Jānis Ķēniņš
BĒTHOVENA SAKARI AR LATVIJU
Ģēnijs ir paradokss.
Kants
Visa kulturālā pasaule atzīmēja lielā mūzikas ģēnija Bēthovena (Ludwig van Beethoven, 1770-1827) 200. dzimšanas dienu. Šai sakarā par lielo skaņradi franču valodā izdota autentiska grāmata, kas tulkota un pārstrādāta arī vācu valodā, (1)
Interesanti atzīmēt, ka ne tikai Vāgners ir dzīvojis Rīgā, un pēc pašu vācu muzikologu pētījumiem lielā mūzikas novatora mākslinieciskā pārtapšana notikusi Latvijā. (2) Arī Bēthovenam ir bijuši cieši sakari ar Latviju. Pat vēl vairāk: līdzīgi Vāgneram, arī Bēthovena mākslinieciskās radīšanas pārtapšana un apvērsums noticis sakarā ar viņa lielo draugu Kurzemē un latviskā Kanta dzīves ziņu – ētosa primātu. Bēthovena intīmākais draugs un viņa mūzikas konģeniālākais interprets gratia Dei ir bijis „kurzemnieciskais teologs” (kurländische Theologe) Kārlis Amenda (Carl Amenda, 1771-1836), ar kuŗu Bēthovens iepazinies Vīnē kādā koncertā, kur Amenda spēlējis stīgu kvartetā, bet drīz bijis spiests braukt atpakaļ uz Kurzemi. Tikko Bēthovens bija atgriezies Vīnē 1798. gada 10. aprīlī, nomira Lencs (Lenz), un vēlāk Bēthovens rakstīja Amendam uz Kurzemi: „Starp diviem cilvēkiem, kuŗiem pieder visa mana mīlestība un no kuriem vēl viens dzīvo (domāts ir Lenčs un – vēl dzīvais – Vegelers), Tu esi trešais” (72). Autentiskās Bēthovena grāmatas autori raksta, ka 1798. gada beigās komponista dzīvē radies jauns draugs Kārlis Amenda, kas bijis kāda mūziķa dēls un pats lielisks vijolnieks, cēlies no Kurzemes, bijis protestants un sagatavojies priestera amatam. Pēc tam kad Amenda trīs gadus Jenā bija studējis teoloģiju un devies ceļojumā, viņš 1798. gada pavasarī ieradies Vīnē, Toreiz viņš bijis 27 gadus vecs un iztiku pelnījis, būdams firsta Lebkovica mājskolotājs. Bēthovena uzmanību saistīja Amenda kādā vakara sabiedrībā, kur jaunais teologs spēlējis stīgu kvartetā ar tādu virtuozitāti, ka Bēthovens lūdzis viņu apmeklēt un kopā ar komponistu spēlēt. Vēlāk lielais skaņradis veltīja Amendam pirmā stīgu kvarteta manuskriptu. Pēc vairāku stundu kopējas muzicēšanas Bēthovens pavadījis Amendu uz māju, kur atkal kopā muzicējuši. Kad Bēthovens beidzot taisījies atvadīties, viņš teicis Amendam: „Jūs varētu mani gan pavadīt.” Tā arī noticis, un Bēthovens paturējis Amendu pie sevis līdz vakaram un vēlā naktī pavadījis uz māju. No tā laika savstarpēji apmeklējumi, kā arī kopējas pastaigas kļuvušas vienmēr biežākas. Kā Karaļauču pilsoņi pareizi nostādījuši pulksteņus, kad kuršu pēcnācējs Kants gājis pastaigāties, tā vīnieši, ieraugot kurzemniecisko teologu vai komponistu uz ielas vienu, tūlīt izsaukušies: „Kur tad ir otrs?” Tātad abiem lielajiem ziemeļniekiem arī visintīmākie draugi ir bijuši ziemeļnieki: Kantam anglis Grīns (Green), bet Bēthovenam kurzemnieks Amenda. Bēthovenu Amenda saistījis arī ar savu vienkāršo un labo raksturu, bet visvairāk kopējās muzikālas intereses. Tā kāds epizods atgādina mūsu mūzu svaidītā un muzikālā dzejnieka Poruka biogrāfiju. Amenda trīs stundas ieslēdzis Bēthovenu dzīvoklī, lai skaņradis uzraksta pietiekami variāciju, ar ko varētu samaksāt dzīvokļa īri. Kad kādu vakaru Bēthovens improvizējis brīnišķīgas impresijas uz klavierēm, Amenda nobeigumā teicis: „Ir nožēlojams zaudējums, ka tik krāšņa mūzika, acumirklī dzimusi, nākošā acumirklī zūd.” Bēthovens atbildējis: „Te tu maldies, es varu katru ekstemporētu fantāziju atkal atkārtot.” Viņš apsēdies un nospēlējis atkal to bez novirzīšanās. Kad Amenda no Vīnes bija aizbraucis apmeklēt savu dzimteni Kurzemi, Bēthovens vēstulē rakstīja uz Latviju: „Sveiks, mīļais Amenda, un raksti man daudz par savu ceļojumu, kā arī to, kad Tu nonāci savā dzimtenē – ceļo laimīgs un neaizmirsti mani. BTHVN”
Lai nenonāktu naudas grūtībās, Amenda esot devis padomu Bēthovenam ceļot uz Itāliju. Bēthovens bijis ar mieru, bet tikai ar noteikumu, ka Amenda brauc līdzi. Amenda bijis priecīgs līdzbraucējs, un kopējais ceļojums jau tika gandrīz norunāts. Bet, diemžēl, sēru vēsts sauca Amendu atpakaļ uz dzimteni Kurzemi, jo brālis bija kritis par upuri nelaimes gadījumam, un Amendam bija jārūpējas par brāļa ģimeni. Ar smagu sirdi Amenda esot atvadījies no Bēthovena un aizbraucis uz Kurzemi, kur viņš drīz saņēmis vēstuli no Bēthovena: „Tā kā Tu nevari mani pavadīt, es negribu braukt uz Itāliju.”
Amendam galīgi aizbraucot uz Latviju, Bēthovens esot savam lielajam draugam pasniedzis sava pirmā stīgu kvarteta manuskriptu sākotnējā apdarē ar šādu veltījumu: „Mīļais Amenda! pieņem šo kvartetu kā mazu piemiņu mūsu draudzībai, cik bieži tu to atskaņosi, atceries mūsu skaistās dienas un arī, cik iekšķīgi labs Tu biji un vienmēr būsi. Tavs patiesais un siltais draugs. Vīnē, 1799. g. 25. jūnijā. Ludvigs van Bēthovens,” (82)
Bēthovena dzirde arvien vairāk pasliktinājās; kļuva skaidrs, ka viņam draud kroplība, ko līdzšinējā cilvēces vēsture nebija pazinusi – kurls mūziķis. Interesanti atzīmēt kādu apbrīnojamu parādību un paradoksu, ka bailēs par pieaugošo kurlumu Bēthovens vispirms domā par savu cilvēcisko eksistenci un savām sabiedriskām attieksmēm un tikai pēc tam par savu talantu kā virtuozs. Bet nekad viņš nedomā par iespēju, ka kurlums viņa muzikālo radīšanu varētu apdraudēt, jo šai cildenajā traģēdijā un ciešanās dzima simfoniskās mūzikas vainagojuma dziļākie un brīnišķīgākie darbi.
Tīri cilvēciskā plāksnē Bēthovena ciešanas bija tik lielas, kā viņš pats atzīstas savā „Heiligenštates testamentā”, kas ir viens no visdrāmatiskākiem un traģiskākiem dokumentiem cilvēces vēsturē, ka viņš viens tās nevarēja panest, tāpēc meklēja atbalstu gan kuršu filozofa Kanta kategoriskā imperatīva ētikā, jo Bēthovens jau minētajā testamentā raksta, ka ir spiests kļūt par filozofu, gan pie kurzemnieciska teologa, rakstīdams: „Mans mīļais, mans labais Amenda, mans sirsnīgais draugs, ar iekšēju aizgrābtību, jauktu prieku un sāpēm esmu Tavu pēdējo vēstuli saņēmis un lasījis. Ar ko man vajag Tavu uzticību, Tavu pieķeršanos pie manis salīdzināt; tas ir ļoti skaisti, ka Tu man vienmēr tik labs esi. (...) cik bieži es vēlos Tevi pie sevis, jo Tavs Bēthovens dzīvo ļoti nelaimīgs konfliktā ar dabu un Radītāju, jau daudzkārt es lādēju pēdējo, ka viņš savus radījumus pakļauj sīkām nejaušībām, tā ka bieži visskaistākie ziedi tiek aizlauzti un iznīcināti, ka mana viscildenākā daļa, mana dzirde, ir stipri bojāta; jau toreiz, kad Tu pie manis biji, es jutu simptomus, bet to noklusēju, bet tagad kļūst vienmēr ļaunāk” (...) (95)
Tālāk Bēthovens savā vēstulē Amendam izsaka vēlēšanos braukt pie viņa uz Latviju, ja viņam būtu nebojāta dzirde: „Cik laimīgs es tagad būtu, ja man būtu pilnīga dzirde, tad es steigtos pie Tevis, bet man vajag no visa atteikties, mani visskaistākie gadi zūd, lai visu to realizētu, ko mans talants un mans spēks man ir apsolījis.–” (95) Vēstules beigās Bēthovens lūdz savam visintīmākajam draugam Latvijā viņam dāvāto pirmo stīgu kvartetu nevienam tālāk nedot un arī viņam uzticēto komponista traģēdiju paturēt kā lielu noslēpumu un nevienam nestāstīt.
Pēdējo vēstuli Bēthovens raksta uz Latviju Amendam 1815. gada 12.apr. Tāpat kā pirms 33 gadiem Kanta brālis raksta filozofam no Kurzemes, ka par viņa 1781. gadā Rīgā izdoto „filozofu bībeli” tur runā visi, kas domā, tā arī Bēthovens apjautājas savam draugam Kurzemē, vai tas jau ir kaut ko dzirdējis par viņa lielajiem darbiem un piemetina, ja turpmāk raksta komponistam, tad pietiek, ja uz aploksnes uzraksta tikai – Bēthovens.
Tā šī draudzība ar mūzu svaidīto kurzemnieku bija ne tikai visintīmākā lielā komponista dzīvē, kā mēs par to varējām pārliecināties arī augstāk citētajā vēstulē, kuŗu Bēthovens rakstīja uz Latviju, bet bija arī izšķirīgs faktors skaņraža mākslinieciskajā attīstībā un radikālajā pārtapšanā. Līdzīgi kā Vāgnera mākslinieciskajā attīstībā Rīgas gados ir noticis radikāls pagrieziens, tā ari kurzemnieciskais teologs esot Bēthovenu pievērsis latviskā Kanta heroiskam ētosa primātam un pārtapšanai (Umkehr), jo tāpat kā mūsu skaņradis Vītols, Bēthovens jaunībā esot dzīvojis „zaļi”. Tikai ziemeļnieciski kritiskais un introvertais Kants ar savu heroisko kategoriskā imperatīva ētiku varēja palīdzēt pārvarēt Bēthovena dzīves lielo traģēdiju. Savā testamentā viņš pats apliecina, ka esot „spiests kļūt par filozofu” resp. Kanta piekritēju. Jāpievienojas augšminētās grāmatas autoriem, ka varbūt kā bībeles teologs Amenda nevarēja palīdzēt, bet gan tikai ar latviskā Kanta ētikas teoloģiju ziemeļnieciskais Bēthovens varēja pārvarēt savas dzīves negatīvo situāciju un ieskatīt transcendenci. Jau kāds autors (de Wyzevas) agrāk ir konstatējis, ka „kurzemnieciskais teologs būs palīdzējis Bēthovenam pārvarēt iekšēju krizi, kādu vieglprātības fāzi, kas vislabāko viņa ģēnija daļu iznīcināja, viņā radīja dzīves nopietnību, viņu ir pievērsis Platona un Kanta filozofijai, īsi sakot: viņu atgriezis.” (79)
Tā Bēthovens kļuva par domātāju mūziķi ar „morālisku raksturu”. Šī komponista iekšējā nostāja Kanta ētosa primāta ietekmē nebija pasīva rezignācija, bet drosmīga un cieša apņemšanās pieņemt likteņa izaicinājumu, lai „ar priecīgu sirdi nestu dievības karogu pasaules vētrās”. Jau minētā testamentā Bēthovens pēc iepazīšanās 1798. gadā ar kurzemnieku raksta: „Jau 28 gadus vecs esmu spiests kļūt par filozofu. Tas nav viegli, un māksliniekam grūtāk nekā kādam citam. – Dievība, tu redzi manu dvēseli, tu pazīsti, tu zini, ka tā ir pilna ar cilvēcīgu mīlestību un vēlēšanos darīt labu” (105-106). Tālāk Bēthovens aicina, lai arī viņa brāļa bērni seko morāles primātam, jo tikai tas varot darīt cilvēku laimīgu, bet ne nauda.
Savā testamentā Bēthovens arī atzīstas, ka viņa nožēlojamā dzīvē tikai kategoriskā imperatīva ētikas pienākums pret mākslu un skaņraža sūtību ir viņu pasargājis no pilnīga izmisuma un došanās pašnāvībā:
„ – vienīgi māksla mani atturēja, tā ka man šķita neiespējami šo pasauli atstāt, kamēr neesmu izpildījis visu, kas man ir uzdots radīt.” (105)
Kā no Kurzemes ieceļojušo kuršu pēcnācējam Kantam, tā arī no Holandes emigrējušo flāmu pēctecim Bēthovenam kā ziemeļniekiem ir bijusi fundamentāla rakstura līdzība; viņi kā introverti pasaules ģēniji visaugstāk likuši radīšanas brīvību un cīnījušies pret despotismu metafizikā un polītikā. Tāpēc abi lielie gara brīvības cīnītāji apsveica franču revolūciju. Bēthovens sākumā pat savu heroisko 3. – Eroica – simfoniju veltīja Napoleonam kā pirmajam konsulam, kuŗā viņš saskatīja franču revolūcijas varoni. Bet kad Bēthovens redzēja, ka šis vīrs bija revolūciju un republiku nodevis, pats kronējoties par monarchu un imperatoru, lielais komponists vīlies izteicās, ka Napoleons esot tikai godkārīgs vienkāršs mirstīgais, kas cilvēku un tautu tiesības gribot patvarīgi izvarot. Tāpēc veltījumu Bonapartam ir izsvītrojis ar tādu niknumu, ka titullapā tai vietā ir palicis caurums, kā to var redzēt lielajā, illustrētajā monogrāfijā vācu un angļu valodā, kas iznāca sakarā ar Bēthovena 200. dzimšanas dienas atzīmēšanu.
1) Jean und Brigitte Massin, Beethoven, Materialbiographie, Daten zum Werk und Essey (München, 1970). Skaitļi pēc citātiem iekavās, sakarā ar Bēthovenu, norāda šī sējuma lappuses.
2) Elmar Arro, „Richard Wagners Rigaer Wanderjahre, Über einige baltische Züge im Schaffen Wagners”, Musik des Ostens 3 (Kassel, 1965). Skat. arī Jānis Ķēniņš, „Latviešu Jāņu burvība Vāgnera Meistardziedoņos”, Jaunā Gaita – 71 (1968).
3) J. Schmidt-Görg / H. Schmidt (Ed.): Ludwig van Beethoven (New York, Washington, London, 1970), 33.
