VAI ARTURS LUNDKVISTS IR ZVIEDRIJAS KNUTS HAMSUNS?
Hans Björkegren, Alexander Solsjenitsyn. Biografi och dokument. Stockholm: Wahlström & Widstrand, 1971. 173 lp.
Per Egil Hegge, Solsjenitsyn kan inte komma (orig.: Solsjenitsyn kan ikke inviteres). Stockholm: Wahlström & Widstrand, 1971. 111 lp.
1970.gada 8.oktobrī Zviedru Akadēmija (Svenska Akademien), kuŗas 18 locekļi izrauga Nobeļa prēmijas laureātus literātūrā, paziņoja, ka 1970.gada prēmija piešķirta krievu rakstniekam Aleksandram Izajevičam Solženicinam. Solžeņicins dzimis Kislovodskā 1918.gada 11.decembrī. Nobeļa prēmijas pasniegšanas aktā, kas mēdz notikt Stokholmas koncertnama lielajā zālē 10.decembŗa vakarā, Solžeņicins neieradās. Tie ir notikumi, kas visiem zināmi. Ilgi turpretī nebija zināms, ka kontaktu uzņemšanā ar laureātu Zviedrijas vēstniecība Maskavā spēlējusi visai dīvainu lomu, kas, retroaktīvi tulkojot, var nozīmēt, ka Zviedrijas valdība, vai vismaz tās ārlietu ministrija, nav bijusi vienisprātis ar akadēmijas lēmumu, un vēstniecība atteikusies funkcionēt kā "karaļa pārstāvniecība" Padomju Savienībā.
Par šās nostājas nonākšanu atklātībā jāpateicas norvēģu žurnālistam Pēram Egilam Hegem, kuŗš pērnruden publicējis savas atmiņas, kam sakars ar šo notikumu. 1970.gada rudenī Hege bija triju laikrakstu akreditētais reportieris Maskavā, pārstāvēdams norvēģu Aftenposten, zviedru Svenska Dagbladet un dāņu Berlingske Tidende. Atmiņas sakopotas grāmatā Solžeņicinu nevar ielūgt (grāmatas zviedru izdevuma tituls "pārtaisīts" par Solžeņicins nevar ierasties!). Šī nelielā grāmata lasās kā visinteresantākais romāns un atklāj, cik sarežģīta Maskavā kļūst žurnālistu darbība gadījumā, kas Rietumos būtu vienkāršs un pašsaprotams. Hegem gadās pilnīgi necerēts panākums: viņam izdodas intervēt Solžeņicinu tūdaļ pēc prēmijas piešķiršanas. Intervija paveŗ ceļu tālākiem kontaktiem un savstarpējai uzticībai, kuŗas gaismā Hegem iznāk spēlēt vidinieka lomu starp Nobeļa prēmijas laureātu un Zviedrijas vēstniecību Maskavā, kas pēkšņi izvirzījusies žurnālistu uzmanības centrā. Agrāk, raksta Hege, tie vēstniecībai lielu vērību nav pievērsuši, jo no tās parasti nekā interesanta nevarot uzzināt.
Heges "slepeno aģentu romāna" darbības degpunktā ir zviedru vēstniecības liegšanās sagādāt Solžeņicinam kaut kādu ielūgumu ierasties vēstniecībā, lai rakstniekam būtu "attaisnojošs dokuments" kabatā. Ārzemju pārstāvniecības Maskavā mēdz apsargāt milicija, un Solžeņicins baidījies, ka tā viņu aizturēs par mēģinājumu "ielauzties vēstniecībā". Šādu "papīru" vēstniecība katēgoriski atteikusies dot un vispār izturējusies noraidīgi pret Solžeņicinu, kam pretstatā Zviedrijas vēstnieka sirsnīgie apsveikumi Michailam Šolochovam, kad tam piešķīra Nobeļa prēmiju. Uz to ar rūgtumu norādījis arī Solžeņicins. Jāsecina, ka Šolochovs bijis Zviedrijas valdībai un ārlietu ministrijai vēlams laureāts, Solžeņicins - nevēlams.
Preses balsīs pēc Heges grāmatas publicēšanas izskanējis jautājums, vai Zviedrijas vēstniecība Maskavā tiešām ir Zviedrijas pārstāvniecība, vai varbūt tikai "padomju iestāde". Viens no asākajiem valdības un vēstniecības rīcības kritiķiem Zviedrijā ir pazīstamais rakstnieks Vilhelms Mūbergs. Par pēdējo der piezīmēt, ka viņa asā prethitleriskā nostāja Otra pasaules kaŗa laikā izraisījusi "diplomātiskus sarežģījumus" neitrālās Zviedrijas un nacistiskās Vācijas starpā.
Lai kāds būtu Heges grāmatas "sensācionālais atklājums", tās galvenā vērtība saskatāma Maskavā akreditēto Rietumu žurnālistu darba apstākļu un vides notēlojumā. Cita starpā no grāmatas izriet arī, ka Zviedrijas premjēra Ulofa Palmes viesošanās laikā Padomju Savienībā, zviedru vēstniecība atteikusies ielūgt vairākus citu ziemeļvalstu žurnālistus, aizbildinādamās, ka zviedru un krievu sarunas esot viņu pašu interna lieta.
Arī otru šeit apskatāmo grāmata sarakstījis žurnālists. Hanss Bjerkegrens (Bjorkegren) Maskavā pavadījis septiņus gadus, sarakstījis grāmatas par turienes apstākļiem (Moskva - en reseguide un Människor i Sovjet) un zviedriski tulkojis Aleksandra Solžeņicina darbus.
Bjerkegrena Aleksandrs Solžeņicins - biografija un dokumenti ir nosvērti un lietišķi uzrakstīta grāmata, kuŗā autors sniedz bagātīgi dokumentētu pārskatu par Solžeņicina dzīvi, rakstnieka gaitām un nostāju. Sevišķi plašas un interesantas nodaļas grāmatā ir stenogrammas un protokoliskās piezīmes, kas radušās, apspriežot Solžeņicina darbību krievu rakstnieku savienībā un citās padomju instancēs. Šos dokumentāros izrakstus lasot, iepazīstamies arī ar veselu rindu rakstnieku un krievu intellektuālo darbinieku, kuŗi, šķiet, būtu spējīgi pārveidot Padomju Savienību no "tautu cietuma" par ar brīvības un cilvēku tiesību valsti, ja viņu balsis kļūtu dzirdamākas un tās uzklausītu.
Mazāk glaimojoša ir grāmatā atrodamā dokumentācija par zviedru rakstnieka un Ļeņina prēmijas laureāta Artura Lundkvista nostāja. Lundkvists, dzimis 1906.gadā, ir izcils zviedru prozas un dzejas autors un Dienvidamerikas literātūras pazinējs, ko viņš iztirzājis neskaitāmās esejās un laikrakstu rakstos. Solžeņicina jautājumā Lundkvists tomēr ieņēmis noraidīgu nostāju, ironiski viņu, t.i. Solžeņicinu, apzīmējot par "cietēja kompleksa" apsēstu. Kaut arī Zviedru Akadēmijas nobalsošanas rezultāts ir slepens, Lundkvists netieši licis noprast, ka viņš balsojis pret Solžeņicina kandidātūru.
Protams, tā ir Lundkvista paša lieta. Bet grūti atturēties vilkt šajā gadījumā parallēli ar pazīstamo norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu, kas okupācijas laikā pilnīgi pieslējās nacionālsociālistu ideoloģijai un bija "gaidīts viesis" Trešās Valsts kuluāros. Arī Hamsuns bija izcils, visā pasaulē populārs un atzīts rakstnieks. Vai Zviedrijai tagad ir savs "Hamsuns" Artura Lundkvista personā, ir jautājums, uz kuŗu nav viegli dot atbildi - apstākļi ir atšķirīgi un Zviedrijas funkcionējošā demokratiskā iespēja garantē Lundkvistam uzskatu un vārda brīvību. Taču vismaz Solžeņicina gadījumā (un ir arī citi) Lundkvista simpatijas vairāk svērušās to virzienā, kas nekādu brīvību un cilvēka tiesības negarantē, jā - kas ar Aleksandra Solžeņicina diskriminēšanu tās uzskatāmi bradājuši kājām. Tas ir fakts, un arī tā konstatēšanu garantē vārda brīvība. Ar savu nostāju Arturs Lundkvists ir vairāk rada Hamsunam nekā zviedru rakstnieku vāirākumam, kas apsveica prēmijas piešķiršanu Solžeņicinam kā pelnītu un pamatotu atzinības parādīšanu krievu rakstniecībai.
Gunars Grava