JG redakcijai:

T. Ķiķauka JG 88. num. rakstā par mākslinieku Gaili uzskaita „labos” gleznotājus. No jaunajiem gleznotājiem, kas strādā Eiropā, ir pieminēts tikai viens – Laris Strunke. Bet mums Eiropā ir vairāki gleznotāji, arī tādi, kas kaut ko ir sasnieguši. Ķiķauka savā rakstā varēja pateikt, ka minēti ir tikai tie mākslinieki, kuŗus viņš pazīst. Var jau uztaisīt lepnu mapi, un kritiķi rakstīt priekšvārdus, bet ko tas līdz, ja pats darba attēls rāda nedzīvas, banālas krāsas. Tā ir mana uztvere. Lielā mākslinieku slavināšana mūsu kultūrai nekalpo, jo arī kritika nav vienmēr nemaldīga, un mākslinieka lielums bieži neparādās laika biedru acīs. Gailim līdzīgu gleznotāju ir Eiropā daudz. Mapē nav arī minēti galeriju nosaukumi. Ja tie arī būtu, kas tos spētu izšķirt? Ir tādas galerijas, kur reti kāds mākslinieks tiek iekšā, citās pieņem kuŗu katru, kas tik samaksā. Kādēļ Ķiķauka nepiemin jauno gleznotāju Mieriņu, kas nopietni strādā ar krāsu izpēti? Kur palicis gleznotājs un tēlnieks Briedītis, kam Zviedrijā tik lieli panākumi. Dānijā ir arī gleznotāja Dombrovska, kas ir izstādījusi kopā ar Šagalu un Miro. Šos rosīgos gleznotājus nevajadzētu piemirst.

Elisabete Damberga, Dānijā

 

 

 

JG redakcijai:

Ilgi gaidīju kādas atbalsis Gundara Pones rakstam „Māksla un polītika” (JG 82). Tomēr līdz šim laikam nav pacēlusies neviena balss, kas izteiktu jebkādus iebildumus (izņemot R. Kronberga interviju JG 87). Nevaru jau pievienoties pašam ievadījumam: „Sekojošā apcere uzskatāma par pionieŗa darbu laukā, no kuŗa kā polītiķi, tā mākslas vēsturnieki viegli saprotamu iemeslu dēļ parasti izvairās.” – Gluži otrādi, par mākslu un tās attieksmēm ar polītiku ir vairāk rakstīts un spriests nekā par citiem jautājumiem.

Šai laikā vēstures rats ir jau pagriezies, un no kultūras revolūcijas Ķīnā maz kas palicis pāri. Un par mākslu Amalriks šai pašā JG num. 55 lp. saka: „Manuprāt polītika un māksla nav savienojamas, bet gan atrodas pretstatā un tamdēļ katra polītiska rīcība, kas iejauc mākslu, ne tikai nodara mākslai ļaunu, bet ievieš tanī kompromisa garu, kas mākslai ir svešs.”

Domāju, ka lietas nav tik vienkāršas, kā G. Pone to iedomājas.

K.P., Ontario

 

 

 

JG redakcijai:

DEKADU VECA, BET JAUNA PROBLĒMA

Paldies JG redakcijai un Pāvilam Klānam par esejas „Klusā kontrrevolūcija” publicēšanu 89. num, Lai gan temats ir dekadu vecs, tas ir joprojām sirds-kodola jautājums mums, kas mīlam latviešu tautu.

„Ir notikusi metožu maiņa” tautiešos Rīgā un citur, kā to Klāns ir konstatējis. No kaŗa – naida metodēm ir pāriets uz citām. Ieejot kādā iestādē, kur varēju sagaidīt idejisku – vārdu divkauju, tās vietā piedzīvoju latvisku sirsnību, apbrīnojamu atklātību un vispusīgas zināšanas par jauno laikmetīgo industriju: tūrismu. Nenotika apkampšanās, skūpstīšanās, ko nekad neesmu atzinis par labu tikumu.

Lietderības labā beigšu šo lasītāja vēstuli ar dažiem teikumiem, aforismiem, ierosinājumiem. Rusifikācija nav bīstama visiem tiem, kas mīlam dzīvību, savu tautu. Cik valodās runā un raksta Klāns? Vai tāpēc viņš nav vairs ar mūsu tautu? Industrializācija – ceļ tautas dzīves standartu. Tūrisms – zeļ visā pasaulē! Jauna industrija, kas ir radusies pateicoties mechanizācijas procesam, darba smaguma atslodzei. Reģenerācija tautā – norit lēni zināmu apstākļu dēļ. Būtu daudz palīdzējuši tautai atzelt, ja neesam „aizgalda patrioti”, ja organizācijas, kuŗas ir attīstījušas lielu māku ziedojumu vākšanā, vairāk reiz gadā „cietējiem” aiz „dzelzs priekškara”, līdzšinējo klientu vietā, kas pamazām apklust – ar savām dāvanām apbalvotu katru tautas māti ar $10, bērniņa piedzimšanas gadījumā, kā to novēroju, dara japāņu valdība, Japānā, š.g. vasarā! Mīlēsim savu tautu, lai kur un kam maksājam muitu.

Vai tam, kas neredz dzīvē  progresu, vai metožu maiņas, kādas izcīna tautās ticīgā dvēsele šai dekadā, lai pamazām kā franči pēc lielās revolūcijas atgūtu visas iespējas, avotus, kas individam palīdz un tos sakausē par tautu – valsti, zvaigzni citu tautu zvaigznājā. Bija redzams un no neseno atbraucēju valodas nomanīju, ka arī baznīca soli pa solim atgriežas „tautas forumā” kā labās sirdsapziņas modinātāja un sargātāja tautā.

No saviem praviešiem, rakstniekiem mēs – tauta – gaidām oriģinalitāti, lietderību un atbildību par katru vārdu vai otas vilcienu! Vārds ir un būs spēcīgākais ierocis valsts, tautas brīvības kāpināšanā!

O.D. Kalnietis, ASV