VIENTULĪBAS ČAULĀ

Osvalds Lācis, Ķīvīte. Stāsti un noveles. Mineapolē: Tilts, 1968. 270 lp.

Osvalds Lācis savā stāstu un noveļu krājumā lasītājam paveŗ pagātnes logu. Puse stāstījumu noris Latvijas brīvvalstī, pāris nometņu laikos, vairāki vēlāk emigrācijas gaitās, tā visiem ietilpstot mūsdienu laikmetā un latviešiem zināmās vidēs.

Augšminētais krājums, ieskaitot Astras Lāces piemērotās illustrācijas, būtu jāpieskaita reālismam 19.gs. virziena nozīmē. Reālismam atbilstoši galvenie varoņi ir vidus vai zemākas šķiras pārstāvji, ikdienišķi caurmēra cilvēki ar parastām interesēm, tieksmēm, vājībām vai ilgām. Saistoša ir dažādība tēlu un viņu likteņu izvēlē.

Pirmajā sacerējumā, cauri dārzam lasītājam pretim nāk vecīga meita, kuŗu nesen pievīlis vasaras puisis. Seko iepazīšanās ar aklu bēgļu nometnes iedzīvotāja nemieru, kam neuzticīga sieva. Raibā rindā tuvojas šauras nomales ieliņas sīkpreču bodnieks, provinces kiosknieks, neveiksmīgs mākslinieks, cietsirdīgs un tenku kārs rūpnieks, suņnaglains saimnieks, bastards, klaidonis, kuŗu biedē "darba drauds", savtīgi apdomīgs prokurists, veikls kolportieris, greizsirdīgs vīrs, ikdienišķs strādnieks, atkal precēts vīrs, bet kuŗu sievas krāpšana šoreiz pārsteidz. Virkni nobeidz divi traģiskāki tēli: vectēvs, laucinieks uz nāves gultas svešā trimdas pilsētā un vientuļa zārciniece, kas uzticīgi gaida pārnākam vīru.

Aprakstos netrūkst reālistiskas detaļas, un lasītājs zina kur darbība noris, lai gan ne pilsētas, ne valstis autors nemin, izņemot vienā novelē. Tā, piemēram, skābaržu mežs (17) atsauc atmiņā Vāciju. Tāpat autors apraksta sīkumos visikdienišķīgākas parādības un visas necilās cilvēku darbības. Arī raksturi ātri un atšķirīgi iezīmēti.

Valoda ir īsti reālistiska. Pārsvarā ir sarunvalodas vārdi un izteicieni. Autora vārdu krājumā ir daudzi apvidus vārdu, samērā daudzi reti vārdi un arī svešvārdi. Liekas, ka autors sevišķi mīl lietot šņāceņus, kuŗi gan ļoti iederas neizskaistinātajā ikdienas sižetā, bet to daudzums tomēr pārsteidz un arī liek domāt, ka daiļskanīgāka literāra valoda laikam neatspoguļo latviešu valodas īstenību.

Alliterācijas bieži ļoti piemērotas, piem.: "šļāca šļūtene" (227). Metaforas ir izteiksmīgas, bet mazāk kā lielais daudzums krāsaino salīdzinājumu, ar kuŗiem pārpildīta vai katra lappuse. Daudzi no tiem ir nodrāztas frazes, piem.: masieŗa mākai aklais "ķērās klāt kā slīkonis salmam" (21). Citi salīdzinājumi piemēroti īpatnējai videi, ko autors attēlo: Italijā, "vienmuļi gausas kust dienas, līdzīgas viena otrai kā lūgsnu kreļļu lodītes" (191). Ļoti daudzi salīdzinājumi ir situācijai atbilstoši vai stāstījumam nozīmīgi. Piem., kalpones laimei izgaistot, izvairīgā puiša divriteņa spieķi saulē laistās "kā kūstošas lāstekas" (11). Lasot, ka zvaigžņota debess ir "kā piedarba kulā izbārstījušies mieži" (38), iepriecina latviskums, kas dažreiz atgādina mūsu mazās zemes īpatnības, citreiz dara mājīgu kādu citu zemes parādību. Vairums salīdzinājumu tomēr proziski bet atbilst reālismam:

... vīrietis smīnēja, spiezdams lūpas kopā kā pārpilna čemodāna puses (112).

Idejas stāstos un novelēs nav izcilākas par varoņiem un tajās nav pēdējo gadu uzskatu vai problēmu. Individuālās īpatnības autors labi novērojis, reizē attēlodams arī cilvēku nemainīgas īpašības tāpat mājās, nometnē, kā trimdā. Daudzi tēli ir sava labuma meklētāji, kuŗus attēlojot autors izteic domu, ka cilvēks ir nevis apstākļu upuris, bet par visu atbildīgs pats. Tiem sirdsapziņa, kā ķīvīte tituldarbā, atgādina un pārmet par citiem nodarītām pārestībām vai noziegumiem un tos brīdina ar pelnītu atmaksu.

Vairākkārt izpaužas pazīstamais cilvēka sauciens pēc ievērības, pēc apstiprinājuma, ka viņš ir svarīgs vai vismaz kādam nozīmīgs. Bet lai tiktu īsajā dzīvē citu ievērots, cilvēks cīnoties neizkļūst no vientulības čaulas ne pats, ne to palīdz darīt citiem. Neuzticība, greizsirdība, vilšanās, vai vismaz šaubas moka gandrīz katru draudzības vai mīlestības meklētāju, kuŗš "pats sevī kā čaulā ieslēgts" (121- 122) agrāk vai vēlāk izjūt "tuksnesīgu atšķirtības smeldzi" (119). Pret šo vientulības čaulu saceļas vismaz viena persona sekojošos sacerējumos: "Sastapšanās", "Aklais", "Ārpusnieks", "Sapņu grāmata, "Zona Pericolosa", "Ticība". Lai gan stāstījumos daudz humora, bez pesimisma uzrakstīti tikai "Celīši". Citus visus pavada ironija vai kāda sāpe. Nesavtīgs godīgums ir neparasts ("Iebrucējs"), pat nesatricināma ticība liekas būt veltīga ("Ticība") un tikai nāve beidzot pāršķeļ vientulības čaulu ("Vecātēva augšāmcelšanās").

 

Gunta Rozentāle