Iznākusi jauna un interesanta skaņu plate ar Jāņa Kalniņa un Longīna Apkalna mūziku. To ieskaņojis Štutgartes simfoniskais orķestris un koris Longīna Apkalna vadībā, tanī diriģents izpilda arī solo dziedājumus, orķestŗa vadību uzņemoties H.J. Dāmenam (H.J. Dahmen), Platē atskan Jāņa Kalniņa kantāte „Gaŗā nakts” ar K. Bauera-Zemgaļa solo dziedājumu un Longīna Apkalna kantātes „Bēŗu dziesmas” (t.dz.) un „Līgo dziesmas” (t.dz.). Ieskaņošanu materiāli atbalstījusi Amerikas Latviešu Apvienība sakarā ar Latvijas neatkarības proklamēšanas 50 gadu atceri. Skaņu plates apvākā pievienoti konspektīvi L.A. kommentāri. Jāpieņem, ka šie iniciāļi apzīmē komponista Longīna Apkalna vārdu un uzvārdu.
Tālāk jārunā par ļoti savādu lietu, kas saistās ar Jāņa Kalniņa kantāti „Gaŗā nakts”. Platē nav minēts teksta autors. Šim tekstam ir zināma priekšvēsture, kuŗā arī šo rindu autors ir personīgi piedalījies.
1962. g. pēdējā oktobŗa sestdienā Hamiltonā (Ontario provincē, Kanadā) notika apvienots Konektikatas Koŗa „Rota” (diriģents Valdis Aldiņš), Sv. Katarīnu-Niagaras koŗa (diriģente Ludmilla Albertiņa) un Hamiltonas latviešu biedrības koŗa (diriģents Imants Sakss) koncerts. Koncertu negribējām atklāt ar runām, kādēļ lūdzu dzejnieci Veltu Tomu sacerēt šim gadījumam prologu un to nolasīt dziesmu vakara ievadā. Pieminēju, ka šis sestdienas vakars būs „gaŗā nakts”, jo mūsu provincē tanī pusnaktī notika t.s, „laika maiņa”, pārbīdot pulksteņa rādītāju stundu atpakaļ. Velta Toma spontāni izsaucās, ka „gaŗā nakts” taisni būtu labs temats viņas prologam. Rezultātā radās dzejolis „Gaŗā nakts”. Noteiktā laikā koncertā ieradās dzejniece Velta Toma, klausītāju aplausu un koŗa dziedātāju ziedu velšu apsveikta. Prologs bija neaizmirstams brīdis, par ko presē vēlāk atzinīgi liecināja arī komponisti Jānis Norvilis un Arvīds Purvs. Kamēr mana roka turēja dažu muzikālo sarīkojumu grožus, visiem komponistiem un dzejniekiem tika maksāti honorāri. Arī šoreiz Velta Toma, līdzīgi skaņdarbu autoriem, saņēma nelielu honorāru, tā apstiprinot dzejnieka līdztiesību blakus komponistiem. Dažus gadus vēlāk šis dzejolis parādījās Veltas Tomas grāmatā Dziļumā jāpārtop. 1965. g. vasarā Jānis Kalniņš to ietērpa mūzikā (kantātē „Gaŗā nakts”) un 1966. g. to atskaņoja Daugavas Vanagu lielajos svētkos Čikagā, A.S.V. 1971. g. tā parādījās Amerikas Latviešu Apvienības atbalstītā skaņu platē. Laika 1971. g. 22. dec. numurā parādījās J. Avotiņa (Kalamazū, Mičigenā, A.S.V.) lasītāja vēstule ar jautājumu, kur palicis „Garās nakts” teksta autors. Neviens neko neatbildēja.
Es tomēr gribētu atklāti jautāt komponistam Longīnam Apkalnam, kāpēc plates apvākā nav minēts „Gaŗās nakts” teksta autores Veltas Tomas vārds? Ja tas ir piemirsies, tad bija pietiekami laika par to atvainoties un izskaidroties, kā to dara civilizētā sabiedrībā līdzīgos apstākļos. Jeb vai tas darīts „ar nodomu un sīki izstrādātu plānu” (citāts no Latvijas sodu likuma), vērtējot dzejnieci Veltu Tomu kā trimdas (vai izdzītības) bezpersonu.
Raksturīgi, ka ne literāti, ne mūziķi uz šo jautājumu nemaz nav reaģējuši. Kā latviešu preses darbiniekam man tas tomēr ir jādara, jo savā laikā mani uzņēma Latviešu preses biedrības Kanadas kopā ar Veltas Tomas ieteikumu. Daudz runājam par cenzūru Latvijas zemē. Kā tad ir ar cenzūru „mūsu pusē”?
Kaut kas līdzīgs noticis jau agrāk brīvā Latvijā, kā to liecināja Literātūras kritiķis Jānis Rudzītis savā rakstā „Režīms un Literātūra” (JG 38. num. 192. lp.), runājot atkal par Jāņa Kalniņa dziesmu „Jūŗas spožums” ar Kārļa Skalbes tekstu.
Atgriežoties pie sākuma temata, jākonstatē, ka, vienādi vai otrādi, te ir darīšana ar autora tiesību neievērošanu.
*
Rīgā „Liesmas” apgādā iznākusi pianista un paidagoga Valērija Zosta (1901.-1960.) monografija, kuŗu sastādījusi Brigita Briede. Interesanti pieminēt, ka Latvijā pazinām Zostu nevien kā klavieŗu paidagogu, bet arī kā atjautīgu šaržistu.
*
1971. g. decembrī izdevās noklausīties Stokhauzena darbu „Stimmung” (1968. g.) Toronto universitātē paša autora vadībā. Skaņdarbs ilgst 75 minūtes un to izpilda 6 Ķelnes dziedoņi (3 dāmas un 3 kungi). „Stimmung” izpildīts Parīzē, Amsterdamā, Beirutā, Bangkokā, Bonnā, Gracā, Minchenē, Romā, Londonā, Nirnbergā, Ķīlē, kā arī Expo 70 (Osakā). Jādomā, ka nelaimīgākais uzvedums bijis Amsterdamā (1969. g.), kur „kreisi noskaņotie radikālie studenti iesākuši paši savu „kaķu koncertu”. Uzvedums izjucis, bet pēc tam t.s. podija diskusijās spontāni noskaidrots, ka studenti gribējuši vienīgi „aktīvu līdzdalību”, lai mūzika nekļūtu „autokratiska”. Pirmatskaņojums bijis Parīzē 1968. g. decembrī, kur laikrakstu kritiķi to apzīmējuši kā „Campfire for Hippies.”
Lai nu kā, Toronto uzvedums notika ļoti mierīgos apstākļos ar mērenām klausītāju ovācijām nobeigumā. Likās, ka aplausi komponistu tomēr neiepriecināja, tāpat samērā labvēlīgās kritikas dienas presē. Kāds mūzikas students savā lasītāju vēstulē asi uzbruka mūzikas kritiķiem, ka tie nekā neesot sapratuši.
Šo rindu autoram Stokhauzena skaņas likās brīžiem ļoti ierosinošas, jo daudz vokālās iespējas joprojām paliek neizmantotas tagadnes, piemēram, koŗu mūzikā. 75 minūtes tomēr likās par daudz, kaut gan tas pats varētu notikt pēc 2 vai 3 Haidna simfonijām.
Programmas lapiņās atrodam Stokhauzena piezīmes par „Stimmung” priekšvēsturi. Izrādās te bijuši „romantiski iemesli”. Varbūt tāpat kā savā laikā populārajai L. Garūtas dziesmai „Mīla, kuŗai gala nav.”
*
Daudz t.s. „sadzīves dziesmu” klīst no mutes mutē latviešu sabiedrībā kā viņā, tā šinī pusē. Nupat lasīju Zviedrijā izdotā mēnešraksta Brīvība rakstu par dzeršanas postu Latvijā. Tur citēta arī kāda kupleja pēc Raimonda Paula pazīstamās melodijas „Zilie lini”. Citēšu pirmo un pēdējo strofu:
Zili dūmi klīst pa laukiem,
Kandža jautri tek pa traukiem.
Vai – vai – vai.Cukurs Kubas, krievu trubas,
Lai iet bojā linu druvas.
Vai – vai – vai.Zilie lini zied kā jūra,
Veči dzer uz katra stūra,
Vai – vai – vai.Sievām acīs zilas liesmas,
Visi dzied tik Paula dziesmas.
Vai – vai – vai.Te nu ir grūti pateikt, vai Paula dziesmas veicina žūpību vai arī otrādi.
Pagājušā gadā kādā latviešu jaunatnes nometnē dzirdēju dziesmu, kas atceļojusi no Latvijas un dziedama pēc tautasdziesmas „Trīs jaunas māsas” meldijas:
Kolchozā bija trīs zaļas pļavas.
Pļauj, priekšniek, vienu, es plaušu otru,
Trešā ar ciņiem lai paliek ... viņiem.Kolchoza bija trīs siventiņi.
Kauj, priekšniek, vienu, es kaušu otru,
Trešo bāz maisā, „sitīsim gaisā”.Kolchoza bija trīs raibas teles.
Slauc, priekšniek, vienu, es slaukšu otru,
Trešā bez pupiem lai paliek glupiem.Kolchoza bija div’ cukur’ maisi.
„Sper”, priekšniek, vienu, es „speršu” otru,
Žēl, ka nav trešā, kolchozs nu bešā!Līdzīgas „sadzīves dziesmas” noderētu arī trimdā. Vai iedvesmu nevarētu radīt, piemēram, citāts:
Indianas latviešu biedrības koŗa mēģinājumu jautājums atrisinājies labvēlīgi. Kā jau agrāk ziņots, korim ir divi diriģenti: pianists Voldemārs Meļkis un mūzikas maģistre Aija Vintere-Brugmane. Pie dziesmu iestudēšanas Meļkis apmāca vīriešu balsis, bet Vintere-Brugmane – sieviešu. Sarežģījumi radās ar instrumenta trūkumu, jo korim piederēja tikai vienas klavieres. Iepriekšējā darbības gadā Sabiedriskā centra vadība atļāva vīriešu balsu apmācīšanai „Nacionālo” zāli, kuŗā ir ari Centra klavieres, bet šogad, saimniecisko apsvērumu dēļ (lai lielā zāle darbdienas vakaros nebūtu jāapkurina), Centra padome nepiekrita koŗa mēģinājumu noturēšanai „Nacionālajā” zālē un neļāva arī Centra klavieres pārvietot uz citu telpu, bet atļāva koŗa mēģinājumiem izmantot garderobes telpas, ja koris iegādājoties otras klavieres. Tagad šis jautājums ir nokārtojies, jo skolotāja Edīte Pūtele, kuŗa arī pati ir koŗa dalībniece, uzdāvinājusi korim savas klavieres un turpmāk vīriešu balsu apmācība varēs notikt garderobes telpās. Sieviešu balsu apmācība, tāpat kā līdz šim, notiks „Rīgas” zālē un turpat notiks arī kopmēģinājumi.”
Aizkustinoši un tīri trimdinieciski latviski, suniski un verdziski izklausās vārdi par „atļauju lietot koŗa mēģinājumiem garderobes telpas”. Vai jaunie mērnieku laiki? Nekad jau tie nav beigušies.
Izsludinu konkursu kuplejai par šo tematu. Pirmā un vienīgā godalga darba publicēšana vienā no nākamajiem JG numuriem.
Imants Sakss
