KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Baltiešu institūta vadītājs fil. dr. Brūno Kalniņš (pa kreisi) sarunā ar rakstnieku Pāvilu Klānu un docentu Andreju Johansonu (pa labi) simpozija starpbrīdī. Simpozijs notika t.s. ziemeļtautu kultūras centrā Heselbijas pilī pie Stokholmas.

Igauņu prozisti Helga Neu (Nöu) un Ens Neu (Enn Nöu) iepazīstas ar igauņu literātūras sasniegumiem – norotētā referāta kopsavilkumā.

1944./45. g. latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļi meklēja patvērumu Zviedrijā. 17. gs. sākumā bija zviedri, kas devās uz Latviju, lai tur gūtu patvērumu no vajāšanām polītisku iemeslu dēļ. Par šo pārvietošanās kustību simpozijā referēja fil. kand. Lija Švābe. (Gunara Irbes uzņēmumi)

BALTIEŠU ZINĀTNIEKU UN LITERĀTŪRAS DARBINIEKU SIMPOZIJS ZVIEDRIJĀ Heselbijas pilī pie Stokholmas laikā no š.g. 3.-6. jūnijam notika latviešu, igauņu un lietuviešu zinātnieku un literātūras darbinieku simpozijs, ko rīkoja Baltiska institutet (Baltiešu institūts). To nodibināja pērnvasar un vada fil. dr. Brūno Kalniņš. Simpozija programmā bija pārskata referāti par baltiešu zinātnieku un rakstnieku sasniegto divdesmit piecos Zviedrijas gados un referāti, kas veltīti atsevišķām Zviedrijā dzīvojošo baltiešu minoritātes grupu problēmām. Pārskata referātus par latviešu zinātnieku darba rezultātiem sniedza prof. Velta Rūķe-Draviņa (valodniecība) un doc. Andrejs Johansons (vēsture), bet Brūno Kalniņš iepazīstināja simpozija darbiniekus ar visu triju baltiešu tautu zinātnieku sadarbību pasaules mērogā un par polītisko zinātņu studentu darba apstākļiem Zviedrijā. Latviešu literātūrai Zviedrijā bija veltīts fil. kand. Gunara Irbes referāts. (Skat. „Strāvas un krustceļi Zviedrijas baltiešu literātūrā”. Red.)

Prof. E. Oksāre (Oksaar) no Hamburgas referēja par divvalodību sociolingvistiskā skatījumā. Viņa ilgākus gadus pētījusi valodas attīstību dažādās zemēs dzīvojošās igauņu grupās. Valodas apkārtējās vides ietekmē igauņu valodā tā ieplūduši neigauniski vārdi, kur, piemēram, daudzskaitļa darinājumiem vēl pievienota igauniskā daudzskaitļa galotne, tātad radušies kaut kādi „zviedrigauniski” vārdi igauņu Zviedrijas grupā piem., bullarid (no zviedru bullar, apalīši). Šādu vai līdzīgu formu rašanās un lietošana ir atkarīga no komunikācijas partnera un no komunicējamās vielas nozīmīguma.

No Waterloo Lutheran University Kanadā simpozijā bija ieradies prof. K. Auns (Aun), kas runāja par nacionālo minoritāšu problēmām Padomju Savienībā, kas arī bija vienīgais tāds „ārpuszviedrijas” temats. Pasvītrāti „zviedrisks” turpretī bija fil. lic. Ulža Ģērmaņa kritiskais pārskats par nepilnībām zviedru skolu vēstures mācību grāmatās; kaut gan Baltijas valstis ir turpat Zviedrijas kaimiņos, to vēsture šajās grāmatās neatspoguļojas vai ari ir atreferēta kļūdaini, neizslēdzot pat kuriozas faktu aplamības. Tā, piemēram, kādā grāmatā (R.Matsson m.fl., 210. lp.) lasāms, ka baltvācu muižnieku aristokrātijas un pārējo iedzīvotāju nesaskaņas traucējušas demokrātisko principu īstenošanu Baltijas valstīs. Grāmatas autori tātad it kā nezinātu nekā par agrāro reformu Latvijā un Igaunijā, tāpat kā citā vietā tie it kā nezinātu nekā par to, ka vismaz Igaunijā un Latvijā demokrātiskā iekārta pastāvējusi daudz ilgāk par vēlāk ievesto autoritāro iekārtu. Līdzīgas aplamības atrodamas arī Baltijas telpas senākās vēstures iztirzājumos.

Literātūrai veltītajā programmā ietilpa diskusijas par latviešu un igauņu rakstnieku darba apstākļiem un kontaktiem ar zviedru kollēgām. Šīs pārrunas, ko vadīja redaktors Andress Kings (Küng), ievadīja Gunara Irbes referāts. Viņš norādīja, ka baltiešu autoriem trūkst gan ciešāka kontakta ar zviedru kollēgām, bet tad jāvaicā arī, kā tas nāk, ka latviešu un igauņu rakstnieki divdesmit piecus gadus dzīvodami Zviedrijā nav varējusi noorganizēt nevienu kopīgu rakstnieku konferenci un zina faktiski ļoti maz arī viens par otra sasniegumiem literātūras laukā. Zviedri ir pazīstami ar savu savrupu turēšanos, bet liekas, ka šis „kontaktu trūkums” pielipis arī šeit dzīvojošiem baltiešiem. Debašu turpinājumā igauņu dzejniece Karina Sāraste ierosināja jau šoruden jaunajā Stokholmas igauņu namā rīkot kopēju latviešu un igauņu lirikas vakaru, bet izdevējs un redaktors Imants Rebane ierosināja kopējas baltiešu literātūras gadagrāmatas izdošanu zviedru valodā.

Debatēs piedalījās ari zviedru rakstnieks un dzejnieks Bū Seterlinds (Bo Setterlind) un grieķu rakstnieks Teodors Kalifatidess. Pēdējais raksta zviedru valodā (sk. rec. JG 81. nrā). „Kaut gan manas grāmatas sarakstītas zviedriski, tomēr neesmu zviedru, bet gan grieķu rakstnieks, kas raksta zviedriski,” teica Kalifatidess, reizē norādīdams, ka tādā veidā rakstniekiem ir iespējams vistiešāk iepazīstināt vietējos lasītājus ar savas tautas vai minoritātes grupas kultūru un speciālajām problēmām. Bū Seterlinds savukārt intensīvi iestājās par daudz enerģiskāku baltiešu autoru rīcību, mēģinot nodibināt kontaktus ar zviedru kollēgām un apgādiem, pats solīdamies tulkot latviešu vai igauņu literātūru zviedriski.

Simpozijs notika ar zviedru valdības materiālu atbalstu un tajā nolasītos referātus publicēs grāmatā.

G.I.
 

 

STRĀVAS UN KRUSTCEĻI ZVIEDRIJAS BALTIEŠU LITERĀTŪRĀ

1917. gadā Stokholmas viesnīcā Hospits Hotell tapa viena no lietuviešu literātūras „pērlēm”, eposs Pragiedruliai (Saules stari starp mākoņiem). Darba autors Jozs Tums-Vaižgants (Juozas Tumas-Vaižgantas, 1869-1933) bija piedalījies lietuviešu t.s. otrā Stokholmas konferencē, bet Lietuvu bija okupējuši vācieši, un ceļš uz turieni bloķēts. Vaižgantam cits neatlicis, kā dzīvot vien tālāk ar savu vienīgo apakšveļas kārtu un „nosist laiku”, rakstot Pragiedruliai, kuŗā atainota lietuviešu cīņa par savas kultūras eksistences tiesībām.

Par lietuviešu literātūras saskarsmēm ar Zviedriju simpozijā par baltiešiem Zviedrijā (Symposium om balterna i Sverige, 4.-6./6., 1971.), ko bija sasaucis Baltiešu institūts (Baltiska institutet, Stockholm), referēja fil. lic. Jozs Lingis. Pretēji latviešiem un igauņiem, lietuviešu literātūrai trimdā, kas radusies pēc Otra pasaules kaŗa, maz sakara ar Zviedriju, jo lietuviešu kolonija Zviedrijā, sākumā ap 400 lietuviešu, sarukusi uz nepilnu simtu personām, kuŗu vidū nav neviena rakstnieka. Toties ar Zviedriju saistās pāris dramatisku literārā radošā darba epizodi īsi pirms Lietuvas neatkarības proklamēšanas. Vaižganta Pragiedruliai tapšana ir viens tāds epizods. Ko viņš nedēļas laikā, viesnīcā ieslēdzies, sarakstījis, to ari lasījis priekšā likteņa biedriem, sestdienās tiekoties.

Klausītāju vidū bijis dzejnieks un rakstnieks Vincs Mikolaitis-Putins (Vincas Mykolaitis-Putinas, 1894-1967), kas bija aizķēries Stokholmā, būdams ceļā uz Freiburgu Šveicē, lai tur turpinātu studijas. Pēdējam, kas, būdams mācītājs, šaubījies par izvēlētā ceļa pareizumu, Vaižgants, arī mācītājs, ieteicis nešaubīties un pievērsties iecerētām mākslas un filozofijas studijām, jo tās nozīmēšot daudz lietuviešu sabiedrībai: „Šajā darbā tevi neviens nevar aizkavēt ne tagad, ne vēlāk. Saule smaidīs pār tavu dzīvi un draudzības pragiedruliai kļūs par laetificatio cordis (non corporis) līdzīgi kausam vīna (Stokholmas) Bernša restorānā.”

Vēlākos gados ar Zviedriju saistījusies vēl divu lietuviešu autoru dzīve un darbs, pastāstīja Lingis. Abi bijuši Lietuvas diplomātiskā dienesta cilvēki. Jurģis Savickis (1890-1952) tiek uzskatīts par lietuviešu modernās noveles izveidotāju, un abas viņa pirmās grāmatas – Sventadienio sonetai (Svētdienas soneti) un Ties aukštu sostu (Augstā troņa priekšā) – pieskaitāmas izcilākajiem sasniegumiem sava laika lietuviešu literātūrā. Dāniski Savickis sarakstījis En Rejse gennen Litauen (Ceļojums pa Lietuvu, 1919).

Īgns Jurkuns-Šeins (Īgnas Jurkunas-Šeinius, 1889-1959) pirmajos darbos atgādina Knutu Hamsunu. Viņš neapraksta sabiedrību un tās norises, bet iedziļinās individa psīchē, mēģinot introspektīvi atainot tās noslēpumus, kas visizteiktāk vērojams romānā Kuprelis (Kuprītis) un stāstu krājumos Vasaros vaišēs (Vasaras atvaļinājums) un Andros siaučia (Vētra plosās). Kļuvis par Lietuvas diplomātisko pārstāvi Zviedrijā, Šeins ilgāku laiku literāri klusējis, bet trīsdesmitajos gados atsācis rakstnieka gaitas. Šā perioda darbu starpā īpaši atzīmējams romāns Siegfried Immerselbe atsijaunina (Zigfrīds Immerzelbe atjaunojas), kas ir ironiska izrēķināšanās ar Hitlera rasu teoriju: pēkšņi atklājis, ka viņš vairs neatceras Vadoņa vārdu, Immerzelbe nolemj ņemt atjaunošanās kūri, bet tās rezultātā kļūst par – žīdu. Romāns tulkots angliski un izdots 1965. gadā.

Šeins rakstījis arī zviedriski un izdevis liriskas miniatūras Natt och sol (Nakts un saule, 1918) un romānu I väntan på undret (Brīnuma gaidās, 1942), Pēdējais ir sprieguma pilns romāns par lietuviešiem padomju okupācijā 1940. gadā: cilvēki ir dažādi un to reakcijas, saskaŗoties ar dzīves īstenību jaunajos apstākļos, arī dažādas. Šīs dažādības Šeins notēlojis ar cienījamu objektivitāti, tā dodot romānam pacēlumu vispārcilvēciskā pakāpē. Lietuviešu tautas likteņus Otra pasaules kaŗa laikā Šeins aprakstījis arī publicistiska rakstura grāmatās Den röda floden stiger (1940) un Den röda resan (1943), vienlaicīgi turpinot rakstīt lietuviski. Īsi pirms Šeina nāves iznācis viņa noveļu krājums Vyskupas ir velnias (Bīskaps un velns, 1959).

Simpozija literātūrai veltītās pēcpusdienas, 5. jūnijā, programmā ietilpa arī referāti par latviešu un igauņu literātūras attīstību Zviedrijā. Kamēr lietuviešu literātūrai bijušas tikai saskarsmes ar Zviedriju, latviešu un igauņu literātūra šajā zemē attīstījusies, bāzēdamies uz Zviedrijā dzīvojošo autoru talantu, ieskatiem, nostājām un radošo darbu. Šo attīstību raksturo strāvas, pretstrāvas un attīstības krustceļi, kas raksturīgi dzīvas un attīstīties spējīgas literātūras vispārpazīstamiem vaibstiem.

Par latviešu literātūru Zviedrijā simpozijā referēja fil. kand. Gunars Irbe, referāta sākumā norādīdams, ka latviešu literātūras attīstību rietumos no rietumu-austrumu robežas tikpat kā neiespējami vērtēt, sekojot reģionāliem iedalījumiem. Kaut gan grūti sacīt, ka visa latviešu polītiskā emigrācija funkcionētu kā globāla vienībā, tomēr jāatzīst, ka latviešu rakstnieki, neskatoties uz visu, bijuši tik lielā mērā kontaktā viens ar otru, ka trimdas literātūras attīstība šās trimdas Zviedrijas reģionā tomēr atspoguļo vispārējās ievirzes. Starp izcilākajiem notikumiem Zviedrijas latviešu literārajā darbībā referents atzīmēja Džeimsa Džoisa Ulisa iznākšanu latviešu valodā, kas publicēts „Ziemeļblāzmas” apgādā Dzintara Soduma tulkojumā 1960. gadā. Referents atgādināja arī, ka Uliss zviedriski publicēts 1946. gadā, tātad nemaz tik daudz gadu pirms darba parādīšanās latviešu valodā.

Latviešu literātūru Zviedrijā un tās attīstību garantējis triju paaudžu autoru darbs. Četrdesmito gadu beigās panorāmā Andreja Eglīša un Veronikas Strēlertes dzeja – kollektīvi pārdzīvotās traģēdijas koncentrēts atainojums, pilns izmisuma, rūgtuma un dziļas nostalģijas, bet vienlaicīgi arī – leģendas veidotāja dzeja, kuŗas izgaismojumā visi pārdzīvojumi iekļaujas patriotiskā pārdzīvojuma ideālajos metos. Nedaudz vēlāk – nākamā paaudze: Dzintars Sodums un Richards Rīdzinieks, kas ar saviem darbiem „atdeva latvietim tā cilvēcisko izskatu”, t.i. notēloja to ne vairs kā leģendāru cīnītāju par brīvību, bet kā cilvēku, kas spēj arī būt skeptisks un apjūsmot „māsu Hannu” kaŗa lazaretē vai priecāties par pankūku cepšanu, kad atrasti milti un olas. Un vispēdīgi – trešā paaudze: Pāvils Johansons un Juris Kronbergs, Zviedrijā dzimuši jauni autori, kas latviešu trimdas literātūrai pienesuši klāt jaunu dimensiju, atziņu, ka pasaule ir nelaimju un pretrunu pilna. „No tā, ka atradāmies, kā mums šķita, pasaules lielākās netaisnības, netaisnības pret mums degpunktā, esam nonākuši pie atziņas, ka pasaule nav netaisnību un cilvēku likteņu nabaga. Ir izaugusi literātūra, kas, tāpat kā mēs paši, pieder pasaulei un tajā dalās.”

Rakstnieks Arvo Megi (Mägi) simpozijā sniedza pārskatu par igauņu prozu trimdā. Laika posmā no 1945. līdz 1970. gadam igauņu trimdas apgādos iznākušas 372 daiļliterātūras grāmatas, ko papildina agrāk izdoto grāmatu jaunizdevumi. Izdoti 113 dzejoļu krājumi, 210 romāni un 49 noveļu krājumi. Iesākumā igauņu trimdas prozu raksturojuši reportāžas romāni, galvenokārt par notikumiem Igaunijā Otra pasaules kaŗa laikā. Turpmāko attīstību raksturojot divas slieksmes: slieksme mest skatu atpakaļ vēsturē un slieksme analizēt pēdējo gadu notikumus Igaunijā un igauņu cilvēka attieksmes iepretim vietējai videi trimdā. Vēsturisko romānu žanrā iezīmīga ir igauņu autoru pievēršanās romānu ciklu sacerēšanai (Ain Kalmus, Arvo Mägi, Pedro Krusten, Helmi Mäelos, Albert Kivikas, Bernard Kangro, August Mälk, Gert Melbemäe, Karl Ristikivi). Jaunāko laiku tematikai pievērsušies, piemēram, Valevs Uibopū (Uibopuu) un Augusts Gailits (Gailit). Ilmārs Talve vienā no romāniem mēģina risināt jautājumu: Vai ir iespējams cīnīties pret diktatūras režīmu, aicinot talkā citu diktatūras režīmu? Elīna Tona (Toona) pievērsusies bēgļu nometņu problemātikai, ļaujot nometnes dzīvei atainoties astoņgadīgas meitenes acu skatījumā. Vienkāršais cilvēks kaŗa apstākļos, okupācijas varā un bēgļu gaitās ir temats Ilmāra Jaksa (Jaks) ekspresionistiskajām novelēm un romānu fragmentiem. „Formas ziņā igauņu trimdas proza ir krietni vien konvencionāla,” konstatēja referents, norādot tomēr arī uz sekmīgiem mēģinājumiem pārvarēt konvencionālo ar eksperimentālo rakstnieces Helgas Neu (Nöu)un rakstnieku Raimonda Kolka (Kolk) un Ilmāra Jaksa prozā.

Igauņu dzejas vecākās paaudzes „galotnēs” ir Gustavs Suits, Marija Undere un Henriks Visnapū. Vidējo paaudzi pārstāv Bernards Kangro, varbūt pats konsekventākais centienos „atdzīvināt un atgūt pazaudēto dzimteni”, dabas liriķis ar tieksmi uz mistiku, pastāstīja referents rakstnieks Kārlis Ristikivi.

Starp jaunākajiem – Ilmārs Lābans (Laaban), kuŗš jau 1946. gadā izdevis savu sirreālisma ietekmēto dzejoļu krājumu Enkurķēdes gals ir dziesmas sākums un satraucis publiku. Aleksis Rannits dzejo par mākslām un visām to izteiksmes formām, kamēr Kaiju Lepiks apvienojis savā dzejā pārdrošus formas eksperimentus ar ideoloģiskiem un reliģioziem meklējumiem. Pacifisms, no aizspriedumiem brīva pieeja erotiskajiem motīviem un respekta trūkums iepretī visam konvencionālajam raksturo Ivara Grīntāla (Grünthal) dzeju. Izteikti skeptisks patiesības meklētājs ir Arno Vihalems (Vihalemm), taču ne viņam, ne Arvo Megi (Mägi) netrūkst humoristisku izteiksmes līdzekļu.

Igauņu dzejas intellektuālo ievirzi pārstāv Ivars Ivasks (Ivask). „Viņa dzejā, tāpat kā vēl jaunākas paaudzes dzejnieka Urves Karuksa (Urve Karuks) darbos, turpat vai nemaz vairs nesaduŗamies ar trimdas problēmām,” teica Ristikivi. 1960.-tos gados Zviedrijā debitējušās Karina Sārsene (Saarsen) un Lidija Tūlse (Liidia Tuulse) turpina sekot tradīcijās nostiprinātai dzejas līnijai, taču – visu kopā saņemot – igauņu trimdas dzejas panorāmu tagad raksturo attīstības līkņu daudzveidība, tās tiecas dažādos virzienos.

Attīstības līkņu daudzveidība, strāvas un krustceļi manifestē literātūras kā sabiedriska fainomena dzīvīgumu. Bez daudzveidības un pretišķībām literātūra mirst, bet šādas „miršanas” pazīmes joprojām neiespējami saskatīt latviešu un igauņu trimdas rakstniecībā, kad panorāmā ietverts viss, kas divdesmit piecos gados noticis šajās literātūrās. Referāti baltiešu simpozija literātūras programmas ietvaros norādīja, ka baltiešu literātūras aina ir daudz interesantāka, nekā tas ikdienā šķiet, kaut arī ir darīšana ar zināma mēra literātūras „minipasauli”, ar minoritāšu grupu literātūru, kas radusies zemē, kuŗā valsts valoda nav neviena no tām, kuŗās šī literātūra top. Varbūt tieši latviešu un igauņu literātūras panorāmas izgaismošana zviedru sabiedrībā ir viens no labākajiem nopamatojumiem kulturālās autonomijas prasībām, kas, runājot par minoritāšu autoru radošā darba apstākļiem, izskanēja referātiem sekojošās debatēs.

JG

 

 

ENKVISTS: SANFRANCISKO VISS OTRĀDI

Nē, viss šoreiz ir it kā ar kājām gaisā, – raksta mums labi pazīstamais zviedru rakstnieks Pērs Ulovs Enkvists (Enquist) Stokholmas laikrakstā Expressen (13.7.71). Viņš šovasar atkal nobraucis uz ASV, kur savā laikā guvis impulsu rakstīt romānu Leģionāri – kā atbildi uz aizrādījumu, ka zviedriem esot „pārnēsājamā sirdsapziņa”. ASV Enkvists klaiņojis apkārt laikā, kad visas avīzes bijušas pilnas ar „nelegāli” slepenībai atsavinātajiem „Pentagona materiāliem” un no noklausītā spriedis, ka var sākt ticēt, ka „beigsies kaŗš un beigsies melošana, beigsies mīti un nāks jaunas atziņas”.

– Tad dzīvoju vienu nedēlu Berklejā, pašā radikālisma dzimtenē, – turpina Enkvists. – Tas ir pilns sprieguma šajās Pentagona papīru nedēļās. Šeit valda Dievs, vīraks, mirres un metafizika. Campus, studentu mītņu rajonu, ir pārplūdinājušas sektas. Šeit ir Jēzus Frīkss (Jesus Freaks), šeit ir budisti, mūki, austrumu mistiķi, šeit ir aizklīšana metafizikā.

Nedzirdu ne vārda par polītiku, bet nepārtraukti dzirdu ļaudis, kas, sastājušies grupiņās, debatē.

Tie izbaŗ viens otru ar dievbijīgiem vārdiem, nodarbojas ar reliģisku darbu pa frakcijām. Kuŗš ir lielākais grēcinieks? Kuŗam Jēzus atnesis to svarīgāko vēsti? Tiek runāts satraukti un gaŗi, bet es tikpat kā nekā nedzirdu par kaŗu...

Grāmatas? Tās lasa, sevišķi Hermaņa Heses grāmatu Siddharta.

Runājos ar kādu zviedru docentu, kam pavasaŗa semestrī bijis lekciju cikls par skandināvu mitoloģiju. Simtiem studentu nākuši pie viņa: visi Jēzus un Budas ganīblauki noganīti, varbūt ziemeļnieku dievu Udena un Tūra laukos vēl kas atlicis? „Jā,” saka docents, „šī uzmanība bija aizkustinoša. Bet,” viņš piebilst padrūmi, „tā bija dīvaina draudze. Ļoti dīvaina...”

Un šīs ir nedēļas, kad ASV varbūt stāv pašās galējās krustcelēs; vismaz ir iespējams, ka tā ir. Bet amerikāņu universitātes meklē glābiņu mistikā.

Tad rīts, kad lidmašīna mani ved projām no Sanfrancisko, es paceļos virs tās, un tā ir neticami skaista. Tālu lejā redzu studentu mītņu rajonu pauguru pakājē. Pār Berkleju gul viegla migla. Es zinu, kas tā par miglu: jūtu gaisā garīgumu, vīraka un mistikas izgarojumus.

Viss šoreiz ir bijis galīgi otrādi.

I.

 

 

 

AABS

ASSOCIATION FOR THE ADVANCEMENT OF BALTIC STUDIES

Pasūtiniet skolām un dāviniet bibliotēkām Bulletin of Baltic Studies

Nr. 5 1971. g. februāris. Saturs:

• Dr. A. Ezergailis, „The Nationality Question in Bolshevik Ideology”.

• Dr. Vaira Freiberga, „Logical Structure and Sensory Imagery of Latvian Dainas Dealing with Sorcery and Magic”.

• Book Reviews.

• Bibliographical notes.

• Notes from the profession.

• Baltic Studies at Institutions of Higher Learning.

Žurnāls pasūtināms:

Executive Director of the AABS
471 Bay Ridge Ave.
Brooklyn, N.Y. 11220 U.S.A.

Cena $10.–