Māra Lācis-Celle

DIVREIZDIVI – PASĀKUMS AR NEIEROBEŽOTU POTENCIĀLU

 

Ap Jāņu laiku, kad augstajos Sjeranevadas kalnos sniegs jau bija nokusis, pusducis Ziemeļkalifornijas DIVREIZDIVI 1971 vadītāju brauca aplūkot nometnes vietu. Kur šaurais, līkumainais ceļš spraucas caur pirmatnīgiem sarkankoku milzeņu mežiem, kur zāli vairs neredz un arvien biežāk paveŗas ainavas ar kailām, stāvām klinšu sienām un no tām atšķeltām šķembu un bluķu grēdām, kur 7,000 pēdu augstumā un 50 jūdžu attālumā no tuvākās pilsētas cilvēku apņem primitīvās dabas vientulība un skarbais skaistums, tur ceļmalā parādījās mazs uzraksts: Montesito–Sekvojas nometne. Pēc īsa cīniņa, mašīnām zvalstoties pa grambainu ceļu kā pa jūŗas viļņiem, izlūku grupas acu priekšā iznira rāms, saulē vizošs dīķis un aiz tā caur koku stumbriem mežā izkaisītu ēku un kabīņu silueti.

Lielākajā, divstāvu ēkā plašas zāles sarīkojumiem un azaidam, balkons ar skatu uz vēl augstāku kalnu klinšu radzēm. Priekšplānā peldbaseins, karoga laukums un ugunskura vieta ar lokā saliktiem resniem baļķiem. Vēl divas lielākas ēkas ar lekcijām piemērotām telpām. Lokā ap centru, kā sēnes zem kokiem, 8-vietīgas kabīnes.

Pāris stundās nometne bija apskatīta un izlemts, kā tā kalpos DIVREIZDIVI vajadzībām. DIVREIZDIVI pusducis apmetās dīķa malā un, mežu klusajā šalkoņā klausīdamies, mēģināja iztēlot, kā pēc 2 mēnešiem šeit zeme dimdēs no mūsu jaunatnes soļiem, gaisu tricinās viņu čalas un dziesmas. Par dzīvās radības tuvumu liecināja tikai retas mušas džinkstiens un kurkuļu baru enerģiskā pēršanās krastmalas dūņās. Kad saule ieslīga mīkstajos mežu cekulos, cerīgi un apņēmīgi šai vietā pirmo reizi atskanēja DIVREIZDIVI dziesma „Kalnā kāpu lūkoties”.

Vasaras mēnešos līdz pat nometnes iesākumam 23. augustā, lielāko administratīvo darbu veica un plānošanas un atbildības nastu iznesa Ziemeļkalifornijā dzīvojošie vadība loka cilvēki, it sevišķi administrators un kasieris Juris Petričeks, programmas vadītājs Jānis Trapāns un nometnes vadītājs Uldis Nollendorfs. Visā Ziemeļamerikas kontinentā izkaisītais 21 cilvēku lielais vadības loks pilnā sastāvā sapulcējās Nollendorfu dārzā Paloalto pilsētā dienu pirms nometnes. Intensīvā sarakstē izveidotie nometnes plāni dažās stundās pieņēma reālu formu. Satikās daudzi ilgi neredzējušies, seni draugi un paziņas, bet dažiem pazīstamiem vārdiem un uzvārdiem pēkšņi pievienojās nekad iepriekš neredzēta seja, nedzirdēta balss. Nekavējot laiku liekās ceremonijās, šis nometnes kodols, mugurkauls ar ribām, ātri iejutās kļuva tuvs un vienots savos DIVREIZDIVI darbu pienākumos. 12 nākamās dienas atelpas nesolīja.

23. augustā jau no pusdienas laika putekļi nenosēdās uz smilšainā nometnes ceļa. Tos sacēla DIVREIZDIVnieku auto, gan jauni, švītīgi „sporta vāģi”, praktiski mikrobusi, gan tautiskiem rakstiem un latviskiem uzsaukumiem izrotāti nenoteikta gada gājuma un firmas, vienreizēji un savdabīgi transporta līdzekļi, kuŗu vidū it sevišķi izcēlās zaļais „Lielais gurķis”. Pa nometni kā skudras tekāja paunām un somām apkrāvušies jaunieši, meklēdami norādītās kabīnes, iepazīdamies un kārtodami visādas sīkas, gan atrisināmas, gan neatrisināmas problēmas. Vēlā pēcpusdienā, dīķa aizdambējuma tiltiņa dēļiem bīstami ieliecoties, nometnē, pēc 6 elpu aizraujošu stundu brauciena no Sanfrancisko lidlauka, ieripoja divi lieli, pelēki autobusi. No tiem izvēlās apžilbušu, bet laimīgu jauniešu un tālbraucēju lektoru pulks. Kad saulei rietot 126 jaunieši ar lektoriem un vadītājiem plecu pie pleca sastājās lokā ap karogmastu, lai nolaistu Latvijas karogu, mazās vadības loka saujas jūnijā dziesmā ieliktā cerība bija piepildījusies – diži un skanīgi pāršalca koku galotnēm: Kalnā kāpu lūkoties!

Nākamajā rītā sākās intensīva ikdienas nometnes programma ar nodarbību posmiem līdz vēlam vakaram. Pulksten 9-os no rīta katrs jaunietis pievienojās savam iepriekš izvēlētajam pudurim vai semināram, lai ik dienas noklausītos 4 lekcijas. Puduros uzņēma jauniešus bez obligātām priekšzināšanām, kaut vadība pieņēma, ka viņiem tādas varētu būt. Jauniešu zināšanu līmenis parasti izrādās ļoti nevienmērīgs. Tas savkārt sarežģī lektoru uzdevumu un ietekmē pudura darbību. Semināristiem jābūt iepriekšējai DIVREIZDIVI pieredzei. Dalībnieku skaits semināros ir ierobežots uz apmēram 16.

Cik vien iespējams atstatu no pārējām lekciju telpām, lielajā sarīkojumu zāles stūrī, klavieŗu un magnetofonu ielenkumā, savu darba vietu atrada 16-galvīgais mūzikas seminārs. Kā parasti, arī šogad semināristiem bija izdevība noklausīties izcilu mūziķu lekcijas. Dinamiskais, humorā un spontānitātē nepārspējamais komponists Tālivaldis Ķeniņš no pirmā brīža ieguva jauniešu nedalītu uzmanību un interesi. Bija vienalga, vai viņš iztirzāja kādu akadēmisku, sarežģītu mūzikas jautājumu, vai prezentācijā iepina nostāstus par pazīšanos un kopējiem piedzīvojumiem ar latviešu un pasaules slaveniem mūziķiem un māksliniekiem. Kaut rāmākā garā, vērtīgu vielu sniedza kapitāldarba Dziesmu svētku vēstures autors Valentīns Bērzkalns un diriģents brīvmākslinieks Arvīds Berķis. Lielai daļai semināra dalībnieku bija formāla muzikāla izglītība. Topošajiem mūziķiem uzstāšanās publikas priekšā nebija nekas jauns, tomēr nometnes laikā sagatavoto priekšnesumu augstvērtīgā kvalitāte bija lielā mērā ilggadīgā mūzikas semināra vadītāja, obojista un Ņujorkas kokļu ansambļa vadītāja Andreja Jansona nopelns. Viņa ārējais miers nespēja noslēpt dedzību, ar kādu viņš izskaidroja un iestudēja gan seno, gan moderno latviešu mūziku. Rāma, noteikta stājā un nopietna darbā bija Jansona palīdze, jaunā pianiste un vairākgadīgā DIVREIZDIVI dalībniece Brigita Ritmane-Ose. Veselus divus kokļu ansambļus (vienu iesācējiem) apmācīja viens no vadības loka visjaunākajiem locekļiem, arī ilggadīgs DIVREIZDIVI dalībnieks – Aivars Osvalds. Abi ansambļi uzstājās ar priekšnesumiem nometnes pēdējā vakarā.

Literātūras un mākslas puduris bija viens no lielākajiem un pēc dzimumiem nesabalansētākiem (21 meitene, 3 zēni). Šis puduris, varbūt izdabādams kaprisam literātam lektoram, varbūt meklēdams vietu ar dzejai piemērotu atmosfairu, bija reizēm redzams gozējamies saulē ūdens malā, gan ielienot noslēpumainā meža biezoknī, gan, atklājuši, ka tur jau cits puduris priekšā, maršējam atpakaļ uz sev ierādīto lekciju telpu, smaidīgai pudura vadītājai Ievai Bluķei vienmēr mēģinot paturēt virsroku. Retam pudura dalībniekam bija vairāk par elementārām zināšanām latviešu Literātūrā. Sevišķi pirmajās dienās dalībnieki sēdēja bijīgi un klusi gan lekciju, gan diskusiju laikā. Iespējams, ka daļa bija pieteikusies vairāk interesēdamies par mākslas tematiem, kam bija rezervētas pēdējās pāris dienas. Līdz tam viņiem savus talantus ar labiem panākumiem demonstrēja vairāki mūsu dzejas meistari un literāti. Dziļu iespaidu jauniešos radīja skatuviski diženais, eksplozīvais dzejnieks un aktieris Ivars Lindbergs (jaunieši vēlāk rakstīja nometnes avīzē, ka Lindbergs BAIGI runājot par mīlestību), un dziļdomīgais „elles ķēķa māceklis”, dzejnieks Gunars Saliņš. Tikpat kā visiem pazīstams jau bija impozantais cigāru kūpinātājs no Losandželesas, dzejnieks Olafs Stumbrs. Ar lekcijām par dažādiem literāriem tematiem piedalījās dzejniece Lalita Muižniece, rakstniece Elvīra Kociņa un Ivars Dālbergs. Kā zibeņnovadītāja, uztrauktu lektoru izklaidētāja un visu sīko detaļu koordinētāja, vienmēr pareizā vietā un laikā parādījās vadītājas palīdze, tikko universitāti beigusi Bernadete Raževska. Retumis uzieta mierīgi sēžam, viņa mēdza sapurināt savus kuplos, cirtainos matus un izsaukties: Es domāju! Ilgi un ar nepacietību gaidīts, pēdējās nometnes dienās parādījās impulsīvi kustīgais Sanfrancisko gleznotājs Gvīdo Augusts ar savu plašo un reprezentatīvo latviešu tēlotājas mākslas krāsu diapozitīvu kollekciju. Viņa lekcijās ieslīdēja daudzi no saviem pienākumiem laiku patapinājuši lektori un vadītāji, un pat vairāki citu puduru dalībnieki. Raiti rādīdams tematikas secībā sakārtotos diapozitīvus un tos papildinādams ar paskaidrojumiem un asi tvertiem spriedumiem, Augusts izraisīja tādu interesi, ka vakarā bija spiests dot illustrētu lekciju visai nometnei.

No maizes darba universitātē uz Rietummičigenas latviešu valodas kursiem, tad uz DIVREIZDIVI par valodas semināra vadītāju un galveno lektoru nu jau daudzus gadus dodas nenogurdināmais filoloģijas un lingvistikas speciālists prof. Jāzeps Lēlis. Mierīgi, „tik ar mīlestību”, viņš saviem 11 semināristiem „iekala” zinības par adjektīviem, verbiem, vietniekvārdiem, konjugācijām, aktīvām un reflektīvām formām, par salīdzinājumu struktūrām un deklinācijām, un ik dienas saņēma pretī sacerējumus par specifiskiem tematiem, kas dažu stundu laikā tika izlaboti un atdoti pēc piederības. Viņa asistente bija jaunā Anda Libere un palīdzes – Dzidra Liepiņa un Sandra Ozola. Kaut valodnieki nevar vakara programmām dot priekšnesumus savā specialitātē, viņu ikgadīgais projekts ir formālā DIVREIZDIVI balle ar polonēzi, jautriem priekšnesumiem, pārsteigumiem un iespaidīgām dekorācijām. Kad šī gada ballinieki, tērpti gan gaŗos brunčos un villainēs, gan visdažādāko variāciju īsās biksītēs pavēra balles zāles durvis, tos apņēma ar meža bagātību dekorētas sienas un iepriecināja silti mirdzošās svecītes uz katra galdiņa. Šopēna „Polonēzi” sparīgi un suverēni nospēlēja komponists T. Ķeniņš. Neskopodamies ar savu savdabīgo, nepārspīlēto humoru vakara programmu vadīja Jānis Mūrnieks.

Skaitā vismazākais, noslēgti un mērķtiecīgi darbojās skolotāju seminārs psīcholoģijas doktores, torontietes Solveigas Miezītes vadībā. Šim 8 meiteņu un viena zēna (kas šajā seminārā nebija pieteicies, bet tur „ielauzās” tikai nometnes sākšanās dienā) pulciņam bija iespēja gūt priekšstatu par paidagoģiju un tās pielietošanu trimdas apstākļos no tādiem latviešu skolās un jaunatnes darbā norūdītiem skolotājiem kā Mirdzas Paudrupes, Lalitas Muižnieces, Teodora Sīļa u.c. Šī semināra darbam DIVREIZDIVI un tā dalībnieku aktivitātei pēc nometnes ir izcili nozīmīga loma. Ja, pasaules polītiskiem apstākļiem nemainoties, mēs sagaidām, ka mūsu pēcnācēju paaudzes turpinās latviešu etnisko un kulturālo darbību svešumā, tām būs vajadzīgi latviešu skolotāji, kuŗi šos īpatnējos apstākļus izprot. Skolotāju semināra dalībnieki ir mūsu cerība. Nopietnā mācību viela nespēj sacensties krāsainībā un dramatismā ar mūziku vai dzeju, tādēļ jāpieņem, ka dalībniekiem ir dziļa un pašaizliedzīga interese trimdas latviešu bērnu izglītošanā.

Latviešu tautas gaitas vēsturiskā un polītiskā fonā, no atmodas laikmeta līdz mūsdienām gan Latvijā, gan trimdā, bija vēsturiski polītiskā pudura temati. Lielais 26 dalībnieku puduris darbojās Latvijas vēstures speciālista Jāņa Trapāna vadībā ar palīgu Mārtiņu Zandbergu. Par atsevišķiem vēstures un polītikas posmiem bija aicināti runāt Atis Lejiņš, Ojārs Celle, Aivars Osis, Andris Trapāns u.c.

Nav brīnums, ka tautiskā mantojuma puduris baudīja sevišķu popularitāti (26 jaunieši, zēni pārsvarā), jo tajā apskatīja tik daudz un dažādu mūsu senās, krāšņās etnografijas nozaŗu, ka būtu grūti atrast tādu latvieti, kuŗš vismaz kādā no tām nebūtu ieinteresēts. Lekciju nosaukumi lasās kā monumentālas etnografijas grāmatas nodalu virsraksti: latvju raksti (S. Butāne), tautas tērpi (H. Hofmane), rotas (A. Berķe), daiļamatniecība (A. Cēbere), mīklas, sakāmvārdi, parunas (L. Muižniece), tautas dejas (Z. Miezītis), tautas dziesmu melodijas (A. Jansons), latviešu valodas izcelsme (J. Lelis) latviešu mūža godi, latviskā gadskārta un dzīves izpratne (B. Rubess) u.t.t. Jauniešiem patika, ka daudzi nodarbību posmi bija veltīti praktiskiem darbiem, kā rotu kalšanai, aušanai un pastalu darināšanai. Laimīgi jutās tie, kuŗi varēja mājās aizvest kādu paštaisītu lietu. Katru dienu pēc lekcijām tautiskā mantojuma praktiskos darbos varēja piedalīties arī citu puduru dalībnieki. Puduri vadīja enerģiskā Sarmīte Butāne ar čaklo palīdzi Daci Garutu.

Katru vakaru vienu stundu bija tautas dejas, kuŗās savu nepārspējamo vitalitāti un masu virzīšanas talantu parādīja atsperīgais Zigis Miezītis. Gan lielajā zālē, gan tenisa laukumā, jauniešu augumi virpuļoja pazīstamos un arī retāk redzētos deju rakstos, pēc Miezīša plaukstu sasitiena momentā mainot ritmus vai partnerus. Dejošana bija tik aizraujoša un kārdinoša, ka tajā, gandrīz neviena nepamanītas, iejuka arī garā jaunākās lektores un vadītājas... Starp dejotājiem bija daudzi ilggadīgi tautas deju kopu dalībnieki, no kuŗiem bez grūtībām varēja sakomplektēt grupas vakara programmu priekšnesumiem. No visiem patīkamiem nometnes pārsteigumiem, liekas, Zigis Miezītis bija vispatīkamākā pārsteiguma autors. Retais zināja, kādos nolūkos viņš nometnes priekšpēdējā vakarā sāka noslēpumaini rosīties pa nometnes virtuvi. Vēl mistiskāki bija no turienes laiku pa laikam iznirstošie asarainie jaunieši, kas citādi likās garīgi un fiziski neskarti. Viss nāca gaismā, kad pēdējās nometnes vakariņās uz šķīvjiem neparādījās paredzētās zivis, bet gan debešķīgi smaržojoši sutināti skābi kāposti ar sīpoliem, putraimiem, speķa gabaliņiem un visu kā nākas. Ka pastāv iespēja nometnes virtuvē pa laikam cept latviskā gaumē, vairākus vakarus jau bija pierādījušas dažas enerģiskas meitenes.

Ekskluzīvs un intriģējošs pievilcīgums vienmēr ir piemitis polītiskajam semināram. Bārdainie, revolucionāra paskata semināristi ar vadītāju sovjetologu Andri Trapānu priekšgalā nopietnām, apņēmīgām sejām precīzi ieradās savā lekciju telpā un nekad neaizmirsa kārtīgi aizvērt durvis. Viņu pulkā vietu izkarot bija varējušas tikai divas daiļā dzimuma pārstāves, protams – daiļas. Seminārā pārrunāja latviešu polītisko situāciju, tās ievirzi, problēmas un nākotnes iespējas gan Latvijā, gan ārpus tās. Ja no skolotāju semināra mūsu cerība būtu redzēt izaugam kaut vienu Aša Kronvalda pēcnācēju, kāpēc no polītiķiem nevarētu nākt, teiksim, jauns Zigfrīds Meierovics?

Polītiskais seminārs rīkoja nometnes vakaru jau trešajā dienā (prof. Leļa vārdiem izsakoties, polītiķiem neesot vajadzīgs daudz laika sagatavoties, jo viņi visām situācijām pieejot ar vaļējām mutēm). Tas izvērtās par vienu no iespaidīgākiem, kaut prasīja no publikas nopietnu koncentrēšanos un rādīja tai sāpīgas realitātes. Vakara noskaņu deva Latviešu Nacionālā Fonda Rīgas ielās uzņemtās filmas izrāde, kuŗai sekoja mūsdienu Latvijas dzejas skandējumi. Jauniešu priekšā iznira pašreizējā Latvija– skaņās un krāsās, savos drūmajos un spītīgajos vaibstos. Tai vairs maz līdzības ar mūsu vecākās paaudzes atmiņām par 30-to gadu romantisko Rīgu – Čaka pasaules līganās staigules un greizie ubagi ir pazuduši; to vietā no Sibirijas vergu nometnes atgriezies kroplis slēpj savu nedziedināmo miesu un dvēseli komunālā dzīvokļa istabas stūrī, un Homo Novusa Salutaurs vairs nedzeŗ jaunības trakumā, bet izmisumā. Tikai identificējoties arī ar šīm smagajām realitātēm mūsu trimdai un DIVREIZDIVI nometnei ir nozīme un jēga. DIVREIZDIVI jauniešu vairākums atzina, ka mēs nedrīkstam kļūt emigranti, mēs esam polītiski bēgļi, savas tautas aizstāvji un tai nodarīto pārestību atmaksātāji. Svešuma latviešu darbība ir tikai virspusēji etniska, pamatā tā ir polītiska. Mūsu eventuālais mērķis nedrīkst būt tikai mūžīgu latviešu cilmes emigrantu pēcteču saliņu kontinuitāte dažādās pasaules malās un pilsētās, kas rīkotu ballītes un uzturētu bodītes ar saviem īpatniem ēdieniem, sedziņām un rotas lietām, kā to dara, piemēram, itālieši, vācieši vai skandināvi. Mūsu mērķis nedrīkstētu būt tikai latviešu kultūras vērtību un valodas iemācīšana bērniem un jauniešiem. Mūsu mērķim jābūt viņiem šo kultūru un valodu iemācīt mīlēt, dzīvot un tās dēļ cīnīties. 25 gadus trimdas sabiedrība ir eksistējusi ar Latvijas valsts bojā ejas un kaŗa posta un chaosa radīto izturības un cīņas spara inerci. Šī inerce draud izzust ar tās paaudzi. Paskatīsimies uz mūsu mierīgajām, labklājīgajām dzīvēm. Šādos apstākļos, šādā atmosfairā ir uzaugusi mūsu jaunatne, DIVREIZDIVI paaudze. Tai ir vajadzīga jauna ievirze. Un tikai skatot mūsdienu realitātes vaigu vaigā tā to var gūt.

Uzsvars uz dzeju bija arī literātu sagatavotajā vakara programmā. Ar oriģināldarbiem uzstājās „rezidējošie poēti” Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs un Lalita Muižniece un jaunuļi Imants Barušs un Juris Stabulis. Seši Literātūras un mākslas puduŗa dalībnieki, sasēdušies uz pārnēsājamām kāpnēm vai satupuši to priekšā, lasīja laikmetīgas dzejas. Lai izceltu kontrastu mūsu tautas situācijā, Latvijas dzejnieku vārsmu lasītāji bija ģērbušies baltā, trimdas – melnā. Jauniešu izvēlēto dzeju nolūks pa reizei bija radīt šoku: „Maskava – māte mana!” – „Mīļā, tu būsi mans zirgs.” Ņemot vērā, ka priekšnesuma izpildītāji nebija izraudzīti skatuviskās stājas vai izteiksmīgas valodas dēļ, bija dabiski, ka viņu uzstāšanās kvalitātes līmenis bija pašu jauniešu varēšana šķērsgriezumā: dažs skandēja dramatisma piesātinātā labā latviešu valodā, dažs vienkārši nolasīja un dažs, diemžēl, vingrinājās sev pasvešas valodas mākslā.

Krāšņs un līksms bija tautiskā mantojuma puduŗa krustabu uzvedums. Skatuves griestus rotāja svečturi un salmu pakaŗi, divus gaŗus galdus pildīja ēdienu bļodas un alus kannas. Tautas tērpos māte, tēvs un lielais kūmu un viesu pulks demonstrēja seno latviešu krustabu norisi dziesmās un dejās. Pādītes dīdīšanas dejā pādīte Mildiņa (lelle) lidoja no rokas rokā, un vadības loka pāris, kas bija piedāvājuši savu zīdaini šī uzveduma kuplināšanai, laimīgi atelpoja, ka nebija savu nodomu īstenojuši. Ar līku līksti ieradušies krustabnieki tika apdziedāti un atraidīti, līdz tie beidzot ieradās ar kūmām pieņemamu taisnu līksti. Pie griestiem piestiprinātā līkstī iekāra šūpuli ar Mildiņu. Kūmas, viens pēc otra, lika šūpulī savu dāvanu – apģērba gabalu, rotas lietu, naudu, nazi – katru ar specifisku nozīmi un laimes vēlējumiem. Kaut arī no publikas, kas faktiski skaitījās paplašināts krustabu viesu pulks, Mildiņas nākotnei varēja savākt tikai pāris dolārus (kas gan nometnē nēsāja naudu kabatās!, tos tomēr pacienāja ar vārītiem putraimiem, desiņām un citiem gardumiem.

Zigis Miezītis (pa labi) gatavojas skābu kāpostu vārīšanai nometnes virtuvē.
Asistenti – Jānis Mūrnieks (ar sīpolu) un Jānis Trapāns.

Miera un akadēmiskas atmosfairas meklētāji tādu mēģināja atrast nometnes bibliotēkā. Par bagātīgu grāmatu un periodikas krājumu un tā sakārtošanu plauktos bija gādājusi bibliotekāre Baiba Strada. Telpas sienas rotāja krāsaini Rīgas skatu plakāti un grafiski senlatviešu sētas un saimes istabas zīmējumi. Magnetofonā klusi skanēja latviešu mūzika. Bez rūpēm par attiecīgo materiālu sagādāšanu bibliotēkas apmeklētājiem, Baibas iniciatīvā un atbildībā darbojās arī mantu tirdziņš – plates, grāmatas, rokdarbu izstrādājumi, plakāti, periodika un piespraužami žetoni ar dažādiem uzsaukumiem: Sveiks, tautieti – Runāsim latviski! u.t.t. Uz cita plaukta bija iekārtota izstāde – tautiskā mantojuma lektores, daiļamatnieces Ainas Berķes darinātas tautiskas rotas un izšuvumi. Bet bibliotēka kalpoja daudz un dažādām nodarbībām un nolūkiem. Vienā stūrī varēja dabūt tīrus palagus, turpat blakus tika samesti netīrie. Citas telpas neatraduši, bibliotēkā pa reizei mēģinājumus noturēja koklētāji un citi mūziķi, un pat formālās balles chorus line priekšnesuma „zaķīši”. Darbīgie tautiskā mantojuma puduŗa dalībnieki otrā stāvā virs bibliotēkas klaudzināja āmurus un stelles. Par nopietna klusuma neiestāšanos arī gādāja nometnes sekretāre Māra Celle, kas vienā bibliotēkas stūrī stundām ilgi klabināja rakstāmmašīnu, vai norīkoja kādu pie rotatora. Viņas vadībā turpat arī darbojās redakcija nometnes avīzei Spiediens, kam iznāca 3 numuri. Divdesmit jauniešu redakcijas kollēģija pierakstīja avīzi ar intervijām, tekošu notikumu chroniku, feļetoniem, dzejām, nometnē sacerētu dziesmu vārdiem, sludinājumiem, zīmējumiem un uzjautrināja lasītājus ar baumu sleju „Lielās ausis”.

Bija gādāts arī par teātŗa izrādi. Nometnē ieradās „mazā teātra Sanfrancisko” aktieŗu trupa ar Anšlava Eglīša komēdijas Māris un Baiba pirmizrādi Amerikā. Lugā piedalījās Brigita Siliņa un Laimonis Siliņš, pēdējam pildot arī režisora pienākumus. Laikmetīgā komēdija bija aktieriem Austrālijas turnejā labi „iesēdusies kaulos”. Viņu tēlojums bija brīvs un noslīpēts. Jaunieši sekoja lugas gaitai ar manāmu aizrautību un neskopojas ar spontāniem aplausiem, smiekliem un, kad dialogs skāra negatīvus tematus – mantkārību, viltību, kaŗu – izrādīja savas jūtas ar šņācieniem un skaļiem „bū” saucieniem. Par aktieŗu teicamo tēlojumu domstarpību nebija – līdzpaņemtie tomāti palika neizlietoti. Turpretī par lugas saturu debates turpinājās visu vakaru. Eglītis šai komēdijai uzrakstījis pārsteidzoši nopietnas beigas, kas pēc asprātīgā dialoga un komisko fabulas sarežģījumu gaitas, atstāja skatītājus ar jautājumam pavērtām mutēm. Lai piedalītos pārrunās ar jauniešiem par trimdas teātri un lugām vispār, bija atbraukuši arī „mazā teātŗa” aktieri Ingūna Pampe un Ivars Lindbergs.

Atpūtai paredzētajā, nometnes septītajā dienā, jaunieši auto karavānā sequoia vadības loka loceklim Imantam Osim uz netālo Hjūma (Hume) ezera pludmali. Ierašanās ezermalā turpinājās vairākas stundas, jo asajos ceļa līkumos bija viegli pazaudēt barvedi, un daži, svarīgāku lektoru pārlādēti spēkrati, stāvajos ceļa gabalos knapi vilkās uz priekšu. Kalnu un mežu iejostā ezera krastā saulainā diena pagāja dziedot (ģitāru pavadījumā, atkritumu tvertnei pildot bungu uzdevumu), ejot rotaļās, spēlējot bumbu, un dažam – pat atpūšoties. 1969. gadā Portlandes nometnei šī pludmalē pavadītā diena bija jauniešiem devusi dzinējspēku turpināt nometnes darbu vēl lielākā sajūsmā un kopības garā. Šoreiz bija iespaids, ka pēc atgriešanās nometnē, dīvainā kārtā, atmosfairā bija iestājies lūzums, kas it sevišķi parādījās tā vakara programmas laikā. Tā sauktā absurdā vakarā priekšnesumi, kas bija atstāti tikai pašu jauniešu izvēlē un iniciatīvā, objektīvi vērtējot nebija slikti. Skeču asprātīgais dialogs un notēlotās situācijas bieži izsauca smieklu šaltis, bet, vakaram progresējot, publikai it kā apnika smieties, un tā ieņēma vienaldzīgu, pat demonstratīvi rezignētu pozi. Kādam masu psīchologam šis varētu būt interesants pētniecības projekts.

Viena no iemīļotākām latviešu nodarbībām ir un paliek dziedāšana. Arī šai nometnē pēc vakara programmām tai tika dota brīva vaļa. Dziedāšanas izpratne gan latviešiem ir mainījusies. Kur senos laikos latvietis dziesmu piemēroja savam darbam vai pārdzīvojumam, tur tagad viņš, rokas klēpī salicis, „laiž vaļā” pēc tematiem vai vienkārši zināšanas secībā. Lai arī starp dalībniekiem netrūka tādu, kas mācēja un gribēja dziedāt retāk dzirdētas dziesmas, tendence bija dziedāt „tās pašas vecās”, lai visi var piebiedroties. Netrūka izcilu dziedātāju, it sevišķi zēnu, un lieku reizi jāpabrīnās, kāpēc latviešu koŗiem trūkst vīru balsu. Pirmajā vakarā, kad jaunieši vēl neticēja, cik naktis kalnos var kļūt aukstas, dziedāšana notika ārā pie ugunskura. Tikai pēc pusnakts kuplais dziedātāju pulks sāka lēnām sarukt, līdz agrā rīta stundā bija palikuši pāris visbrašāko balsu īpašnieki, kas tikpat kā visas dziesmas zināja dziedāt uz balsīm, vai arī improvizēt. Turpmākajos vakaros dziedāja lielajā zālē (daļēji tādēļ, lai netraucētu gulētājus tuvajās kabīnēs) un šķita, ka šai nometnes sākuma iepazīšanās laikā dziesma kalpoja gan tuvināšanās, gan arī prestiža iekarošanas mērķiem. Ar dziesmu prasmi un labu balsi latvietis parāda savas spējas, pievilcību un stāju – var pelnīti dižoties. Nometnes dziesmu garu iespaidoja tas, ka vairāki dižākie dziedātāji, vienu sirdi iekarojuši, dziedāšanu atstāja novārtā, un jauni vadoņi vairs neradās. Interesanti bija arī tautasdziesmu un t.s. ziņģu atbalstītāju uzskati. Pirmie nereti bija neiecietīgi pret ziņģēm, kurpretī pēdējie bija ar mieru dziedāt visu – iespējams, ka viņi reizēm nezināja starpību vai arī viņiem bija vienalga. Līdzīgas domstarpības reizēm izraisīja vakara programmas: cik tas vērtīgs, nozīmīgs, cik etnografiski pareizs? Vērtību apspriedēji, labi latviešu kultūras pārzinātāji, varbūt juta zināmu atbildību par notiekošo, varbūt nepievienojās uzskatam, ka sajūsma bez dziļākiem apakštoņiem arī var būt pozitīva.

Mākslinieciski visvērtīgākie priekšnesumi bija mūziķiem. Pēc vairāku citu vakara programmu kuplināšanas, viņi savu labāko sniedza nometnes pēdējā vakarā. Svinīgi noskaņoti, jau šķiršanās tuvuma skumju iespaidoti, DIVREIZDIVnieki piepildīja sarīkojuma zāli no sienas līdz sienai. Mūzikas semināra dalībnieki (ieskaitot vairākus no citiem puduriem) uzstājās ar diviem koŗiem (jaukto un vīru dubultkvartetu) un diviem kokļu ansambļiem. Solo priekšnesumus deva Juris Ķēniņš (čello) un Jānis Zemjānis (vijole). Vokālus duetus izpildīja M. Zandbergs un I. Barušs un meiteņu trio – M. Sauleskalna, M. Groskopfa un S. Sultmane. Programmu ieskaņoja magnetofona lentē un iemūžināja neskaitāmās fotografijās (par to liecināja gandrīz nepārtrauktā fotoaparātu spuldžu zibsnīšana).

Vakaru un nometni hobeidza apliecību izdalīšanas ceremonija. Pa atsevišķiem puduriem dalībnieki nāca priekšplānā un saņēma DIVREIZDIVI apliecību un rokas spiedienu no sava puduŗa vadītāja, palīga un no nometnes vadītāja U. Nollendorfa. Jaunieši savu atzinību un pateicību nometnes vadībai izteica ar aplausu vētru. Kā parasts, šai pēdējā vakarā paziņoja plānus par nākamo DIVREIZDIVI. Tā paredzēta 1972./73 gada ziemā, austrumu piekrastē, un tās vadības noorganizēšanu uzņēmies Brunis Rubess.

Pēc vairāku gadu projienes no jaunatnes darba un Amerikas kontinenta, DIVREIZDIVI idejas autors un pirmās nometnes vadītājs Brunis Rubess šogad atkal piedalījās nometnes darbā gan vadības lokā, gan ar lekcijām un aprisēm puduros un semināros. Rubess ātri novērtēja situāciju un iejutās jauniešu noskaņā, kas mainījusies kopš pirmajām DIVREIZDIVI. Viņš augstu vērtēja DIVREIZDIVI lokanību un iespējas eksperimentēt – piemēroties trimdas mainīgajiem apstākļiem un vajadzībām. Nometnes organizācija un vadība visus gadus ir bijusi 25 līdz 40-gadīgo rokās. Pēc Rubesa nometni ir vadījuši: Uldis Grava, Ģirts Kaugars un šīgada debitants Uldis Nollendorfs. Lektorus apmēram vienādā skaitā devušas vidējā un vecākā paaudze. Katras nometnes vadība ir centusies piesaistīt arvien jaunus mācībspēkus, kā arī ievirzīt spējīgākos dalībniekus nākotnes vadītāju lomās. Šīgada vadības lokā darbojās 8 kādreizējie DIVREIZDIVI dalībnieki: Anda Libere, Ilze Nollendorfa, Bernadete Raževska, Brigita Ritmane-Ose, Baiba Strada, Edvīns Adītājs, Aivars Osvalds un Mārtiņš Zandbergs.

DIVREIZDIVI ir izveidojusies par vienu no trimdas visraženākajiem iestādījumiem ar neierobežotu potenciālu. Svešumā dzimusi un uzaugusi, latviešu jaunatne katru gadu brauc tūkstošiem jūdžu uz DIVREIZDIVI. Jaunatne kaut ko meklē. Tā meklē savas saknes, savu piederību. Tā meklē motīvāciju darbam, attaisnojumu trimdas turpināšanai. Jaunatnes darbs nav pagātnei; tas ir šodienai un rītdienai. Un bieži tas sākas DIVREIZDIVI gaisotnē.