Eglons Spēks
M/T „VIKTORIJA”
Romāns [skat. Gunara Irbes recenziju JG104]
Pirmā nodaļa
Jāņa Gorsvāna
viņetes
Trešā apakšnodaļa
Otrā rītā kuģi aplidoja baiga ziņa. Naktī bija nomiris kuģa virpotājs Rūdolfs Kristapsons. Pilnīgi beigts un pagalam. Vēl vakar dziedāja un spēlēja vijoli, bet nu miris un bez brīdinājuma.
Vai tā drīkst?
No rīta viņu aiznesa, ar segu pārklātu, uz kuģa priekšgalu un novietoja galdnieka darbnīcā uz ēveļsola, jo uz grīdas nebija vietas kur nolikt.
Vecais kuģa galdnieks - formozietis Van Vangs tūlīt saprata bez teikšanas, kas jādara. Atnesēji tik pamāja ar roku un aizgāja. Kas jādara, tas jādara - jāiešuj buru audekla drēbē. Vecais Vangs paplīkšķināja ar collmēru pa nestuvju malu, un viņa grumbainā seja stāstīja, ko viņš domāja. - Te nu bija, - Te dzīvoja, dziedāja, mīlēja meitas un nu guļ atstiepis kājas kā sienāzis. Bēdas, bēdas, - Bet ko tur daudz bēdāties. Darbs negaida, vienalga, vai bēdas, vai prieki.
Tepat tuvumā staigāja drūmais virsstūrmanis Bloks, - Skaudrs sturķis, kas uzvedās tā, it kā visi viņa padotie būtu ienaidnieki vai cietumnieki. Kreisās kājas celī viņam bija pārsista dzīsla. Viņš kliboja. Lēnām viņš aizkliboja gaŗām galdnieka darbnīcai, tērpies brūnās hakī biksēs un ar melnu uniformas jaku kaulainajos kamiešos. Uz pleciem apsūbējušas zīmotnes. Vangs no Bloka baidījās. Vispār viņš savas jūtas baltajiem slēpa. Nekad viņš tās neizrādīja priekšniecības tuvumā. Ar dvēseles lietām un jūtām varēja nodarboties brīvlaikā. Viss var būt, ka tad pat Buda viņu uzklausīja. Bagātais Buda! Budam taču bija daudz tempļu, daudz laužu, daudz naudas. Vangs izklunkurēja ar savām lielajām kurpēm šurpu turpu pa darbnīcu un, izvicinājis līkpirkstainās rokas, izsaucās:
„Slikti, slikti! Labs Ir. Okeij!”
Tā bija viņa drošības formula, kas derēja visvisādās situācijās. Tad viņš ķērās pie darba, nesa klāt buru audekla baķi, sāka mērīt un piegriezt. Šad tad viņš izvilka no ēveļsola skaldām viskija pudeli, ieķēra no pudeles pa malkam un noglabāja pudeli atpakaļ skaidās.
Blakus telpā dunēja virsstūrmaņa Bloka dobjā runāšana un bocmaņa Seifa skaļā balss. Seifs ar savu balsi spēja Izkliegt pavēles matrožiem pāri visam lielā kuģa klājam. Seifs bija par galvas tiesu mazāks, bet plats kā alus muca. Zem deguna mazas melnas tango ūsiņas, melnie mati kā sari gaisā, mazas, žiglas, mūžam piesarkušas acis, bet plecu muskuļi kā zirgam. Varens ķēriens rokās. Viņš bija piedzīvojis vīrs, kaŗojis franču leģionā. Sarunājoties viņš bieži vien lūkojās ar savām piesarkušajām acīm tālumā, it kā brīnīdamies par visām tām ērmībām, kas te uz kuģa notika.
Kuģis lēnām šūpojās un sasvērās uz vieniem un otriem sāniem, un dobji kā neskanīgi katedrāles zvani tad nodunēja enkuru ķēdes.
Bloks ar Seifu bija atnākuši kuģa priekšgalā pameklēt kādu smagumu, ko pielikt nomirējam pie kājām. Seifs izvilka no dzelzs rīku kaudzes pasmagu šēķeli, bet Bloks pagāja viņam garām, šēķeli it kā neredzējis. Seifs centās izprast Bloka domas. Viņš dažkārt bija žēlojies, ka virsnieku galvas domājot savādāk. Seifs prātoja, ka ir jāatrod tāds šēķelis, kas novelk nomirušo okeāna dzelmē ar ceremonijai piederīgu cieņu. Bloks izbakstīja ar kurpes purngalu no lūžņu kaudzes kādu gluži sarūsējušu šēķeli. Seifs tūdaļ piesteidzās klāt pacelt un sāka plēst nost ar piķi pielipušas pakulas. Starp viņa cietajiem pirkstiem lūza un drupa rūsas drumslas. Tas bija pagalam vecs šēķelis. Seifam tas nepatika. Bloks kādu brīdi apcerīgi vēroja Seifa pūles šēķeli kaut cik aptīrīt un tad smīnēdams paskaidroja:
„Par to nav ko viebties. Tas ir labs diezgan. To mēs neliksim viņam pie kājām kā kādu medaļu, bet tas ir tikai smagumam.”
Seifs, pieri saraucis, pacilāja šēķeli rokā un, pavērtējis tā smagumu, noteica: „Kādi piecpadsmit kilogrami. Tā kā vajadzētu pietikt.”
Bloks pabikstīja ar kāju Seifa atrasto šēķeli, kas vēl bija gluži jauns un zilgoja metalliski.
„Šito te,” teica Bloks, „liec atpakaļ plauktā. Tas vēl ir vajadzīgs mums dzīvajiem. Ko tad mēs darīsim, ja sametīsim visus labos šēķeļus jūrā?”
„Mēs tak vēl nemirsim?” Seifs ērcīgi iesaucās, bet Bloks tūlīt aizrādīja: „Bet - padomā par proviantu un eļļas vadiem, kas jāīvē uz kuģa augšā. Tu viens pats nodzer vienu viskija kasti mēnesī. - Tas arī ir jādabū uz kuģa augšā. Un kā tad tu īvēsi, ja tev nebūs šēķeļu?”
„Vai tad es ko?” Seifs īdzīgi atkrekšķeja: „Man vienalga, ka viņš stāsies Dieva priekšā. Nomazgās ar petroleju un būs labs. Ne es viņam, ne viņš man parādā palika.”
„Man viņš palika parādā!” Bloks, uz veselās kājas uzslējies, draudīgi norūca un palūkojās Seifam tik dusmīgi acīs, ka Seifs apklusa. Pēc brītiņa Bloks piebilda:
„Vēl nav zināms, kā priekšā viņš stāsies.”
Seifs apjuka. Viņš jau nu nebija nekāds mīkstpēdiņš, bet Kristapsons bija bijis starp komandas vīriem labā cieņā un tāda virsstūrmaņa runāšana šādā brīdī likās aplam nepiemērota. Un tepat blakus telpā gulēja Kristapsona līķis. Vai tā lieta ir tik droša, ka pēc nāves nekas pāri nepaliek? Izmisīga sāpe iedzēlās viņa biezajās krūtīs. Droši vien tik pat nicīgi Bloks arī ar viņa līķi apietos, ja tā stunda pienāktu. Seifs tvēra pie galvas. No galdnieka darbnīcas atskanēja āmura klaudzieni un Van Vanga ķīniskā dziedāšana un ķērkšana.
„Cik viņš tev palika parādā?” Seifs kā pa miglu jautāja.
„Simt dolārus.” -
„Bet to taču pie galīgā algas aprēķina var atvilkt?” -
„Man liekas, ka nekā nebūs ko atvilkt. Neko daudz vairāk kā savu līķi viņš šai pasaulei neatstāja.”
„Nujā. - Parāds paliek parāds, bet viņš daudziem paliks labā atmiņā.” Seifs, pieri savilcis grumbās, skaļi prātoja: „Nekāds razbainieks jau nebija. - Dziedāja, spēlēja vijoli... Vai tad tev viņa dziedāšana nepatika?”
„Es esmu nemuzikāls,” Bloks vienaldzīgi atmeta, bet Seifs neatlaidās. Bloka vienaldzība bija viņu jūtami aizkārusi:
„Trešais stūrmanis Dīns reiz teica, ka Kristapsons ir labs cilvēks ar zelta dvēseli.”
„Kāpēc tad tieši no tāda metalla?” Bloks nīgri atsmēja: „Kāpēc tad viņš brauca jūŗā sev galu meklēt, ja bija tik labs spēlētājs un dziedātājs? Būtu labāk palicis kādā krogū ar čigāniem savu vijoli čīgāt. Tad droši vien arī es būtu nobēris pie viņa kājām sauju sīknaudas, bet tagad jāmeklē šēķelis,” Bloks smejoties prātoja, bet tad pēkšņi uzbrēca bocmanim Seifam:
„Stāv te un runā kā liela bāba.”
„Tas tāds dīvains brīdis,” Seifs taisnojās: „Pēc tāda darba derētu ar kaut ko stiprāku dūšu uzpravīt.”
„Dūšu uzpravīt?” Bloks rājās: „Samuld muļķības, kamēr paliek slikta dūša. – Maza galva - liels vēders.”
„Es ar galvu nestrādāju, bet ar rokām,” Seifs pacēla savas milzīgās ķetnas diezgan tuvu Bloka krūtīm. – Sak’, var tevi sagrābt un pakratīt... Bloks ļauni noblisināja acis. Viņš tomēr juta, ka Bija pārāk vaļīgi izrunājies un nu mēģināja bocmani pievākt un pielabināt. Lēni pļāpādami abi aizgāja pāri lielajam klājam un uzkāpa augšā trešajā vidusmājas klājā, kur blakus kapteiņa apartamentiem dzīvoja arī virsstūrmanis. Tur viņam bija guļamistaba, mazs saloniņš un kantoris. Tur viņi sāka „uzpravīt” dūšu, slīcināt bēdas un pārspriest bēru dienas darbus.
Ceturtā apakšnodaļa
Līdz ar saules lēktu karogu uzvilka pusmastā. Ap pulksten desmitiem kuģi apstādināja. Saule staigāja pelēcīgos mākoņos, kas meta okeānā mainīgas ēnas. Četri matroži aiznesa beigto virpotāju kuģa vidū pie stīrborta malas un uzlika uz dēļu platformas, kas bija piesaistīta pie reliņiem. Komandas vīri stāvēja tērpušies tāpat kā ikdienā. Tā bija vienkārša ceremonija. Nēģeri uz klāja nerādījās. Tie baidījās būt līķa tuvumā. Stūrmaņi stāvēja tērpušies uniformās un arī kapteinis Indestāls. Vējš pacēla kapteiņa vārdus un aiznesa okeānā. Vienīgi tad, kad viņš pacēla balsi, viņa vārdi kļuva dzirdami komandas vīriem. Dziedāja atvadu dziesmu. Pieres drūmi savilktas. Tā nu nebija dziedāšana, bet drīzāk gan rūkšana. Lai nu kā, bet biedrs bija jāizvada pa godam un kaut vai ar rūkšanu. Vecais „skaidu Jēzus” Van Vangs stāvēja blakus kapteinim ar smilšu kastīti sastrādātajās rokās. Viņš izskatījās dziļi nobēdājies. Varbūt, biedēja šīs dzīves nedrošība. Varbūt, viņam bija bail, ka pašu neiegrūž līdzi dzelmē. Dažs stāvēja piepūties kā uz plīšanu - nāvei naidīgs. Dažs svinīgi augstprātīgs - par nāvi nicīgs.
„No zemes tu esi nācis...” kapteinis Indestāls skaitīja bībeles vārdus melno grāmatu augstu pacēlis. Tad viņš tvēra Vanga smilšu kastītē. Pāri aizgājēja augumam nobira Roterdamā nopirkta grants, divi izdeguši sērkociņi un nodilusi bikšu poga. Tad kapteinis pamāja Blokam un, soli atkāpies, pielika roku pie cepures. Arī stūrmaņi pielika rokas pie cepurēm. Bloks sagrīļojās kā uz kauju, plati izmāja ar roku un izgrūda kaklā iesprūdušu saucienu:
„Olreit!”
Matroži satvēra dēļu platformas iekšējo galu un sāka celt uz augšu. Bet platforma bija piesaistīta pie reliņiem tik cieši, ka viņi nespēja to pietiekami augstu izcelt. Bloks strauji piekliboja klāt palīdzēt. Cēla, cēla, līdz platforma Izslējās gaisā kā katapulta. Beigtajām Kristapsonam uz leju krītot Bloks izsaucās: „Vācies pie velna!„
Tas Blokam paspruka aiz ieraduma. Kristapsons Blokam bija svešinieks. Lai nu kā, bet šis sauciens ilgi atbalsojās jūrnieku valodās.
„Slikti, slikti. - Labs ir. - Okeij.” Ar smilšu kastīti aiziedams nomurmināja Van Vangs.
Pie pusdienām deva vīnu un džinu. Kapa vietu atzīmēja kuģa dienasgrāmatā:
Ziemeļu latitūda - viens grāds un vienpadsmit minūtes. Rietumu longitūda - vienpadsmit grādi un astoņas minūtes.
Rūdolfu Kristapsonu apbedīja divdesmit piektajā maijā Atlantijas okeānā.
Piektā apakšnodaļa
Jānis Dīns nevienu nelūdza. Cilvēki nāca tāpat, cik vien kajītē varēja sanākt. Viņš vai nu neiedrošinājās, vai arī negribēja atraidīt. Viņš bija vajadzīgs. Runāja, ka Dīns rakstot dzejoļus. Viņš pats teica, ka rakstot dienasgrāmatu, bet par dzejoļiem runāt izvairījās. To arī neviens nespēja ticēt, ka kāds dzejnieks spētu uz tāda kuģa braukt, kur nekas skaists nenotika. Arī cilvēki te nebija nekādi skaistuļi, un dzīve, kaut arī ārēji moderna un techniski jo augsti attīstīta, te bija itin primitīva.
Lai arī kā, - pie Dīna nāca runāt, Dīns nebija zeltkalnietis, bet bija tomēr virsnieks un kaut arī zemākas pakāpes, taču viņš piederējās pie kuģa virsšķiras. Alus, šņabis bija pašiem jāņem līdz, Dīns tikpat kā neko nedzēra. Pie viņa varēja runāt visu, kas vien ienāca prātā. Daudziem bija radusies nenoteikta sajūta, ka Dīna ziņā un iespējās bija kāda lielāka un labāka pasaule. - Kāda pasaule augstākā plāksnē, kas bija neatkarīga no kuģa dzīves. Viņš funkcionēja kā kāds mistisks sūtnis, kas uzklausa ļaužu domas un aiznes tās kaut kur tur, kur valda taisnība un patiesība, un TAISNĪBAI REIZ JĀUZVAR.
Nāca matroži, motorvīri, mašīnisti; pavāri kā kaut kādā plūstošā tautu staigāšanas sapulcē, kas nekad īsti nesākās un nebeidzās un kur par savu nākšanu un Iešanu nevienam nav jāatbild.
„Nu ko tu saki par tādām beigām?” Dinām jautāja Seifs: „Vai viņš tiks pie Dieva?” „Es neesmu mācītājs,” Dīns nopietni atbildēja: „Viņš aizgāja pārāk ātri un neko nepateica, kur steigsies.”
Apkārt galdam grozījās spēcīgi pleci, elkoņi, dūres ar cigaretēm un kantainām glāzēm.
„Strauji gan!” Kaisli iesaucās Trondbergs: „Tā kā no tramplīna. Nez kur ielēca? Debesīs vai ellē?”
„Kāpēc jūs tik daudz gudrojat, kur ielēca?” iejautājās Dīns.
„Mēs gribam zināt, kas notiks pēc nāves,” Trendbergs kaislīgi sauca, bet Skābe teica, ka par Kristapsonu neesot ko bēdāt. Viņa kaps esot plašs un zils kā debesis.
„Tu joko!” sauca Trondbergs.
„Kaut kas jau nav tā, kā vajag,” sūkstījās Seifs un pacilāja tukšu alus pudeli: „Padomājiet, kā tas ir krastā. Vispirms pātari, tad dziedāšana sēru mājā. Tad slaids brauciens ar limuzīnu vai melniem zirgiem. Tad atkal dziedāšana, runāšana un pātari, vainagi un kārtīgs krusts. Mielasts! Nu svētki! Kas te? Pa kanti pāri un gatavs.”
„Lētas bēres,” piebilda matrozis Grimms: „Nav jākrāmējas ar lāpstām.”
„Nu, ja tā, tad ko mēs te bēdājamies?” rokas ieplētis, vaicāja Skābe: „Tad jau ir viss tā, kā vajag.”
„Nav, nav tā, kā vajag,” no vairākām pusēm atskanēja protesti.
„Tā nobeigt dzīvi nav jēdzīgi,” nosprieda Seifs un stāstīja, ka kāda rēderejas direktora bērēs esot nesti vainagi no katra kuģa pa vienam. Sešdesmit vainagi!
Ap pusnakti jau runāja par karaļu bērēm. Bēres ar mūziku, ar kaŗaspēku, karogiem un ļaužu jūrām, Kristapsons jau bija tikpat kā aizmirsts. Viņš jau te bija tikai īsu laiku. - Divus mēnešus. Bija un izbija. Aizgāja pa citu ceļu”. Vienīgi Dīns viņu kaut cik pazina, bet arī Dīns bija aizmirsts, jo, prātiem iesilstot, katram bija savs stāstāmais. Īsi pirms pusnakts Dīns uzgāja augšā komandtiltā pārņemt savu navigācijas sardzi un viņa „viesi” jutās vēl labāk. Galu galā Dīna fiziskā persona viņiem bija nesvarīga.
Nakts bija skaista. - Gaiss tīrs un dzidrs. Zvaigznes spulgoja līdz apvāršņu malām.
Lēnām ieradās atmiņas...
Komandtilta spārnā izgājis Dīns atcerējās, kā reiz viņi ar Kristapsonu gāja Kopenhāgenā pa ietvēm zaļgās kastaņlapu ēnās. Viņi gāja līdz svētdienīgiem ļaudīm uz jūrmalu kā priecīgos saules svētkos. Ļaudis brida vizmainā jūŗā. Viņi gulēja smiltīs ar jūras zāļu kaudzēm pagalvī un spriedelēja par dzīvi. Kristapsons pazina cilvēkus malu malās. Viņš mīlēja iepazīt cilvēkus. Simrishammnā dzīvoja viņa tēvs, Somijas zviedrs. Kalējs ar cietu nokvēpušu roku. Teica lai pārāk ilgi pa pasauli neblandoties. Laimi svešās zemēs neatradīšot.
Ziemsvētkus viņi nosvinēja Helinkforšā. Bija braukuši tiešā ceļā no Turcijas ar riekstiem, mandelēm, datelēm un vīģēm. Kāds tēva brālis cirta malku mazā nojumē. Tēva brālis stāstīja, ka esot bijis lielajā kaŗā. Tātad kaŗojis vēlāk kā Meiriķis. Bāza pīpi greznā tabakas makā, stāstīja par baltajiem, sarkanajiem un jautāja, vai jūŗa esot aizsalusi. Dīns atcerējās Meiriķi. Cik gan līdzīgi. Tomēr Meiriķim bija vairāk teiksmainības.
Kad satumsa, Rūdis jau zināja, kurp iet.
Ārpus pilsētas viņi sāka brist pa kupenām. Rūdis zināja, kā izbrist tieši. Rēja suņi, Notālē spīdēja ugunis. Debesīs plaiksnījās kāvu ugunis. Gaiss bija tik dzidrs, ka varēja dzirdēt kāvu brāzmošanu. Starp kupenām pavīdēja jumtu puduŗi. Balsis. - Divas sievietes smēja. Smēja un sarunājās un viņu balsis aizskanēja starp zvaigznēm. Rūdis sāka mest sniega bumbas. Balsis apklusa. Tad viena izsaucās: „Kas jūs tādi esat?”
Rūdis pielika cimdu pie mutes un, smieklus valdot, atsauca: „Jūrnieki.”
„Ko jūs meklējat?”
„Mēs meklējam jūs,” atsauca Rūdis un, uzsitis apkakli pāri ausīm, gāja pa kājceliņu lejup sētā, baurodams kā vērsis. Nograbēja spainis. Atskanēja spiedzieni. Klabēja koka tupeles, un pēc brīža spalgi noblīkšķēja durvis. Krietnu brīdi mazajā sētā valdīja stindzinošs klusums. Logos tumsa. Tad atsprāga durvis vaļā, un zaigajā gaismā izlēca divas meitenes.
„Sātana Rūdolfs!” viena spiedza un gaisā lidoja sniega bumbas: „Tagad tu dabūsi!”
Visapkārt Rūdolfam putēja sniegs. Brīdi vēlāk viņš jau gulēja kupenā, un arī Dīns pēkšņi juta, ka paslīd kājas un aiz „krekla aizbirst sniegs veselām riekšavām. Viņš gulēja kupenā ar dzeltenu spulgaci, kas bez žēlastības bāza viņam sniegu aiz biksēm un kur tik varēja. Beidzot, kad viņš viņas rokas bija savaldījis, viņa cieti noprasīja: „Kas tu esi?”
„Viņš ir krievs!” Rūdis atsauca no blakus kupenas, un meitene spēji izrāvās no Dīna rokām un, pielēkusi kājās, nikni izdvesa:
„Tad es ņemšu plinti!”
„Neņem plinti. Viņš ir mans draugs,” Rūdolfs mierināja: „Viņš ir kārtīgs cilvēks, Raila, un, man liekas, ka nav tomēr krievs.”
Raila tik viegli vis nerimās. Viņas brālis bija kritis kaŗā pret krieviem un ari vēlāk, kad sniegu norausuši, viņi sagāja mazajā mājā, Raila piegāja Dīnam klāt ar zarainu nūju un atvēzējusies teica:
„Ja tu būtu krievs, tad zini..!”
Otras meitenes vārds bija Helga. Viņa sēdēja ar Rūdi blakus un bieži uzsmaidīja viens otram. Turēja viens otra roku.
„Zeķes nost!” komandēja Raila: „Grīda slapja.”
Viņa atnesa biezas ziemas zeķes, kas būtu bijušas mērā lielajam lāču kāvējam Kitunenam, bet ne abiem jaunajiem jūrniekiem. Dīns ziņkāri lūkojās viņas zilajās acīs, bet tūdaļ saņēma dzēlīgu aizrādījumu.
„Neskaties uz mani tik ilgi, jo sākšu vēl domāt, ka kaut kas ar mani vai tevi nav kārtībā.”
„Bet tu esi skaista,” Dīns taisnojās.
„Jā. - Es redzu, ka es tev patīku,” Raila lietišķīgi atbildēja, un Dīns brīnījās par šo viņam neparasto un vienkāršo atklātību.
Viņas rīkoja Ziemsvētkus, - Sačukstējās, smējās jautri un noslēpumaini un uzmanīgi kārtoja svētku galdu. Abiem jūrniekiem bija uzdots pušķot eglīti. Ārā melnajā naktī zaigoja kāvi. Ārā sprakstīgs sals, bet telpa bija piekurināta kā pirts, un Helga uz brīdi atvēra logu. Pāri kalniem no tālienes atskanēja baznīcu pulksteņi. Debesis dažbrīd iezvērojās tik zaļas kā Railas kleita. Viņa to laikam zināja. Nodzēsa elektrisko gaismu un stāvēja kādu brīdi ar sveci rokā savā zaļajā tērpā. Rūdis pēkšņi izsita viņai sveci no rokām. Tā aizripoja un, liesmai nodziestot, telpā iesmaržojās karstu tauku un eglītes skuju smaržas. Raila, skaļi baŗoties, iekrita Dīna rokās. Abi smējās, gāzās, ķepurojās, gāzās, rājās un bučojās. Pagāja krietns brīdis, kamēr sveci atrada zem pagultes un iededza no jauna.
Pēc mielasta Raila nocēla no knaģa melnu ģitāru ar sarkanām stīgām. Sākās dziedāšana. Dziedāja abas meitenes, tad arī Rūdolfs un vēlāk arī Dīns. Bet neviens nevarēja pārspēt Railu. Visiem jau kakli bija aizsmakuši, bet Raila dziedāja jo sparīgāk. Beidzot viņa sāka dziedāt kādu karēliešu gaudu dziesmu. To viņa dziedāja savam kritušajam brālim, kas bija ziedojis savu dzīvību par tēvu zemi.
Abi jūrnieki kļuva klusi, bet Raila kļuva jo lepnāka un varena savā dziesmā. Tā bija lielas mīlestības dziesma.
Un vēlāk?
Sniegs gurkstēja zem viņu kājām, kad abi jūrnieki uz rīta pusi brida pa kupenām atpakaļ uz pilsētu, kur gaidīja viņu kuģis un vientuļās jūŗas Dīns sūkstījās, ka Raila esot bijusi kā apskurbusi savā brālim veltītajā dziesmā, it kā tas nebūtu vīs bijis Ziemsvētku, bet bēŗu vakars.
„Raila ir laba meitene,” Rūdolfs klusi atsmēja.
„Un es?”
„Tu esi jūrnieks. Tu neesi ne par ko cīnījies un tāpēc par tevi neko nedzied,” Rūdolfs skaidroja, bet Dīns viņam nepievienojās.
„Nav tiesa, ka neesmu ne par ko cīnījies,” Dīns strupi noteica, bet vairāk neko nepiebilda.
Šonakt Atlantijas okeānā pēc Rūdolfa bērēm Dīns domāja, ka toreiz varbūt būtu bijis pareizi iet atpakaļ. Nu viņš bija kļuvis gudrāks. Lūk, zināt īsto brīdi savai laimei. Jā. - Viņš zinās.
Pāri līmenim lējās balts mēness sudrabs. Debesīs miljardiem zvaigžņu. Nakts klusums pacēla domas kā vieglos spārnos. Vēlāk naktī okeānā sāka skriet balti zirgi. Līdz pat rītam skrēja baltu putu zirgi, skurinādami staltas putu krēpes.
