JA KĀDAM IR KAS SAKĀMS,
TAD VIŅŠ TO PATEIKS KALNA GALĀ,
MEŽA VIDŪ VAI ARĪ TUKSNEŠA VIENTULĪBĀ

 

Māras Celles intervija ar Jāni Gorsvānu.

 

Māra Celle: Sveicināts! Nesen lasīju, Tev esot piešķirta Jāna Jaunsudrabiņa balva literātūrā. Drīz pēc tam atrakstīja Jaunās Gaitas redaktors Zandbergs un lūdza, lai es Tevi šai sakarībā intervējot. Atbildēju viņam, ka tas nav iespējams, jo attālums starp manu un laureāta dzīves vietu ir par lielu, lai intervētu personīgi, jo naudas nav, laika nav, nezinu viņa adresi un – es viņu tikpat kā nepazīstu.

Redaktors atrakstīja – ļoti priecājoties, ka esot apsolījusies Tevi intervēt...!

Jānis Gorsvāns: Sveicināta Māra! Tu savos „jautājumos” mini daudz ko tādu, kas ir radniecisks, līdzīgs manām domām. Un tāpēc gudroju, ka man tās nebūtu jāatkārto, dažreiz gan lietojot citus vārdus, bet beigās pasakot to pasu patiesību.

M.C.: Mūsu trimdas rakstnieku un literātu cilts man sāk likties arvien dīvaināka, neizprotamāka. Esmu lasījusi, ka savā laikā, Rīgā, rakstnieki bija savstarpēji labi pazīstami, satikās, gāja viens pie otra ciemos, apmainījās domām kafejnīcās, krodziņos, sasveicinājās uz ielas. Arī lasītāji bieži viņus redzēja – noskatījās, varbūt sveicināja, varbūt apbrīnoja, varbūt lūdza autogrammu. Viss bija tuvs, sakarīgs, balsis un atbalsis neizskanēja tukšumā. Vai, varbūt, šī iedoma, tāpat kā daudz kas cits, kas saistīts ar Latvijas patstāvības gadiem, ir pārromantizēta, pārspīlēta, neatbilstoša patiesībai. Es nezinu. Katrā ziņā, tagad, šeit ārzemēs, ir citādāk. Mēs dzīvojam katrs savā pasaules malā. Ikdienas soli minot, neviens neuzminēs, ka esi rakstnieks, vēl pie tam apbalvots. Tu vadi savu dzīvi izolēts, tālu no citiem latviešu rakstniekiem. Iziedams uz ielas, Tu neredzi savu tautu, Tu nepazīsti savus lasītājus.

Vai tas ir tā? Vai Tu domā, ka tas iespaido rakstnieka darbu?

J.G.: Drusku brīnos par Tavu vērojumu, ka mūsu trimdas rakstnieku un literātu cilts kļūst „dīvaina un neizprotama”. Manuprāt, tas tā nav. Protams, attālumi neļauj tik bieži satikties un apmainīt domas. Bet kad tas notiek un kur pats esmu bijis klāt, nekādu dīvainu un neizprotamu gaisotni neesmu manījis. Ir tāpat bijusi vēlēšanās aprunāties, dalīties uzskatos, iztukšot kādu glāzi un būt ziņkārīgiem par to, kas notiek tajā un citā pusē. Tā tas bija Sanfrancisko dziesmu svētku laikā, kad Tilta izdevējs Hugo Skrastiņš sapulcināja literātus, savā viesnīcas istabā, tā tas bija Losandželesas dziesmu svētku laikā, kad Nonita Priedīte sapulcināja rakstnieku cēliena dalībniekus kopējai pasēršanai. Līdzīgi, lai gan klusāk, bija Milvokos 1972. g. martā.

Nenoliedzu, ka svešumam ir savas negatīvās puses. Bet attālumi vairs neliekas tik svarīgi. Ja es šodien dzīvotu Rēzeknē un ar vilcienu brauktu uz Rīgu, tad tas būtu apmēram tas pats kā mans lidojums no Losandželesas uz Ņujorku. Svarīgs gan ir lasītāju pastāvīgs sarukums. Tālumu radītā izolētība, manuprāt, īstu, radošu garu nevarētu iespaidot. Ja kādam ir kas sakāms, tad viņš to pateiks kalna galā, meža vidū, vai ari tuksneša vientulībā. Un pilsētas burzmā.

M.C.: Cilvēks raksta dažādu iemeslu dēļ. Parastā, klasiskā un laikam visiecienītākā atbilde ir, ka viņš to dara tādēļ, ka citādi nevar. Viņš ir pilns radošas enerģijas. Viņš dzīvi izjūt skaudri, un viņam ir neapslāpējama vēlēšanās šo dzīvi attēlot uz papīra (vai varbūt uz audekla vai mūzikā). Bet rakstnieks jau neraksta tikai sev. Radīdams, viņš sazinās ar citiem cilvēkiem, viņš tiem dāvina savu dzīves skatījumu, viņš vēlas savus lasītājus sajūsmināt, uztraukt, likt tiem domāt, varbūt pat reaģēt. Iespiestam vārdam ir liels spēks. Vai varbūt rakstnieks meklē nemirstību?

Var būt vēl citi iemesli rakstīšanai – ieradums, vaļas prieks, laika kavēklis. Vai varbūt tiek rakstīts tādēļ, ka kādam taču tas ir jādara? Kādēļ Tu raksti?

J.G.: Tu taujā – kādēļ es rakstu. Un mini visādus iemeslus. Manuprāt visi ir labi. Jau kopš sīka knauķa dienām ir bijusi liela interese par rakstīto, iespiesto vārdu. Tēva mājā bija grāmatu plaukti, patika pie tiem kavēties, patika lasīt. Mani abi vecākie brāļi cītīgi rakstīja – bēniņos atklāju kastes viņu aprakstīto lapu. Tur bieži pavadīju gaŗas stundas. Un tā pamazām kaut kur kaut kad arī pats sāku virknēt vārdu rindas. Bet tajā pašā laikā radās interese arī par zīmēšanu. Un pēc tam abas intereses turpināja draudzīgi sadzīvot kopa, laiku pa laikam gan vienai, gan otrai ņemot virsroku. Pašlaik liekas, ka abām ir vienādas tiesības prasīt manu interesi un laiku. Un tā.

Runājot par rakstīšanas iemeslu – nekad visi „rakstnieki” nebūs rakstnieki. Un tas attiecināms arī uz dzejniekiem, gleznotājiem utt. Vienmēr būs tādi, kas rakstīs, kā Tu mini, ieraduma, laika kavēkļa, vaļas prieka un, manuprāt, pārliecināta egoisma iespaidā! Vienmēr!

M.C.: Rakstīšana prasa daudz laika. Tā prasa arī vienatni, noskaņu un inspirāciju. Par visu vairāk, rakstīšana prasa milzu gribas spēku, neatlaidību, apņēmību un pacietību. Arī talantu. Kaut arī saka, ka no visām sastāvdaļām talants esot tikai 10%. Katram rakstniekam ir sava metode. Cits augām dienām staigā ar piezīmju blociņu kabatā un pieraksta dažādus iespaidus, novērojumus, sarunu fragmentus, pēkšņas vārdu bildes, tad vēlāk izmanto noderīgo. Cits klīst aplī nedēļām, varbūt mēnešiem, meklēdams inspirāciju, juzdams to sevī briestam un augam, līdz īstais brīdis ir klāt un tad nāk vaļā visi dambji. Bet ir arī tādi (un šo bieži uzskata par pareizo veidu), kas metodiski raksta katru dienu, tik un tik stundas, kaut arī netiek uzrakstīts nekas publicējams. Jo tikai ar neatlaidīgu vingrināšanos varot cerēt tuvoties pilnībai. Kā Tu raksti?

J.G.: Tu prasi – kā es rakstu? Un laikam, lai man vieglāk būtu atbildēt, mini „milzu gribas spēku”, „vienatni, noskaņu, inspirāciju, apņēmību, pacietību un beigās ari talantu”. Rakstu – kā pašam patīk teikt – grūdieniem. Jo manas intereses ir dalītas. Pašlaik patīk ņemties ar kollāžām, krāsainu papīra gabalu stumdīšanu, plēšanu un veidošanu par kaut ko sakarīgu. Pēc nedēļas, pavisam nejauši, aprakstīsies pāris lapas. Un kaut kur būs jāatrod laiks izlasīt dažas grāmatas un žurnālus. Būs jāatrod laiks atbildēt uz vēstulēm, un beigās būs atziņa, ka viss, ko gribētu paveikt, nekad netiks paveikts.

M.C.: Lielu daļu rakstnieku (arī citu mākslu piekopēju) savā laikā dziļi iespaido jau kalngalus sasnieguši priekšteči. Kas, pēc Tavām domām, ir mūsu literātūras celmlauži? Kuŗi ir tie, kas atvēra jaunus apvāršņus, atstāja jaunas ceļa zīmes, deva vislielākās un paliekošākās vērtības?

J.G.: Atbildot uz Tavu jautājumu, manas domas var būt tikai personīgas, bez kritiskas un zinātniskas pieejas. Manuprāt dzejnieks Auseklis ir bijis celmlauzis, modinādams latviešu nacionālo apziņu. Rūdolfa Blaumaņa loma latviešu literātūrā, protams, nav noliedzama. Tāpat arī Kārļa Skalbes. Un Jāņa Raiņa. Un J. Jaunsudrabiņa, Čaka un Ādamsona.

M.C.: Kuri no pasaules mēroga rakstniekiem Tev vistuvākie un kāpēc?

J.G.: Pasaules mēroga rakstnieki – Dostojevskis, Kafka, Hemingvejs, Hamsuns. Tu prasi – kāpēc iespaidojuši? Pagrūts jautājums. Varbūt ir paticis, kā viņi ir rakstījuši, kā un ko pateikuši. Nemēģinādami būt rakstnieki, bet cilvēki. Iespaidojuši ir visi. Ne par vienu nevaru teikt, ka, lūk, tas ir mans paraugs.

M.C.: Pēdējā laikā arvienu biežāk dzird, ka latviešu trimdas rakstniecība nomirs dabiskā nāvē. Lasītāju skaits sarūk, pat lasītpratēju skaits sarūk. Grāmatu noiets samazinās, to izdošana prasa materiālus rakstnieka un izdevēja upurus. Tā ir pat sava veida risks, jaunā paaudze daudz nelasot arī angliski vai citās sev labāk pazīstamās valodās. Varbūt lasīšana vispār vairs nav „modē”? Kas notiek, kad rakstniekam vairs nav lasītāju? Vai arī tas viņam vienalga?

J.G.: Un tad Tu stāsti, ka esot dzirdēts – latviešu trimdas rakstniecība nomiršot dabiskā nāvē. Manuprāt tās nav dzirdētas baumas – tas ir fakts. Tu pati esi minējusi, un es intervijas sākumā esmu bildis, ka rakstnieka esamībai ir svarīgi lasītāji, svarīgs lasītāju sarukums. Vai arī pieaugums. Tā tas ir. Svešumā dzīvojot, diemžēl, ir sarukums. Vecā paaudze bieži vairs nevar atļauties pirkt grāmatas, vidējā pērk šad un tad, jaunā – reti un nemaz. Tā tas ir. Kas notiks, kad rakstniekam vairs nebūs lasītāju? Man liekas, ka atbildi zinām visi. Varbūt kāds, kādi, kādas rakstīs, bet nebūs to, kas uzrakstītās rindas lasīs. Varbūt būs latvieši, kas rakstīs angļu, vācu un citās valodās, bet vai viņi būs latviešu rakstnieki?

M.C.: Manuprāt tā latviešu rakstniecība, kas dzīvos ilgāk, tiek radīta Latvijā. Mūsu žurnāli iespiež Latvijas autoru darbus un arī trimdinieki ir publicējušies Rīgā. Vai tāda attīstība ir dabiska? Kā uz to skaties?

J.G.: Ļauj man minēt kādas lasītājas vēstuli, kas bija ievietota laikraksta Laiks 1972. g. 16. sept. numurā. Tajā rakstītāja min, ka rūgtums un pretīgums mocot viņas dvēseli, kad lasot pārmetumus tiem, kas uzdrīkstējušies apciemot savu krastu, kas atļāvušies apsēsties blakus savas tautas brāļiem. Viņa domā, ka patiesie Daugavas mīlētāji sasauksies un sapratīsies cauri laikiem un izdzītībai. Tie saklausīšot viens otra sirds pukstus un ilgas. Viņa vēl tiem lasīt labu dzeju kaut vai pašā ellē, jo kur esot lielāka tumsa, tur arī vienmēr esot kāds, kas ilgojoties pēc gaismas!

 

Intervēja Māra Celle