SIENU DEKORI UN SĪKPLASTIKAS

Latvijas mākslinieku viesošanās Stokholmā

Pērngad no 24.-30. novembrim Stokholmas vecpilsētā (Galerie St. Nikolaus) bija izdevība iepazīties ar 15 latviešu gobelēnu audēju un divu keramiķu darbiem. Profesionālo tekstilmākslinieku skaits Latvijā nav vēl visai liels. 1961. gadā Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā nodibināja gobelēnu līniju, ko līdz šim beiguši ap 40 jaunu audēju.

Jau no pirmā acu uzmetiena varēja just, ka skatē dominē jaunāku gada gājumu mākslinieki, informējot izstādes apmeklētāju par pašreizējo cilvēka daiļrades tvērienu. Aplūkojot nelielo, bet saistīgo skati, prātā nāca līdzīgi meklējumi gan Vakareiropas, gan Amerikas dekoratīvajos sniegumos, raupjajās, nereti zvejnieku tīkliem līdzīgās sienu segās, kas pēdējos gadu desmitus bagātinājušas neskaitāmas mākslas skates. Ieurdas doma par māksliniecisko meklējumu uzdrīkstēšanos, radošo ieceŗu loku saskarēm un mijām, tiem radnieciskiem impulsiem, kas stilistiski paveŗas tieši šādas mākslas ietvaros ar īpašu uztveres kopumu, saskanīgu pasaules skatījumu. Un tomēr − ārēji modernā formu apdarē skaidri atplaiksnījās latviešu mākslinieka dziļās saites ar pagātni, ar nepārprotami mākslas tradīcijās smeltu ierosmi. Par to liecināja kā zieda notonējums, tā arī formu schēmas. Sājā mākslas jomā nekur nemanīja nekādas kultūras plaisas vai idejiskas nesaskaņas. Emocionālā ieskaņa likās neviltota un tīra. Vietumis gan uzmācās tā kā konformisms stāstījumā, nācās pagrūti saskatīt neparastāku uztveres zīmogu, spilgtāku individualitāti.

Liela integritāte un formu skaidrība izcēla Rūdolfa Heimrata darinājumus. Mākslinieka veidolu šķetinājumi likās pakļauti stingrai intellekta kontrolei. Izjūtas un percepcijas saliedējās ar izcilu māksliniecisko sensibilitāti. Šie darbi piespieda apstāties un palūkoties vērīgāk.

Teicamu kopiespaidu radīja 1948. gadā dzimušās Irisas Blūmates lielformātu „Kompozīcija” ar saritinātiem izciļņiem un virvju efektiem.

Vareni iespaidīga bija arī Lilitas Policjas „Zilā roze” ar nesimmetrisko, roboto augšējo malu. Un techniski saistošā Lijas Raģes „Meža māte”, kuŗas skarainais kumšķis auduma vidū − tāds kā apaudzis celms, kopā ar zaļoksnējo toņu intensitāti, slāņojumu vielišķību iemeta sirdī dīvainu teiksmainības dvesmu. Virsmas traktējumi dažos darbos bija tā savīkšķīti, ka tie līdzinājās neapdzīvotai planētai vai neizdibināmam akacim.

Skates jaunākā dalībniece Anta Vismane (dz. 1950. gadā) savā abstraktajā „Sienas dekorā” pielieto auklu pinumu. Aijas Baumanes kataloga vāka figūrālās vīzijas skatē, diemžēl, nebija . Nevienā no izstādītajiem darbiem nemanīja stilizēšanas iezīmes. Jaunie gobelēnu audēji lieto visu, kas tiem gadās pie rokas − vilnu, linus, sintētisko dziju materiālu, metalla trizuļus uc.

Lai izstādes apraksts neizvērstos par vienpusīgu slavināšanu, derētu varbūt piebilst, ka darbiem trūka lielāka vēriena kompozicijas risinājumā, trūka draiskuma, lielākas mērķtiecības. Rietumu modernie mākslinieki ir pieraduši pie spožiem, spēcīgiem krāsu toņiem, krāšņākiem, fantastiskākiem darbu metiem. Starptautiski apbrīnoto gobelēnu meistaru darbos dzirkst drosmīga mākslinieciska uztvere, savdabīga iztēle. Šajā sakarībā pieminams jaunās polu gobelēnu audējas Abakanovičas vārds, kuŗai 1968. gadā bija plašāka darbu skate Lozannā Šveicē un kuŗa ir pazīstama arī Zviedrijā.

Oriģinalitātes ziņā šī izstāde nekādu pārsteigumu neizraisīja. Izstādīto darbu iedirbe uz skatītāju nerādījās kā sasprindzinātas, dzirkstošas muzikālās formas risinājums. Sienu dekoros ieslēgtais skaistums izdvesa harmonijas un saskaņas neizdibināmo likumību, aistētisku baudu.

Tomēr ne visi dekoratīvie sienu segu klāsti šķita vienlīdz padevušies. Dažs likās kā vingrinājums, atjautīga studija, sagatavošanās nozīmīgākam darbam. Izklāto gobelēnu raksturā iedziļinoties, ieaugot vāri zilgano, palso, bālgani zaļo un iesārto krāstoņu pasaulē, skatītāju pārņēma tāda senatnīga miera sajūta. Šīs mākslas dimensija ir etnoloģiskā augsne, pašu skumjā, asinīm notrieptā latviešu zeme. Jauno meklētāju kosmiskā normā ir ieslēgts dzimtenes pliens, sūnu sulīgums, krāsu nianses gaisā un ūdeņos. Domāju, ka tieši šajos dekoratīvajos, raupjajos struktūras veidojumos, kas izauguši no senatnīgo augumu tradiciju saknēm, vistiešāk izkristallizējas latviskās mākslas identitāte. Atgādinot, ka, neraugoties uz laikmetīgo veidolu modelējumu, jaunie audēji ir paturējuši mūsu folklorai raksturīgo vielas izjūtu un krāsu skaņu.

Keramiķe Olita Āboliņa (dz. 1931. g.) izstādīja piecas sarkanā mālā darinātas sīkplastikas grupas. Māksliniece ir jau agrāk viesojusies Skandināvijā. 1971. gadā bija sarīkota viņas darbu skate Somijas provinces pilsētās un Olandes salās, 1969. gadā māksliniece piedalījās padomju mākslinieku izstādē Beļģijā, un 1970. gadā viņa savus darbus rādīja personālā skatē Maskavā, kur izpelnījās pelnītu ievērību. Aboliņas humoristiskie cilvēku un dzīvnieku tēli ir bieži novietoti grupās. Tie stāv savā pasaulē iegrimuši, it kā aizsapņojušies. Dažu vaibstos izzīmējas pašapmierinātība, naīvitāte, varbūt vēl pārākuma apziņa vai lišķīgs smīns. Cilvēka individuālā rakstura iezīmes netrūka gandrīz nevienā Āboliņas sniegumā. Žēl, ka skatē nevarēja aplūkot plastikas „Fugu” un monumentāli tvertos „Ledushokejistus”, kuŗu attēli bija ievietoti žurnālā Horisont (nr. 1:1971, Vasa, Somijā) kopā ar plašāku apceri par Aboliņas veikumiem keramikā.

Izstādi bija ierosinājis un noorganizējis Upsalā dzīvojošais mākslinieks Leo − Jānis Briedītis sadarbībā ar Rīgas Mākslas akadēmijas mācībspēku grafiķi Daini Rožkalnu. Rožkalna linogriezumi bija skatāmi tajā pašā galerijā no 1.-7. decembrim, kur viņš izstādījās kopā ar Jāzepu Pīgozni, techniski izveicīgo Gunāru Krolli − par kuŗa 1968. g. izdoto reprodukciju albumu JG rakstīts jau agrāk − un vēl četriem latviešu grafiskās mākslas pārstāvjiem (Aleksandru Dembo, Ināru Helmūtu, Maldu Muižuli, Māru Rikmani). Šajos darbos lielāko tiesu dominēja technika, nedodot vietu plašākai iztēlei, brīvākam fantāzijas lidojumam.

 

Lidija Dombrovska-Larsena

 

 

 

DRUSKU NEPARASTĀKI ZVIEDRI

Šinī JG numurā iepazīstinām lasītājus ar trim „drusku neparastākiem zviedriem”, ar dzejniekiem, kuŗi nav „gluži vienkārši” zviedri, kaut viņu dzeja tapusi zviedru valodā.

Vispirms Litfi Ezkeks (Lütfi Özkök), dzimis Istanbulā, Turcijā, 1923. gadā. Viņš debitējis 1939. gadā ar franču dzejas atdzejojumiem turku žurnālā Sokak, studējis Vīnē vācu literātūru un romāņu valodas Istanbulā un Parīzē. 1951. gadā viņš apņem zviedru sievu un nometas uz dzīvi Stokholmā, kur strādā pilsētas plānošanas darbā. Nevarēdams samierināties ar iemīļoto autoru fotoattēliem laikrakstos un žurnālos, Ezkeks pats sāk fotografēt šos autorus. Pamazām viņš izvirzās par visā pasaulē pazīstamu literārās pasaules fotoportretistu, pa starpām pagūdams izdot turku dzejas antoloģiju zviedru valodā (kopā ar Lasi Sēderbergu /Söderberg/) un monogrāfiju Warsaw (Folkes Isaksona teksts). 1968. gadā iznāk Ezkeka Ziemeļu dzejnieku portreti (FIBs Lyrikklubb). 1971. gadā Ezkeks publicē dzejoļu krājumu Utanför (Ārpus) apgādā Rabén & Sjögren, no kuŗa ņemti viņa dzejas atdzejojumi latviešu valodā.

Teodors Kalifatidess (Theodor Kallifatides) dzimis Grieķijā 1938. gadā. Zviedrijā viņš ieradies 1964. gadā, strādājis gadījuma darbus un studējis filozofiju, pēc tam darbojies par ģimnāzijas skolotāju un lektoru universitātē. 1969. gadā iznāk Kalifatidesa dzejoļu krājums Minnet i exil (apm.: Atmiņas trimdā), kam gadu vēlāk seko kritikas plaši ievērotais Zviedrijā nokļuvušo grieķu dzīves romāns Utlänningar (Ārzemnieki). Atdzejotie dzejoļi oriģinālā atrodami autora otrā dzejoļu krājumā Tiden ar inte oskyldig (Laiks nav nevainīgs), ko viņš laidis klajā 1971. gadā. Apgāds: Bonniers. Kalifatidess bez tam vēl atdzejojis zviedriski vairākus grieķu dzejniekus un kopš 1972. gada rudens ir zviedru literārā žurnāla Bonniers Litterara Magasin (BLM) galvenais redaktors.

Nule minētie autori tātad neraksta dzeju mātes, bet vēlāk apgūtajā zviedru valodā. Zviedru valoda ir turpretī mātes valoda mūsu „trīs autoru” trešai dzejniecei Vavai Sturmerei (Wava Stürmer), bet viņa nedzīvo Zviedrijā. Sturmere ir Somijas zviedru minoritātes dzejniece ar dzīves vietu Somijas Austrumbotnijas pilsētā Jākobstadē. Viņa dzimusi Kongo 1929. gadā kā ledus fabrikanta meita, bet jau bērnībā atgriezusies Somijā, kur pavadījusi arī kaŗa gadus. Sturmeres spalvai pieder dzejoļu krājumi Bevingad vardag (Spārnota ikdiena, 1955), Därför att ljuset (Tāpēc, ka gaisma, 1967) un Det är ett helvete att måla himlar (Debesis krāsot ir gatavā elle, 1970) un kriminālromāns Ro, to till Dödmansskär (Iries, iries uz Miroņa salu!, 1967). Sturmere ir vairāku raidāmlugu autore, kas spēlētas Somijas zviedru radiofonā un televīzijā, kā arī Zviedrijā. Sturmeres dzejoļus izdevis apgāds Söderström & Co Helsinkos. Kopš 1972. gada ziemas viņa ir Austrumbotnijas literārās biedrības priekšsēde un kopš vairākiem gadiem literārā žurnāla Horisont redakcijas darbiniece.

A.I.