DAĻĒJA SINTEZE
Teodors Tomsons, Spēle. Dzejoļi. Sidnejā: Sala, 1971. 168 lp.
Ja izlasa šo (glīti izdoto) grāmatu un kaut ko atceras par Hēgeļa tezi, antitezi un sintezi, tad var ienākt prātā, ka Tomsona pasaules uztverē ir teze un antiteze, bet nav sintezes... Tas būtu pārspīlējums, nevis galīga aplamība: grāmatā samanāms "vecmodīgi romantiskais Tomsons" un "robusti reālistiskais Tomsons", bet tikai paretam šie aspekti vienmērīgi saplūst. Šāda dzeja ir - kā dažkārt saka par sejām - gabalaina.
Romantiskais Tomsons it kā ieslēdzies istabā bez elektrības un radio (par televīziju nemaz nerunājot!) un pretendē, ka 19.gadsimts vēl nebūt nav beidzies. Ja pie sienām kādi foto attēli, tad vienīgi agrīnās dagerotipijas. Vāzē, protams, rozes. Glāzē vīns. Nevienas modernas mēbeles, toties šis tas pat no 18.gadsimta un vēl agrākiem laikmetiem. Pats Tomsons atgādina tā kā Oņeginu, tā kā Šopēnu, tā kā Sirano de Beržeraku... Te jārunā par zināmu "iekapselēšanos" vai dzīvošanu mūzejā. Radusies vienmuļība un mākslotība izteiksmes līdzekļu un skatījuma elementu ziņā. Pārāk bieži kaut kas ir bārs, bargs, ļauns, vai kluss; Pārāk daudz mēnesnīcas, rietu, veļu, ēnu, mantiju, rožu, mirdzuma, daiļo dāmu, zvanu, kapu, velnu, raganu, pusnakts, vīna etc. Tie visi ir dzejā lietojami elementi, bet tos nedrīkst "noleijerēt", ja negrib izveidot kaut līdzīgu banālam sendienu operas vai operetes libretam un ļoti vecmodīgam uzvedumam.
Reālistiskais Tomsons ir dabiskāks un modernāks; viņu var iztēloties kā sirmu kungu ar jauneklīgu nerātnību acīs. Viņš, tērpies pelēkā uzvalkā un oranžā kreklā, varbūt soļo pa saulainu ielu kaut kur Sidnejā un aplūko pretimnācējas. Šis Tomsons varbūt kādreiz Austrālijas krogos iedzer ordināru alu, nevairīdamies pat no daža biezāka vārda. - Diemžēl jāatzīst, ka reālistiskais Tomsons ir mazāk dzejisks nekā romantiskais un savās vārsmās palaikam tuvojas laba žurnālista reportāžai vai modernās prozas (teiksim, Henrija Millera, Normena Meilera, Antonija Bērdžesa, Gintera Grasa u.c.) nekaunīgajai atklātībai jeb atklātajām bezkaunībām. Arī šādi elementi var iekļauties labā (piem., Vijona, Bodlēra, Rembo, Eliota, Heima, Benna u.c.) dzejā, bet vienīgi kopdarbībā ar tik dziļu un vispusīgu skatījumu, kāds nav diezcik raksturīgs Tomsona modernākajam aspektam.
Labākās vārsmas gandrīz vienmēr radušās tur, kur Tomsons iespējis atbrīvoties no "gabalainības" resp. atradis sintezi. Šādiem dzejoļiem piemīt vajadzīgā daudzpusība un subtīlitāte.
Romantisko tomsonismu diezgan labi pārstāv kaut vai "Curriculum vitae":
Cik lāstu ausīs skan
Nu moku pusnaktīs,
kad vientulība staigā
Ar cēlo Likteņdāmu
menuetā maigā,
Kā nievā sērojot,
kāds vājš es pantu kalējs
Un dzīves negausnieks,
un vien kā tukša malējs,
Kam daiļas sievas stāvs
i ugunīga misa,
Gan raibi kautiņi,
gan dzīrošana visa
Šīs dzīves jēga šķiet. -
Ai daiļās, nē, vēl maiga
Es mūžam bēdzis
bāras mīlestības vaiga. (60.lp.)
Šī romantisma virsotnes (neapšaubāmi labākas par iepriekšējo piemēru) apmēram šādas:
Vai tu tā, kas pacelt spēji,
Tur - līdz uguns augstumiem,
Palmās krīt jau rietu vēji,
Tumsa guļ pār ūdeņiem. ("Ēnas",12.lp.)
Reālistisko tomsonismu reprezentē kaut vai "Masiera dziesmiņa" (44.lp.). Daži no 11 pantiem:
Kāds terapists reiz teica,
Pie jodiem, tā viņš teica,
Vajg pacientes knaucīt
Un braucīt, braucīt, braucīt.
Vispirms ar eflerāžu,
Tad uzsākt petresāžu!
Tad locītavas liekt
Un berzēt, staipīt, stiept.
Ja daiļā tad vēl smaida
Vai urdzējas un gaida,
Ļaut frikciju nu tad
Lai sajust kā nekad.
Ar pirkstu spilventiņiem,
Tā rotējot ar viņiem,
Kā sēdu muskuls viss
Kļūst sārti pietvīcis.
Bet klauvēšanai maigu
Griezt gurna plato vaigu
Un uzbērt talku vien,
Tas citur domas sien.
Ai, gurnu spēka vara,
Tā prātus mulsus dara!
Tādēļ ar apdomu
Gan sākt šo buršanu.
Lūk, rūzgani un dairi
Zib krūšu gali kairi,
Bet pasargi, ai, Dievs:
Tiem nedrīkst pieskarties.
Un tā tālāk. - Apmēŗam tas pats sakāms par dzīvo, bet paseklo, mazliet prozisko dzejoli "Sievas teltīs" (49.lp.) u.c.
Ja romantisms apvienojas ar vērīgāku, tiešu ārpasaules skatījumu, tad kaut cik atdzīvojas pat "libretiskā" izteiksme:
Ķēnišķīgs mirdzums kāds ļauts
stundai, kad valdīt steidz nakts!
Vizmojot pērleņu kurpēm,
tā iznāk ar vilni no dzelmes,
Tālumā okeans dārd,
vētrainām bazūnēm sveic.
Lotosa mirdzumā mēness
maigs gūlies par Ceilonas birzīm -
Svešādās jausmās dreb sirds,
bramīna lūgšanu teic. ("Indijas vārtos")
Abu pamatelementu apvienojuma piemēri ir arī "Baltā" (14.lp.), "Saruna ar kokā griezto" (27.lp.); (izteiksme vietām liek domāt par Anšlavu Eglīti), "Portrets" (52.lp.), "Disce artes juventus" (63.lp.), "Uguns" (94.lp.), "Dzejolis" (57.lp.) u.c. Saturā dominē drūmas pārdomas, nāves jausmas, dzīrošana (bieži vien ar nepārprotamu plītēšanas nokrāsu), mīlestība un mīlināšanās, patriotisms, tradicionāls skaistums, kristīgās teoloģijas velni un raganas, groteska elle (skat. "Negantnieka gals" 40.lp.), satiriski dzēlieni, kara ainas, puslīdz vēstuļveidīgi paudumi mākslu (visvairāk literātūras) darbiniekiem, Heimweh, nostaļģiskas atmiņas par bohēmiskām izdarībām jaunībā. No visa tā paliek kāda smeldzīga veltīguma un transiences noskaņa, ko raksturīgi pauž kaut vai šādas rindas:
Veltīgs auļojums gan šis,
veltīgs jājiens tālā silā.
Ēnas vien te pāri slīd,
ēnas ēnu lokā zilā.
Tavās acīs miera nav,
miera nav, tik uguns zaiga.
Rīts ar rietu satiekas,
pāri nāves dūja maiga.
Apsnieg kumeļš, apsnieg viss,
apsnieg tavi sīkie pirksti.
I pat Pīķa jātniecei
sniegi matos zib kā dzirkstis. ("Spēle")
Gundars Pļavkalns