|
|
Kārlis Ābele
LATVIEŠU KULTŪRAS DZĪVE EMIGRĀCIJĀ 1971. GADĀ
Šis pārskats, līdzīgi pārskatiem par trim iepriekšējiem gadiem (JG73, JG78 un JG83), aptveŗ latviešu kultūras dzīves emigrācijā trīs apjomus (mūzika, skatuves māksla, tēlotāja māksla) trīs kontinentos (Ziemeļamerika, Eiropa, Austrālija), kā ari literāro ražu. Pārskata veidošanu ietekmējuši jau agrāk minēti, tādēļ šeit neatkārtoti apstākļi un apsvērumi.
|
|
Katrā no trim kontinentiem notika pa sarīkojumam ar izcilu kulturālu un nacionālu nozīmi. Salīdzinājumā šo trīs lielsarīkojumu nozīmīgāko sastāvdaļu uzskaite.
Daugavas Vanagu 2. globālās dienas Toronto (27. jūn. - 4. jūl.):
· jaunatnes koncerts un tautas deju
· uzvedums,
· F. Molnāra komēdijas Spēle pilī izrāde,
· svētku koncerts,
· rakstnieku cēliens,
· lielās jundas uzvedums „Tēvu zeme” un tēlotājas mākslas izstāde.
Anglijas latviešu 9. dziesmu dienas Lesterā (30. jul. - 1. aug.):
· latviešu laikmetīgās mūzikas koncerts,
· jauniešu koncerts un tautas deju uzvedums,
· rakstnieku rīts,
· kopkoŗu koncerts,
· Anšl. Eglīša komēdijas Omartija kundze izrāde,
· tēlotājas mākslas izstāde
· un A. Mazīša gleznu skate.
Austrālijas latviešu 21. kultūras dienas Melburnā (26. - 31. dec.):
· atklāšanas koncerts,
· jaunatnes sarīkojums,
· Anšl. Eglīša komēdijas Bezkaunīgie veči izrāde,
· tautas deju uzvedums,
· kopkoŗu koncerts
· un grafiskās mākslas izstāde.
Atzīmējamas arī kultūras dienas un kultūras darbinieku konference Ņujorkā (23. un 24. janv.), centrālās ASV latviešu kultūras dienas Kalamazū un Grandrapidos (13. - 21. martā) un 3. dziesmu dienas Gaŗezerā (13. un 14. aug.).
Brīvas pasaules latviešu apvienības tautas balvu 1971. gadā piešķīra prof. Dr. L. Slaucītājam par izciliem nopelniem zinātnē, literātūrā, mūzikā un glezniecībā.
|
|
MŪZIKA
Komponisti
Daudz atzinības Kanadiešu mūziķu aprindās guva T. Ķeniņš; viņa jaundarbi atskaņoti koncertos un publicēti pazīstamos Kanadas un starptautiskos mūzikas apgādos. Komponistam piešķirta Kanadas kultūras padomes balva mūzikas dzīves studēšanai Eiropā (kurp T. Ķeniņš devās oktobrī) un komponēšanai. G. Pones darbu atskaņošanai veltīts baltiešu koncertu serijas koncerts Bostonā. Daļu no jau agrāk godalgotajiem J. Norviļa tautasdziesmu sabalsojumiem dziedāja DV. 2. globālo dienu svētku koncertā. L. Apkalns komponējis Toronto Sv. Andreja draudzes koŗa pasūtinātu plaša apmēra skaņdarbu „Kingiras rekviēms”.
E. Šēnfeldam piešķirta Goppera fonda balva mūzikā par darbu „20 tautasdziesmas klavierēm”.
Koŗi
Visvairāk dziedātāju piedalījās koncertos Gaŗezerā, Lesterā (ap 300 katrā) un Melburnā (ap 200) jau minēto lielsarīkojumu ietvaros. Apvienoto latviešu baptistu draudžu Koŗu 22. dziesmu diena Toronto (25. apr.) bija pulcinājusi ap 120 koristu.
Atzīmējot diriģentu nopelnus, pieminami apvienoto Koŗu koncertu diriģenti: Lesterā –A. Jērums, A. Norītis un A. Pommers; Melburnā – V. Bendrups, E. Ozoliņš, V. Rullis, H. Rutups un K. Svenne.
Kā operu diriģents Kanadā sekmīgi darbojās A. Strombergs. Amerikāņu orķestrus un Koŗus diriģējuši U. Baumanis, E. Brusubārdis un V. Ziedonis.
Ziemeļamerikā
DV 2. globālo dienu svētku koncertā Toronto dziedāja koris „Daina” (dir. A. Skudra-Kārkliņa), solisti D. Kārkliņa (mecosoprāns) un I. Barušs (tenors). Ā. Ābeles darbu koncertā kultūras dienās Kalamazū piedalījās V. Melliņa (kontralts), V. Stelpe-Dambrāne (klavieres) un V. Ruševics (vijole), kā arī koŗi „Dziesmu vairogs” (dir. A. Kalnājs) un Kalamazū vīru koris (dir. R. Zuika). Jauno mākslinieku koncertā Gaŗezerā izcēlās pianistes D. Langena un A. Zirnīte un mecosoprāns D. Kārkliņa. Abas pēdējās mākslinieces kopīgi koncertēja vairākās ASV austrumu krasta pilsētās. D. Kārkliņa sevi apliecināja par vienu no spējīgākajām mūsu jaunās paaudzes dziedonēm.
Gaŗā rindā latviešu centru Ziemeļamerikā koncertēja viesi no Austrālijas Magda (soprāns) un Dzintars (baritons) Veides. Daudzos garīgas mūzikas koncertos dažādās pilsētās dziedāja arī kontralts A. Vaivode.
Amerikas latviešu apvienības kultūras biroja reprezentācijas koncertos dziedāja I. Kurme (soprāns); vairākus patstāvīgus garīgas un laicīgas mūzikas koncertus snieguši arī basbaritons J. Kļaviņš un tenors P. Lielzuika. Patstāvīgi koncerti dažādās pilsētās bija soprāniem E. Āronei-Rengai, K. Brantei, M. Cakarei, A. Kalniņai, S. Princei, E. Reinvaldei un L. Sepei; kopīgos koncertos dziedāja A. Jumiķe, M. Grimma, Lilija un Laimdota Gleškes. Īpatnējos literāri muzikālos sarīkojumos uzstājās soprāns V. Lesiņa un literāts-komponists-pianists K. Lesiņš.
Pianists A. Ozoliņš turpināja gūt ļoti atzinīgas cittautiešu kritiķu atsauksmes koncertos Kanadā un ASV, kas liecināja par arvien tālāku viņa mākslas attīstību. Vairākos latviešu centros ASV austrumu krastā koncertēja pianiste B. Ritmane; patstāvīgi koncerti bija arī D. Borgielai, D. Langenai un Z. Orei.
Ērģelnieks A. Lagzdiņš ieguva prof. P. Saksa pieminas fonda stipendiju un ar panākumiem piedalījās amerikāņu un latviešu koncertos.
Vairākos koncertos dažādos latviešu centros muzicēja čellists I. Nāruns un vijolnieks E. Kļavinš. Vienā vai vairākos koncertos spēlēja vijolnieki U. Baumanis, V. Ruševics, G. Lapensons, I. Gleške un bračists P. Zariņš. Kopīgus koncertus sniedza N. Auziņa (vijole) un R. Leonards (čello). A. Jansona vadītais pūšamo instrumentu kvintets „Fēnikss” koncertēja Ņujorkā.
Kā nozīmīgi sarīkojumi koklēšanas mākslas veicināšanā atzīmējami Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambļa (vad. A. Jansons) koncerts kultūras dienu ietvaros Ņujorkā un kokļu dienas Montrealā.
Eiropā
Latviešu laikmetīgās mūzikas koncertā dziesmu dienās Lesterā dziedāja mecosoprāni I.Tepfere-Pētersone un K. Bīdiņa. I. Tepfere-Pētersone dziedājusi arī zviedru operu uzvedumos un koncertējusi Vācijā. Latviešu centros Anglijā, Zviedrijā un Vācijā koncertēja Magda (soprāns) un Dzintars (baritons) Veides no Austrālijas. Patstāvīgs koncerts Vācijā bija M. Apkalnei (soprāns); darbā Bīlefeldas operā saistīta dziedone R. Gerke.
Pianists U. Grants (no ASV) muzicēja patstāvīgos koncertos Vācijā. Ar „Festival Strings Lucerne” orķestri koncertturnejā Vācijā viesojās vijolnieki M. un G. Larseni; Austrumeiropas un Āzijas zemēs ar kamermūzikas kvartetu „Capella Coloniensis” koncertēja čellists prof. A. Teichmanis.
Dažādās pilsētās Anglijā, Vācijā un Zviedrijā ar koncertiem viesojās Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansamblis A. Jansona vadībā.
Austrālijā
Kultūras dienu atklāšanas koncertā Melburnā kā solisti piedalījās Dz. Veide (baritons) un J. Laurs (čello), arī J. Laura vadītais stīgu ansamblis. Visos trīs lielajos austrumu krasta latviešu centros koncertēja Magda un Dz. Veides. Patstāvīgs koncerts Sidnejā bija B. Saivai (soprāns); kopā ar citiem māksliniekiem koncertos dziedāja arī soprāni A. Raiskuma, V. Skujiņa un L. Herlinga, tenori E. Maršaus un J. Dzelde un baritons A. Ruņģis.
Patstāvīgos koncertos Adelaidē muzicēja čellists J. Laurs. Viesojoties no citiem kontinentiem, Adelaidē koncertēja arī kādreizējie „austrālieši” vijolnieki M. un G. Larseni, bet Melburnā vijolnieks E. Kļaviņš. Adelaidē darboties sāka no ansambļa „Sidraba stīga” agrākiem dalībniekiem sastādītais Adelaides latviešu bībeles kopas stīgu ansamblis J. Laura vadībā.
Melburnas latviešu operešu ansamblis uzveda F. Lehāra opereti Grāfs Luksēmburgs L. Kalniņas režijā.
SKATUVES MĀKSLA
Kā iepriekšējā gadā, bez teātrinieku un tautas deju kopu aktivitātes, atzīmējami baleta mākslinieku V. Vētras un M. Lesiņa panākumi Ziemeļamerikā un Eiropā.
Daudzās pilsētās trīs kontinentos rādīja filmu Latvija 50 gados. Atzinību guva vēsturiski interesantu materiālu ietverošā filmas pirmā daļa; filmas otra dala un tās īstenībai neatbilstošais nosaukums radīja arī iebildumus.
Atzīmējama jauniešu teātŗa ansambļu aktivitāte, piemēram, Toronto (T. Zeltiņa Vīna raugs), Sidnejā (Raiņa Rīgas ragana) un Adelaidē (F. Kinga komēdija Un tā tas viss sākās un K. Goldoni komēdija Viesnīcniece).
Ziemeļamerikā
Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblis izrādīja Anšl. Eglīša komēdiju Bezkaunīgie veči O. Uršteina režījā daudzos ASV un Kanadas latviešu centros. No tēlotājiem galvenās lomās izcēlās O. Uršteins (Bertolds sen.), H. Prince (Zuzanna), R. Mucenieks (Longins Laukmanis) un K. Ģērmanis (Askolds Olte). Skatuvisko ietērpu, panākot veiklas daudzo ainu dekorāciju maiņas, veidoja E. Dajevskis.
Mazais teātris Sanfrancisko saņēma Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda J. Dukāta piemiņas balvu par Anšl. Eglīša komēdijas Jolanta Durbe iestudēšanu un uzvešanu (1970. gadā L. Siliņa režijā). Ansamblis izrādīja J. de Hartoga komēdiju Debesgulta vairākos ASV rietumu krasta centros, Sanfrancisko arī Anšl. Eglīša komēdiju Māris un Baiba. Abu šo lugu režisors bija L. Siliņš; bez viņa izrādēs piedalījās B. Kauliņa-Siliņa.
Daugavas Vanagu 2. globālo dienu Toronto ietvaros Daugavas Vanagu teātris Kanadā uzveda F. Molnāra komēdiju Spēle pilī (rež. H. Miķelsons) un kopā ar citiem māksliniekiem piedalijās latviešu kaŗavīram veltītajā lielās jundas uzvedumā „Tēvu zeme” R. Birzgaļa sakārtojumā un vadībā; labai idejai bija izdevies dot arī labu māksliniecisku apstrādajumu un teicamu technisko ietērpu. Nelabvēlīgu apstākļu dēļ pārtraukta nopietni iecerētā Raiņa lugas Uguns un nakts iestudēšana.
Centrālajās ASV latviešu kultūras dienās Kalamazū vietējā dramatiskā kopa uzveda jau agrāk iestudēto un izrādīto Raiņa lugu Pūt, vējiņi H. Sildegas režijā.
Izrādes ansambļu dzīves vietās un viesizrādes citos austrumu krasta centros piedzīvoja komēdijas – J. Lejiņa Nebrauc tik dikti (Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansamblis; rež. J. Lejiņš), J. Jaunsudrabiņa Jo pliks, jo traks (Vilmingtonas latviešu draudzes teātŗa kopa; rež. U. Kariņš), G. Griezes Vēlreiz Krautštatē (Grandrapidu latviešu biedrības teātŗa kopa; rež. N. Subiņš) un L. Auzānes-Tīcmanes SOS (Filadelfijas latviešu teātŗa kopa; rež. V. Gulbis). Atkārtotās izrādēs bija vērojamas jau iepriekšējā gadā iestudētās un uzvestās G. Griezes komēdija Te runā Stariņš (Daugavas Vanagu latviešu jaunais teātris Bostonā; rež. J. Lejiņš) un R. Blaumaņa skatu luga Ļaunais gars (Nudžersijas latviešu biedrības dramatiskā kopa; rež. P. Ozoliņš).
ASV rietumu krastā G. Griezes komēdiju Vēlreiz Krautštatē (rež. L. Stabulis) izrādija Ziemeļkalifornijas Daugavas Vanagu teātris.
Eiropā
Daugavas Vanagu Stokholmas nodaļas teātŗa kopa uzveda R. Rīdzinieka lugu Spoguļu sienas Zviedrijā un Vācijā un M. Zīverta traģēdiju Vara Zviedrijā (abi iestudējumi autoru režijā). Daugavas Vanagu fonda Volverhamptonas nodaļas dramatiskā kopa Anglijā izrādīja Anšl. Eglīša komēdiju Omartija kundze, kā arī jau 1970. gadā uzvesto M. Zīles skatu lugu Atvasara (abas E. Zepes režijā).
Televīzijas uzvedumos Vācijā ar panākumiem darbojās aktrise D. Kurmiņa.
Austrālijā
Nozīmīgākie notikumi bija Austrālijas latviešu 11. teātŗa festivāls Melburnā (11.- 14. jūn.) un Sanfrancisko Mazā teātŗa viesizrādes.
Teātŗa festivāla godalgošanas komiteja par labāko ansambli atzina Sidnejas latviešu teātŗa grupu, kas uzveda S. Beketa Godo gaidot; par labāko režisoru – K. Gulbergu, kas vadīja šī iestudējuma režiju. Festivāla balvas par tēlojumiem šai lugā saņēma K. Gulbergs (Vladimirs), J. Ķauķis (Estragons) un K. Ābeltiņš (Pozzo). Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) izrādīja M. Zīverta lugu Totēms G. Grauda režijā; no tēlotājiem balvu ieguva G. Kūlniece (Maira), izcēlās arī G. Klauss (Antijs). R. Blaumaņa traģēdiju Pazudušais dēls V. Stāla režijā uzveda Melburnas latviešu teātris; festivāla balvas piešķīra I. Erdmanei (Āža) un M. Rudzītei (Līziņa). Adelaides latviešu teātŗa ansamblis izrādīja M. Friša lugu Pilsonis un dedzinātāji (rež. M. Bumbieris).
Sanfrancisko Mazais teātris viesojās trīs lielajos austrumu krasta latviešu centros, kā arī Kanberā, ar trim lugām: J. de Hartoga komēdiju Debesgulta, Anšl. Eglīša komēdiju Māris un Baiba un E. Albija Zvēru dārzs. Visu uzvedumu režisors, kā arī tēlotājs bija L. Siliņš; abās komēdijās piedalījās arī B. Kauliņa-Siliņa, bet Zvēru dārzā D. Turaids.
Bez teātŗa festivālā uzvestās lugas Sidnejas latviešu teātris izrādīja arī T. Stoparda komēdiju Kad istabā līst (rež. L. Veikina), R. Blaumaņa skatu lugu Ļaunais gars (rež. K. Gulbergs) un gadskārtējo laikmetīgas satīras uzvedumu Kaleidoskops 1971.
Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) viesojās Adelaidē ar jau iepriekšējā gadā iestudēto un uzvesto G. Griezes komēdiju Te runā Stariņš (rež. G. Kūlniece) un Melburnā izrādīja pazīstamo bērnu lugu Pauks un Šmauks, kā arī satīras uzvedumu Zobgalis 1971. Kultūras dienās Melburnā ansamblis uzveda Anšl. Eglīša komēdiju Bezkaunīgie veči P. Elsiņa režijā. No tēlotājiem izcēlās G. Klauss (Bertolds sen.); galvenās lomās vēl spēlēja L. Kalniņa (Zuzanna), G. Grauds (Longins Laukmanis) un J. Zemītis (Askolds Olte).
Melburnas latviešu teātŗa uzvedumā atkārtotu izrādi piedzīvoja jau agrāk izrādītā F. Arnolda un E. Bacha komēdija Spāniešu muša un 1971. gadā iestudētā E. Zālītes luga Maldu Mildas sapnojums (abu lugu režisors bija V. Štāls). Adelaides latviešu teātŗa ansamblis uzveda A. Tornhilla lugu Kalnu slepenībā M. un V. Dulpiņu režijā.
Atzīmējamas V. Kārkliņa lugas Sarkanvīns izrāde Brisbenā, kā arī R. Blaumaņa lugas Brīnumzālīte (M. Teteres dramatizējumā) un M. Zīverta Durnā merga izrādes Pērtā.
|
Andrejs Gulbis 1971.g. 2x2 seminārā darina pastalas. (U. Nollendorfa uzņēmums). Jauniešiem patīk praktiskie darbi un tautiskais mantojums, taču dzirdētas arī balsis, ka pionieŗu un 2x2 nometnes esot vienādi progresīvas (?). Mārtiņš Būmanis savukārt raksta Elja-s Informācijā: Bez iebildumiem jāatzīst, ka pateicoties kvalificētiem lektoriem, jaunieši nometnes 2 nedēlu laikā atsevišķā priekšmetā iegūst precīzas fundamentālas, kā arī tālākejošas zināšanas. Toties katru priekšmetu pasniedz pārāk izolētu vienu no otra – t.i. neuzrāda priekšmetu savstarpējas sakarības. Zināšanas lielā mērā atrautas no vēsturiski polītiskā kopsakara un tā neievēro mācību objekta polītisko relevanci. Šāda izrīkošanās ir absurda attiecībā uz mūsu trimdinieka pašizpratni un līdz ar to arī attiecībā uz šīs nometnes uzdevumu. Mēs taču sevi uzskatām par polītiskiem trimdiniekiem. /Jeb maldos?/ Ir ļoti bēdīgi konstatēt, ka vairums latviešu trimdinieku nav atskārtusi šīs pilsoniski nepolītiskās pieejas bīstamību, kas trimdas nozīmi līdz šim nav spējusi pacelt pāri saviesīgi sentimentālās tautiskās kopas eksistences līmenim. Diemžēl šai sakarā arī Divreizdivi nometnes pasākums nav spējis sniegt kādu vērā ņemamu alternatīvu. Ļoti zīmīgs novērojums bija, ka, piemēram, tautiskā mantojuma pudura darbinieku liela daļa atzinās, ka iepazīties ar latviešu folkloru viņiem palīdzot atrast savu identitāti – t.i. savas saites ar tautu. Tas nu tā – bet tie paši cilvēki nesajūt nekādas saites ar šodienas Latviju, nedz izrāda sevišķu interesi par turienes stāvokli. Tā nu diezgan drūma aina – vai ne?
|
 |
TĒLOTĀJA MĀKSLA
Ziemeļamerikā
Divas plašākās tēlotājas mākslas izstādes bija Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda gadskārtējā izstāde kultūras dienās Grandrapidos un Daugavas Vanagu 2. globālo dienu izstāde Toronto.
Kultūras fonda mākslas skatē Grandrapidos izstādīja ap 70 mākslinieku 130 darbus. Fonda goda balvu tēlotājā mākslā piešķīra J. Annum par gleznu „Klusums pirms negaisa”, atzinības rakstus G. Cennei par gleznu „Draugi”, G. Brūverim par darbu „Studija” un J. Kinēnam par akvareli „Mežs”. Goda balvas daiļamatniecībā saņēma audējas L. Beklešova un E. Kestnere.
Daugavas Vanagu izstādē Toronto bija vērojami 24 autoru 37 darbi. Godalgas tēlotājā mākslā piešķīra G. Brūverim par triptichu „Nemierīgi laiki” un V. Reinholdam par darbu „Senatne”.
Patstāvīgās mākslas skatēs vairākos latviešu centros savus darbus rādīja gleznotāji U. Alberts, A. Dārziņa, E. Dzenis, T. Ķiķauka (žilbinoša akvareļu tematikas un krāsu bagātība, tajos vibrē kustība un maiņa), A. Lapsiņš un V. Teteris; kopējās „ģimeņu skatēs” arī prof. A. Annus, J. Annus un A. Annus-Hāgena, un A. un V. Skultes.
Ņujorkā patstāvīgās izstādēs bija vērojami A. Balodes, G. Brūvera, J. Cielavas, K. Černoka, D. Dagnijas, V. Kupra, K. Neiļa un A. Treiberga darbi, Grafiķa-gleznotāja „arģentīnieša” G. Brūveŗa darbu tematikā nereti dominē rēgainas, fantastiskas vīzijas, liekot nojaust ikdienā aizīstenību; gleznās manāma tieksme uz laukumu vienkāršojumu, izteiksmes koncentrāciju, D. Dagnijas (skat. arī JG 86) gleznas ir figūrālas kompozīcijas; aizņemoties vienu otru „pop-mākslas” izteiksmes līdzekļi, māksliniece attīstījusi personisku stilu. Austrijā dzīvojošais K. Neilis rīkojas ar divu dimensiju formām, kas aužas cauri cita citai; kļūdamas daļēji caurspīdīgas, ar aizsegumiem, pārsegumiem, šķēlumiem un krustojumiem, tās rada irreālas telpas dziļumu. A. Treiberga nozīmīgākā īpatnība ir koloristiskais izsmalcinājums – gaumīga un veiksmīga rīkošanās ar visminimālākajām krāsu nianšu atšķirībām.
Patstāvīgās mākslas skatēs Toronto bija izstādītas E. Bierņa, A. Nulīša, J. Popeļa, E. Vingra un J. Zuntaka gleznas. A. Nulīša stiprā puse ir krāsu izvēle: bieži mākslinieks lietā ne vairāk kā divas galvenās pamatkrāsas, tās manipulējot krāsu pretmetos, E. Vingris darina sasprindzinātus, blīvi nogleznotus portretus un klusās dabas, savu personību visvairāk atklājot rūpīgi nootētos, gludi klātos, glazūrētos audeklos. J. Zuntaka darbiem raksturīgs ir krāsu spožums, kas liek ainavām izstarot gaismu.
Filadelfijā patstāvīgas izstādes bija A. Cepurēm, L. Eglītim, I. Freivaldei-Lokslejai, G. Graudiņam, M. Nārunai un P.D. Šņorem. L. Eglīša darbos jaužama kāda dziļāka, apslēpta doma, mistiska noskaņa, kuŗu vadīts mākslinieks risinājis savas gleznieciskās idejas. Atzīmējama arī L. Eglītim piešķirtā godalga izstādē Virdžiniabīčā.
Dažādās pilsētās patstāvīgās izstādēs bija vērojami krietna skaita līdz šim neminētu mākslinieku darbi, piemēram, J. Gaiļa (izdota arī viņa darbu izlases attēlu grāmata, kuŗā dominē jūŗas skati), O. Grebžes, J. Krafta, Z. Slokas, A. Trules, J. Krišāna, J. Lejiņa, V. Māra, R. Saules, Z. Zebeliņas, L. Ores, V. Vabales, J. Ozola, O. Skušķa, H. Zemjānes, N. Riškes, A. Sīmaņa, B. Sniedzes, K. Saumaņa, J. Šternberga, R. Staprana un A. Vasiļa. Daudzu citu mākslinieku darbi rādīti kopējās izstādēs (pāris it plašas tādas mākslas skates atklāja Ņujorkā); starp to dalībniekiem bija gleznotāji J. un V. Aistari, D. Miezājs, V. Avens, E. Dajevskis, F. Miks, V. Dārznieks, K. Laurs, E. Druja-Foršū, D. Igale, J. Siliņš, E. Kalme u.c.
Amerikāņu izstādēs atzinību un godalgas guvuši J. Ansons, V. Celmiņa, I. Jirgensone, M. Kristbergs, Ģ. Puriņš un V. Strazdiņš. ASV rietumu krasta televīzijā rādīja dokumentārfilmu par gleznotāju G. Augustu un viņa darbiem.
No tēlniekiem visvairāk atzinības guva A. Kopmanis. Viņa medaļas, kā arī no koka, akmens un citiem materiāliem veidotas skulptūras bija vērojamas dažādās izstādēs Kanadā un ārzemēs: Toronto arī bija viņa darbu izlases skate.
A. Zeltiņas–Kaires skulptūrām bija veltīta izstāde Kalamazū.
 Filmu producents Leo Ozols un „jaunavīgā Venecuēla" |
 Filmētājs Vilis Lapenieks jun. ar aktrisi Kimu Novaku, kas uz bildes uzrakstījusi: „To Vilis – the very best cameraman l've ever had the opportunity to work wilh. Besides all that – you are nice!!! Most sincerely, Kim Novak.” |
|
1971. gada uzmanības centrā bija filma. Tūkstoši un tūkstoši redzēja ALA-s filmu „Latvija 50 gados”. (Tipiska atsauksme: „Liekas, ka īstais Latvijas valdnieks ir bijis sabiedrisko lietu ministrs...”) Visumā labas atsauksmes bija par Leo Ozola 3 filmām par Venecuēlu. Latvieši daudz šķendējās par Zviedrijā uzņemto leģionāru filmu. Rīgas apciemotāji atzinīgi izteicās par vairākām Latvijā redzētām filmām, piemēram „Mērnieku laikiem” un „Velna kalpiem”, taču ALJA-s jaunā valdes priekšsēža Mārtiņa Zandberga ierosinājums iegūt šo filmu kopijas izrādīšanai šejienes jauniešiem, lai tādā veidā izveidotu pretspēku vietējās kultūras lavīnai, lielākās organizācijas un avīzes noraidīja. Vislielākos panākumus ārpus Latvijas filmu laukā 1971. gadā ieguva Vilis Lapenieks jun., kuŗa uzņemtā „Hellstrom Chronicle” saņēma zelta godalgu Eiropas filmu festivālā. Kopš filmu fakultātes (USC) beigšanas Vilis uzņēmis jau 16 pilnmetrāžas kinoteātŗu – jeb spēļu filmas un pāris dučus televīzijas filmu. 6 gadījumos bijis ierosinājums viņa uzņemtās filmas apbalvot ar Oskaru, pāris reizes arī viņš pats nominēts kā labākais filmētājs godalgošanai ar Oskaru. Ja ar jubilejas filmu ALA nošāva mazliet greizi, tad toties cits ALA-s pasākums – „kultūras darbinieku konference 1971. g. 23./24. janvārī deva vairākus atzinumus, kuŗu gaismā 1971. gadā noritēja daudzi pasākumi. Divi atzinumi: „Mūsu mērķim jābūt – vienībā dažādību!” un „Aistētisko vērtību robežas ir paplašinājušās. Daiļradi lielā mērā var atbalstīt arī sakari ar daiļradi okupētā Latvijā”. Ne tik sekmīga 1971. gadā bija Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā darbība, kas neatrada atsaucību ne latviešu jaunatnē, ne Kanadas valdībā. (To izskaidroja ar teicienu: „Nu jā, vēlēšanas gaŗām, tagad pēc balsīm vairs nav jācenšas!”) Iespējams, ka uzņemtie sakari ar citām baltiešu organizācijām palīdzēs LNAK atrast īsto vietu dzīvē un darbā. Cīnīdamies ar karalisko jātnieku policiju, latvieši sev draugus neatradīs, vismaz Kanadiešu sabiedrībā ne. Skaitliski lielākā organizācija – Daugavas Vanagi arī, liekas, nesaprot to, ka jaunās paaudzes pienākumi pret nākotni ir daudz lielāki nekā pret pagātni. Protams, arī konservatīvais ceļš ved uz Romu, taču nevajadzētu citus ceļus un to staigātājus publiski un slepenībā nosodīt un aprunāt. Ka Daugavas Vanagi var un grib atbalstīt latviešu kultūras jaunradi un līdz ar to tautas pastāvēšanu tālāk, pierādīja mākslas skate un piešķirtās godalgas DV globālajās dienās Toronto. |
|
 Vilis Hazners sveic gleznotāju Visvaldi Reinholdu, pasniedzot naudas balvu. (J. Liģeŗa uzņēmums) |
 V. Reinholda „Senatne” |
|
|
|
 Dadža karikatūra: Satikšanās pie latviešu nama. ... I am so glad to meet another Latvian student. |
 Toronto Latviešu Biedrības skolas pārzine A. Martinsone ar nākamajiem Mazputniņa lasītājiem. Skola izdod arī bērnu žurnālu Auseklītis. |
|
Kas vēl no 1971. gada mums palika spilgtā atmiņā? Annusu izstādes. Latviešu Fonda piedzimšana. Katskili Nr. 2. Augusts 71. Jaunieši, kas vēlas uzklausīt jauniešus no Latvijas un vecjaunieši, kas viņiem vēl labu ceļa vēju. Prieks par to, ka dažreiz paši prātam par sevi pasmieties (skat. Dadža karikatūru.) Domīgus mūs darīja tādas grāmatas kā Valentīna Pelēča Malēnieša pasaules III daļa. Ak, tādi mēs bijām! Citi augstvērtīgi mākslinieciski notikumi pērn. Raimonda Staprana izstāde Sanļrancisko (Kritika: „Staprans pieder pie tiem latviešu māksliniekiem, kuŗi šodien turpina tos formalistiskos meklējumus, kas pārtrūka latviešu mākslā divdesmito gadu sākumā un kas bija un būs pamatā mūsu nacionālās mākslas labākajiem un īpatnējākiem sniegumiem.”) 1971. gadā krustugunīs nonāca arī trimdas skolu programmas. Arvien biežāk dzirdēja iebildumus par darba prioritātēm. Lai gan visām organizācijām centrā ir skolu, jaunatnes un polītiskās problēmas, pēdējos 20 gados tikpat kā nekas nav mainījies. Vecie skolotāji iznesuši darba smagumu uz saviem pleciem, un organizācijas izteikušas viņiem par to pateicību. Tie paši skolotāji, tās pašas programmas, tās pašas metodes... Ne tikai sestdienas pamatskolu apmeklētāju, bet arī Mazputniņa abonentu skaits 1971. gadā turpināja sarukt. Tas notika neraugoties uz faktu, ka Mazputniņš 1971. gadā kļuva interesantāks saturā un labāks iekārtojumā. Vai jūs esat lasījuši, piemēram, Mazputniņa pašu lasītāju nodaļu? Tur redzam, ka mums aug veselīga jaunā paaudze, kas spēj atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā. Mazs piemērs – 10 g. vecā Maija Dzene raksta par tematu „Kas pēc manām domām darāms, lai pasaule būtu labāka nekā tā ir tagad”: ... Visvairāk vainojami pie gaisa sabojāšanas ir automobiļi. Tie izlaiž indīgus dūmus, kas ir kaitīgi nevien gaisam, bet arī cilvēkiem. Es ceru, ka zinātnieku izgudrotie elektriskie automobiļi drīz būs lietojami. Meža un parastie ugunsgrēki arī palīdz sabojāt gaisu. Ja cilvēki mazliet vairāk uzmanītos, tad pasaulē nebūtu pus tik daudz dūmu un netīrumu. Ja katrs turēs savu stūrīti tīru, tad arī pasaule būs daudz tīrāka.
|
|
Eiropā
Franču kritiķu atzinību izstādēs Biaricā un Parīzē guva Zviedrijā dzīvojošais gleznotājs V. Valdmanis; citā reizē Biaricā bija vērojami arī Zviedrijas tēlnieka V. Baluša darbi. Angļu mākslas skatēs Bradfordā ievērību guva L. Mieriņa ševronu motīvi briljantās krāsās. Dziesmu dienu laikā Lesterā patstāvīga gleznu izstāde bija L. Mazītim; citās izstādēs Anglijā bija skatāmi V. Bērziņa, B. Rirdānes un M. Sarkanes darbi. Patstāvīgās skatēs Zviedrijā bija izstādīti L. Strunkes un M. Strovalda, Dānijā – L. Dombrovskas-Larsenas un. Vācijā – B. Ancāna darbi. Gleznotājs I. Sinka Zviedrijā saņēma Vermlandes kultūras prēmiju.
Austrālijā
Daudz austrāliešu kritiķu atzinības guva gleznotāji R. Zusters un J. Šenbergs. R. Zusteram bija patstāvīga darbu skate Melburnā; mākslinieks saņēma ari godalgu Mosmanas izstādē un veiksmīgi demonstrēja savu pieeju gleznošanai sanāksmēs un televīzijā. Kolinsa apgāds izdeva apmēros nelielu, bet teicamā poligrafiskā technikā iespiestu monografiju (pirmo Austrālijā dzīvojošiem māksliniekiem veltītā sērijā) par R. Zusteru un viņa darbiem. Mākslinieks atrod ierosmi savām gleznām dabā, bet dabas krāsas gūst maģisku pārveidojumu – zināmu abstrakciju – un parādās vitālā un augstā mērā individuālā izteiksmē.
J. Šenberga darbi godalgoti austrāliešu izstādēs, tie atrodami ari ārzemēs ceļojošā Austrālijas mākslinieku reprezentācijas skatē.
Patstāvīgās izstādēs Sidnejā bija vērojami O. Deklava (iegūta ari godalga izstādē Benkstaunā), J. Kasapceva, G. Krūmiņa, A. Lapsas, H. Norīša, V. Spoģes-Erdmanes, J. Svilāna un V. Veinberga darbi; kopējā skatē ari Anglijā dzīvojošo karikatūrista V. Sarkana un gleznotājas M. Sarkanes darbi. J. Kasapcevs brīvi apvieno formu un krāsu tin abstraktā plāksnē, atstājot tulkojumu skatītāja individuālai pieejai un nojautai. V. Spoģes-Erdmanes tematikā ir minerālu un metallu struktūras veidojumi; gluda, apgleznota virsma mainās ar spilgti izceltiem reljefiem.
Melburnā patstāvīgas darbu skates bija M. Mežakai (piešķirta arī godalga izstādē Kambervelā) un K. Trumpim, Adelaidē G. Pārupei, Pērtā E. Karabanovam un Džīlongā G. Jansonam.
Kultūras dienu grafiskās mākslas izstādē Melburnā bija vērojami 20 autoru 35 darbi. Brisbenā bija izstādīti latviešu mākslinieku grupas „Okers” dalībnieku (T. Krūmkalns, I. Mastiņš un citi) darbi.
Bez jau dažiem no minētajiem māksliniekiem austrāliešu izstādēs atzinību un godalgas guva L. Meilerte un K. Veinbergs. Kādreizējā „austrāliete” gleznotāja R. Kajaka sekmīgi darbojās Rodēzijā, kur viņai Solsberijā bija patstāvīga darbu skate.
LITERĀTŪRA
Periodika
Turpināja iznākt iepriekšējos pārskatos minētie periodiskie izdevumi. Ziemeļamerikas kultūras fonda goda balvu paidagoģijā saņēma Līga un Laimonis Streipi par žurnāla Mazputniņš izveidošanu par izcilu bērnu žurnālu; goda diplomu piešķīra P. Aigaram par vērtīgiem ievadrakstiem avīzēs.
Dzeja
Jauni dzeju krājumi izdoti autoriem, kuŗu dzejoļi jau agrāk parādījušies atsevišķos sējumos P. Ērmanim (Pelēkā puķe), N. Kalniņam (Tēvzeme), Z. Liepai (Mazā zeme) un T. Tomsonam (Spēle). Apsveicama Imantas apgāda mazās dzejas sērijas izdošanas atjaunošana; iznāca seši dzejoļu krājumi – L.Dombrovskas-Larsenas Ar medus zobenu, M. Gūtmanes Ēnu spēks, A. Jaunzemes Rīta eņģelis, J. Kronberga Iesnas un citi dzejoli, J. Mazuša Ceļojumi un D. Raunas Pusnakts negatīvi.
Par iepriekšējā gadā izdoto dzejoļu krājumu Aizcirstas durvis B. Kaugarai piešķīra Z. Lazdas balvu, Daugavas Vanagu organizācijas atzinības balvu Literātūrā saņēma G. Ikona (I. Hertele-Krauze) par dzejoļu krājumu (manuskriptu) Kodols.
Drāma
Izdota M. Zīverta drāma Āksts.
Daiļproza
Izdoti romāni: A, Dziļuma Vienas vasaras zieds, Anšl. Eglīša Es nepievienojos, I. Grebzdes Meitene un puķe, G. Janovska Rolands, A.Niedras Ādams un Ieva un T. Zeltiņa Mīlestības maize; Z. Mauriņas romāns Bērza tāss iespiests kopējā sējumā ar dažiem stāstiem. Krājumā Mantojums sakopoti K. Ķezbera stāsti un noveles.
No atkārtotā iespiedumā izdotajiem darbiem nozīmīgākie bija J. Janševska romāna Dzimtene ceturtais sējums, R. Kaudzītes romāns Izjurieši, kā arī O. Jēgena faksimilizdevumi. Izdots arī Latvijā dzīvojošā M. Zariņa noveļu un stāstu krājums Sapnis vasaras naktī.
Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda goda balvu Literātūrā piešķīra I. Šķipsnai par 1970. gadā izdoto romānu Neapsolītās zemes. Amerikas latviešu katoļu apvienības balvu saņēma rakstnieks A. Rupainis.
Proza
Kā atmiņu, vērojumu un atziņu krājumi ar plašāku kultūrvēsturisku vai polītisku nozīmi atzīmējami A. Bērziņa Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni, M. Bukša Pret straumi, U. Ģērmaņa Tā lieta pati nekritīs, J. Lejiņa Mana dzimtene, V. Pelēča Malēnieša pasaule (3.daļa) un J. Rudzīša Starp provinci un Eiropu. Vērtīgi izdevumi bija ari A. Ruņģa reportieŗa rokas grāmata 6 K un V. Dulmaņa rediģētā Latviešu kultūras dienas Austrālijā 1951-1970. E. Dunsdorfa rediģētā rakstu krājuma Archīvs 11. sējums veltīts ārzemēs noguldītajam Latvijas zeltam un tiesībām. V. Rūķes-Draviņas rediģētais rakstu krājums Donum Balticum ietveŗ dažādās valodās (ieskaitot latviešu) rakstītus apcerējumus par baltu valodām.
Par iepriekšējos gados izdotajiem sējumiem Tur plīvoja Kurzemes karogi un Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda goda balvu humanitārās zinātnēs saņēma prof. E. Andersons; Krišjāņa Barona prēmiju piešķīra A. Johansonam par grāmatu Visi Rīgas nami skan.
Literāri sarīkojumi
Plašāki rakstnieku un dzejnieku cēlieni rīkoti jau minēto lielsarīkojumu ietvaros (DV 2. globālās dienās Toronto un Anglijas latviešu 9. dziesmu dienās Lesterā), arī centrālajās ASV latviešu kultūras dienās Kalamazū, literātu un avīžnieku dienās Gaŗezerā un citur.
Austrālijas latviešu 12. rakstnieku dienu (Adelaidē, 10.-15. sept.) ietvaros ietilpa vairāki sarīkojumi, kuŗos dzejas, daiļprozas un drāmas lasījumi mainījās ar referātiem un muzikāliem priekšnesumiem. Atzīmējama J. Andrupa (no Anglijas) piedalīšanās; J. Andrups ar literāriem un nacionāla rakstura referātiem viesojās arī citos Austrālijas un ASV latviešu centros.
Ar priekšlasījumiem (vācu valodā) Vāciju un Šveici apceļoja Z. Mauriņa, saņemot viņai iepriekšējā gada beigās piešķirto K. Adenauera prēmiju Literātūrā.
ATZIŅAS
No mūsu mūziķiem visvairāk cittautiešu kritiķu atzinības guva, šķiet, komponists T. Ķeniņš un pianists A. Ozoliņš Ziemeļamerikā, tēlotājā mākslā gleznotājs R. Zusters Austrālijā un tēlnieks A. Kopmanis Kanadā. Vārdiņš „šķiet” iestarpināts tādēļ, ka ziņas par mūsu mākslinieku darbu, kas parādījās latviešu periodikā, nav uzskatāmas par pilnīgām, bet par nepilnīgākām nekā iepriekšējos gados. Jācer, ka A. Ruņģa reportieŗa rokas grāmata 6 K ierosinās jaunu žurnālistu pievēršanos latviešu kultūras dzīves emigrācijā aprakstīšanai un vērtēšanai.
Latviešu skatuves mākslas veicināšanā daudz atzinības pelnījis Sanfrancisko Mazais teātris, kas kā pirmais teātŗa ansamblis viesojies ārpus sava dzīves vietas kontinenta ar vērtīgām izrādēm.
Vairāk nekā iepriekšējos gados kultūras un sabiedriskus darbiniekus nodarbinājuši ar latviešu kultūras dzīves emigrācijai nākotni saistīti jautājumi, it sevišķi lielākas jauniešu intereses piesaistīšana latviešu valodai un kultūrai. Par to spriests kultūras dienās un sanāksmēs Ziemeļamerikā, pirmajā Austrālijas latviešu kultūras darbinieku kongresā un citur. Par daudzo atziņu izvēršanu darbā un tā panākumiem liecinās nākotne.
 Ak, kaut man Luziņa kājiņas būtu... Juris Luziņš sacenšas ar Keino Merilendas universitātē, ASV.
Prieks par to, ka viens no mums bija ātrākais pasaulē. (Juris
Luziņš
|
Augšup pacēla Visvalža Reinholda saulainais pasaules skatījums. Nepatīkamo ikdienā un ekoloģijas problēmas lika aizmirst Mazā teātŗa izrādes ASV un Austrālijā. Spraigā un raitā latviešu valoda Anšlava Eglīša Mārī un Baibā, Artura Ozoliņa koncerti. 2x2. Sparīgā ELJA-s Informācija un citi jauniešu izdevumi. Kursi Mičigenā. Vai vēl kas patīkams latviešu valodas lietā? Latviešu jaunietes, kas brašā Jāņa Doniņa iespaidā pēkšņi sāk runāt latviski Losandželesā. Latviešu jauniete, kas jaunā skolotāja iespaidā, raksta par Minsteres ģimnāziju ALA-s Žurnālā šādi: „Stāvoklis mainījās ar kāda gados jauna skolotāja ierašanos no Zviedrijas. Drīz vien radās dedzīga interese par latviešu valodu un latvietību vispār. Arī noskaņojums internātā mainījās.”
Tā lieta pati nekritīs!
Patika žurnāla Bulletin of Baltic Studies regulāra iznākšana, patika šodienīgie temati 18. novembŗa runās. Uz katru šablona runātāju vai biedētāju no „kultūras apmaiņas” slazdiem etc. bija viens Laimonis Streips vai Ilze Šmite vai Uldis Grava, kas runāja kā latvieši. Piemēram, Uldis Grava teica Toronto: „Arī tepat Kanadā ir piemērs, ka esam aizmirsuši domāt kā latvieši. Mēs esam nikni uz franču nacionālistu revolucionāriem Kvebekā... Kādēļ visi nevarētu runāt kopīgu valodu – angļu? Taču visiem būtu vienkāršāk. Paldies Dievam, ka arī dažreiz mūs nesadzird, jo šis Kanadas latviešu domas dabiskais turpinājums ir – kādēļ gan Pad. Savienībā visi nevarētu runāt kopīgu krievu valodu? Taču visiem būtu vienkāršāk... Sāksim beidzot domāt kā latvieši, brīvi un patstāvīgi, vismaz zemēs, kur neviens mums to neliedz!”
Uz gada beigām sāka atskanēt arvien vairāk balsis, ka trimdā kultūra aizstājot zemi, ka svarīgāks par propagandu un braucieniem uz dažādām konferencēm pašreizējā situācijā tomēr esot kultūras darbs. Ka kultūras taisītāji tomēr laikam redzot tālāk par savu nabu. Un ka asimilācija šeit un kultūras uzplaukums tur beidzot sākot mūs savest kopā.
 |
Viens no daudzajiem kultūras darbiniekiem, kas publiski atbalstīja ALJA-s un ELJA-s pasākumus uzņemt sakarus ar jauniešiem Latvijā, bija rakstniecības seniors trimdā Jānis Sarma. (A. Neboisa uzņēmums). Intervijā, kas iespiesta LPB Biļetenā Austrālijā J. Sarma uz jautājumu „Vai jums, Sarmas kungs, būtu kādas vēlmes, kādas prasības trimdas presei” atbild: – Jā, tādu man ir diezgan daudz, tā kā es pat baidos visas minēt, Jo tad varētu notikt, ka prese aiz bailēm neraksta vairs nekā, vai arī uzskata tādu prasītāju par traku. Es tāpēc pateikšu vienu izbrīnās pilnu jautājumu: Kāpēc trimdas presē ir tik maz ziņu par to, kas notiek Latvijā? Latvija, kaut tur tagad valda okupanti, ir un paliek mūsu zeme, un mums ir tiesība un pienākums zināt visu, kas tur notiek, vienalga, labs tas vai ļauns. Mēs zinām, ka Latvijas laikā klusā un priecīgā pilsētā Jelgavā bija apmēram 30.000 iedzīvotāji, tagad, pēc visai nedrošām ziņām, iedzīvotāju skaits esot ap 100.000. Mēs zinām arī, ka 2. pasaules kaŗa laikā Jelgava ir gandrīz pilnīgi noslaucīta no zemes virsas. Rodas jautājums: Kur šis lielais laužu pulks dzīvo? Teltīs, barakās vai namos, jo zem klajas debess neatļauj dzīvot Latvijas klimats. Tūlīt rodas vesela rinda citu jautājumu: Vai tikai okupanti tur dzīvo? Ar ko viņi tur nodarbojas, kādas tur iestādes, rūpnīcas, veikali u.t.t.? Ir taču likums, ka viss, kas kādā zemē celts, pieder šai zemei, bet nevis cēlājam. Jo Rīgas Nacionālās operas nams ir vāciešu celts, bet Nacionālo teātri cēluši krievi, bet mums nekad nenāca prātā tās uzskatīt par okupantu celtnēm. Kāpēc mēs tagad nekā nezinām, kas Latvijā tiek celts un kā to izmanto? Domāju, ka to ziņot ir viens no trimdas preses galvenajiem uzdevumiem. Smieklīgi ir tas, ka avīzēs lasām šādu ziņojumu: Tādā un tādā kolhozā sapuvis viss nopļautais siens...
|
|
Pašās gada beigās pierādījās, ka kultūras apmaiņa nav tikai „vienvirziena iela”. Jāņa Kreicberga uzņēmumā pa labi redzami Sanfrancisko Mazā teātŗa aktieri Brigita un Laimonis Siliņi J. Hartoga komēdijas Debesgulta izrādē Rīgā, Mākslas darbinieku namā, 1971 .g. 28. decembrī.
|
 |
