TURPINĀJUMS SEKOS?

Skaidrīte Kaldupe, Padebešu kalns. Rīgā: Liesma, 1971. 148 lp.

Skaidrītes Kaldupes iepriekšējais stāstu krājums Lielupes sils ar savu patētisko sakāpinājumu, nereto sentimentālo pārspīlējumu, likās kā interesanta norāde uz iespējām izbēgt no Prokrusta gultas, bet pārāk nepārliecināja kā savdabīgs literārs darbs. Kaut arī tverts līdzīgās romantiskās iejūtās; viņas jaunākais stāstu krājums, Padebešu kalns, gribētos teikt, neiestieg atkārtošanās dūkstī, bet virzās uz īpatnējas mākslinieciskās uztveres izkristallizēšanos. Līdzīgi citiem Padomju Latvijas prozas darinātājiem, Kaldupe nemaldās pa formālistiskiem jauninājumiem, kas palaikam trimdas literātūrā izpaužas gan sintakses žņaugšanā, gan meklējumos tikt vaļā no izkoptās, t.s. literārās valodas. Līdzīga polītiskā un didaktiskā neitrālitāte un uzsvērta ideoloģiska neizteiksmība raksturo Kaldupes sižetus, kuru centrā vienmēr atrodas kāds savdabis, lai gan viņu nav nomētājuši ar akmeņiem citi liekulīgi, normāli pilsoņi, taču gandrīz neiztrūkstoši viņš ir nesaprasts un drusku apsmiets. Piemēram, viens no šiem īpatņiem saka: "Es vienmēr baidos sastapt ļaudis, kuri pāragri atmet jaunības sapņus, un bezgala labi ir redzēt tādus cilvēkus, kuri nemitīgi tiecas līdzi savam sapnim. Kaut vai klupdami, krizdami, nelaimes sisti, bet nenosisti, tie dažkārt ir tik spēcīgi, ka neviens nemana viņu sūrās dienas." (104.lp.). Šiem sapņotājiem ārējā reālitāte izirst jūtu intensitātē. Krājuma pirmais īsstāsts it sevišķi raksturo Kaldupes noslieces. Stāstījumam, nemitīgi, nemanot vēršoties uz iekšpusi, ārpasaule un tagadne sadrūp atmiņu uzbangojumos, reverija kļūst īstenības vienīgā, patiesā dimensija, potenciālais saplūst ar pagātni un nākotni, un laiks, zaudējis savu chronoloģisko sakārtojumu, šķiet, apstājas neziņā. Ja šīs īpatnējās iezīmes Kaldupe turpinās savdabīgi padziļināt, varētu cerēt, ka veidojas izcila latviešu rakstniecības personība.

 

Juris Silenieks