Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā
VISAS TAUTAS DZĪVES STASTS
Alberts Bels, Saucēja balss. Mineapolē: Tilts, 1973. 255 lp.
Saucēja balss, šķiet, latviešu literātūrā tiks uzskatīts par interesantu darbu, bet varbūt ne lieldarbu. Bela pretenzija ir diskutēt par šā gadsimta latviešu problēmu: to sakaru ar revolūciju un kontrrevolūciju, izsakot to marksisma terminoloģijā; izsakot to bībeliskā metaforā, Bels mums mēģina parādīt Jāņa atklāsmes grāmatas vismaz pirmā jātnieka pāršalkšanu mūsu zemei. 1906. gads ir šīs grāmatas temats Orlova sodekspedīcijas darbošanās posms Latvijā, brīdis, kad 1905. g. uzbudinātais optimisms tika apslāpēts, šaušana, bēgšana, spīdzināšana, dedzināšana, deportācijas gads.
Grāmatas tituls šinī kontekstā gūst plaši izstrādātu un daudzšķautnainu metaforisku nozīmi: bībeliskais saucējs tuksnesī, kas brīdina un praviešo par vēl lielāku notikumu - pilnības un soda dienas nākšanu no vienas puses, bet no otras puses eksistenciālu mūsdienu bezizejas sludināšanu. Bet tas ir arī revolūcionārs sauciens, cenšanās pēc skaidrības, varbūt pat zinātniskas skaidrības, prometejisks izaicinājums. Tas ir pagātnes sauciens, mocekļu un kaujinieku balss, kas autora iedvesmota atbalsojas mūsos, un Bela - autora/intellektuāļa - balss, kas no tagadnes tiecas pagātnē. Latviešu mātes balss, kas pār sava nošautā dēla līķi izsaka lāstus uradņikiem, patvaldībai, birokratijai un Orlovam: Cara kalpu balss, izsakot lāstus latviešiem. Orlova bendes sauciens.
Grāmatas galvenais tonis ir ironija, lietot vārdus, domas, notikumus pārnestā, ja ne pilnīgi pretējā nozīmē. Bet par ironiju un tās iederību šinī grāmatā vēlāk.
Ja nu autors ir centies sarakstīt latviešu lielromānu, ne tikvien dažu individu, bet visas tautas, dzīves stāstu, tad nu mazākais, ko recenzents var darīt, ir apsvērt, cik tuvu rakstnieks ir trāpījis mērķī. Pēc šī recenzenta izjūtas aplī ir ķerts, bet latviešu problēmas iekšējie apļi ir neskarti. Rakstnieks ir ņēmis vienu no lielā jātnieka ražas ievākšanas posmiem kā metaforu latviešu likteņiem vispār. Pēc šīs loģikas autors, koncentrējoties uz šiem apokaliptiskiem brīžiem, kad bailes un pajukums valdīja mūsu zemē, varētu vēl sarakstīt vairākus sējumus, un par piemēriem varētu ieteikt 1917. g. rudeni, kad demorālizētā Krievijas armija ņēmās izlaupīt Vidzemi, 1919. g. pavasarī, kad atkal bija ne tikvien sodu ekspedīciju aktīva darbība, bet arī Rīga nonāca tuvāk badam kā jebkad tās vēsturē. Otrā pasaules kaŗa posmu, sākot ar Serova darbiem un beidzot ar žīdu šaušanu un traku bēgšanu, un beidzot pēckaŗa kollektīvizāciju un deportāciju laikmetu. Šie momenti bez šaubām ir atvēruši latviešu dvēseli mākslinieciskai ekspluatācijai, bet man ir šaubas, vai viela, kas ņemta no šiem brīžiem, var to atspoguļot pilnīgi. Šī pieeja koncentrējas uz pļaujas, ne sēšanas laiku, uz gataviem augļiem, ne ienākšanos. Bela skatījumā latvieši ir bijuši akli rīki citu tautu, birokratu un likteņa saujā, ko piemeklējušas nepelnītas un negribētas nedienas. Amatieriskās rokās šāda pieeja var viegli noslīdēt tādā eksistenciālā vaimanāšanā, vai pat radīt propagandisku iespaidu. No pirmās klizmas Belu varbūt glābj viņa nezināšana, kā mūsu pusē eksistenciālisti māk vaimanāt, no otras viņa vārdu mākas un ironijas saspēle, bet fakts tomēr paliek, ka Bels visumā tēlo latviešus kā vajātos, ne vajātājus, vairāk kā upuŗus, ne varoņus. Man liekas, ka Bels kļūdās, latviešiem piešķiŗot tikai cietēja lomu - daudz no viņu ciešanām šķiet pašu radītas, un ciešanas viņi ir arī radījuši citiem.
20. gadsimtā, mūsu laikos, ir notikušas divas masveida cilvēku likvidācijas: lielinieku, kas sākās ar 1918. g. pavasari un ar dažiem atslābuma brīžiem turpinājās līdz 1954. g., un nacistu. Interesantais paradokss, runājot par latviešiem, tas, ka abās šinīs likvidācijās tie piedalījās pilnīgākā veidā nekā, teiksim, leiši vai igauņi, gan kā likvidētāji, gan likvidētie. Romāns nerāda, ka Bels šo paradoksu būtu izpratis. Ja viņš būtu, tad šķiet viņam būtu bijis jārada dziļāka rakstura personas. Neviena persona romānā nepiedzīvo īstu morālu augšanu vai krizi - tikai ciešanas bailes, varonību un drusku šaubas. Galvenais varonis Adolfs Karlsons ir tāds černiševskisks Rakhmjetova tips - absolūts revolūcionārs sociālis. Romāna interese rodas no dažādu pretskanīgu notikumu, ideju, skaņu savijuma, disonanču orķestrējuma, kas, liekas, riņķo ap latviešu problēmas degpunktu.
Kā vienu no šīm disonancēm var minēt, ka dažas no darba dziļākajām domām ir izteiktas šī vienplākšņainā Karlsona apcerēs, kuŗas viņš it kā cietumā sarakstījis. Bet šīs domas nav 1906.gada domas, ne arī tās nāk no kaujinieka Jāņa Lutera (Boba latviešu revolūcionāra, no kuŗa Bels it kā ņēmis sava varoņa prototipu). Tās ir ļoti laikmetīgas, mūsu vārdos izteiktas. Bet latviešu problēma nav vienīgā, ap kuŗu Bels met apļus. Padomju cenzori, liekas, būtu vēl viens degpunkts, kuŗu autors cenšas apdancot, bet tas rada vēl vienu, cita mēroga problēmu.
Vēl joprojām ir atklāts jautājums, vai Padomju Savienībā ir iespējams izdot lielromānu? Par to, vai likumība atļauj publicēt aistetiski augstvērtīgus dzejoļus un stāstus, mums vairs nav jāšaubās, bet ar romāniem likumībai un autoriem vēl joprojām ir savas grūtības, un šis Bela darbs šo jautājumu tikai sarežģī. Mūžīgais jautājums par šo darbu būs, vai Bels, to sagatavojot izdošanai, ir turējies aistētisko normu absolūtā ielokā. Kaut arī notikušas dažādas pārmaiņas un iruši standarti, mākslas normas joprojām pastāv, un varbūt Padomju Savienībā tās ir izprastas skaidrāk nekā jebkur citur. Prasība, lai māksla būtu šķirta no polītikas, ir universāla prasība, bet šī prasība nenozīmē, ka māksliniekam nevarētu būt polītiskas pārliecības un ka mākslas darbos nevarētu risināt polītiskas problēmas. Šī šķiršana arī nozīmē, ka jābūt neatkarīgam no birokratijas un mākslīgas polītisko saukļu propagandēšanas. Ievērojot šo mērauklu, rodas jautājums, vai Bels ir pilnīgi "tīrs"? Padomju Savienībā ir ieviesies viens niķītis, t.i., tā saucamo "lokomotīvju" lietošana, dažu ideoloģiski ortodoksu domu iespraušana, bieži pat cenzoru ieteikta, sējumā, kas tad izvelk cauri visu darbu, bieži pat ķecerīgu. Dzejniekus un stāstniekus šīs "lokomotīves", liekas, netraucē, jo tās ir viegli atkabināmas. Problēma liekas grūtāka romānistiem, jo iespraudumiem ir tendence palikt par romāna organisku daļu. Aizjūŗas latviešiem varbūt visumā nebūtu tiesības pieprasīt jebkādu "tīrību" no literātiem Latvijā. Bet problēma šķiet ir savādāka, ja literāts pretendē uz lieldarbiem, kā to, liekas, dara Bels. Un arī jāpiemin, ka šī recenzenta apziņā šis standarts ir galvenokārt Nobela balvas laureāta Solžeņicina, radīts. No šī viedokļa skatoties, Bela romāns ir grūti izsveŗams un ne tikvien no aistētiskās "tīrības" viedokļa vien nav salīdzināms ar Dr. Živago un Solžeņicina darbiem. Daži darba trūkumi jau iepriekš minēti, bet jāpiemin vēl viens - ironijas lietošana. Ironija, protams, ir pilnīgi pieņemams literārs trops un Rietumu zemēs plaši izplatīts izteiksmes veids, bet, kā ar visām lietām, varbūt tā nav pareiza visās vietās un apstākļos. No vienas puses skatoties, ironija būtu it kā radīta cenzūras apstākļiem, cenzoru apiešanai. Bels šo problēmu saprot un pats par to raksta šinī grāmatā:
Ir jau grūti atmaskot visus viņu stiķus un niķus. Vienkāršs cilvēks - ar to tad arī vienkārši tiek galā. Vienkāršs cilvēks ķer akmeni un ar akmeni met mundieŗa sargam. Mundieŗa sargs tad uzreiz redz, kur ienaidnieks, pietiek tikai laikus un pareizi pielietot ieroci, ar vienkāršu cilvēku viss ir galā. Bet izglītotais ir daudz bīstamāks un slīpētāks, viņš sagudro dažnedažādas divdomības, par kuŗām tu, cenzor, netiec gudrs, vai tās ir divdomības, un tikai, vai tiešām divdomības par mūsu visķermeni, visķeizaru, visķēzītāju. (160. lp).
Bela domu gājiens ir pilnīgi pareizs, bet viņš neapzinas, ka tas, kas sajauc cenzoru, sajauc arī lasītāju un kritiķi, bet vēl svarīgāk, ka pārlieka ironijas lietošana nedod tūlītēju ticību autoram, un tas var būt arī iemesls, kādēļ cenzori to laiž cauri. Bela darbā ir daudz vietu, ko varētu iztulkot daudz bīstamākā veidā nekā visu, ko Solžeņicins jebkad ir rakstījis savos darbos, bet fakts ir, ka Bels tiek iespiests, bet Solžeņicins ne. Un galu galā lasītājs nevar pārbaudīt Bela nopietnību, un viņš nekad nevar būt pārliecināts, vai autors ar savu ironisko spēli met apļus ap kādu dziļāku patiesību vai tikai dara to acu žilbināšanai, lai tiktu cauri cenzoram.
Andrievs Ezergailis