KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

BOBROVSKA PROZA LATVISKI

Šopavasar apgāds „Liesma” Rīgā laidis klajā divus vācu rakstnieka Johannesa Bobrovska (Johannes Bobrowski) romānus vienā sējumā – Levina dzirnavas (Levins Mühle) un Lietuviešu partitūra (Litauische Claviere). Izdevums lieliski papildina 1971. g. izdoto Bobrovska dzejas izlasi Sarmātija mana Māŗa Čaklā atdzejojumā. Ar abām grāmatām latviešu lasītāju rokās nonākuši patiešām kapitāli darbi, Rietumeiropas modernās literātūras panorāmas svarīga sastāvdaļa. Ar Bobrovski, kas miris 1965. gadā un kuŗa darbi īsteni ievēroti tikai pēc autora nāves, JG atbalšu nodaļas lasītājus 1968. g. pusotras slejas apjoma rakstā iepazīstināja Ojārs Krātiņš („Grūtsirdīgs kaimiņš”, JG 69):

Tiklab Bobrovska dzeja, kā īsie prozas darbi un romāni mierīgos, lakoniskos, lapidāros teikumos pauž vienu galveno tematu – vāciešiem jāiemācās saprast savu austrumu kaimiņu dzīves veidu un izpratni. Bobrovska darbos poļi, lietuvieši, žīdi, latvieši un viņu kaimiņi vācieši sastopas, sarunājas un viens otru viscaur pārprot... Līdz pēdējam Bobrovskis dzīvoja Austrumberlīnē, piedalījās rakstnieku kongresos rietumos, bet vienmēr atgriezās. Viņš nebija partijas biedrs, bet viņu lika mierā. Viņš rakstīja kā gribēja, un viņa darbus izdeva – abās Vācijās. Klopštoks, vēlākais Mērike (Möricke) un Džozefs Konrāds stāvējuši viņa mākslai kūmās.

Bobrovskis nav stāstošas, vēstītājas prozas autors. Viņa proza ir valodas audums, kuŗā audi un velki veido ornamentālu plūdumu, kuŗā vārds virza uz priekšu vārdu, teikums – teikumu, un viss tik cieši noausts, ka mazākā neuzmanība iedzen lasītāju purvā, bet tikpat labi var arī sacīt, ka lasīšanu var atsākt jebkuŗā vietā – autora talanta bagātība tūdaļ jūtama. Tā ir ārkārtīgi koncentrēta, dzejiski piesātināta proza.

Tādēļ, lasot tagad Johannesu Bobrovski latviski, grūti izšķirties, par ko visvairāk jāpriecājas – par šī modernā „klasiķa” darbu parādīšanos latviešu valodā, vai par to, kādā latviešu valodā.

Romānus no vācu valodas, teikts titullapā, tulkojusi Helma Lapiņa. Un lai kas arī šī tulkotāja būtu, par viņu var sacīt, ka viņai piemīt gluži neticami liels rakstnieces talants, Bobrovska prozas tulkojumi nav nekādi rutīnas tulkojumi, tā ir daiļrade visaugstākā pakāpē. Protams, Bobrovski arī nevarētu godam pārcelt latviešu mēlē, pieejot darbam ar pieticīgu prasību mēru, bet ir tad tulkotājas sniegums var viegli pamudināt recenzentu uz gluži sentimentāliem superlātīviem. Viņas pirkstos latviešu valoda atdzīvojas un skan ar visu savu iespējami pilnasinīgāko skanējumu, tā it kā kļūst par mutuļainu, palojošu upi, kas drāžas uz priekšu, pēkšņi atbrīvotā priekā parādīt visus savus dziļumus un plašumus, atvarus un straumes, un bagātību, milzīgu bagātību.

Gribētos sacīt: Ja kādam uzmākusies mazticība, nepaļāvība latviešu kultūras valodas eksistences iespējām, šaubas, vai tā vispār ir kultūras valoda, tad, lūdzu, ņemiet un palasiet šos divus Bobrovska romānus latviski. Tikai galīgs nejēga tad teiks pretējo. Bet – tā ir arī prasīga valoda, tā prasa, lai to cienī un zina – līdz tās atvaru dziļumiem. Ar šādiem teikumiem sākas Bobrovska romāns par Levina dzirnavām:

Varbūt ir aplam, ja es tagad stāstīšu, kā mans vectēvs aizpludināja dzirnavas, bet varbūt arī nav aplam. Arī tad, ja negods krīt uz dzimtu. Vai kaut kas ir negodīgi vai godīgi, atkarīgs no tā, kur cilvēks atrodas, – bet kur es īsti atrodos? – un stāstīt ir tikai jāiesāk. Ja pavisam skaidri zina, ko grib stāstīt un cik daudz grib pastāstīt, tad, man šķiet, kaut kas nav kārtībā.

Gabaliņu tālāk:

Un man būtu vēl jāpiemetina, ka bagātākie zemnieki bija vācieši, poļi šajā ciemā bija trūcīgāki, kaut gan, protams, ne tik nabadzīgi kā poļu būdelnieki ciematos, kas atradās visapkārt lielajam ciemam. Bet to es neteikšu. Labāk pasacīšu: vāciešu uzvārdi bija Kaminski, Tomaševski un Kosakovski, turpretī poļus sauca par Lēbrehtiem un Germaniem. Un tieši tā arī bija.

Vai arī:

Nu jā, nosaka mans vectēvs un varbūt nodomā: tie tikai bija laiki toreiz, bet man šitais žīds grib ķerties pie pakaļas, to viņš vēl izdarīs arī, bet es braukšu uz Malkenu, un viņi visi man stāvēs klusu, dzirnavu poļus es aiztriekšu ratā, lai vācas pāri uz Krieviju, naudiņu tas, protams maksās, bet tad viņš, tas Levins, varēs runāt, cik vien gribēs.

Lien tikai tu uz Brīzenu tiesāties, garais slamst. Tur tev mīzīs virsū, mēs te esam vācieši, ja tu to nezināji. Viņš, mans vectēvs, gan zina, kas būs tie īstie mīzēji un kas cītīgi turēs līdzi. Manas Tiesības, viņš nosaka.

Bobrovska izrīcības ar valodu ir varenas. Lietuviešu partitūrā, piemēram, var uziet lappusi gaŗus teikumus! Vai arī – varen groteskas ainas, kā, piemēram, šī – par pastnieku Stašuli, kam cūka apdzērusies no drabiņām:

Tad nu Stašulis, tā sakot, Stašula kungs, meties aizgaldā iekšā, dabūjis no cūkas krietnu šalti ģīmī, tad atkal ārā pēc dūča. Jo cūcene nozvēlusies uz sāniem, acis ciet un krāc. Un Stašulis sēž, akurāt tāpat kā tu tagad – tad ne jel, kā jūs, skolotāja kungs, bet tas jau stāstīšanas karstumā tagadiņ vienalga. Sēž un sēž uz iemūrētās siles malas, cūka krāc itin miermīlīgi, brīžiem gan tā kā aizraudamās; šis sēž, bet dūci tur gatavībā. Tikko šī taisīsies sprāgt nost, šis būs ar dūci pie rīkles. Tā viņš nosēž līdz pieciem rītā, tad cūcene ir izgulējusies, pieceļas un sāk šņakāties ap sili. Bet tur nekā nav iekšā. Nu Stašulis arī var celties kājās, izstaipīties un iet uz kambari; tur viņš krišus iekrīt gultā un aizmieg kā nosists ar dūci rokā un tupelēm kājās. Un tāpēc kopš tā laika par katru, kas ir jautrā prātā, saka – jautrs kā Stašula cūka, un tur nav ko ļaunā ņemt.

Teikts, ka Bobrovska grāmata izdota 30,000 eks. lielā metienā, bet tie, jādomā, jau izpārdoti. Nezinu uz kādiem punktiem un paragrāfiem balstījušies Rīgā publicēto grāmatu pārspiēdēji trimdā, bet šeit nu būtu viena grāmata, ko būtu vērts publicēt, tā būtu arī lielisks mācību līdzeklis latviešu valodas kursiem un divreizdiviem. Bet tad, lūdzu, bez labojumiem un izlaidumiem!

G.I.

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

Jaunās Gaitas 89. nrā Māris Bite ne sevišķi glaimojoši izsakās par latviešu laikrakstiem. Viņš domā, ka tie nav neatkarīgi no cenzūras ne Latvijā, ne arī trimdā, un ka tie, pakļaudamies vienai „noteiktai līnijai”, „manipulē sabiedrību” un tā kalpo „par instrumentu vadošo aprindu personisko posteņu nodrošināšanai”.

Skaidrs, ka neviens no šo „posteņu” īpašniekiem tam nepievienosies.

 

1.

Bite tomēr nedomā, ka mēs galīgi dzīvotu bez „brīvas preses”. Vienīgais „īsti brīvs” preses izdevums ir Jaunā Gaita, saka Bite.

Un to viņš nesaka tāpēc, ka pats būtu JG līdzstrādnieks, redaktors vai izdevējs. JG 89. nrā iespiestais raksts ir Māra Bites referāta rediģēta versija, referāts nolasīts Anglijā un JG ievietotais raksts ir Māra Bites debija JG slejās.

Kur meklējams iemesls JG klasifikācijai par „vienīgo brīvo”?

Bite domā, ka JG par tādu izdevumu izveidojusies tā apstākļa dēļ, ka to „nevada profesionāli avīžnieki, bet neatkarīgi domājoši latvieši, kam vispirmām kārtām interesē latviešu nacionālās kultūras, nevis personiskās problēmas”.

Ir tāds teiciens: – „Labi rūkts, lauva!”

Jautājums ir vienīgi, kas būtu jāsaprot ar vārdu profesionāls. Apstāklim, ka JG redaktoriem un līdzstrādniekiem visā žurnāla pastāvēšanas laikā neviens nav atmetis ne graša ne par radošo darbību, ne redakcionālo un technisko, nevajadzētu deklasēt JG darbiniekus un līdzstrādniekus par „neprofesionāļiem”. Un tieši profesionālu preses darbinieku pirmais uzdevums ir rūpēties, lai izdevumā atspoguļotos sabiedrībā eksistējošās domas, uzskati un pieredze. Arī tad, ja tie būtu pretrunīgi. Tas ir apmēram tas, ko JG darbinieki ir centušies darīt.

Neprofesionāļi meklējami citur.

Vai arī tā tipa „profesionāļi”, kam svēts sakāmais: Labs tas darbiņš, kas samaksāts.

Ne vienmēr tas tiešām arī ir – labs.

 

2.

Kaut kur deklarēts, ka šis esot „preses gads”. Tādā „gadā” vajadzētu aplūkot ne tikai ieguvumu (kādi ir), bet arī zaudējumu kontu.

Ka pa visu pasauli izklaidēto „trimdas draudzi” vēl 1972. gadā apkalpo vismaz četri lielāka apjoma laikraksti, ir neapšaubāmi vērā liekams fakts. Un aiz tā – daudz darba stundu un daudz nesamaksāta darba.

Bet kļūdas?

Par vienu ir vietā runāt: ne šo laikrakstu izdevēji, ne redaktori nav laikam nekad tā īsti aptvēruši, ka arī uz avīžnieku darbu var attiecināt rainisko „pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Vai konkrētāk: ka laikraksti vistiešāk attaisno savu eksistenci, ja tie jūtīgi izseko visām izmaiņām sabiedrībā un par tām informē lasītājus „bez lieka naida un rūgtuma”. Mūsu laikrakstu vēsturē ir daudz tādu „nelokāmu nostāju”, kas beigās salocījušās līdz nepazīšanai un izvērtušās par noklusētu kapitulāciju. Būtu bijis labāk, ja „nostājas” nebūtu bijušas tik „nelokāmas”, tad nebūtu arī kapitulāciju, bet nerimstoša straume brīvu domu izmaiņu.

 

3.

Mūsu laikraksti palikuši („nelokāmi”!) uz neatkarības laika paaudzes līmeņa. Tā ir cienījama, respektējama noturība, Bet – tajā ir arī kaut kas no tā japāņa, kam vientuļā salā kaŗš nebija beidzies pat vēl divdesmit piecus gadus pēc Japānas kapitulācijas.

Šajos gados kaŗu zaudējusī Japāna paguvusi izveidoties par respektējamu nāciju un jauno japāņu paaudžu darba un spēju dēļ pārveidojas, lai pastāvētu.

Arī latviešu trimdas sabiedrība tagad sastāv no vismaz pāris „jaunām paaudzēm”. Tās nav gluži zemē metamas, par ko liecina kaut vai jaunās akadēmiķu organizācijas The Association for the Advancement of Baltic Studies trīs konferences un publicētie izdevumi.

Bet mūsu laikrakstu redakcijas joprojām turpina „audzināt jaunatni latviskā garā”. Un pieminēt kritušos.

 

4.

Rietumvācijā iznākošais nedēļas laikraksta Latvija 1972. gada 29. jūlija numurs (2. lp) sniedz ziņu „Kā streikoja Londonas skolās”.

Pēteris Svilis raksta: „Streikoja (..) skolnieki, (..) Tika sarīkotas demonstrācijas gan Trafalgara laukumā, gan Haidparkā.”

Skolēnu un studentu streiki un nemieri ir notikuši šur tur pasaulē. Un par tiem ir rakstījusi pasaules prese – gan „par”, gan „pret”.

Kā būtu, ja mūsu prese būtu ziņojusi arī par mūsu skolēnu streiku Minsteres ģimnāzijā 1971. gada pavasarī?

Un jo īpaši laikraksts Latvija, kas iznāk tajā pašā zemē, kur darbojas šī „vienīgā latviešu skola brīvajā pasaulē”.

Un jāpiezīmē, ka prese, par skolēnu un studentu streikiem rakstīdama, vienmēr ir griezusies pie streikotājiem, jautādama: Kāpēc jūs tā darāt? Un devusi vietu slejās – atbildei

Kāda ir Minsteres streikotāju atbilde? Tā, ko JG saņēmusi no intervētajiem skolēniem, kopsavilkumā skan šādi: Mēs vēlamies efektīvāk mācīties latviešu valodu.

Vajag pārmaiņu, lai pastāvētu.

 

5.

Kamēr ar „lielo presi” šā un tā, der pievērst mazliet uzmanības tai mūsu preses daļai, kaš turpat vai saucama par „pagrīdes presi”. Vismaz pēc sava ārējā izveidojuma.

Viens tāds izdevums ir rotatora technikā pavairotais Notinghamas Latviešu Grāmatu Kluba Rakstu Krājums. Tā redaktors ir kluba priekšsēdis A. Veichelis un adrese: 98 Byron Street, Daybrook, Nottingham, England.

Pāršķirstot Rakstu Krājuma sešus iznākušos numurus, var, ja ir vēlēšanās, pasmaidīt par iekārtojuma pseudonacionālromantiskajiem izgreznojumiem. Bet citādi šis pasākums ir apbrīna un respekta vērts: tajā atspoguļojas mūsu grāmatu un literātūras mīļotāju entuziasms „uz tautas līmeņa”. Kamēr lielu un dižu t.s. kultūrtautu „vienkāršie ļaudis” grāmatas tikpat kā nelasa, grupiņa, jādomā, „gluži vienkāršu” latviešu Anglijā nodarbojas pat ar – periodiska izdevuma izdošanu”.

Tas ir fakts, par ko „preses gadā” ir tiešām jāpriecājas.

Rakstu Krājuma 1972. g. maija numurā (nr 6) lasām, cita starpā, labu, „lietas izgaismojošu” Astrīdes Ivaskas rakstu „Dzimtenes dzejas perspektīvas”. Seko vairāki rakstu illustrējoši Latvijā dzīvojošo dzejnieku darbi.

Bet Rakstu Krājuma „Preses vēstnesis” nav īsti bijis lietas kursā, 39. lp lasām: „Neprotat notis? Šais laikos pat ‘Vientuļa laiva ir nošu zīme’, kā saka V. Irbe...” Ka V. Irbe varētu uzrakstīt arī dzejoļus, to līdz šim bija ticējusi tikai viena persona, T.i. tā dāma, kas pirms rakstnieku cēliena pēc preses balles Toronto 1969. gadā lielā steigā atprasīja atpakaļ naudu, uzzinājusi, ka krājuma Vientuļa laiva ir nošu zīme autors ir Andrejs Irbe un ka tas nav nekāds V. Irbes pseudonims.

Mīlestība un vilšanās iet roku rokā.

 

GIR–