INTERVIJA AR VILI LAPENIEKU

 

ALA-s trimdas latviešu dzīves apskata filmas režisors Vilis Lapenieks. Viņš ierosina, lai nākamajā 2 x 2 nometnes programmā iekļautu arī apmācību filmēšanā. Mindenberga uzņēmums

Jaunā Gaita: Vai filma bija Jūsu pirmā mīlestība?

Vilis Lapenieks: Arī tad, ja neskaita meitenes, filma nebija mana pirmā mīlestība. – Pirms tam bija teātris. Skatuves gaitas sākās jau bērnībā, tad turpinājās vidusskolā, pēc tam Feldmaņa teātŗa kursos, un vēl pēc tam kā profesionālam aktierim vairākos teātŗos. Tikai pēc darbošanās Nacionālajā Teātrī aizbraucu uz Berlīni un iestājos Lesinga universitātes filmu un teātŗa fakultātē.

 

J.G.: Vislabāk Jūs esat pazīstams kā filmas Zvejnieka dēls režisors. Lūdzu pastāstiet JG lasītājiem par šīs filmas tapšanas norisi un panākumiem.

V.L.: Tāpat arī Zvejnieka dēls nebūt nebija mana pirmā filmas režija. Kā Zvejnieka dēla režisors esmu palicis ļaužu atmiņā tikai tāpēc, ka tā bija pirmā īstā latviešu mākslas filma, kas guva sensacionālus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Arī materiālie panākumi bija tādi paši. Mēs to uzņēmām par nepilniem 80,000 latiem, bet ieņēmām pusmiljonu latu.

Kā es nokļuvu tieši pie Zvejnieka dēla filmēšanas? Nacionālajā Teātrī, Zvejnieka dēla oriģināliestudējumā es tēloju svētulīgā brāļa Teodora lomu. Mēs nospēlējām vairāk nekā 100 izrādes. Pa to laiku biju šo lugu tā iemīlējis, ka tā neizgāja no prāta visu gaŗo Vācijas periodu. Kad sabiedrisko lietu ministrija aicināja mani režisēt kādu filmu pēc paša izvēles, tūlīt ierosināju Zvejnieka dēlu. Ministrs Bērziņš un prezidents Ulmanis izvēlei pievienojās, un tā sākās darbs.

Toreiz biju sasodīti jauns. Liekas, ka vadītāji, kas man šo atbildīgo darbu uzticēja, bija vēl vairāk nobijušies nekā es pats. Sak’, Dievs vien zina, ko tas jauneklis tur sabrūvēs, jo bez režijas es pats rakstīju arī scenāriju. Tolaik Latvijā bija parasts, ka par režisoru varēja kļūt tikai tad, kad bija jau sirmi mati vai plika galva. Bet tolaik man nebija ne sirmu matu, ne plikas galvas (tagad gan ir).

Lieki piebilst, ka valdības atvēlētie līdzekļi tādam milzu darbam bija vairāk nekā trūcīgi. Bet vislielākā ķeza bija tā, ka mums nebija ne attiecīgās techniskās iekārtas, ne apmācīta personāla. Visi gaidīja diez’ kādus brīnumus no režisora, ka tas no nekā kaut ko tomēr iztaisīs. Techniskās nepilnības tomēr atsvēra mākslinieciskā personāla nesavtīgais entuziasms un darba prieks. Mēs visi bijām jauni un gribējām parādīt, ko jaunie var, tāpēc strādājām, kā saka, uz velna paraušanu. Bija arī rezultāts – mākslinieciskā ziņā labākā latviešu filma, kas tūlīt pārliecināja kā tautu, tā valdību, ka latvieši tomēr var gan uztaisīt labu filmu. Atvērās arī maki, un mēs tūlīt sākām posties nelielas, bet modernas filmu produkcijas izveidošanai. Bet tad ienāca krievi un... tālākais jums jau ir zināms.

 

J.G.: Kādi Jums bijuši sakari ar filmu kopš Latvijas atstāšanas?

V.L.: īsumā tomēr jāpiebilst, ka arī Staļina okupācijas laikā tomēr darbojos par režisoru gan Rīgā, gan Maskavā. Tāpat arī vācu laikā – daļēji Latvijā, daļēji Vācijā. Pēckaŗa periodā esmu gan vienmēr bijis ar filmu saskarē, bet nekādus izcilus panākumus neesmu guvis.

Pieminēšanas vērta būtu tikai viena filma, kuŗai vadīju režiju Vācijā, jo tā bija latviešu filma. Tikai retajam būs zināms, ka DP laikmeta pēdējā posmā ‘Rīgas Filma’, kas toreiz patiesībā bija iekļāvušies vācu filmrūpniecībā, tomēr uzņēma arī vienu pilna gaŗuma latviešu spēļu filmu – Kāds, kuŗa nav ar latviešu aktieŗiem un latviešu valodā.

Filmas scenāriju pēc tāda paša nosaukuma Zīverta lugas rakstīju es pats, un tur darbojās vesela plejada mūsu skatuves aktieru – Milda Zīlava, Helga Gobzine, Kārlis Lagzdiņš, Rūdolfs Mucenieks, Kārlis Ģērmanis, Parņickis, Zaķis, Zariņš un daudzi citi. Mūziku komponēja Jānis Norvilis, ieskaņoja Hamburgas simfoniķi, par dekorācijām rūpējās Ēvalds Dajevskis u.t.t.

Latviešu sabiedrībai to vairs nepaguva izrādīt, jo emigrācijas dēļ izbeidzās nometņu dzīve. Kaut gan šī filma jau visu laiku atrodas Amerikā, nav cerību, ka latviešu skatītāji to kādreiz dabūs redzēt, jo par šo filmu var teikt to pašu, ko par visu ‘Rīgas Filmas’ mantu – Kāds, kuŗa nav...

 

J.G.: Atceros, ka, runājot par tautas deju lieluzvedumiem, Jūs rakstījāt 1970. g. Rietumu krasta dziesmu svētku vadonī: „Masa ir kā abpusīgi griezīgs zobens. Ar to dažkārt var sasniegt patiešām lielu efektu. Bet no otras puses atkal – masa pazudina personību un lielā mērā arī mākslu.”

Ko jūs ieteiktu nākamajiem dziesmu svētku rīkotājiem?

V.L.: Ir taisnība, tā es tiešām kādreiz rakstīju: „Masa ir kā abpusīgi griezīgs zobens. Ar to dažkārt var sasniegt patiešām lielu efektu. Bet no otras puses atkal – masa pazudina personību un lielā mērā arī mākslu.” Tā es vēl arvien tagad domāju, bet kāds būtu atrisinājums šai gandrīz neatrisināmai problēmai, par cik tā attiecas uz, tā saucamiem, tautas deju „lieldančiem”, man tiešām nekādas drošas receptes nav.

Pats reiz Rietumu krasta dziesmu svētkos Losandželesā mēģināju atrast kaut kādu kompromisa ceļu, tā teikt, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Izstrādāju speciālu uzveduma scenāriju par tēmu „Skaista mana tēvu zeme” un iesaistīju tur kori, orķestri un, protams, lielu skaitu dejotāju. Spriežot pēc publikas atsauksmēm, šis inscenētais „lieldancis” bija sasniedzis abus rezultātus – nacionālo pacēlumu un māksliniecisko baudījumu. Tikai – šāda veida aranžējumiem ir zināmi ierobežojumi kā izpildītāju, tā skatītāju ziņā. Tos nevar uzvest sporta arēnā ar tūkstošiem skatītāju. Bet varbūt, tā sauktos, vispārējos dziesmu svētkos varētu rīkot divējāda veida „tautiskos uzvedumus” – vienu masai ar masu, bet otru izlasei ar izlasi. Līdzīgi jau arī dziesmu svētkos rīkojas ar muzikāliem priekšnesumiem. Plašai tautas manifestācijai ir domāts kopkoŗu koncerts, bet mākslas baudītājiem izlases koncerts ar solistiem un mazākiem ansambļiem.

 

J.G.: Kuŗš ceļš pēc Jūsu domām labāk palīdzēs saglabāt latvietību trimdā – tradiciju ceļš vai jaunu ceļu meklēšana, individuāla pieeja?

V.L.: Kuŗš ceļš labāk palīdzēs saglabāt latvietību – tradiciju ceļš vai jaunu ceļu meklēšana? Vispirms būtu jāzina, par ko ir runa – par veco vai par jauno paaudzi? Manuprāt, attieksmē pret veco paaudzi tradīciju ceļš būs sekmīgāks. Bet arī attieksmē pret jauno paaudzi un jaunu ceļu meklēšanu, nevajadzētu tradīcijas atstāt pavisam novārtā. Tām ir spēks. Citādi var notikt tā kā ar laivinieku, kas izbraucis jūŗā – vienu krastu ir atstājis, bet pie otra vel nav piestājies. Un varbūt arī nekad nepiestās, bet mētāsies pa jūŗu šur un tur.

 

Skats no filmas Zvejnieka dēls. Pēteris Lūcis (Oskars) ar mazo Jānīti, ko tēloja Vilis Lapenieks jun. (skat. JG88. num. 15. lp.).

J.G.: Lūdzu pastāstiet kaut ko par savu dēlu, kas iet tēva pēdās.

V.L.: Kas uz Vili Lapenieku junioru attiecas, tad viņš, iedams tēva pēdās, jau sen ir aizgājis tēvam gaŗām. Viņa uzņemtās filmas ir ieguvušas augstākās godalgas ne tikai Holivudā (Oskari), bet arī pasaules filmu festivālos. Interesanti atzīmēt, ka pagājušā gadā ar Oskaru apbalvoto filmu Helstroms Chronicle arī krievi savā festivālā Maskavā godalgoja.

Holivudas filmu aprindās valda uzskats, ka arī šogad juniora uzņemto filmu nominēs Oskaram. Tā ir tikko nobeigtā filma No go!, kuŗu kāda Holivudas filmu produkcija uzņēma sensacionālos apstākļos Ziemeļīrijā, Belfastē, kā fonu izmantojot nevis Holivudas dekorācijas, bet īsto Īriju ar angļu tankiem, kaŗavīriem, īru revolucionāriem, ielu cīņām, spridzināšanām u.t.t. Lai iegūtu autentiskākus skatus un notikumus, produkcijas grupā bija iesaistīti arī trīs īsti īru pagrīdes armijas cīnītāji, kas jau iepriekš deva norādījumus, kur notiks spridzināšana, kur apšaudīšanās ar ziemeļniekiem un kur uzbrukums angļu militāram konvojam. Producenta noalgotie īru „padomnieki” protams arī paši piedalījās kaujās. Par stāvokļa nopietnību liecina kaut vai tas, ka pēc vairāku mēnešu filmēšanas darba Belfastē no trijiem „padomniekiem” dzīvs vairs bija tikai viens. Kādā apšaudes filmēšanas laikā turpat blakus filmu kamerai nošāva arī turpat Īrijā noangažēto kameras asistentu. Bet juniors, paldies Dievam, atgriezās dzīvs un vesels un tagad uzņem mazāk bīstamos apstākļos – Holivudas studijā kādu citu filmu.

 

J.G.: Kā jūs vērtējat latviešu trimdā un Latvijā uzņemtās filmas pēc 1945. gada?

V.L.: Par šo jautājumu vispusīgu izvērtējumu varētu dot tikai tad, ja būtu redzēts lielāks skaits „viņā pusē” ražoto filmu. Diemžēl, esmu redzējis tikai dažas. Bet tā kā esmu uzmanīgi sekojis visam, kas rakstīts par filmām viņu pašu presē un literatūrā, tāpat arī runājis ar dažiem viņas puses filminiekiem, kad tie viesojās Amerikā, tad kaut ko secināt tomēr var.

Kā visa dzīve, tā protams arī māksla ir iekļauta krievu diktētos rāmjos. Dabiski, ka tad arī filmas visās „republikās” tiek ražotas pēc vienas un tās pašas „šņites”. Līdz ar to, par kaut kādu latvisku seju, par kādu savdabīgu pieeju Rīgas studijā ražotām filmām runāt nevar. Neaizmirsīsim, ka scenārijus apstiprina Maskava, un arī režisori nereti nāk no „lielās brālīgās krievu tautas”.

Tādi jauninājumi un sekošana „sapuvušai rietumu mākslai”, kādu redzam satelītvalstu filmās, piemēram, Polijā, tādas lietas Latvijā netiek pieļautas, jo filmu, kā spēcīgāko masu ietekmēšanas līdzekli stingri uzrauga Maskava. Diez’ vai kāds šeit zina, ka Voldemārs Pūce, tagad rehabilitētais Mērnieku laiku režisors, arī savā laikā tika tiesāts un aizsūtīts uz Vorkutu par „sabotāžu” Rīgā uzņemtajā filmā. Dabiski, ka tādos apstākļos visi filminieki cenšas būt tik sociālistiski un tik maskaviski, cik vien iespējams. Rezultāts – štamps.

Filma ir techniska māksla, tāpēc no technikas lielā mērā atkarīga arī kvalitāte. Balti melnā technika krieviem vairs nekādas grūtības nedara, bet krāsu gan. Visām viņu krāsu filmām trūkst briljances, un tām ir brūngani pelēcīgs tonis, kā to mēs redzējām arī nesen skatītajos Mērnieku laikos. Kā zināms, pirms gadiem desmit Latvijā vēlreiz uzņēma Zvejnieka dēlu. Par to man rakstīja viens no šīs filmas dalībniekiem burtiski tā: „Tikko nobeidzām Zvejnieka dēla uzņemšanu – šoreiz ietilpinot scenārijā abas romāna daļas. Nu – ko lai saka? Techniski mūsu filma ir apmēram uz tāda paša līmeņa kā toreiz Tavējā. Saturā gan tā ir daudz skaudrāka (citiem vārdiem sakot komūnistiska. V.L.), bet mākslinieciskā ziņā Tavs Zvejnieka dēls tomēr bija pārāks par mūsējo”.

Trimdā uzņemtu latviešu filmu gandrīz tikpat kā nav, līdz ar to, tur nav daudz ko vērtēt. Cik man zināms, tad vienīgā pilnvērtīgā mākslas filma, kas uzņemta trimdā, ir jau minētā Kāds, kuŗa nav. Šīs filmas vājākā puse ir pieticīgā technika, bet stiprākā – mākslinieciskais izpildījums.

Vācijā vēl uzņēmu pāris īsmetrāžas filmas, vienu pusstundu gaŗu arī angļu valodā (tur nelielu lomu spēlēja arī Osvalds Uršteins), kas savā laikā ir rādīta arī Amerikā televīzijā, bet tām visām tomēr galvenā kārtā ir tikai dokumentāla vērtība.

 

J.G.: Lasīju Austrālijas Latvietī, ka Jūsu uzdevumā nesen nobeigta latviešu vēžu zvejnieku filmēšana. Kā veicas ar latviešu filmu chroniku?

V.L.: Trimdas dzīves dokumentēšanas nolūkos pie ALA-s tagad ir noorganizēta arī filmu nozare, ar nolūku uzņemt katru gadu vienu pilna gaŗuma krāsu filmu no latviešu dzīves visā pasaulē. Pirmā filma patiesībā ir jau gatava un to sauc Latvieši brīvā pasaulē. Bet tā kā esmu šīs filmas radītājs, tad negribu par to izteikties. Varētu tikai piebilst, ka šīs filmas gatavošanā esam gājuši pavisam jaunu ceļu, proti, tā uzņemta talkas veidā. Izrādās, ka Rietumu pasaulē strādā pāri par 20 latviešu tautības filminieku. Lielākā daļa no tiem ir iesaistījušies ALA-s „filmu talkā” kā brīvprātīgi talcinieki, kas filmē latviešu dzīvi savā zemē bez atlīdzības, saņemot tikai kompensāciju par izlietotiem materiāliem. Uzņemtās filmas tad viņi atsūta man, un es Holivudā no tām izgatavoju, tā teikt, brīvās pasaules latviešu dzīves apskata filmu. Tematiskā ziņā mūsu jaunā filma tik tiešām pārstāv visu pasauli un visādus sadzīves slāņojumus, par pārējo lai spriež skatītāji.

 

J.G.: Izskatās, ka režisora Bertoluči (Bertolucci) filmai Pēdējais tango (Time, 22.1.73) ar Marlonu Brando galvenajā lomā būs milzīgi panākumi. Vai „vecā morāle” aizgājusi vējiem līdz un „jaunā morāle” un pornografija paliks noteicēji faktori nekomūnistisko valstu filmu industrijā?

V.L.: Nav noliedzams, ka Rietumu pasaules kinematografija pēdējā laikā ļoti pievērsusies plikumiem. Iemesli, protams, nav mākslinieciskas, bet tīri komerciālas dabas. Jādomā, viņi to darīs tik ilgi, kamēr būs skatītāji. Bet maz gan ticams, ka „porno māksla” ir nākusi, lai paliktu uz laiku laikiem. Ir jau pazīmes, kas norāda pornografijas norietu. Piemēram, vistipiskākās pornokulta zemēs Dānijā un Zviedrijā dažas izdevniecības ir jau samazinājušas savu pornografiju produkciju – nav pieprasījuma.

Ar uzklīdušo porno sērgu, manuprāt, ir tāpat kā ar visām sērgām – kad tās izslimotas, tās vairs nelīp. Piemēram, gripa. Cilvēki kļūst pret attiecīgās slimības baciļiem immūni. Un tāpēc es šaubos, ka gadu simteņos iesakņojušās morāliskās normas tiešām ir aizgājušas vējiem līdz uz neatgriešanos. Ar pornografiju gan var taisīt īslaicīgu labu „biznisi”, bet tā nekad nevar aizstāt mākslinieciskos elementus ne filmā, ne citas mākslas nozares.

Cita lieta ir sekss. Sekss vēl nebūt nenozīmē pornografiju. Sekss var būt arī māksliniecisks, pornografija – nē. Un tāpēc, jādomā, sekss un nevis pornografija būs viens no noteicējiem faktoriem rietumnieku filmu produkcijās. Bet kad gan tas tā nav bijis? Jau spāņu meiča Karmena to zināja, ka – pār visu zemi mīla valda. Un valdīs vēl ilgi!

J.G.: Ko Jūs vēl vēlētos pastāstīt vai ierosināt?

V.L.: Latviešu jauniešu interese par latviešu filmu, manuprāt, ir zināmā sakarībā ar tā saucamo tautisko atmodu, t.i., pamatojoties uz tiem pašiem dzinuļiem, kas mūsu jauniešiem liek pievērsties tautas dejām vai kokles spēlei. Nedomāju, ka tā ir tikai modes lieta. Piemēram, Ņujorkas latviešu draudzes vasaras īpašumā Katskiļos Elka parkā izveidota lieliska vasaras nometne, patiesībā vasaras skola. Es tur pagājušajā vasarā filmēju. Biju pārsteigts, ka no 100 audzēkņiem 32 bija pieteikušies arī uz kokles spēles apmācībām. Pie tam viņiem visiem bija arī pašiem savas kokles. Kā būtu, ja kādā no nākamajām 2x2 nometnes programmām iekļautu arī apmācību filmēšanā? Jauniešos par to interese ir liela. Apmācīti jaunieši savos pagastos varētu būt noderīgi aktuālo notikumu dokumentētāji filmās. Filmētāju pudurī vajadzētu lūgt pieteikties tikai tos, kam ir jau kādas priekšzināšanas filmēšanā (amatieŗu) vai arī fotografēšanā. Tad šīs nozares vadītāja uzraudzībā paši audzēkņi varētu uzfilmēt visu nometnes dzīvi un varbūt nometnes beigās pašu producēto darbu jau parādīt (lielākās pilsētās ir iespējams filmiņas attīstīt jau 24 stundu laikā). Tai pašā laikā filmu nodarbību vadītājs ar profesionāliem aparātiem un audzēkņu līdzdarbību varētu nodokumentēt 2x2 nometnes dzīvi arī ievietošanai ALA-s gatavotā ikgadīgā latviešu dzīves apskata filmā. Ko Jūs par tādu projektu domājat?

 

J.G.: Ļoti laba ideja! Paldies.

Ievērojot lielo interesi par filmu, sevišķi jaunajā paaudzē, sniedzam JG lasītājiem arī dažus fragmentus no Viļa Lapenieka Dullā Daukas piezīmēm, kas gaida izdevēju.

 

 

 

Vilis Lapenieks

ČETRI FRAGMENTI NO DULLĀ DAUKAS PIEZĪMĒM

Draudzes skolā, grauzdams zirņus, par tālākām izglītības gaitām vispār nemaz nesapņoju. Bet tomēr iznāca tā, ka pēc skolas beigšanas ar vislabāko liecību mans vecais skolotājs Delle (lai viņam vieglas smiltis) bija tikmēr apstrādājis manu māti un mūsu radus, ka kādā jaukā rudens dienā mani vienu pašu iesēdināja Gaujas stacijā (Jaunpiebalgā) vilcienā, lai braucu uz Rīgu skolā. Tā sākās manas patstāvīgās dzīves gaitas 13 gadu vecumā.

Bija saulaina rudens diena. Šur tur salnas iespaidā jau bērzi metās dzelteni, apses sarkanas. Sēdēju pārbūvētā lopu vāģī atbīdītās vagona durvīs, kājas pār malu pārkāris, un izbaudīju to jauko sajūtu, kāda ir, kad pirmo reizi mūžā brauc ar vilcienu.

Ceļā man blakus apsēdās vēl viens tāds pats bēdu brālis. Arī teicās braucot uz Rīgu. Iestāšoties vidusskolā. Toreiz biju dumjš kā zābaks un nekā nezināju ne par Rīgu, ne turienes skolām. Mans ceļa biedrs bija drusku gudrāks un teica, ka esot pieteicies 1. Rīgas pilsētas vidusskolā. Tā esot tīra zēnu skola. Lai nākot tik viņam līdz un arī mēģinot turpat tikt iekšā. Tā arī darīju. Un mani pieņēma. Tas izpalīdzīgais puisis bija mans vēlākais draugs dzejnieks Leonīds Breikšs.

Mūsdienu jaunieši nemaz nevar iedomāties, ko nozīmē toreizējos apstākļos 13 gadus vecam lauku puikam vienam pašam ierasties Rīgā, iestāties skolā un dzīvot praktiski tikpat kā no nekā. Māte ar radu gādību gan sapakoja ceļa kuli – maizi, sviestu, biezpienu, žāvētu speķi un, protams, arī neiztrūkstošo maisiņu ar zirņiem. Iedeva arī drusku naudas un noteica: „Dzīvo nu, dēls, kā redzi. Kad vairs nevari – brauc mājā.”

Lāgā jau gan nevarēju, bet mājā tomēr nebraucu. Par astoņiem latiem mēnesī noīrēju, tā saucamo, gultas vietu un kaut kā dzīvoju. Lai dzīvotu, pietiek, ja ir drusku naudas un – zirņi.

Nezinu, vai Dievs ir labi darījis radīdams cilvēku – tas viņam iznācis diezgan nepilnīgs. Bet par vienu lietu gan man nav šaubu, ka Tas Kungs ir izdarījis labu darbu, radīdams zirņus. Tā tik ir manta! Ja vārot pieber labi daudz sāls, tad tie iznāk tik sātīgi, ka dzert vien gribas. Nelaime tikai tā, ka zirņi, tāpat kā nauda, ar laiku izbeidzas. Tad nu atliek tikai divas iespējas – gavēt vai pelnīt. Tā arī darīju – pa reizei gavēju, pa reizei pelnīju .

Ko gan tāds zeņķis lielā pilsētā var nopelnīt? Var gan. Izglītības ministrija bija noteikusi, ka arī minoritāšu skolās mācāma latviešu valoda. It sevišķi grūti ar mūsu valodas mācīšanos gāja žīdēniem. Ar runāšanu tie vēl kaut kā tika cauri, bet ar rakstu darbiem – oi gvaltes!

Maniem dzīvokļa saimniekiem bija daži sakari ar žīdu un krievu aprindām. Tā iekūlos par palīgu žīdiņiem latviešu valodas domrakstu fabricēšanā. Ar laiku iemanījos atdarināt viņu stilu tā, ka latviešu valodas skolotājs nemaz nevarēja pateikt, vai mājas darbu tiešām rakstījis Mauše, Sūra vai Joske vai arī latviešu puika no Liezeres. Lieki piebilst, ka bengeļa vecāki man par to tīri labi maksāja. Tā, ar visām tiesībām, drīkstētu teikt, ka jau no sava 14. dzīvības gada esmu nodarbojies ar profesionālu rakstniecību. Vajadzētu gandrīz vai tā kā darba jubileju svinēt.

Manā klasē bija kāds Skrīveŗu lauksaimnieka dēls Kārlis Ozoliņš. Jauks un biedrisks puika, katrā ziņā ar gaišu galvu. Mēs labi satikām. Tikai vienā punktā nevarējām saprasties – ja runa gāja par polītiku. Savā domāšanā mans draugs bija, kā toreiz teica, zociķis. Otrā vai trešā skolas gadā Ozoliņu Kārlis pēkšņi pazuda. Vēlāk lasīju avīzē, ka polītiskā pārvalde atklājusi plašu komūnistu pagrīdes organizāciju. Apcietināts arī konspiratoru galvenais sakarnieks – kāds vidusskolnieks Kārlis Ozoliņš ar segvārdu Puika.

Daudz gadus vēlāk ar Puiku atkal satikos. Tad viņš jau bija Padomju Latvijas KP centrālkomitejas loceklis. Vēlāk kļuva pat par LPSR Augstākās Padomes priekšsēdi, bet pazuda reizē ar Berklāvu un citiem nacionālkomūnistiem.

Eliāsa aizdedzinātā teātŗa liesmiņa nebija vis galīgi apdzisusi. Rīgā tā uzliesmoja atkal no jauna. Mūsu skolā darbojās arī drāmas studija, kuŗu vadīja toreiz slavenais Kristaps Linde. Katru gadu iestudējām arī pa izrādei. Akurātera Viesturam noīrējām pat Nacionālo Teātŗi. Tā kā Viesturā ir tikai divas sieviešu lomas, tad Linde bija sadomājis to iestudēt tikai ar mūsu pašu skolas audzēkņiem – bez meiteņu lienēšanas no 3. vidusskolas, kā to parasti darījām.

Galveno sieviešu lomu – Zemgales meiteni Linde iedalīja vienam no studijas apdāvinātākiem audzēkņiem, kaut ari tas nekādā ziņā nebija sievišķīgs puisis. Kad Nacionālā Teātŗa ģērbtuvē mūsu puisi pārvērta par meiteni un attiecīgi nogrimēja – mums visiem palika mutes vaļā . Parupjā zēna balss „meitenei” piedeva tik seksīgu šarmu, ka uz to iekrita pat viens no Nacionālā Teātŗa rūdītākiem siržu lauzējiem – elegantais Jānis Ģērmanis. Slavenajam premjeram, protams, nebija ne jausmas, ka mūsu ansamblī meiteņu nemaz nav. Velnu dzīdams mūsu puisis mazliet pakoķetēja un rezultātā saņēma no Ģērmaņa aicinājumu pēc ģenerālmēģinājuma apēst kafejnīcā pāris kūkas. Liels bija premjera pārsteigums, kad pēc atgrimēšanās viņa priekšā nostājās izskatīgs puisis un noprasīja: „Uz kuŗu kafejnīcu tad nu iesim, Ģērmaņa kungs?”

Daudz gadus vēlāk, kad jau pats arī spēlēju Nacionālā Teātrī, savam slavenajam kollēgam šo notikumu atgādināju. Ģērmanis to atcerējās gan: „Jei bogu! Tik šeremetnij skuķi reti kad gadās satikt.” Šeremetnij – bija Ģermāņa iemīļots apzīmējums kaut kam sevišķi labam. Ceru, ka slavenais aktieris, kas tagad jau amizējas ar tikpat šeremetnij meitenēm paradīzē, neņems man ļaunā, ja atklāju viņa kļūmīgo pārskatīšanos. Arī ekspertiem var gadīties misekļi.

Kad biju jau vidusskolas pēdējā klasē, Rīgas ostā izcēlās „nosčiku” streiks. Par „nosčikiem” sauca kuģu lādētājus, kas ar rokām iekrāva un, izkrāva preces. Toreiz ostas strādnieki vēl nebija diezcik organizēti, tāpēc daļa streikoja, citi turpināja darbu. Tā kā kuģi bija laikā jāizlādē, tad „štaueri” pieņēma pagaidu darbā katru, kas vien gribēja un varēja strādāt. Pie tam, ostā traki labi maksāja. To padzirdējām arī mēs savā „videnē”. Nu bija uguns pakulās! Rezultātā gandrīz vai visa mūsu klase aizdrāzās uz muitas valdi, kur vervēja palīgstrādniekus. Ne jau visiem laimējās. Pieņēma tikai tādus, kas izskatījās, ka varētu smago darbu strādāt. Tā kā jau no mazotnes biju rūdīts darbā un arī katru vasaru strādāju uz laukiem par puisi, tad biju padevies itin spēcīga auguma. Mani pieņēma. Vēlāk gan bija smaga skaidrošanās ar klases audzinātāju par kavētām dienām, bet tā kā viņš zināja manu naudas badu, tad tiku cauri bez jebkādām nopietnām sekām.

Kad streiks beidzās, es šad tad pa nedēļas nogalēm un naktsmaiņām vēl turpināju strādāt osta, jo bieži bija „šturme” un palīgstrādnieku vajadzēja. Skolā par to, protams, neviens nekā nezināja, tikai dažu labu reizi brīnījās, ka es taču izskatoties gluži slims. Kā tad neizskatīsies slims, ja pēc nostrādātas nakts, negulējis, gandrīz vai tieši no ostas, ierados skolā.

Reiz pie apelsīnu kuģa izkraušanas iznāca strādāt pārī ar kādu jaunu puisi no Mīlgrāvja. Viņš mani iepazīstināja ar vienu otru derīgu ostas strādnieku triku, piemēram, kā jālādē apelsīnu krava. Augļu kastes parasti bija ļoti vāji taisītas un ja krita zemē, tad izjuka un augļi izbira pa grīdu. Nu es sapratu, kāpēc viņas tik bieži krita. Zemē izbirušos augļus, protams, veikalā vairs pārdot nevarēja, tāpēc tie krita mums par laupījumu. Priekšstrādnieks pats, lādēdamies par strādnieku neuzmanību, vispirms pievāca savu tiesu, pārējos dabūjām mēs. Tā kā apelsīniem ir bieza miza, tad augļiem tāda vārtīšanās pa zemi neko nekaitē. Un tāpēc tās kastes arvien krita, krita...

Mans ostas darbu pārinieks bija drusku vecāks par mani, diezgan mazrunīgs, bet neskatoties uz to, mēs tīri labi sapratāmies. Pēc kuģa izlādēšanas viņu ostā vairs nemanīju. Kad dažus gadus vēlāk pats arī pārcēlos uz Mīlgrāvi, tur mēs atkal satikāmies. Un ne tikai satikāmies, bet kļuvām pat tīri labi draugi. Toreiz vēl nenojautu, ka ar šo vīru man turpmākā dzīvē iznāks diezgan daudz darīšanu. Viņa vārds bija – Vilis Lācis.

 

Latvija bija viena no pirmām vietām cara Krievijā, kur sāka uzņemt „kustošās gaismas bildes”. Zīmīgā kārtā no Latvijas ir nākuši arī vairāki ievērojami Padomju Savienības kinematografisti, kas ieguva pat pasaules slavu (Eizenšteins, Tisē).

Cik zināms, no ārzemēm ievestās „kustošās bildes” Rīgā pirmo reizi ir demonstrētas 1895. gadā Salamonska cirkū. Bet pirmie dokumentālie filmu kadri Latvijā ir uzņemti Rīgā 1910. gadā, – operators Aleksandrs Stanke. Šis gads tad arī būtu uzskatāms par filmu vēstures sākumu Latvijā.

Bet tikai nedaudz gadus vēlāk – 1913. g. Latvijā uzņēma jau arī pirmo satura filmiņu ar aktieŗu līdzdalību. Tolaik Liepājā populārs bija kāds jauns fotografs – Eduards Tisē. Viņš no ārzemēm bija pasūtinājis filmu uzņemamo kameru, ar kuŗu praktizējās uzņemdams dažādus Liepājas un apkārtnes skatus. Tam bija lieli panākumi, kas pamudināja jauno filmu operatoru spert soli tālāk – uzņemt satura filmu. Ar kāda kino īpašnieka financiālu atbalstu Tisē 1913. g. uzņēma pirmo „spēļu filmu” Latvijā Kur ir patiesība?

Drīz pēc tam izcēlās pasaules kaŗš. Tisē filmēja arī vēsturisko vācu flotes uzbrukumu Liepājai un lielgabalu šāviņu postījumus pilsētā. Reizē ar citiem bēgļiem Tisē aizklīda uz Krieviju un drīz vien kļuva par slavenāko filmu kamerameni. Tur viņš kopā ar rīdzinieku Aleksandru Stanki uzņēma slavenākās Eizenšteina filmas .

Tūlīt pēc Latvijas valsts nodibināšanās sākās straujš filmu darbības uzplaukums kā chronikas, tā arī spēļu filmu nozarē. Vairāki Rīgas fotografi – Lapiņš, Sīlis, Cālītis, Mālmanis u.c. sāka ar kloķa kamerām „griest” filmas.

No Krievijas atbraukušie režisori – Čardiņins un Segliņš, kopā ar „Grand Kino” īpašnieku Kārkliņu, nodibināja sabiedrību „Latvju filma”. Kā pirmo pilna gaŗuma spēļu filmu viņi jau 1920. g. uzņēma Es kaŗā aiziedams. Tur piedalījās arī vairāki pazīstami skatuves aktieri – Spīlberģe, Rūmniece, Baltābola, Ģērmanis, Amtmanis-Briedītis u.c. īsā laikā viņi producēja vēl trīs filmas – Laika viesulī, Psīche un Vilkiem mests laupījums. Vienīgi pēdējā guva plašāku publikas piekrišanu, jo tā bija bāzēta uz tolaik daudz lasītā Jēkabsonu Kārļa romāna par barona Rautenfelda traģisko likteni. Ja nemaldos, dramatizētā veidā to uzveda arī uz skatuves Dailes teātrī.

Līdz ar Čardiņina aizbraukšanu atpakaļ uz Krieviju (1923. g.) izbeidzās „Latvju filmas” darbība, un uz laiku apstājās arī visa spēļu filmu uzņemšana Latvijā. 1928. gadā kaŗa ministrija plānoja atzīmēt Latvijas armijas 10 gadu pastāvēšanu. Šai sakarā bija domāts uzņemt arī vienu filmu, kuŗā būtu tēlota latviešu tautas cīņa pret apspiedējiem. Tā tapa Lāčplēsis, kuŗu financēja valsts un aizsargu organizācija. Filmu uzņēma operators Sīlis un režisors Rusteiķis. Galvenās lomas tēloja Lilita Bērziņa (Mirdzu un Laimdotu), kā arī sportists Dimza (Vanagu un Lāčplēsi). Patriotiskā satura dēļ filma guva lielu piekrišanu tautā, kaut gan mākslinieciski tā bija diezgan liels konglomerāts. Interesanti, ka pie Lāčplēša savas „filmu gaitas” sāka arī kāds jauns aizsargu virsnieks, kuŗa sakari ar latviešu filmu turpinājās ne tikai vēlākos gados Latvijā, bet arī vēl trimdā. Tas bija vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.

Pēc Latgales lauksaimniecības organizāciju ierosinājuma 1930. g. uzņēma pagaŗu (2500 m) kultūrfilmu Tā zeme ir mūsu, ar Latgales skatiem, etnografiskām ieražām un lauku darbiem.

Tai pašā laikā kāds jauns rakstnieks Tumilovičs (vēlāk pārdevējās par Tumili) izgatavoja Latvju nacionālai apvienībai vienu pasūtinājuma filmu, ko rādīt slēgtās sanāksmēs. Tā bija domāta latvju jaunatnes nacionālai audzināšanai, bet sava pārāk tendenciozā satura dēļ neguva diezkādu piekrišanu.

Pēc tam filmēšana Latvijā atkal apstājās līdz pat „skaņu laikmetam”. Protams, darbību gan nepārtrauca filmu chronikas jeb nedēļas apskatu uzņēmēji. Šai laikā jau esošajiem chronistiem pievienojās vēl viens – Eduards Kraucs, kas katrā ziņā uzskatāms par labāko reportāžas filmu kamerameni Latvijā.

Visus Latvijas pastāvēšanas gadus kino teātŗi veģetēja tikai no ievestām ārzemju filmām. Tās galvenā kārtā bija amerikāņu filmas, vēlāk arī vācu un franču ražojumi. Mēmās filmas laikā ļoti populāri Rīgā bija, tā saucamie, sēriju grāvēji, – sākot ar Rūdolfu Valentīno, beidzot ar Frankenšteinu un Tomu Miksu. Par pēdējo puikas bija sacerējuši pat paši savu „grāvēju”, ko dziedāja visos ielas stūros:

Toms Mikss taisa trik’s,
Novelk bikses – aizskrien pliks,

jo

Anna, Minna, Klāra
Pa ķēķi cep un vāra,
Pa durvīm iekšā, ārā
Tās staigā nākt’ un dien’.

Tāpēc –

Toms Mikss taisa trik’s,
Novelk bikses – aizskrien pliks u.t.t.

Diez’ kas toreiz bija palaidis absurdo baumu, ka Mikss patiesībā esot latvietis Mikus. Tas, protams, nebija taisnība. Bet ārzemju filmu produkcijas tiešām strādāja gan vairāki latvieši, kuŗi bija pazīstami pat pasaules mērogā.

Pēc 1905. gada revolūcijas uz Berlīni aizbēga Rīgas teātŗa aktieris Jānis Gūters, kas vēlāk kļuva slavens vācu filmu režisors un viens no UFA filmu sabiedrības vadītājiem. Vīnē pie filmas strādāja kāds V. Jansons, bet Berlīnē ar ievērojamiem panākumiem filmējās latviešu talantīgā skatuves aktrise Marija Leiko.

Visiem latviešu filminiekiem „kroni” uzlika pasaulē slavenā vācu filmu zvaigzne Lia Māra. Viņa tiešām bija latviete, īstā vārdā – Līze Gudoviča. Pēc baleta skolas beigšanas Rīgā, viņa kādu laiku strādāja operā. Pēc tam aizbrauca uz Berlīni, kur īsā laikā izrāvās filmu zvaigžņu pašās pirmās rindās. Mēmo filmu laikā viņai bija tikpat leģendāra slava, kā vēlāk Grētai Garbo un Marlēnai Dītrichai.

Skaņu filmas laikos, cik zināms, ārzemēs – Vācijā un Itālijā – filmējās vienīgi Mariss Vētra. Viņa filmām bija nenoliedzami panākumi, it sevišķi, skaisto dziedājumu dēļ. Bet Vētra tomēr par savu galveno darba lauku izvēlējās operu, ne filmu.

No latviešu filmu ļaudīm ārzemēs katrā ziņā būtu jāpiemin arī filmu operators Jānis Doreds, kas braukāja apkārt pa visu pasauli filmēdams aktualitātes. Viņš bija arī vienīgais kameramens un fotografs, kas piedalījās sensacionālajā zemūdenes „Nautilus” braucienā zem ledus uz Ziemeļpolu.

Šķiet gan, ka tikai retajam būs zināms fakts, ka, savā laikā, arī Rainis ļoti interesējās par kinematografiju un filmām. Viņš par to vairākkārt ir izteicies arī presē (piem., 1926. g. žurnālā Kino). Jau toreiz viņš filmu uzskatīja par patstāvīgu mākslas veidu un pareģoja tai lielu nākotni. Tā nebija tikai teorētiska interese. Rainim bija arī praktiski plāni kādas filmas uzņemšanai. Viņš sāka rakstīt scenāriju „Iz nāves bedrēm”, kuŗu gan vairs nepabeidza. Daži filmu scenārija fragmenti ir publicēti Raiņa kopoto rakstu desmitā sējumā 1925. g.

Tas, kas filmu branžā Latvijā notika mēmās filmas laikā, patiesībā būtu jāuzskata tikai par latviešu filmas priekšvēstures periodu, īstā filmu vēsture būtu rakstāma tikai sākot ar Latvijas patstāvības pēdējiem gadiem, kad filmu radītāji savos darbos mēģināja ieviest kaut ko arī no mākslas. Interesanti, kā par šo pašu tematu izsakās Padomju Latvijas kinematografiski savā filmu Almanachā (178. lp.):

... būtībā tikai viena (filma) – Zvejnieka dēls arī šodien vēl ar interesi ir skatāma kā mākslas darbs. Viss pārējais ir un paliks tikai vienīgi ieraksti kino vēsturē.

Trīsdesmito gadu sākumā visu filmu pasauli otrādi apgrieza skaņu filma. Arī Latvijā sajuka visi rēķini. Bija jāpārbūvē kino teātŗi, jāiegādājas jaunas aparatūras un skaņu iekārtas. Arī filmu uzņemšana nu vairs nebija tik vienkārša kā mēmā laikā, tāpēc uz kādu laiku filmu producēšana Latvijā pavisam pārtrūka.

Tad divi latviešu mechaniķi – brāļi Blumbergi paši savā darbnīciņā uzkonstruēja un uzbūvēja pirmo skaņu uzņemšanas iekārtu Latvijā. Tas tiešām uzskatāms par unikālu notikumu, jo Blumbergiem nebija ne prakses, ne arī zināšanu šinī nozarē, tikai divas gaišas galvas. Un tomēr, šī amatieŗu mechaniķu būvētā aparatūra bija tik laba, ka ar to uzņēmām skaņu visām latviešu filmām. Vēlāk ar papildinājumiem un uzlabojumiem tā kalpoja arī Vācijā un varbūt kaut kur kalpo pat vēl tagad.

Tanī laikā, kad piesaistījos ministrijas filmu nozarei, Latvijā sāka veidot pavisam jaunu organizāciju jaunatnei – mazpulkus. Nācu uz domām, ka mazpulku organizācijas popularizēšanai derētu uzņemt kādu filmiņu. Aizgāju uz mazpulku centrālo biroju un ar šīs organizācijas vadītājiem Andersonu, Eglīti un tagadējo archibīskapu Lūsi apspriedām tādas filmas iespējamību. Ideja visiem patika, un tā radās filma – Zem baltzaļā karoga. Šī filma nebija ne īsti dokumentāla, ne arī spēļu filma, bet kaut kas tā pa vidam. Trīs caurejošās lomiņas tēloja trīs talantīgi jauni aktieŗi, kuŗu vārdi vēl tagad latviešu teātŗa publikai nav sveši – Irma Graudiņa, Milda Klētniece (Latvijā) un Ansis Tipāns.

Sabiedrisko lietu ministrija nebūt nebija vienīgā iestāde, kas trīsdesmitos gados Latvijā uzņēma filmas. Tūlīt pēc 15. maija sāka priekšdarbus plaša mēroga spēļu filmai ar nosaukumu Tautas dēls. To financēja „Atlantic-Film” importa sabiedrības īpašnieks Ginsburgs, kas tagad darbojas pie „Columbia” studijas ar vārdu Žorž Krivitzky. Sabiedrisko lietu ministrija gan šo filmu idejiski atbalstīja, bet tiešu dalību tās producēšanā neņēma. Viss techniskais personāls, tāpat arī aparatūras nāca no ārzemēm. Režiju vadīja vācu-ungāru režisors Balašs no Berlīnes, bet iekšskatus uzņēma „Svensk-Film” studijās Stokholmā. Galvenās lomas tēloja Milda Zīlava, Ādolfs Kaktiņš, Vasiļjevs un Ančārovs-Kadiķis.

Neskatoties uz milzu naudu, labu technisko iekārtu un ārzemju speciālistiem, mākslinieciski šī filma bija galīgs bleķis. Pamatkļūda jau bija tā, ka scenāriju rakstīja 15. maija ideologs Kroders. Viņš gan bija. labs žurnālists, bet no filmas vai skatuves tas nezināja ne mū, ne bē. Man vēl tagad acu priekšā „mālējas” viens filmas skats, kur Kaktiņš kaujas laukā mirst. Tērpies tikko šūtā elegantā uniformā ar svaigi „buktētām” biksēm, viksētos stulmeņos, baltā apkaklītē un stērķelētās manšetēs – pēc smagas kaujas, dramatiski trīcinādams balsi, Kaktiņš mirst ar akmeni zem galvas. Skats gan bija domāts raudāšanai, bet skatītāji smējās...

To redzot, manī nobrieda pārliecība, ka tepat uz vietas neko labu neiemācīšos, – jātiek ārā lielajā pasaulē, lai pamācītos, kā jāvada režijas un jātaisa filmas.

 

 

 

 

Zvejnieka dēla un citu tautā iecienītu romānu autors Vilis Lācis. Ostas strādnieka dēls, vēlākais PSRS tautību padomes priekšsēdis, kas Vilim Lapeniekam teicis: „Tu vēl redzēsi, ka Latvija drīz vien izvirzīsies izcilā stāvoklī pārējo republiku starpā.”

Sabiedrisko lietu ministrija un iekšlietu ministrija atradās kopējā namā Brīvības un Stabu ielas stūrī, tagadējā čekas namā. Pēc krievu ienākšanas par jaunās valdības sabiedrisko lietu ministru nāca Blaus, bet par iekšlietu ministru Vilis Lācis, kas faktiski bija īstais noteicējs ministru kabinetā. Ne jau Kirchenšteins. Kā zināms, Lācis drīz vien kļuva arī par oficiālo valdības galvu resp. ministru prezidentu.

Pārmaiņas skāra arī mūsu filmu nozari. Par sabiedriskā departamenta direktoru iecēla manu labu paziņu no Nacionālā Teātŗa laikiem dekoratoru Herbertu Līkumu, kas tūlīt atbrīvoja no darba nozares vadītāju Sīli, administratoru Žuburu un citus, bet paturēja tikai mūs ar Pūci. Mani nozīmēja par A/S „Filma” likvidatoru, bet Pūci iecēla par Filmu nozares pagaidu vadītāju.

Jau pirms krievu ienākšanas Pūce sāka griest savu jauno filmu Kaugurieši. Pēc lielajām pārmaiņām Pūce atkal atsāka ārskatu filmēšanu Straupē. Pirms aizbraukšanas viņš atnāca pie manis pārrunāt jauno stāvokli.

– Tā nu tas ir, bračiņ, – no visas filmu nozares mēs divi vien vairs esam palikuši. Tu, gaŗais, tagad paliec Rīgā un arī oficiāli manā vietā kārto filmu lietas. Savas pazīšanās dēļ ar Līkumu, Blauu un Lāci tu varēsi te daudz ko vairāk panākt nekā es. Ja ir kas svarīgs, zvani uz Straupi.

Kādā dienā pavisam nejauši satiku Vili Lāci ministrijas koridorā. Nebijām redzējušies ilgu laiku. Lācis gan izskatījās drusku nonīcis, bet likās tīri priecīgs.

– Ienāc drusku pie manis, parunāsimies.

Iegājām. Lāča darba kabinets atradās pašā ēkas stūrī. Priekštelpā sēdēja viņa sekretārs. Neticēju savām acīm – tas taču bija radiofona informācijas un propagandas daļas darbinieks Jemeļjānovs. Ulmaņa režīma propagandists tātad ir bijis komūnistu pagrīdnieks.

Vēlāk izrādījās, ka tas nebūt nav vienīgais tāds gadījums. Tai pašā sabiedrisko lietu ministrijā propagandas nodaļā kā darbvedis strādāja gleznotājs Lapiņš, kas tikai pēc lielinieku ienākšanas atklāja savas kārtis. Tādas pašas slakas kollēga izrādījās ministrijas kurjers pazīstamais futbolists Māģers, caur kuŗa rokām gāja svarīgu dokumentu nogāde no ministrijas uz pili un citām iestādēm.

Lāča kabinetā sarunās biju iespējami piesardzīgs. Draugi, tad draugi, bet tā jau nu pat man bija zināma lieta, ka pie komūnistiem partijas intereses stāv pāri visām draudzībām.

Toties daudz vaļsirdīgāk nekā parasti izturējās Lācis. Vēl tagad netieku skaidrībā, ko par šo sarunu īstenībā domāt? Runājām arī par latviešu filmas nākotni. Tādā sakarībā Lācis man nolasīja gandrīz vai lekciju kā par filmu, tā arī par citiem akūtiem jautājumiem.

– Par filmas nākotni tu nemaz neuztraucies – latviešu filma būs. Un kas uz tevi pašu personīgi attiecas, tad tā ir taisni tava laime, ka esi studējis Vakareiropā. Tu varēsi parādīt citādu pieeju, nekā krievu režisori. Citādi! – Tas tagad ir tas svarīgākais.

– Arī komūnismu mēs savā zemē veidosim pavisam citādi, nekā Krievijā. Viņu pieeja mums neder. Tā ir cita tauta un arī citādi apstākļi. Mēs iziesim no tām īpatnībām, kas valda mūsu zemē. Tu vēl redzēsi, ka Latvija drīz vien izvirzīsies izcilā stāvoklī pārējo republiku starpā.

– Tā kā tu neesi polītiķis, tad polītiskās pārmainās tevi neko nevar interesēt. Viena lieta, protams, ir skaidra, – nekādu pašu polītiku mēs taisīt nevarēsim. Galu galā, tam arī nav nekādas nozīmes, jo uz mazo valstu polītiku tā kā tā neviens vairs neklausās.

– Turpmāk pasaules likteņus noteiks tikai lielo varu bloki. Un tā ir tieši mūsu laime, ka varam piederēt pie krievu bloka. Te mums ar savu augsto līmeni un Vakareiropas kultūru ir daudz lielākas izredzes nekā kādā angļu, franču vai vācu blokā.

Kas zina, vai Lācis toreiz tikai tā runāja, vai viņš patiešām tā arī domāja?

Ir iespējams, ka krievu okupācijas pirmā periodā vienam otram mūsmāju komūnistam tiešām piemita vēl kaut kas no Dubčeka, kas arī, būdams komūnists, tomēr gribēja sociālismu Čechoslovakijā veidot pavisam citādu nekā Krievijā.

 

... Kādu ceļu kuŗais izvēlas, tas atkarīgs, kā saka, no cilvēka aknām. Vai kāds kļūst par tautas varoni vai nodevēju, tas atkarīgs arī no individa garīgām īpašībām, no dvēseles spēka, no viņa ētiskām un morālām vērtībām. Karjeristiem parasti šo vērtību nav un tāpēc...

Bet lai nu šā vai tā, ko Lācis toreiz, uzņemoties krievu piedāvāto lomu, īstenībā domāja, uz to patiesu atbildi varētu dot tikai viens cilvēks – viņš pats. Viss pārējais ir vairāk vai mazāk tikai minējumi vai secinājumi. Šķiet gan, ka vienā ziņā Lāča paredzējums ir jau piepildījies – mazo valstu loma ir izspēlēta un pasaules likteņus tagad tiešām nosaka tikai lielās varas – Amerika, Krievija un, vai tas nu kādam patīk vai ne, sarkanā Ķīna.

 

 

 

Krievu laikā biju jau iepazinies ar čeku. Tagad nācās iepazīties ar otru tādu pašu iestādi – SD un GESTAPO. Vācieši savu drošības dienestu iekārtoja pašā pilsētas centrā Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī un, protams, izbūvēja pēc tiem pašiem principiem kā čeku – ar pagrabiem, apcietināto kamerām un visām citām ierīcēm, kas jau tādai civilizētai iestādei piederas.

Pēkšņi arī mani izaicināja uz šo slaveno iestādi. Jāpieteicas bija pie izmeklētāja Langes. Reimersa ielā bija divi Langes – Lielais Lange un Mazais. Tā viņus saukāja kā ieņemamo amatu, tā arī augumu dēļ. Lielais Lange bija Rīgas SD komandieris, bet Mazais – drošības policijas izmeklētājs. 

Sagaidīju, ka mani par kaut ko pratinās. Tā ari bija. Pratināja par diviem tikko apcietinātiem filmu uzņēmuma darbiniekiem – Jeksti un Žuburu. Noticis bija tas, no kā jau akcijas iniciatorus brīdināju – Jekste bija apcietināts. Pārsteigums gan bija Žubura apcietināšana. Pret to taču neviens nevērsās. Cik noskaidrojās, Žuburs bija apcietināts savas pārāk lielās centības dēļ. Manā pagastā cirkulēja kāda izteika par žīdu, kas kompānijas dēļ esot pakāries. Te nu bija viens, kas kompānijas dēļ sēdēja cietumā.

Cik no Langes izteicieniem varēju noprast, tad Žuburs arī ir ticis izsaukts uz pratināšanu tāpat kā tagad es. Kā jau kārtīgs ierēdnis un padevīgs priekšniecības kalps. Žuburs, protams, nav nostājies pret Jeksti, bet pasvītrojis, ka viņš nekad sava priekšnieka rīcības pareizību neapšauba. Līdz ar to, direktora Jekstes rīcība viņa uztverē arvien ir pareiza.

Iedomīgajam Langem tāda valoda, protams, nepatika un viņš lika arī Žuburu ievietot aiz restēm. Šis gadījums rāda, cik beztiesīgs bija cilvēks Hitlera laikā. Likumi neeksistēja. Jebkuŗa SD vira untumainās iedomas jau bija likums.

Ko īsti Jekstem inkriminēja, to Lange neatklāja. Nekā nevarēju uzminēt arī no tā, par ko mani izklaušināja. Pratināja kādu stundu un minēja visvisādus jautājumus. Arī tādus, kuŗiem ar Jeksti nevarētu būt nekāda sakara (varbūt pēdu jaukšanai?). Piemēram, par filmu izīrēšanas sistēmu, par uzņēmuma grāmatvedību un norēķinu kārtību, par kino teātŗu ekspluatāciju, par žīdiem piederējušo kino teātŗu mantām u.t.t. Ir taisnība, liela daļa Rīgas kino teātŗu Latvijas laikā tiešām piederēja žīdiem, un filmu uzņēmums tagad bija iesaistīts to apsaimniekošanā. Bet kāds gan sakars ar visu to man. Lange droši vien domāja, ka negribu uz viņa jautājumiem atbildēt, bet es tik tiešām par šim lietām absolūti nekā nezināju, jo nu jau kopš laba laika biju no filmu uzņēmuma projām. Tā arī viņam pateicu. Tad izmeklētājs pēkšņi ieprasījās – kā tas nākoties, ka mana vārda neesot sūdzības iesniedzēju sarakstā? Teicu taisni to pašu, ko jau savā laikā atbildēju parakstu vācējam, proti, ka neesmu filmu uzņēmuma darbinieks un līdz ar to šī lieta uz mani neattiecas. Vai viņš tam ticēja, to nezinu, bet vismaz pēc tam man lika mieru.

Bet mieru gan man SD nelika citā sakarā.

Teātrī bija liels vairums „spitālīgo”, tas ir, tādu, ko citi teātŗi bija izmetuši, bet mēs (t.i. Tautas Teātris. Red.) pievācām. Kas tos laikus nav pieredzējis un pats bijis kāda sabiedriska pasākuma priekšgalā, nevar nemaz lāgā priekšā stādīties, kāda sistēma toreiz valdīja. Tādi pasākumi kā teātŗi, bibliotēkas, laikraksti u.t.t., kam bija darīšanas ar tautas masām, tie visi bija padoti SD uzraudzībai. Katru nozari pārzināja savs drošības dienesta virsnieks. Kultūras un mākslas iestādēm tas bija Valprechts. Viņš savā laikā bija mācījies dziedāt un kādu laiku teātrī kaut kur Austrijā arī strādājis. Tāpēc teātŗa pasauli viņš pārzināja tīri labi. Latviešu pašpārvaldes ļaudis par viņu sūkstījās, bet savādā kārtā es gan ar viņu tīri labi tiku cauri. Ar Valprechtu bija jākārto arī „spitālīgo” jautājums. Man izdevās viņu pārliecināt, ka tie nav nekādi bandīti un ka Hitlera mūžīgo Vāciju viņi gaisā nespers. Protams, Valprechts pats to tīri labi zināja, jo nav iedomājams, ka tik lielā iestādē kā Tautas Teātrī drošības policijai nebūtu pašiem savu ziņotāju. Vismaz vienā gadījumā es to zināju. Tai meitenei bija uzdots ziņot visu par mani pašu.

Savu teātŗi krietni vien pārbūvējām un piemērojām mūsu vajadzībām. Palielinājām sēdvietu skaitu, padziļinājām un paplašinājām orķestŗa telpu, skatuvi u.t.t. Tā kā mums bija divi patstāvīgi ansambļi – drāma un operete, – tad sniedzām pat līdz desmit izrādēm nedēļā – piektdienās, sestdienās un svētdienās divreiz dienā.

Mums bija taisni tā pati nelaime, kas visiem Latvijas teātŗiem – trūka jauno aktieŗu. Jaunākie galveno lomu tēlotāji bija 30 līdz 40 gadus veci. Iemesls? Jau kopš vairākiem gadiem nedarbojās ne teātŗa kursi, ne teātŗa skola.

Tas veda uz domām nodibināt pie Tautas Teātŗa jauno aktieŗu studiju. Roja atvēlēja līdzekļus, dzīvokļu pārvalde piešķīra telpas un studijas organizēšana varēja sākties. Patiesībā tā bija pilna trīsgadīga aktieŗu skola, kuŗas pārzināšanu uzņēmās jaunatnes entuziasts, aktieris un režisors Rūdolfs Baltaisvilks. Visu pasākumu financēja Tautas Teātris, un audzēkņiem nekāda mācības nauda nebija jāmaksā. Taisni otrādi – spējīgākiem audzēkņiem un tiem, kuŗiem bija trūcīgi apstākļi, mēs maksājām vēl nelielu algu, lai viņiem nebūtu citur jāstrādā un varētu tikai mācīties.

Kad izsludinājām pieteikšanos, atsaucās neiedomājami liels aspirantu skaits – ap 300 kandidātu. Uzņemt varējām tikai 20 līdz 30, tāpēc speciāla komisija vairāk nekā nedēļu sijāja un vētīja, līdz beidzot palika tikai paši piemērotākie.

Tā kā līdzekļi studijai bija piešķirti diezgan bagātīgi, tad par paidagogiem varējām saistīt labākos spēkus, kādi vien Rīgā bija pieejami. Lai minēti tikai daži. Psīcholoģiju un ētiku mācīja profesors Teodors Celms. Par tautas gara mantām un literatūru runāja prof. Ludis Bērziņš, bet pareizu latviešu valodu dresēja Velta Rūķe. Skatuves dramaturģiju iztirzāja vairāki lugu rakstnieki, mūziku un ansambļa dziedāšanu mācīja komponists Norvilis, ķermeņtechniku un ritmoplastiku – Nora Katlape u.t.t. Aktieŗa iekšējo un ārējo techniku, mīmodrāmu un citus skatuves elementus apstrādāja, tāpat skatus iestudēja tādi meistari kā Ernests Feldmanis un Jurijs Jurovskis. Tā beidzot sanāca apmēram tikpat daudz paidagogu, cik audzēkņu.

Lai jau laikus pieradinātu audzēkņus praktiskam skatuves darbam, tad daļēji nodarbinājām tos arī regulārās izrādēs, gan kā dublantus, gan arī kā lomu oriģināltēlotājus. Dabiski, ka no tādas izlases izveidojās laba tiesa tiešām spējīgu aktieŗu.

Šai sakarā gribētu pieskarties kādai ļoti raksturīgai parādībai. Vairāki pazīstami okupētās Latvijas skatuvnieki – minēšu tikai divus – izcilo Drāmas Teātŗa aktrisi Veltu Līni un režisoru Pamši, nāk no Tautas Teātŗa studijas. Bet nekad un nekur neesmu pamanījis, ka viņi to pieminētu. Vēl nesen lasīju veselu Veltai Līnei veltītu brošūru. Viens posms tur viņas dzīvē ir tukšs. Tautas Teātŗa posms. Ne viņa Tautas Teātŗa studijā ir mācījusies, ne arī tur spēlējusi, tikai tā – pēkšņi nokritusi kā no gaisa.

Laikam jau Rīgā Lapenieka vārds ir tik spitālīgs, ka nedrīkst pieminēt neko, kam vien kāds sakars vai nu ar mani pašu, vai tiem pasākumiem, ko esmu radījis. Raksturīgi, ka Maskavā krievu izdotā enciklopēdijā Lapenieka vārds tomēr ir minēts, pie tam, pavisam objektīvā redakcijā. Vai tikai latvieši arī šoreiz nebūs pārcentušies – darīt vairāk, nekā no viņiem prasa?