Rolfs Ekmanis
TAS 1971. GADS. IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ
(1. turpinājums)
Iesākums JG 90
1971.gads, liekas, nebija no izcilākajiem literārā dzīvē. Taču, lai varētu soļot uz priekšu, vajadzīga atelpa (tāpat kā Juŗa Krieviņa jaunatnes svētku Rīgā uzņēmumā).
Folkloras jomā ievērību pelnī A. Kubuliņas pētījums "Runātās dzejas ritma analīze" (V 1970, 12), V. Bendorfa "Vērojumi 1970.gadā savākto tautas dziesmu metrikā, valodā un metodikā" (V 12), J. Rozenberga "Par smirdiem un vāczemi latviešu tautas dziesmās" (V 12), kur izlietotas arī Kopenhāgenā publicētās Latviešu tautas dziesmas, īpaši A. Švābes raksts "Tautas dziesmu likteņi" (1. sēj.). J. Darbinieces "Par formulu dziesmu cilmi" (V 10), kur zinātniece secina, ka latviešu formulu dziesmās nākas sastapties gan ar ļoti senu tekstu tipiem ar grūti nosakāmu cilmi, gan ar kultūrvēsturisku līdzību gadījumiem.
Latvijas ZA izdevniecība "Zinātne" laidusi klajā divsējumu latviešu literātūras vēsturi krievu valodā Istorija latišskoj ļiteraturi. Tās mērķis - sistēmatiski atspoguļot latviešu literātūras attīstību sākot ar tās pirmsākumiem līdz 1967.g. Objektivitātes koeficients šiem sējumiem ir daudz augstāks nekā līdzšinējām PSRS izdotajām grāmatām par mūsu literāturu (arī latviešu valodā).
Pērngad notiek pirmais sekmīgais mēģinājums apzināt un apgaismot atsevišķus momentus no latviešu un vācu un latviešu un angļu literārām attieksmēm. Šis apsveicamais, kaut arī, nelielais solis ir ZA Valodas un literatūras institūta publicējums Latviešu un Rietumeiropas literatūra, kur ietilpināti četri pētījumi. No tiem visvērienīgākais un lietišķīgākais ir Birutas Gudriķes "Heinrichs Heine un latviešu literatūra". Uzzinām, ka "liesmainā revolucionāra un asā smējēja" darbu tulkotāju skaits latviešu valodā sniedzas tuvu pusotram simtam. Juŗa Alunāna Dziesmiņās (Tērbatā, 1856), kuŗas iezīmēja latviešu nacionālās literātūras sākotni, pirmais dzejolis ir Heines "Larelejas" veiksmīgs lokālizējums ar virsrakstu "Laura". Starp daudzajiem atdzejotājiem autore ar atzinību novērtē ari Anšlava Eglīša pārnesumus, piem., "Karalis Ričards" resp. "Caur mežu, kas šalko krāšņi zaļš". Daudz informātīva materiāla dod A.Vilsons savā rakstā "Latviešu un angļu literārie sakari (līdz XX gadsimtam)".
LITERĀRAIS MANTOJUMS
"No tā, kā cilvēks izturas pret kultūras vērtībām un to radītājiem, spriež par viņa inteliģences pakāpi", Ar šiem vārdiem savu runu LRS 6. kongresā iesāk Ilgonis Bērsons (LuM 29.5), vīrs, kuŗam literārā mantojuma jautājumi, jaunu materiālu augšā celšana ir sirds lieta. Šo gaužām pareizo domu diemžēl nevar uzskatīt par komplimentu Rīgas valstiskajiem literātūras činavniekiem, nedz arī viņu intelliģences līmenim. Šajā nozarē līdz šim viņu darbība ir pastāvējusi no dažādu ideoloģisku trūkumu aprādīšanas. Kārlis Krauliņš, pakļaudamies režīma prasībām un aizmirsdams latviešu kultūras kopējās vajadzības, paskaidro, ka vesels lēvenis kultūras darbinieku pārcentušies literātūras mantojuma apguves procesā. Esot, piemēram, tādi, kas ne tikai "atšķaida", bet pilnīgi "ignorē" Raiņa dzejas "proletāriski revolucionāro būtību". To skaitā, kam nepatīk "šķirisks piegājiens" latviešu literātūras vēsturei, Krauliņš nevilcinās ietilpināt pat bijušo Latvijas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju un literātu Kārli Ozoliņu (dz. 1905). Nekādi nevarot pieļaut Ozoliņa mēģinājumus paplašināt jēdzienu par Raiņa tradicijām tik tālu, lai tajā varētu ietvert pat Aspaziju, Plūdoni, Skalbi un Akurāteru, jo Aspazija, lūk, "pati par sevi izteikušies, ka viņa bijusi tikai demokrāte", Plūdons "nekad nav bijis proletāriāta dzejnieks" un Skalbe ar Akurāteru "buržuāziski demokrātisko revolūciju laikā bijuši sociālrevolucionāri (eseri)". Tikpat kraulinieciski primitīvu skatījumu pauž Grigulis izgājušā gada disputos sakarā ar Latviešu dzejas antoloģijas 1.sējumu, kuŗa sakārtotājs un atlasītā materiāla, kā arī visa laikmeta novērtētājs ir pērngad mirušais literātūrvēsturnieks un folklorists prof. Jānis Alberts Jansons.* Sējuma sastādīšanas uzticēšanu vīram, kuŗš sniedzis daudzus kultūrvēsturiskām atziņām bagātus pētījumus par latviešu literātūru līdz 20.gs., var no sirds apsveikt. Voldemāra Ancīša vārdiem izsakoties, "Viņa minētajiem faktiem var ticēt. Uz viņa vērtējumiem var paļauties. Viņa spriedumi labi argumentēti un skaidri". Ancīša domām pievienojas Valeinis:
... pirmo reizi latviešu antoloģiju vēsturē mēs ieguvām tik kompetenti sakārtotu mūsu dzejas pirmsākumu - tautas dzeju (...) mēs ieguvām pārdomātu un ciešā vēsturiskajā kontinuitātē tvertu tautas dzejas un literārās dzejas kopsaistījumu (...) esam ieguvuši labu ieskatu rakstītās dzejas procesā, vēsturiskajā evolūcijā (...) sevišķa vērtība ir dzejnieku stila aprautiem lakoniskiem, bet ļoti būtiskiem raksturojumiem (LuM 14.8).
Milzīgā paviršība pret dzejas kultūras mantojumu sāpina Saulcerīti Viesi:
Vēl arvien, piemēram, nepublicēti guļ liela daļa Raiņa izteikumu par dzeju, drāmu, par mākslinieka uzdevumu, Plūdoņa piezīmes estētikas jautājumos, nav monogrāfiju par Ausekli, Pumpuru, Plūdoni, Čaku, Kurciju. Tāpēc dažreiz iznāk, ka, runājot par mūsdienu dzejas novatorismu, par tās tematiku, par filozofiskumu un intelektuālismu, par valodu dzejnieka rokās, par moderno saturā un formā, mēs no jauna atklājam patiesības, ko pagātnes mākslinieki atraduši jau pirms laba pusgadsimta (LuM 6.2).
Viens no visiecienītākajiem dzejniekiem Latvijā ir Aleksandrs Čaks. Viņa dzeja "elpo mūsu laika elpu tā, it kā būtu tagad rakstīta", viņa "aizsāktā dzejas celtne ceļas arvien augstāk un augstāk, un cēlāju vidū vēl vienmēr kā galvenais arhitekts darbojas Aleksandrs Čaks". Tā raksta Kārlis Ozoliņš, viens no atkušņa gadu liberālākajiem komūnistiem un "personālais pensionārs" kopš berklaviešu vajāšanām. Viņa uzskatā Čaka daiļradi kopumā - ieskaitot ar Annas Brigaderes prēmiju godalgoto poēmu Mūžības skārtie (Ozoliņš to dēvē par "mūsu tautas varoņeposu") - vajadzētu vērtēt ar tādu pašu pieeju, ar kādu krievu literātūrā vērtē gara milžus Tolstoju, Dostojevski vai Buņinu (LuM 23.10).
Bet Latvijas literātūras uzraugi vēl joprojām tā īsti nezina, ko iesākt ar Čaku un, kā dzimtenē dzird runājam, vērtē viņu zemāk nekā cittautu literāti, kuŗi Čaka dēļ latviešus "pat apskauž". Bērsons mēģina uzlabot šo situāciju, aicinādams latviešu kultūras darbiniekus un īpaši jauno Rakstnieku savienības valdi darīt visu, lai vismaz Čaka 70. dzimšanas diena kļūtu par notikumu (LuM 29.5).
Nevar noliegt, ka Čaka jubilejas gads tiek atzīmēts diezgan plaši - ar dažādiem sarīkojumiem, daiļrades vakariem (Zinību namā aktrise Stungure lasa Čaka dzejoļus, Milda Grīnfelde stāsta savas atmiņas par dzejnieku, Akadēmiskajā drāmas teātrī notiek literārs saiets "Aleksandram Čakam - 70" uc.), ziedu nolikšanu viņa atdusas vietā Raiņa kapos un piemiņas plāksnes atklāšanu (to darinājis viņa draugs, tēlnieks Mārtiņš Zaurs) pie nama Lāčplēša ielā, kur dzejnieks dzīvojis 13 gadus.
Ar nepacietību gaidīsim nākamos "Liesmas" sējumus, kur, cita starpā, sola iespiest vairāk nekā 25 gadus kultūras polītikas aizliegtus darbus - dzejoļu krājumu Lakstīgala dzied basu, poēmas Burvis un Svečturis, 8000 rindu gaŗo drāmatisko spēli Matīss - kausu bajārs (1943; apmēram puse publicēta Ojāra Vācieša sakārtotās Izlases 2.sējumā), ap 9000 rindu gaŗo dzejojumu Nams N90. Pērngada Dzejas dienā publicē plašās meistariskās poēmas Spēlē, spēlmani! fragmentu - šajā darbā, kas radies gleznotāja Jāņa Liepiņa Čakam dāvātā ogles zīmējuma "Spēlmanis un meita" ierosmē, risināta sensenā Orfeja tema un varmācībai kā pretstats izvirzīta humānisma ideālu piesātināta māksla, Diemžēl fragments iespiests bez jebkādiem bibliografiskiem paskaidrojumiem. Vairākas daļas sasaucas ar jau publicēto poēmu "Dzīvība" (pirmiespiedums krājumā Zem cēlās zvaigznes, pēc tam Libekā izdotajā izlasē Augstā krastā un Bruklinā publicētajā krājumā Mana Rīga). Vairākus pirmpublicējumus iespiež periodikā - Mildai Grīnfeldei veltītos vācu laikā sacerētos dzejojumus "Pirmā septembra deva" (Z 24) un vārsmas "Skaidrība", "Aicinājums", "Atklātība", "Zelta kūlis", "Mans kaps", "Tavi mati", "Pusnakts balva" (Z 20). Visi šie dzejoļi liecina par Čaka augsto dzejas kultūru. To pamatizjūtas: alkas pēc gaišuma, sāpes, rezignācija - viss salīdzinošā zīmējumā. No skumjām glābiņu viņš meklē mākslā, dabā un īpaši mīlestībā, kam nosliece uz erotiku. Karoga oktobŗa burtnīcā publicē dažus 30.gadu beigās radušos darbus, piem., "Lakstīgala dzied basu".
"Ideoloģiskā cīņa" ap Poruka daiļradi, viņa filozofiskām un aistētiskām koncepcijām nav rimusies mūsdienās. Latviešu padomju kritikā nav vēl skaidrības par Poruka sirdsšķīsto ļaužu motīvu, gaužas Damburs - par to runā "vairāk ar paniecinājumu", tur atrod vienīgi pazemību un pakļaušanos liktenim. "Pienācis laiks paskatīties uz to no cita aspekta," aicina Damburs, jo Poruks, "kaut arī netiek uz pēdām netaisnības sociālajai saknei, paliek uzticīgs patiesībai" (K 3), Pat palaikam kaujinieciski noskaņotais Vilnis Eichvalds izsludina savilņojošu aicinājumu nolikt ar pateicību "gleznu rozi", pie Poruka pēdējās atdusas vietas Meža kapos un paraudzīties uz granītā kalto gaišo sievietes tēlu, "kas tik labi atbilst viņa daiļrades dziļākai būtībai" (LuM 16.10). Vērtīgus rakstus sakarā ar mūsu izcilā vārda mākslinieka simtgades jubileju oktobŗa Karogā devuši Kārlis Egle ("Druviena Poruku Jāņa daiļradē") un Ojārs Zanders ("Druvienas baltajos ceļos"). Grigulis nāk klajā ar šādu domu graudu: "Poruks meklē glābiņu filozofijā, bet tālāk par Tolstoju, Nīči: Gēti, Šopenhaueru netiek, un tomēr viņš ir viens no sava laika visvairāk izglītotajiem rakstniekiem" (PJ 13.10). Šos un līdzīgus prātojumus it kā mēslainē ieslauka Ancītis pērngad izdotā Poruka Rakstu (trīs sējumos) pirmā sējuma 70 lappušu gaŗajā ievadapcerē, kur cita starpā autors aicina lielā individuālista noliedzējus un negausīgos kritiķus tomēr uzlūkot viņu "par vienu no dižākajiem meistariem un personībām latviešu literatūrā". "Ir jau ļoti vilinoši un viegli visziņa un soģa krēslā nosēsties post factum", ironizēdams piemetina Ancītis, "grūtāk ir saprast". Minētajā sējumā ievietota dzeja, drāma Hernhūtieši (1895), kā arī prozas darbi Perpetuum mobile (1894) un Pērļu zvejnieks (1885). Rūpīgi izstrādātu bibliografiju, kur dotas ziņas par izlasē uzņemto darbu pirmpublicējumiem, devis Poruka novadnieks un attāls radinieks, izcilais literātūrvēsturnieks Kārlis Egle (dz. 1887) kopā ar brāli Rūdolfu (1889-1947) viņi ļoti daudz darījuši rakstnieka literārā mantojuma sakrāšanai un sakārtošanai, arī Poruka dzīves datu un faktu izpētei.
Greznos izdevumos laistas klajā divas Raiņa lugas. Ģirts Vilks devis māksliniecisko ietērpu 1926.g. sacerētai Turaidas Maijas traģēdijai 5 cēlienos Mīla stiprāka par nāvi, kuras sižeta pamātā ievīts patiess vēsturisks notikums, kas vēlāk atdzīvojas kā tautā plaši pazīstama teika.
Gunārs Krollis illustrējis Krauklīti, panāksnieku dziesmu piecos cēlienos, kas vispirms iespiesta A. Jesena Jaunības Tekās 1920.g. Pēc lugas 1925.g. izdevuma autora paša priekšvārdiem, tās sacerēšanu bija ierosinājušas "mūsu skaistās tautasdziesmas, kas tēlo savā aprautā īsajā veidā brīnišķi maigās attiecības starp brāli un māsu, kādas gan nekur citur tā nav tēlotas, varbūt arī tā nav justas. Tās man bija kā no pašas dvēseles izdziedātas.
Atkārtotos izdevumos publicē vēl dažas citas pirmspadomju autoru grāmatas - Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu ar autora illustrācijām un Sudrabkalna ievadu, kur paskaidrots, ka sakarā ar autora šķiršanos no Latvijas 1945. gadā "šoreiz nav un nevar vēl būt mūsu uzdevums" rādīt pilnīgu ainu par tautai tuvā rakstnieka pārdzīvojumiem un sasniegumiem; Jāņa Akurātera Degošo salu (ill. Jāzeps Pīgoznis) - šis stāsts par Smaili un viņa iemīļoto Rūtiņu, kā paskaidro Valija Labrence, kopā ar Kalpa zēna vasaru un revolūcionāro masu dziesmu "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", ieskaitīts literātūras zelta fondā, bet rakstnieka daiļrades lielākā daļa neesot pieņemama kārtīgam homo sovieticus "autora nacionālistisko un individuālistisko uzskatu dēļ" (J.Gr 6); mūsu liroepikas meistara Viļa Plūdoņa Poēmas un balādes (ill. Lija Būmane), kas ietveŗ "Atraitnes dēlu", "Uz saulaino tāli", "Divi pasaules", "Eža kažociņu" un 16 balādes. Varavīksnē iespiež Plūdoņa izteikumus par dzejas būtību, tās saturu un formas specifiku. Diemžēl, tie ir tikai nepilnīgi izvilkumi no dzejnieka piezīmēm, kas glabājas vairākās mapēs Raiņa literātūras un mākslas vēstures mūzejā. Greznā izdevumā ar nosaukumu Divas pasaules publicē Sudrabkalna 1919. un 1920.g. sacerētus tēlojumus "Laivinieks" un "Ģenerāla Dombrovska nāve". Sakarā ar Ernesta Birznieka-Upīša 100.dzimšanas dienu iespiež plašu viņa stāstu izlasi No rīta ar Jāņa Kalniņa ievadu un R. Tilberga illustrācijām.
Savā laikā pazīstamā pašdarbības teātŗu darbinieka, cittautu (īpaši skandinavu) literātūras populārizētāja un prozista Teodora Lejas-Krūmiņa (1871 - 1947) simtgadi atzīmējot Dambura sakārtojumā 30.000 eksemplāru lielā tirāžā laista klajā grāmata Mazās ostas stāsti. Pagājušā gada pašās beigās iznāk Latviešu dzejas antoloģijas 2.sējums. Kopš kaŗa Latvijā laista klajā tikai viena vispārīga satura dzejas antoloģija (1954.g.) A. Griguļa un M. Ķempes redakcijā, bet savas tendenciozitātes dēļ tā nav ne tuvu pašreizējam pasākumam. Plānoti pavisam septiņi sējumi ar apm. 400 lp. katrā. Šāda apjoma dzejas antoloģijas mums vēl nav bijis.
Vēl jāpiemin Latviešu bērnu lugu kommentēts apkopojums Saules gadu spēles, kur diemžēl daudzas lugas sniegtas tikai fragmentos, un dzejoļu antoloģija Mātei, kuŗas sakārtotājs Valeinis atlasījis apm.150 tautasdziesmas par māti, kā arī 94 latviešu dzejnieku vairāk nekā 200 vārsmas, kas sacerētas kā veltījumi mātei vai ari kā apceres dzejoļi par māti. Dzejoļi sakārtoti pa autoriem chronoloģisķi no Vensku Edvarta (1855-1897) un Rietekļa (1856-1940) līdz Inārai Rojai (dz. 1946) un Francim Upeniekam (1948). no trimdiniekiem uzņemti tikai trīs - Skalbe, Jaunsudrabiņš un Ērmanis. Apdares ziņā pievilcīgā krājumiņā (to rotā latviešu gleznotāju un tēlnieku darbu reprodukcijas ar mātes tēlu) literātūrvēsturisko nozīmi stipri pamazina bibliografiskās informācijas trūkums par dzejoļu pirmpublicējumiem.
Iznāk Sudraba Edžus Rakstu priekšpēdējais sējums (no pieciem) ar 12 stāstiem, kas sarakstīti laikā no 1921. līdz 1932.g., kad rakstnieks pārmaiņus dzīvo Pleskavā, Petrogradā un Maskavā, Leona Paegles dzejoļu izlase Vanagcilts (ill. Aleksandrs Denbo) un Jāņa Grota Kopotu rakstu 6. (arī priekšpēdējais) sējums, kur ievietoti raksti par teātŗiem un aktieŗiem, recenzijas par izrādēm no 1924. līdz 1934.g. un no 1945. līdz 1948.g. Būtu netaisnīgi nepieminēt Viļa Lāča Kopotu rakstu (26 sējumos) 3., 4., un 5. sēj. ar romāniem Zvejnieka dēls, Pazudusī dzimtene, Cilvēki maskās un Zītaru dzimta. Kā zināms, pēckaŗa gados šie "buržuāziskie" darbi vairāk vai mazāk ideoloģiski uzlaboti. Pat Lāča dievinātājai Ingrīdai Sokolovai savā atceŗu un pārdomu grāmatā Tādi viņi bija, tādi viņi ir jāatzīst, ka lasītājos šī "uzlabošana" izsaukusi "neveselīgu atbalsi" - "Jā, kāpēc Lācis tagad pārtaisot visas savas pirmskara grāmatas?"
Periodikā publicēti nedaudzi visvecākās paaudzes - Elzas Stērstes (K 2; LuM 1.5. un 4.9), Paulīnes Bārdas (K 1) un Antona Bārdas (K 5; iznāk arī viņu otrs dzejoļu krājums Puķe pagalvī) - un četras 40.gadu otrā pusē sacerētas un nekur nepublicētas daudzus gadus represētā Valta Grēviņa vārsmas (K 2).
Turpinas arī pirms vairākiem gadiem pasāktā mūsu pagātnes kultūras darbinieku godināšana jubilejās, piemiņas vietu atzīmēšana un izkopšana. Vienlaikus dzirdamas žēlabas par sarīkojumu, izstāžu u.tml. bieži viduvējo līmeni. Dzejas dienas pagājušā gada septembrī veltī Rainim, Čakam un Porukam - visu trīs dzejnieku vārsmas pie Raiņa pieminekļa skandē Ārija Elksne, Māris Čaklais u.c. Annas Brigaderes 110. dzimšanas dienas atceres sarīkojumā Tērvetes upes krastā vairāk nekā 2000 cilvēku klausās dzejnieces Ilzes Bindes dzejoļus un vīru koŗa "Tēvzeme" dziesmas. Andreja Pumpura 130.dzimšanas dienā tieši tur, "kur Kaibaliņa glaužas pie vecās Daugavas", iedēsta trīs ozolus. Pēc tam, kā pastāsta Saulcerīte Viese, piemiņas brīdis turpinās Kraujās pie Pumpura mūzeja, kā slieksni 14 mēnešu laikā pārkāpuši 10.000 apmeklētāju! (LuM 9.10). Vairāk nekā 70.000 cilvēku 1970.g. apmeklējuši Raiņa vasarnīcas mūzeju Jūrmalā, un pēc Voldemāra kalpiņa aprēķina 1971. g. šis skaits ir stipri lielāks.
Jubileju iegansts ir vairākām apcerēm par mūsu rakstniekiem. Atceroties Jāņa Ezeriņa (1891-1924) 80. dzimšanas dienu, aprīļa Karogā publicēti fragmenti "Zem atmiņu varavīksnes", kur viens no mūsu meistarīgā novelista tuvākajiem draugiem, 91 g. vecais grāmatnieks Augusts Mežsēts, pastāsta par savu iepazīšanos ar rakstnieku 1919.g. nogalē, par Leijerkastes autora pēdējo vasaru u.tml. "Žurkas bērni sākuši pīkstēt plaušās", teicis viens no mūsu literātūras "lielajiem" par savu slimību, kas noveda viņu kapā Kristus vecumā un dzimšanas dienā. Par savu kaiti viņš draugiem gan pažēlojies reti un vienmēr īsti ezeriņiski. Lūk, paraugs no kādas Ezeriņa rakstītas vēstules:
Ar manu veselību kā zirgam ar dunduriem. Kad apgulstas un izvāļājas, dūrēji aizskrien. Kad pieceļas, klāt atkal. Tāda diņģēšanās vien iznāk. Tomēr pēdējā laikā jūtos diezgan labi, tikai nogurums. Bet tas arī vairāk sliktā laika dēļ - dienas kā vecas jumpravas miegainas, iekaisušām acīm. Pat suņiem negribas zem viņu brunčiem līst.
Gadsimts un desmit gadi šķiŗ mūs no Doku Aša dzimšanas. Atzinīgus vārdus Dzelzavas skolotājam, stāstniekam un dzejniekam veltī Juris Veitners (Z 1), un serijā "Mana pirmā grāmatiņa" saīsinātā brošūrveidīgā izdevumā ar A. Kronenberga illustrācijām publicē viņa bērnu dienu atmiņas stāstu Mans dzīves rīts. Veitners karsti aicina neizsvītrot no literārās dzīves dzejnieka, žurnālista un tulkotāja Lapas Mārtiņa (1846-1909) vārdu - 19.gs. pēdējos gadu desmitos viņš bija tautā ieguvis milzīgu populāritāti un viņa mīlestības gaudu ziņģes derēja puišiem un meitām "bēdās un derēja 'kāzās, derēja uzdziedāšanai vienatnē un pie alus kurvja".
Publicēti arī materiāli par Andreju Kurciju, ieskaitot Paulīnas Bārdas atmiņu zīmējumu par rakstnieka pēdējo vasaru, kuŗu viņš pavadījis Friča Bārdas mājiņā Pociema Rumbiņos, un dzejojumus (diemžēl tikai 13 no 100), kas sacerēti Kurzemē 1943. un 1944.g.
Vairāki darbi veltīti 30.gadu lielajās tīrīšanās represētajiem latviešu literātiem. No tiem visplašākais ir izdevniecības "Liesma" klajā laistā Sigurda Ziemeļa monografija Jānis Bērziņš-Ziemelis.
LATVIEŠU LITERĀTŪRA PASAULES ARĒNĀ
Turpinās mēģinājumi spert soļus pāri pašmāju slieksnim. Parasti gan tie noved krievu pagalmā, turklāt diezgan ļodzīgā, nestabilā gaitā. Latviešu literātūras iziešanu pasaules redzes lokā ar krievu valodas starpniecību varētu tikai apsveikt, tomēr tikai reto pārcēlumu krievu mēlē var atzīt par panākumu gan tendenciozās izlases, gan zemās tulkojuma kvalitātes dēļ. Vēl jo bēdīgāk ir tas, ka no latviešu valodas citās valodās parasti ļauj tulkot tikai tos daiļdarbus, kas jau pārtulkoti "Ļeņina valodā". Gluži nepareizs ir PSRS RS valdes sekretāra G. Markova izteiktais izdomājums RS 5.kongresā, ka visi labākie nekrievu tautu daiļdarbi tiekot tulkoti krieviski, ka "neviens ievērojams darbs, kas sarakstīts brālīgo republiku valodās, nepaliek nezināms lasītājiem" (C 30.6). Lai pārliecinātos par sacītā galīgo aplamību, atliek palūkoties uz 1971.g. krievu valodā tulkotajām latviešu daiļliterātūras grāmatām. Nav tā, ka krievu lasītāji nebūtu iepazīstināti ari ar īstas literātūras piemēriem, turklāt pieņemamos tulkojumos. No pērngada klāsta tādi ir Čaka stāstu izlase Igra žizņju (Spēle ar dzīvību; tulk. V. Ņevskis, M. Krupņikova, L. Osipovs) un Andŗa Jakubāna, Aivara Kalves, Oļģerta Gailīša un Harija Gāliņa prozas darbi, kam dots nosaukums Moja belaja gitara - Ņevska, S. Cebakovska un J. Kapes tulkoto grāmatu izdevniecība "Molodaja gvardija" publicējusi 65.000 eksemplāru lielā metienā. Vēl jāpiemin Jāņa Petera dzejoļu cikls Zernova (Dzirnakmens) žurnālā Družba narodov (nr.1) V. Kuprijanova atdzejojumā ar Ojāra Vācieša ievadvārdiem un Ināras Rojas divi dzejoļi almanachā Poezija (nr. 4) L. Romaņenko tulkojumā.
Jau agrāk minēts, ka Latvija ir vienīgā republika, kuŗai nav sava žurnāla krievu valodās tāds, šaubu nav, pavērtu plašākas iespējas latviešu literātūras izplatībai. Citu tautu iepazīstināšanai ar mūsu kultūras mantojumu nav izstrādātas nekādas daudzmaz mērķtiecīgas pasnieguma formas. Par to latviešu radošās intelliģences atbildīgākos pārstāvjos valda dibināts satraukums.
Ar gandarījumu jākonstatē, ka padomju imperijas nekrievu izdevniecības bijušas daudz izvēligākas tulkojumu publicēšanā. Viļņas "Vaga" laidusi klajā Brigaderes izlasi Jaunikis (Precinieks) ar 13 Aleksandra Zirguļa tulkotiem stāstiem, Raiņa Ave, sol! (tulk. Euģenijs Matuzevičs), Sudrabu Edžus Kvajšas Dauka (Dullais Dauka; tulk. Ona Borutiene) ar I. Zeberiņa illustrācijām, kā arī miniatūrformāta dzejoļu izlasi Vasaras vēstules, kur ievietoti divi Raiņa un viens Dainas Avotiņas dzejolis. Nedēļas laikrakstā Literatura ir Menas publicēts Alberta Bela stāsts "Ilūziju zaļās buras" (nr. 35) un vesela lappuse ar Čaka vārsmām Matuzeviča tulkojumā (nr. 44), bet Lietuvas jaunās paaudzes literārā žurnālā Nemunas (nr. 9) iespiež Andŗa Jakubāna stāstu "Dziesmas par veco labo zemi un arī par jūru", kā ari Belševicas, Petera un Čaklā dzejoļus.
Izdevniecība "Eesti ramat" publicē igauņu valodā 24.000 eksemplāros Regīnas Ezeras Rähnipalci Ballad (Dzilnas sila balāde, 1968) un divas Ojāra Vācieša grāmatas - izlasi Venērās rokas (kur sakopoti dzejoļi no krājumiem Elpa, Dzegužlaiks un Aiz simtās slāpes) un vārsmu krājumu bērniem Šabad sölmes (Sasiesim astes). Žurnāla Looming grāmatu serijā ar 1970.g. 44. nr. 18.000 eksemplāru metienā laista klajā Andŗa Jakubāna stāstu izlase Hakkas sadama kell neli üksteist (Lietus sāka līt pulksten četros un vienpadsmit minūtēs), kur uzņemti 7 stāsti no krājuma Mana baltā gitāra (1968).
Moldāvijas grāmatnīcās pērngad parādās krājums Poec leton (Latviešu dzejnieki) "Kartja Moldovenjaske" izdevniecībā ar 19 tagadnes dzejnieku darbiem Grigore Vieru atdzejojumā un ilgus gadus represētā prozista Eduarda Salenieka grāmata Vāverīte Maiga. Kijevas izdevniecība "Dņipro" publicē Andreja Upīša romānu Zaļā zeme (1945) 22.000 eksemplāros ukraiņu valodā, bet tās pašas izdevniecības almanachā Suzirja (Zvaigznājs) - pērngad to veltī baltiešu literātūrām - sešās iespiedloksnēs iespiesti 27 latviešu dzejnieku un prozistu darbu tulkojumi, to starpā Auziņa, Belševicas, Čaklā, Jakubāna, Kromas, Līvenas, Ļūdēna, Petera, Vācieša, Ziedoņa.
Izdevniecība "Kirgizstan" laidusi klajā latviešu dzejoļu izlasi Gul denizi (Ziedu jūra), kur ievietoti 33 dzejnieku darbi no Raiņa un Sudrabu Edžus lidz Auziņam un Ziedonim, kā arī īsstāstu kopojumu ar nosaukumu Daugava tolkindari (Daugavas viļņi), kur pārstāvēti 11 rakstnieki (abas grāmatas tulkojis A. Mambetakunovs). Grūzijas izdevniecība "Sabota Sakartvelo" publicē Alberta Jansona romānu Vientulības ilgas (1965).
Austrumberlīnes apgāds "Volk und Welt" laiž klajā Jāņa Ezeriņa stāstu un noveļu krājumu Erzählung eines Fliehes (Kādas blusas stāsts) teicamā Veltas Ēlertes un Gīzelas Betheras tulkojumā. Prāgas izdevniecība "Prace" publicē 5000 eksemplāros Alberta Bela romānu Vyšetro Vatel (Izmeklētājs, 1967) Vojteha Gaja tulkojumā. Polijas literārā žurnālā Poezija (nr. 3) iespiež sešus Raiņa dzejoļus brālu Kolbuševsku atdzejojumā, kā ari pa viena Belševicas, Čaklā, Ziedoņa un Griguļa dzejolim; žurnālā Literatura na swiecie (Pasaules literātūra, Nr. 5) ievietoti divi Raiņa dzejoļi ("Daba un dvēsele" un "Dārgumu trauks" Stefana Fļukovska atdzejojumā), bet žurnālā Spojrzenia (Skats, nr. 3) - Knuta Skujenieka skice par Vizmu Belševicu, Mirdzu Bendrupi un Laimu Līvenu.
TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI
Mūsu rakstniecības pārstāvji, īpaši sākot ar jaunlatviešu kustību pagājušā gs. 50. un 60. gados, vienmēr labi izpratuši cittautu literātūru rosinošo nozīmi nacionālās rakstniecības izaugsmē. Mājas Viesa 1859.g. 19. nr. J. Alunāns aicina iziet "pa sētas vārtiem" un ieskatīties pasaulē, jo "dzimtenē mazāk ļaužu nekā pāsaulē, tāpēc arī tur mazāk prāta, mazāk skunstes, mazāk gudrības". Rainim ir tikai 22 gadi, kad, apcerēdams latviešu literātūras stāvokli, viņš uzsveŗ, ka tikai tulkojumu literātūra var "pievest jaunas barības, jaunas idejas, centienus (lai neattīstītos vienpusība)", lai oriģinālliterātūrā būtu vienmēr "spirgtums, garīga možība" (Literārais mantojums, 1. sēj., 1957., 42.lp). Samērā plaša mēroga augsnes meklēšana mūsu literātūrai aiz Latvijas robežām turpinās arī šodien. Bet par tulkotās literātūras bieži tendenciozo un arī nepārdomāto atlasi varētu teikt daudz negātiva, tāpat par tulkojumu kvalitāti. Vienlaikus nevar noliegt, ka tulkotāju svarīgais ieguldījums dara plašākus mūsu literātūras apvāršnus, veido lasītājos priekšstatus par pasaules literātūras attīstības procesu un iezimē Latvijā radīto daiļdarbu vietu sajā procesā. Objektīvitātes labad tūdaļ jāpiezimē, ka šie priekšstati ir nepilnīgi - paši būtiskākie un labākie darbi atsevišķa rakstnieka vai cittautu daiļliterātūras sniegumā bieži netiek publicēti.
Vislielākais notikums izgājušā gada tulkotās dzejas jomā ir poļu dzejas izlase Kāmēr mēs vēl dzīvi, kas ar 26 pārstāvēto dzejnieku turpat 200 darbiem dod samērā labu priekšstatu par poļu 20. gs. dzeju no Leopolda Stafa (Staff, 1878-1957), Juljana Tuvima (Julian Tuwim, 1894-1953) un Juljana Psibosa (Pszybos, 1901-1970) līdz Stanislavam Grohovjakam (Stanisław Grochowiak, dz. 1934), Ernestam Briļam (Bryll, 1935) un Zbigņevam Ježinam (Zbigniew Jerzyna, 1938).
Teicams veikums tulkotās dzejas jomā ir Knuta Skujenieka spēcigi atdzejotā slovēņu rakstnieka Otona Zupančiča (1878-1949) izlase Bezmiegs. Literārās grupas Slovenska Moderna (19.gs. beigās) pārstāvis, Župančičs kļūst par slovēnu dzejas augstāko virsotni un piepildijumu, arī spilgtu pierādijumu tam, ka "mazas tautas rada lielus dzejniekus". Citējot krājuma kompetento sastādītāju, Zupančiča daiļrades grūtsirdībai, traģiskai apņēmībai un pravietojumam "ir viens un tas pats avots - rūpe par savu tautu un tās likteni".
Ar vienlīdz lielu māksliniecisku prasmi atdzejots Johannesa Bobrovska (Bobrowski, 1917- 1965) pirmais dzejoļu krājums Sarmatische Zeit (Sarmātija, mana, 1961), ko veicis šim Austrumprūsijā dzimušajam rakstniekam garīgi tuvais Māris Čaklais ("priekš manis viņa atdzejošana bija būtiska", JGr 9). Šis ievērojamais vācu autors pēc studijām Kēnigsbergā klejojis pa savu dzimto pusi, arī pa Lietuvu un Latviju, pēc gūsta gadiem Donbasā dzīvo Austrumprūsijā, kur saņem Heinricha Manna prēmiju par saviem daiļdarbiem. Ar augstu kvalitāti vēl izceļas Dainas Avotiņas atdzejotā lietuviešu dzejnieka Justina Marcinkeviča (Marcinkievičius, 1930) vēsturiskā drāma poēmā Mindaugs (1968) - par kunigaikšti Mindaugu, kas 13.gs. kļūst par apvienotās Lietuvjzemes karali (skat. lugas otras daļas "Slava un ciešanas" tulkojumu angļu valodā žurnālā Lituanus nr. 4) un ievērojamā krievu dzejnieka un redaktora Nikolaja Ņekrasova (1821- 1878) dzejas Izlase, kur ietilpinātas arī pazīstamās poēmas "Saša" (1855) un "Sals sārtdegunis" (Moroz-Krasnij nos, 1863).
Pērngad latviskotās gaŗās prozas klāstā atrodam 1967.g. Nobeļa prēmijas laureāta Migela Anhela Asturiasa (Miguel Angel Asturias) romānu Senjors Prezidents (El Seńor Presidente; tas pabeigts 1932.g., taču publikāciju pieredz tikai 1946.g.), kur patiesi fakti no nesenās Gvatemalas vēstures mijas ar maju indiāņu folkloras motīviem (tulk. V. Melinovskis); angļu romānista un dzejdara Valtera Skota (Scott) pazīstamā vēsturiskā romāna Aivenho (Ivanhoe 1818) jaunizdevumu (tulk. A. Bauga un V. Belševica); īra O'Keisija (Sean O'Casey) autobiografiskās epopejas pirmo romānu Es klaudzinu pie durvīm (I Knock at the Door, 1939) par Dablinas zēnu Džonu Kasidiju pag. gs. 80.gados (tulk. H. Ģinters); amerikāņu Ernesta Hemingveja (Hemingway) Rakstu 1.sējumu, kur ietilpināti stāstu krājumi Mūsu laikos (In Our Time, 1924), Vīrieši bez sievietēm (Men without Women, 1927), Uzvarētājs neiegūst neko (Winner Takes Nothing, 1933) un romāns Un saule lec (And the Sun also Rises, 1926) (tulk. V. Belševica, I. Veide), Ficdžeralda (Francis Scott Fitzgerald) nozīmīgāko darbu Lielais Getsbijs (The Great Gatsby, 1925) par amerikāņu "jaunbagātniekiem" un viņu traģiski tukšo bezjūtu dzīvi (tulk. V. Kumuška), Belas Kaufmanes (Bel Kaufman) Augšup pa lejupejošām kāpnēm (Up the down Staircase, 1964) par mūsdienu ASV skolu ikdienu un Vidala (Gore Vidal) Vašingtona, Kolumbijas apgabals (Washington, D.C., 1967) - negātīvs amerikānu politiķu atainojums somu klasiķa Juhana Aho Sirdsapziņa, kur bez astoņiem stāstiem ietilpst romāns Mācītāja sieva (Papin rouva, 1893); francūžu Viktora Igo (Hugo) Cilvēks, kas smejas (L'homme qui rit, 1869), kur groteski notēlota angļu aristokratija 17.gs. beigās un 18.gs. sākumā (jauns M. Grīnfeldes tulk.), Flobēra (Gustave Flaubert) Salambo (Salammbo; 1862, tulk. Andrejs Upīts 1914.gadā), Moruā (André Maurois) vēsturisko romānu Žorža Sanda (Lelia: la vie de George Sand, 1952; tulk. J. Abrama) un Edmondas Šarlas-Rū (Edmonde Charles Roux) Jāaizmirst Palermo (Oublier Palerme, 1966) par kādas sievietes iekšējiem pārdzīvojumiem Amerikā un Sicīlijā (tulk. M. Grīnfelde); japāņa Sjūsaku Endo Sieviete, kuru es pametu par kādas lauku meitenes traģisko dzīvi desmitmiljonu megalopolisā Tokijā (tulk. E. Katajs); vācieša Leonharda Franka triloģiju Laupītāju banda (Die Räuberbande, 1914), kuŗas darbība noris rakstnieka dzimtās Vircburgas fonā (tulk. E. Lūse); krievu Fjodora Dostojevska "romānu no sapņotāju atmiņām" Baltās naktis (Belije noči, 1848), Ivana Ležečņikova pazīstamāko darbu Ledus pils (Ledjanoj dom, 1835), Ivana Gončarova Oblomovs (1861) par vienu no pasaules literātūras savdabīgākajiem "liekajiem cilvēkiem" (ļišņij čelovek) (tulk. R. Sēlis, E. Kliene), kņaza Alekseja K. Tolstoja Ivana Bargā laiku stāstu Kņazs Serebrenijs (Knaz Serebrjanij, 1863) (tulk. M. Sūmane), Maksima Gorkija autobiografiskās triloģijas pēdējo daļu Manas universitātes (Moji uņiversiteti, 1923), kas aptveŗ laiku no 1884. līdz 1889. g., kad aūtoram ir 16-21 gads; Fjodora Abramova Divas ziemas un trīs vasaras (Dve zimi i tri leta, 1969) par grūto kolchoznieku un mežstrādnieku dzīvi Ziemeļkrievijā pēc kaŗa; I. Lavrova Tikšanās ar brīnumu (Vstreča s čudom, 1967); kazachu prozista Abdižamila Nurpeisova Ciešanas, kur darbība noris kazachu lopkopju un zvejnieku vidē lielākoties 1917.gadā; lietuviešu Anatana Venclova Dzimšanas diena un Vitauta Bubņa Arberona; igauņa P. Kusberga Enna Kalma divi "es"; kirgiza Čingiza Aitmatova Kad pasaka beigusies (Baltais kuģis, 1969), kur savdabīgais rakstnieks aicina saudzēt Kirgizijas (un kuŗas katras tautas) garamantas, gadu simteņos veidoto un kopto daiļumu.
Vēl jāpiemin ungāra Ferenca Lāgoni romāns Ceļu meklējot, rumāņa Nikolaja Brebana Frančiska (Franciska, 1968) un bulgāra Genčo Stojeva vēsturiskais gaŗais stāsts Zelta cena, kur atainots kāds epizods no sacelšanās pret turkiem 1876.g. Atsevišķi atzinība jāizteic Vizmai Belševicai par zviedru ārsta, humānista un literāta Akseļa Muntes (Axel Munthe) visā pasaulē slavenā autobiografiskā darba Grāmata par Sanmikelu (The Story of San Michele, 1929) lielisko mūsdienīgo tulkojumu.
No stāstu grāmatu klāsta izcilākās ir krievu klasiķa Nikolaja Ļeskova Stāsti (tulk. A. Bauga, A. Ozola-Sakse) un tagadnes prozista Jurija Nagibina izlase Steidzīgi vajadzīgi sirmi mati - pēc oficiālās atstaļinizācijas viņš aktīvi piedalās "atkušņa kustībā" (skat. Literaturnaja Moskva, 2.sēj. 1956), kā arī amerikāņa Teodora Dreizera (Theodore Dreiser) Važas (Chains, 1927).
Jaunā izdevumā publicēta Henrika Ibsena darbu izlase Lugas, kur ietilpst "Brands" (1866), "Pērs Gints" (Peer Gynt, 1867) un "Leļļu nams" (Et Dukkehjem, 1879) Jāņa Akurātera un Ievas un Tusneldas Celmiņas tulkojumos.
Dzejoļu un īsās prozas tulkojumi izkaisiti arī pa preses izdevumiem. It īpaši gribas nosaukt Dzejas dienā publicētos Ulža Bērziņa kvalitātīvi atdzejotos azerbaidžānu jaunāko paaudžu dzejniekus (Vagifu Samedogļu, Alekberu Salahzadi, Isu Ismailzadi, Čingizu Alioglu un Ramizu Revšanu), Knuta Skujenieka tulkotās serbu tautasdziesmas, kā arī četru pazīstamu dienvidslavu autoru darbu atlasi (kroāta Miroslava Krležas, serbietes Desankas Maksimovičas, sloveņa Mateja Bora un maķedonieša Aco Sopova) un dzimtenes latviešiem līdz šim galīgi nepazīstamā Velsā dzimušā valodas ģenija Dilana Tomasa (Dylan Thomas) piecus dzejoļus Augusta Strausa pārcēlumā. Virs caurmēra līmeņa ir arī amerikāņu dzejnieka un esejista Edvarda Kamingsa (e.e. cummings) 7 vārsmas Viktora Kalniņa atdzejojumā (L 12; vai tulkotājs ir 1938.g. dzimušais komjaunietis un Maskavas paidagoģiskā institūta absolvents, nosodīts uz 10 gadiem spaidu darbu nometnē par piedalīšanos slepenajā "Baltijas federācijā"?); krievu Andreja Vozņesenska balāde "Dakteris Rudens" (Z 20) un Marinas Cvetajevas dzejoļi (LuM 31.7) (tulk. Māris Caklais ; ungāra Sandora Petēfi (Sandor Petöfi) dzejoļi (L 3) (tulk. Laimonis Kamara); ukraiņu Bohdanā Antoniča (Z 19) un Iresjas Ukrainkas (LuM 27.2; PJ 28.2; Z 7) vārsmas (K. Skujenieks); azerbaidžanieša Rasula Ibrahimoglu Rza dzejoļi (L 10) (Uldis Bērziņš).
Jāatzīmē, ka apmēram puse no visiem latviešu valodā periodikā (Karogā, Literatūrā un Mākslā, Zvaigznē, Liesmā, Padomju Latvijas Sievietē) iespiestiem stāstiem ir tulkojumi, kas, liekas, nav pārāk normāla attiecība. Oriģināldzejoļu ir krietni vairāk par atdzejojumiem.
No tulkoto stāstu klāsta ievērību pelnī amerikāņu Ketrinas Porteres (Katherine Porter) "Aukla" (LuM 12.6) (T. Vozņuka) un Ķetrinas Mensfildas (Mansfield) "Seši pensi" (LuM 25.9) (V. Grigore); krieva Jurija 0ļešas "Aldebarāns" (LuM 2.10) (Harijs Gāliņš); serba Ivo Andriča "Grēksūdze" (LuM 31.7) un bosnieša Branko Copiča "Balss no bērnības" (LuM 11.12) (K. Skujenieks); igauņa Arvo Valtona "Saucēju armija" (LuM 21.8) (A. Žīgure).
SVEŠATNES LITERĀTŪRA
Lai arī kultūrpolītikāņi reizreizēm runā par ārpus Latvijas sacerēto daiļdarbu "vērtīgākās un progresīvākās" daļas uzņemšanu "literātūras fondā", viņu noraidošai attieksmei pret antitotālitārās emigrācijas rakstniecību piemīt tāds pats infantīlisms kā agrākajos gados. Oficiālās "noklusēšanas sazvērestībai" aizvaditajā gadā piebiedrojas pastiprināti asi uzbrukumi tām balsīm dzimtenē, kuŗu pārliecībā būtu vajadzīgi "raksti, apraksti, tāpat labāko stāstu, dzejoļu un tamlīdzīgas publikācijas" par emigrācijas literāro dzīvi. Savu Maskavas kungu uzdevumā CK sekretārs Drīzulis neganti izpātago šādu domu paudējus, jo objektīvi tas nozīmējot "koķetēt ar mums svešu ideoloģiju" un "atbalstīt emigrācijas darboņu koncepciju par vienotu latviešu kultūru, kas it kā uz vienlīdzīgiem latvietības pamatiem veidojoties gan dzimtenē, gan svešumā". Lūk, tādēļ "nevar būt ne runas pa kaut kādu mierīgu līdzās pastāvēšanu starp mūsu padomju literatūru un emigrācijas literatūru" (K 7), nedz arī par kādiem "īpašiem latviskiem ideāliem, kas it kā šķirot latviešu tautu no visām pārējām padomju tautām" (LuM 18.8). CK kultūras nodaļas vadītājs Goris pārskaities uz tā dēvētiem tiltu cēlājiem un visiem tiem, kuŗu redzes lokā "ideoloģiskai pārliecībai ir sekundāra nozīme", pēc kuŗu domām visi latvieši, tā sakot, taisīti no vienas un tās pašas mīklas. Viņš stingri noteic, ka runas par vienu latviešu tautu un tās kultūru "nav nekas vairāk kā varizejiska liekulība, kuŗas īstais mērķis - deideoloģizēt sociālistiskā reālisma mākslu, sakonstruēt ārpusšķiru latvietības tiltiņu reakcionāro buržuāziski nacionālistisko koncepciju transportēšanai uz Padomju Latviju sociālistiskās ideoloģijas atmiekšķēšanai, erozijai, nacionālisma recidivu atdzīvināšanai" (K 4).
CK sēkretārs Voss šajā sakarībā aicina nezaudēt modrību pret "starptautiskās reakcijas spēkiem", kas "ar latviešu buržuāzisko nacionālistu aktīvu atbalstu (...) nepārtraukti mēģina iedragāt latviešu tautas draudzību ar citām PSRS tautām un it īpaši, ar lielo krievu tautu. Ar ļauniem apmelojumiem viņi cenšas sanīdēt padomju tautu savstarpējo uzticību, sanaidot tās", un ar zināmiem panākumiem - "uz nacionālistisko pasaciņu makšķeres" uzķeŗoties "atsevišķi nenobrieduši cilvēki" (PJ 21.3).
Nav jau Latvija izņēmums. Arī citās republikās - no Vidusāzijas lidz Igaunijai - visu pagājušo gadu izceļ aizrobežas, tāpat pašu mājas "buržuāziskā nacionālisma" kaitīgumu. Lietuvas KP CK sekretārs PSKP 24. kongresā uzbrūk "lietuviešu nacionālistiskajam segmentam", kas darot visu, lai izplatītu "buržuāziskā nacionālisma indi" (P 3.4). Viņa igauņu aroda biedrs apsūdz emigrantus par vēlmi "ideoloģiski atbruņot" padomju valsti, nomelnojot tās "ļeņinisko tautību polītiku" (P 4.4). Bet tajā pašā laikā gan Viļņas un Kauņas, gan arī Tallinas un Tartu publicējumos parādās raksti - kaut arī ar vienpusīgu uzskatu virzību - par lietuviešu un igauņu kultūras dzīvi ārpus PSRS robežām un pat veselas grāmatas ar trimdā mītošu autoru darbu pārpublicējumiem. Latvijas kultūruzraugu pielaidīguma koeficients pērngad nav sniedzies tālāk par Veltas Tomas piecu dzejoļu publicēšanu (LuM 20.3) no visa bagātā trimdas literātūras mantojuma. Grigulis esot atklājis ASV latviešiem, ka Maskava princīpā devusi piekrišanu latviešu mūsdienu dzejas antoloģijas izdošanai, kur tiktu uzņemti arī "klaidas" dzejdaŗu darbi, bet "vēl vienmēr netiek piešķirts papīrs..." (Laiks 19.6). Rīgas apmeklētāji stāsta to pašu jau kopš pieciem, sešiem gadiem.
Trimdas kultūras darbība pieminēta divos tendenciozos rakstos. Pēteris Zeile dažās rindkopās pieskaŗas Rūtas Skujiņas impresiju grāmatai Sirds dzīvo no niekiem, Zentas Mauriņas romānam Frančeska un Jāņa Sārmas romānam Rotaļa bez noteikumiem. Par Zeiles izteikumu nopietnību lai runā viņa "šejienes un turienes" literātūru salīdzinājums - kamēr emigrantu literātūrā dominējot "traģiskais vai arī ironiskais", socreālisma rakstnieku veidojumos raksturīgs "zaigais un skaistais", "himniskais un heroiski apliecinošais". Vienlaikus nevar nepiekrist viņa ne visai oriģinālajam atzinumam, ka "saikņu saraušana ar pagātnes patiesajām vērtībām līdzīga slimībai, ko sauc par amnēziju". Un nevar noliegt arī to, ka starp trimdas latviešiem - un ne tikai jaunāko un vidējo paaudžu - ir krietna tiesa tādu varonīšu un vīreļu (kā būtu teicis Rainis), kuŗi savus senčus pavisam aizmirsuši, kuŗiem viss dzīvē aprobežojas tikai ar pašreizējo komfortu, ērtībām. Šaura un sekla ir tāda vērtību izpratne , raksta Zeile, "tā ir no dzimtās zemes vēstures, kultūras vēstures, labākajām tradicijām atsvešināta vērtību izpratne, reizē - atsvešināts, sekls cilvēks" (LuM 24.4). Protams, ar atsvešinātību sirgst arī Latvijā, pret ko makten dedzīgi, cīnās vesela rinda mūsu izcilāko kultūras darbinieku.
81 g. vecais vēsturnieks Jānis Krastiņš sacerējis 4 lappušu gaŗu recenziju par Edgara Andersona Latvijas vēsturi, 1914-1920. Tā iespiesta Latvijas ZA Vēstīs (nr. 1), tātad zinātniskā publicējumā. Neraugoties uz to, autors, nespēdams palikt akadēmisku normu robežās, piesātinājis savu rakstu ar visvisādām kuriozām apsūdzībām - prof. Andersons nekā nestāstot par "latviešu un krievu tautu draudzību", par "krievu tautas progresīvās kultūras ietekmi uz latviešu tautas kūltūru", par "Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas progresīvo nozīmi pasaules mērogā" un tā tālāk un tamlīdzīgi.
Neveselīgās bailes no "ideoloģiskiem sabotieriem" illustrē nelielais K. Lejas raksts par ievērojamam norvēģu baltologam prof. Stangam (Christian S. Stang) viņa 70. dzimšanas dienai veltīto krājumu Donum Balticum, kur ar saviem rakstiem piedalījušies 75 zinātnieki no 18 valstīm, to vidū arī PSRS dzīvojoši baltologi (LuM 8.5). Bet ne ar pušplēstu vārdu minēts tas, ka Zviedrijā izdotā plašā rakstu krājuma galvenā redaktore ir mūsu izcilā valodniece, Stokholmas universitātes profesore Velta Rūķe-Draviņa, nedz arī to, ka ar nozīmīgiem darbiem krājumu kuplinājuši daudzi ārzemēs mītoši latviešu un lietuviešu lingvisti.
Īpaši jāpiemin 17.aprīlī Literatūrā un Mākslā iespiestās "Vēstules skolas biedriem" (skat. arī Tilts 1972, 122/123). To autors ir dzejnieks Aleksandrs Pelēcis (dz. 1920), kam veselus 23 gadus "nav iznācis sēdēt zem paša stādito ozolu lapu žuburiem", jo īsi pēc kaŗa krievu okupācijas vara viņu apcietina un nosūta spaidu darbos Komsomoļskas-Amuras apgabalā un citur. Emocionālajās patosa piesātinātajās astoņās vēstulēs dzejoļu krājuma Aizsapņošanās (1943) autors (kopš atgriešanās no Sibirijas pirms pāris gadiem, viņš apmeties Talsos) gandrīz vai nolād tos latviešus, kas otrreizējās krievu okupācijas priekšvakarā "izbijās no vēstures uragāna un no tā, ka būs jāpārcieš pēckara grūtības kopā ar savu tautu", kamēr viņš pats un tautas lielais vairākums palikuši ar savu zemi, gribēdami dalīties tās likteņos. "Nekas par to, ka negaisi bija mani aiznesuši uz Sibiriju", raksta Pelēcis, "esmu spītīgs koks, kas dzen saknes cauri zemeslodei, lai nepaliktu bez Pededzes un Daugavas valguma un spētu vēl zīles riest". To vārdā, kuŗi vēlas uzturēt sakarus ar savu dzimteni, kuŗi negrib piemirst,
Ka ārpus viltotiem labumiem
Dimd pilsēta kāda pie Daugavas
Ik mūsu smeldzīgā sirdspukstā,
dzejnieks vēršas pie dzimtenes durvju sējējiem emigrantiem ar šādiem aizgrābtības pilniem vārdiem:
Nē. - arī šoreiz nelīdzēs lūks!
Kaut cieši tās durvis sietu,
Kaut deviņi jodi gribētu liegt,
Kaut posti un viltus šaipītoš - -
Mēs nebīstamies šo lūku raut!
Jo - nevajaga mums Ņujorkas,
Nedz Melburnas, Stokholmas, Londonas.
Bet vajadzēja un vajadzēs
Tās vienas Daugavas pilsētas,
Kas mūsu krūtīs ar sirdi dim,
Kas mūsu acīs kā dzintars gail!
Un - Mātes vēl bērniem vajadzēs,
Kaut viņa vīžota staigātu.
Un neprastu smalkas valodas.
Pie viņas bērni alkst atgriezties,
Zemi pie kājām tai noskūpstīt.
Lai Dēlu saucējai velti nav
gadu desmitiem
likteņu vējš
Plosījis baltos matus.
Tā visa dēļ - velti ar lūku siet
Mīļotās Latvijas durvis!
Šim publicistiskajam dzejojumam pievienojas vēl nedaudzu citu dzejnieku vārsmas ar svešatnes motīvu, piem., Herberta Dorbes "Jāņa Jaunsudrabiņa runa svešumā" (LuM 21.8). Dzejas debitants Jānis Baltvilks griežas pie saviem tautas brāļiem ārpus dzimtenes ar šādām rindiņām:
Mani
Svešajās malās aizpūstie
Tautieši,
Pat ja jūs ziedat,
Jūs esat tikai
Jumtu dārzi,
Kurus neveldzē
Gruntsūdens vēsais. (L 8)
Itin drūms pravietojums par tiem latviešiem, kuŗus "svešas ziemas knaibsta", ap kuŗiem "svešas sievas ņirb", nāk no Arvīda Skalbes spalvas:
Tas aizies, pazudīs un nebūs viegli rodams
Tai straumē platajā, kur piliens nav nekas,
Kur mātes valoda ar laiku aizmirstas,
Bet pēcāk jāmācās kā skolā svešvaloda.
Tas aizies, pazudīs, vienalga, kas vinš bija,
Cik stipru galotni pret svešu sauli cels, - -
Viņš svešas asinis, pats nemanīdams smels,
Vienalga, Amerika tā vai Austrālija. (K 6)
* JG vēstuļnieks O.D. Kalnietis (nr. 86), liekas, sajaucis mūsu izcilo zinātnieku ar viņa vārda (un uzvārda) brāli, pašreizējo Latvijas Rakstnieku savienības valdes sekretāru.
(Šīs apceres pēdējās divi nodaļas - "Dzeja" un "Proza" - lasāmas nākamā Jaunās Gaitas numurā.)
