Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā
Alberts Bels
SAUCĒJA BALSS
Romāna fragmenti
IV
Slepenpolicijas priekšnieka pienākumus tais dienās izpildīja priekšnieka palīgs Pjatņickis, cerēdams spert soli augšup pa karjeras kāpnēm, viņš uzņēmās arī politisku lietu iepriekšizmeklēšanu, jo žandarmērija netika galā ar pārbagāto pretvalstnieku skaitu. Tāpēc arī slepenpolicija nedēļas pēdējās dienās sāka apcietināt par politiskiem noziegumiem aizdomās turētas personas.
Ar akciju Dzirnavu ielā Pjatņickis nebija apmierināts. Varam skaitīt, ka tā ir neveiksme, viņš domāja, notvert četrus cilvēkus, kad bijām cerējuši saņemt ciet kaujas organizācijas kodolu. Skaidrs, ka Ziediņš ne velna nezina, nevienu īsti nepazīst, tikai tāds sīks peška ir bijis, no viņa nekā jēdzīga nevar izspiest, precīzas ziņas viņš sniedz tikai par Mežgaili, daļēji arī par viltvārdi Karlsonu, kas patiesībā esot Liepājas aģitators Brauers, bet, par pārējiem jautāts, stomās, minstinās, jauc faktus, sacer pasakas. Protams, jāsāk pratināšana, lai Greguss, Mihejevs un Dāvus: noņemas ar stūrgalvjiem. No tādiem krama galvām ar labu neko neizspiedīsi, ja iepriekš par viņiem nebūs zināms vispēdējais sīkums līdz pat šūpuļa vecumam un tu viņiem priekšā nenoliksi trīs mēnešu vecumā zīsto knupīti. Ietiepīgi kā velni. Dažs labs pie pipkošanas sastāsta gatavās pasakas, paiet diena, divas, kamēr izdabū no tāda patiesību, bet tikmēr slepenajos dzīvokļos vējš svilpo tukšās sienās, tutū, laiks nestrādā policijas labā. Ja varētu atrast paņēmienu, kā ieskatīties cilvēka dvēselē! Ja policija radītu savu Rentgena aparātu, tad varbūt Imperators nežēlotu prēmiju, kas nebūtu mazāka par gadsimta sākumā Rentgenam piešķirto Nobela prēmiju!
Visas cerības uz Gregusu.
Mežgaili ievietoja atsevišķā kamerā, bet pārējos trīs ieslēdza antropometriskās nodaļas kabinetā. Visas kameras bija pārpildītas, vienvietīgajās mita pa pieci cilvēki, četrvietīgajās pa divdesmit, abās astoņvietīgajās pa četrdesmit arestēto Antropometriskās nodaļas kabinetā jau sēdēja kāds jauns cilvēks, arestēts par uzbrukumu vīna pārdotavai. Nebija iespējams šā cilvēka klātbūtnē pārrunāt izturēšanās līniju pratināšanā. Laiks pagāja nenoteiktās gaidās.
Vēlu vakarā trīs apcietinātos uzaicināja nopratināšanas istabā. Visus trīs nostādīja rindā un pa kārtai uzdeva jautājumus.
- Kam pieder brauniņš?
- Jūsu pase ir viltota. Kas jums izsniedza šo dokumentu?
- Mums ir ziņas, ka visi trīs esat seni paziņas!
- Jums tiek dota pēdējā iespēja brīvprātīgi atzīt savu vainu.
- Jums draud nāves sods. Labākajā gadījumā - katorga!
- Padomājiet! Kam pieder brauniņš? Kas izdeva jums viltotās pases. Vācieties!
Viņus aizveda atpakaļ. Pēc desmit minūtēm izsauca pa vienam. Pirmo aicināja Grundbergu. Viņš atgriezās gorodovoja pavadībā, slaucīdams asinīs sadauzīto seju.
- Karlsons! - izsauca gorodovojs.
V
Esmu mierīgs, pavisam mierīgs, es neuztraucos, uztraukties drīkstēšu kamerā, patlaban esmu mierīgs, neizrādu viņiem neko, mana sirds sit rāmi un vienmērīgi. Jāizdomā, ko gan es varētu viņiem nodarīt. Viņi mani aplūko, nu, es viņus arī. Jāpapēta viņu apģērbs, ak tā, vecītim labs uzvalks, uzvalks, tā ir konspirācija, man jāzina, no kādas drēbes kungi šuj sev uzvalkus, konkrēti, no kādas drēbes šādi veci policijas kungi šuj sev uzvalkus. Visiem viņiem nošļaupti policistu pakauši. Tikai mieru, par daudz atlaist pavadas, sākt fantazēt nedrīkstu, var mani pārsteigt. Mans ķermenis ir brīvs, rokas svabadi nokarājas gar sāniem, jāievēro viss šajā telpā, jāpatur atmiņā katra balss intonācija, katrs žests, jāpatur atmiņā katra seja, jāiegravē atmiņā katrs vaibsts un rīcība. Esmu Ādolfs Karlsons, lojāls Krievijas pilsonis, patvaldniekam uzticīgs, man nav ko uztraukties policijas priekšā.
To Karlsons paguva izdomāt, pasperot pāris soļu no durvīm dziļāk telpā, un vienlaikus viņa skatiens vērīgi aplūkoja nelielo istabu, plato galdu ar vara dzeltenumā mirdzošu patvāri galda vidū, un, patvāri aplūkodams, viņš kaut kādā sekundes simtdaļā paguva reģistrēt vārdus, vara dzeltens, un domas meta mazu līkumu un kā telegrāfa lentā noklabināja vēl dažus vārdus, vara zeltainā, un vēl viņš fiksēja kādas nelielas, zeltainas, uzmanīgas acis, kas raudzījās tieši viņā no galda pretējās malas, zeltainas kā rudzu ziediem piebirušas, garu, albīnu skropstu aizplīvurotas, maigas un vērīgas kā bērnu ārstam, tās bija Mihejeva acis, kas raudzījās Ādolfā Karlsonā tik vērīgi un cieši.
Uz galda gulēja zelta pulksteņa sīpols.
Vairāk šajā telpā nebija nekā zeltaina, pārējo vīru acis bija vai nu tumši pelēkas, vai brūnas, vai zilas, harmonēja ar tumši pelēko grīdu, brūnajām portupejām un zilajām šineļu apmalēm uz drēbju pakaramā, sejas krāsa visiem iesarkana, vienam āda plankumaina, vaigu galos pieckapeiku lieluma pienbalti ziedi, skaidrs, apsaldējis vaigus, kādā postenī dirnēdams. Visi veselīgi vīrieši, karadienestam derīgi, vienmēr gatavi krist par savu kungu un ķeizaru pretvalstniekiem stilbos, viņu devīze - mēs, pieci vieni paši, šie - viens, vesels bars, sākām kauties, mēs kā dodam viņam pa purnu, tā šis gar zemi, es apakšā, un tad šis metās bēgt, redzēdams, ka ar mums galā netiks, bet mēs visu laiku skrējām pa priekšu, neļaudami viņam aizbēgt.
Uz galda stāvēja vairāki līdz lūpai piesmēķēti pelnu trauki, papirosu gali un pelni izbārstīti ari uz grīdas, visnotaļ piedūmotajā gaisā neapšaubāmi bija veselībai kaitīgi darba apstākļi. Uz galda rindojās pāris pusizdzertas konjaka pudeles, še mita viri, kas varēja turēt, reibuma nemanīja. Grīda bija sausa un kaut kas čirkstēja zem zolēm. Izkaisītas smiltis, lai asinis nepielīp? Visur, kur viņš šodien gāja, izkaisītas smiltis, vai tā nav slikta zīme, smilšu māja?
Stūrī stāvēja sarkana ugunsdzēsības kaste, līdz pusei piebērta ar smiltīm, un maza bērnu rotaļu lāpstiņa iekšā.
Paspēris pāris soļu no durvīm, Karlsons apstājās.
- Nosauciet savu uzvārdu!
- Ādolfs Karlsons.
- Nosauciet savu īsto uzvārdu!
- Ādolfs Karlsons.
- Parakstieties uz šīs papīra lapas.
Karlsons parakstījās pašā augšā, kreisajā stūrī, tā ka virs viņa paraksta neko vairs nevarēja uzrakstīt.
- Paraksts tā kā būtu īsts, - domīgi sacīja Mihejevs, - bet pase tomēr viltota. Atzīstaties?
- Es vēlētos paskaidrot, ka te noticis pārpratums, pase ir īsta.
- īsta? Jūs to apgalvojat?
- Jā.
Viņi pieci vieni paši, Karlsons viens vesels bars, pirmais sita sejā, otrais zvēla pa skaustu, trešais blieza pa muguru, lai upuris nevarētu atkāpties.
Instinkts darbojās ātrāk nekā prāts, vienā mirkli Karlsons pieklupa ar muguru pie sienas, un tikpat ātri policijas ierēdnis pielika viņam pie pieres nagana bezkaunīgi melno stobru.
- Klusēt, klusēt, nelieti! - ierēdnis uzkliedza. Vai Karlsons sāpēs būtu nejauši ievaidējies?
KARLSONA APCERE PAR NELIETĪBU
Vai nelietis ir cilvēks? Iespējams. Nelietis - tas ir cilvēks, kas pazemo otra cilvēka pašcieņu. Tā ir vienkārša formula. Pašcieņas pazemošanas paņēmieni ir daudzveidīgi kā dzīve. Pašcieņu varēja pazemot, izmaksājot smieklīgi mazu atalgojumu par sešpadsmit stundu darba dienu fabrikā, pašcieņu varēja pazemot, ierādot dzīvokli pagraba telpās kopā ar rūķiem, kurmjiem un zemes gariņiem, pašcieņu varēja pazemot, liedzot izglītību, izsmejot nacionālo piederību, pašcieņu varēja pazemot ar fizisku aizskārumu, et cetera, et cetera, bet nemitīgā citu cilvēku pašcieņas pazemošana uzliek nelietim sejā spiedogu.
Esmu iemācījies vērīgi ieskatīties vaibstos, kaut ari neesmu pārliecināts fizionomists, tomēr ticu, katrs savu vizītkarti nes uz pieres, jāprot tikai izlasīt.
Kāds bija pats pierastākais nelietības veids cariskajā Krievijā? Būtība?
Labs ģimenes tēvs, mīl savus bērnus, nekrāpj sievu, katru svētdienu pielūdz dievu, uzmanīgs draugs un izpalīdzīgs kolēģis, atsaucīgs, labs joku plēsējs, uzticīgs valdībai un ķeizaram, imperatoram, caram, patvaldniekam, scepterniekam, neņem kukuļus, atzīst izglītības nepieciešamību, cīnās par sieviešu vienlīdzību, atbalsta strādnieku sporta biedrības, bet naktīs policijā mauc revolucionāriem nagus, izsit acis, dur skabargas miesā, dedzina ar kvēlojošu papirosu dzimumorgānus, lauž pirkstus, bet nākamajā dienā, it kā nekas nebūtu bijis, kārtīgi nomazgājies bādes ietaisē, ucina savu mazo dēliņu, upā, upā, ucacā! Viņam nekas nepielīp, jo viņš zina, Jēzus Kristus ar savu upuri izpircis viņa grēkus daudzus gadus uz priekšu.
Nelietība sakņojas divās mēslu čupās: pārliecībā, ka nelieša darbi paliks nesodīti, un vēl lielākā pārliecībā, ka sabiedrība par šiem darbiem neko neuzzinās.
Jo piepeša atklātība varētu nelietim sabiedrības acīs kaitēt daudz vairāk nekā sods.
Ko gan nozīmē cietums pret sabiedrības nicinājumu?
Jūtas ir matērijas forma, viss šajā pasaulē ir materiāls, un nicinājums sabiezē gaisā kā pērkona mākonis, nicinājums iespiežas katrā miesas porā, nicinājums saēd nervu šūnas, nicinājums sažņaudz nelieša sirdi baismās nojautās par sirdsapziņas tiesu, nicinājums piepeši sapin soļus parka alejā, nicinājums migrēnas sārmainajiem pirkstiem mazgā smadzenes, uzvanda šausmu duļķes, izdzēš acu spozmi, par visu vairāk nelietis baidās nevis no soda, bet no nicinājuma.
Nicinājums laupa nakts mieru.
Skeletiem žvadzot, nobendētie upuri lido pakaļ bendēm miega laukos, un nav viņam atpūtas nekad.
Kas gan ir sods? Sods dod morālu gandarījumu, aizvaino, saceļ slepenu pretestības garu, bet kailais informācijas sprosts ļauj apskatīt nelieti no visām pusēm kā retu mūdzi, un starp skopajām informācijas rindām baismi spīd cauri nelieša treknā (vai kārnā) miesa, nodarījumu trumi, netīro domu augoņi, un šausminādamās cilvēce redz: nelietim ir divas rokas un divas kājas, acu pāris un viena galva, uz ielas nelieti nevar atšķirt no līdzcilvēkiem.
Cauri akmens laikmetiem, cauri senajiem laikiem, viduslaikiem un jaunajiem laikiem cauri, šūnu pie šūnas, domu pie domas cilvēce ir cēlusi savu celtni, un piepeši kādā netīrā tukšumā bez atbalsta brūk vairākas dzīves, un mēs redzam, ka tur nelietis darījis savu neredzamo darbu, apkaunojis dzimtu, vārdu uz gadu gadiem.
Viņa augstība Nikolajs Otrais, Krievijas ķeizars, atzinis savā valstī neliešus par derīgiem esam, tāpat arī viņa augstmaņi un zemākie чины atzinuši nelietību par visnotaļ sekmējamu un veicināmu cilvēka gara izpausmi, un izdāļājuši neliešiem dažādus paaugstinājumus, materiālus labumus un другие льготы.
Nelietība pēc iedarbes veida pielīdzināma vēzim, kas saēd vesela ķermeņa audus, process ir neatgriezenisks, bojātie audi neatjaunojas, audzējs, laikus neatklāts, beidzas ar simtprocentīgu letalitāti.
Viņa Augstība Nikolajs Otrais atzina vēzi par svētīgu esam, pārvaldes vēzi, armijas vēzi, policijas vēzi, tirdzniecības un rūpniecības vēzi un cilvēcisko attiecību vēzi. Zaļajā cilvēces paklājā tika preparēti milzu gabali.
Lai cik paradoksāli tas neskanētu, carisms grauj carismu ne mazāk kā mēs, revolucionāri.
Kailais informācijas sprosts atkal cieti aiznaglots ar cenzūras dēļiem.
Nemet akmeni iekš viļņiem. Tur tas miera neatrod.
Lai dzīvo Nikolaja muļķība, lai dzīvo cenzūra un informācijas trūkums, lai dzīvo ekspluatācija un nospiestība, lai dzīvo krievu-japāņu karš? Vai tā neskan cilvēknīdēja, mizantropa dziesma? Vai tas ir vajadzīgs cilvēkiem? Nožēlojama ir neliešu vēsture, monarhija, patvaldība, nelietības labvēlīgā augsne, carisma mēslu kūts, ai, cik sausa ir teorija, tā čab mutē kā pelēkie kukurūzas milti, ko jumta istabiņās ēd studenti, studenti no vāji situētām ģimenēm.
Rīgas politehnika izkāra sēru karogus studenta Pečurkina bērēs, es labi pazinu nelaiķi un viņa abus brāļus, sniegu samala pavadītāju zābaki, neviens nerunāja, neskanēja dziesmas, tikai čukstus izmestas frāzes pacēlās pār pilsētu kā milzīgs garaiņu mākonis, milzīgs nicinājuma mākonis no daudzu tūkstošu cilvēku vienlaikus elpas virzījās līdzi beru gājienam, un iestādes neiedrošinājās ne cilvēka aizskart. Nicinājuma elpā debesis dunēja kā zilas bungas, un fabriku dūmeņu svilpes dziedāja kā stabules, bet nelieši bailēs tupēja alās, apglumušām glūniķu acīm blenza, nakts tumsu atkal atnākam gaidot...
- Es pats uzrakstīšu protokolu, - piepeši paziņoja Karlsons,
- Ko tu saki? - Mihejevs brīnījās.
- Vai tad jūs, Karlson, maz protat rakstīt? - ironizēja Pieckapeika.
Pratinātāju starpā izcēlās pēkšņa jautrība.
- Sargieties, ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar liekiem rakstu darbiem, - kāds vilka diakona balsī.
- Maksāsim viņam labu asinsnaudu! - iesaucās cits, - lai raksta par sevi visu patiesību.
- Atbildi, kad tev jautā par organizāciju, - māva Mihejevs, - un neuzbāzies ar skrīvera spalvošanu, tu, mauli, čauli, bauli!
- Lai raksta! - dobjā balsī sacīja uz dīvāna gulošais ierēdnis. Viņš pat nepagriežas uz šo pusi, mugurrunātājs gulēja ar seju pret sienu, vienīgi platā mugura sakustējās, dīvāns ieurkšķējās urr, urr, tad gulētājs iekrācās, it kā būtu runājis pa sapņiem.
Pusmiega izteiktajiem vārdiem bija maģisks spēks. Tūdaļ Karlsonam iedeva spalvaskātu un papīru.
Pēc pārliecības esmu sociāldemokrāts. Rīgā iebraucu divpadsmitajā janvārī, bet jau trīspadsmitajā janvārī gadījuma dēļ tiku arestēts tāpēc, ka nepaguvu pierakstīt pasi policijas iecirknī.
- Labi, labi, - Mihejevs, aiz muguras stāvēdams un pār Karlsona plecu lasīdams uzrakstīto, mudināja.
- un tagad rakstiet, no kurienes atbraucāt.
Rīgā atbraucu no Daugavpils. Un parakstījās
A. Karlsons.
- Nu, ziniet, - kolēģiem sacīja Mihejevs, - kaut ko tādu es vēl neesmu redzējis. Tādu nekaunību! Ja tu, mauli, čauli, bauli, piecu minūšu laikā neatzīsies, strutaini, utaini, kūtaini, nepateiksi savu īsto uzvārdu, lupatu, drupatu, čupatu, tad es tev izdzīšu mergu, ķergu, ņergu, ļergu, un uz tavas augstdzimušās - miķatora, ķiķatora, žiķatora muguras sīkās drusciņās sakapāšu protokolu!
- Man nav vairāk nekā ko piebilst, - atbildēja Karlsons.
- Kur dzīvoji Rīgā? - asā, metāliskā balsī jautāja Pieckapeika. Atbildes nesaņēmis, uzdeva nākošo jautājumu.
- Kas ir tavi paziņas?
- Kur čemodāns ar veļu?
- Cienījamie kungi,- atteica Karlsons, - esmu jau vairākkārt sacījis, Rīgā neesmu paguvis dzīvokli noīrēt. Paziņu man nav un čemodāna ar veļu - arī nav.
Divi spēcīgi policijas ierēdņi, Skobeckis un Vardiks, saņēma Karlsonu aiz rokām un ieveda ar barjeru norobežotā laukumiņā.
- Nāc, draudziņ, biktskrēslā,- viņi teica irgādamies.
Karlsonam novilka svārkus, aizsēja muti ar slapju dvieli.
Kas mēli sien, pēc tautas dzīvības tīko, atcerē pazibēja sakāmvārds un vēl, ka jādomā kaut kas nekonkrēts - es nedrīkstu atminēties nevienu uzvārdu, nevienu adresi, nevienu faktu, kas saistīts ar organizāciju. Kad sitīs, domāšu atkal kaut ko vispārēju. Viņi ir deviņi, viņiem ir pieredze tādās lietās, man noliec galvu pie barjeras, uzliek uz muguras protokolu.
Viens no aizmugures stingri aptvēra kājas, roku kā dzelzs stangu apliekdams, divi citi turēja Karlsona rokas.
Pieckapeika sacīja Karlsonam.
- Tūlīt tev meistars izmasēs muguru, tev nu gan, puis, laimējas!
KARLSONA APCERE PAR NAMĪPAŠNIEKIEM, VANNĀM, LAIMI UN NĀKOTNI
Mans nams ir mana pils, četras barjeras sienas, un es pats kā jumts pāri, un krusa pātago manu muguru. Kur gan paslēpies namīpašnieks?
Rit sīva cīņa, cīņa uz dzīvību un naudu starp namīpašniekiem un īrniekiem, īrnieku delegātus it visur apcietina un soda kā musinātājus un dumpiniekus, jo neprātīgie pieprasījuši samazināt augstās īres maksas, resp. placināt namīpašnieku makus un vēderus, un nu policijas valdes kamerās droši vien sēž savi divi duči īrnieku delegātu.
Nu namīpašnieki kļūst droši, rīko sanāksmes, spriež par vēl asāku un iedarbībāku līdzekļu izmantošanu un sūta kaismīgus uzticības apliecinājumus gubernatoram. Tad nu piektajā janvārī namīpašnieku kongress nolemj, ka namu īpašniekiem jāpaliek cieši pie dzīvokļu īres likumiem un īre jāiekasē pilnā apmērā, un mēnesi uz priekšu. Nemaksātāji jāizsūdz tiesās, pie kam ģenerālgubernators dod pavēli miertiesnešiem šādas sūdzības izskatīt divdesmit četru stundu laikā, sprieduma neizpildītājus izlikt no dzīvokļiem un, ja tie pretojas, izsūtīt un nometināt uz dzīvi ziemeļu guberņās. Namīpašnieki ar sajūsmu balso par rezolūciju, taču likteņa ceļi ir neizdibināmi; un kur gan radīsies Noasa glābēja šķirsts, kad laika ūdensplūdi gāzīsies pāri?
Ūdens ir šķīstīšanās simbols.
Esmu daudzos jaunceltos strādnieku īres namos bijis un visur redzējis vienu un to pašu. Namīpašniekam vienīgajam ir vanna, pārējiem īrniekiem pat klozetu podi kāpņu telpā, par tādu greznību kā vanna - nav ko sapņot.
Iztirzājums.
Namīpašnieks bija netīrs, gadsimtiem bieza netīrumu kārta klāja viņa ķermeni. Dzīves cīņā novājējis, izkāmējis ilgajā skrējienā pakaļ laimei, turībai, namīpašnieks divdesmitā gadu simteņa sākumā beidzot nokļuva pie paaudžu paaudzēs cerētās un sapņotās rocības. Līdzi viņam kā bieza un sakaltusi netīrumu kārta nāca nepiepildītie sapņi, ko viņa dzimta bija krājusi gadu gadiem, un sapņi gadu gadiem bija izplēnējuši miruši, neatrazdami piepildījuma, un mirušo sapņu mazie, maigi rozā ķermenīši pamazām pārvērtās, pēc nāves sacietēja un pārakmeņojās. Pārklājot cilvēka ķermeni aizvien, cietākām bruņām, aizvien biezākām bruņām, un cauri bruņām ar laiku netika neviens līdzjūtības vārds, neviena lūdzēja roka netapa apbalvota ar palīdzīgu vērdiņu, neviens žēlastības prasītājs netika gandarīts, jo te nedzīvoja žēlsirdīgie samarieši. Ciets un nepielūdzams namīpašnieks nu tagad sēdēja vannā, visus aizmirsis, mizantropiskā varenībā raudzīdamies uz līdzcilvēkiem, aizmirsis un aizmirsdams savus cietējus brāļus, viņš, vienīgais, kas bija sasniedzis laimes mājokli, dzīves cietās bruņās tērpies, neatminēdamies, ka cietās bruņas sastāvēja no paaudžu paaudzēs mirušajiem nepiepildītās laimes ķermenīšiem, neattapdams, ka līdzcilvēki tāpat alkst dzīvas, elpojošas laimes, bet nu viņš vienīgais gribēja nomazgāt biezās netīrumu slēgas, jo domāja,
vai viņš domāja?
Nē, ne tā.
Jau senie atklāja, ka visa pasaule un visas lietas sastāv no mazām sīkaliņām, molekulām, niecīgiem ķieģelīšiem, un tādai pašai vajadzēja izskatīties laimei. Laime gluži kā elpa staigā ap cilvēku, un mazgāties tīrā, siltā ūdenī bija laime. Pēc putekļainas darba dienas cementfabrikā, kad miesas poras pievilkušās ar baltu cieti, šķīstītājā ūdenī iegrimt bija laime, un šo prieku namīpašnieks bija atstājis tikai sev.
Bet namīpašnieks nekad netika strādājis cementfabrikā.
Drīz laiks naminieku mazgās dzelžainiem pirkstiem, ciešanu sārmos peldinās, bezcerības ziepēm putos, tālu ceļu sukām skrāpēs, vientulības ūdenī gremdēs, un visu to namīpašnieks krāja uz savas galvas. Katrs pats savas liktens vannas būvētājs, un lavīna auga augumā. Ik reizi, kad pie viņa ar īres naudu nāca īrnieki, nāca no bezvannu, bezklozetu dzīvokļiem, atnesdami naudas žūksnīšus, atlicinātus no trūcīgās algas, ik naudas žūksnītis jau dega iekurā zem klejojumu katla, kurā nāksies namīpašniekam vārīties pēc daudziem gadiem, pēc nepārredzami daudziem gadiem.
Kaut kas fatāls ir šajā nenovēršamībā, to sauc par dzīves dzelžaino likumu, likums ir nepielūdzams, neuzpērkams, neapmānāms un neuzpērkams, un namīpašnieks nebūtu izglābies arī tad, ja būtu iebūvējis vannas citos dzīvokļos.
Kas to lai zina?
Laime kā veca māmuliņa? Laima? Laime kā sīki ķieģelīši cits pie cita, laime kā savdabīgas molekulas cita pie citas, laime kā dzīvības īpatnēja forma, laime kā dieva sūtība vai kā cilvēku iekarojums. Vai maz laimi varēja iekarot? No pasakām zināms, ka laime atnāk reti, atnāk reti - un ir skopa, tā neko nevar sniegt kā vien mierinājumu, apsolījumu atnākt citu reizi, pa simtu gadiem vienu reizi, vienu reizi, laime nenāk pie nabagajiem, laimes solis ir lēns kā akmeņu augšana. Varbūt, ka laime tiešām staigā apkārt pa pasauli, taču - laime dzīvo gadu miljardus, bet cilvēks tikai īsus sešdesmit gadus, cilvēka mūžs laimei ir tikai vēja pieskāriens. Noķert vēju, noķert laimi? Vai sapņot par laimi nozīmē vājam būt? Nav pasaulē lielāka nozieguma par to - vājam būt vai arī sacīt, ka biedri ir vāji. Vārdiem ir maģisks spēks.
Ja mēs teiksim, kungi ir labi, vai viņi tiešām kļūs labi?
Nekad tas nenotiks.
Kas tad ir laime?
Vai mīlestība? Tad kāpēc tai ir savs vārds. Aiz barjeras nav vietas mīlestībai, no četrām pusēm virsū spiežas koka nožogojuma kalsnie ķermeņi, ja koki mežā varētu kliegt, cauri drānām uz muguras gruzd protokols, vai kokiem sāp ugunī, nu jau mugura zied kā neļķu dobe, es esmu nams, namā kā stikla šķirstā, nejūtu barjeras kalsnos sānus, nejūtu smago, naida pieelpoto gaisu, guļu mīlestības namā, vaļā acīm raugos melnā tumsā, redzu Austras iegareno seju, dzīvības un sārtmes pilnām lūpām, dūša viņai liela, kas mācēs vēju noķert, mācēs laimi iegūt, un atkal sagrāba sāpes cietiem pirkstiem diafragmu, spiedās iekšā pakrūtē pie aknām, asinis saskrēja tai vietā, naida akmens auga saules pinumā, akmeņi aug lēni, vectēvs mēdza sacīt, bet tie visu atminas.
Kaila retorika.
Sārtām kāju pēdām bērns nokāpj no šūpuļa uz zemes, sīks egles zariņš kutina mazas rozā ķepiņas, ķepojas brālīši, ķepojas māsiņas, sārtām pēdām bērns izkāpj no šūpuļa, dzērves stilbus apvelk, ganos iedams, un pirmās tulznas rodas gaitniecei, un mātei jau zilas vēnas, vēlāk pirksti lieli un kaulaini un kumpains izaugums pie īkšķa, vecene nokāpj kapā ar biezu ādu zem kājām, biezāku par visām zolēm, cietāku par bifeļa nagu. Pat nāves izkapts asā kutēšana nevar izvilināt vecenei smieklus. Maza bērna sārtās rozā pēdiņas kut zaļā, mīkstā zālē, bērns smejas, kad smilgas pieskaras ādai ar maigo ziedskaru muti, vecene iekāpj baltā kapā, ne reizi nepasmaidot par nāves izkapts velto strīķēšanu.
Kāds kurpnieks gan uzšuvis viņai šādas kurpes? Vai vienmēr jau iepriekš nolemts? Neuzvarēsim, būs nolemts.
Ja dzīve uzberž cietcietu zoli un pēdām, tad kādu gan biezbiezu zoli ciešanas neuzberž dvēselē? Kurpnieka līmenī, jūs sakāt, filozofija kurpnieka līmenī? Nesmejieties, kas paši staigājat ar pazolētām dvēselēm! Noraujiet smagos ādas papēžus, jūtiet, kā šalko vaimanās pasaule! Noplēsiet ādas pazoles no dvēselēm, bet vai varēsiet izvēdināt pašapmāna zābaksmēru, ar ko gadiem ilgi esat sevi sargājuši no mazāko brāļu saucējas balss? Klausieties, mēs saucam! Celieties, mēs aicinām! Nākotne veļas kā smags, neapturams vējš pāri rudzu laukam. Vai! tām vārpām, kas neatdos putekšņus, tās paliks neauglīgas!
- Nu, sarkanais vilks, vai runāsi?
- Ka tikai mēli nav norijis!
- Runā, stūrgalvīgais latvieti!
- Panāc tagad tu ar deviņvīru spēku, - aicināja Mihejevu aizelsies policijas ierēdnis, baltās pieckapeikas vaigu galos dega kā nokaitēta dzelzs.
Deviņi jodi deviņām galvām, deviņi vīri bija istabā, ar deviņvīru spēku devīgi dejoja. Ņem, brāl, tagad tu, sacīja pirmā galva otrai, ievingrini muskuli, teica trešā galva ceturtajai, pa cīpsliņai, pa dzīsliņai, pa skariņai šķetini, sestā septītajai, svinakāja, alvasacs, astotā, devītā saņēma spēkus, piepūta vaigus, zvēla ar dzelzs milnu atsavēzeniski, un atvēziena vējš visam ķēniņa karaspēkam norāva cepures un izsita karstus sviedrus uz pieres, un ietrieca kalpa dēlu līdz ceļgaliem vara grīdā.
VI
Dievs? Sirdsapziņa? Vēstures tiesa? Atbildība cilvēces priekšā?
Varbūt tam būs kāda nozīme pēc gadu gadiem. Man svarīgs ir pašreizējais moments. Protams, varbūt pēc gadiem piecdesmit, kaut es par to stipri šaubos, cilvēki mani nolādēs, mana rīcība liksies briesmīga, bet šodien, kas man šodien no tā, kas notiks pēc daudziem gadiem, pagaidām dzīvoju labi, lūdzu dievu, lai tādi Karlsoni neizmirtu, tad man vienmēr būs darbs. Varbūt pēc gadiem atzīs, ka esmu bijis nezvērs, bet pagaidām es baudu dzīvi, bet citi smok cietumā, pagaidām es izsitu zobus, bet mani paša zobi spīd mutē, un tas ir galvenais, pašreizējais moments. Esmu laikmeta cilvēks, nevis kaut kāds prātotājs, man svarīga šodiena, un es stāvu un krītu par šodienu, bet, kas būs rīt, par to man viens daikts, jo varbūt rītdienu es nemaz nepiedzīvošu.
Un parakstījās
L.J. Mihejevs.
Beidza sist.
Gorodovojs stāvēja turpat pie galda. Kamēr Mihejevs rakstīja savu liecību uz Karlsona muguras, gorodovoja vientiesīgā seja ķēmīgi atspoguļojās patvārī. Gorodovojs bija padzīvojis vīrs, ģimenes tēvs, viņam riebās visa šī padarīšana, līdzcilvēku miesīgs aizskārums, bet viņš kalpoja kronim, vairāki viņa kolēģi bija cietuši revolūcijā, tad nu gorodovojs centās savaldīties un neizrādīt savu riebumu. Tomēr viņš izdarīja kādu cilvēcīgu kļūdu. Kad eksekūcija beidzās un Karlsonam pavēlēja apģērbties, gorodovojs, redzēdams, ka jaunais kungs ar pūlēm cenšas iedabūt rokas svārku piedurknēs, grasījās palīdzēt.
- Kur atrodies! - viņam uzbrēca Mihejevs, - te nav restorāna garderobe!
- Velti liedzaties, - teica Pieckapeika, kad Karlsons bija apģērbies, - mēs zinām par jums pietiekami daudz. Mēs zinām par jums pat tādus sīkumus, kādus pats esat aizmirsis,
- Tavs uzvārds ir Brauers, - līksmi teica Skobeckis.
- Tu esi atbraucis no Liepājas, - sacīja Mihejevs,
- Mums zināms par jūsu darbību Liepājā, - piebilda Pieckapeika, - un katra liegšanās tikai pasliktina jūsu stāvokli.
- Nevaru mainīt savu liecību, - ierunājās Karlsons, aizsmacis un pazaudējis balsi, - ja arī agrāk būtu dzīvojis Liepājā, tad patlaban tiešām esmu iebraucis Rīgā no Daugavpils.
- Sakiet lūdzu,- negaidīti laipni iejautajās Pieckapeika, - kur ieguvāt izglītību?
No sēruvītola zara Karlsons metās uz galvas Ormaņu ezerā, apsūnojuši akmeņi, zaļas ūdenszāles mēmi slīdēja gar acīm, asinis dziedāja ausīs dziļajā klusumā. Viņš varēja zem ūdens palikt, kamēr izskaitīja līdz sešdesmit. Pēc sešdesmit nācās nirt augšup, jo ātrāk, jo labāk, jautājums plēsa bungādiņas, nedrīkstēja kavēties ar atbildi, bet nedrīkstēja arī neatbildēt, īsajā uzniršanas laikā jāatrod pareizā atbilde. Tūlīt viņi uzdos citus jautājumus, pagrūdīs zem ūdens, kādā pilsētā atrodas mācību iestāde, kas ir vecāki, kas sūtīja skolā, kas gādāja mācību naudu, kādi skolotāji pasniedza priekšmetus, pasniedziet, lūdzu nokritušo priekšmetu, tirgotāj, tirgotāj, kā tad jūs varat nezināt skolu, kurā mācījāties? Mēs nevaram dot jums nevienu sekundi laika pārdomām. Ar šalkoņu ūdens pašķīrās, un Karlsons dziļi ievilka elpu.
- Izglītību ieguvu skolotāju seminārā.
- Kādā seminārā? Kur atrodas seminārs?
- Izglītību ieguvu Valmieras seminārā.
- Kas jūsu vecāki, ar ko viņi nodarbojas?
- Vecāki miruši, esmu bārenis.
- Kas apmaksāja mācības seminārā?
- Izglītību ieguvu uz kroņa rēķina.
- Kur strādājāt pēc semināra beigšanās?
- Dažādās vietās.
- Kur? Runājiet konkrēti.
- Kur? Jums bez pases pieder vēl kaut kādi dokumenti?
- Kur rekomendācijas? Kur atsauksmju raksti?
- Kur?
- Nosauciet savu darba biedru uzvārdus?
- Uzvārdus?
- Nu? Mēli norijāt?
Gludā Lavīze, ak, kā viņa pieglaužas pie muguras, apvijas ap pleciem, un mazā svina bumbiņa pletnes galā ieknābj kā dzenis dzīvā miesā.
- Esmu mācījies Valmieras skolotāju seminārā, Līdendorfa ģimnāzijā Valkā, varu vēl nosaukt Pleskavas garīgo semināru, Olava komercskolu, Krītiņa paraugģimnāziju un visu ko vien vēlaties. Sitiet vēl, mute man vaļā, tik daudz jēgas jums būs saprast, ko runā pletne, ko mēle!
- Muti ciet, - Pieckapeika aizdegās, - atbildēsiet rakstiski. Skrīvējiet salasāmi un nedomājiet izvairīties no liecības.
Kur ieguvāt izglītību?
Kuldīgas seminārā, Valkas seminārā un ģimnāzijā.
Kur dzīvojāt Daugavpilī?
Pastāvīga dzīvokļa man nebija.
Kur dzīvojāt Rīgā?
Pastāvīga dzīvokļa man nav.
Kur čemodāns ar mantām? Paziņu adreses?
Nekāda čemodāna man nav un Rīgā neviena nepazīstu.
Un parakstījās
A. Karlsons.
Šis cilvēks par mums ņirgājas! Cik ilgi, augstā policija, mēs to cietīsim! Viņš domā, ka šeit ir baznīcas skola un tiklības iedēstīšanas iestāde, viņam liekas, še ierīkota bāreņu patversme un bezpajumtnieku naktsmājas, viņš ir iedomājies, ka atrodas Ēdenes dārzos un drīkst dzert no paša dieva tā tēva kurpes, viņš maldās, domādams, ka esam gājuši labas uzvedības kursos, turiet muguru taisni, galvu augšā, skatieties uz priekšu, pieejot dāmai, viegli paklanieties un izsakiet savu aicinājumu izmeklētos vārdos. Nekādā gadījumā neslaukiet rokas galdautā un nešņauciet degunu pirkstos, esiet kultūras cilvēki, bet ne ar jums, cienījamie revolucionāri, ne ar jums.
Mihejevs satvēra spalvaskātu.
- Raksti īstos vārdus! Nerakstīs!? Acis izduršu, pa vienai izbakstīšu!
Acs ir redzes orgāns, kas ļauj nojaust ārpasauli ar attēlu palīdzību. Acs ierīkota pēc tumšās kameras principa vai arī tumšā kamera - pēc acs principa, to jums izskaidros jebkurš fotogrāfs, plakstiņi, skropstiņas, cīpsliņas, radzene, zīlīte, asaru dziedzeri, tie man dabas doti, es nevaru atvēlēt jums izniekot manas acis, cienījamais ierēdņa kungs, atļaujiet, es rakstīšu.
Pieklājīgi, bet veikli izņēmis spalvaskātu no Mihejeva rokas, Karlsons brīdi vilcinājās, ar spalvas smaili zīmēdams maģiskas aploces virs papīra, tad nolika spalvu uz galda.
- Padod Skalpu Mednieku! - uzsauca satracinātais Mihejevs, - un saturi šim puisim rokas!
Un viņi lasīja senos rakstu ruļļos, un atrada tur senas mocības, un krita sitieni pār galvu kā mazais kalēja āmuriņš pār laktu, viegli, viegli, vienuviet, raksti īstos, raksti īstos vārdus.
KARLSOMA APCERE PAR VĀRDIEM
Bāli rozā rozes jau beidza ziedēt, pārgatavajos ziedos sēdēja zaļi gleznas vaboles.
Ko tās tur darīja?
Vai savāca nektāru vai rožu eļļu? Lāgiem vaboles pārlidoja no zieda uz ziedu, apvīdamas ķermenīti ar caurspīdīgu spārnu viļņojumu, spārni trausli vibrēja, izskatījās, ka vaboles turas gaisā ar dabas brīnuma palīdzību.
Dievs sanskritā nozīmē - Debesis.
Cilvēks, kas atminēs vārdu noslēpumu, daudz ko sapratīs, cilvēks, kas uzminēs, izpētīs, atklās, nonāks pie pirmsākumiem. Kā cēlies vārds nāve, ko nozīmē mirt, la morte Marnam, mors, Mord, murther, smerķ, smertis, nāve? Memento mori? Kas ar mani notiks pēc nāves? Nē, nē, tādas lietas mani neinteresē, lieka un nevajadzīga filozofēšana var atmiekšķēt gribu, izvaldzināt raksturu, padarīt mīkstu un pretestības nespējīgu, nevarīgu vaska lelli policistu rokās, bērnībā es spēlējos ar sausā cūkas pūslī sabērtiem zirņiem, nē, to nē, visi zirņi tagad sabērti manā galvā.
Ko, piemēram, nozīmē Mežgailis? Otrs vārds šim cilvēkam - Lapsa? Gailis un Lapsa, vai var būt dīvaināka pretišķība vienā cilvēkā? Ko gan var darīt gailis mežā? Gailis mežā dzied sudraba balsī? Varbūt viņa tēva tēvs bijis slavens piķieris, pūtis tauri kā sudraba gailis egles galā, un, vārdu dodot, muižnieks nosaucis zemnieku par Mežgaili? Vai arī zemnieks vairāk pa mežu dzīvojis, kuplinādams trūcīgo nabagmājas uzturu ar ogām, dažnedažādām zemenēm, avenēm, zilenēm, brūklenēm, mellenēm, dzērvenēm, un dziedājis smalkā, trīcošā falsetā dziesmu. Mežgaiļa dziesmu, ogu knābātajā dziesmu, dzismu, izdzismu. Lapsa tāpēc, ka vienmēr policistus mācējis ap stūri apvest, viltnieks puisis, dabūjis vārdu, policistus ap stūri apvedot, kāpēc - apvedot ap stūri? Piepeši paveras gara un plata iela, un pa ielu platajo, un pa ielu bruģēto
brālīti ved,
un pa ielu platajo,
un pa ielu bruģēto
asintiņš tek,
asintiņš tek,varbūt tāpēc veci bruģakmeņi ar laiku kļūst iesārti? Tumšā naktī zaļa zāle, mēness zelta debesīs, man patīk vējainas dienas, kad lietus staigā teju, teju pa galvas virsu, mākoņi skrien, cepures raudami, aizsedzot brīžiem sauli, brīžiem parādot sauli. Tūkstošiem cilvēku vēl stāv malā, tūkstošiem guļ smagā gaidu miegā, ne mana cūka, ne mana druva, man jau vēl ādu pār kārti nemet, gaļu baļļā nesāla, kanibāli, tie jau tikai Āfrikas džungļos mitinās, un nenoliedzama ir misionāru svētīgā ietekme, kaut arī dažs misionārs pagaidām ietekmē gremošanas orgānus. Gan viss pats no sevis nokārtosies, kad visi būs paēduši un nekā vairs nevienam netrūks, tad arī cars būs labs un mīlīgs, čubu, čubu, čubukiņš, tad arī neviens vairs nespers pret dzeloni, jo - ko gan mēs varam iespēt, un daži dumpinieki - ko gan tie var iespēt! Jā, protams, vienā pusē atrodas tie, kam pieder viss, kas meklē dzīves jēgu labi aizvadītā dzīvē, dīki filozofē pēc diendusas, atrod gudrības akmeni jauki pavadītā vakarā pie kaviāra un šampanieša, bet otrā pusē tie, kam nekā nav, kas meklē dzīves jēgu darbā un gaida to brīdi, kad arī viņiem visa būs gana, jo stāv rakstīts,
arī mums nekā nebija, bet mēs krājām, un nu mums ir. Krājiet, un jums būs, klauvējiet, un jums taps atvērts,
viņi klauvēja, un tapa atvērts, tapa atvērts, viņi iekšā aicināti un nokauti, un atkal vārti aizvērās, uguns burtiem iedegās, klauvējiet, un jums taps atvērts, bet muļķu kļuva aizvien mazāk, un patvaldnieks saprata, ka tā ir bīstama parādība, jo aizvien despots balstās uz gudru neliešu saujiņas un uz muļķu jūru, un vēl ir trešie, pusizglītotie, puskoka lēcēji, pusdarītāji, pusvarētāji, pusgaidītāji, pusprasītāji, pusņēmēji, pusņaudētāji, pussolītāji, puszinātāji. Tie labi saprot, ka pie citādas iekārtas viņi nevarēs nosmelt krējumu no lielās piena bļodas Krievijas, tie ir visstingrākie režīma aizstāvji, krīt un ceļas ar Nikolaja vārdu uz lūpām, krīt un ceļas Skalpu Mednieks, un par visu vairāk šie puscilvēki neieredz izglītotus un inteliģentus cilvēkus, pareizi nojauzdami, ka cilvēks ar plašu garīgo apvārsni nekad nebūs cara draugs, ka cilvēks atradīs sev vietu arī nākotnes sabiedrībā, ko sola partija, un tāpēc arī pusizglītotie apvienojas nedibinātā ordenī, bez statūtiem, bez valdes, un devīze ordenim viena - trīsdesmit grašu, un beigta balle. No ordeņa nāk ziņotāji, slepenpolicisti, uzraugi, denuncianti, spiegu netīrā varza sakņojas ordeņa cūkkūtī, melnsimtnieki un grautiņu rīkotāji, algoti slepkavas un spīdzinātāji, košās ļaunuma puķes, ziediņi, zilām acīm, melnām, zaļām, brūnām acīm, acis - redzes orgāns, acīm te nav daļas, trīsdesmit grašu ordenis ir cilvēces kraupis un nelaime, žēl, ka daba šiem mūdžiem devusi visus jutekļus, tāpat kā citiem mirstīgajiem...
- Nu, esi nācis pie sajēgas?
- Dzirdi, ko tev saka?
- Tūlīt ar tevi runās pristava kungs!
Karlsons visu dzirdēja un saprata. Policisti runāja tālās, klusās balsīs, rosīgi, mazi cilvēciņi kala ar kaltiņiem pušu galvaskausu, dunēja ausīs, ķermeni nejuta, galvā dūca vaboles spārni, galva turējās gaisā ar dabas brīnuma palīdzību, bāli rozā rozes jau beidza ziedēt, un lāgiem galva pārlidoja no zieda uz ziedu, apvīdamās ar caurspīdīgu spārnu viļņojumu. Kad tas bija? Nu jā, šorīt, mazā meitenīte kā rozā malduguns aizskrēja pa gaiteni, un es neko nedrīkstēju pajautāt daktera kundzei, dzīvoklī bija kāds svešs, nedrīkstu domāt par to, nedrīkstu domāt par darbu, galva turējās gaisā ar dabas brīnuma palīdzību, domādama, vai tikai neesmu kaut ko izmuldējis nemaņā? Izmuldējis? Nebūs īsti pareizi, tad būtu jāteic - galvis! Pristava kungs man dziļi vienaldzīgs, lai nāk kas nākdams, es pielidošu tuvāk pristava kungam, atstāšu bāli rozā rozes ziedu.
- Sakarā ar to, ka Vidzemes guberņā izsludināts kara stāvoklis, gubernators devis mums tiesības nošaut aģitatorus un dumpiniekus, negaidot tiesas spriedumu. Droši vien būsiet dzirdējis par vairākiem šādiem gadījumiem. Arestētie aģitatori ceļā uz Centrālcietumu bēg, un pie dzelzceļa pārbrauktuves tos parasti nošauj. Tā arī esam izlēmuši rīkoties ar jums.
Tūlīt arī ienāca pieci kareivji - šineļos, ar uzkabi, šautenēm rokās.
- Seržant!
- Klausos, jūsu augstlabdzimtība!
- Šo zelli vajag nogādāt cietumā, bet tā, lai neizbēg pa ceļam!
- Nē, neizbēgs, jūsu augstlabdzimtība!
- Bet uz viņpasauli aizbēgs?
- Jā, uz viņpasauli aizbēgs, jūsu augstlabdzimtība!
- Nemaz līdz kapsētai nevediet, zēni,- kāda tāla balss vēl piebilda, - taisiet cauri tepat pie žoga!
KARLSONA APCERE PAR KAPSĒTĀM
Kapsēta ir vieta, sētas vieta, kapa sēta, kur mēs visi agri vai vēlu nonākam, satiekamies un kļūstam savās tiesībās vienlīdzīgi.
Vai tas maz iespējams, kļūt vienlīdzīgam tiesībās?
Esmu redzējis kapsētas, kur dienvidu pusē auga ozoli un liepas, bet ziemeļu galā auga bērzi, egles un priedes. Bagātie saimnieki gulēja zem ozoliem un liepām, bet sīksaimniekus un kalpus glabāja zem eglēm, priedēm un bērziem. Tā vienlīdzības nav arī zem zemes. Nabags nekad nenonāks bagātu vīru sabiedrībā, pat kapā gulstoties, un bagāts nekad nepazemosies līdz mazāk mantīgo niecīgajiem trūdiem. Ja nu vienīgi tālajos Mandžūrijas laukos gan bagāts saimniekdēls, gan vienkāršs kalpa puisis tapa vienādi sīkos gabaliņos saraustīts japāņu granātas sprādzienā un kopīgi guldīts brāļu kapā? Var gadīties vēl visādi un dažādi, bet šeit, Vidzemē, Krievijas rietumu guberņā, nekas tamlīdzīgs kārtīgi ierīkotās kapsētās nevar notikt, še tiek ievērota etiķete, nabagam rūgta kā etiķis, bagātam e' tikai ē' tikai! Arī kopšana nav visās kapsētas malās vienāda, dažviet kapi aizauguši ar kūlu un suņu burkšķiem un uz šķībi sagāztā krusta pat uzraksts nav lāgā saskatāms, tā ir kādas iznīkušas dzimtas pēdējā atvase, kas še gul, vientulīgi tērzēdama ar tārpiem par zemes dzīves sīkumainību un tuvinieku astrālo esamību citās efīra sfērās...
Kapsētas glabā daudzus, zem krustiem viņi guļ, un vēl vairāk guļ bez krustiem, guļ zem saules, vai tāpēc manas tautas simbols ir saule? Saule jau ir patiesībā arī visu tautu vienības simbols, visas kapsētas uz zemes atrodas zem saules, un visas kapsētas zem zemes atrodas zem saules, un neviens tā arī nevar pateikt, vai līdz šim miršana nabagam nav tas lielākais labums, ko viņš gūst zemes virsū?
Durbē es runāju ar kalpiem, uz barona kapa stāvēdams. Barons norobežojis savu kapliču ar čuguna ķēdēm, akmens stabos saistītas čuguna ķēdes apvij sārtķieģelu mauzoleju, tāpat netaisnība apvij barona gaitas, bet par to es nedomāšu patlaban.
Vislabāk kapsētās ir tad - vēja šalkās un kad neviena nav. Kapsētas allaž ceļ labākajās vietās. Ceļ? Nē, ierīko. Vai kapsētas kādreiz paliks tukšas? Tā nebūs, kapsētās aizvien gulēs cilvēki, bet kur gan ir mūsu senie kapu kalni, kur senās kapu vietas, kur guļ tie, kas pirmie ieroci pacēla, kur viņu piemiņa? Ja mēs to aizmirsīsim, tad arī mūsu kapi nākotnē tiks aizmirsti. Nāve ugunskurā uz plosta ezera vidū, ugunsnāve ir skaista nāve, kad esi nomiris pa īstam lāgam, garu, sirmu bārdu un septiņpadsmit mazbērniem, septiņpadsmit maziem proletāriešiem
visu zemju proletārieši, savienojieties, kamēr dzīvojat virs zemes, savienojieties, savairojieties virs zemes, un mana tauta dzīvos ilgi.
Kapsētas grantij ir savāda čirkstoņa, sāls gurkstoņa, un zāle kapsētās aug sulīgi bieza, mūris visapkārt zaļi apsūnojis, mīksta, bieza aizmirstības sūna sedz akmeņus, vai gan tāpat aizaugs tās pārestības, ko mums citas tautas darījušas?
No kā gan barojas sūna uz akmeņiem? Zeme pieder visiem, bet kam piederēja pirmais grauds?
Un kam piederēja nākamie seši graudi, kas izauga pirmajā vārpā? Un nākamie sešreiz seši jau radīja privātīpašnieku? Un nu jau kapuvietas jāpērk par naudu, jo zeme nepieder visiem, kas še laimīgi debesīs un ellē virs zemes, un zemes virsū zem zemes.
Ja cilvēki uzar kapsētas un uzsēj graudus, vai tas kāds grēks? Jo, kur gan ir tie daudzie karotāji, mūsu zemes mīdītāji? Viņi guļ zem kviešu graudiem, zem rudzu vārpu sanoņas viņi guļ, tiem liktenis labs, tie baro dabu, paši to nezinādami, uzarsim ienaidnieku kapsētas no jūras malas līdz jūras malai.
Jā, kas gan ir mans ienaidnieks? Fons? Gospoģin? Kungs? Vai tevi pašu tā nedēvē? Par biedru tikai mazs pulciņš zina. Un nonāksi tu kapsētā, un tava kapsēta būs zaļais mežs, un atnāks līdumnieks, nolīdis līdumu, iesēs kviešus, un arī tu gulēsi zem kviešiem, gulēsi zem rudzu vārpu sanoņas, vai tad tu būsi brīvs un uzvarējis?
Ja sešreiz sešas vārpas piederēs tikai vienam un vēlreiz vienam, un vēlreiz vienam, vēlreiz sešdesmit reiz sešdesmit viņš paņems sev?
Varbūt tāpēc viņi mūs apšauj laukmalēs, lai vēlāk savus kviešus sētu pār mūsu kauliem. Visu zemi viņi grib iztaisīt par milzīgu kapsētu, zirgu un jātnieku nodrasētu.
Oši un liepas aug kapsētā, egles, priedes, ozoli, gobas, un vai ir tāds koks, kas kapsētā neaug? Vai ir tāds cilvēks, kas kapsētā nenonāk? Un ja tā, vai tad labāk nav mest visu pie malas, audzēt vārpas, kalt lemešus un dzemdināt bērnus? Vai nav labāk gulēt karstā sievietes klēpī nekā vēsā zemes klēpī, Vai nav labāk dzert alu no vēsas māla krūzes, nekā slāpēs laizīt sāļas asinis no pārsistas mutes?
Es jau esmu atbildējis. Varu būt mierīgs.
Pie kapsētas žoga ārpusē? Varbūt viņi baidās, ka arī pēc nāves sacelsim kājās kapsētas, un kādu nakti, pamozdamies pilīs, viņi ieraudzīs visapkārt grabošus skeletus ar degošām lāpām pirkstkaulos, un visa Krievija aizdegsies no pirkstiem degošajiem?
Es nepieredzēšu.
Citi.
Īsais ceļš mans galā, kapsēta, mūža sēta, akmens mūris apkārt, mīkstām, zaļām sūnām apaudzis, no kapsētas atgriešanās nav, nāve, tā ir bezgalīga emigrācija.
