VISU LATVIEŠU FONDS

 

 

 

Tēvu zemes mīlestību
Mēs ar darbiem rādīsim!

Ar šo pazīstamo mudi sākas brošūra, kuŗu 1971. gadā izdevis Latviešu Fonds. Jaunās Gaitas redaktors lūdza divus no fonda vadītājiem – Dr. Valdi Muižnieku (Kalamazū) un Bruni Rubesu (Toronto) atbildēt uz dažiem jautājumiem:

 

JG: Kas ir Latviešu Fonds un kādi ir tā galvenie mērķi?

V. Muižnieks: Latviešu Fonds ir īpatnēja 1970. gadā Mičigenas pavalstī inkorporēta organizācija (non-profit corporation). Latviešu Fonds ir īpatnējs ar to, ka tā darbība ir plānota kā šodienai, tā tālai nākotnei, ar aizdevumu (vai ziedojumu) principu radot paliekošu līdzekļu bazi, no kuŗas katru gadu izmanto tikai ikgadīgo peļņu. Latviešu Fonda katra gada veikumu skāla atkarīga no tajā esošā kapitāla ikgadīgās peļņas. Par atbalstāmiem projektiem līdzteikšana ir katram balstiesīgam LF dalībniekam.

Pēc inkorporācijas dokumentiem un statūtiem Latviešu Fonda darbības apjoms ir latviešu kultūras un izglītības sfairās, ieskaitot mūsu kultūras vērtību popularizēšanu dažādās zemēs un valodās.

Par LF dalībniekiem var kļūt personas 18 gadu vecas un vecākas, ģimenes vai organizācijas.

Jāpiezīmē, ka Latviešu Fonds pats nekādus pasākumus tieši neorganizē un neveic, bet stimulē un atbalsta latviešu tautai un tās kultūrai nozīmīgus projektus.

 

JG: Savā laikā ziedoju Bērzainei, Zilajam Putnam, Brīvības kuģim un Raiņa un Aspazijas piemineklim Šveicē. Ar Bērzaini daudzi ir neapmierināti, Zilā Putna – autobusa latviešu mākslinieku turnejām – nauda, liekas, pazuda, Brīvības kuģis arī nav manīts un par pieminekli Rainim un Aspazijai latviešu sabiedrība vēl tagad cenšas noskaidrot īstos apstākļus. Kāda ir garantiju, ka mana $50.– iemaksa un $1000.– aizdevums tiešām palīdzēs latviešu kultūrai un tās vērtību popularizēšanai?

B. Rubess: Garantija ir īpatnā Latviešu Fonda uzbūve:

1. Fonda galvenā darbība ir līdzekļu sagāde nākamiem uzdevumiem neierobežotam laikam un nespecificētiem veikumiem.

2. Paši naudas devēji izvēl fonda līdzekļu apsaimniekotājus, fonda padomi.

3. Paši naudas devēji tiešā rakstveida balsošanā izvēlas darbus, kam fonda atbalsts piešķirams.

4. Ja dalībnieki ar fonda veikumu neapmierināti, viņi var savu aizdevumu atprasīt.

 

JG: Mineapoles St. Paula ev.-lut. latviešu draudzes dāmu komiteja, ASV, 20 pastāvēšanas gados draudzes darba sekmēšanai un vispārējiem mērķiem sagādājusi 100.000 dolāru. Tie savākti gan ar izlozēm, gan sarīkojumos.

Kad pēc Tavām domām Latviešu fonds varēs atbalstīt latviešu kultūru ar teiksim līdzīgu summu – $5000. – gadā?

B. Rubess: Vēlākais 1973. gadā, ceram jau 1972. gadā. Tas atkarīgs no tā, cik ātri ienāks LF līdzekļi.

 

JG: Cik veiksmīga bija LF gadskārtējā sanāksme 1971. g. 25./26.septembrī Londonā, Kanadā?

V. Muižnieks: Šī gadskārtējā sanāksme, ko LF padome sauc par Nedēļas Nogali Nākotnei (NNN), pēc daudzu dalībnieku atzinuma bijusi viena no labākajām vai pat labākā sanāksme, kādā tie līdz šim bijuši. Tās pirmā diena bija veltīta latviešu kultūras problēmu risinājumiem, otra – Latviešu Fonda tālākveidošanai.

 

JG: Cik zaļš ir mūsu trimdas kultūras koks 1972. gadā?

V. Muižnieks: Savāds jautājums. Mums ir latviskās izglītības iespējas no bērnu dārza līdz latviešu valodas „minora” programmai Rietummičigenas universitātē. Tātad teorētiski bažām šinī jautājumā nemaz nevajadzētu eksistēt.

Kā ir praksē? Diemžēl precīzi varētu atbildēt tikai ar statistiskiem datiem, kas, cik zināms, šinī jautājumā neeksistē. Pēc mana vērojuma ne vairāk par 10-25% no mūsu jauniešiem sasniedz zināšanu līmeni, ar kuŗu tie spēj objektīvi izvērtēt, ar prieku sevī uzsūkt vai varbūt pat palīdzēt latviešu kultūras tālākveidošanā.

 

JG: Dienvidkalifornijas Latviešu Biedrības Informācijas Biļetenā 1971. g. augusta numurā lasām: „Mūsu kolonijā nav vairs nekādas jauniešu aktivitātes, ja neskaita to, kas notiek ‘Sarkanā lauvā’ vai tā sauktā ‘latviešu mājā’ Venisē. Mums nav vairs kādreiz aktīvā jaunatnes pulciņa, uz dziesmu svētkiem atdzīvinātais ‘Pērkonītis’ ir atkal apklusis. Nesen jaunatnes dievkalpojumā un tam sekojošā referātā neieradās neviens jaunietis, kaut gan bija izsūtīti pat speciāli ielūgumi 20 ģimenēm, kuŗās ir jaunieši.

Ar vidējo paaudzi arī nav daudz labāk, jo tie, ar nedaudz izņēmumiem, neizrāda nekādu interesi par latviešu lietām.

Vecā paaudze cīnās ar nevienprātību. Dievkalpojumi ir tukši, t.i. regulāros dievkalpojumos ierodas labi ja kāds ducis dievlūdzēju. Valsts svētkos un citos idejiskos sarīkojumos ir tik maz apmeklētāju, ka nereti rīkotājas organizācijas pie šiem sarīkojumiem piemaksā. Vienīgā latviešu biedrības budžeta sarīkojumā – Jaungada ballē – ar katru gadu apmeklētāju skaits samazinās. Mēs negribam vairs sagaidīt jauno gadu kā viena likteņa brāļu saime balles gaisotnē un ar to nodrošināt paši savas biedrības financiālos pamatus, bet izklīstam pa mājas viesībām.

Pat 18.novembrī mēs nesanākam visi vienā sarīkojumā.

Tāds ir stāvoklis mūsu kolonijā un pie tam attēlots loti maigās krāsās.”

Kāds ir stāvoklis ASV vidienē, austrumu krastā un Kanadā?

B. Rubess: Pirms gada atgriezies no Vācijas, kur dzīvojām 6 gadus latviskās dzīves badā, nekādu nopietnu atslābumu Toronto apkārtnē nespēju konstatēt. Aprakstītā parādība taču viegli saprotama un to paredzējām jau pirms vairāk nekā 12 gadiem, kad Jaunatnes svētku rīkotāju saimē zīmējām trijstūri ar ieliektām malām: Čikāga, Bostona, Vašingtona un teicām – uz ilgu laiku īstu latvisku rosību spēsim uzturēt tikai šai trijstūrī. Tas lēnām sāk piepildīties. Ir protams, izņēmumi, piem., Portlandē, Oregonā (un droši vien daudzās citās vietās), kur dažu cilvēku degsme ir iespējusi rosināt veselas latviešu kolonijas. Šie izņēmumi taču neapgāž pamata likumu: latvietības uzturēšana bez pārlieku lieliem pūliņiem iespējama tikai tur, kur mūsu skaitļi ir nozīmīgi.

 

JG: Kāda ir vidusmēra trimdas latviešu jaunieša kultūras rosme?

B. Rubess: Pirmkārt, tāda kā vidusmēra jaunietim savā vidē. Ne pārāk liela. Tad – tiem, kuŗus kultūras lietas vispār interesē un kuŗos pamodināta interese par kaut ko latvisku, mēģinājumi to apgūt. Ir bēdīgi konstatēt, ka mūsu skolas visumā nav spējušas veikt svarīgāko: radīt interesi un tad dot tās apmierinātājus saistošā veidā. Bija fascinējoši skatīties, kā 20 jaunieši sēdēja drebinādamies vēsās telpās 2 dienas no rīta līdz vakaram, lai skatītos Gvīdo Augusta slīdītēs par latviešu grafiku un glezniecību. Lietas jāprot pasniegt. Un apkārtējā pasaule to prot. Mēs vēl tikai reti.

 

JG: Savienotajās Valstīs, tāpat citās pasaules malās, tiek apšaubītas tradīcijas, likumi, paražas, aizspriedumi. Vai latvisko tikumu skāla un atgriešanās senču mitoloģijā, ko, liekas, veicina vidējās paaudzes vadītāji, palīdzēs latviešu jauniešiem trimdā saglabāt skaidru skatu un prātu?

B. Rubess: Jauniešu interese par tautisko mantojumu ir tieši tādēļ tik liela, ka tas viņiem palīdz saglabāt skaidru skatu un prātu, ko mēģina apreibināt tie, kas par augstāko vērtību deklarējuši cilvēka personīgo brīvību, kaut tā neapšaubāmi kaitētu viņam pašam, kaut tā apdraudētu citu cilvēku brīvību un kaut tā pēdējā konsekvencē mūsu sabiedrību novestu vai nu narkotiku verdzībā vai totalitāru valsts iekārtu kalpībā. Latviešu jaunietis mūsu tautas senajās zintīs redz gudrības, kas viņam palīdz dzīvot šai sajukušajā pasaulē.

 

JG: Kāda ir jūsu nostāja Latvijas apmeklēšanas lietā?

B. Rubess: Jauniešiem – pilnīgi nepieciešama. Tikai tā gūstam jaunu paaudzi, kas jūt saites ar savu tautu. Tie pieaugušie, kuŗu braukšana varētu nelabvēlīgi ietekmēt viņu sabiedrisko noderīgumu šeit, lai labāk nebrauc. Un svarīgākais – mums jāizbeidz muļķīgie strīdi par šo jautājumu.

 

JG: Par pēdējo ELJA-s kongresu laikraksts Laiks rakstīja: „Asas šķautnes parādījās polītisko jautājumu iztirzājumā...” Vai Tu vēlētos izteikties par tā saukto „nelielo, bet labi saliedēto un mērķtiecīgo kreiso jauniešu grupu” Eiropā?

B. Rubess: Kreiso – no kāda viedokļa? Latviešiem ir slikta paraža ar šiem apzīmējumiem mētāties ļoti brīvi. (Esmu, piemēram, pārliecināts, ka ir cilvēki, kas mani apzīmē pār ultra labo, citi – par maigi kreisu.) Esmu saticies ar vienu rosīgu Eiropas jaunieti, kas vēlētos, lai latvieši ietur no ASV ārpolītikas neatkarīgu kursu, par kuŗa stāju, aktivitāti un sirdsdedzi spēju tikai priecāties. Viņš sevi droši pieskaita šai ELJA-s aktīvistu grupai. Eiropā sadūros arī ar tādiem jauniešiem, kas iemācījušies „spridzināt” sanāksmes ar nesakarīgu, lozungu pilnu bļaušanu, ar kuŗiem sarunāties neiespējami. Arī tie pieder ELJA-s aprindām, un tie ved mūsu jauniešus uz to pašu postu, uz kuŗu ASV jaunatnes radikālizētāji aizveduši Amerikas jaunatnes zināmus slāņus. Tā kā ELJA-s jaunatnei, ar nedaudziem izņēmumiem, trūkst iespējas iegūt līdzsvarotu skatu uz mūsu nacionālajiem jautājumiem, kā tas ar Divreizdivi, Gaŗezera un citu pasākumu palīdzību ir iespējams Ziemeļamerikā, jaunatne vairāk svārstās līdz vietējiem polītiskajiem vējiem.

 

JG: Gribētu lūgt Tevi kā jaunievēlētu 2x2 nometnes vadītāju izskaidrot JG lasītājiem to, kas ir aprise, kā arī minēt dažas pašreizējās problēmas, par kuŗām eventuāli būs debates 1972. g. 2x2 nometnē.

B. Rubess: Aprise ir kādas situācijas apraksts, kuŗā kādam darbiniekam – saimnieciskam, polītiskam vai sabiedriskam – jāpieņem zināmi lēmumi. Iespējamo lēmumu diskusija paveŗ plašas iespējas dažādu principu, ideju, pieeju un rīcības veidu apskatei. Pagājušajā 2x2 mūsu pastāvēšanas kardinālo – jaunās paaudzes latviskās audzināšanas jautājumus, piemēram, apskatījām ar aprisi Mazputniņa dzīvības jautājumu. Ko nākamreiz? Vēl nezinu. Būs droši vien jāpieskaŗas mūsu jaunatnes organizāciju darbam, jo pulciņiem un apvienībām bieži neizdodas labos nodomus pārvērst darbā. Varbūt jaunā skatījumā būs jārisina arī latviskās ģimenes jautājumi. Redzēsim.

 

JG: Kā Tu kā Latviešu Fonda padomes priekšsēdis izskaidro šādu faktu: Z.A. Kultūras fonds piešķīris 1970. gadā balvās un prēmijās vairāk nekā $14.000, no kuŗiem 2x2 nometne saņēmusi $600, bet žurnāls Jaunā Gaita tāpat kā iepriekšējos gados, ne centa.

V. Muižnieks: Domāju, ka šo jautājumu var atbildēt vienīgi Z.A. Kultūras Fonda 1970. gada vadība. Apzinos, ka viņu uzdevums nebija viegls, jo diemžēl no ienākušās summas visām vajadzībām neiznāca. Kāpēc nevienu gadu nav iznācis žurnālam Jaunā Gaita? Nezinu. Ceru, ka turpmāk iznāks vismaz gaŗajos gados.

 

JG: Kas ir mūsu stiprākais garīgais cietoksnis trimdā?

V. Muižnieks: Pieņemu, ka šis jautājums ir nopietni domāts. Domāju, ka meklēt kādu „stiprāko garīgo cietoksni trimdai” nozīmē mēģināt „atrast” vai radīt kādu vēl līdz šim neesošu mītu, izņemot, ja te ir runa par latviešu valodu un latviešu kultūru.

 

JG: Ja Latviešu Fondam būtu līdzekļi un 1971. g. situācijā varētu piešķirt $5000.–, apsverot 5 lūgumus, kā Tu naudu sadalītu:

(1) $5000. – gados jauna latviešu valodas skolotāja algošanai Minsteres ģimnāzijā. Lūgumu parakstījusi Minsteres latviešu ģimnāzijas skolnieku padome.

(2) $5000. – Gaŗezeram. Lūdz mācītājs V. Vārsbergs.

(3) $5000. – latviešu klasiku darbu izdošanai trimdā. Lūdz trimdas skolotāji un 2x2 vadība

(4) $5000. – jaunatnes vasaras mītnei un sporta laukuma būvei. Lūdz Toronto un Hamiltonas latviešu jaunatnes pulciņi.

(5) $5000.– mūsdienu jaunatnei piemērota žurnāla izdošanai. Lūdz 2 žurnālistikas studenti – literāti.

V. Muižnieks: Pie piešķīrumiem Latviešu Fondā tā priekšsēdim, tāpat kā ikvienam balstiesīgam dalībniekam, ir tikai viena balss. Tāpēc priekšsēža balss vien parasti nekā neizšķirtu.

 

JG: Ko Latviešu Fonda vadība vēlētos teikt Jaunās Gaitas lasītājiem?

V. Muižnieks: Lūdzu neapmierinieties savā zināšanu iegūšanā par Latviešu Fondu un tā iecerēm tikai ar šo īso interviju ar diviem tā padomes locekļiem. Papildus informācija pieprasāma no Jaunās Gaitas redakcijas, jebkuŗa LF padomes locekļa, vai rakstot tā padomes priekšsēdim (Adrese Dr. V. Muižnieks, 2330 Gull Road, Kalamazoo, Mich. 49001, USA.)

Lūdzu domājiet par mūsu tautas un kultūras nākotni. Ja atzīstat Latviešu Fonda principus mūsu tautai šinī laikmetā uzlikto problēmu risināšanā, k–lūstiet tā dalībnieks. Pašreiz Latviešu Fondā jau ir 155 dalībnieki no 7 dažādām zemēm. Kopējā ienākušā summa pāri par $44.000. Pirmais piešķīrums 1972.gadā paredzams apmēram $2500.

 

Jautājums Jaunās Gaitas lasītājiem: Kādas ir Jūsu domas par fondu? Mani Dr. Muižnieks un B. Rubess pārliecināja, ka šeit netiek perēts jauns Zilais putns, nav runa par latviešu valodas saglabāšanu, netiek rakti pamati latviešu kultūras piemineklim. Kļuvu fonda dalībnieks. Sarakstā ieskatīdamies, redzēju tikai Jaunās Gaitas abonentu vārdus! Ieteicu visiem vērīgi sekot fonda darbības atreferējumiem presē un pieņemt pašiem savu lēmumu un secinājumus. Manuprāt, šis ir visu latviešu fonds.

 

Laimonis Zandbergs