Rolfs Ekmanis
TAS 1971. GADS. IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZIVĒ
(Nobeigums)
Sākums
JG 90 ;
1. turpinājums
JG 91
Kāds mazajai dzimtenes meitenei bija 1971. gads? Ko mēs īsti zinām par bērnu un jauniešu dzīvi Latvijā? Vienīgais, ko puslīdz droši varam teikt ir tas, ka viņu veidošanās gadus un dzīvi netraucē brāļu kaŗi un ticības kaŗi un dažādie "kaņepīšu" pārdevēji. Un bērnu grāmatām techniskā kvalitāte 1971. gadā uzlabojās.
DZEJA
kā zināms, pēdējos četros, piecos gados bijusi krietni devīga kā kvantitātīvi, tā kvalitātīvi. Dzejas populāritāte un rezonance turpina būt neiedomājami liela. "Mēs būtu priecīgi izdibināt šīs populāritātes noslēpumu un apgūt to", izsaucies poļu kritiķis Erazms Kuzjma savā Rīgas apciemojuma laikā. Pavisam neaptveŗamas viņam izlikušās lielās dzejoļu grāmatu tirāžas. 30 miljonu Polijā par normālu tiek uzskatīts izdevums 1000 līdz 1500 eksemplāros (LuM 25.9). Kaut arī Latvijā pēdējos gados tirāža pazeminājusies, vairumu dzejoļu krājumu vēl vienmēr laiž klajā 8000 līdz 16000 eksemplāru lielā metienā, bet atsevišķas grāmatas33000 eksemplāros!
No aizvadītā gada dzejoļu grāmatām, kuŗas izvirzās ar īpašu māksliniecisku briedumu, ar autoru individuālitāti, jāmin Vitauta Ļūdēna Rudzu putenī, Imanta Ziedoņa Kā svece deg, Ojāra Vācieša Melnās ogas, Egila Plauža Sāp pavasaris, Antona Bārdas Puķe pagalvī, kā arī trīs debijas krājumi - Ilzes Bindes Traki circeņi, Dagnijas Dreikas Brūnās zvaigznes un Augusta Štrausa Saules ēnā. Lasītājos tās guvušas lielu atsaucību un atzinību un, - kā ziņo no dzimtenes, Bindes, Dreikas un Ziedoņa minigrāmatiņas izpirktas gandrīz momentāni. Turklāt, daudz teicamu vārsmu iespiestas gadskārtējā krājumā Dzejas diena un periodikā, kā arī jauno dzejnieku izlasē Acis. Prāvu interesi izraisa tie autori, kas tikai tagad sāk iesaistīties literārajā procesā. Kaut arī pēdējos gados nav radušies tik spilgti debitanti dzejā, kādi bija 60.gadu otrā pusē, bez iepriekšējā apskata rakstā, minētajiem ( JG 85, 9.lp.), svaigums un zināma savdabība vērojama vēl dažā labā pirmgaitnieka balsī, minot Ilgu Rismani, Ēriku Sauriņu, Inesi Priedīti, Elmāru Apsi, Dzidru Šmiti, Maiju Līcīti, Ainu Medni, Jāni Gavaru, Vilhelmīni Urtāni, Dzintru Žuravsku, Jureju Čapiņu, Pēteri Paegli, Ilgu Bērzu, Miervaldi Kalniņu. Dziļi jānožēlo Ulža Leinerta, Lūcijas Strodas, Jāņa Sarkanābola un Dainas Ilvas pāragrā aiziešana no dzīves.
Līdzās atzinīgiem vārdiem par pērngada dzejas klāstu, nevar noliegt to, ka ļoti liela dzejoļu daļa nepārsniedz skiču līmeni, ne viens vien krājums laists pasaulē pāragri - mākslinieciski nepierādīti liriski varoņi, bezpersoniskums, forsēta leksika, stilistiski vienveidīgas figūras, trafareti, paviršība poētikas kultūrā, tēlojuma veidā. Ne bez iemesla Imants Auziņš sūdzas, ka novātorismu dzejā arvien biežāk nomāc "enerģiškais amatierisms" (LuM 13.5.72), bet Imants Ziedonis skaišas par "neatradumiem", par "sadomātiem blīvējumiem" un "sablīvētiem sadomājumiem". Daudzus krājumus nozīmīgākus būtu padarījis kompaktums. Profesionālais līmenis krietnai tiesai dzejdaŗu ir nevainojams, bet arī tā ne vienmēr ir apsveicama parādība: dažkārt pat labākie no mūsu vairāk nekā 50 atzītajiem dzimtenes dzejniekiem, šķiet, piemirst, ka bez profesionālisma, t.i., gludiem pantiem, veikliem saveidojumiem techniski nevainojamā manierē, labas dzejas pazīmēm jābūt arī meklējumiem un niansēm, vai kā Māris Čaklais saka, tām humānisma niansēm, "kas atšķir iejūtīgu dvēseles dzeju no vispārējas leijerēšanas saistītā valodā", kas "izpaužas attieksmē pret bērnību, pret nospiestajiem, pret dzīvām būtnēm un nerunājošo dabu, pret visu apkārtnē un Visumā" (JGr 9). LRS 6.kongresā viņš aicina nevis poētiski un patētiski parunāt par mūžīgām vērtībām vai nosaukt tīri ārišķīgas tagadnes norises un kvēli izklaigāties, bet gan "atklāt mainīgo reālitāti, notvert konkrēto mūžības mirkli" (LuM 29.5).
Vēl viens novērojums: polītiskā spiediena rezultātā mūsu dzejas strāva visnotaļ kļuvusi vājāka, sociāli indiferentāka, ar skumju, vientulības rezignācijas, pasīvitātes cauraustiem toņiem. Tikai retumis var runāt par to trauksmaino pacēlumu, dvēseles degšanu, skarbo uzdrīkstēšanos, kas raksturo Latvijas dzeju 60.gadu beigās. "Dzeja, ja tā ir īsta dzeja, vispār neļaujas preparēties, neļaujas nedz precīzai analīzei, nedz pārstāstam" - šajos dzejnieka un redaktora Jāņa Sirmbārža vārdos (JGr 6) ir daudz patiesības. Tiklīdz iespējams dzeju ievietot vienā formulā, māksla beidz eksistēt, kā tas bija ždanovisma gados - vienā no visdrūmākajiem periodiem latviešu rakstniecības vēsturē. Tā kā nav arī iespējams dot pilnīgu inventārizāciju (kaut tikai viena gada) ar visu dzeju aptveŗošām tendencēm, šajā pārskatā - tāpat kā iepriekšējos - izcelsim dažas spilgtākās iezīmes, apstāsimies tikai pie dažām pārdomām.
Ielūkojoties tematikas jomā, nu jau vairākus gadus parādās raksturīga gamma: dzimtene, tauta, tās vēsture, daba. Tikpat liela uzmanība tiek pievērsta individuālitātei, tās intimākajiem pārdzīvojumiem, cilvēka dzīves jēgai, tā dēvētām "mūžības tēmām", kas pastāvējušas jau kopš daiļrades pirmsākumiem.
Pirmā mūžības tēma - dzīvība,
Otrā mūžības tēma - mīla,
Trešā mūžības tēma - nāve.
(Tālivaldis Treicis, Ikdiena, 1970)
Kā jau redzējām, Maskavas uzraugiem un viņu direktīvu pildītājiem periferijās ļoti nepatīk tie nekrievu literāti, kuŗi savos darbos pauž nacionālas pašapziņas pieaugšanu, dzimtās zemes mīlestības apliecinājumus, mātes valodas cildinājumus utt. Bet, neraugoties uz pastāvīgiem rājieniem un bieži vēl daudz drastiskākiem soļiem, tāpat kā daudzi izcili mūsdienu nekrievu autori visā Padomju Savienībā, arī latviešu dzejnieki - lai arī pēdējos gados mazāk izteikti - turpina apcerēt savas tautas tuvāku vai tālāku pagātni, kultūru, savu senču sensenās paražas un ticējumus un latvju tautas likteņgaitas vairāk vai mazāk vēsturiskā perspektīvā, kur "laikmeti cits citu krusto". Pievēršanos savai tautai, tās vēsturei, kā uzsveŗ Čaklais, rada "cēloņi, iekšēja nepieciešamība" apjēgt "savu vietu zem saules, savu nozīmību un sūtību" (LuM 6.3). Turklāt, autori vēlas ieaudzināt mūsdienu cilvēkā vēsturiskās atmiņas, lai viņš spētu pasniegt roku rītdienai. Ne jau vienīgi mēs "šajā krastā" zinām, ka sakarā ar krieviskā spiediena pastiprināšanos latvieši pašreiz pārdzīvo savai eksistencei ļoti bīstamus laikus.
Lāgiem savi uzskati tiek pretstatīti oficiālajai vēstures interpretācijai. Literātūras zinātnieks Harijs Hiršs pavisam atklāti uzdrošinās apstrīdēt Kārļa Krauliņa pastāvīgi atkārtoto kroņa tezi, ka Latvijas pievienošana Krievijai 18. gs. bijis pozitīvs moments. "Manuprāt, nepareizi ir akcentēt cariskās patvaldības politikas pozitīvos aspektus", raksta Hiršs, piemetinot, ka arī nelaiķis Andrejs Upīts esot skaidri nodalījis krievu "sociālistisko darba šķiras tautu" no reakcionārā patvaldniecības režīma. To viņš nopamato ar citātiem no Upīša savā laikā kontroversālās grāmatas Sociālistiskā realisma jautājumi literaturā (1957), piem.: "Cariskās Krievijas plutokratiskā valdošā vara līdzi citām nicināmām inorodcu tautiņām nežēlīgi apspieda arī latviešus" (628.lp).
Patlaban dzejniekiem Latvijā noliegts pievērsties savas tautas "ugunsvēju" ceļam tādā mērā un ar tādu atbilstību īstenībai kā īsi pirms "Prāgas pavasaŗa". Tomēr arī pērn daudzi meklē orientieŗus tautas noietajā ceļā un atklāj sevi kā "dzimtenes noburtus" cilvēkus.
Alfrēds Krūklis zina, ka "vien mūžīgi dzīvos tā tauta, kas prot savu pagātni cienīt" (LuM 28.8), un pie Rīgas viņš griežas šādiem vārdiem:
Rīga,
mēs esam-olis
tava bruģa švīkā,
akmens
tavā valnī nolikts,
kārniņš
tavu jumtu mozaīkā.
Mūs te nolika sencis.
Un viņš nebija
lunkana spirāle,
ne sausa sviltenes zāle,
bet ozola rungas vāle. (K 5)
Herberts Dorbe nespēj aizmirst,, kā gadsimtiem no vietas "bendes-augstmaņi" un viņu "lunkanie kalpi" dzinuši dzīvos un mirušos zemē kā krastmalā pāļus, lai "izretinātu kā birzi" latviešu tautu, lai vieglāk to "varētu pieliekt" (Z 13). Vecos lībiešus daudzina Imants Auziņš ("Tā nestāv sīkmaņi / Tā stāv karāļi", LuM 24.7) un Janu Mori ventiņu brunči smagie "mūžam pie dzimtenes sien", asinīs viņai viļņo Diždancis un "Līvzemes dziesmai nav gala".
Vitauts Ļūdēns ar lepnumu vārsmo par kaŗa cirvju skaldītājiem Mežotnes aizstāvjiem, kas neaizgāja vis bīskapa Alberta, bet "ugunsticībā", jo
Uz vaļņiem pat pelni dzīvos,
Bet tiem, kuri lejā kāps,
Līdz galam nedzertā brīvība
Slāps. (Rudzu putenī 28.lp.)
Māris Čaklais apdzied skroderi Kalnakārklu "melnām zaru dakšām ar tautas žuborota naidu kopā viņš triecas sotņas nekaunībā iekšā": "Kur varas smagais gludeklis iet pāri, / tur nevien zeme deg, tur smiltis kūst" (Z 6). Tukumniekā kāpj Vitāls Oga, lai trauktos uz "pasaules labāko pilsētu", kur milzīgs mākonis nedzirdams slīd austrenī "kā Kurzemes hercoga fregāte zilajā debesu jomā" un
Kaut kur rieta pusē klaudz skanīgā rakstā,
Nozib durkļu tērauda zibenis spulgs -
Tālos Mūžības, slavas un aizsaules ceļos
Aiziet Sestais Tukuma strēlnieku pulks. (Z 16)
Krietnu sējumu varētu sakopot ar liriski tonētiem patriotiskiem dzejojumiem. Ārija Elksne liek just, ka ar viņu un caur viņu dzīvo agrākās paaudzes, dzīvo pati tauta:
No kurienes viņa manī radās -
Vai tā mana māte vai vecmāmiņa? -
Ar katru mūžībai atdotu gadu
Es sevī skaidrāk sajūtu viņu. -
(Trešā bezgalība 39.lp.)
Ar zināmu mundrumu viņa aicina skatīties uz gaismas pusi un ticēt, ka "vēstures izkapts" saudzēs latviešu tautu un vēl pēc gadu simteņiem "šīs druvas kops viņas audzes" (K 1). Pavisam bravūri šo pašu domu izkliedz Bruno Saulītis pirms sava "lielā lidojuma" uz aizsauli - viņa tautas brāļi esot daudz izturējuši un varot vēl vairāk izturēt; tādēļ arī Latvijas zeme "mūžam būs zaļa"
Un mēs būsim vienmēr,
Mēs paliksim
Tūkstošiem gadu pie savas dārgās
vienīgās zilās jūras. (Mūžīgā cerība 58.lp.)
Skaidrīte Kaldupe tikai saistībā ar iepriekšējām paaudzēm saskata savu eksistences jēgu, kā par to liecina saruna ar seno senču kalto svečturi viņas pēc skaita sestajā dzejas grāmatā Zīļu lietus:
Kā lai aizmetu tevi,
Svečturi sudraba rokām?
Vectēvi likuši tevī
Smagnēju darba dienu.
Kaluši zibenszīmes,
Kaluši mēnešrakstus,
Dzeltenas dzintara saules
Tinuši tev pār pleciem.
Metīšu projām tevi,
Pērnajās paaudzes noskums,
Žēli dūks baltās galvas:
- Izpostīts atmiņu svētums. - (31.lp.)
Dziļu sakņojumu savā dzimtajā zemē atbalso Alfrēda Krūkla pērngad izdotā izlase Ugunsputna spārni, kur sakopoti dzejoļi no autora iepriekšējiem sešiem krājumiem. Dzejolī "Atgriešanās" viņš saka:
Uz zemes, kur mans mūžs tik īss
Kā mirklis bij pret mūžību,
Es esmu mīlējis tikai trīs:
Tās - jūra, dzimtene un tu.
Kad dzejnieks jūtas darbam un dzīvei nederīgs, viņš iet pie Daugavas dzert "Lāčplēša spēku", kad sirds un rokas rakstot kļuvušas aukstas, "pie sentēvu siliem eju un sasildu plaukstas" (L 1).
Dzimtenes mīlestības dzeja pieder vēl daudzu citu dzejdaŗu lirikas dominantēm. Krājumā Kā svece deg Imants Ziedonis saka:
Vienīgais. Te. Kur lemts bij dzimt.
Nekur citur nav vērts sevi meklēt.
Un nekur mēs citur vairs nebūsim,
Ne debesīs kādās, ne peklē.
Vienīgais. Un cita nekāda
Nav. Un tāpēc mēs gribam,
Lai mūsu dēls atkal kokus stāda
Starp divām nebūtībām.
Es tevi mīlu. Es viņu nīstu,
To, kas ārda mūs nost un lauž.
Tā bite ceļ šūnu. Tā putns vij lizdu.
Tā zirneklis tīklu auž. (141. lp.)
Un Ojārs Vācietis:
Ka dzimto zemi neizvēlas,
Ir simtiem reižu teikts varbūt,
bet, kurā dzimis, - viņas dēlam
un viņas meitai vajag būt.
Un pirmie vārdi izrunātie,
kaut tas ir tikai šļupstiens tavs,
lai ir tai valodā, kas mātei,
jo cita iesākuma nav.
Lai otros vārdus saka lemes
no senatnes līdz tagadnei,
lai otrā valoda ir - zemes,
pa kuru no šī brīža ej.
(Melnās ogas 21.lp.)
Un Skaidrīte Kaldupe:
Kāds par manu dzimto zemi
Saka - esot salta zeme...
Auksta palsā rudzu zeme,
Auksta brūnā meža zeme,
I tam dzērvju kāsim gaisos
Esot auksta vara mēle...
Es pie aukstās rudzu zemes
Sasildīju savas plaukstas
Ne jau pusmūžam, bet mūžam...
Es pie aukstās meža zemes
Sasildīju savas domas
Ne jau pusmūžam, bet mūžam...
Es pie dzērvju skopās dziesmas
Sasildīju savu sirdi
Ne jau tik līdz launaglaikam...
Rudzu graudi, ozolzīles,
Vara zvani putna mēlē
Saka vienu: siltā zeme! (Zīļu lietus 89.lp.)
Atcerēsimies, ka Jānis Peters savu tautas un dzimtenes mīlestību ietvēra uguns tēlā. Vitauta Ļūdēna traktējumā latviešu spējas dzīvot un gribas dzīvot simbols ir rudzi. Latvija viņam ir rudzu krasts, rudzu zeme - "tāds likteņgrāmatu vēstījums" - un "Kamēr pastāvēs rudzi, / Tikmēr pastāvēt mums". Ar lielu talanta spēku viņš liek šai temai ierunāties "Rudzu putenī". Šo koncentrēto dzejoli, kuŗš nobeidz Ļūdēna pēdējo dzejoļu krājumu, kam dots tāds pats nosaukums, var uzskatīt par dzejnieka credo.
Auga rudzi kā siens, kā mūris,
Mūsu Latvija - rudzu krasts,
Brida zemgaļi, brida kūri
Rudzu putenī sudrabu rast.
Rudzu pakalnos letgaļi kāpa,
Rudzu pilnas sētuves tiem,
Rudzu vējus ezeri slāpa,
Apsedzās rudzu puteņiem.
Slīdēja slaidas laivas pār jūrām,
Rudzu puteņi bija par burām,
Saule spīdēja tēraudā asā,
Saule spīdēja rudzu krāsā
Pretspēkam tavam bij daudzas krāsas
Tavu spēku nespēja slēgt,
Rudzu krāsā bij sievas un māsas,
Rudzu krāsā bij tavs spēks.
Pirms mēs ejam apvārsnim pretī,
Kalnu kalni kur ceļas un krīt,
Visi savas dvēseles metam
Dzimtenes rudzu putenī.
Raksturīgi, ka mūsu jaunākajā dzejā sāk atdzimt ne tikai latviešu tautasdziesmu motīvi un intonācijas, bet arī domu virzība un stila variācijas. Šī senā tradicija, kas sastopama, Pumpura, Ausekļa, Raiņa un daudzu citu daiļradē, tagad vērojama Vācieša, Petera, Auziņa, Ziedoņa, Egīla Plauža, Arvīda Skalbes, Kaldupes, Pormales; Bindes, Bārbeles, Brieža, Brīdakas, Gunāra Krieviņa, Skirusas u.c. vārsmās. Jo daudzus tautasdziesmu stilā veidotus pantus var atrast Elksnes piektajā dzejoļu krājumā Trešā bezgalība, un lai arī dažkārt tie liek domāt par anachronisku epigonismu, lietojot šādus izteiksmes un formas līdzekļus, dzejniece, šķiet, pasvītro savu kopsakarību ar tautas radītajām bagātībām, ar "Daugavas dziesmām", kuŗas viņa grib siet apkārt dvēselēm, no kuŗām viņa vēlas gūt "it visu to mīļumu", jo kaŗa un naida artajā zemē laiks aicina "maigumu sēt" (K 10).
Šīs dziesmas riju izkūla
Un rožu dārzu sēja,
Šīs dziesmas caur sidraba birzi
Uz mūžību aiztecēja.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Šīs dziesmas uz rokām mūs pacēla
Un iznesa cauri nāvei,
Uz tām mūsu bērniem un mazbērniem
Tāpat kā uz Gaiziņa stāvēt.
(Trešā bezgalība 8.-9.lp.)
Visā pilnībā citēsim Knuta Skujenieka mītoloģijas un maģijas priekšstatiem bagāto dzejojumu "Zilkalne septiņkalne", kur atbrīvotas fantazijas plūdums saistās ar pašreizējo emocionālo pieredzi.
Ar priežu vainagu galvā
Laipna un apaļa vaigā
Pār septiņiem ziliem kalniem
Saule pa rītiem staigā.
Kad brūklene sarkst un bālē
Un dzērvēni mācās dejot
Iet Zilkalnē pārziemot vasara
Gurusi ziedēt un klejot.
Un neesot ne sniega
Ne lāča miega
Septiņos Zilos kalnos
Uz viena kalna paparde
Rādot sentēvu naudu
Uz otra kalna magone
Glabājot gudrības graudu
Uz trešā kalna raspodiņš
Dzīvo ūdeni turot
Uz ceturtā madara
Smuku vaigu un augumu burot
Uz piektā deviņvīrs
Divroku zobenu turot
Uz sestā apinis debesīs vedot
Rokas gar mākoņiem tinot
Bet kas uz septītā kalna notiek
Pat veci ļaudis vairs neatminot
Aiz devītu upi
Pār trešu brastu
Pusjūdzes ejams
Gar kreiso krastu
Pie melnā alkšņa
Sagaidīt rītu
Un vaicāt zalkti
Lai parādītu
Tā līču loču
Līdz mežvidus gozi
Un sagaidīt smaržojam
Mežarozi
Un droši tālāk
Kā deguns rāda
Līdz uziesi liepu
Kur bites strādā
Tai seškārt riņķī
Pa labo pusi
Līdz pēdējā lapiņa
Nobirusi
Caur briežu sūnām
Caur zosu dūnām
Kur sasalis ezers
Kā vācietis zils
Un pašā vidū
Būs glāžu pils
Tur smalki meistari
Ceļu kaļ
Pa kuru tev pārceļot
Atpakaļ
Bet kur mani septiņi kalni?
Un atbild ozols no sniega greizs
Citureiz dēliņ citureiz!
Tāpat kā savu ar cilvēci vienoto tautu un dzimteni, mūsu dzejnieki mīl ar visu sirdi tās laukus, upes, klusos meža stūŗus. Rezultātā - atpaliem dzejoļu "par zemīti, mūszemīti" (Binde). Smalkais formas meistars Antons Bārda savā pērn publicētajā krājumā Puķe pagalvī (kas iznāk 41 gadu pēc viņa pirmās grāmatas Dziesmu Dievs) sirsnīgi sarunājas ar kokiem un putniem, laimīgs paklanās katram ziedam, arī upītei. Vai katra dzejoļa tēli sakopoti 81 g. vecā dzejnieka iedvesmojošā tēlā - dzimtenes tēlā.
Mana tauta un es -
Upe, kas ūdeņus nes,
Un lāse - mirdzoša viena.
Priekšā cilvēce stāv -
Jūra, kas tālumā blāv,
Un pāri tai mūžīgā diena.
Vienīgi dzimtene un tās daba jeb "puķe pagalvī" spēj viņam atdot dzīves prieku:
Ja kādreiz sirds kā uguni
Deg dzīves brīžos grūtos,
Un, ja man puķe pagalvī,
Es atkal laimīgs jūtos.
Ārijas Elksnes nogurušo lirisko varoni ceļš ved atpakaļ "pie laukiem, pie mežiem, pie pelēkās zemes". Arī viņa grib "katrai velēnai klanīties zemu, lai zin tā - es esmu zemnieku tautas" (Trešā bezgalība). To pašu vēlas Sakā (netālu no Pāvilostas) dzimušais Augusts Štrauss:
Es gribētu ierasties pie jums kā zemnieks
No dzeltenas maija novakares, tieši no lauka,
Ar zemēm aplipis, gaismā nosmulējies,
Piesūcies ar velēnu garšu un darāmiem darbiem
Ražīgajam dzejniekam, kas pēc nepilna gada vecumā pārciestas smagas slimības piesaistīts invalida ratiņiem, tuva "elpa no zirgu mīkstām lūpām", mīļš siltums no "niezošas teļa muguras", prieks no dancojošiem jēriem. No svaigiem pakaišiem viņš jūt rudzu smaržu, bet bērnības vakars viņam smaržo pēc cirvja kāta, un
Salmi - zeltītas bārkstis...
Kūts dziļumā dzīvība dūc,
Un milzīgas, mīkstas lūpas
No steliņģa saulstarus plūc... (Saules ēnā)
Skaidrītes Kaldupes vārdi ir rudzu ziedi, kam "vajaga druvas un vasaras". Raugoties zaļajā Zemgales tālumā, liriķe neiztur neizsaukusies: "Dod kaut nedaudz man tavu kviešu tīrumu spēka / Ne jau pieneņu pūkas gribu rokās sev nest!" (Zīļu lietus 11., 27.lp.).
Ar mīlestību tiek skatīti dažādi lauku darbi, to darītāji un citas izdarības. Elksnei "tāpat kā mātei un vecmāmiņai" vēlme "vilkt vagas un sēklu tur bērt" - "Es jūtu - caur mani atkal viņas / Sev ceļu uz dzīvi atpakaļ iet" (Trešā bezgalība). Antona Bārdas krājums veido it kā nelielu lauku darbu enciklopēdiju - gan par bišu spietošanu un linu malšanu, gan par aitu mazgāšanu. Jānis Gavars vēro kā kolchoza zirgkopis apdzirklē zirga asti ("Pirms nogriež, / Izlaiž caur pirkstiem kā mīlētājs meitenes matus") un maigi, "kā sviestu uz maizes ziežot", iesmērē darba ratus (K 8).
Dabas vērojumu pamatā radušies simtiem dzejoļu. Ilzei Bindei īpaši tuvi ir zirgi un bites, lauku dzīves smaržas, krāsas un skaņas (Traki circeņi); Lūdēns jūsmo par ķīvīšu laukiem zaļbrūnajiem (K 8), par vakaru, "kas smaržo pēc tāsīm, pēc bišu stropiem un piena", viņš dzied slavas dziesmas mūsu tautas simbolam liepai un tās "brāļiem un māsām - ozoliem, ošiem un kļavām". Krietna daļa dzejoļu kavējas bērnības lirisku atceŗu zīmējumu lokā.
Aizrautība un prieks kūsā daudzskanīgajos bērnības notēlojumos Antona Bārdas grāmatā Puķe pagalvī. Tāpat Martas Bārbeles Saules pirtī. Ar smeldzi viņa ieskatās tajās dienās, kad vienīgā rūpe atradusies "pīckas kātā", kad vienīgā rūpe bijusi "jumi ganīt".
Mātēs dziesmas pavadīta,
Tēva dziesmas aprūpēta,
Tāda bērnība man vīta,
Tāda paliks - tā man svēta.
Un Skaidrītei Kaldupei
Tik viegls kā vēja kaņepes,
Tik zīdains kā dzegužu lini
Bij bērnības mājā dzimušais prieks,
Treju pasaku ilgumā dzīvoja prieks
Tajā mīļajā labajā mājā. (LuM 6.2)
Pa varavīksnes loku savā bērnības pusē aiziet Alfreds Krūklis:
Tajās naktīs
deg atmiņu kāvi.
Manas dienas tur staigā
kā zelta pāvi.
Tajā sētā
snauž ozoli vecie.
Mans tēvs tur ienāk
Ar arklu pār pleciem.
Tajā namā
ratiņš dūc miegains.
Mana māte tur vērpj
pelēku diegu. (Dzd 59.-60.lp.)
Tiem dzejdaŗiem, kuŗi raugās uz savu bērnību ar trīsdesmit un četrdesmitgadīgām acīm, raksturīgs kaŗa un pēckaŗa temas caurvijums, jo viņu bērnība un jaunība sakrita ar šiem gadiem. Protams, grūti atrast dzejnieku, kam nebūtu savs sakāmais intimajā lirikā, lirikā par cilvēku savstarpējām attieksmēm vispār. Kopumā ņemot, tā gan šķiet pārāk vienveidīga un bālasinīga. No pērngada devuma visvairāk saista Bindes, Elksnes, Avotiņas un lieliskās Ļūdēna "divtulības Augstās dziesmas" kā saka Auziņš).
Dzejoļos par savstarpējām ikdienas attieksmēm īpašu vietu ieņem tuvinieku, jo sevišķi vecāku un bērnu tema. To gandrīz vienmēr raksturo apoteoze.
No šā satura darbiem gribas pieminēt divas dzejiskas sarunas ar bērniem. "Nebēdā, mans dēliņ", saka Ārija Elksne dzejolī "Gan es tevi izauklēšu":
Gan es tevi iemācīšu,
Ko upīte burbulēja,
Ko dziedāja bāra bērni
Bez saulītes vakarā. (LuM 17.7)
Vizma Belševica dod mīlestības pilnu "Vēlējumu bērnam", kas, cik zināms, ir viņas līdz šim pēdējais latviešu valodā publicētais darbs:
Lai tevī miera auglīgais kodols nobriest,
Mēs sēdēsim saules zaķos, mēs sēdēsim zaļā ēnā
Starp miežubrāļiem un raženiem suņustobriem,
Kas uzrunās mūs zemes smaržu valodā lēnā:
Lai tevī miera serde vidū ikdienas gredzeniem paliek,
Mēs iesim pa gāršām, mēs iesim pa krastu siliem.
Tavās acīs līs augstums no zilajiem priežu galiem.
Bet uz ziņkārā pirksta - lipīgu sveķu piliens.
Lai tevī miera svētīgais rāmums ienāk.,
Mēs iesim pa dārziem, mēs iesim pa liedagu miklu,
Mēs iesim pa ziedu un šalcošu viļņu dienām,
Pa lāšu dienām un pūkainu rīta miglu.
Aizvilks ratiņu pēdas vilnis vai vīgriežu sniegs.
Tevī paliks uz laiku laikiem klusuma dzidrais prieks. (LuM 8.5)
Vēl viena iezīme izceļas 1971.g. lirikā, kaut arī ne tik spilgti kā iepriekšējos gados - tiekšanās pēc godīgā, dabiskā, humānā, pēc cilvēka cieņas, pēc personības iekšējās tīrības. Šim motīvam pievienojas pretestības izrādīšana visiem tiem ārējiem apstākļiem, kas deformē cilvēku. Vairums autoru, saprotamu iemeslu dēļ, aprobežojas ar pasīvu norādījumu. Viens no viņu galvenajiem kritikas objektiem ir mietpilsonība - šis jēdziens kļuvis visu aptveŗošs, ietverdams sevī zemiskumu, gļēvulību, nodevību, lišķību, izlikšanos, liekulību, arī ko varētu dēvēt par padomju oblomovismu - iniciātīvas trūkumu, vienaldzību, slinkumu, parazītiskas tieksmes. Jāpiezīmē, ka iestāšanos par cilvēka tiesībām dzīvot, radīt, būt laimīgam, kā arī prasību pēc skaidra, domājoša, vērtējoša, gudra un jūtīga cilvēka nereti pavada pārmērīgi skolmeistariska pirksta cilāšana, pārlieks deklarātīvisms, publicistiskums.
Andrēja Bergmaņa uztverē pret mamutiem, mūdžiem un ķēmiem patiesība "jāsažņaudz saujā kā granāta" un jāmet. Avotiņa oponē zirneklīgiem glūņām, kas "ļaunā brīdī otru kož un plēš", bet Vācietis "vēderiem", kam nepatīk, ka "sēj starp kartupeļiem magones" (Melnās ogas 5.lp.), un "no aukstām lampām" iztaisītajam zilajam ekrānam, kas runā "ar aukstām dogmām" un "gudri par progresu kliedz" (L 2). Ziedonim Purvam suniskāki par suni ir cilvēki, kas "iekož un prasa, vai sāp", kas ne sliktāk par čūskām spēj sev laiku pa laiciņam nomainīt ādu (Dzd). Vairākos pātagojošos dzejoļos pret mietpilsoniskās morāles šaurumu un sastingumu, pret "salda miega" un "salda miera" gribētājiem, pret piesardzīgajiem un bailīgajiem "kārtības mīlētājiem" vēršas Ilze Binde, pret tiem, kuŗus
Kaitina tā mākoņvaļa,
Ko tā skrien bez mēra, vietas!
Es ar viņiem aizlāpītu
Šāļu jumta caurās vietas.
Tā pati doma izteikta veiksmīgajā dzejolī "Khē-ē!"
Khe-ē!
Lēto prieku diena!
Sienāži lec ar galvu sienā!
Salauzto vijoļu simti,
Labāk bez vijoles būtu dzimuši.
Apeju apdauzītajiem ar līkumu apkārt,
Klusums ausīs tīkami kutina,
Zaļa, zaļa pļava,
Silta, silta saule -
Sienāža
neviena.
Khē-ē!
Tomēr garlaicīgi
Bez tiem sev-pa-galvu-sitējiem,
Bezalgas dziedoņiem. (Traki circeņi 40.lp.)
Ziedonis izsmejīgi ironizē par tādiem kā "miera Mika", kuŗš
Ēda tik visu iekšā,
Ko tam priekšā lika
Nožāvājas: "Tā jau viņš ir...
Nekas jau tāds nav...
Vispār, kā sacīt jāsaka...
Vajadzētu gan..." (Dzd)
Tam piekļaujas dzejolis bez nosaukuma, kur autors izmisīgi cer, ka no "smirdīga miera" varbūt vaļā tikt līdzēs Doma gailis:
Zaļais gaili, milzīgais gaili tur baznīcas
tornī virs Rīgas.
Nolaidies gaili, nolaidies Doma gaili, nolaidies!
Nāc un izknāb manu galvu kā reņģes aci!
Jo ir miers, ir pelēks miers, ak, ir smirdošs miers,
Un neviens šo mieru netriec un nesatrici-
na. Nesatrici-na... Na! na! te ir mans
plecs!
Nolaidieties visu Domu gaiļi lielie un sīkie!
Nelaižas...
Tikai pa krūtīm viens akmens dauzās
un lec
Ārprātīgi, ārprātīgi. (Kā svece deg 13. lp.)
Dvēseles kvēlē Vācietis šausta latviešiem dažkārt ierasto pazemību:
Pazemība, pazemība,
kā es tevi nicināju -
zaķa astes garā dzīvē
tu man gauži nodarīji
un pavisam aplam.
----------------------------
Brauca pretī ļauni ļaudis,
lika lietā pātadziņu.
Sūrstin sūra man vaidziņis,
es pagriezu otru vaigu
un pavisam aplam. (Melnās ogas 50.lp.)
Arī Krūkļa gaŗajā patriotiskajā dzejojumā "Rīgas jumtu mozaīka" (K 5) vārdi, kuŗus autors liek teikt Vecrīgas bruģa akmenim, pauž asu nostāju pret vakardienas un šodienas lunkanajiem mugurkauliem:
Pār mani ir rāpojis arī Kangars
un -
klanījies,
klanījies,
klanījies.
No kurienes mums tāds prauls?
Vēl šodien viņš rāpo un klanās kā zāle -
it kā tam nebūtu mugurkauls,
bet - spirāle,
spirāle,
spirāle.
Jurejs Čapiņš savā "Balādītē" izsaka domu, ka tādiem cilvēkiem kā viņa vectēvam, kas vienmēr pievienojies "klusējošam vairākumam", arī zem zemes būšot jānes krusts - dumpīgas, skaļas dziesmas vietā viņam prātā bijis tikai "klūgu grozs, Līzes buča, zirgu mija" (LuM 13.11).
Latvijas dzejnieki un arī prozisti par sava veida mietpilsonisku īpašību uzskata tieksmi "nepīties ar bērniem" savu ērtību dēļ. "Tā ir bēda. Tā ir nasta. Tas ir smagums. Tas ir posts", skaudri izsaucas Auziņš. "Ne jau maizes būtu trūcis", viņš turpina, "ne jau bikšeļu vai kleitas. Manā sirdī nepiedzimāt. Kas man jaunu sirdi dos?" (LuM 27.7). Jānis Baltvilks ir pārliecināts, ka
Nams bez bērniem
ir aizvakar upmalas smiltīs izmesta zivs.
Nams bez bērniem
ir viena pagrabstāva istaba atlupušām tapetēm.
Nams bez bērniem
ir plastmasas papagailis papīra būrītī.
Nams bez bērniem
ir mute bez zobiem, tikai ar vienu
gudru un pieredzējušu mēli.
Nams bez bērniem
ir simtgadīgs audums -
pieskarsies ar pirkstu - tas sabirs.
Nams bez bērniem
ir sēru melodija bez mūzikas. (Dzd)
Ar līdzīgu smeldzi runā Dagnija Dreika:
Ja man būtu četri dēli,
Tad man būtu desmits roku,
Tad man būtu desmits kāju
Un pieci pāru acu. (Brūnās zvaigznes 108.lp.)
Bažas par katastrofāli zemo dzimstības līmeni Latvijā savdabīgi humoristiskā veidā izsaka Ilga Bērza dzejolī "Par dzeju un dzimstību" (L 11), kam par epigrafu jaunā dzejniece izvēlas Jāņa Sirmbārža rindiņas: "Kur vien veries, visur mīlē, / Tikai bērni nepiedzimst".
Kāds cienījams vīrs reiz sacījis -
Vairs latvieši nemīlot miesiski.
Bet ko lai dara, ja dzejnieki
Tos dzejiski apmāca mīlēt?
Viens it kā rainiski mīlējis,
Otrs n-to sievu jau maina,
Bet bērni kā nedzimst, tā nedzimst, -
Tak laikam jau pašu tā vaina.
Tikai viens auro, mazuli pacēlis:
"Jel sekojiet piemēram manam!"
Bet sekotāju, diemžēl, ir maz,
Un piliens pat peļķē nav manāms.
Un nu jau pat kritika mudina -
Jel dzimstību, dzimstību celiet,
Un to pareizo mīlēšanu,
Ja ne citur - folklorā smeliet,
Jo kāds cienījams vīrs ir sacījis -
Vairs latvieši nemīlot miesiski,
Bet dzejnieki - velns viņu parāvis!
Vien dzejiski turpina mīlēt.
"Pareizo mīlēšanu" folklorā vai arī kur citur smēlis Igors Jakaitis, par ko liecina fragments no viņa cikla "Būt!"
Piekļaut
Sievas vēderam
seju un sajust
Smagā vasaras rītā
Tvanošā zāles stiebrā
Rasas pilienā lēcošu
Sauli.
Tad lūpām
Skart valgano ādu
Un bērna pirmajā
Kustībā būt. (Dzd)
Pa retam atskan sabiedriskais aicinājums aktīvi darīt kaut ko sabiedrības atmodināšanai no tās stulbuma un sastinguma, mesties drošāk cīņā ar likteni, iejaukties, apzināties cilvēka atbildību cilvēka un savas tautas priekšā. Maksimālisti šajā prasībā parasti ir atsevišķi jaunās paaudzes autori. Trauksmainais Andris Grīnbergs vedina plaukstas smelt pilnas ar "lemešu niknumu" un celt pirkstus pret gaismu (K 2), nevis "kā ūdens lāse" pa zāli ritēt un neteikt neko (LuM 14.11). Ar vēl lielāku dinamismu pateikt "nē!" liek 1949.g. dzimušais rīdzinieks Igors Jakaitis:
Pateiksim nē!
Viņiem pateiksim nē!
Cilvēces vārdā nē!
Džordano Bruno nē!
Sokrāta nē!
Jā,
Tad viņi
Dedzinās,
Indēs,
Bet
meli
iznīks
Un taisnība paliks ejam
Lai pateiktu nē!
Nāciet ar -
Mani
Kopējā nē!
Palieku ādā
Un galvas kausā
Palieku drēbēs
Un dzīvoklī
Palieku darbos
Ticībā kapos
Palikšana
Ir mana maksa
Maksa par dzīvību
Maksa par īri
Maksa par "es". (L 7)
Nereti vadazvaigznes tiek meklētas dažādu laikmetu mūsu pašu un ari citu zemju "stiprajos cilvēkos", "gaismas vairotājos", kas, pārfrazējot Māri Čaklo, "dienu caur mijkrēsli dedz" (Z 11). Ojāram Zanderam tāds ir Saldus kalējdēls un gleznotājs Jānis Rozentāls, kā raksti spoži deg strēlniekkarogos "cīruļputeņos un vēlās pusnakts kaujās" (Dzd), Ļūdēnam - Jānis Jaunsudrabiņš (Rudzu putenī 69.lp.), Saulītim - Rembrants ("...gredzens gadsimtu ķēdē / Un tomēr viens pats un savs") un Juris Alunāns ("Kas ciena valodu, tas sevi ciena, / Bet tas, kam mātes valoda par grūtu, / Nav visā mūžā cienījis neviena" - Mūžīgā cerība, 47., 54.lp.), Vācietim - gleznotājs Jēkabs Kazaks, kurš "saplucinājās plūksnās, lai izaustos pasaules lieluma audeklā, un izškīdinājās jūtu sērskābēs, lai katram cilvēkam tiek viņa toņkārta" (Z 17), Andrim Vējānam - Miglinīks, Andrievs Jūrdžs (Trejādas atblāzmas) un "māla pasaku meistars" Andrejs Paulāns (C 28.12), Ziedonim - "senvīri" Fricis Bārda, Krišjānis Barons un Kronvaldu Atis (Kā svece deg 27.lp.), Egīlam Plaudim - Frederiko Garsia Lorka, kuŗu viņš paņem uz spārniem un augstu ceļ "pār dusu dīko" (Sāp pavasaris 92.lp.), Čaklajam - Irbītis, kas tek basām kājām "starp elli un debesīm, tas ir - cilvēkiem" (K 4), Brutānei - Džonatans Svifts, Bernards Šovs, Šons O'Keisī un Garlībs Merķelis (LuM 18.9), Uldim Krastam - Andrejs Upīts ("Dižais meklētāj, tu kaislais trakais!" - LuM 11.9), Elzai Sudmalei - Nazims Hikmets, kas stāvot cilvēces priekšā ar atziņu: "liels ir nevis tas, kas gūstā nenokļūst, bet - tajā nesalūst" (K 6), Jānim Liepiņam - Bēthovens (K 6), Mārim Ruzgulim - veča, kas "skābēja kāpostus" (L 6).
Samērā daudz ir tādu dzejoļu, kam literāras diskusijas raksturs. Dažkārt mūsu jauno un arī ne vairs tik jauno dzejnieku darbos variējusies doma, ka ikvienam vārda māksliniekam meklējams savs ceļš, vai kā Andrejs Upīts teicis (protams, neatkarības laikā) - "brīvai domai - brīvu ceļu!" "Atļauj man atgūt pašam sevi, nakts! ... Bet man vajag savu domu un savu vārdu!" izsaucas Saulītis (Mūžīgā cerība 10.lp.). Vitauta Ļūdēna pārliecībā katrs, kam sava dziesma, var sevi nākotnē iedziedāt, jo savā dzejā, savā dziesmā slēpjas tautas dzīvotspēja.
Mūsu dziesmas ir vairogi seni, mēs tās par pagalvjiem liksim.
Daudzu likteņu pilni mēs elposim kā pakalni Daugavas krastos.
Mums acis būs vaļā, un nekas nespēs mūs pārsteigt un Daugavas gultni aizbērt
ar mūsu miesām un kauliem.
Ir latviešu tauta - akmens, māls un smiltis, kuri šais krastos augšup kāpa,
lai lejā varētu Daugava plūst.
Mūsu dziesmas ir vairogi seni, ja mēs tās par pagalvjiem liksim - ne sapnī,
ne mūžos neaizmigsim. (Rudzu putenī 96.lp.)
PROZA
Romānu, noveļu un stāstu produkcijā pagājušais gads atkal izvērtās par diezgan parastu "ierindas gadu" - vairums darbu ir tikpat vecmodīgi un konservātīvi kā iepriekšējos gados. Vēl joprojām stipri jūtama iesīkstējušo kanonu inerce. Lielākā prozistu daļa nespēj atteikties ne no formas dogmām, nedz no satura inertuma un primitīvisma, viņu gara bērni sirgst ar dažāda kalibra mākslinieciskām kļūmēm, ar pārāk izteiktu didaktismu, "skolmeistarnieciskumu" šā vārda sliktākajā nozīmē. Turklāt, daudzi darbi ir tik apbrīnojami vienmuļi, ka jāšaubās, vai pat tā sauktā ierindas lasītāja ieguvuma koeficients paceļas virs nulles. Jebkāda interese bieži ir izplēnējusi līdz ar pēdējās lappuses aizvēršanu, ja vispār lasītājs līdz tai tiek. Tādēļ arī varētu padebatēt, kam vajadzīgi šādi "uzčabinājumi" ar vienas dienas mūžu. Ēvalds Vilks izvirza tezi par "pārdomu un spēku uzkrāšanas starpbrīdi" prozā, lai pēc tam "arī tā parādītos jaunā kvalitātē" (LuM 22.5). Jācer, ka izteiktā cerība piepildīsies. Reiz taču jāizbeidzas nu jau turpat 30 gadu gaŗajam "starpbrīdim" un jāsākas visu prozu aptvērējam atjaunošanās procesam. Vienlaicīgi jāsaka ar gandarījumu, ka latviešu dzimtenes proza - īpaši mazajos žanros (stāstā, novelē, tēlojumā, miniatūrā, skicē) un atsevišķos romānos - turpina demonstrēt savas potenciālās iespējas ar "šmaugo" un "sparīgo" trīsdesmitgadnieku paaudzes pārstāvju darbiem. Bels, Jakubāns, Kalve, Darbiņa, Gailītis, Luginska, Lukjanskis, Mauliņš un vēl daži citi iespēju robežās mēģina paaugstināt savas mākslas griestus. Šo "izlūku" (Vilka termins) intellektuālisms, interesantie un bieži auglīgie meklējumi un ar tiem saistītās literārās parādības un attīstības līnijas (tās jau vairākkārt aplūkotas JG lappusēs - skat. nr. JG 75:21-22, 43-46; JG 77:53-54; JG 78:52; JG 85:15-23; JG 88:55-57), šaubu nav, veicinātu tādu pašu ziedu laiku iestāšanos Latvijas prozā, kādi pēdējos piecos, sešos gados vērojami, piem., lietuviešu (ar tādiem vārdiem kā Meris, Bielausks, Avižus, Sluckis, Aputis, Dantarts) un igauņu (Valtons, Vetemā, Unts) prozā. Šķiet, daļēji jāvaino ārējie apstākļi, kas līdz šim Latvijā bijuši daudz nelabvēlīgāki prozas attīstībai un stimulēšanai.
Gaŗajā prozā no izgājušā gada "izlūku" devuma jāizceļ trīs romāni, kuŗos, kā teiktu kritiķis Gunars Irbe, var redzēt autoru talantu pavēcinām spārnus - Ilzes Indrānes Ūdensnesējs (K 7-10 un atsevišķā grāmatā), Alberta Bela Būris (Z 5-12) un Visvalža Lāma (Eglona) Jokdaris un lelle (K 4-5). No īsās prozas kopojumiem mākslinieciski visnobriedušākais ir Aivara Kalves Sarkans āboliņa lauks. Interesi rada arī mākslinieciskā izpildījumā daudz neviengabalainākie Egīla Lukjanska Pieskāriens, Zigmunda Skujiņa Balzams, Jāņa Mauliņa Rīta migla un Ērika Kūļa Rēķins pavisam vienkāršs. Kalves īsstāstu krājumu mūsu lappusēs kritiski apcerējis Gunārs Irbe (skat. nodaļu "Grāmatas" JG 88. num.). Irbes recenziju par Indrānes romānu Ūdensnesējs publicēsim JG 93. numurā. Šinī numurā Bela Būra literāru analizi dod Jautrīte Saliņa savā rakstā "Par ironiju pēdējo gadu Latvijas prozā". Savrupu vietu ieņem ar apcerīgu domu piesātinātās Imanta Ziedoņa Epifānijas, kas gan vairāk ir dzeja prozā, dzejas pati mala, kur tā satiekas ar prozu, "garas tēlu virtenes, kur tēls tēlu atrod asociatīvi, kur tēls ar tēlu sasaistās ritmiskā skanējumā". Pats dzejnieks ievadvārdos pastāsta, ka šo grāmatu, kur pārcilāti laimes, mīlestības, atbildības, cilvēka sūtības un būtības jautājumi, viņu pamudinājusi uzrakstīt "latviešu tautas dziesmu gaišā optimistiskā ritmika un šodienas sarežģītie, pat kibernētiskie sinhronizācijas un harmonijas meklējumi". Savas epifānijas Ziedonis iesāk ar latviešu tautas ticējumu - "Vajag apēst gabaliņu no balta krupja, tad varēs saprast visas lopu un dzīvnieku valodas". Dzejnieces Montas Kromas tēlainajiem vārdiem izsakoties,
grāmatā ir 51 epifānija - 51 balta krupja gabaliņš, lai saprastu nesaprasto, 51 ierosinājums, 51 gaismas uzliesmojums parastībā, 51 pagrūdiens nezināmajā, 51 parāviens pāri kaut kādam pirmajam slieksnim, lai pēc tam mēs paši ietu tālāk un kāptu pāri citiem sliekšņiem (JGr 2).
Un pēc Gunara Irbes domām "nevienā dzejolī Ziedonis nav tik izteiksmīgi nodemonstrējis savu dzejnieka gatavības pakāpi kā Epifāniju lappusēs" (JG 86:49-50).
Neraugoties uz visādiem oficiāliem mudinājumiem risināt "sabiedriski nozīmīgas mūsdienu problēmas", viena no būtiskākām parādībām spilgtāko talantu darbos ir pievēršanās psīcholoģiskai un ētiskai problēmatikai, tādu personību traktējumam, kas "pinas paši sevī".
Daļēji tas ir tādēļ, ka patiesai mūsdienu padomju dzīvē sastopamo pretrunu atspoguļošanai ar raksturiem, kam "ciešs sakņojums sabiedrībā un vēsturē", nepieciešama liela drošgalvība, uzdrīkstēšanās un ar šīm īpašībām parasti apveltīti ir tikai samizdata autori. Jāpiekrīt Dagnijai Zigmontei. Viņas ieskatā daudzi darbi šķiet uzrakstīti "tikai ar pusi spēka, pusi atdeves" (LuM 20.5.71). Bet izgaismojot savus varoņus (pareizāk sakot nevaroņus) no iekšpuses, vairākiem autoriem sekmējies diezgan pārliecinoši atainot "ikdienas traģiku" cilvēka neveiksminieka dzīvē, gan laucinieka, gan pilsētnieka. Ulža Zemzara "Palisādēs", piem., parādās dīvaina sieviete, kuŗu neviens nav pacēlis augstumos, neviens viņas dvēselē "nav iegravējis zelta piemiņas līnijas", viņas seja ir izveidota "it kā no pelēkām veļas ziepēm, viņas pirksti pieveidojušies virtuves ūdens krānam un veikalu durvju rokturiem, un vēl vairāk - sārta rēta zīmējas "pāri viņas ausij, pāri plecam, cauri sirdij", kur kāds viņai iesitis. "Varbūt tieši no tā viena pliķa ir palicis zīmogs jūsu pierē, pēc kura katrs pretimnācējs zina jūs nievāt. No neveiksminieka izvairās visi", piemetina autors (Stāsti 166.lp.).
Krietna tiesa literāro tēlu visu mūžu taustās it kā tumsā, meklējot viens otru un paši sevi, viņi atrodas dažādās "būra situācijās", no kuŗām parasti nespēj izkļūt. Viņi ir tādi kā Dindāns Bela morālistiskajā romānā Būris, kas visur nēsā līdz savu sprostu. Vienīgi nāve spēj viņu no tā atsvabināt. Kas tad atbildīgs par visām neveiksmēm? - Ļoti bieži dzīves ārējie apstākļi, būŗi; kuŗus veido mietpilsoniskā atmosfaira, liekulība, truls despotisms, varmācība, neīsti morāles principi, kultūras trūkums, bezsirdīgi citi cilvēki, līdēji - tādi kā Andŗa Jakubāna stāstā "Dziesma par veco labo zemi un arī par jūru" (ko var pieskaitīt pie stāstnieka labākajiem sniegumiem) aprakstītie "priekšnieķeļi", kuŗi "lien iekšā citiem priekšnieķeļiem ļoti nepieklājīgā vietā un laukā vairs netiek", jo viņu priekšnieķeļi "lien iekšā atkal citiem priekšnieķeļiem, un tā bez gala, un visa tā rezultātā iznākot tikai riebīga smaka" (Stāsti 23.lp.).
Prozisti, tāpat kā dzejnieki, labi redz sev apkārt garīgo nabadzību, bezmērķību un vientulību, "jaunās šķiras" materiālismu un egoismu. Bela dzēlīgi ironiskajā, trešā personā sarakstītajā Būrī, kas vispirms saista ar interesanto risinājumu formas ziņā, vai visi personāži, gan labie, gan ļaunie, atainoti kā savtīgi, šauri mietpilsoniski pašlabumnieki, kas aprok sevi egoisma būrī.
Sava interesantā sabiedriskā skanējuma dēļ ievērību pelnī Vladimira Kaijaka stāsts "Mēmais" (K 6), kur kā galēju substanci autors attēlo kādu "nopietna un nosvērta rakstura" liela uzņēmuma vecāko inženieri. Nekad savā mūžā viņš nav darījis kaut ko tādu, kas neatbilstu viņa stāvoklim. Viņam ir "savs stingri ierobežots un atbilstošs draugu pulks", viņš nekad nav kritizējis ne lekcijas, ne mācību spēkus, ne komjaunatnes organizāciju, ne starptautisko stāvokli, ne dažādus obligātus norādījumus. Viņam, tāpat kā Bela Edmundam, nekad nav bijušas savas domas, savas nostājas un pārliecības. Kad viņš pēkšņi kļūst mēms un paziņo par to savam priekšniekam, pēdējais netic un sāk rīstīties smieklu lēkmē:
Kas tik tev par trikiem neienāk prātā! Saki, vai tad tu kādreiz neesi bijis mēms? Mēs labi zinām tavu principu: labāk nesacīt nekā, nekā pateikt par daudz (...) Patiesībā, Valdi, patiesībā mēs tevi šīs īpašības dēļ cienām, tev uzticamies (...) Jā, tu esi kaps... un tāpēc tālu tiksi. - Valdi! Ne jau velti mēs tevi vienmēr izvirzām un vienbalsīgi ievēlējām arī par racionalizācijas un izgudrojumu biroja vadītāju.
Sistēmai šāda gara šaurība un vienaldzīgs bezdomu konformisms, kuŗā pazūd personība, protams, ir pa prātam - mēmais saņem paaugstinājumu, paraksta dažādus papīrus, tajos nemaz neiedziļinoties, jo "vai nav vienalga kas tur rakstīts (...) tā vai tā es klusēšu par visu". Bet - arvien biežāk viņš sāk izvairīties, baidīties no "melnā kaķa", no viņa dzelkstošajām acīm, kuŗas vienīgās "neizskaidrojamā kārtā" spēj ieskatīties tieši inženiera dvēselē.
Lāma romāns Jokdaris un lelle tematiski pieder pie tiem darbiem, kuŗiem par moto varētu izmantot "no manis nav atkarīgs nekas". Ar filozofiskām atziņām bagāto, daudzplānu darbu autors sacerējis, domājot par savas tautas traģisko likteni. Romāna centrālais tēls, intellektuālais Uldis Osis, smalki izanalizē - parasti caur asociātīvo domu un izdomu prizmu - savu iekšējo pasauli un konstatē, ka cilvēki (tāpat kā veselas tautas) likteņa, resp. supervaru rokās nespēj būt paši savas laimes kalēji, bet gan tikai lelles, "kas kūleņo no gadījuma uz gadījumu", kas iesietas neredzamā aukliņā, kuŗas galus rausta "nesaudzīga roka".
Romāna darbība risinās kaŗa un pēckaŗa gados. Ulža māte, šķirtene, paņemta 1940.g. jūnijā kopā ar jauno vīru tieši kāzu naktī un izsūtīta. Viņa tēvs - kalpakietis, ģimnazijas skolotājs Rīgā - atainots kā "dēmonisks Kazanova", "vīrišķības iemiesojums, ko visi puiši atdarina, ko dievina visas meitenes". Vācu laikā viņš kļūst par SD oberšturmfīreru (jānokārto "personiski rēķini ar boļševismu"), pēc kaŗa ir pretpadomju partizāns, līdz sagūstīšanas brīdī tiek nogalināts. Uldi pašu pirmajā krievu okupācijas gadā "visvairāk saistīja tanki un spēkrati, kas pildīja ielas, arī karavīru bija daudz". Rudenī viņš sāk mācīties vidusskolā, kur skolnieku polītiskā nostāja "nebija vienveidīga". Leģionā viņu neiesauc, jo medicīniskā pārbaude atklāj tuberkulozes perekli kreisajā plaušā, bet kaŗa beigu posmā gadījuma pēc, kad "cita ceļa vairs nav", viņš nokļūst pie sarkanajiem partizāniem, tad padomju armijā, pēc demobilizācijas - uz ceļu būvēm, kam seko apcietināšana un nosūtīšana uz koncentrācijas nometni, kur skan "daudzu tautu valodas, latviešu varbūt bija kāds simts". Daudzas nesenās pagātnes "īstenības analīzei" veltītās vietas raksturo virspusējība, fragmentārisms un nenopietnība. Bet ne jau tā ir autora vaina, ka viņš nav spējis visu pateikt. Tomēr tāpat kā Lāma - Eglona iepriekšējos romānos, arī Jokdarī un lellē ir laba tiesa epizodu ar zīmīgām sociāli polītiskām domām, kas dažbrīd izteiktas ,griezīgā, plakātiski atkailinātā tonī. Īpaši ar spilgti zīmēto ciniķa Ulža tēlu autors pauž dedzīgu protestu pret cilvēka cieņu pazemojošo tirannisko patvaļu kaŗa laikā un pēc tā, pret policejisko spaidu brēcošo netaisnību, nelietīgo divkosību, melīgo frazeoloģiju, režīmu atbaidošo fasādi, pret polītiskiem liekuļiem, pret tādiem, kas "lien pēc vajadzības, ja tik samaksā vai pavicina rungu", un pret vēsturi vispār, pret Herodota dēvēto magistra vitae. "Mans mīļais draugs", izsaucas kāds no romāna tēliem, "pasaule ir īsta mēslu vanna, un redzi, ka esam tur ietriekti līdz pat ausīm. Ķepurojies nu... kā proti. Kam gan esam radīti? Vīrieši laikam, lai sodītu un mobilizētu, vai arī lai paši tiktu sodīti un mobilizēti, sievietes, lai tos dzemdētu".
Ulža skatījumā "briesmīgi laiki" nomākuši dzīvo cilvēku, uzgūlušies kā slogs ierindas cilvēku elpai. Vairāk vai mazāk sekmīgi autors ir ieskicējis veselu rindu šādu ierindas cilvēku. Lasītājs sastop studentu, kas iestājies brīvprātīgi policijas bataljonos, lai cīnītos "par Latvijas vienīgu vietu jaunajā Eiropā"; ar nožēlojamu kalpa pazemību apveltītu vecu sētnieku ("Brīvības vārdu tāds zina daudzkārt, bet pats verdziskuma pilns"); ar vīru, kas 1940.g. pārvarēm centies "pieklēbēties jaunajai valdīšanai, turklāt nosūdzot cilvēkus"; leģionā iesauktu un kaŗā sakropļotu lauku puisi, kuŗš ir "uz miera strādāt ij kolhozā, ij sovhozā, vai kā tos nosauc", ("kad tik jūties brīvs un vari dzīvot savā zemē pie savējiem. Un ja man kādreiz kaut kas saķeras, atceros laiku, kad biju prom un nebiju brīvs. It sevišķi nāk prātā Volhova"); ar aprobežotu domāšanu apveltītu sarkano partizānu, kuŗa primitīvajā uztverē Kremlī mīt "gudrs cilvēks, dižs cilvēks, tāds, kas zina visu, spēj visu". ("Biedrs Staļins mums kā tēvs. Viņš mūs vadīja, kad sitām kulakus, trockistus, izdauzīsim purnus arī fričiem"); "kādu večuku", kas sparojas uz Rīgu taisnību meklēt, jo varas vīri ieskaitījuši viņu par privātuzņēmēju tikai tādēļ, ka viņš krietni nopelnījis pievedot zāģmateriālus pie tilta būves - sava strādīguma un teicamā zirga dēļ ("Nu sakiet", viņš uzstāja mums, "Staļina konstitūcija aizliedz izmantot cilvēkus, bet ne zirgus. Manam sirmim balstiesību nav, par budzi viņš mani nekad vēl nav zākājis (...) Vai tas ir taisnīgi, ka valsts izstrādina cilvēku un tad apliek ar uzņēmēja nodokli? (...) Man jokot prāts nenesas, braukšu uz Rīgu, meklēšu taisnību!"); sirmu, trīcošu vēstures skolotāju, kuŗam padomju gadā liek lasīt "Par darba uzvarām staļiniskajās piecgadēs", bet vācu laikā to pašu skolnieku priekšā jānopeļ padomju gada notikumi.
Augstā jokdara inkarnācija senatora togā, Ričarda Lauvassirds zeltītajās bruņās, imperatora pelēkajā mētelī vai skaļrunī rēcošajā demagogā - viņa vadīti, cauri kaujas laukiem uz iznīcību maršē karapulki, karapulki. Varoņu kapenes, dienesta pakāpes, ordeņi, karogi, standarti, varoņu nemirstība un ielas stūros ubagojoši invalīdi. Drebelīgs vīrs stāsta par vadoņiem, varoņiem un slavu (...) Ierindniek, zini, kas ir kārtība? Tā ir fatāla vara, kas nostāda tevi kreisajā spārnā, liek pieņemt pa labi, pieņemt pa labi un visbeidzot dod komandu: "Uz priekšu soļos, marš!" Uz kurieni? Ierindniek, valdi muti, tev nav jāvaicā, tev jāizpilda pavēle.
Tāpat kā dzejā, viens no prozas pamatmotīviem ir nebeidzamas alkas pēc skaidrības un patiesības. Taisnībai jābūt konsekventai, pat nežēlīgai, un jāvēršas pret meliem, puspatiesību un citām nelietībām. Jaunais prozists Jānis Mauliņš vēlas, lai cilvēki kļūtu "par mierīgiem cēlājiem, par tādiem, kas cenšas saprast citu domas un pārliecību, kas aizliedz cilvēkiem domāšanas vietā šaut, melot un noklusēt, bet viņam izmisīgi jāatzīst; ka bezkompromisa attieksmes ar īstenību nav nekas cits kā tiekšanās pāri pašreizējo iespēju robežām: "Un tomēr... Dzīve bija tik sarežģīta. Meli un noklusēšana bija ierocis" Rīta migla 95.lp.).
Līdzīgs caurviju motīvs ir Visvalža Lāma otrā 1971.g. publicētajā darbā - viņa biogrāfiskajās bērnības atmiņu miniatūrās Vienu avota lāsi, kas gan tālu pārsniedz šī žanra ietvarus. Šajā simpatiskajā, brīvi plūstošajā sacerējumā autors tvīkst un kaist "gūt neremdināmu slāpi dzīvot, tikties, domāt, atzīt un pārvarēt", viņš alkst izzināt, nevis lēti ticēt, un pastāvīgi pieprasa, lai viņam "pierāda, nevis uzspiež vai iegalvo", viņš grib pasauli, "kurā dzirkstītu vispretrunīgākās, bet drosmīgas, gudras domas, skaistums un dzīvība" (96.lp.). Tādēļ viņš arī "pēc dotā temata un dotajiem norādījumiem" nav ne "spējis, nedz gribējis rakstīt" (86.lp.). Ar nostalģiju viņš atceras savu priekškaŗa bērnu dienu brīvību, ko baudījis aizgūtnēm - "it kā nojauzdams, ko nesīs turpmākie gadi. Brīvība... Cik viegli tā nāk, kā dāvana, un cik grūti to aizsargāt pret nomocošu apstākļu lavīnu" (106.lp.) - un bezbailīgi paskaidro, ka neviens viņam nav spējis iestāstīt, ka cilvēki ir ienīstami "tāpēc vien, ka tie ir citas rases", nedz arī to, ka "cietsirdīgs tirāns ir brīvības simbols un ka bezlikumīga izrēķināšanās ar cilvēkiem ir augstākais humānisms" (31.lp.). Bet viņš arī zina, ka "tirāni un viņu sulaiņi nepazīst cilvēka žēluma" (36.lp.), ka "parūkotie muižnieki, bruņinieciskie un cietsirdīgie ķēniņi, cari" un citi šīs pasaules varenie zemnieku nekad nav uzklausījuši (85.lp.).
Dzejniece Laura Mārtinsone - centrālā persona Cecīlijas Dineres sentimentālajā grēksūdzes tipa romānā Cilvēks no Šeherezades, ko autore rakstījusi veselus sešus gadus - nav uzdrošinājusies pateikt īstenību ne mīlestībā, ne mākslā. Patiesīguma vietā bijuši meli un izlikšanās - tāpat kā viņas bijušā vīra, "tautas audzinātāja" dzīvē; viņa katru gadu vienas un tās pašas lasītās lekcijas par sabiedriskām temām ir "sen zināmu frāžu savirknējums, kurās nekad nepazibēja dzīva doma. Pusi no viņa lekcijām sastādīja slavenu vīru citāti. Puse - tūkstošreiz dzirdētu vārdu" (34.lp.) Šie vārdi vienlīdz labi var attiekties uz Lauras saražoto "literatūras surogātu", tādiem darbiem, kā pašas autores "garīgās nepilngadības dienu" dzejoļu krājums Mums dārgs ir miers (1951).
Lai nu kā, tagad romāna varone atzīst ne tikai to, ka "meli paliek meli" un, lai cik "svēti" būdami, tie var atnest tikai ļaunu (10.lp.), bet pat domā, ka tāda tipa ļaudis kā minētais polītiskais audzinātājs "nevis jāatalgo, bet jāsoda", jo viņi atņem darbaļaudīm dārgo laiku, īpaši sievietēm, kuŗām "ik brīdis ir iedalīts ģimenei, bērniem, mājas solim" (38.lp.). Lauras dziļākā vēlme ir mainīt savu mizerablo dzīvi, būt "simtkārt patiesākai", meklēt "īstu mīlestību un īstu mākslu", "rakt sevī dziļi un pamatīgi un atrasto dārgo rūdu dāvāt citiem" (141.lp.), cīnīties pret vienpusību, šablonu un kompromisiem, atstāt aiz sevis "vārdu vienmuļo tarkšķēšanu un ikdienas pseidoestrādes skaļumu" (65.lp.), viņai "apriebusies tukšā plātīšanās, ko daži vēl piekopj" (112.lp.), un visa iepriekšējā dzīve viņai tagad liekas aplama, nelabojama: "Kā nasta tā nospiež manus plecus un neļauj pastiept rokas laimei pretī. Pārāk daudz no sevis esmu atdevusi agrākai, mazvērtīgākai dzīvei" (86.lp.). Bet ārējie apstākļi liek šķēršļus viņai (arī baletdejotājam Vadimam) "sacerēt, domāt mūžam ko jaunu", un tāda braukšana "pa ierastām sliedēm" vien turpinās garīgas neatkarības un īstas mākslas vietā.
Šis pats jautājums - vai cilvēks bijis vienmēr līdz galam patiesīgs pret sevi un savu tautu - izvirzīts prozista un kritiķa Jāņa Kalniņa ar dziļu filozofisku saturu piesātinātajā grāmatā Teiksmas un teiksmaini stāsti. Kaupo nevilcinās paverdzināt savu tautu uz personiskās labklājības rēķina, tādēļ mirst garīgi jau pirms viņa nogalināšanas. Gleznotājs Frančesko Skarlati pēc ilggadīgas klīšanas pa Eiropas valstīm, atgriezies dzimtajā Latvijā, dziļi saviļņots atzīst, ka ikviena cilvēka radošiem spēkiem vispirms jākalpo savas tautas interesēm (viņa Salgailes klosterim gleznotā Dievmāte izskatās pēc latviešu kalpu meitas, kuŗas daiļajās acīs ir dziļa sāpju izteiksme). Vairākos Kalniņa nostāstos sastopamies ar domu, ka pret sevi patiess var būt tikai tas cilvēks, kas aktīvi cīnās pret - savas tautas paverdzinātājiem un gara gaismas slāpētājiem. Īpaši zīmīgi šajā sakarībā ir divi dialogi - starp kalpu Juri un Melno sievu (stāstā "Dzīvība") un starp kalpa puisi Edvartu un viņa mirušo draugu Eidi ("Mūžība"). Latviešu zemnieku posta dzīvi no Aizsaules vērodams, Eidis kļuvis redzīgāks par dzīvajiem. Viņa teiktie vārdi par muižkungiem izskan kā iespaidīgs vispārinājums:
Cik gan dīvainas ir jūsu bailes no muižas kunga un vagara (...) Šeit dzīvodams, arvien skaidrāk saprotu, cik liels nejēga esmu bijis, zemodamies varmācībai un paklausīdams stulbumam un nekauņām (...) Kādā dienā varmācības un nelietības varenība sabrūk, un tad godīgam cilvēkam ir kauns, ka viņš stāvējis ar noliektu galvu tur, kur vajadzējis sacīt drošu vārdu un domāt pašam savu domu.
Iezīmīgi ir arī igauņa Juhana teiktie vārdi par cilvēku - viņš ir kā zāle laukā: "kad vien var, galvu paceļ, lai arī cik dziļi zemē būtu iemīts". Savos patiesības meklējumos Kalniņa teiksmu tēliem bieži vien izkristallizējas dzimtenes mīlestības un brīvības jēdziens. Protams, mūsdienās izteikt tik vīrišķīgus vārdus nekrievu rakstnieks spēj tikai saplūdinot sociālo un morālo momentu ar tālās pagātnes notikumiem.
Pērnā gada stāstniecības uzmanības centrā ir intimo attieksmju, tīri ģimenisku konfliktu risinājums, parasti bez kādiem īpašiem jaunatklājumiem. "Viņš un Viņa. Mākslas mūžīgā pamattēma. Vīrietis un sieviete", kā raksta populārais jaunās paaudzes prozists Egīls Lukjanskis. Viņa stāstā "Atbildība" (L 7- 10) kāds tēvs ieteic savam dēlam nekad bez vajadzības nelietot vārdu "mīlestība", jo "tas pēc dzimtenes ir otrs svētākais vārds". Par spīti visām varām un varmācībām, fiktīvie varoņi izmisīgi mēģina ieslēgties savā jūtu un mīlas sasildītā personiskās dzīvītes rāmajā nostūri.
Vairākos Lukjanska stāstos mozaiskajā krājumā Pieskāriens nomanāms kaut kas radniecisks Rietumos plaši izplatītajām eskeipisma un atsvešinātības tendencēm lielpilsētas satvarā. Visvairāk stāstnieku nodarbina tīras un skaistas mīlestības kultivēšana paviršu cinisku sakaru vietā. Bet tas ir gaužām komplicēti, jo cilvēki nespēj būt patiesi viens pret otru, nespēj īstajā brīdī pateikt vajadzīgo vārdu, nespēj līdz galam atklāt savas jūtas. Tādēļ viņi nonāk pastāvīgā pretrunā paši ar sevi un konfliktā ar citiem cilvēkiem. Stāstā "Vistālākā zvaigzne" autora "es" saka šādus dziļdomīgus vārdus:
... es varētu pat pateikt, ka tevi mīlu (...), bet man tagad brīdi jāklusē, jo ātrumā jāizdomā citi vārdi, citi teikumi (...), jo mēs taču neesam pieraduši runāt atklāti un tieši, mums sākumā kaut kur jāsamelo, mēs nevaram teikt to, ko patiesībā domājam (...) Tev būtu grūti teiktajam ticēt, jo esam pārāk pieraduši neticēt.
Sociāli saasināti izklausās līdzīga satura jautājums kādā citā darbā - "Kādēļ ticēt vienam, ja nevar ticēt daudziem? Kādēļ ticēt, ja esam paraduši neticēt?" ("Jāuzraksta stāsts").
Daudzi stāsti veltīti dažādu nekomūnikābilitātes nianšu iezīmēšanai. Stāstā "Tukšums", kas pavisam radniecisks pazīstamajam Čechova stāstiņam "Sutočka" (Jociņš) par nepārdzīvotās jaunības mīlestības nožēlu, Alberts pirms daudziem gadiem, dejodams ar Vandu, teicis dažus maznozīmīgus vārdus, nemaz nenojauzdams, cik tie svarīgi meitenei. Viņš ir melojis sīkumos, kam visvairāk tic. Tagad Alberts jūt sevī sāpīgu tukšumu - neraugoties uz daudzajām sievietēm viņa dzīvē, ne reizes nav bijusi īsta mīlestība. Jau minētajā īpatnējā emocionālā tonālitātē ieturētajā stāstā "Atbildība" sporta avīzes korespondents Ričards grib, "lai cilvēki kļūst labāki un laimīgāki, lai nekad viens otru neatstātu, lai cilvēki tikai satiktos un nekad nešķirtos, lai nekad neviens nejustos vientuļš un pamests, lai cilvēkos izzustu skaudība un liekulība, un egoisms, un gļēvulība, un neticība". Bet viņš zina, ka tie ir tikai sapņi, tā ir "tikai Lielā Vēlēšanās", kas nekad nepiepildīsies, jo cilvēki trakā ātrumā skriedami pēc "savas skaistās un laimīgās nākotnes, bieži aizmirst viens otru noglāstīt, bet nekad neaizmirst - iesist".
Vai tu esi ievērojis, ka cilvēki bieži baidās paņemt kādu sev līdzi, jo daudz vieglāk taču ir atgrūst! ( ...) Mēs tik bieži jūtamies neveikli, kad jāpasaka mīļi vārdi, visbiežāk mēs tos nemaz nezinām, bet lamāties protam visi. Mēs bieži mēdzam pasmieties vai pat paņirgāties par cilvēku intīmajām jūtām, bet reti kad - tās apbrīnot (...) Ko cilvēkiem dod jauna luga vai jauns romāns? Neko! Vai tie spējuši cilvēkos kaut ko izmainīt? Nē! Viņi tāpat turpina melot, nīst, ir egoisti un liekuļi, un daudzi izjūt vientulības sāpes un viens otram netic, un viens otru piekrāpj (L 10:21).
Tas pats motīvs atrodams Dagnijas Zigmontes stāstā "Rudens puse" (LuM 20.11), Skaidrītes Kaldupes stāstu krājumā Padebešu kalns (skat. Jura Silenieka recenziju JG 88), Aivara Kalves grāmatā Sarkans āboliņa lauks, Arvja Groda stāstos "Kā atbraukt ciemos" (LuM 10.7) un "Tādas rotaļas" (LuM 17.4) un vēl citos. Interesants ir rakstniecības pirmziemnieka Alfreda Rogas stāsts "Smiltis". Tā centrālais tēls dziļi nožēlo nelāgo dziņu slēpt savas asaras un savas jūtas pret mirstošo māti, kad ir jau par vēlu. Viņam trūkst drosmes "noglāstīt mātes seju un teikt tai labus, mīļus vārdus" pat redzot viņu slimības aizlauztu, viņam trūkst "vīrišķības triekt dūri šajā caurspīdīgajā sienā un sāpju asarām acīs un asiņojošiem pirkstiem glāstīt mātes nelaikā novecojušo, nervozu grumbu izvagoto seju". Kad viņš savukārt pēc mātes nāves gaida mierinājuma vārdus - vismaz "no vienas būtnes", viņa tikai pablenza un neattapa, ko sacīt:
Neattapa pat manu roku saņemt. Un pēkšņi es ievēroju, ka viņai vulgāri pārspīlēta frizūra, rupji iekrāsotas acis un apaļi visiem skatieniem pieejami ceļgali (...) Nesakiet: vārdi ir lieki. Mēs tos slēpjam zem īgnuma un skarbuma adatām tad, kad tos gaida no mums, bet tik kāri tos gaidām un tveram no tuvu cilvēku lūpām (...) es tagad domāju un jautāju sev: kad mēs ļaunāk melojam,vai tad, kad skaistos vārdos ietērpjam sirdī nejustas jūtas, vai tad, kad mīlestību un līdzjūtību slēpjam aiz lepnuma vai īgnuma maskas. (LuM 18.9)
Pārāk reti diemžēl parādās cilvēka izpēte viņa sakaros ar tautas vēsturi. Nesenās un pasenās pagātnes notikumu traktējums visumā atstāts novārtā, ja neskaita atsevišķus stāstiņus, kuŗus parasti raksturo autora voluntārisms, maznozīmīgu faktu izspīlējums, svarīgu norišu noklusējums un visbiežāk - vēsturiska neprecīzitāte vai nevēsturiskums. Mākslinieciskā ziņā vairums šim žanram piederošo darbu nepaceļas pāri vienkāršiem notikumu pārstāstiem, kam lielos vairumos piebērti ideoloģiski pipari. Tādi, piem., ir Voldemāra Branka pelēcīgie stāstiņi grāmatā Perekopa velns, kur autors nesekmīgi mēģina attēlot ar ļoti saistošu materiālu bagātu posmu - strēlnieku cīņas pilsoņu kaŗa beigu posmā brūkošās cara imperijas dienvidos. Par paraugu šāda materiāla literārai apstrādāšanai varētu ņemt 30.gadu tīrīšanās "pazudušo" Krievijas žīdu rakstnieku Izaku Babeļu (1894- 1938?), īpaši viņa meistarisko īsstāstu krājumu Konarmija (Jātnieku armija, 1926). Branka varoņiem nav absolūti nekādu atšķirīgu individuālu īpatnību, fābulas risinātas pārāk vienveidīgi, turklāt autors ir pārāk cītīgs "sociālā pasūtījuma" izpildišanā - viņa strēlnieki gandrīz bez izņēmuma ir drosmīgi un bezbailīgi cīnītāji, dedzīgiem acu skatieniem, vienmēr braši, enerģijas pārpilni, kas augsti paceltu tur sarkano goda karogu, jo viņiem "uzticas Tautu Komisaru Padome! Ļeņins uzticas!" (138.lp.). Viņu pretinieki turpretim ir Vrangeļa gnīdas, Anglijas salas ekskursanti, baltgvardu varzas, melno baronu iztapoņas, baltie ērces, melnie kraukļi, Baltijas baronu apsūbējuši manekeni un citādi ķēmi, atbiras un mošķi.
Līdzīgs literārisks fiksātors ir Jānis Niedre, par ko pērngad liecina viņa Stučkas triloģijas pēdējā daļa Es biju, esmu, būšu drīz (K 11 - 12). Izrādās, ka Maskavas izdevniecība "Poļitizdat", plānojot ļeņiniānas sējūmu seriju, pieprasījusi biografisku darbu par Stučku. To nekavējoties uzņēmies Niedre, jo uzskatījis šāda veidojuma radīšanu par savu padomju pilsoņa un partijas biedra pienākumu (PJ 28.2).
Pērngada sākumā preses komiteja, kas ir PSRS ministru padomes preses kontroles orgāns, un Krievijas PFSR RS sekretariāts pieņem lēmumu tekošās piecgades laikā pārpublicēt 200 beletristiskus darbus par "Lielo Patriotisko Tēvzemes karu" (Lg 3.3). Šis podvig plāns pierāda to lielo nozīmi, kādu padomju režīms veltī kaŗa temas literātūrai. Tikpat dedzīgi ir oficiālie mudinājumi sacerēt arvien jaunus darbus šajā žanrā. Latvijā šādi darbi nav sacerēti, t.i., ja neskaita kaŗa laikā uz Iekškrieviju aizbēgušo literātu frontes līniju varoņdarbu serijveidīgos ražojumus (skat. JG 67). Bet diezgan daudzos prozas darbos risinātas tā dēvētās antifašistiskās problēmas. Nereti šis vienpusīgi apstrādās "nosūdzības fašismam" lasās arī kā "apsūdzības staļinismam" problēma, kuŗu risināt aizliegts. Diezgan savdabīgi kaŗa laiks attēlots jau minētajā Lāma romānā Jokdaris un lelle.
Šo pārskata rakstu nobeidzot, jāpiemin arī biografiskā romāna žanrs. Literātūras zinātniece Saulcerīte Viese jau ilgāku laiku strādā pie romāna pēc Raiņa dzīves motīviem - Pasaules dziesma. 1965.g. laista klajā šī darba pirmā daļa Randenes vasara, bet pērngada Karoga septembŗa burtnīcā lasītāji var iepazīties ar otru daļu, kam dots nosaukums Atmoda. Šeit autore raksta par Raiņa bērnību - par to, kā svētdienas vakaros mācītājs Gustavs Ādolfs Oskars Svensons un Krists Pliekšāns (dzejnieka tēvs) runā par Tērbatas studentiem un Bernhardu Dīriķi, par Baltijas Vēstneša jaunākajiem rakstiem, par mūžīgo nakti, kas bija gulējusi pār Latviju dzimtniecības laikos, "tās badā pamirušajām sētām, baznīcām un karātavu kalniem", par brīvkungu Hamilkaru fon Felkerzamu, kuŗš iedrošinājies teikt, ka Dieva priekšā kungi un zemnieki esot vienādi, un atteicies no kapa svētītā kapsētas zemē, lai negulētu kopā ar muižniekiem. Viese ataino nākamā dzejnieka pirmās gaitas Grīvas "Landesšūlē", pastāsta par viņa agrīno atziņu, ka nav jāraksta tā, kā iepriekš rakstījis cits, ka "pasaule visapkārt trīc vārdus neatradušu dziesmu melodijās", kuŗu skaņas sāk dzirdēt arī viņa ausis; par viņa sastapšanos ar daiļo "mēnesmeitiņu" Idu vizošiem matiem un sidrabainas mēneskrēslas aizsegtu seju - vēlāk viņa kļūst par simbolu skaistumam, ilgām un dzīvei.
Viese pabeigusi arī līdz šim nepublicēto romāna trešo daļu Aicinājums, kas atspoguļojot Raiņa ģimnazijas gadu pārdzīvojumus. Šīs daļas īss fragments publicēts Padomju Jaunatnē (11.9).
