OTRA BOOKS ABROAD / NEIŠTATA BALVA FANTASTISKĀ REĀLISMA MEISTARAM

Otrs Books Abroad / Neištata balvas laureāts Gabriels Garsija Markess (Márquez). foto: Rodrigo Moya

Par 1972. g. Books Abroad / Neištata starptautiskās literātūras balvas laureātu divpadsmitgalvaina starptautiska žūrijas komisija 1972. g. 17. novembrī izraudzīja Kolumbijas romānu rakstnieku Gabrielu Garsiju Markesu (Gabriel García Márquez). Viņš dzimis 1928. g. Arakatakā, Kolumbijā un publicējis no 1955.-1967. g. četrus romānus un vienu stāstu krājumu, kas visi veido viņa dzimtās vietas Arakatakas – ko viņš nokristījis par Makondo – dzejiski mītisku metamorfozi. Savā veidā tā ir dienvidamerikāniska parallēle Foknera Joknapatāfas apriņķim. Viņa pēdējais romāns Simt gadu vientulības (1967) tulkots pasaules lielākās valodās un ieguvis milzīgu piekrišanu ne tik vien vienkāršo lasītāju, bet arī kritiķu aprindās. Garsija Markess tiek dēvēts par fantastiskā reālisma meistaru un viņa romāns par visas Dienvidamerikas mītu. Viņa neticamie panākumi ir daļa no nupat jau gadsimta ceturksni vecās Dienvidamerikas rakstniecības renesanses. Books Abroad / Neištata balvas žūrijas komisija atzina šo literārvēsturisko faktu, piešķirdama ar balsu vairākumu 1972. g. balvu Kolumbijas rakstniekam, pie kam otrā vietā palika cits Dienvidamerikas autors, meksikāņu dzejnieks un esejists Oktāvio Pass (Octavio Paz). Pārsteidza tas, ka divi Austrumeiropas liriķi – soms Pāvo Hāviko (Haavikko) un dienvidslavs Vasko Popa noturējās balsošanā ilgāk par franču jaunā romāna klasiķiem Natāliju Saroti (Sarraute) un Klodu Simonu. Mani iepriecina tas, ka 1972. g. laureāts ir romānu rakstnieks no maz pazīstamas Dienvidamerikas literātūras un vēl brieduma gados. Tas labi līdzsvaro 1970. g. laureātu, pāri par 80 g. veco itāliešu modernās dzejas klasiķi Džuzepi Ungareti.

Nākamā balva tiks piešķirta 1974. g. pavasarī, un kandidātus izraudzīs pilnīgi jauna starptautiska žūrijas komisija.

 

Ivars Ivasks

 

 

 

PŪCES NOMODA DZEJA

Iepazīstināsim ar šā numura dzejas lappusēs publicētās zviedru dzejas autoru:

Tomass Trānstrēmers (Tomas Tranströmer; dzimis Stokholmā 1931. g.) izvirzījās savas paaudzes zviedru dzejas virsotnē jau ar debijas krājumu 17 dikter (17 dzejoļu) 1954. g. Šo poziciju dzejnieks nostiprinājis ar turpmākajiem krājumiem – Hemligheter på vägen (Noslēpumi ceļā, 1958.), Den halvfärdiga himlen (Puspabeigtās debesis, 1962.), Klanger och spår (Skaņas un pēdas, 1966.) un Mörkerseende (Redze tumsā, 1970.). Trānstrēmera dzejā raksturīgais nav jaunas, neesošas vai fantastiskas pasaules radīšana dzejas līdzekļiem, bet gan ar neatklāto pārbagātās īstenības jaunu dimensiju atsegšana acīm, kas spēj un grib saskatīt neparasto parastajā ikdienā. Viņa dzeja ir it kā pūces rakstīta, kas sēž tumsā un pēkšņi ieplēš acis un redz. Tā ir intensīva nomoda dzeja, kuŗā ir liels miers un kāpināts spriegums. Trānstrēmera dzeja tulkota vairākās valodās. Amerikā 1971. gadā klajā laistas divas Trānstrēmera dzejas atdzejojumu atlases: Night Vision (Lilla Bolero Press Inc., N.Y.) un bilingvālā 20 Poems by Tomas Tranströmer (The Seventeenth Press, Minnesota, kongr. bibl. nr 76-147966). Skat. arī Books Abroad nr 1:1972: „Two Poems” (atdzejotājs: Robert Bly) un rakstu „Tomas Tranströmer, Trafficker in Miracles” (Eric Sellin). Latviski Trānstrēmera dzeja agrāk publicēta JG 61. num. (atdz. Andrejs Irbe) un grāmatā Dzejas diena 1969 (atdz. Z. Elsbergs).

 

AI

 

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

„Valoda cilvēkam ir otra āda. Tā nav šķirama no miesas,” raksta lietuviešu dzejnieks un Ļeņina prēmijas laureāts Eduards Mieželaitis (Padomju Latvijas Komunists, nr 7:1972).

Latviešiem tāda ir – latviešu valoda: bagāta, skanīga, sena. Der tautasdziesmai un lai pārtulkotu Marksa Manifest der communistischen Partei.

Bet LPSR 30 gadu jubilejas aktā 1970. gada jūlijā ap 90 proc. runu un uzrunu bija krievu valodā.

LPSR ir tātad iestādījums, kam krievu āda.

 

1.

Heinrichs Bells, kam piešķirta 1972. gada Nobela prēmija literātūrā, esot, no laikrakstā lasāma virsraksta spriežot, „humānists un morālists” (Latvija, nr 41:1972). Tas acīmredzot nav nekas labs, jo raksta autors Ojārs Alks Bella portretu noapaļo ar šādiem vārdiem:

Heinrichu Bellu 1971. gadā ievēlēja par starptautiskā PEN kluba prezidentu, kur viņš, tāpat kā savos darbos, nav nosodījis rakstnieku apspiešanu un turēšanu cietumos Pad. Savienībā un citās komūnistiskajās valstīs. Turpretī Bells gan iestājas par kreisajiem ekstrēmistiem, kādu netrūkst Vācijā un arī citās valstīs.

Ka Heinrichs Bells tūdaļ pēc Zviedru akadēmijas lēmuma paziņojis, ka daļu prēmijas viņš atvēlēs Padomju Savienībā „un arī citās valstīs” pārliecības dēļ vajāto rakstnieku palīdzībai, Alkam gājis secen.

 

2.

Bells ir prozists, romānu autors.

Kuŗā trimdas latviešu romānā „nosodīta” rakstnieku „turēšana cietumos”?

 

3.

Rolfs Ekmanis „ir viens no Jaunās Gaitas toņa noteicējiem vai, viņa terminoloģijā izsakoties, viens no literātūras uzraugiem un administratoriem,” konstatē Ilgonis Bērsons Literatūras un Mākslas 1972. gada 23. septembŗa numurā.

Tas nu vēl nebūtu nekas, bet kollēga Bērsons atklājis arī, ka šis Ekmanis (un tātad arī visa Jaunā Gaita, ja jau tās „tonis” R.E. noteikts) „izmanto literātūras kritiku, lai pausta savu naidu pret Padomju Latviju” .

1972. gada trimdas tautas balvas laureāts dzejnieks Andrejs Eglītis turpretī jau priekš gadiem publiski deklarējis, ka t.s. jaungaitnieku „pārdzīvojumi, mērķu formulējumi” izpaužas „komūnistu ideoloģijas piesātinātās rīmēs” (sk. antoloģiju Pašportreti, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1965).

Te nu kaut kas, tā sakot, nav īsti kārtībā. Vai varbūt Andrejs Eglītis?

 

4.

Priekš dažiem gadiem, gatavojoties uz dziesmu dienām Losandželesā, „dziesmu kaŗa” rezultātā programmā nevarēja ietilpināt Valtera Kaminska dziesmu „Mana dziesma” ar Ojāra Vācieša vārdiem tāpēc, ka (a) abi autori dzīvo un strādā Latvijā un (b) Vācieša tekstā ir runa par sarkanām asinīm, kas viņam vēnās tekot „dzīves dziesmas” paveidā.

No Stokholmas saņemtā 1972. g. 18. novembra akta programmā turpretī lasām, ka dziedāta ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Arvīda Žilinska dziesma „Cimdu pāris” ar padomju dzejnieka Jāņa Grota vārdiem. – „Uzdrīkstēties ir skaisti”, saka Adenauera balvas laureāte Zenta Mauriņa.

Bet. Arnolds Apse dzejo (Latvija, nr 41:1972):

Sarkanās magones Kurzemes kauju laukos pārziedēs ziemu.

„Kreisuma sarkanā sērga”, kā redzams, uzliesmo te Klusā okeāna krastā, te dažādos Rietumeiropas platuma grados.

Vai arī, Blaumaņa vārdiem:

Guļ vaidelaiši un sargi,

Un zīmju gudrais tulks.

GIR–