|
Andrejs Irbe
|
|
|
GAR GOVĪM KĀDS STAIGĀ, UN MĒNESS SPĪD
1
|
pa skarainām smilgām gar govīm Laima brien.
Dieviete, kādēļ tev dzejnieces vārds?
Neteikšu. Rīts jau. Suņi sāks riet.
Ticu. Nevar. Un laiks ir tāds:
pa šauru ežu ir jāiet, kad bīskaps Alberts un vikingu laivas ar suņu kravu pa Daugavu brauc.
Tavs Dieviņš baltais šūpojas brūnaļas ragā, tavs jumis vikinga saujā dīgst.
Bet jūlija mēness ir medains, mirkst medū lapseņu kājas. Lai svētbilžu dievmāte kliedz, mēs paliksim pirtsslotā. |
| 2 |
Šai naktī nobūra mūs... Cik mierīgi zālē guļ govs, cik mierīgi elpo smilga, cik smilgās ir mierīga nakts, cik ļoti rudzi smaržo.
Un tad mūs vīrakā kristīja zem vienas zvaigznes gudrie no austrumiem.
Zobens pie kakla: Tici! Zobens pie kakla: Mīli! Zobens pie kakla: Dievs ir viens un liels!
Cik mierīgi uz zāles no ķiršiem sula lās, cik balti naktī blāv tā baltā bērza tāss.
Gar govīm staigā kāds, pa miegam govis īd, peld jūlijs, peld pa miglu, un augstu mēness spīd.
Vai redzi –
pa straumi peld laiva? Viss klusu. Peld laiva. |
|
3
|
Zem jūlija mēness pīpenes ziedā dieviete Laima gadus skaita.
Ik gadus simts suņu ādu vikinga kažokam, bet suņu dvēseles dzīvas no altāriem skatās uz mums.
No altāŗiem dievmātes palags un rietoša saule pār jūŗu deg acīs. Apžilbinās? Neapžilbinās? Pret straumi melnas laivas peld, un laivās zelta vārpas.
Cik mierīgi no nātrām zem mēness rasa lās, cik balti naktī blāv tā bērza baltā tāss.
Gar govīm staigā kāds, pirts spārēs gadi dzied, zem dzeltenīga mēness balts tīrums balti zied.
Gar rudzu malu sarkanbrūna lapsa iet uz meža pusi. |
|
4
|
Pa Daugavu peld bīskaps ar pušu grieztu rīkli.
Nomazgā, Laimiņa, ar nātru rasu bīskapu ticības no acu skropstām, no matu kodeļas vīraku izsukā.
Nepietiek, nepietiek ar vienu sauli, ar vienu svešzemju zvaigzni virs pirts.
Tavā seģenē ir tūkstošiem zvaigžņu gaismas, aiz katras zvaigznes viena saule spīd. Gar gaišu padebesi gaiši zaļā naktī no bišu vaska izliets mēness slīd.
Gar govīm staigā kāds, mirkst rasā dona maizes, pa tievu mēness staru uz leju medus lās. Viss noburts ir, gaiss virmo, blāv kalna malā bērzs, spīd gaiši gaišā naktī tā bērza baltā tāss.
Un upe nes uz leju bīskapu. |
|
5
|
Zem jūlija mēness nobūra. Paliksim pirtsslotā.
Visu gaŗu ilgu ziemu vien tā bērza elpa būs, no tās slotas piles pilēs, no tām pilēm pazīs mūs.
Ar vienu vien zvaigzni nepietiek, zvaigznēm vajag daudzām būt; ar vienu vien sauli nepietiek, ar vienu vien vakarblāzmu. Ar vārpām vien ir par maz, vajag pīpenes zieda.
Mirkst medū lapseņu kājas. Aiz spāres aizbāzta pirtsslota pil. Pret straumi melna laiva peld.
Bet pirts stāv upes malā, un mēness spīd, gar govīm staigā kāds, pa staru slīd un ieslīd bērza elpā.
|
|
Guna Ikona
|
|
|
TUKŠUMA BRĪDIS
|
Jutos tavas gleznas karalis (klauns?). Nogāzies, zemei pielipis, dzīvot aizmirsis. Krūtīm uzrāpies milzu kukainis draudīgi staipa taustekļus sirds virzienā.
|
|
RAKSTNIEKU CĒLIENAM POŠOTIES
|
Izskaistinu nagu mēnešus slaiko pirkstu galos. Pārcilāju zvērādu apmetņus. Ietinos samtā. Un tad - pārtopu: iekūstu tautā. Esmu taure, kuŗu Latvija pūš, karogs plandos nākotnes brīvajos vējos, Baltijas balss saucu: tici, tici, atgriezies.
7. 11. 71.
|
|
|
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
GOLIĀTS DĀVIDU UZ ROKĀM NĒSĀ
|
Nav vārdu vaimanām. Spalgo nopūtu notis apklusina smilts. Vaigu robustos robus sīki graudi kā minidārgakmeņi rotā.
KAŖŠ GOLIĀTS uz rokām nēsā par DĀVIDU pārģērbušos NĀVI (tas plātās kā platastīgs pāvs un svētī kā žēlīgs pāvests ar mūžīgu dzīvošanu pēc varoņnāves). Bet jauneklis kura acu dobumus jau gaida smilts, Dāvida priekšā stāvot vēl izbrīnā bilst:
„Cik dīvainas funkcijas ūdenim uzticējis ir mēness!”
ai neņemt kā augļus rokas granātas, bet jūsmīgi visu mūžu debešķīgos lielceļus pētīt --
KAŖŠ GOLIĀTS uz rokam nēsā par DĀVIDU pārģērbušos NĀVI. Un jaunavas, no kuŗu klēpjiem dzimt jauniem Goliāta kaŗapulkiem, aiz lakatiem slēpjoties pus neziņā mulst:
„Aiz ko tik bangains pulss, kad ūdenī peldas pilns mēness?”
jūŗa, apstājies apstājies vilnīt, lai nereibst kā kailam mēnesim kailām pa viļņiem pa vējam slīdot -- KAŖŠ GOLIĀTS uz rokām nēsā par DĀVIDU pārģērbušos NĀVI. Tikmēr bērni ar zilu krītu uz mūŗiem sazīmē kuģus zemūdens kaujām. Viņi neko nezina vēl par zaudētām uzvarām un par olīvzaru, kas mieru nenes. Viss mainās, plūst. Izmainās mēness kontūras, un atkārtojas bez vārdu vaimanas, kad jaunās ciltis nogulda smiltīs aizvien jauni laicīgo varu krustakaŗi - mūžīgā masku spēle turpinājās:
KAŖŠ GOLIĀTS UZ ROKĀM NĒSĀ PAR DĀVIDU PĀRĢĒRBUŠOS NĀVI
|
|
Pāvils Johansons
|
 |
|
HONDA
|
Pirmais - un tu dodies ceļā spērienu mugurā dabūjis
Otrs - un tev vēderā kāds velk aiz striķiem
Trešais - un tev jau pieder pasaule
Ceturtais - un tu nejūti vairs asfaltu, tavi 50 zirgi liek domāt ka tu lido uz pasaules robežas atbrīvots ātruma paradīzei.
|
|
NĀC LĪDZ
|
Nāc līdz uz Džo restorānu vai uz zaļgani sulīgo parku - desmit pirksti spēlē klavieres tikpat labi abās vietās un abās vietās šķīvji pēc ēšanas izskatās vienādi tukši, kečups vienādi sarkans un abās vietās tāpat jāpaceļ glāze pie mutes un abās vietās pēc samaksāšanas jāceļas kājās, lai ietu citur, kur varētu tev noplūkt kādu pieneni ko spraust tavos tumšajos matos es uzkāpšu kokā un svilpojot She Belongs to Me fotografēšu tavas kājas kas tad staigās kādā fotoalbumā manu un citu acu pāriem par prieku es atbrīvošos no savām naktīm un iekāpšu tavā dienā turēšu tavas priekšpusdienas rokas turēšu tavas pēcpusdienas krūtis un ja tu neļausies es nokodīšu tavu ausi to tad nesīšu mājās ielikšu spirtā aiz stikliem un kliegšu, kliegšu pilnā kaklā lai pārliecinātos, ka tu tiešām esi kurla
nāc līdz uz koncertnamu klausīties kā ģēnijs moka vijoli un mūsu ausis brauksim kalnos lai pārbaudītu atbalsis būsim uzticīgi viens otram fis-mollā nāksim mājās iedeguši zem tās pašas saules kas ņirdz zaldātiem acīs, kad slāpes ir viss un nāve kāds cipars kas šad tad jāuzmet uz kauliņiem laizīsim debesis cerībā ka tās ir ūdens ēdīsim pazoles, cerībā ka tās ir ēdiens gulēsim zem vienas segas un dalīsim cigareti runāsim vienā valodā vienā toņkārtā tavs prieks būs mans miers es tev atdošu tavu nokosto ausi ja tu man atdosi manējo
|
|
BABY BLUE
|
Meldija: B. Dilana (Bob Dylan) It's all over now baby Blue.
Cik nesen biji šeit, kad visu saņēmi, un to, kas tev vēl trūka, to tu paņēmi – savu nastu turpmāk nesi raudādams, un steidzies projām cik vien jaudādams. Vienalga kurš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
No rītiem, kad tu mosties miega cietumos, un vakaros, kad saule nozūd rietumos, tu piecelies un nogulies kā zēns, kas prātā nogurstot ir kļuvis lēns. Vienalga kurš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
Tu apsēdies un atpūties uz sēdekļa un centies sevi vēsināt bez vēdekļa, bet acis tev sen aizkritušas ciet, tu neredzi un nezini kurp iet, un man vienalga kurš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
Uz lūpām tavas atmiņas vēl redzamas, tavas mīlestības segas - tās vēl sedzamas, bet drīz tās klāsies cita prieka dēļ, tas gadīsies nez kāda nieka dēļ, un man vienalga kurš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
Uz dienvidiem tu dosies īkšķi vicinot, uz ziemeļiem tu atskatīsies nicinot tos brīžus, kuŗiem drīz vien bija gals. Tu negaidīji, ka tev dzīvē sals. Vienalga kuŗš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
Tavs prieka klauns ir iesprūdis kā lamatās, un smiekli tev sen iegrimuši grāmatās, kur cita starpā Meidžor Meidžor Meidžors kliedz, bet klusībā pie sevis viņš sen zviedz: man vienalga kurš ir vainīgs, es vai tu, jo viss ir tagad zudis, BABY BLUE.
|
|
PROGRESĪVĀ POLĪTIĶA REFLEKSIJAS 69. GADA RUDENĪ
|
Šī gadudesmita uzvalks drīz būs novalkāts, kosmosa varoņi aug skaitā, un vakardienas sasniegumi jau kļuvuši antīki.
Domu skaidas smadzeņu ugunskurā dzen jaunas ideju dzirksteles teorijās. Balts guļ acumirklis roka grābšanai, drīz izrakstīts konvencijas diegiem. Gadi krīt kā ūdens lāses vēstures upē.
Man ir datums nākotnē, kad gribēšu negribēto, redzēšu neredzēto, jutīšu nejusto, dzirdēšu nedzirdēto, kad saukli vēl būs mitri tos saklausot.
Man ir datums nākotnē, kad aulekšiem ķeršu brīvības dimensiju un došos ceļā vienis prātis ar visiem.
|
|
Juris Kronbergs
|
|
|
BAGATELLE AP 12.00 VAKARĀ
(nolūks: uzjautrināt papīru, zīmuli un sevi pašu)
|
stallī zirgs un podā puķes savā vietā viss kā nākas paliec mierīgs - nešauj struķes gaisma nāks - tā nāks no bākas
|
|
KĀ NOSLEPKAVOJA DZEJNIEKU DZINTARU SODUMU (balāde)
|
viņš bija nonācis kādā salā liels spēcīgs vīrs – tādu es viņu atceros
(starp citu: mūsu ģimenes reiz pavadīja vasaru kopā uz laukiem – man toreiz bija pieci gadi un ne mazākās jausmas ka viņš ir dzejnieks)
visapkārt salai tumši zilajā mazliet eļļainā ūdenī šūpojās aiŗlaivas
attālums līdz cietzemei tāds ka nevis ar pārcilvēcisku bet cilvēcisku piepūli varēja līdz turienei aizairēties
varbūt viņš gāja uz kādu no laivām kad tas notika
bija karsta diena - saule zenītā (loti neparasti šajos platuma grādos)
varbūt viņš sēdēja zālē un rakstīja dzejoli kad no mugurpuses viņam pārbrauca ceļu nogludinātājs ar Trimdas Apvienotās Dumības smagumu
(vēlāk tā svaru lēsa uz deviņi tonnu - man gan aizdomas ka jārēķinās ar kādām 15-18)
putni - izbrīnā vēroja šo notikumu un vēl šodien par to runā
kad nogludinātājs pazuda viņš bija plakans kā etnogrāfiski pareizs latvisks plācenis
vēlāk (bet tomēr diezgan drīz) viņš sadrupa
kāds ar slotu un lāpstiņu viņu saslaucīja iebēra izturīgā turziņā
to rūpīgi aizlīmēja un aizsūtīja uz Ameriku
uz Bostonu - uz klusu un mierīgu Bostonas pilsētas daļu
un tur tā vēl joprojām ir
to skaidri zinu jo pats pagājušo vasaru tur biju ciemos
ar viņa sievu pārrunāju dzīvi mākslu dzeju un pasaules bojā eju
un kaut gan viņa man neparādīja viņa zināja teikt ka vienā no augšstāva istabām
TĀ TURZIŅA IR
(1971.g. jūnija beigās Stokholmā)
|
|
Dr. A. Ritmaņa ģimenei
|
pelēka diena Portlandes pilsētā pelēka diena oktobra pirmajā pusē
ieej tajā kā mīļa drauga smaidā ieej tajā un pašķir ilggadīgos zarus kas apseguši tavu seju
ieej tajā - ej droši nebaidies no koku krāšņajām krāsām vai pelēkās debess bezgalīgās vienmuļības
nebaidies jo šī diena ir maiga tik maiga un rudens - laiks kad jāatbīda zari no sejas
(1970.g. oktobrī)
|
|
|
|
|
GAISMAS LOGS
|
Vēl mēs esam, Vēl mēs būsim; Mūsu sapņi Dod mums elpu.
Dod mums elpu, Dod mums spārnus – Tumsai cauri Ved uz gaismu.
Tumsai cauri, Pāri žogiem – Satiekamies Savā pusē.
Savā pusē Mūsu sapņi Satiekas ar Jūsu sapņiem.
Satikušies Brīnās abi: Jūsu dziesmas, Mūsu dziesmas – Tēvuzemes Izauklētas.
Senas ilgas, Jaunas skaņas, Veŗas durvis, Veŗas logi: Sveicināti! Sveicināti! ----------- Tēvu zeme Mūžu mūžos Sapņotājiem Gaismas logs. |
