KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MARGINĀLIJAS
0.
No kuģa, kuŗš grims, aizbēgot žurkas. Jau ostā, tātad – kamēr vēl lietas labā kaut ko var darīt.
Tā ir ļoti saprātīga, intellektuāla rīcība.
Jo žurkas nu nebūs tās, kas noturēs kuģi virs ūdens.
1.
Mirušo zaimošanu civilizētā pasaulē uzskata par vienu no negodīgākām rīcībām.
Tas nav atturējis dzejnieku Andreju Eglīti, rakstot pēdējā laikā dienišķā par un pret Rīgā braukšanas temata ietvaros, no replikas (Latvija, 15.1.1972):
„Daudz oficiālu un neoficiālu dialogu šajos gados notikuši... Dažs, pēc pamatīga dialoga Rīgā, Londonā pakāries...”
Kāpēc 1965. gadā Londonā traģiskā nāvē mira rakstnieks Guntis Zariņš, to vajadzētu pētīt un noskaidrot. Nav tomēr nekāda pamata ticēt, ka atbilde būs glaimojoša tiem, kas šodien pašapmierināti zaimo miruša cilvēka piemiņu.
Zariņš bija viens no pirmajiem, kas riskēja. Un darīja to tāpēc, ka viņam latviešu Literātūra nebija tikai drošībā aiz vairoga rakstīti panti. Uz Rīgu dodamies, ir dzirdēts, Zariņš paņēmis līdz veselu koferi trimdas autoru grāmatu.
Grāmatu, nevis nailona palagu.
Prāgā sadega Jāns Palachs, Londonā pakārās Guntis Zariņš. Atbilde tā kā būtu.
Bet Stokholmā:
„No laikiem mūžīgiem aiz tautas muguras ņirdz ļauni smiekli...”
Mūsu jaunās debesis – mirušo zaimošanā.
Rīga 1971. gadā. LPSR augstākās padomes sēdeklis. Foto: Christa v. Kleist.2.
Uz Rīgā (pārējā Latvijā ieeja aizliegta!) „dzimteni apskatīt” dodas ne tikai latvieši, bet arī – baltvācieši. Pret to nav ko iebilst. Rīga, tāpat kā visas citas pilsētas pasaulē, nav tikai polītika, bet arī – un ļoti dažādiem cilvēkiem – vieta, kur viņi dzimuši, auguši, gājuši skolā un pirmoreiz iemīlējušies. Pilnīgi asentimentāls cilvēks ir monstrs. Arī baltvācietim ir tiesības būt sentimentālam.
Pērn Rīgu apmeklējis Volfs fon Kleists (Wolf J. von Kleist), žurnāla Baltische Briefe galvenais redaktors. Viņš par savu ceļojumu žurnālā devis nepieciešamo „atskaiti”. Tajā ietilpst arī illustrācija, ko šeit publicējam faksimilā.
„Rīga – kādu mēs to nepazīstam”, teikts vāciskajā attēlam pievienotā tekstā. „Reiz Bruņinieku nams, tad neatkarīgās valsts Saeimas (parlamenta) nams, tagad – LPSR augstākās padomes sēdeklis. (Attēla vidū redzamajā) šķērssienas „aklajā logā” reiz atradās ordeņa mestra Voltera fon Plattenberga statuja, vēlāk tur novietoja latviešu folkloras teiku varoni Lāčplēsi. Tagad tur nav – nekā”. (Baltische Briefe, nr 1:1972).
Un tas jau ir pareizi un likumsakarīgi: LOGS IR – gluži vienkārši – CIET.
3.
Redaktors fon Kleists Baltische Briefe 1971. g. 9. nrā ievietojis arī aizrādījumu (An alle), kuŗā viņš ieteic visiem zinātniekiem un žurnālistiem, kas austrumu un rietumu robežas šajā pusē nodarbojas ar Baltijas jautājumiem, sūtīt savu darbu brīveksemplārus uz Fundamentālo bibliotēku Rīgā. Adrese: LPSR Zinātņu Akadēmija Fundamentālā bibliotēka Komunālā ielā 4 Rīgā.
Margināliju redakcija labprāt pievienojas šim fon Kleista ierosinājumam ar piebildi, ka ierosinājums attiecināms ne tikai uz zinātniskiem un žurnālistiskiem un arī ne tikai uz Baltijas jautājumiem veltītiem darbiem, bet visu, ko vien būtu vērts archīvēt Fundamentālajā bibliotēkā un kas varētu noderēt latviešu zinātniekiem, rakstniekiem, žurnālistiem.
Gabals jau nenokritīs.
4.
No Stokholmas mums raksta:
„Vienā no Latvijas radio raidījumiem zviedru valodā programmas pieteicēja skaidrojusi, ka latvieši sakot PRIECĪGUS ZIEMSVĒTKUS!, tātad analogi zviedru God Jul. Bet latviešu valodā raidītajā programmā ne reizes pēdējo 27 gadu laikā nav dzirdēts kādos Ziemsvētkos sakām – Priecīgus Ziemsvētkus!”
Dezinformācija (= apzināti nepatiesa, nepareiza informācija; skat. 133. lp. Svešvārdu vārdnīcā; Rīgā: Liesma, 1969).
5.
Osvalds Akmentiņš raksta (Latvija Amerikā, 5.2.1972.):
„Pieci latviešu laikraksti ārpus Latvijas lielā entuziasmā tur dzīvu Latvijas garu un pauž brīvu latviešu tautas balsi, kuŗa apklusināta krievu pārvaldītajā dzimtenē.”
Apklusinātā latviešu balss?
Osvaldam Akmentiņam laiks iet uz pirti: viņam ir aizķepējušas ausis.
6.
Priekš 150 gadiem, 1822. gada 5. janvārī sāka iznākt pirmais laikraksts latviešu valodā, K.F. Vatsona Latviešu Avīzes.
Nule pieminētais Osvalds Akmentiņš (nule pieminētā LA numurā) raksta:
„... reti kad žurnālisti un redaktori varējuši paust latviešu tautas gribu un vajadzības. Arī 1822. gadā izdotās Latviešu Avīzes nebija brīvs laikraksts rietumu preses nozīmē. Toreiz noteicēji Latvijā bija vācieši ar Krievijas cara svētību.”
Tātad.
Un kas notika pēc tam?
7.
Sakarā ar plānoto otru Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresu, kas notiks Anglijā š.g. augustā, Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA-s) 1971. gada kongress bija ierosinājis uz VLJK ielūgt arī latviešu jaunatnes pārstāvjus no Latvijas – uz pārrunām, diskusijām, lai sapazītos.
„Tā ir lielākā naīvitāte”, raksta Līvu Justs (Latvija Amerikā, 5.2.1972.).
Justa teiktais ir pats maigākais, kas dzirdēts par šo tematu. Citi rakstītāji piesaukuši leģionāru cīņas, marksismu un citas briesmu lietas, pārmetot ierosinātājiem – visu ko.
Protams – visiem, kas kādreiz latviešu skolā pa īstam gājuši, ir zināms, ka velnu mālē ari uz sienas. Un no tā bīstas. Paši mālētāji arī.
Jo – kamēr Līvu Justs & Co nodarbojas ar ELJA-s un citu jauniešu pārmālēšanu par velniem, ielūgto „pārstāvis” Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (ne vairs „svešatnē”, mūsu aizrādījumi uz šī jēdziena nepareizumu tātad ievēroti!) nodeklarējis, ka neviens uz to kongresu nebrauks, jo viņi „principā” nevarot uzņemt kontaktu ar trimdas organizācijām, kuŗu statūtos ierakstīta kaut kāda tur Latvijas lieta.
Bijusi arī sūdzēšanās, ka VLJK iecerēts „par daudz polītisks” utt.
Gluži fantastisks kaujinieciskuma trūkums!
Ļeņins teiktu: Lūk, ko panācis lielkrievu šovinisms! 1905. gadā latvieši kāvās par lietu – gan ar muti, gan ar sūdu dakšām.
Bet tagad? Nu, bail pat tribīnē uzkāpt un savu lietu izklāstīt – ja aiz muguras nestāv sarkanā armija.
Laikam jau nebūtu kāpuši 1940. gadā arī, ja nebūtu – tās armijas...
Bet Līvu Justs saka: „... tie taču būs pārbaudīti un rūdīti spēki, ko neapmulsinās ne rietumos redzamā labklājība, ne brīvība...”
Die’s pas’!
GIR–
KULANKILĒ, DZIRNAKMENI UN DZELOŅSTIEPLES
Vai mazo tautu uzdevums būtu dziedēt lielo tautu sociālās slimības, spēlēt asinsziedotāju lomu? „...kašķis pirkststarpās”, par šo lomu trāpīgi saka Imants Ziedonis, un tādu kašķīšu nav maz. Citu, lielāku un mazāku starpā – ingermanlandieši, kādreizējo somu ieceļotāju pēcteči Somu līča dienvidu krastā pusceļā starp Ļeņingradu un Tallinu. Ir ziņas, ka šī tautība kā grupa turpat vai iznīcināta.
Bet viens no viņiem, Johanness Angere, ir docents Lundas universitātē Zviedrijā. Angere nesen laidis klajā romānu triloģiju Kullankylä, un tās pirmā grāmata pērnruden publicēta zviedru valodā (Johannes Angere, Stormvĺgen, Stockholm: Bonniers 1971). Triloģija uzrakstīta somiski.
Kulankilē ir ingermanlandiešu ciems un Angeres romāna „galvenā persona”. Laiks: Pirmais pasaules kaŗš, krievu revolūcijas un brāļu kaŗš. Ingermanlandiešu sievas un meitas ir neremdējami mīlēt kāras, bet ingermanlandiešu vīri un puiši „kārto” krievu lietu – balto un sarkano pusē. Ne viena, ne otra puse nezina labāku argumentu par – varmācību. Lai noskaidrotu „savu patiesību”, krievi piekar arī Kulankilē kokus pilnus ar nevainīgiem, miermīlīgiem ingermanlandiešiem. Un viņiem palīdz „pusēs” ierautie ingermanlandieši. No lielās šaušanas un kāršanas „svētajai Krievijai” nāvējoši liels gabals nenokrīt, bet ingermanlandiešu ciemi kļūst tukši, un tauta iznīkst.
Angere uzskatāmi parāda, cik maz šādām mazākām tautām ir ko gaidīt no Krievijas. To vistiešāk pasaka kāda no romāna blaku personām, krievu majors Gorkins. Viņš nesimpatizē komūnismam, bet kādā sarunā pasaka, ka pāriet to pusē tādēļ, ka tie vienīgie var glābt Krieviju. Režīmi tajā varot mainīties, bet „svētā Krievija” būšot, palikšot. Tas ir Gorkina credo.
Vai paliks un kā dzīvos ingermanlandieši – neinteresē nevienam. Liekas – laikmeta satraukto nervu rezultātā ne pārāk ari ingermanlandiešiem pašiem. Tie vēlas mieru, vēlas strādāt savos līdumos.
Romāna izskaņā Kulankilē ciems kļuvis par sava veida Berlīni: pa upīti cauri ciemam nosprausta Igaunijas un Krievijas robeža. Vēl pāri ūdenim sasaucas ciema ļaudis, bet viņi redz, ka robežsargu vienības velk dzeloņstieples. Un tie, kas reiz bija kaimiņi, bailīgi aizlavās katrs uz savu māju pusi. Ilgi malta starp sarkano un balto dzirnakmeni, Kulankilē ir beidzot samalta – kodols ir pušu. Var sākties iznīkšana.
Varētu sagaidīt, ka šajā „revolūcijas mutuļu” tēlojumā sava loma iedalīta arī latviešiem. Pāris reizes tie pavīd darbības perifērijā, bet ne vairāk. Vienīgi uzzinām, ka „baltie krievi” ar savējiem apgājušies kā nu kuŗo reizi, bet ja gūstā kritis kāds latvietis, tad tas ar durkļiem sadurstīts kā siets.
Vismaz no tulkojuma neizriet, ka Angere būtu „liela stila” meistars, bet savas Kulankilē (viņš tur dzimis) likteņus viņš notēlojis iejūtīgi un uzskatāmi.
G.I.
