Irma Bērziņa
ŠVEICES LAIKMETĪGĀS DZEJAS ATSPULGA
Apcere
– Dzejas sūtība līdzās nukleārai fizikai un modernai glezniecībai ir izteikt un rādīt cilvēcei pasaules struktūras jaunās asis.– Adrīns Turels [1]
Apskatot Šveices literātūru, nedrīkst aizmirst, ka: 1.) garīgā ziņā Šveice ir triju resp. četru nāciju valodu un kultūru jauktenis, 2.) ģeografiski – stipri ierobežota, 3.) vēsturiski – īpatnēja. Arēji – apvienotās Eiropas paraugs. Iekšēji – daudzveidība vienībā un tomēr savā realitātē subkultūras diaspora.
Trīs galvenās valodas, dzīves telpas šaurība, iedzīvotāju saspiestība savā mijiedirbē apgrūtina un vājina garīgi spēcīgas, ar plašu pievilkšanas un izstarošanas spēku apveltītas vienības izveidošanos. Trīs lielo kultūras zemju nacionālais prestižs traucē to arī no ārpuses. Šveices valsts forma ir ļoti veca un spēcīga, tradīcijās dziļi iesakņojusies demokrātija, kuŗu mazāk interesē savas zemes kulturālie sasniegumi un panākumi, vairāk pilsoņu drošība un saimnieciskā labklājība. Hanss Zbindens [2], runājot par Šveices literātūru, saka: „Neikdienišķajam, ar tradicijām nesaistītajam, drosmīgajam Šveicē vienmēr klājies grūti, sevišķi ‘nelietderīgajā mūzas laukā’. Nav noliedzams, ka jauns dzejnieks ar līdzīgu spēju radīt, uzcītību un apdāvinātību kulturālā lielvalstī gūst ievērojami spēcīgāku ierosmi un tam ir lielākas izredzes uz panākumiem nekā attiecīgajam Šveicē. Šveicē katram pašam ar sevi un savu spēciņu jātiek galā.”
Nevērojot iepriekš minēto, pirmie asni vācu valodas literātūrā pēc Otra pasaules kaŗa dīga Šveicē. Asni, kas atzēla un kuploja vācu valodas druvu. Vēl pašreiz Maksi Frišu (Max Frisch) un Fridrichu Direnmatu (Friedrich Dürrenmatt) pieskaita pie ievērojamākiem autoriem vācu valodā, kaut gan viņu galvenās tēmas jau toreiz bija saistītas ar savu zemi un valsti, gāja tiesā ar to.
Tagad šī kritiskā interese vērojama daudzos rakstniekos un dzejniekos. Problēmas, kādas tie risina, neskaŗ pašu zemi vien, tās iet pāri Alpu robežai – ir vispasaulīgas un vispārcilvēcīgas. (Ervins Jekle, Hanss Rūdolfs Hilti, Kurts Marti, Kristaps Mangolds, Hanni Salfingere, Rainers Brambachs u.d.c.)
Jaunās Gaitas lasītājus iepazīstināšu tikai ar vācu mēles dzejniekiem, tie gandrīz visi dzejo arī otrā lielākā valodā, proti – franču. Vācu valodā runājošo grupa ir lielākā – apaļi 3 miljoni, franciski runājošo – ne pilns miljons, italiski vēl mazāk, un ceturtā – 40.000 romāņu Graubindenā (Graubinden), kas savukārt dalās trīs grupās. [3] No šiem skaitļiem secināms, ka salīdzinot ar lielajām kultūras zemēm Vāciju, Franciju, Itāliju, Šveices pienesums literātūrā niecīgs. Dabiski, ka šādā situācijā Šveicē vairāk ieplūst nekā iztek. Ar to arī izskaidrojams, ka Šveices literātūra visas pasaules apjomā kā vienība, kā kaut kas vesels nefigurē. Pazīstami tikai tās atsevišķie pārstāvji. Protams, ka tiem tad jābūt sevišķi spēcīgiem un izciliem, lai tiem nepārmestu reģionālismu un provinciālismu.
Salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu Vācijā, Francijā un Itālijā, rakstnieku un dzejnieku un to darbu skaits mazajā, četrkārt sadalītajā Šveicē ir ievērojami augsts. Ne tikai darbu skaits, bet arī to kvalitāte. Mazo tautu literātūra aizvien paliek novārtā, netiek pienācīgi novērtēta, tā arī Šveices. Tāpēc tikai nedaudzi autori Šveicē dzīvo no ienākumiem, ko tie saņem par saviem darbiem. Vairums strādā par skolotājiem, mācību spēkiem (profesoriem) augstskolās, redaktoriem, reklāmu tekstu autoriem u.t.l.
Saka, ka dzejoļi esot kristallizācijas produkti, tātad dzīves ugunī cietināti, rūdīti, skaidroti. Kristallizētu dzīvi mēs iegūstam, ja pastāvošās pasaules negrozāmības priekšā novēršamies no ikdienas sakaltušās dinamikas. Pasaules, kuŗa ar vienmēr jaunām viļņveida kustībām un sevī noslēgtiem apļiem mūsos runā.
Aleksandrs Ksavers Gverders [4]Mūsdienu progresu raksturo: 1) ļoti strauja technoloģiskas produkcijas maiņa, kas visdažādākos paveidos ietekmē cilvēka dzīves veidu, līdz ar to tā garīgās noslieces un izpausmes, 2) urbanizācijas process, kas attālina cilvēku no saskares ar dabu un tās norisēm.
Tā mūsdienu kultūras pamatīpašība ir nepārtraukta maiņa – strauja un nežēlīga. Pie šīs maiņas ne tikai jāpierod un jāmācās iet ar to kopsolī, bet tā jāpieņem kā nenovēršama dzīves tiesa. Mazāk svarīga ir zināšanu krāšana kā prāta asināšana un doto realitāšu pareiza novērtēšana. Šolaiku cilvēkam jāmainās un jāmācās visu mūžu. Tas nebūt nav viegli. Pastāvīga mainīšanās un piemērošanās rada lielu nedrošības sajūtu. Cilvēku apstāj jautājumi, kas prasa atbildes. Pieturas punktu un ceļa rādītāju nav, tāpēc šolaiku mākslā, arī rakstniecībā nav miera un izlīdzinājuma, bet ir nemiers, meklēšana un atraisīšanās no visa pastāvošā. Rakstīt šajā laikā nozīmē ne vairs kā vienas atsevišķas tautas piederīgajam, bet kā cilvēkam, kas pakļauts straujam maiņas procesam un ko vienādā mērā ietekmē tuvākā un tālākā apkārtne un viss tur notiekošais. Ārēji rakstnieks un dzejnieks iesaistīts visas pasaules norisēs, pasaules, kuŗa kļuvusi šaura, pienākusi durvju priekšā, bet kuŗu vairs nevar apjēgt un nosaukt; iekšēji – pamests, aizvien vairāk un vairāk atstāts sev, savai vienpatībai. Izolēts kā rakstītājs, pasaules uzskatu veidotājs un izteicējs.
Rakstot par Šveices literātūru, Hugo Lēbers [5] saka: „Plūrālistiska sabiedrība – skanīgs vārds, bet tā ir tikai viena kāja, uz kuŗas balstās viss mūsdienu garīgās radīšanas process. Protesti un kritika apklust sabiedrībā, kuŗa gandrīz visu pieņem un akceptē. Ar apziņas kuģiem, kuŗiem nav kompasa, dzenas tik uz priekšu virzienā uz pieturas punktiem, kur tādi iznirst kā spokaini rēgi. Tā Šveices jaunāko autoru teksti liecina par virziena trūkumu sociālā un literārā laukā. Taustīšanās, mēģinājumi, tie ir apzīmējumi, kas izsaka mūsu laikmeta rakstīšanas veida būtību un piešķir tai fragmentāru raksturu. Virziena trūkums pat valodā. Netīksmi padzen nedrošība. Pamattoņi: šaubas un skepse, kas līdzi skan arī saraustītajā un sagrautajā valodā. Nedrošība arī dzīves pieredzē. Kas tādā gadījumā paliek pāri ir – bēgt resp. slēpties aiz slēgtām, šifrētām formām, vārdu rotaļas un ironijas.”
Hanss Zbindens [6] (kultūras un sociālkritiķis, neskaitāmu kultūras, literātūras un sociālkritisku eseju autors) rakstā „Rakstnieks mūsu laikmetā” uzsveŗ, ka garīgās dzīves pārstāvji šodien nostādīti nenovēršama fakta priekšā, proti, vārda un gara atvērtēšanas, jā, pat rājuma priekšā.
Lielie grāmatu plūdi, prese, radio un televīzija, ar vienu vārdu, visi masu komunikācijas līdzekļi, kas vārdu milzīgos vairumos sviež pūlī, palīdzējuši rakstīto un runāto vārdu devalvēt. Galveno cēloni viņš tomēr nesaskata šajos ārējos apstākļos, bet gan kādā no iekšienes izverdošā, gandrīz plānveidīgā vārda nicināšanā un noniecināšanā, iepriekš nodomātā nelietīgā vārda lietošanā, apzinātā jēdzienu sagrozīšanā un izķēmošanā, kas ar sātanisku prieku kūdot ne vien mēles, bet arī sirdis uz bābelisku sajukumu. „Kur cilvēka individualitāte vairs neko nenozīmē,” saka Hanss Zbindens, „zaudē savu seju arī tas, kas ir tās vispilnīgākais izteicējs pasaulē, proti, vārds. – Es teiktu – jēgumu.”
Pēc Zbindena domām vērtību pārvērtēšanai nenovēršami pa pēdām bija jāseko vārda atvērtēšanai, jo kur dvēsele chaosā izkūst un izsīkst, izirst arī tās pasaulīgā forma – valoda. Viss var visu pateikt, visu nozīmēt un tāpēc nepasaka, nenozīmē nekā un nesaista ne ar ko.
„Ļaunākie nav tie vārdi,” raksta Zbindens, „aiz kuŗiem nestāv nekāda pārliecība, bet gan tie, aiz kuŗiem uzglūn kāda zināma pārliecība, kas savu īsteno seju slēpj aiz vārdiem.”
Vārda noniecināšana un atdvēseļošana iespiežas visur. Kur vārdi ir bez jēguma, jo tie savu nozīmi maina vienādi vai otrādi, sabrūk arī literātūras kritikas priekšnoteikumi, apgalvo Zbindens. „Vispareizākam spriegumam, vislielākai uzslavai, visniknākam pēlumam nav seguma, jo aiz vārdiem vairs nestāv derīgas mērauklas, tie ir tikai omas un patvaļas ieroči.” Runājot tieši par autoriem, Hanss Zbindens [7] stāsta: „Jaunākos laikos sevišķi pievēršas jauniem un visjaunākiem autoriem, ne tāpēc, ka tie kaut ko labāku pienestu, bet gan tāpēc, ka tie avangardiski un spēcīgi pašapzinīgāki plātās un tāpēc, ka jaunais šodien, pueriālisma laikmetā, bauda priekšrocību. Iesācēju, kuŗiem derīgi paraugi vēl tikai būtu darināmi, lutināšana, lauru avansi, ko tiem tik izšķērdīgi izdala un ko tie paši viens otram piešķiŗ, šad un tad varbūt pakalpotu vienam otram talantam, kas spējīgs pastāvēt un izturēt.” Līdzīgas domas lasāmas arī dzejnieces Ērikas Burkartes [8] romānā Morēna. Romāna varoņa Laurina mutei viņa liek teikt šādus vārdus: „Visu,” saka viņš, „tie (domāti dzejnieki) ir jau iepriekš atklājuši, apķīlājuši, ieņēmuši. Tie radītāja atvilktnes ar attiecīgiem uzrakstiem apzīmogojuši, uzstāda receptes, ko tie paši viens otram zog. Tie neuzticas viens otram. Starp tiem ir arī tādi, kas viens otru vainago ar slavu un godalgām.” Tā vien gribas izsaukties: Cik patiesi šie vārdi un cik trāpīgi raksturo dzejnieka neapskaužamo situāciju mūsu dienās.
Rainers Brambachs [9] par sevi liecina:
Es nerakstu veikala vēstules. Es nepieprasu termiņus un nelūdzu pagarinājumu. Es rakstu dzejoļus. Es rakstu dzejoļus publiskos izpriecu laukumos, muzejos, kazarmās un zooloģiskos dārzos. Es rakstu visur tur, kur cilvēki un zvēri viens otram līdzinās. Daudzus dzejoļus esmu veltījis kokiem. Pa to laiku viņi ieauga debesīs. Lai nāk kāds un saka, ka viņi nav debesīs ieauguši. Es sveru astoņdesmit kilo. Dzīve ir varena. Nāvei līdz šim nevienas rindas. Kādā citā laikā viņa, protams, nāks un jautās, kā tas ir ar mums abiem.
Urbānizācijas process Šveicē mazāk ietekmējis cilvēku. Tiešais dabas tuvums jūtams un redzams arī lielpilsētās. Sniegainās kalnu galotnes, ezeri, čalojošie strauti, ziedošās nogāzes ieslēdz tās un kavē cilvēku attālināties un atraisīties no dabas. Tā Šveices dzejā vēl atrodami dabas tēlojumi, ja ne vairs pilnīgi, tad vismaz daļēji, piem., Rainera Brambacha, Jorga Šteinera, Ervina Jekles, Ineses Herbeneres u.d.c. īsti dabas dzejnieki šinīs laikos vispār ir retums. Par tādu vēl var uzskatīt Ēriku Burkarti. Dīters Fringeli [10] viņu nosauc par Šveices dzejas First Lady un uzskata par vienu no pēdējām ievērojamākām dabas mistiķēm vācu literātūrā.
Ērikai Burkartei par viņas darbu pārlaicīgo kvalitāti, dziļi dzejisko izteiksmes spēku un bezkompromisa koncentrāciju uz cilvēka iekšieni vācu mākslinieču un mākslas draugu apvienība „Gedok” 1971. gadā piešķīra tā saukto Īdas Dēmeles godalgu (Īda Dēmele ir „Gedok” dibinātāja). Šo godalgu piešķiŗ ik pa trim gadiem. Pirmo tādu saņēma vācu dzejniece Hilda Domīna pirms trim gadiem.
Pēc Ērikas Burkartes domām dzeja ir sevis piepildīšana, sevis apliecināšana, sevis atrašana. Dzejnieks-mednieks trāpa, bet nenonāvē. Dzejolis ir dzīvības, ne nāves šāviņš. Dzejnieks ir cilpu metējs, t.i. aizvārda, aizvalodas ķērājs. [11] (Morēna – 103.-104. lp.) „Dzejnieka uzdevums ir,” saka Ērika Burkarte [12], „palīdzēt dvēselei atrast sevi, modināt pašpaļāvību, apgaismot laiku un notikumus.”
Cilvēka valoda ir nepilnīgs, nepietiekams komunikācijas līdzeklis, uzsver Ērika Burkarte, liekot sava romāna Morēna varonim Laurinam teikt: [13]
Manas valodas robežas nav manas pasaules robežas, es esmu vairāk nekā mani vārdi. Es jūtu, ka es pats esmu nepazīstama telpa. Es stāvu pie ieejas un zinu, ka atspīdums un ēnas alas dziļumā arī pieder manai pasaulei. Es ieeju un ieraugu tur, kur mazliet krīt gaisma, lietas, ko es nevaru nosaukt. Man trūkst vārdu, lai es tās aprakstītu. Es izbaudu mokas, zinot savā īpašumā vēl neizceltu bagātību. Es sniedzos tālāk un pētīju dziļāk nekā mani vārdi to spēj. Es pieskaŗos lietām, kuŗas taustīt ir bīstami. Pēc Heisenbiteļa vienādojuma dzejnieka pasaules būtu tās visplašākās. To valoda šķiet neierobežota. Ja dzejnieks atdara muti, viņa vārds ir piliens, kas plūst no jūŗas. Vai tāpēc viņš zina vairāk pār jūŗu nekā vienkāršs gans uz salas, kas pieradis iztikt ar trīssimt vārdiem? Vai viņš, t.i. dzejnieks, kam ir tik daudz vārdu, saprot kādu lietu labāk, jo viņš par to prot runāt? Es neticu vārdu tīkliem. Dievs, ja viņam sava dzīve būtu jāatstāsta, izteiktu to divi vārdos – saka Kentaurs – nobeidz Laurins.
Lietas kā tādas pašas par sevi nav pārdzīvojamas, tāpat kā cilvēka būtība – ira nav izsakāma. Vienīgi attēlā pārvērstā priekšmeta līdzībā ārējais atklājas, iekšējais kļūst nojaušams.
Ērikas Burkartes uzmanības centrā ir cilvēks un tā iekšiene, saka Šveices literātūras kritiķis Verners Vēbers, [14] viss ārējais ir ar to apsegts un šādā attieksmē pazaudē savu ārišķīgumu. Skats uz gada laiku ainām reizē ir skats cilvēka iekšienē – es pieredzē, iras pārdzīvojumā un piepildījumā. Sapnis izraisa īstenību un īstenība izraisa sapni. – Pilnīga cilvēka un dabas ainavas fiziognomijas identitāte ir Ērikas Burkartes dzejas īpatākā pazīme, apgalvo Dīters Fringeli [15]. Ērika Burkarte ir nesātīga pasaules jēguma izdibināšanas un sava es aptveršanas kārē. Viņas izdomai piemīt pašai sava likumība, kuŗu nevar ietekmēt nekādi saprāta žņaugi. Dzejot viņai nozīmē dzīvot, sevi piepildīt. Cik līdzīgi skan arī Šveices dzejnieces Siljas Valteres vārdi: [16]
Dzejošana nebija nekas cits kā vien dzīvības izpausme, tāpat kā raudāšana un smiešanās. Vai kādas psīcholoģiskas norises aiz tās slēpās un mani ietekmēja, nekad neesmu pētījusi.
Pauls Nizons [17] grāmatā Canto raksta:
Ne uzskata, ne programmas, ne iesaistīšanās (angažešanās), ne fabulas, ne pavediena, tikai rakstīšanas kaislība pirkstu galos. Rakstīt, vārdus veidot, virknēt, sarindot, šāda veida rakstīšanas apsēstība ir mana nūja, bez kuŗas es tikai strupi pastreipuļotu. Ne dzīves, ne rakstāmās tēmas, tikai viela (matičre), kuŗu es rakstot nostiprinu, lai ir kaut kas, uz kā es varu stāvēt.
Valoda nav tikai kāds valodniecisks izklāsts vien. Kā sociālās izturēšanās komplicētākā forma tā cieši saistīta ar modi, ieražām, paražām, tikumiem u.t.l. Viss jaunais balstās uz vecā. Dzejnieks iesaistīts visās šajās norisēs, jo viņš nedzīvo kādā gala punktā, bet ikdienas dotajos apstākļos, kas nepārtraukti mainās.
Modernās dzejas celmlauži mēģina dzeju atbrīvot no individuālo pārdzīvojumu nastas. Mūsu laikmeta dzejnieki iet pat tik tālu, ka mēģina bez vakardienas, atsakoties no rītdienas, konfrontēties ar šodienu, tāpēc tik liela dažādība rakstīšanas paņēmienos, sākot ar bērnu vārsmām, vārdu rotaļām, beidzot ar visdažādākiem tekstiem un reklāmu saukļiem. Šveices rakstnieks un literātūras kritiķis Hugo Lēbers [18] par literārām formām izsakās: „Literāro formu daudzveidība mūsu zemē šodien ir vienīgi īstenā mēraukla. Mūsu literātūrā viss ir atrodams, sākot no tradicionālā stāstīšanas veida līdz vārdu montāžai, un savā būtībā tā neatšķiŗas no tekstiem, kādus šodien arī citur, piem., Parīzē vai Minchenē, raksta. Nav vairs bēgšanas ilgās, bet pie formām, kuŗas, ātri mainīdamās, grezno jēdzienu – moderns.”
Runājot par Šveices dzeju, nevar apiet „konkrēto”, kuŗas celmlauzis un galvenais teorētiķis ir Eižens Gomringers. Vispirms iepazīstināšu ar viņa teoriju, tad mēģināšu arī ar citu dzejnieku izteiktām domām izgaismot šo uzskatāmi tverto, bet grūti atgremojamo dzejas paveidu. Pēc E. Gomringera [19] – konkrētā dzeja – šodien ir virsjēdziens lielākai daļai dzejiski valodnieciskiem mēģinājumiem (kā konstellācijām, idiogrammām, tipogrāfijām, topografijām un citiem līdzīgiem dzejošanas paņēmieniem), kuŗu pazīme ir apzināta materiāla un tā struktūras novērošana. Materiāls kā visu to zīmju summa, ar kuŗām dzejo.
Es atzīstu par gudrāku palikt pie vārda, saka Gomringers. Jā, pat paturēt vārda parasto caurmēra jēgumu. Ar to es ceru, nevērojot savu gauži skopo vārdu mazumiņu, iepretī plašajiem parastās dzejas runu plūdiem palikt ciešā sakarā ar kādu formāli uzsvērtu dzejas zaru. Reducētās valodas jēgums nav pati reducēšanas technika kā tāda, bet ir vēstījuma lielāka kustība un brīvība, kuŗam bez tam vēl jābūt tik vispārīgi saprotamam, cik vien iespējams, kā, piem., norādījumiem lidlaukos vai satiksmes zīmēm ielās.
Kas saprātīgā veidā izmanto šīs dzejas mākslas brīvību, saskatīs, ka tā nenoved strupceļā vai kādā beigu posmā, kā to galvenokārt apgalvo literāti, bet taisni pretēji, tā lieto tādu domāšanas un radīšanas procesu, kas spēj savienot mākslinieka iejūtu ar zinātnieka lietderību. Tādējādi konkrētā dzeja un tātad arī konstellācijas būtu literātūras veids, kam ar parasto literātūras ievirzi mazāk kopēja nekā ar valdošām attīstībām celtniecības nozarē, glezniecībā, plastikā, ražošanas veidošanā, rūpniecības organizācijā, ar attīstībām, kuŗas pamatojas uz kritisku, taču pozitīvi ievirzītu domāšanu.
Vācu dzejnieks un publicists Kurts Leonhards, [20] iztirzājot konkrētās dzejas paraugus, secina: „Izšķirīgais šādam dzejas veidam ir autora iedaža. Spēja tādām iedažām, kas izjūt ritmiskās struktūras nozīmīgumu, atšķir Gomringeru un Heisenbiteli par galvas tiesu no pārējiem konkrētās dzejas darinātājiem.” Viņš tos abus nosauc par izgudrotājiem, Franci Monu (vācu dzejnieks) – par atklājēju. Visus pārējos, kas mēģinās šajā laukā – par valodas izniekotajiem.
Pēc vācu dzejnieka Helmūta Heisenbitela [21] konkrētā dzeja nozīmē – radīt ar valodas palīdzību, ne ar valodā izteiktām gleznām, rādīt pašus vārdus, ne to jēgumus, radīt teikumus, kas kaut ko atgādina, lietot citātu savienojumus un rādīt to, kas no šādas savienošanas iznāk resp. konkrētā dzeja nevēlas lasītājam ko vēstīt, tikai radīt jaunas vārdu un izteiksmes formas.
Ārējam, tipogrāfiski darinātam dzejoļa attēlam, saka Heisenbitels, – stāv kaut kas pretī, vai šajā tipogrāfiskā attēlā ir kaut kas ietverts, ko vispārīgi varētu apzīmēt par kādu valodas parauga veidu. Paraugs, kas darināts pretēji pareizās teikuma mācības likumībai. Ja šādā konkrētā dzejolī parādās metaforas, tad tikai kā sabiezināts traips koprakstā. Dzejoļa valodas paraugs tajā pašā laikā nozīmē brīvu ritmiku. Viss tas notiek zināmā gaitā. Šai gaitai uzticēties ir pirmais, ko ar šādu konkrētu dzejoli var darīt. Ja to dara, tad lasot tas lasītāju pats sevis vārdu pa vārdam virza tālāk. Vārdu vārdi ir tik absolūti, ka ārpus tiem cita jēguma nav. – Tā iznāk, ka konkrētā dzeja pati ir objekts, nevis kāda cita objekta attēlojums ar valodas izteiksmes līdzekļiem.
Ja rakstīt nenozīmē netikumu, savu domu risina Heisenbitels, – tad katrā ziņā tādu, kur kaut kas netiek patērēts, izlietots, bet kur kaut kas rodas, kas citādi, šķiet, neapturami paiet, iznīks – maza pretestība straumei, ar kuŗu viss aizplūst.
Dzejolis ir konstrukcija pāri tam, ko nevar runā saistīt, ir, tā sakot, uzcelts pāri šai tukšajai vietai.
Tas, ko dzejolis izsaka, paliek gaisā karājoties. Dzejoļa valodas paraugs (raksts) un ritms darināts tā, ka neviens atsevišķs elements nemēģina izcelties. Taisni šī palikšana gaisā karājoties un neļaušanās pilnīgi izteikties atbilst tam, – apgalvo Heisenbitels, kas ir pašas valodas pamats. Visskaidrākā liecība savos pamatos patur ievērojamas ambivalences atliekas. –
No visa secināms, ka konkrētā dzeja vārdu grib atbrīvot no jēguma nastas, nostatīt to pilnīgi absolūti, bet reizē kaut ko paturēt, kas aizplūst. Izklausās paradoksāli. Valoda pati par sevi jau pakļauta plūdumam, tāpat kā viss cits pasaules visumā. Manuprāt katra iejaukšanās lieka. Tāda rada tikai nedrošības un neziņas sajūtu cilvēkos, iznīcina komunikācijas pamatu. Rezultātā – šausmīga vientulības sajūta, ko nespēj aizstāt miesu fiziskā tuvība un kāpināts sekss.
No manis nekādi manifesti nav sagaidāmi. Tādi jau ir atrodami pietiekami lielā skaitā. Ir laiks tos piepildīt ar to, ko raksta, tos paslēpt uzrakstītajā. Apsūdzība un mierinājums ir spēcīgs zemtekstā, nekur citur. Tam pievienojama viltība pret cenzūru un cenzoriem. Tas viss aizvien vairāk un vairāk pieder pie rakstītāja ikdienas vingrinājumiem. – Valters Gross [22]
Dzejnieka būtību izteic viņa valoda. „Dzejnieks neattēlo redzamo,” saka Pauls Klē (Paul Klee), „bet dara neredzamo viedamu.” Ar šiem vārdiem Hermans Burgers [23] sāk savu apceri „Skanīgā robeža” par. Ernesta Haltera dzeju. Apskatot Haltera dzejoļus, viņš raksta:
Ernesta Haltera dzejoļi ir viņa dzīvības totāla ķīla. Katra rinda ir viņa būtības summa. Viņš atklājas pilnīgi kā savas bērnības sensenajās bailēs, tā nesavtīgā sevis atdāvināšanā, kā arī rafinētā tēlotājā, kas nepārtraukti izliekas, lai izbēgtu gūstītājiem, tādiem cilvēkiem, kas izmet tīklus, lai visus pievestu pie kopēja resp. sava saucēja.
To pašu apliecina arī augšā citētie Valtera Grosa vārdi un izsaka viņa dzejolis „Katrs vārds”. Pēc dzejnieka un publicista Dītera Fringeli [24] domām šie Valtera Grosa vārdi attiecināmi turpat gandrīz vai uz visiem Šveices dzejniekiem, it kā viņi tos ar savu muti būtu teikuši.
Izgaismojot Šveices laikmetīgo dzeju, ļāvu vairāk runāt pašiem autoriem, gan dzejniekiem, gan kritiķiem. Atdzejojamos dzejniekus izraudzījos, pirmkārt, pieejamā materiāla, otrkārt – dzejnieka savdabības, prasmes un popularitātes, treškārt – zināmas interešu kopības dēļ. Protams, ka pilnīgu pārskatu par visiem dzejniekiem un virzieniem šādā nelielā apskatā un ierobežotā autoru izvēlē nav iespējams sniegt, īpaši atdzejoju tā sauktās varavīksnes kārtas autorus, tomēr ieturot līdzsvaru pret pārējiem, lai izbēgtu vienpusībai. Piezīmēju, ka šī varavīksnes sērija līdzīga mūsu – mazajai. Tās ir nelielas burtnīcinas, signētas. Beigās tām īsa autora biogrāfija, dažkārt arī kodolīga kritiska apcere. Pēc izdevēju domām – varavīksne ir jaunas radīšanas simbols, tāpēc ka tas atspoguļo maigās krāsu spēles, kādas satur varavīksne. Tumsā – izlaušanās gaismā. Mēģinājums, darbs, kas sevī slēpj izturības vai sabrukuma iedīgļus. Ar varavīksni saprot ne tikai daudzās dažādi spulgojošās kārtas, ne tikai visu literāro izteiksmes līdzekļu iespēju un autoru domu krāsainību, bet arī lasītāja un autora tuvināšanās pienākumu un literātūras atbrīvošanu no aistētiskās izolācijas.
Bez kārtējiem dzejniekiem pieminami vēl tā saucamie protesta kupleju autori. Pa lielākai daļai šīs protesta kuplejas rakstītas attiecīgās izloksnēs. Visu to ko Jaunās Gaitas 1967. g. 64. numurā esmu teikusi, raksturojot vācu moderno dzeju, varētu atkārtot, runājot par Šveices moderno dzeju. Līdzīgi vācu literārajām grupām, arī Šveicē pastāv zināmas interešu kopības, piem., viena tāda radās Bernē Kurta Marti ierosmē. Sākumā rakstnieki, dzejnieki, publicisti, arī kritiķi pulcējās kādā kafejnīcā literāros vai diskusiju vakaros. Galu galā no šīs brīvās pulcēšanās izauga noteikta grupa ar sabiedriski kritiskām un polītiskas aģitācijas ambicijām. Šīs grupas dzejnieki kritizē savas zemes labklājību, iedzīvotāju pieticību un ierobežotību. Kritizē pašu zemes tuvredzību un šaurību, bet aizmirst, ka pats ģeogrāfiskais stāvoklis – ieslēgtība kalnos – naidīgs plašumam. Katrs ciems, katra pilsētiņa maza pasaulīte pati par sevi. Dzejnieki grib izlauzties no šīs šaurības plašumā (J. Šteiners, H.M. Ulbrichs, P.J. Marks, K. Geizers u.c.). Jā, bet kur un kādā? Daļa autoru mēģina izgaismot garīgo un polītisko ainavu valstī, kuŗā 100 gadus valdījis miers, līdz ar to drošība (K. Rēbers, E. Jekle, H.Mīletālers, H.R. Hilti, H.U. Christens u.d.c.). Šis miers un drošība tos pārsātinājis, tie meklē plaisas valsts un sabiedriskās formās, lai tiktu laukā no ieslodzījuma mūžīgā miera valstī. Visas pasaules polītiski vajātie šajā miera un drošības zemē meklējuši un atraduši patvērumu, tik drošu, ka varējuši ne vien brīvi un netraucēti dzīvot, bet turpināt arī savu polītisko darbību. Kāds paradokss!
Iepazīstoties ar Šveices dzeju, vēroju zināmas parallēles ar mūsu – latviešu situāciju. Mēs, tāpat kā Šveice, esam maza zeme un neliela tauta. Garīgi kulturālā ziņā pašreiz atrodamies līdzīgā stāvoklī – esam subkultūras diasporā kā dzimtenē, tā trimdā. Dzimtenē mūsu nacionālā kultūra var eksistēt tikai kā subkultūra apspiedēju mēslainē, diasporas – šaurajā dārziņā. Trimdas stāvokli varētu raksturo šādi: subkultūru konglomerāts, kas veidojies dažādos diasporu aplokos.
Mūsdienu tendence ir – novēršanās no individuālisma un iesaistīšanās kopībā. Tas nebūt nenozīmē atteikšanos no savas brīvības un atbildības. Padziļināta kopības sajūta tieši stiprina indivīda personīgo atbildību, sirdsapziņu, arī reliģiskās saknes. Šī stiprinātā atbildības sajūta un personīgā izšķiršanās brīvība īstu un patiesu dzejnieku pasarga no kalpošanas šauri nacionālai vai šķiru ciņu propagandai. Ne nomaļus stāvēdams, ne partiju un šķiru žņaugos, ne ikdienas ķildās sapinies tas zina savu vietu un darbojas kā izlīdzinātājs, vidinieks, mudinātājs, skaidrotājs un ceļa rāditājs.
Dzejolis ir vieta, kur gars pasauli savāc un sakārto. Priekšnoteikums tam ir visu to motīvu, dziņu, sajūtu, visu laiku un kultūru nogulšņu slanojums, kas mīt mūsos un gaida atmodināšanu. Cik daudz piemērošanās un pārvēršanās iespēju pastāv, tik daudz dzejoļu ir iespējami. Viens priekšmets apgaismo un izskaidro otru. Viss ar visu saskaŗas. Māksla ir tur, kur atrod tos saskarsmes punktus, kas stāv vistuvāk attiecīga priekšmeta kodolam. Ja izdotos šos punktus atrast un starmešus tik pareizi uzstādīt, ka tie visu šo sistēmu uzreiz ietvertu gaišā gaismas lokā, tad būtu iestājies fascinējošais, kas reizē biedē un aizgrābj, sajūsmā liedē, proti, – dzejolis. Kuno Rēbers [25]
Ķelnē, 1972. g. janvārī
NORĀDES
[1] Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963, 21. lp., avots – Adrien Turel, Weltsaite Mensch, 1960.
[2] Hans Zbinden, „Zur Situation der Literatur in der Schweiz”, Welt und Wort Nr. X., 1969, 309. lp.
[3] Tas pats, 308. lp.
[4] Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963., 181. lp., avots: – Alexander Xaver Gwerder – die Echtheit im Gedicht – „Möglich, da es gewittern wird”, Arche Verlag, Zürich, 1957.
[5] Hugo Leber,. „Gewandelte Perspektiven – Vielgestaltigkeit der Formen”, – Welt und Wort Nr. X., 1969, 313. lp.
[6] Hans Zbinden, Der Schriftsteller in userer Zeit – Bestand und Versuch, Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag, Zürich 1964, 842. lp.
[7] Hans Zbinden, „Zur Situation der Literatur in der Schweiz”, Welt und Wort Nr. X. 1969, 310. lp.
[8] Erika Burkart, Moräne – Der Roman von Lilith und Launn, Walter-Verlag Ölten und Freiburg im Breisgau, 103.-104. lp.
[9] Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963, 83. lp.
[10] Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart, Hannover, 25.6.1971, Privatdruck, 1. lp.
[11] Erika Burkart, Moräne – Der Roman von Lilith und Laurin, Walter-Verlag Ölten und Freiburg im Breisgau, 1970, 103.-104. lp.
[12] Zenta Maurina, Abenteuer des Menschseins, Maximilian Dietrich Verlag, 1970, 354. lp.
[13] Erika Burkart, Moräne – Der Roman von Lilith und Laurin, Walter-Verlag Ölten und Freiburg im Breisgau, 301.-302. lp.
[14] Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart, Hannover, 25.6.1971, Privatdruck 1. lp.
[15] Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart, Hannover, 25.6.1971, Privatdruck, 1. lp.
[16] Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963, 210. lp.
[17] Hugo Leber, Notizen zur jüngsten Literatur in der Schweiz – Prosa junger Schweizer Autoren, Benzinger Verlag, Zürich 1963, 311. lp.
[18] Hugo Leber, „Gewandelte Perspektiven – Vielgestaltigkeit der Formen”, Welt und Wort, Nr. X, 1969, 311. lp.
[19] Kurt Leonhard, Moderne Lyrik – Monolog und Manifest, Carl Schunemann Verlag, Bremen, 1963, 279.-280. lp.
[20] Kurt Leonhard, Moderne Lyrik – Monolog und Manifest, Carl Schunemann Verlag, Bremen, 1963, 188. lp.
[21] Walter Hollerer, Ein Gedicht und sein Autor – Lyrik und Essay, Deutscher Taschenbuch Verlag, München, 1969, 308.-315. lp.
[22] Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart 25.6.1971, Privatdruck, 3. lp.
[23] Hermann Burger, „Tonende Grenze – Ernst Halter – Die unvollkommenen Häscher”, Regenbogen Nr. 19, Verlag Die Regenbogen-Reihe,Zürich, 3. lp.
[24] Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei der Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart, Hannover 25.6.1971, Privatdruck, 3. lp.
[25] Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963, 112. lp., avots – Kuno Raeber, Die verwandelten Schiffe, 1957, Der Klappentext.
IZMANTOTĀ LITERĀTŪRA
Hans Bender, Widerspiel – Deutsche Lyrik seit 1945, Carl Hanser Verlag, 1963, 21., 113., 228. lp.
Rainer Brambach, Ich fand keinen Namen dafür, Diogenes Verlag, Zürich 1969, 52. lp.
Hermann Burger, Tonende Grenze – Ernst Halter – Die unvollkommen Häscher, Regenbogen Nr. 19, Verlag Regenbogen-Reihe, Zürich 1970, 3. lp.
Erika Burkart, Die weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967, 7., 25., 45. lp.
Erika Burkart, Moräne – Der Roman von Lilith und Laurin, Walter Verlag Ölten u. Freiburg im Breisgau, 1970, 103.-104., 301.-302. lp.
Hans Ulrich Christen, Wie du mir, Lukianos Verlag Hans Erpf, Bern, 1969, 48. lp.
ensamble, Band I., Benteli Verlag Bern, 1958, 43., 75., 78., 61., 92., 90. lp.
Dieter Fringeli, Zwischen Ich und Du, Laudatio bei der Verleihung des Ida Dehmel-Preises an Erika Burkart, Hannover, 25.6.1971., Privatdruck, 1., 3. lp.
Christoph Geiser, Bessere Zeiten, Regenbogen-Reihe Nr. 12, 1968, 10. lp.
Eugen Gomringer, 33 Konstellationen, Quart-Buch II., Tchudy Verlag, St. Gallenn
Ernst Halter, Die unvollkommenen Häscher, Regenbogen-Reihe Nr. 1, Zürich, 1970, 14. lp.
Ines Herbener, Grenzland, Regenbogen-Reihe Nr. 10, Zürich, 1968, 4. lp.
Walter Heilerer, Ein Gedicht und sein Autor, Lyrik und Essay, Deutscher Taschenbuch Verlag, München, 1969 308.-315. lp.
Paul Hörler, Mein Steinbruch, Regenbogen-Reihe Nr. 21 Zürich, 1970, 37., 40., 50. lp.
Hugo Leber, „Gewandelte Perspektiven Vielgestaltigkeit der Forme”, Welt und Wort Nr. X/1969, 311. lp.
Hugo Leber, Notizen zur jüngsten Literatur in der Schweiz – Prosa jünger Schweizer Autoren, Benzinger Verlag, Zürich, 1963, 311. lp.
Kurt Leonhard, Moderne Lyrik – Monolog und Manifest, Carl Schunemann Verlag, Bremen, 1963 279.-280., 188., 189. lp.
Zenta Maurina, Abenteuer des Menschseins, Maximilian Dietrich Verlag, 1970, 354. lp.
Bruno Mariacher und Friedrich Witz, Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis, Verlag–AG, Zürich, 1964, 335., 412., 494. lp.
Paul J. Mark, Randsteine, Regenbogen-Reihe Nr. 11, Zürich, 1969, 14. lp.
Neue Züricher Zeitung, Nr. 224, 16.5.1971, „Literatur und Kunst”, 53. lp.
Hans Mühlethaler, Zutreffendes ankreuzen, Kandelaber Verlag, Bern, 64. lp.
Publikation, Monatsschrift für Autoren, Literarische Beilage, herausgegeben von Karl Koch, Düsseldorf-München, Nr. 5./197l, Mai, 2. lp.
Welt und Wort, Nr. X/1969, Heliopolis Verlag, Tübingen, 328., 329. lp.
Wolfgand Weyrauch, expeditionen – deutsche lyrik seit 1945, Paul List Verlag, Mundieri, 83. lp.
Hans Martin Ulbrich, Merksätze, Regenbogen-Reihe Nr.20, 1970, Zürich, 12., 23. lp.
Hans Zbinden, Der Schriftsteller in unserer Zeit – Bestand und Versuch, Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag, Zürich, 1964, 842. lp.
Hans Zbinden, „Zur Situation der Literatur in der Schweiz”, Welt und Wort Nr. X./1969, 310. lp.
ŠVEICES LAIKMETĪGĀS LIRIKAS ATDZEJOTIE AUTORI
Rainers Brambachs (Rainer Brambach) dzimis 1917. g. 22. janvārī Bāzelē. Viņa tēvs kalnietis, māte šveiciete. Uzaudzis Šveicē. Strādājis par krāsotāju, kūdras griezēju, laukstrādnieku un dārznieku, t.i., dārzu ierīkotāju, beidzot par reklāmu tekstu autoru kādā grafiskā lieluzņēmumā. Dzīvo Bāzelē. Kopš 1954. g. viņa dzejoļi sāk parādīties vispirms laikrakstos, tad literāros mēnešrakstos; tā 1956. g. – Jaunā lirika. – 1959. g. iznāca viņa pirmā dzejoļu grāmata Dienas darbs – Hugo-Jakobi godalga 1955. g., 1958. g. vācu rūpnieku apvien. kultūras godalga.
Ērika Burkarte (Erika Burkart) dzimusi 1922. g. 8. februāri Ārauā (Aarau). 1938. g. – 1942. g. mācījusies skolotāju seminārā Ārauā. No 1942. g. - 1952. g. strādājusi par skolotāju. Pēc tam ceļojusi. Uzturējusies Itālijā, Spānijā, Francijā, Vācijā, Austrijā un Īrijā. Tagad pārtiek no rakstniecības un dzīvo Muri bij. kolsterī, Ārgauas kantonā. Viņas dzīves vieta ļoti populāra, jo tā lielā mērā ietekmē jaunos Šveices dzejniekus. Gandrīz visi jaunie dzejnieki ir viņu apmeklējuši un izlūgušies padomus un guvuši uzmudinājumu. Līdz šim iznākuši 8 dzejoļu krājumi. Pēdējais 1967. gadā – Die Weichenden Ufer. Pirmais romāns izdots 1970. g. Die Moräne. 1956. g. saņēma Mērsburgas Drostes godalgu, 1961. g. – Konrada-Ferdinanda Meiera godalgu Cīrichē, tad – kultūras godalgu pro Argovia, 197l. g. – Īdas Dēmeles godalgu Vācijā.
Hanss-Ulrichs Christens (Hans-Ulrich Christen) dzimis 1938. g. Cīrichē. Pirmais dzejoļu krājums Wie du mir izdots 1969. g. Lukianos Verlag Hans Erpf. Dzejoļi publicēti mēnešrakstos un laikrakstos.
Dīters Fringeli (Dieter Fringeli) dzimis 1942. g. Bāzelē, studējis ģermānistiku, vēsturi un filozofiju. Strādā par publicistu pie vairākiem laikrakstiem, pastāvīgs līdzstrādnieks pie Tat (Cīrichē) un Weltwoche. Iznākuši divi dzejoļu krājumi. Dzīvo Hamburgā. Sarakstījis arī apceres par Šveices dzejniekiem.
Christofs Geizers (Christoph Geiser) dzimis 1949. g. Bāzelē. Turpat mācījies arī ģimnāzijā, kuŗu beidzis 1968. g. Studē socioloģiju un psīcholoģiju Freiburgā pie Breisgauas. Publicējies – National-Zeitung Stimbruch-Zeit-Dienst Cīrichē, literātūras, kreditlapās – Bāzelē u.c. Nodibinājis literāro grupu „Nāves deja” (Totentanz).
Pauls Gizi (Paul Gisi) dzimis 1949. g. Bāzelē. Skolotājs. Viņa darbi publicēti laikrakstos un mēnešrakstos. Grāmatas: Gegen die Zeit und zwischen unendlichen Gewittern, dzejoļu krājums Tropfworte, Relief Verlag München, 1971.
Eižens Gomringers (Eugen Gomringer) dzimis 1925. g. Kukuelā Esperancā Bolivijā (Cucuela Esperanza), uzaudzis Cīrichē. Studējis Bernē un Romā. No 1954. g. - 1957. g. Makša Billa (Max Bill) sekretārs augstskolā Ulmā. Līdzstrādnieks starptautiskā mākslas mēnešrakstā Spirāle. 1960. g. nodibinājis Eižena Gomringera izdevniecību konkrētai dzejai – poesia concreta. Izdevis manifestu „No panta līdz konstellācijai”. Iznākuši vairāki dzejoļu krājumi: Konstellācijas 1953. g., 33 Konstellācijas 1960. g. un 1963. g. Viņu uzskata par konkrētās dzejas celmlauzi un galveno teorētiķi.
Valters Gross, (Walter Gross) dzimis 1924. g. 12.oktobrī Vintertūrā (Winterthur). Izmācījies par grāmatsējēju un kādu laiku šajā arodā arī strādājis. Vēlāk voluntējis zooloģiskā institūtā pie universitātes. Pēc tam strādājis par bibliotekāru. Tagad pārtiek no rakstniecības. Daudz ceļojis, uzturējies Itālijā, Francijā un Vācijā. Saņēmis vairākas godalgas, arī Šveices Šillera fonda godalgu un Cīriches literāro godalgu. Raksta dzejā un prozā. Iznākušas vairākas dzejoļu grāmatas, kā Die Taube 1956. g., Botschaften noch im Staub 1957. g. un Antworten 1964. g.
Ernsts Halters (Ernst Halter) dzimis 1938. g. Cofingenā (Zofingen). Turpat mācījies arī skolā, beidzis ģimnaziju Arauā (Aarau). No 1958. g. - 1966. g. studējis ģermānistiku un mākslas vēsturi Ženēvā un Cīrichē. Kopš 1966. g. strādā apgādā.
Frederiko Hindermanns (Frederiko Hindermann) biogrāfisko datu trūkst. Dzīvo Ārauā (Aarau).
Inese Herbenere (Ines Herbener) dzimusi 1934. g. 19. decembrī. Mācījusies mākslas amatniecības skolā Lucernā par grafiķi. Strādājusi dažādos grafiķu uzņēmumos un ateljē, dažkārt kā patstāvīga līdzstrādniece, arī Vācijā. Viņa auž un izšuj arī sienas tepiķus. Kopš 1962. g. precējusies. Divu bērnu māte, dzīvo Bāzelē. Viņas pirmā dzejoļu grāmatiņa Grenzland, 1968. g. Regenbogen-Reihe.
Rolfs Herlers (Rolf Hörler) dzimis 1933. g. 26. sept. Usterē. Uzaudzis St. Gallenā, dzīvo Richtersvilā un strādā par skolotāju Cīrichē. Viņa dzejoļi publicēti Šveices laikrakstos. Pirmais krājums Mein Steinbruch, 1971. g. Regenbogen-Reihe.
Ervins Jekle (Erwin Jaeckle) dzimis 1909. g. Cīrichē. Studējis ģermānistiku un filozofiju Cīrichē. Ieguvis doktora gradu filozofijā. Kopš 1943. g. galvenais radaktors dienas laikrakstam Die Tat Cīrichē. Deputāts pilsētas pašpārvaldē un valsts pārvaldē laikā no 1942. līdz 1962. g. Saņēmis Konrāda-Ferdinanda Meiera godalgu par dzeju 1958. g. Raksta dzejoļus, esejas un filozofiskus apcerējumus.
Pauls J. Marks (Paul J. Mark) dzimis 1931. g. Graubindenā. Strādā par ierēdni tirdzniecības nozarē Cīrichē. Studiju nolūkos uzturējies Anglijā, Spānijā, Francijā. Atsevišķi dzejoļi un stāsti iespiesti laik- un mēnešrakstos. Viņa dzejoļi tulkoti franču, portugāļu un čechu valodā. Viņš ir mēnešraksta poesie vivante Ženēvā līdzstrādnieks. Pirmais dzejoļu krājums – Randsteine, Regenbogen-Reihe, 1968. g. Cīrichē.
Kurts Marti (Kurt Marti) dzimis 1921. g. 31. janvārī Bernē. Studējis teoloģiju Bernē un Bāzelē. Vienu gadu pēc studiju beigšanas kalpojis par kaŗa gūstekņu dvēseļu kopēju pie oikūmēniskās padomes Parīzē, pēc tam strādājis par vikāru vairākās vietās Šveicē. No 1950.-1960. g. mācītājs Nīderlencā. Kopš 1961. g. mācītājs kādā Bernes draudzē. Raksta prozā, dzejā un arī esejās. Boulevard Bikini – dzejoļi 1958. g., republikanische gedichte 1959. g., gedichte am rand – 1963. g. 1970. g. saņēma Bernes literātūras godalgu par dzejoļu krājumu Leichenreden. Sprediķu grāmata Das Markus-Evangelium, 1967. g. rakstījis arī teātŗa tekstus. Atsevišķi teksti un dzejoļi komponēti, piem., skaņu platē „Ostersongs” 62/63, Verlag Plane, Düsseldorf un „Politische Lieder” -67, „Oberhausen” 1967. Atsevišķi dzejoļi tulkoti franču, čechu, rumāņu, ebreju un vietnamiešu valodā. Viņš ir līdzstrādnieks vairākos laikrakstos un mēnešrakstos, kā Weltwoche, Cīrichē un Reformatio – evangelische Zeitschrift fur Kultur und Politik (Cīrichē un Bernē).
Hanss Mīletālers (Hans Mühlethaler) dzimis 1930. g. Mungnauā, Ementālē (Mungnau, Emmental). Dzejoļu krājums Zutreffendes ankreuzen, 1967. g., Kandelaber Verlag, Bern. Sīkāku ziņu trūkst. Viņa dzejoļi iespiesti arī laikrakstos un literāros mēnešrakstos.
Kuno Rēbers (Kuno Raeber) dzimis 1922. g. 20. maijā Klingnauā (Klingnau), uzaudzis Lucernā. Studējis vēsturi, literātūru un filozofiju Cīrichē, Ženēvā, Parīzē un Bāzelē, kur ieguvis arī Dr.phil., gradu. 1950. g. 1951. g. – direktors Šveices skolā Romā, 1952. g. asistents Leibnica kolledžā Tībingenā, 1955. g. prorektora vietnieks Eiropas kolledžā Hamburgā. Tagad dzīvo Minchenē un nodarbojas ar rakstniecību. Dzejoļu krājumi: Gedichte am Mittag – 1950, Die verwandellen Schiffe – 1957, Gedichte – 1960.
Hanni Salfingere (Hanni Salfinger) dzimusi 1921. g. Bāzelē, studējusi ģermānistiku un filoloģiju, dzīvo Betingenā pie Bāzeles. Raksta dzejoļus un prozas darbus, iznākusi arī viena bērnu grāmata. Pirmā dzejoļu grāmata Regenbogen-Reihe nr. 5, 1967. g. Ir laikraksta Neue Züricher Zeitung līdzstrādniece.
Jorgs Šteiners (Jörg Steiner) dzimis 1930. g. 26. oktobrī Bīlē (Biel). Pēc izglītības skolotājs. No 1955.-1960. g. strādājis apgādā (Verlag der Vorstadtpresse). Vēlāk par skolotāju Bīlē. Sakarā ar obligātā kaŗa dienesta neatzīšanu un demonstrācijām pret to atlaists no skolotāja amata. Strādājis gadījuma darbus. Raksta romānus, stāstus un dzejoļus. Episoden aus Rabenland, dzejoļi – 1956. 1962. g. – romāns Strafarbeit. 1965. g.– Der Schwarze Kasten – teksti. 1966. g. saņēmis godalgu „Prix Charles Veillon” par romānu Ein Messer für den ehrlichen Finder. Viņš raksta arī raidāmlugu un filmu tekstus, tā 1967. g. iznāca viņa filmteksts „Rabio” – Regenbogen-Reihe nr. 16. 1968. g. – „Episode A– in Sivissmade”, Drehbuch und Filmtext. 1969. g. – Auf dem Berge Sinai sitzt der Schneider Kikrikri – stāsti.
Hanss-Martins Ulbrichs (Hans Martin Ulbrich) dzimis 1939. g. Bāzelē. Studējis mūziku Bāzelē un Parīzē un psīcholoģiju Cīrichē. Strādājis par orķestŗa mūziķi un solistu dažādās zemēs. Kopš dažiem gadiem mežradznieks Tonhalles orķestrī un mācības spēks Cīriches konservatorijā. Raksta dzejoļus un īsstāstus, kas publicēti mēnešrakstos un laikrakstos. Pirmais krājums – Merksätze – Regenbogen-Reihe Nr. 20, 1970.
APCERĒ „ŠVEICES LAIKMETĪGĀS DZEJAS ATSPULGA” MINĒTIE ŠVEICES AUTORI
Aleksandrs-Ksavers Gverders (Alexander Xaver Gwerder) dzimis 1923. g. 11.3. Tāvīlā (Thawil) pie Cīriches. Strādājis par kopētāju kādā grafikas uzņēmumā Cīrichē. 1952. g. 14.9. izdarījis pašnāvību Arlē. Rakstījis dzejoļus un prozu. Dzejoļu krāj.: Blauer Eisenhut 1951. g., Dämmerklee, 1955. g., Land über Dächer 1959. g. Pēdējie divi krājumi publicēti no atstātiem manuskriptiem.
Hugo Lēbers (Hugo Leber). Raksta apceres par literātūru, sakopojis un izdevis Bencingera apgādā Cīrichē jauno Šveices autoru prozas antoloģiju Prosa junger Schweizer Autoren.
Pauls Nizons (Paul Nizon) dzimis 1929. g. 19.12. Bernē. Studējis mākslas vēsturi un archailoģiju Bernē un Minchenē. Doktorējies. Strādājis par asistentu muzejos un par mākslas kritiķi. Ilgāku laiku uzturējies Romā. Tagad pārtiek no rakstniecības un dzīvo Cīrichē. Prozas darbi: Die gleitenden Plätze, īsstāsti – 1959. g., Canto – 1963. g.
Adrīns Turels (Adrien Turel) dzimis 1890. g. 5.6. Pēterpilī, sākot ar savu desmito dzīves gadu kopā ar vecākiem dzīvo Vācijā, galvenokārt Berlīnē. 1934. g. pārceļas uz dzīvi Šveicē. Miris 1957. g. 29.6. Rakstījis filozofiskas esejas, romānus un dzejoļus. Dzejoļu krāj.: Es nahet gegen den Tag – 1918. g., Christi Weltleidenschaft, 1924. g., Weltleidenschaft – 1940. g., Vom Mantel der Welt – 1941. g., ‘Ergreif’ das Heute – 1954. g., Weltsaite Mensch – 1960. g.
Silja Valtere (Silja Walter) dzimusi 1919. g. 23.4. Rikenbachā (Rickenbach). Izdevēja Otto Valtera meita un rakstnieka Otto-Fridricha Valtera māsa. Apmeklējusi skolotāju semināru Mencingenā (Menzingen). Pēc tā beigšanas sākusi studēt literātūru.
Verners Vēbers (Werner Weber) dzimis 1919. g. 13.11. Hutvilā (Huttwil), uzaudzis Vintertūrā (Winterthur). Studējis filozofiju Cīrichē, doktorējies 1945. g. Raksta kritiskas apceres un esejas. Kopš 1951. g. vada Cīriches jaunā laikraksta Neue Züricher Zeitung literātūras, mākslas un zinātnes daļu. Saņēmis vairākas atzinības un godalgas. Viņa literātūras kritiķa vārds pazīstams arī Vācijā. Raksta arī dzejoļus, pēdējā laikā mazāk. Iznākuši pāris dzejoļu krājumi.
Hanss Zbindens (Hans Zbinden) dzimis 1893. g. 26.8. Bernē. Studējis jurisprudenci, tautsaimniecību, literātūru, reliģijas un pasaules vēsturi. Doktorējies 1919. g. Bernes universitātē (Dr.phil.). Daudz ceļojis pa Eiropu un Ameriku. Docējis kā viesis Medisonā, A.S.V. Studējis arī mākslas vēsturi. Ir docents un profesors Bernes universitātē, kur māca socioloģiju un kultūras kritiku. Kopš 1953. g. Šveices rakstnieku apvienības priekšsēdis, tāds bija vēl 1964. g. Kopš 1949. g. arī UNESCO komisijas loceklis.