|
Juris Zommers
|
|
|
DĀVANA (KASTAŅI UN TU)
|
Es tevi modināšu, Es tevi modināšu, Es tēmēšu taisni pret tavu logu kastani brūnu.
Pāri tūkstoš un vienai sīku māju rātnai mugurai pāri līdz svarotām glāžu sienām mani kastaņi norūc mēnesnīcā.
Zinātnieki nakts sardzē brūnastainas zvaigznes skaita - tur tavā klēpī krājas tie, silti grauzdēti Tev šonakt.
|
|
NĀRU LAIKS
|
Nočirkst pulēts vilnis zem zirnekļa ūdens kājas
plīst skanīgs sudrabs viegli pūsts -
Kaut kur vēl vienmēr zilā bruņotā vabole grauž vienmuļi saldus dūņu kātus -
Tur lēna elpa kalmju dvašā gaida, laikam -
Te zīmes pierāda: nezinot mēs uguns joslu pārgājām. Viss klusē visas lietas klusē pie pārejas, Citās dimensijās mēs sevi atradām, kur sīksti klusums valda, kur esam svešās kāpās nepazīstami, pie tumsas dzīta krasta.
Piedod! man: es nemanīju tavu draudu. Kā zelta mārki tavas acis. Tavos vasaras skūpstos sāļa dvaša. Kā sen pieraduši tavi pirksti sijā baltas smiltis. Ir pārejas stunda: jūŗas miltos zib zvīņas pelēkzilas.
Tavu atblāzmu es nesu šovakar. Tālu tu aizpeldi bez skaņas. Kā mēness ēna
es tevi gūstu tavā nāras ceļā -
Cik dziļi un tumši tavi ūdeni... Tik dziļi un tumši.
|
|
Irma Bērziņa
|
|
|
MANA SĀPE
|
Neskrienu pa tavām ielām meklēt atmiņas. Man rēta plaukstā sūrst - nobradāts vizbuļu lauks tavā elksnājā.
Ķelnē, 1971.g. |
| PAIPALAS DZIESMA |
Pelēka paipala bēdu kliedz pāri sudraba jūŗai.
Netīrs uzkupcis bērnu māti pasaules tirgū par staiguli pārdevis, rokas naudu nodzēris, sāpju naudu izkaulējis, pats savā kabatā iebāzis, nu dižojas: - Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!-
Izvarota, piesmieta, pasaules lielceļa malā uz pelēka akmeņa pārdotā tup un lūgšanu skaita: - Brīvība, vienlīdzība, brālība, šīs trīs der tikai tam, kam vara un kam viltus! -
No kapa mironis ceļas un sauc: - Kam acis redzēt, lai redz, kam ausis dzirdēt, lai dzird! - Es un miers piesmiets tāpat kā tā pasaules tirgū pārdotā.
Pelēka paipala bēdu kliedz pāri sudraba jūŗai.
Ieklausies, kaimiņ, varbūt jau rīt tevi pārdos tāpat, tikai uzkupcis šoreiz, laikam gan,
būs cits. -
Ķelnē, 1971. g.
|
|
SATIKŠANĀS
|
Nosalusi diena satver tavus siltos pirkstu galus tepat pie mājas, ārā uz ielas. Pietvīcis prieks asiņu gaiteņos joņo, un soļu pakavos strauji kumeļi auļo uz rožu laukiem tavos vaigos. *
Minsterē, 1969.g. 6.decembrī
|
|
|
|
|
ZAĻUMSVĒTKI ŅUJORKAS PIEVĀRTĒ
|
Nakts bija krāšņa zem trimdas priedēm -
ieradās viesi pa šosejām, ieradās viesi pa sliedēm, daži vasarnieki pa gaisu no mošejām, daži no Buļļu priedēm -
un dziedāja estrādē koris, un tad pārīši dziedāja griezdamies un tad par vieniem un otriem pārāk vīri pagraba bārā:
„Te es dzēru, te man tika, šai mazā krodziņā, roku meičai apkārt liku...”
Te atdalās kāds no bara un drāžas tā kā pa kaŗa lauku, kā ar šrapneļa pārsistu pieri, drāžas un meklē komandieri - uzgrūžas vientulim man, ar acīm netrāpīgām pa desmit reiz knipsē. es saku: „Vecīt, nemeklē - šamais Londonā pakārās šlipsē.” Acis šim sagriežas šķērsām pār pārsisto pieri: „Jā, bet viņš neticēja tai lietai,” viņš brēc, „viņš neticēja - mans komandieris...”
„Un tu?” no tumsas kāds čukst.
„Es, idiots, ticēju...” un acis šim atkal knipsē. „Ak tad pakāries? Ak tad šlipsē?” Un mēs iejūkam pie citiem šmitiem:
viens vēl vakar kāzas dzēris, otrs bēres, trešais ķēris blēdīgu sievu, bet nepieķēris- un kā kūdot, kā mierinot skaidro šim cits:
„Ka manējā Rīgā ir kompartijā, tas nekas, bet ka viņa precējusies ar krievu - mīlīt, ja tikšos, tarrrkš! - ar mašīnpistoli, tarrrkš! - tarrrkš! - sievu un krievu...”
Zem priedēm skan tango sens – „Pie Rio Negro...” Uz aizvelk viņu uz dejas grīdu kāda bavāriski jodlerējoša sarkanmataina Ieva. („Ēva,” kāds pačukst, „no vācu kroga Ņujorkā.”)
Bet tālāk tumsā, krūmos, kā no Jāņu zālēm vai nezālēm reibuši, jauni puiši, jaunas meitas noliecas ap Latgales māla krūzi un piesit tai - un sāk skanēt - sāk skanēt ne „Aiz ezera balti bērzi”, bet latviski blūz:
„Māmiņa, mana māmuliņa...” pirksti plūc ģitāri. „Māmiņa, mana māmuliņa...”. mutē elso ermoņikas. „Māmiņa...” balss, kāda balss gluži plika, kāda balss kā no šūpuļa brēc: „Māmiņa, mana māmuliņa ar smagu sirdi uz grūtām kājām piegāja pie čigānietes. Čigānietes acīs zibeņu spērieni, krūšu dziļumos traki smiekli. Šausmās māte sarāvās, čigāniete izbļāva: ‘Tev būs īsts Pērkoņdēls!’”
Un tad viņi noliecas visi un auro, auro Latgales krūzē šos blūz... Un kāds rečitē pēkšņi man līdzās (kāds, kas jau pakāries?): „Mūsu dzimšanas gaismas spēles joprojām nav beigušās, mūsu paliekas visos kontinentos vieno pasaules galus ar mūsu iesākumu...”
Nakts plivinās kā šlipse gar trimdas priedēm.
1971
|
|
Šveice bija Raiņa un Aspazijas otra dzimtene. Atrauts no savas tautas, vientulības klusuma kalnā Rainis uzraksta daudzus no saviem labākajiem darbiem brīvības cīnītāja Vilhelma Tella zemē. Vēl daudzi citi latviešu polītiskie darbinieki gadsimteņa sākumā atraduši patvērumu Šveicē, turpretim daži nesenā pagātnē klauvējuši pie slēgtām durvīm... Tāda ir Šveice – kalni un ielejas. 1972. g. 9. septembrī Kastaņolā atklāja Raiņa un Aspazijas pieminekli.
MAZA ŠVEICES LAIKMETĪGĀS LIRIKAS IZLASE Irmas Bērziņas izlase un atdzejojumi Skat. Irmas Bērziņas apceri, Šveices laikmetīgās dzejas atspulga
|
||
|
Rainer Brambach AN DER PLAKATWAND
Sein Mädchen und er auf der Strasse, Allerweltstrasse, im Knall der Motoren, im Abgas stehn sie,
Vollgasbengel Lederkopf Raketenarsch haut vornüber vorbei...
an der Bell Tell Shell Plakatwand oder ähnlich, sehr ähnlich und nah den abstrakten Bildern aus Schmieröl auf dem Asphalt stehn sie beisammen still, als käme Feierabend.
|
Rainers Brambachs
PIE PLAKĀTU SIENAS
Viņa meitene un viņš uz ielas, vispasaules ielas, motoru rūkoņā, atgāžu tvaikos stāv viņi abi
Pilnjaudas skrējējs, ādasgalva, raķešpakaļa drāžas uz priekšu, gaŗām...
Pie Bella, Tella, Šella plakātu sienas vai līdzīgas, gaužām līdzīgas un tuvu abstraktām gleznām, no smēreļļas uz asfalta darinātām, stāv viņi kopā, pavisam klusu, kā svētvakaru gaidīdami.
|
|
|
(Welt und Wort Nr. X/1969., Heliopolis Verlag, Tübingen, 328. lp.) Rainer Brambach – Ich fand keinen Namen dafür, Diogenes Verlag Zürich 1969, 52. lp.
|
||
|
KOKS
|
Kopš es tālu ārā ciematā apdzīvoju māju, no pagraba aug koks cauri grīdas klonam un jumta dzīvokļiem. Lapas līdzīgi karogiem, karājas pa visiem logiem ārā,
galotne šūpojas pāri pelēki sūnotam jumtam.
Bezrūpīgi mitinos pazarēs, pagalmā pūst malkas skaldāmais bluķis, noliktavā zāģis rūsē. Protams kaimiņi mēļo: Viņa māja ir kā mūsu mājas, kāds bezrūpīgs āksts – Klausaities, viņš dzied rīta agrumā, runā un smejas, kad krēslo!
Koks aug.
|
|
|
(ensamble, Band I., Benteli-Verlag, Bern, 1958, 43. lp.) |
||
|
ZIŅOJUMS NO DĀRZA |
Ar rožu ugunīgo atklāsmi mājā ienāk pusdienas laiks. Ēdamistabā pa gaļas sadalīšanas un glāžu izdzeršanas laiku klusums.
Ārā dārznieka atpūtu apēno zediņi. Viņš nekad neuzzinās, ko noklusē lazda, kuŗu pēcpusdienā cirtīs –
|
|
|
(Widerspiegel von Hans Bender: Cari Hanser Verlag, 1963, 84. lp.)
|
||
|
Ērika Burkarte (Ērika Burkart) |
||
|
PIRMS PAVASAŖA NĀKŠANAS
|
Šai dienai nav acu, ir gan saknes. Nedziedināms klusums sūrst.
Beigta kaķene ilgi zem sniega gulējusi pavasaŗa padebešiem rāda savus kailos zobus.
Uz ielas, virpuļota, vazāta laikraksta lapa, kuras virsraksts „Brīvība”, kā arī vējš nepūš, divi vai trīs cerības spārnu vēdu ilgumā, vienmēr atkal parādās virspusē.
Putnu balsis trīcošā pelēkumā, kas vēlīnā pēcpusdienā, pāri, no sniega atbrīvotiem, māju šķirstiem varavīksnē zied.
Priesterieni gaida krokusliesmas. Ar asnu šķēpiem atvērtu sirdi es eju vējā mirt.
|
|
|
(Die weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967, 25. lp.)
|
||
|
ATZĪMES
|
Savā kalendārā redzu atzīmētu ceļojuma, no kuŗa es tikko atgriežos, datumu. Dīvaini, neatceros, ka būtu šo galdu atstājusi, vēl vienmēr gaidu ar zvaigzni atzīmēto dienu.
Graužu rakstāmirbuli, pāršķirstu pilno un jauno mēnesi. – Vilcinādamās roka zīmē (cerību sauc hidra) zvaigzni maskā laiks.
|
|
|
(Die weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967., 45. lp.)
|
||
|
SVĒTLAIME |
Spēļu kauliņš, kuŗam vēl nav iezīmētas acis. Sirdspuksts pirms saules lēkta. Nekad vairs neatrodamā rājumā sarkanā puķe, zilā.
Svētlaime ir balts dzīvnieks, Tas nav mājas dzīvnieks. Viņa biklums saudzējams. Nedziedināma ir viņa sirdī kostā rēta.
|
|
|
(Die Weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967).
|
||
|
Hanss Ulrichs Christens (Hans Ulrich Christen) |
||
|
VECUMA DĒĻ
|
Vakarā arī ziemās viņi sēž uz soliem uzgaidāmās telpās un brīvā dabā –
Istabas īres māju kazarmās ir par dārgām atkritumu spaiņi cerību pārpildīti un nāve vēl ir par grūtu –
|
|
|
(Hans Ulrich Christen, Wie du mir, Lukianos Verlag Hans Erpf, Bern, 1969, 48. lp.)
|
||
|
Dīters Fringeli (Dieter Fringeli) |
||
|
ARESTS
|
Mācītājs Mani ieslēdza Savā lūgšanā
Kā lai es tieku no tās atkal ārā.
|
|
|
(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)
|
||
|
LAIKS
|
Laiks Dziedāt dziesmu No tām dziesmām Ko nedziedāja Kad bija laiks Dziedāt dziesmu Par to laiku.
|
|
|
(Literarische Beilage – Publikationen Nr. 5, 1971.)
|
||
|
Christofs Geizers (Christoph Geiser) |
||
|
|
Katram pašam ir savs lietusmētelis Kuŗu viņš aizpogā kad līst Un uzsit apkakli Diviem darinātu Mēteļu nav Kam nav neviena Salst
|
|
|
(Christoph Geiser – Bessere Zeiten–Regenbogen–Reihe Nr. 12., Zürich, 1968, 10. lp.)
|
||
|
Pauls Gizi (Paul Gisi) |
||
|
KAUT KUR
|
šur tur ārā iekšā augšā apakšā iemeties augonis un pūžņo pašā vidū kas ir kaut kur visur un nekur
|
|
|
(Publikationen Nr. 5, 1971, Literarische Beilage, 2. lp.)
|
||
|
Eižens Gomringers (Eugen Gomringer) |
||
|
|
paceļas nosarkst kustas
pieskaŗas pamana sagrābj
kustināts aizkārts saprot
redz ierauga runā
|
|
|
(ensemble, Band I., 78. lp., Benteli-Verlag, Bern 1958)
|
||
|
|
pienāk un pārredz
izsauc un ierīko
savieno pārskata
aiziet un atstāj
|
|
|
(ensemble, Band 1., Benteli Verlag, Bern, 1958 75. lp.)
|
||
|
|
klusēt klusēt klusēt
|
|
|
(Kurt Leonhard – Moderne Lyrik, Cari Schünemann Verlag, Bremen 1963, 189. lp.)
|
||
|
Valters Gross (Walter Gross) |
||
|
KATRS VĀRDS
|
Ko es noklusēju, neskan pāri manām lūpām, mana mēle nelocīsies nevienam, nevienā dienā, nevienā stundā.
Nejautā, nesamaini vārdu sīknaudā, man nav vēstuļu par lietu, kas ir jau nolemta – bet mana klusēšana nenozīmē arī piekrišanu.
Diezgan vārdu, par daudz rindu, katra no tām var mani novest tur, kur jūs gribat.
Pietiek katram pelēkam rītam, kad saule man vairs neuzlēc, stundai ar svaigas maizes smaržu, agrīnajiem strādniekiem, tam vēl nenotikušajam, kas laikrakstā jau izklāstīts, rudastītim uz jumta kores, kas sīki savu pantu parkšķina un debess četrstūrim virs mūŗa sienām.
|
|
|
(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag – AG Zürich, 1964, 335. lp.)
|
||
|
Ernsts Halters (Ernst Halter) |
||
|
OSTA
|
Tā viņas še ienāk šīs lietas: baros no kravas kuģiem, līgodamās bezmiega bēguma dūņās.
Neviens tās negaida, neizkrauj un neiztukšo viņu lēzeno klāju; vietējais vējš grūsta viņas no viena bezvēja otrā.
Tukšas buŗas.
Šai noplukušajai precei lietus darina bezjumta šķūni.
Kāds dažkārt vēlētos tikai, asaru dzidrumā skalotu, stikla pērli.
Tumsas migla gul kārtu kārtām.
|
|
|
(Ernst Halter, Die unvollkommenen Häscher, Regenbogen-Reihe Nr. 19., 1970, 14. lp.)
|
||
|
Inese Herbenere (Ines Herbener) |
||
|
JAUTĀJUMS
|
Jo kur gan citur lai mēs mirt mācāmies ja ne pasaules malās kur pat puķes un zivis ciešanu zīmes nes.
Kur gan citur lai uzņemšanu atrodam ja ne zāles čukstu atbalss ziedos ja ne agrīno un vēlo sāpju dāvanu nenovēršamībā.
Jo kā gan lai mēs mirt mācāmies ja mēs sauli valodu atmiņas atvadās neiesaiņojam un ejam ubagot par vientulībā ieputināto ilgu vienīgi stipro saiti: Dievu.
|
|
|
(Ines Herbener, Grenzland, Regenbogen-Reihe Nr. 10, 1968, 4. lp.)
|
||
|
Rolfs Herlers (Rolf Hörler) |
||
|
KĀPĀS
|
Kāpa ceļo birstoša smilšu grauda solī un speŗ savu pēdu nākamajā gadu simtenī. Zāles cekula bārkstīs atmiņas plīvo. Pusdienas laikā ar lomu no jūŗas atgriežas zvejnieki, bet tu guli mana maiguma tīklā un auklē laimi uz delnas.
|
|
|
(Rolf Hörler, Mein Steinbruch,
Regenbogen-Reihe No. 21, 1970, 40. lp.)
|
||
|
PARADOKSS
|
Izsvied laiku pa logu, ej uz ielas un katru mirkli divreiz apgriez, pirms tu to izdod.
Tā tev vienmēr laika pietiks.
|
|
|
(Rolf Hörler, Mein Steinbruch,
Regenbogen-Reihe No. 21, 1970, 50. lp.)
|
||
|
LAIKA ZĪME
|
Vairākkārt dienā, noteiktos laikos radio stacijas raidīta, tieši pirms ziņām tā ienāk pie mums mājā un mēs nostādām pulksteņus pēc tās. Par divdesmit santīmiem skanīgs pulkstenis telefona klausulē nolasa vienu nodaļu no sava divdesmitčetrstundu romāna un pilda mūsu ausi ar zīmi. Mēs esam lietas kursā. Mēs zinām laiku.
Laiks ir pilns zīmju un būtu laiks laika zīmes saprast un pēc tām rīkoties, lai pie pēdējās – iepriekš neparedzētās – nav par vēlu.
|
|
|
(Rolf Hörler, Mein Steinbruch,
Regenbogen-Reihe Nr.21, 1970, 37. lp.)
|
||
|
Frederiko Hindermans (Frederiko Hindermann) |
||
|
„NEAIZMIRSTULE”
|
Tu aizmirsti atslēgu, neatrodi bagāžas zīmi, bet atceries ķirzaku, kas četrpadsmitā augustā aiz stūŗa uz mums glūnēja kā neprātīgi satiksmes signāluguņi, un, varbūt, laimīgi kopā ar mums dega šī mirkļa liesmās. Pirkstus savijuši, miegā saucam vārdus krustvārdu mīklai kaut kādā uzgaidāmā telpā, kāpjam pa ļodzīgām kāpnēm pretī vilcieniem, zobārsta urbjiem kaimiņos;
viens pakaļ otram sakām, toreiz bija sliktāk, nē, bija labāk! bet mēs maldāmies: bija tikai toreiz, nekas cits, nepūlēsimies, nav jēgas... mēs pazīstam viens otru tik ilgi un no matiem es tev nopūšu ledainu pūku.
|
|
|
(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)
|
||
|
Ervins Jekle (Erwin Jaeckle) |
||
|
SOĻI
|
naktī baļķu sienas izelpo tavus soļus
kā gāja tā nāk tie
vilcinādamies
kāpj pa klusi atpūstām durvīm pirms agrīnām bezdelīgu čalām kurlā pagalmā.
|
|
|
(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag – AG, Zürich, 1964.)
|
||
|
NEKURIENĒ
|
uz sliegšņa tupēdams es pūšu stabuli
skats aizslīd pāri pirkstu dejai
nekurienē
aug zāle aiz mājas vīra augstumā un turas.
|
|
|
(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)
|
||
|
Pauls J. Marks (Paul J. Mark) |
||
|
RĪTA LŪGŠANA
|
Es pieceļos, apģērbjos, uz savas mājas jumta uzvelku buŗas un esmu gatavs –
baidos, ka nebūs vēja, baidos, ka buŗas plīsīs, baidos, ka viļņi satrieks māju, baidos, ka noslīkšu, baidos, ka pieķeŗos gruvešiem, baidos, ka stāvu kails, kails kā toreiz, kad vēsma mani no zemes radīja.
|
|
|
(Regenbogen-Reihe Nr. 11, Zürich, 1969, 14. lp. Paul J. Mark, Randsteine)
|
||
|
Kurts Marti (Kurt Marti) |
||
|
LĪDZĪBA PROGRESIJĀ
|
pazudušāks par pazudušo dēlu postā pazuda pazudušā dēla dēls labklājībā viņš nenonāca cūku aizgaldā pie siles bet gan augstu pašā augšā kur bēdu un drabiņu vietā viņš barojās ar sparģeļu asniem un jūŗas vēžiem pazudušāks par pazudušo dēlu pie jūŗas vēžiem gaida dēla pazudušais tēvs bēdās
|
|
|
(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag-AG Zürich 1964, 494. lp.)
|
||
|
Hanss Mīletālers (Hans Muhlethaler) |
||
|
ES VALDU BEZ SATVERSMES |
es valdu bez satversmes zemē kuŗu tu nekad neesi redzējis jaunu valsti celt uz satriekto likumu gruvešiem jo vēsture godā pagājušo to sadragājot tāpēc ka dzīvais
sākuma grib
esmu dzimis vēža zīmē mugurkauls man nedziedināmu trumu saēsts drīz es vairs nevarēšu taisni iet pie zemes kas mani sauc noliegts es tuvojos sīkām lietām debess atspulgai rasas lāsē
mana dzīve ir atsolis sadrupušu akmeņu lūgšanā kāda dusmīga dieva lielo robežupju krastmalas smiltīs
|
|
|
(Hans Muhlethaler, Zutreffendes ankreuzen, Kandelaber Verlag, Bern, 1930, 64. lp.)
|
||
|
Kūno Rēbers (Kuno Raeber) |
||
|
EJA
|
Kas tumšajā tempļa ejā ieiet, kur senie attēli: ērglis ar vilku māti un vērsi kokā pūst, to pārsteidz tie, iepriekš pārvērstie, kas ielodzēs zem lāsakmeņa mājo. Tie mēlē viņam seju un roku, līdz viņš pats, jauns zvērs būdams, vilku mātes cici zīž.
|
|
|
(Widerspiel von Hans Bender, Carl Hansen Verlag, 1963, 113. lp.)
|
||
|
Hanni Salfingere (Hanni Salfinger) |
||
|
BLAKUS PIEZĪMES
|
Kad lapas krīt mežā: vairāk zaru vairāk pazares vairāk stumbru
taču mazāk ceļu
* mēs: mūsu apšaubāmo gadu degošā pelnu sauja
* depresija: pūles sevi uztveŗ
ar ko un kā
Minhauzens stāsta – Minhauzens šis pļāpa – viņš esot aiz paša matiem sevi izvilcis no purva
pasaka bet iegaumējama
|
|
|
(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)
|
||
| Jorgs Šteiners (Jorg Steiner) | ||
|
|
Vējš guļ sagūstīts,
paisums acīs, rokās jūŗa, smarža sausajos matos un sirdī okeans.
Dienas vīlē tava ēna elpo, atrastā gliemežnīcā stunda rit. Ceļi – no krasta uz krastu – ir iespējami.
|
|
|
(ensemble, Band I. 1958., Benteli-Verlag, Bern, 90. lp.)
|
||
|
Hanss Martins Ulbrichs (Hans Martin Ulbrich) |
||
|
PROGRAMMAS
|
Arī jūsu programma sludina:
Tas ir sarkans, tas zaļš, tas melns. Gadījumā, ja būtu tā un tā, jūs to noteikti zinātu.
Seko zils, dzeltens. Jūs pavisam noteikti zināt: tikai šī krāsa der un tā un tā. Nokrāsā un mirdzumā tās patlaban ir tādas un par citu jums nav daļas. Tie ir likumi, kuŗus jūs paši darināt. Un, ja jums vajadzētu citus, nedarinātus, teiksim – citādu nokrāsu, jums tās nebūtu.
Tikai šablons jums ir viss un vienīgais, jums – ne man.
|
|
|
(Hans Martin Ulbrich, Merksätze – Regenbogen-Reihe Nr. 20., Zürich, 1970, 23. lp.)
Visus šeit publicētos dzejoļus atdzejojusi Irma Bērziņa. Skat. Irmas Bērziņas apceri, Šveices laikmetīgās dzejas atspulga
|
||
