vai ļaudis, kas apgrozās valsts uzdevumos. (308. lp.)

Dzīvo tautas locekļu saskare ir vajadzīga kā mums, tā viņiem. Kungi raksta rīkojumus un polītisko propagandu, tauta raksta savas grāmatas. V. Toma un P. Klāns pareizi saka, ka ar tulkojumiem angļu valodā mums nav veicies ne valodas, ne noieta ziņā. P. Klāns jautā: „Kur pasaulē runā, raksta, iespiež un lasa krieviski? Taču ne Rietumos?” (JG 80, 50. lp.) Tomēr arī Rietumos krieviski lasa un tulko. Kā savādāk būtu nesenajā pagātne piešķirtas 2 Nobela prēmijas literātūrā krieviem? Bez Rietumiem ir arī Austrumi. Padomju Savienībā oficiāli reģistrētas vairāk nekā 100 tautības. Arī tur ir vecas kultūras tautas, piemēram, 20 miljoni turku cilmes tautas. Viņu pilsētas Buchara un Samarkanda jau bija ziedoši tirdzniecības centri, kad Rīga vēl nebija dibināta. Un vēl tagad tur muzeji rāda turienes zelta ornamentus, kaltus babiloniešu un asīriešu rakstu ietekmē. Šo kultūru vērtību nemazina tas, ka mēs par viņiem un viņi par mums nekā nezina. Cik mēs, pat brīvvalsts laikā, zinājām par saviem tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem? Tagad Rīgā daudz lasa tulkotu igauņu prozu. Piemēram, S. Rannamā jaunatnes romāns Kadrija, (l966. g.) ar dažiem vecākās paaudzes paskaidrojumiem būtu ļoti derīga lasāmviela mūsu pusaudžiem. Varbūt tagad un turpmāk Baltijas tautas sapazīsies un tā sadraudzēsies, ka reiz realizēsies Baltijas tautu ūnija, ko Bulduru konferencē iecerēja, bet nepaguva īstenot Zigfrīds Meierovics.

Latviešu literātūras gars ērti tulkojams slavu valodās jau tāpēc vien, ka, piemēram, viņu pamazināmie vārdi arī lietoti sirsnīguma, ne nievu nozīmē. Ukraiņu valoda liekas esam latviešu valodai tuvāka nekā krievu. Ukrainis saka: Čilovek, vin, vina, draņķis, kur latvietis teiks: vīrs, cilvēks, viņš, viņa, draņķis, bet krievs tai nozīmē saka: muž, on, ona, graz. Ukraiņu uzvārdi: Burtniak, Cesniak, Dravniak mums ko atgādina.

Nobeidzot jāsaka, ka dzimtene ietver sevī territoriju un tautu. Territorijā netiekam, jo kungi liedz. Tautu meklēsim visiem spēkiem, lai dzīvotu.